BALSS NO DEBESĪM
Staņislavs Lems.
PRIEKŠVĀRDS
Lai gan es sarūgtināšu daudzus lasītājus ar to, kas šeit tālāk būs uzrakstīts, taču uzskatu, ka mans pienākums ir visu pasacīt. Tādas grāmatas kā šo agrāk nekad neesmu rakstījis, un, tā kā matemātiķi nav paraduši savus darbus ievadīt ar pašatklāsmi, es no tā varēju atturēties.
Pašam to nevēloties, biju iejaukts notikumos, par kuriem šeit gribu pastāstīt. Iemesli, kuru dēļ ievadam sniedzu sava veida pašatklāsmi, noskaidrosies vēlāk. Runājot par sevi, nepieciešams izvēlēties kādu atskaites sistēmu; šajā gadījumā tāda lai būtu nesen publicētais manas dzīves apraksts, ko sniedzis profesors Haralds Jovits. Viņš mani dēvē par visvērienīgākā prāta pārstāvi, jo es allaž esot pievērsies visgrūtākajām problēmām, kādas vien bijušas iespējamas mūsdienās. Viņš norāda, ka mans vārds aizvien bijis atrodams tur, kur tikusi veikta agrākā zinātniskā mantojuma radikāla destrukcija un jaunu priekšstatu izstrāde, piemēram, sakarā ar revolūciju matemātikā, ētikas fizikālizāciju vai arī ar BnD projektu.
Izlasījis grāmatā vietu, kurā ir runa par radikālo destrukciju, gaidīju, ka vārdiem par manu tieksmi visu iznīcināt un atmest sekos tālāki drosmīgāki secinājumi, un nodomāju, ka beidzot esmu atradis sev īstu biogrāfu, lai gan tas mani nemaz neiepriecināja, jo atkailināties pašam nemaz nav tas pats, kas — tikt atkailinātam. Taču Jovits, it kā nobijies pats no savas gaišredzības, vēlāk — gluži nekonsekventi — atgriežas pie plaši izplatītās versijas manas personības skaidrojumā, it kā es būtu ģēnijs, kuram vienādi raksturīga kā neatlaidība darbā, tā arī kautra pieticība, turklāt pārstāstīdams pat vairākas anekdotes par mani no vispār zināmā repertuāra.
Es mierīgi varēju nolikt šo grāmatu plauktā pie citām manām biogrāfijām, jo man toreiz pat prātā nenāca, ka atkal sastapšos ar pieglaimīgu portretistu. Pie reizes ievēroju, ka plauktā palicis maz vietas. Neviļus atcerējos savā laikā Aivoram Beiloinam paša sacīto, ka miršu tad, kad plaukts būs pilns. Viņš to uzskatīja par joku, un es arī neiebildu, lai gan biju paudis visgodīgāko pārliecību, kuras ietērpums niek- kalbīgos vārdos nemazināja tās autentiskumu. Taču — atgriežoties pie Jovita — es vēlreiz biju pieredzējis veiksmi jeb — tikpat labi varētu sacīt — neveiksmi, un tagad sava mūža sešdesmit otrā gadā, kad manai personai jau veltīti divdesmit astoņi biogrāfisku apcerējumu sējumi, esmu palicis gluži nepazīts. Bet vai tomēr tā drīkstētu sacīt?
Profesors Jovits rakstīja par mani saskaņā ar normām, kuras pats nebija noteicis. Ne jau uz visām atklātībai pazīstamām personībām drīkst skatīties vienādi. Lielu mākslinieku atklāsmi drīkst meklēt arī viņu niecīgumā, un daži viņu dzīves pētnieki, šķiet, ir tajās domās, ka mākslinieka dvēselei jābūt sīku nekrietnību cauraustai. Toties, runājot par izciliem zinātniekiem, spēkā vēl aizvien ir vecais stereotips. Māksliniekus mēs jau uztveram kā miesai piesaistītu gara substanci, literatūrzinātnieki drīkst runāt par Oskara Vailda homoseksuālismu, bet grūti iztēloties zinātnes vēsturnieku, kurš līdzīgā kārtā aplūkotu fizikas jaunveidotājus. Tos mēs tiecamies redzēt nelokāmus, nevainojamus, un vēsturiskās pārmaiņas izpaužas vienīgi viņu dzīves vietas izmaiņās. Politiķis var būt nelietis, palikdams dižens politiķis, toties ģeniāls nelietis ir contradictio in adiecto[1], jo nelietība neesot savienojama ar ģenialitāti. Tā nosaka šodien pieņemtās mērauklas.
Tiesa, psihoanalītiķu grupa Mičiganā nopūlējās šajā ziņā kaut ko grozīt, diemžēl gan visai triviālā kārtā. Fiziķiem raksturīgo noslieci uz teoretizēšanu šie pētnieki atvedināja no seksuāliem traucējumiem. Psihoanalītiskā doktrīna cilvēkā atklāj lopiņu, kuram sedlos iesēdusies sirdsapziņa, un tam visam ir fatāls rezultāts: apsedlotais lopiņš zem dievišķīgā jātnieka jūtas pārlieku neērti, bet jātniekai^i šādā situācijā nemaz neklājas labāk, jo viņam jānopūlas ne tikai, lai lopiņu apvaldītu, bet vēl lai to padarītu arī neredzamu. Koncepcija, pēc kuras mūsos iemīt sens dzīvnieks, kas aizlēkšo ar sev mugurā žākleniski uztupināto jaunlaiku saprātu, nav nekas cits kā mitoloģisko primitīvismu konglomerāts.
Psihoanalīze cenšas izdibināt patiesību infantīlā, varētu sacīt, ģimnāziskā veidā: ašā un brutālā tonī tā pavēsta lietas, kuras dzirdot mēs jūtamies šokēti, un tikai tāpēc tās piesaista mūsu uzmanību. Dažkārt — un tieši arī šajā gadījumā — ir tā, ka pat patiesībai pietuvināts vienkāršojums izrādās tik banāls, ka tam nav lielākas vērtības kā klajai aplamībai. Vēl lieku reizi mums tika parādīti maniheiskos apskāvienos sak)āvušies dēmons un eņģelis, bestija un dievs, vēl lieku reizi cilvēks tika attaisnojis pats sevi, jo viņš uzskatāms tikai par arēnu, kurā risinās cīņa starp spēkiem, kas viņā iemitinājušies no ārienes, pārvērtuši viņu par sava veida izbāzni un tagad plosās viņa ādā. Tāpēc arī psihoanalīze vispirms ir «ģimnā- ziska». Cilvēka izskaidrojums meklējams skandalio- zās izdarībās, un visa eksistences drāma norisinās divspēlē starp cūcību un kultūras iedarbes rezultātā radīto izsmalcinātību.
Tāpēc man patiesībā jābūt pateicīgam profesoram Jovitam par to, ka viņš manu atveidu sniedzis klasiskā stilā un nav pārņēmis Mičiganas psihologu metodes. Nav mans nodoms rādīt sevi labāku nekā viņi to darītu, taču pastāv kaut kāda atšķirība starp karikatūru un portretu.
Tiesa, es nedomāju, ka cilvēks, kurš kļuvis par biogrāfisku pētījumu objektu, zinātu par sevi vairāk neka viņa biogrāfi. Biogrāfu pozīcija ir izdevīgāka, jo neskaidrības viņi var aizbildināt ar faktu trūkumu, kas savukārt atļauj pieņēmumu, ka aprakstāmais objekts, ja vien viņš vēl dzīvotu un gribētu būt palīdzīgs, varētu sniegt šo iztrūkstošo informāciju. Bet aprakstāmā rīcībā nav nekā vairāk kā vien par sevi izstrādātas dažas hipotēzes, kas varētu gan pelnīt ievērību kā viņa paša gara veidojumi, taču ne vienmēr tās spēj aizvietot celtnei pietrūkstošos ķieģeļus.
Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobiogrāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pieredzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesaskata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cilvēkam var būt pašam par sevi — atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.
Tāpēc arī neņemšos apgalvot, ka es varētu sniegt ko vairāk par tiem priekšstatiem, kādus attiecībā uz sevi esmu lolojis jau gadu četrdesmit, un par vienīgo
to īpatnību uzskatu, ka šie priekšstati man nemaz nav glaimojoši. Izvairīšanās no pašaplišķēšanās tomēr neizpaužas «atmaskojumā», kura ir vienīgā psihoana-/ lītiķim pieejamā izrīcība. Pasacīt, piemēram, par ģēniju, ka viņš morālā ziņā bijis cūka, vēl nepavisam nenozīmē, ka esam trāpījuši tur, kur patiesi slēpies viņa negods. «Līdz laikmeta augstākiem sasniegumiem uzlidojošu domu», kā savā grāmatā izsakās Jovits, šāda veida diagnozes neskars. Ģēnija negods var būt viņa intelektuālā niecība, pašatziņa, cik nedrošs ir viss, ko viņš sasniedzis. Ģenialitāte vispirms ir nemitīgas šaubas par visu. Taču jebkurš no dižgariem ir paļāvies vispārības spiedienam, nav sagrāvis savas dzīves laikā viņam uzceltos pieminekļus un līdz ar to izvairījies apšaubīt pats sevi.
Ja es kā persona, kuru par ģēniju pasludinājuši vairāki desmiti augsti mācītu biogrāfu, kaut ko varu pasacīt jautājumā par gara kulmināciju, tad vienīgi to, ka domas skaidrība kā liesmojošs punkts kvēlo tumsas bezgalībā. Ģēnijs nav vienkārši gaisma, bet gan vispirmām kārtām — apkārtējās tumsas nemitīgs redzējums, un viņa ierastais gļēvums izpaužas tādējādi, ka viņš gozējas pats savā spīdumā un, cik ilgi vien iespējams, izvairās lūkoties pāri tā robežām. Un lai cik liels būtu viņā iemītošais patiesais spēks, aizvien tajā būs atšķirams krietns pārpalikums, kurš nenovēršami ir vairs tikai šī spēka šķietamība.
Par sava rakstura pamatiezīmēm es uzskatu gļēvulību, ļaunumu un augstprātību. Taču iznācis tā, ka šīs trejvienības rīcībā bijis zināms talants, kurš palīdzējis tai maskēties un šķietami pārveidoties, un palīdzīga šajā ziņā tam bijusi mums piemītošā inteliģence — viens no tiem mūsu dzīves faktoriem, kurš visnoderīgāks iedzimto dziņu noslēpšanai, ja tā tiek uzskatīta par vajadzīgu. Un tā jau vairāk nekā četrdesmit gadu es izturos kā atsaucīgs un kautrs cilvēks
bez jebkādām profesionālas iedomības pazīmēm, jo šādu uzvedības veidu esmu apguvis ilgā un neatlaidīgā piepūlē. Bet patiesībā, cik tālu vien sniedzas manas bērnības atmiņas, es allaž esmu ļāvies ļaunajam, protams, pašam to neapzinoties.
Mans ļaunums bija izotrops un gluži nesavtīgs. Godājamās vietās, piemēram, baznīcā vai sevišķi cienījamu cilvēku klātienē, es jo bieži domāju par man aizliegtām lietām. Tam, ka šīs domas bija bērnišķīgi smieklīgas, nav ne mazākās nozīmes. Es vienkārši izdarīju tāda mēroga eksperimentus, kādi tolaik bija man pa spēkam. Neatceros, kad pirmo reizi ļāvos šādiem mēģinājumiem. Atceros vienīgi skaudro žēlumu, dusmas un vilšanos, kas vēlāk gadiem ilgi mani pavadīja, kad izrādījās, ka ļaunām domām pieblīvēto galvu nekur un nekādos apstākļos neķer zibens un izlaušanās no tikušas uzvedības normām nekādā veidā, gluži nekādā, netiek sodīta.
Ja vispār tā varētu sacīt par dažus gadus vecu bērnu, tad es alku pēc šā zibens spēriena vai cita veida bargas atmaksas un soda, es izaicināju to un ienīdu pasauli, kurā man bija lemts eksistēt, jo tā man pierādīja, ka tur viss ir veltīgs, tajā skaitā arī ļaunie darbi un ļaunās domas. Tālab es nekad nedarīju pāri dzīvniekiem un pat zālei, toties šaustīju akmeņus un smiltis, demolēju mēbeles, spīdzināju ūdeni un savā iztēlē lauskās sašķaidīju zvaigznes, lai tās sodītu par vienaldzību pret mani, un es tā rīkojos aizvien bezspēcīgākā niknumā, jo, pieņemoties saprātā, apzinājos, cik smieklīga un muļķīga ir mana rīcība.
Mazliet vēlāk es šo savu pašatziņas izgaismoto stāvokli uztvēru kā skaudru nelaimi, ar kuru absolūti nekas nav iesākams, jo tā nekam nespēj noderēt. Es pieminēju, ka manam ļaunumam bija izotrops raksturs, un, patiesi, tas vispirms vērsās pret mani pašu: manu roku un kāju apveids, tāpat spogulī aplūkotie sejas vaibsti mani tik lielā mērā kaitināja un izraisīja tādu nepatiku un īgnumu, kādu parasti sajūtam tikai pret citiem. Vēl drusku paaudzies, es apjēdzu, ka tā dzīvot nav iespējams; vairākkārt grozīdams spriedumu, es nolēmu, kādam man īsti jābūt, un kopš tā laika, dažbrīd gan svārstīdamies, centos pieturēties pie šās reiz izstrādātās programmas.
Autobiogrāfijai, kura sākas ar norādījumu, ka ļaunums, augstprātība un gļēvums uzskatāmi par rakstura fundamentālajām iezīmēm, no deterministiskā viedokļa piemīt loģiska kļūda. Ja mēs atzīstam, ka viss mūsos iemītošais jau iepriekš nosacīts, tad iepriekš nosacīta bija arī mana pretestība iekšējam ļaunumam, un atšķirība starp mani un citiem, labākiem cilvēkiem, meklējama vienīgi rīcības motīvu dažādā lokalizācijā. Ko citi dara no brīva prāta, ar pavisam niecīgu piepūli, pakļaudamies saviem dabiskajiem dzinuļiem, man vajadzēja paveikt par spīti tiem, izturoties samāksloti. Bet es taču pats noteicu savu rīcību, un tāpēc kopējā bilancē — to šādējādi izprotot — biju predestinēts uz labestību. Kā Demos- tens stostīgā mutē ielicis akmentiņu, tā es, vēlēdamies iztaisnot savu dvēseli, tās dzīlēs ieslēpu dzelzi.
Taču šajā salīdzinājumā izrādās, ka tieši determi- nismam nav nekādas jēgas, Skaņuplate, kurā ierakstīta eņģeļu dziedāšana, morālā ziņā ne par matu nav labāka par tādu, kura izpļerkšķ velnišķīgu burkšķi. Saskaņā ar deterministiskajiem uzskatiem tas, kurš grib un spēj kļūt labāks, to izdara, pakļaudamies iepriekšnolemtībai, bet tas pats sakāms arī par tādu, kurš gribējis, taču nav spējis, vai pat par tādu, kurš nemaz nav papūlējies gribēt. Līdzīgs priekšstats vispār ir aplams, jo skaņu platē atbalsotā cīņa taču nemaz nav reāla cīņa. Zinādams, ko tas maksā, varu sacīt, ka mani pūliņi nepastāvēja tikai iztēlē. Deter- minisms vienkārši runā par pavisam ko citu — spēkiem, ar kuriem operē fiziska aplēse, šeit nav nekādas nozīmes, tāpat kā noziegumu neattaisno tā pār- tulkojums atomu varbūtības amplitūdu valodā.
Vienā ziņā Jovitam neapšaubāmi bija taisnība: es allaž esmu meklējis grūtības. Situācijas, kurās es būtu varējis ļaut izpausties savam iedzimtajam ļaunumam, es parasti atmetu, jo negribēju iet pa vieglāko ceļu. Lai cik dīvaini un pat bezjēdzīgi tas neizklausītos, es pārvarēju savu noslieksmi uz ļauno ne tāpēc, ka labo es uzskatītu par augstāku vērtību, bet tieši šādā veidā rīkojos tālab, ka tad es visā pilnībā izjutu ļaunā klātieni. Man svarīga bija piepūles aplēse, kurai ar morālitātes aritmētiku nav itin nekā kopēja. Tādēļ es, patiesību sakot, nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja tieksme darīt tikai labo būtu tieši manas iedabas pirmā iedzimtā pazīme. Prātojumiem, kuru mērķis, laužot loģikas likumus, tvert sevi citādā izveidā nekā mums dotā, parasti lemts ātri sabrukt.
Taču vienu reizi es paļāvos ļaunumam; šīs atmiņas saistās ar manas mātes ilgo un baismīgo agoniju: lai gan es māti mīlēju, tomēr, slimībai turpinoties, es viņas sabrukuma procesu vēroju neparastā skurbā alkatībā. Tolaik man bija deviņi gadi. Viņa, gandrīz vai majestātiska rāma miera, spēka un līdzsvarotības iemiesojums, gulēja ilgi, gaidīdaifaa nāves brīdi, ko ārsti ievilka garumā. Pie viņas gultas aptumšotajā, zāļu smakas piestrēgtajā istabā es vēl apvaldījos, bet kādu reizi, iziedams no tās un redzēdams, ka aiz aizvērtajām durvīm esmu viens, uz mātes gultas pusi saverkšķīju jautru viepli, bet, tā kā man ar to nepietika, aizjozu uz savu istabu un tur aizelsdamies, ar sažņaugtām dūrēm lēkāju spoguļa priekšā, visādi izv^igstīdamies un kņudošā tīksmē klusi irgodams. Vai tas bija aiz prieka? Es taču labi sapratu, ka māte mirst, no rīta ļāvos izmisumam, un šis izmisums bija tikpat patiess kā tagad klusā irgošana. Es pavisam
skaidri atceros, cik pārsteigts pats biju, bet tajā pašā laikā jutos pacelts pāri visam līdz šim pieredzētajam, un šajā pacēlumā bija kaut kas pārsteidzoši žilbinošs.
Naktī viens pats gulēdams, pūlējos apjēgt, kas īsti bija noticis, taču, nespēdams to, uzurdījis pienācīgu žēlumu pret sevi un māti, nobirdināju asaras, bet pēc tam aizmigu. Ar asarām es droši vien tiecos izpirkt savu vainu, taču vēlāk, noklausījies aizvien sliktākas vēstis, ko ārsti pasacīja tēvam, viss atkārtojās no jauna. Es jau baidījos palikt viens un tīšām meklēju cilvēku sabiedrību. Bet pirmais cilvēks, no kura es nobijos, biju es pats.
Pēc mātes nāves es kritu bērnišķīgā izmisumā, bet tam nepiejaucās nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Apmātība bija izbeigusies reizē ar viņas pēdējo elpas vilcienu. Tai līdzi pagaisa izbailes. Viss šis notikums ir tik neskaidrs, ka varu izvirzīt vienīgi hipotēzes. Es vēroju par ilūziju pārvērstu absolūtā sabrukumu, pazemojošu, neķītru piepūli, jo pilnestība tajā izšķīda kā satrunējusi skranda. Negrozāmā dzīves kārtība tika kājām samīdīta, un, lai gan par mani augstāk stāvoši cilvēki līdzīga veida rituālus bija apgādājuši ar speciāliem aksesuāriem pat tik drūmā gadījumā, taču šīs ārišķības negribēja pieskaņoties notiekošajam. Nav iespējams ar cieņu un, pievilcību saglabājot, gaudot aiz sāpēm —- tāpat kā aiz svētlaimes. Nolemtības nekrietnībā es noģidu patiesību. Varbūt par spēcīgāko pusi es uzskatīju to, kas šajā gadījumā bija iejaucies manā dzīvē, un, tā kā tas guva pārsvaru, es nostājos tā pusē.
Manām slepenajām ņirgām nebija nekā kopīga ar pašām mātes ciešanām. Es no šām ciešanām tikai baidījos un spēju saprast, ka tās ir nāves neizbēgams pavadonis; ja vien tas būtu bijis manos spēkos, es būtu viņu no sāpēm atbrīvojis, es nevēlējos ne viņas ciešanu, ne nāves. Pie reālā slepkavās es, kā jau katrs bērns, būtu meties raudādams un žēlastību izlūgdamies, bet, tā kā tāda nebija, man nekas cits neatlika kā akceptēt nežēlīgo pārestību. Viņas uzblī- dušais, ciešanu konvulsijās ņirdzīgi izķēmotais un it kā apzākātais ķermenis pārvērtās pats savā, ērmam līdzīgā karikatūrā. Man nebija citas izvēles kā vai nu iet bojā reizē ar viņu, vai arī viņu izsmiet, un es gļēvulīgā kārtā izvēlējos nodevīgu apsmieklu.
Nevaru pasacīt, vai patiesi tā bija. Pirmā smieklu lēkme mani sagrāba, redzot mātes sabrukumu, un varbūt man šīs izjūtas būtu gājušas secen, ja viņa būtu šķīrusies no šīs saules estētiskākā veidā, kas līdzinātos iegrimšanai rāmā snaudā, jo cilvēki šādai formai snieguši pozitīvāku novērtējumu. Taču tā tas nenotika. Man vajadzēja ticēt paša acīm, un redzētā priekšā es biju nevarīgs. Senatnē savlaicīgi nolīgts apraudātāju koris nomāktu mātes vaidus, taču kultūras pagrimums izvirzīja citas maģiskas izdarības, kas atgādināja jau friziera amata meistarību; tā, piemēram, es noklausījos, ka apbedīšanas biroja pārstāvis tēvam izklāstīja, cik dažādās izteiksmēs viņš spētu pārveidot nāves mokās saverkšķīto mātes seju. Tēvs tad izgāja no istabas, un manī uz mirkli ietrīsējās solidaritātes sajūta, jo es viņu sapratu. Arī vēlāk es neskaitāmas reizes domāju par mātes agoniju.
Versija, pēc kuras smiekli ir nodevība, man šķiet nepilnīga. Nodevība ir apzināts akts, bet kāda iemesla pēc mūs var pievilkt sabrukums? Kāda melna cerība šeit atplaiksnī cilvēkam? Tās totālā bezvērtība padara neiespējamu jebkuru racionālu skaidrojumu. Velti šo nesātīgo tieksmi samīdījušas daudzas kultūras. Tā mums dota tikpat nenovēršami kā, piemēram, divkā- jainība. Tam, kurš cēlonības meklējumos atmet visas ar nolūku radītās hipotēzes gan to augstākās aizgādniecības, gan dēmoniskajos variantos, pāri paliek
tikai demonoloģijas racionālais surogāts — statistika. Tādējādi pēdas ved no aptumšotās, trūdējuma smakas piedvakotās istabas uz manu matemātisko antropoģenēzi; ar stohastikas formulu palīdzību es centos atpestīt sevi no derdzīgās burvestības. Taču arī tas ir tikai pieņēmums, sava veida saprāta pašaizsardzības reflekss.
Es labi apzinos, ka viss, ko šeit rakstu, mazliet pārstatot akcentus, viegli būtu pavēršams manā labā — un kāds no maniem vēlākajiem biogrāfiem to arī pacentīsies izdarīt. Viņš pierādīs, ka es ar intelekta palīdzību esmu iegrožojis savu raksturu un guvis šajā virzienā varonīgu uzvaru, bet nozākājis sevi esmu, dzīdamies pēc pašattīrīšanās. Tāds darbs patiktu Freidam, kurš kļuvis par psiholoģijas Ptole- meju, jo tagad jau ikviens, virknēdams epiciklu uz epicikla, sekodams viņam, var izskaidrot cilvēciskus fenomenus, un visa šī celtne mūs noteikti ietekmē, tāpēc ka tā ir estētiska. Idillisko versiju viņš nomainījis ar grotesko, neatskārstot, ka paliek par estētikas vergu. It kā būtu svarīgi operu antropoloģijā aizvietot ar traģikomēdiju.
Taču lai mans pēcnāves biogrāfs velti nepūlas; nekādas apoloģijas man nav vajadzīgs, jo manu piepūli nosacījusi ziņkāre, kurai nav nekā kopēja ar vainas apziņu. Es gribēju izprast — vienīgi izprast un neko vairāk. Ļaunuma nesavtīgums cilvēkā ir taču vienīgais atbalsts teoloģiskai argumentācijai, jo teodiceja meklē atbildi jautājumam, no kurienes radusies īpašība, kuru nav devusi ne Daba, ne Kultūra. Humānistiskajā pieredzes materiālā nemitīgi iegremdētais un līdz ar to antropocentriskais aparāts galu galā var samierināties ar tādu uztveri, pēc kuras radīšanas akts ir tikai mazliet baismīga paniekošanās.
Doma par Radītāju, kurš vienkārši pajokojies, ir visai pievilcīga, taču šeit nokļūstam burvju lokā, jo
mēs viņu iztēlojamies par ļaunu ne tāpēc, ka viņš mūs tādus radījis, bet gan tāpēc, ka mēs paši tādi esam. Ņemot vērā cilvēka marģinālo nenozīmīgumu un pilnīgo niecīgumu, salīdzinot ar Kosmosu, par ko mūs pārliecina zinātne, manihejiskais mīts izskatās līdz trivialitātei primitīvs. Pasacīšu to vēl citiem vārdiem: ja pasaules radīšana patiešām notikusi — es gan tai neticu —, tad šim aktam nepieciešamais zināšanu līmenis ir jau tik augsts, ka tur vairs nav vietas muļķīgai blēņdarībai. Jo — un tieši tas ir viss manas ticības credo — nekas līdzīgs ļaunā perfektai gudrībai nav iespējams. Saprāta secinājumi man pierāda, ka Radītājs nevar būt sīks blēdis un krāpnieks, kurš ironiski pasmejas par to, ko pats radījis. Tas, ko mēs uzskatām par ļauna nodoma sekām, varētu tikt izprasts vienīgi kā parasts misēklis vai kļūda, bet tad mēs nokļūstam neeksistējošas teoloģijas jomā, kura atzītu aprobežotas dievības. Un tādā gadījumā viņu prakses lauks nav nekas cits kā mana ikdienas darba novads, un proti, statistika.
Katrs bērns neapzināti izdara atklājumus, no kādiem izaugušas Gibsa un Bolcmana pasaules, jo īstenību viņš uztver kā iespēju daudzveidību, kuras tik viegli atšķiramas un realizējamas, it kā tas notiktu pavisam stihiski. Visapkārt bērnam plešas liels skaits virtuālo pasauļu, pilnīgi svešs viņam ir Paskala kosmoss, kas atgādina pulksteņa gājienā sastingušu, gausi kustošos līķi. Brieduma pārakmeņotā saskaņa vēlāk iznīcina šo sākotnējo bagātību. Ja šī bērnības uztvere šķiet vienpusīga, kaut vai tādēļ, ka par iekšējo brīvību bērnam jāpateicas savai ignorancei un nevis izvēlei, tad beigu beigās tāda ir jebkura uztvere. Reizē ar iztēles sabrukumu man mantojumā no visa pāri palika tikai kāds mazumiņš, sava veida permanenta nesaskaņa ar īstenību, bet šī nesaskaņa drīzāk atgādināja dusmas nekā noraidījumu. Jau mani smiekli bija noliegums, — kas zina, varbūt pat krasāks nekā pašnāvība. Tagad, sešdesmit divu gadu vecumā, es varu tajā atzīties, bet matemātika bija tikai vēlākā šīs nostājas konsekvence. Tā uzskatāma par manu otrreizējo dezertēšanu.
Es to saku pārnestā nozīmē, taču lūdzu mani uzklausīt. Es nodevu savu mirstošo māti un līdz ar to visus cilvēkus; smiedamies es nostājos tās varenības pusē, kas bija lielāka par viņu spēku, un, kaut arī tā bija riebīga, es citas izejas neredzēju. Bet vēlāk es pārliecinājos, ka šo pretinieku, kurš ir visuresošs, arī mūsos pašos savijis sev ligzdu, es tāpat varu nodot, vismaz līdz zināmai pakāpei, jo matemātika ir neatkarīga no pasaules.
Laiks parādīja, ka esmu vēlreiz kļūdījies. Patiesībā nostāties nāves pusē — pret dzīvību un matemātikas pusē — pret pasauli nav iespējams. Šāda nostāšanās nozīmē tikai pašiznīcināšanos. Lai ko mēs arī nedarītu, tas tiek darīts dzīvē, un pieredze rāda, ka matemātika tāpat nav nekāds īstens patvērums, jo iemiesojumu tā gūst valodā. Šis informācijas augs iesakņojies pasaulē un mūsos. Šāds salīdzinājums aizvien pavadījis mani, pat tad, kad es vēl nepratu to pārtulkot pierādījumu valodā.
Matemātikā es meklēju to, kas bija vērtīgs bērnībā — pasauļu daudzveidību, kura tik viegli izārda saistību ar mums uztiepto pasauli, it kā tai nebūtu šā spēka, kas sakņojas arī mūsos pašos, taču ir tik pamatīgi apslēpts, ka mēs varam to aizmirst. Vienīgi vēlāk, kā ikviens matemātiķis, es ar izbrīnu pārliecinājos, cik satricinoši negaidīta un neticami vispusīga ir šī darbība, kas sākumā šķiet līdzināmies rotaļai. Mēs lepni ienirstam tajā, klaji un nepārprotami atraudami domu no pasaules ar patvaļīgiem spriedumiem, kuri ir tikpat apodiktiski kā pats radīšanas akts, un tādā veidā definitīvi noslēdzam loku, lai atrautos no visa šā samudžinājuma, kurā mums lemts dzīvot.
Bet tieši šī atsacīšanās, šis radikālais saišu pārrāvums noved mūs līdz parādību serdei, un bēgšana izrādās par ieguvi, dezertēšana — par izpratni, šķiršanās — par apvienošanos. Un tajā pašā laikā tā atklāj mums, ka bēgšana bijusi tikai šķietama, jo mēs atgriežamies pie tā paša, no kā pūlējāmies izvairīties. Ienaidnieks pārvēršas par sabiedroto, un mēs sasniedzam tādu apskaidrotību, kurā pasaule, klusu ciešot, liek mums saprast, ka tikai ar tās palīdzību varam to pārvarēt. Tādā veidā bailes norimst un kļūst par sajūsmu tajā īpašā patvērumā, kura slēptākās dzīles nav nekas cits kā saskare ar vienotās pasaules virsmu.
Matemātika nekad neatklāj un neatsedz cilvēku tādā mērā, kā to izpauž jebkura cita cilvēka darbības nozare: paša ķermenības abstrahēšanās, kas tajā panākta, nav ne ar ko citu salīdzināma. Ja kādu šie vārdi ieinteresētu, tas lai iepazīstas ar maniem darbiem. Šeit pasacīšu tikai to, ka pasaules kārtība ielē- jusies cilvēku valodā kopš vissākotnējākiem laikiem, kad šī valoda radusies; matemātika ieslēpta jebkurā valodā, un tā mums tikai jāatrod, nevis jāizgudro.
Tas, kas tajā ir lapotne, nav atdalāms no sakņojuma; tā radusies ne jau pēdējo trīs vai astoņi simts gadu civilizācijas vēstures tecējumā, bet gan valodas evolūcijas tūkstošgadēs, cilvēka nemirstīgajās sadursmēs ar apkārtējo vidi, starpupju un starpcil- vēku visagrīnākajā posmā. Valoda tikpat lielā mērā ir gudrāka par ikviena cilvēka saprātu, cik gudrāks par indivīda apziņu ir tā ķermenis dzīvības procesa plūsmas vispusīgā stihiskā apjautā. Abu evolūcijas paveidu — dzīvās matērijas un informatīvās runas mantojumu mēs vēl ne tuvu neesam apguvuši, bet jau sapņojam, kā pārspēt to .nospraustās robežas.
Šeit sacīto varētu uzskatīt par dikdienīgu filozofēšanu, taču tāda nekādā ziņā nav mani secinājumi par matemātisko jēdzienu lingvistisko ģenēzi jeb atziņa, ka šie jēdzieni nav radušies ne no priekšmetu pārskai- tamības, ne arī no saprāta atjautības.
Iemesli, kuru dēļ esmu kļuvis matemātiķis, bez šau- bām, ir daudzveidīgi, taču viens no galvenajiem bija manas spējas, bez kurām es šajā jomā būtu paveicis ne vairāk kā kuprītis vieglatlētikā, pretendēdams uz rekordista titulu. Es nezinu, vai šajos notikumos, kurus gribu atstāstīt, kāda loma bijusi iemesliem, kuri attiecināmi uz raksturu, bet ne uz talantu, taču šādu varbūtību neuzskatu par izslēgtu, jo paši notikumi risinājās tādos mērogos, ka ne dabiskajai kautrībai, ne arī lepnumam šeit nevar būt nekādas nozīmes.
Atmiņu autori kļūst līdz pēdējam atklāti, ja viņiem liekas, ka par sevi pastāstītais ir ārkārtīgi svarīgs. Es turpretim par vaļsirdības priekšnosacījumu uzskatu atziņu, ka manai personībai nav itin nekādas nozīmes, tas ir, principā uz gluži nepanesamu pašatklāsmi mani paskubina vienīgi nespēja atšķirt, kur beidzas personiskās kompozīcijas statistiskais untums un kur sākas vispārējās, no sugas atkarīgās likumsakarības.
Dažādās nozarēs apgūstamas gan reālas zināšanas, gan arī tikai tādas, kas rada mums garīgu komfortu, pie kam tām abām nemaz nav jāsakrīt. Šo divu zināšanu paveidu atšķirība antropoloģijā atrodas jau uz neiespējamā robežas. Ja mēs neko tik slikti nepazīstam kā paši sevi, tad droši vien tāpēc, ka mēs, nemitīgi kāpinādami alkas pēc zināšanām, kuras nesatur informāciju par cilvēku veidojošajiem faktoriem, jau iepriekš, paši to nemaz neapjauzdami, atmetam iespēju, ka visneiedomājamākās nejaušības varētu būt savienotas ar visdziļāko nepieciešamību.
Kādreiz es vienam no saviem draugiem izstrādāju programmu eksperimentam, kurš dibinājās uz to, ka skaitļojamās mašīnas vidē tika modelēta neitrālu būtņu kopa jeb tādi homeostati, kuriem vajadzēja šo vidi izzināt, lai gan sākotnējā stadijā tie paši bija bez jebkādām «emocionālām» vai «ētiskām» iezīmēm. Šīs būtnes vairojās — protams, tikai mašīnā, tāpēc profāns šo savdabīgo procesu nosauktu par sava veida «aplēses» formu, — un pēc vairākiem desmitiem «paaudžu» visos «eksemplāros» aizvien no jauna parādījās mums pilnīgi neizprotama iezīme, ko varēja uzskatīt par īpatnēju «agresivitātes» ekvivalentu. Pēc neizsakāmi grūtām un veltīgām pārbaudes aplēsēm mans izmisušais draugs beidzot — un vienīgi tikai aiz izmisuma — ņēmās pārkontrolēt pat visnebūtiskākās eksperimenta detaļas, un tad izrādījās, ka viens no relejiem reaģēja uz gaisa mitruma izmaiņām, kas arī izrādījās par nepazīto novirzes cēloni.
Rakstot šīs rindas, man grūti nedomāt par pieminēto eksperimentu, jo vai tad nevarēja notikt tā, ka sociālā progresa kāpinātāja līkne mūs izrāva no dzīvnieku valsts, kad mēs šādam pacēlumam principā nebijām sagatavoti? Sabiedrisko saišu veidošanās taču sākās tad, kolīdz cilvēku veidojošie atomi uzrādīja satuvināšanās sākotnējās spējas. Šie atomi bija tikai bioloģiski apstrādāta izejviela, kas atbilda vienīgi tipiski bioloģiskiem kritērijiem, bet šī sakustēšanās, šis spējais grūdiens augšup mūs izrāva no agrākās vides un aiznesa civilizācijas izplatījumā. Vai šāds starts būtu varējis neuztvert bioloģiskajā materiālā nejaušu līdzību pēdas, līdzīgi tam, kā jūras dibenā nolaistā zonde izceļ virspusē ne tikai meklēto, bet arī gadījuma rakstura smelkni un drazas? Prātā man.nāk perfektās skaitļojamās mašīnas savilgušais relejs. Kāpēc gan lai tas process, kura rezultātā mēs esam radušies, būtu absolūti ideāls — vienalga, no kāda viedokļa raugoties? Taču ne mēs, ne mūsu filozofi neiedrošinās iedomāties, ka sugas neatkārtojamība un vienreizīgums nepavisam vēl nenosaka kaut kādu tai kopš rašanās brīža piemītošu pilnestību, tāpat kā tā nav meklējama katra atsevišķa vienpatņa šūpulī.
Ļoti interesants ir tas fakts, ka nepilnestības pazīmes, kas sastopamas mūsos kā sugas pārstāvjos, nekad nevienā reliģijā nav atzītas par to, kas tās patiešām ir, un proti, par kļūmīgas norises rezultātu, bet, gluži pretēji, praktiski visām reliģijām kopēja ir pārliecība, ka cilvēka nepilnestība radusies divu savstarpēji naidīgu, antagonistisku perfektu spēku demiurģiskas sadursmes rezultātā. Gaišā pilnestība sadūrās ar tumšo, un radās cilvēks: tā skan šo reliģiju formula. Mana koncepcija skanētu vulgāri tikai tad, ja tā būtu aplama, — bet vai tā tas ir, mēs nezinām. Mans iepriekš pieminētais draugs to pārformu- lēja karikatūristiskā veidā, sacīdams, ka pēc Hogarta uzskatiem, cilvēce atgādina kuprīti, kurš, neapzinādamies, ka viņš varētu kuprītis arī nebūt, jau tūkstošiem gadu savā kuprī meklē augstākās nepieciešamības pazīmes, jo gatavs piekrist jebkurai versijai, izņemot tādu, pēc kuras viņa kroplībai ir vienkārši gadījuma raksturs, ka neviens viņam to nav veltījis kā augstākā saprāta balvu, ka tā nevienam un nekādā ziņā nav vajadzīga, tāpēc ka to nosacījuši vienīgi antropoģenēzes līkloči un novirzes.