Senators pamāja ar galvu; es redzēju, ka viņš klausās jo uzmanīgi.
— Vispārēji ņemot, pastāv divi mums zināmi valodu paveidi. Parastās valodas, kuras lieto cilvēki, un tālāk vēl valodas, kuras cilvēks nav radījis. Tādās valodās sazinās organismi ar organismiem: es runāju par tā saukto iedzimtības kodu. Šis kods nav dabiskās valodas variants, jo ietver sevī ne tikai infortnā- ciju par organisma struktūru, bet spēj pats informāciju pārvērst par šādu organismu. Tātad kods stāv ārpus kultūras. Lai saprastu cilvēku dabisko valodu, nepieciešams kaut vai mazliet iepazīties ar viņu kultūru. Turpretī, lai izzinātu iedzimtības kodu, nekādu kultūras īpatnību pazīšana nav vajadzīga. Šim nolūkam pietiek ar attiecīgām zināšanām fizikas, ķīmijas un citās jomās.
— Tas, ka jums daļēji tomēr paveicies, tātad liecina, ka «vēstījums» uzrakstīts iedzimtības valodai līdzīgā veidā?
— Ja būtu tikai tā, tad mums sevišķas grūtības nerastos. īstenībā viss ir ļaunāk, tāpēc ka īstenība, kā parasti, ir komplicētāka. Atšķirība starp «kultūras valodu» un «akultūras valodu» diemžēl nav absolūta. Ticība šo atšķirību absolūtajam raksturam ir viena no daudzām ilūzijām, no kurām mēs atbrīvojamies tikai ar vislielākām pūlēm. Mans matemātiskais pierādījums, ko jūs pieminējāt, apliecina vienīgi to, ka «vēstījums» nav uzrakstīts tādas kategorijas valodā, kādu mēs pašlaik lietojam. No tā apstākļa, ka, izņemot iedzimtības koda un dabisko valodu, mēs nezinām nekādu citu, vēl nepavisam neizriet, ka tādu nav. Es uzskatu par iespējamu, ka pastāv arī šādas «citas valodas» un vēstījums uzrakstīts vienā no tām.
— Un kādu jūs šo «citu valodu» iedomājaties?
— To es varu jums paskaidrot tikai ļoti vispārējās līnijās. Izsakoties vienkāršoti, organismi evolūcijas gaitā «savstarpēji sazinās» ar «teikumu» palīdzību, par kādiem varētu uzskatīt genotipus, bet «vārdiem» šeit atbilstu hromosomas. Bet, kad zinātnieks jums demonstrē genotipa strukturālo formulu, jūs vairs nenodarbojaties ar «akultūras» kodu, jo šis zinātnieks iedzimtības kodu pārtulkojis, sacīsim, ķīmisko simbolu valodā. Lai drīzāk pietuvinātos jautājuma serdei, iedomāsimies, ka «akultūras valoda» vairāk vai mazāk būtu pielīdzināma Kanta «lietai par sevi». Nav iespējams piekļūt līdz galam ne šādam kodam, ne arī šādai valodai. Tas, kas radies no kultūras, un tas, kas radies «no dabas» jeb «pašas pasaules», jebkurā patvaļīgi ņemtā izteikumā parādās kā divkomponentu «sajaukums». Merovingu valodā vai republikāņu partijas politiskajos lozungos «kultūras» piejaukumu procents ir visai ievērojams, bet tas, kas no kultūras nav atkarīgs jeb «tieši dabā radusies sastāvdaļa» šeit ir niecīga. Valodā, kuru lieto, fizika, ir savā ziņā otrādi: daudz tajā ir «dabiskā», kas nāk no «pašas dabas», un maz kultūras veidoto elementu. Taču pilnīga «akulturāla» tīrība principā nav sasniedzama. Ieskats, it kā citai civilizācijai aploksnē nosūtot atomu paraugus, no šādas «vēstules» varētu izskaust visus kultūras piejaukumus, dibinās uz ilūziju. Šos piejaukumus var lielā mērā samazināt, taču neviens un nekad visā Kosmosā nespēj tos novērst līdz nullei.
— Vēstījums tātad uzrakstīts «akultūras» valodā, taču tas satur Sūtītāju kultūras piejaukumus, vai ne? Un tas rada grūtības?
— Tas rada vienu no grūtībām. Sūtītāji atšķiras no mums kā kultūras ziņā, tā arī, sacīsim, ar savām zināšanām dabas likumu izpratnē. Tāpēc šīm grūtībām ir vismaz divas pakāpes. Uzminēt, kāda ir viņu kultūra, mēs nespēsim — ne tagad, ne, manuprāt, arī pēc tūkstoš gadiem. Sūtītāji, šķiet, to skaidri apzinās. Tāpēc viņi atsūtījuši tādu informāciju, kuras atšifrēšanai nav nepieciešama viņu kultūras pazīšana — tas ir gandrīz droši.
— Tātad šis kultūras faktors nevarētu būt nekāds kavēklis?
— Senator, mēs nezinām pat to, KAS īsti mums ir vislielākais kavēklis. Mēs novērtējām «vēstījumu» visā kopumā, lai nosacītu tā sarežģītības pakāpi. Un tā aptuveni atbilst mums zināmajām sabiedriskajām un bioloģiskajām sistēmām. Mums nav nekādas sabiedrisko sistēmu matemātiskas teorijas, tāpēc bijām spiesti kā vēstījumam «pieliekamus» modeļus izmantot genotipus vai, pareizāk sakot, ne pašus genotipus, bet gan matemātisko aparātu, kuru izmantojam to izpētei. Mēs noskaidrojām, ka kodam vislīdzīgāks objekts ir dzīvā šūniņa — vai pat vesels dzīvs organisms. No tā nepavisam nav secināms, ka vēstījums patiesi būtu kāds genotips, bet gan vienīgi tas, ka no visiem mums zināmajiem objektiem, ko salīdzināju- nam «pieliekam» pie koda, genotips izrādījās vispiemērotākais. Vai jūs saprotat, cik milzīgs risks saistīts ar šādu situāciju?
— Ne visai. Varbūt risku rada apstāklis, ka jums neizdosies izlasīt vēstuli, ja tā tomēr nebūtu uzskatāma par genotipu?
— Mēs rīkojamies kā cilvēks, kurš pazudušo priekšmetu meklē ne visur, bet tikai zem degošas laternas, jo tur ir gaišs. Vai jūs zināt, kā izskatās automātiskā pianino jeb pianolas lentes?
— Jā gan. Tās ir attiecīgi perforētas lentes.
— Var gadīties, ka skaitļošanas mašīnas programmas lente der arī pianolai, un, lai gan šai programmai nav absolūti nekā kopēja ar mūziku — tā, sacīsim, var attiekties uz piektās pakāpes vienādojumu —, ievadīta pianolā, tā radīs skaņas. Bet var gadīties arī tā, ka ne visas šīs skaņas būs tikai nejēdzīgs haoss, bet vietumis mēs izdzirdēsim arī kādu muzikālu frāzi. Vai jūs atskārstat, kāpēc es minu šādu piemēru?
— Droši vien. Jūs domājat, ka Varžu kurku|i ir tada «muzikāla frāze», kas radusies, pianolā ievadot skaitļošanas mašīnai paredzētu lenti?
— Jā. Tieši tādas ir manas domas. Cilvēks, kurš skaitļošanas mašīnas lenti ievadījis pianolā, izdara kļūdu, un ir pilnīgi iespējams, ka mēs līdzīgu kļūdu uzskatām par savu panākumu.
— Bet taču divas jūsu grupas, pilnīgi neatkarīgi viena no otras, producējušas Varžu kurkuļus un Mušu pavēlnieku, kas turklāt esot viena un tā pati viela!
— Ja jums mājā būtu pianola un jūs neko nebūtu dzirdējis par skaitļošanas mašīnām, un tas attiektos arī uz jūsu kaimiņu, tad ir pilnīgi iespējams, ka, atraduši kaut kur skaitļošanas mašīnas lentes, jūs abi izdarāt vienu un to pašu kļūdu — uzskatāt, ka lente domāta pianolai, jo par citām iespējām jums nekas nav zināms.
— Saprotu. Bet tā droši vien ir jūsu hipotēze?
— Jā, tā ir mana hipotēze.
— Jūs ieminējāties par lielu risku. Kas rada to?
— Skaitļošanas mašīnas lentes ievadīšana pianolā, protams, nav savienota ne ar kādu risku, tas ir pārpratums gluži bez jebkādām kaitīgām sekām, bet pie mums tas ir citādi, un kļūdai var būt pavisam neaprēķināmas sekas.
— Kādā ziņā?
— Nezinu. Bet es domāju par tāda veida kļūdām, kad pavāru grāmatā kāds vārdu «kanēlis» izlasa kā «ciankālijs» un sagatavo mērci, pēc kuras visi azaida dalībnieki nobeidzas. Lūdzu, atcerieties, ka mēs darījām to, kas bija mūsu spēkos, un šādā kārtā piedēvējām kodam mūsu zināšanas, mūsu varbūt vienkāršotos, bet varbūt arī pavisam aplamos spriedumus.
Makmahoms gribēja zināt, kā tas iespējams, ja mūsu darbs ir tik līdzīgs šifra atminēšanai. Viņš bija redzējis Mušu pavēlnieku. Vai ir iespējams, ka kodu atšifrē nepareizi un tomēr gūst tik apbrīnojamus rezultātus? Vai tulkojuma fragments, par kādu uzskatāms Mušu pavēlnieks, varētu būt pavisam aplams?
— Tas ir iespējams, — es atbildēju. — Ja mēs pa telegrāfu kādam nosūtītu cilvēka genotipu, bet adresāts uz tā pamata prastu sintezēt tikai baltos asins
ķerinenīšiis, rezultātā viņš iegūtu tikai kaut ko amēbām līdzīgu un pāri paliktu milzīgs daudzums neizmantotas informācijas. Nedrīkst apgalvot, ka tas, kurš, dibinādamies uz cilvēka genotipu, atveido tikai asins ķermenīšus, būtu pareizi izlasījis telegrammu.
— Bet vai atšķirība ir tik liela?
— Jā. Mēs esam izmantojuši divus līdz četrus procentus no koda kopējās informācijas, taču tas vēl nav viss, jo šajos nedaudzajos procentos var ietilpt, sacīsim, viena trešdaļa mūsu pieņēmumu, tas ir, tādi dati, kurus mēs patvaļīgi esam ienesuši tulkojumā, izejot no mūsu zināšanām stereoķīmijā, fizikā un tā tālāk. Tik zemā līmenī izlasot informāciju par cilvēka genotipu, nebūtu iespējams atveidot pat tā asins ķermenīšus. Vislabākajā gadījumā mēs iegūtu kaut ko līdzīgu nedzīvai olbaltumvielu suspensijai, bet ne vairāk. Starp citu, es domāju, ka līdzīgi eksperimenti ar cilvēka genotipu — tas atšifrēts jau par kādiem septiņdesmit procentiem — būtu ārkārtīgi pamācoši, taču mums nav iespējams to izdarīt, jo šim nolūkam trūkst gan laika, gan līdzekļu.
Kad senators jautāja, cik liela, pēc manām domām, ir atšķirība, kas attīstības ziņā pastāv starp mums un Sūtītājiem, es atbildēju, ka, lai gan, pēc fon Her- nera un Breisvella statistikas, par visiespējamāko tiek uzskatīta pirmā saskare ar apmēram 12 000 gadu vecu civilizāciju, taču, manuprāt, gluži reāla ir iespēja, ka Sūtītāju civilizācijai ir jau pat miljards gadu. Citādi racionāli nebūtu izskaidrojama «dzīvību veicinošā» signāla raidīšana, jo dažās tūkstošgadēs tā iedarbe būtu nenozīmīga.
— Tad jau arī valdības viņiem droši vien ilgi noturas pie varas, — Makmahons piezīmēja. Vēl viņš gribēja zināt, vai, pēc manām domām, būtu kāda jēga turpināt darbus, ja es tiem dodu šādu vērtējumu.
— Ja jauns kabatzaglis, — es paskaidroju, — jums nozog čeku grāmatiņu un seši simti dolāru, tad, lai gan viņš ar čekiem neko neiesāks Un nepiekļūs pie miljoniem, kas noguldīti jūsu kontā, zaglis tomēr neuzskatīs to par neveiksmi, jo seši simti dolāru viņam ir liela nauda.
— Un šis kabatzaglis esam mēs?
— Jā gan. Ar drupačām, kas nobirst no augstas civilizācijas galda, mēs varam pārtikt gadsimtiem ilgi… Ja tikai mēs izturamies saprātīgi.
Varbūt es šeit vēl ko būtu piebildis, bet iekodu sev mēlē. Tad senators gribēja uzzināt manas personīgās domas par «vēstījumiem» un to Sūtītājiem.
— Vīni nav racionālisti — vismaz tādā nozīmē, kādā mēs šo vārdu izprotam, — es paskaidroju. — Vai jums, senator, ir skaidrs, cik liela viņiem ir «pašizmaksa»? Pieņemsim, ka viņu rīcībā esošā enerģija vērtējama uz 1049 ergiem. Atsevišķas zvaigznes jauda — bet tā nepieciešama signāla raidīšanai — viņiem nozīmētu apmēram to pašu, ko mums Savienotajās Valstīs viena liela spēkstacija. Vai mūsu valdība piekristu tam, ka gadu simtiem un tūkstošiem ilgi tāda kompleksa jauda kā, piemēram, Bilderdems, tiktu tērēta, lai nodrošinātu dzīvības rašanās iespējas uz citu zvaigžņu planētām — ja vien tas būtu iespējams ar tik mikroskopisku enerģijas patēriņu?
— Mēs esam pārāk nabadzīgi…
— Bet enerģijas procents, kas tiktu iztērēts šādiem altruistiskiem mērķiem, abos gadījumos ir vienāds.
— Desmit centu no dolārā finansiāli nav gluži tas pats, kas miljons dolāru no desmit miljoniem.
— Bet mums jau ir šie miljoni. Fiziskais attālums, kas mūs atdala no šīs civilizācijas, ir mazāks par morālajām atšķirībām, jo pie mums uz Zemes milzīgas cilvēku masas cieš badu, bet viņi rūpējas, lai uz Centaura, Gulbja un Kasiopejas planētām rastos dzīvība. Es nezinu, kas ietverts vēstījumā, taču, šādā gaismā to vērtējot, tajā nevar būt nekas tāds, kas nodarītu mums ļaunumu. Viens būtu pārāk lielā pretrunā ar otru. Lai gan, bez šaubām, aizrīties var pat ar maizi. Manuprāt, ir tā: ja mēs ar savām ieražām, ar savu vēsturi esam Kosmosā tipiski, tad «vēstījums» mums ne ar ko nevar būt bīstams. Jūs taču tieši to gribējāt uzzināt, vai ne? Jo Sūtītājiem labi jāzina šī Visuma «psihozoiskā konstante». Ja mēs esam kāda aberācija, mazākums, tad arī to viņi ņems, tas ir, viņiem vajadzētu ņemt to vērā. Bet gadījumā, ja mēs būtu ārkārtējs izņēmums, novirze, kaut kāda dīvainība, kas vienā no tūkstoš Galaktikām atgadās reizi desmit miljardu gadu laikā, tad šādu iespēju viņi savās aplēsēs un savos nodomos varēja arī atstāt bez ievērības. Tātad — kā vienā, tā otrā gadījumā — viņi nav vainojami.
— Jūs to pasludinājāt Kasandras tonī, — Makma- hons piezīmēja, un es redzēju, ka joki viņam nav prātā; tiesa gan, tāpat kā man. Mēs sarunu vēl turpinājām, bet es nepateicu viņam nekā tāda, kas varētu modināt kaut vai vismazākās aizdomas un norādītu, ka Projekts iegājis jaunā fāzē. Tomēr atvadoties es jutos ne visai lāgā omā, jo man tā kā tā bija radies iespaids, ka esmu sarunājis pārāk daudz, jo sevišķi uz beigām. Kasandra es laikam būšu bijis drīzāk mimikā un tonī nekā vārdos, jo vārdu izvēlē es biju ļoti piesardzīgs.
Kad atgriezos pie savām aplēsēm, senators vēl uzkavējās mūsu apmetnē. Ar Beiloinu mēs satikāmies tikai pēc viesa aizbraukšanas. Aivors bija satraukts un nomākts.
— Makmahons? — viņš ierunājās. — Senators ieradās diezgan nemierīgs, bet aizbrauca apmierināts. Un zini, kāpēc? Nezini? Administrācija bīstas no panākumiem — lai tie nebūtu pārmērīgi lieli. Viņi bīstas no atklājuma, kam varētu būt militāras sekas.
Tas mani pārsteidza.
— Vai viņš pats tev to teica? — es jautāju. Beiloins bija satriekts par manu vientiesību.
— Kā gan viņš varētu man ko tādu sacīt?! Bet tas taču skaidrs. Viņi vēlas, lai mēs neko nesasniegtu, vai vismaz, ja būtu kādi rezultāti, tad galu galā lai izrādītos, ka atsūtīta tikai apsveikuma kartīte ar visa laba novēlējumiem. Tad viņi to ar lielu troksni publicētu, un visi būtu sajūsmināti. Makmahons aizgāja nedzirdēti tālu — tu viņu nepazīsti, viņš ir ārkārtīgi piesardzīgs cilvēks. Un tomēr zem četrām acīm viņš ņēmās Romniju iztaujāt par Varžu kurkuļu vistālākajām tehnoloģiskajām konsekvencēm. Vistālākajām! Un ar Donaldu viņš runājis par to pašu.
— Un ko viņi atbildējuši? — es jautāju. Par Donaldu varēju neraizēties. Viņš bija ugunsdrošs.
— Patiesībā neko. Es pat īsti nezinu, ko Donalds viņam teicis, bet Romnijs atbildējis, ka viņš varētu pastāstīt tikai savus nakts murgus, jo nomodā neko neredzot.
— Tas ir labi.