— Pie mums atbraukšot Līrnijs, — viņš teica. — Ar kaut kādu teoriju par mūsu tematu, ar kaut kādu sevišķu koncepciju. Es skaidri nezinu, ar ko īsti, jo Makmahons man to paziņoja burtiski pēdējā mirklī, jau iekāpjot mašīnā.
Līrniju es pazinu — viņš bija kosmogonists, viens no bijušajiem Hajakavas audzēkņiem, patiešām bijušajiem, jo daži apgalvoja, ka viņš pārspējis savu audzinātāju. Tikai es nevarēju iedomāties, kads sakars viņa specialitātei varētu būt ar Projektu un no kurienes viņam zināms, ka tāds vispār pastāv.
— Kur tu īsti dzīvo? Vai tad tu nesajēdz, ka administrācija dublē mūsu darbu? Ne tikai skatās mums nemitīgi uz pirkstiem, bet dara vēl arī to!
Man negribējās ticēt. Es jautāju, kā viņš to zina un vai maz iespējams, ka pastāvētu vēl kāds Kontrol- projekts, sava veida paralēla kontrole pār to, ko mēs darām. Likās, ka Beiloinam nekas noteikti nav zināms. bet, tā kā viņam ļoti nepatika to atzīt, tad viņš uzkurināja sevi tik tālu, ka jau Dillam un Donaldam klātesot, kuri arī bija atnākuši, sāka kliegt, ka šādā situācijā viņa pienākums ir iesniegt atlūgumos no sava amata!
Šādi draudi, pērkona dārdiem līdzīgu vārdu pavadībā, laiku pa laikam bija izbrēkti arī jau agrāk, jo Beiloins nespēj dzīvot mazos mērogos un zināms operisks vēriens viņam nepieciešams savas enerģijas izlādēšanai, taču šoreiz mēs visi vienā balsī lūdzām viņu to nedarīt, līdz viņš atzina, ka mums taisnība, nomierinājās un jau grasījās aiziet, bet tad, pēkšņi atcerējies manu sarunu ar Makmahonu, sāka iztaujāt, ko es īsti senatoram tiku sacījis. Lielākā vai mazākā mērā izstāstīju viņam visu, noklusēdams vienīgi vārdus par Kasandru, un tāds bija senatora vizītes epilogs.
Drīzumā izrādījās, ka sagatavošanās darbi Donaldam prasīs vairāk laika, nekā viņš bija domājis. Arī mali neklājās viegli — teorija sarežģījās, vajadzēja pielietot daždažādus paņēmienus, ar personīgo aritmometru (tā tas bija iesaukts) vairs nepietika, un man bieži vajadzēja iegriezties galvenajā skaitļošanas centrā, bet tas nesagādāja nekādu prieku, jo nemitējās brāzmains vējš un pietika noiet pa ielu dažus simtus soļu, lai ausīs, mutē, degunā un pat aiz apkakles sakrātos smiltis.
Mehānisms, ar kura palīdzību Varžu kurkuļi uzsūc izdalījušos kodolenerģiju, vēl aizvien bija tikpat neskaidrs kā veids, kādā tie atbrīvojās no šo mikro- eksploziju paliekām, bet tās visas bija reto zemju elementu izotopi ar cieto gamma starojumu. Mēs ar Donaldu bijām izstrādājuši fenomenoloģisku teoriju, kas diezgan precīzi ļāva paredzēt eksperimentu rezultātus, taču, tā sakot, tikai retrospektīvi, tas ir, jau izzinātā jomā; kolīdz eksperimenta mērogs tika palielināts, aprēķini vairs nesaskanēja ar rezultātiem. Donalda efekts, ko viņš bija nosaucis par Ekstranu (Explosion Transfer[33]), bija realizējams neparasti viegli. Protero saplacināja Varžu kurkuļu pikucīti starp divām stikla plāksnītēm, un, tikko kārtiņa kļuva monomolekulāra, visā tās virsmā sākās sairuma reakcija, turklāt, ja «devas» bija prāvākas, tad aparatūra (tās vecais, iepriekšējais modelis) tika iznīcināta. Taču nez kāpēc neviens tam nepiegrieza nekādu vērību: laboratorijā bija tāda dārdoņa, tāda kanonāde, it kā tur būtu poligons sprāgstvielu pārbaudei. Kad par to iejautājos Donaldam, viņš, pat nepasmaidījis, paskaidroja, ka darbinieki pētot ballistiskā viļņa izplatīšanos Varžu kurkuļos — tādu tematu viņš bija tiem izdomājis un ar nerimtīgajiem sprādzieniem visai sekmīgi nomaskēja savus īstos nolūkus!
Bet teorija pa to laiku izjuka — es manīju, ka patiesībā tās sen vairs nav, tikai pats sev negribēju to atzīt. Teorētiskie meklējumi prasīja daudz pūļu un bija jo grūtāki tāpēc, ka nespēju tiem pieķerties ar visu sirdi. Kā tas palaikam mēdz notikt, sarunā ar Makmahonu izsacītie vārdi bija mani pārņēmuši savā varā. Nereti mūsu bažas nepieņem noteiktus apveidus un šķiet nenozīmīgas, iekams neesam tās skaidri formulējuši vārdos. Tieši tā šoreiz bija noticis ar mani.
Varžu kurkuļi tagad jau neatgriezeniski šķita arte- fakts, koda aplama lasījuma rezultāts, un visu es iztēlojos šādā veidā: Sūtītāji droši vien nebūs gribējuši mums atgādāt Pandoras šķirstiņu, bet mēs līdzīgi kramplaužiem uzlauzām atslēgas un piešķīrām iegūtajam saturam to visu, kas Zemes zinātnē ir savtīgs, mantkārīgs, jo, manuprāt, atomfizika bij-a guvusi sekmes tieši tur, kur pavērās vislielākās iespējas iegūt visdestruktīvāko enerģiju.
Tāpēc kodolenerģētikas attīstība visu laiku velkas bumbu produkcijas astē, tāpēc mums bija ūdeņraža lādiņi, bet vēl aizvien nebija ūdeņraža reaktoru; visa rnikropasaule cilvēkam atklāja savu, mūsu vienpusīgās pieejas dēļ izkropļoto iekšieni, tālab par spēcīgajām iedarbēm mēs zinājām daudz vairāk nekā par vājajām. Mēs ar Donaldu diskutējām par šo tematu — viņš man nepiekrita, uzskatīdams, ka, ja vispār kāds «vainojams» par «fizikas vienpusību» (taču arī šo vienpusību viņš neatzina), tad ne jau mēs, bet apkārtējā pasaule, turklāt savas struktūras īpatnību pēc. Iznīcināt, šā jautājuma objektīvā izpratnē, aizvien esot vienkāršāk — kaut vai saskaņā ar vismazākās iedarbes likumu — nekā radīt, jo destrukcija ir gra- dients, kas atbilst visa Kosmosa procesu virzībai, bet radīšanai vienmēr jāiet pret straumi.
Es viņam atgādināju mītu par Prometeju. Viņa tēlā kā vienā avotā jāsaplūst visām atzinības un pat slavinājumu vērtajām zinātnes tendencēm, taču šis mīts cildina nevis nesavtīgu izziņu, bet gan varmācīgu sasniegumu, nevis apguvi, bet ieguvi, lūk, visas em- pīrikas pamats. Viņš man atbildēja, ka ar šādiem prātojumiem es nostājoties freidisma pozīcijās, jo izziņas motīvus es reducējot uz agresiju un sadismu. Tagad pats redzu, ka reizēm patiesi man prāts it kā mazliet aptumšojās, es zaudēju apdomu un aukstasinību, visu
to, kas raksturīgs sine ira et studio[34] nosacītai rīcībai, — un ar saviem spriedelējumiem es, mūžīgais mizantrops, «vainu» no nezināmajiem Sūtītājiem uzvēlu cilvēkiem.
Novembra pirmajās dienās aparatūra tika iedarbināta, taču sākotnējie, mazā mērogā izdarītie eksperimenti bija neveiksmīgi — vairākas reizes detonācija notika ar tādu izkliedi, ka sniedzās pāri galvenajam ekranizējošam mūrim, un, lai gan tā bija niecīga, tomēr radiācija lēcienveidīgi sasniedza 60 rentgenus, tāpēc ap ekrānu ārpusē vajadzēja uzsliet vēl otru aizsargsienu. Tik masīvs mūris vairs nebija noslēpjams, un Inijs, kurš līdz šim fiziķu laboratorijās nekad nebija iegriezies, vairākkārt ieradās pie Donalda, bet tas, ka viņš neko nejautāja, tikai grozījās un visu aplūkoja, arī nesolīja neko labu. Galu galā Donalds palūdza ienācēju atstāt telpas, paskaidrodams, ka viņš traucējot strādāt. Es Donaldu par šādu rīcību izbāru, taču viņš, būdams par mani aukstasinīgāks, atbildēja, ka šā vai tā drīzumā viss izšķiršoties, bet pagaidām Inijs netikšot pāri slieksnim.
23*
355
Tagad, nolūkodamies uz to visu, es redzu, cik neprātīgi — vēl vairāk, pat nejēdzīgi — mēs abi rīkojāmies. Arī tagad es nevaru pasacīt, ko būtu vajadzējis darīt, taču šai konspiratīvai izrīcībai — citādi es to nevaru nosaukt — bija vienīgi tā jēga, ka mēs saglabājām ilūziju par savu roku tīrību. Taču patiesībā mēs bijām neganti ieķēpājušies. Tik tālu pavirzītus darbus nebija iespējams ne noslēpt, ne arī — redzot, ka noslēpums nav saglabājams, — pēkšņi kādu dienu no tiem atteikties. To būtu vajadzējis darīt vai nu tūlīt pēc Ekstrana atklāšanas — vai arī nekad. Abas šīs izejas, lai cik loģiskas tās liktos, mums bija liegtas. Zinot, ka biofiziķi pēc gada ceturkšņa sāks rīkoties
šajā tik «karstajā» jomā, mums vajadzēja pasteigties. Bažas par pasaules likteni — tieši tas bija likts uz spēles — it kā neviļus radīja nepieciešamību rīkoties slepenībā. Ja tagad no tās atteiktos, mums tiktu uzstādīti izbrīnās pilni jautājumi: nu labi, bet kāpēc jūs to sakāt tieši tagad? Vai jums jau zināmi galīgie rezultāti? Kāpēc nepaziņojāt par pirmajiem? Un es nezinātu, ko atbildēt.
Protero loloja neskaidru cerību, ka lielā mērogā efekts varētu dot kaut ko rikošetam līdzīgu, jo painat- teorija kaut ko tādu lika domāt, taču, pirmkārt, tā izrādījās aplama, un, otrkārt, šī papildizeja varēja rasties tikai pēc zināmu postulātu pieņemšanas, bet tālākajā pētījumu etapā tie uzrādīja jau negatīvu varbūtību.
No Beiloina es šajā laikā visādi izvairījos, jo mana sirdsapziņa attieksmē pret viņu nebija tīra. Bet viņu mocīja citas raizes — izrādījās, ka pie mums ieradīsies ne tikai Līrnijs, bet vēl kāds no «ārprojekta» ļaudīm, lai mēneša beigās apgaismotu mūsu prātus ar saviem referātiem, bet šāda klaja Vašingtonas atzīšanās, ka tai ir pašai savi BnD speciālisti, kuri turklāt strādā bez jebkādas sazināšanās ar mums, nostādīja Beiloinu visu darba grupu priekšā ārkārtīgi nepatīkamā un grūtā stāvoklī. Dilis, Donalds, Rapaports (un tāpat arī es) tomēr uzskatījām, ka viņam savs krusts (tādus izteicienus viņš jau lietoja) jānes līdz galam. Turklāt abi šie mums pieteiktie cilvēki bija pirmšķirīgi zinātnieki.
Tagad vairs nevarēja būt ne runas par kaut kādu Projekta budžeta apcirpšanu. Likās — ja nelūgtie konsultanti ar savām koncepcijām nepavirzīs pētījumus uz priekšu (bet tas man šķita neticami), Projekts turpinās darboties vienkārši aiz inerces, jo «augšā» neviens neiedrošināsies kaut ko tajā grozīt, nemaz nerunājot par pilnīgu likvidēšanu.
Zinātniskajā Padomē radās ari personīga rakstura saspringtas atieksmes — vispirms starp Beiloinu un Iniju, jo pēdējam, pēc mūsu pārliecības, vajadzēja zināt, ka pastāv šāds otrs, Hnu projekts, Ghost Voice*, bet, neraugoties uz savu runīgumu, viņš par to nebija ieminējies ne ar pušplēstu vārdu (lai gan Beiloinam nemitīgi izsacīja visādus glaimus). Tad vēl sasprin- gtība starp mūsu «sazvērniecisko divnieku» un atkal Beiloinu, jo kaut ko viņš tomēr nojauta, un ne vienu reizi vien es manīju, ka viņš vērīgi manī palūkojās, ir kā gaidīdams paskaidrojumus vai vismaz kādu mājienu. Bet es izlocījos, kā vien spēdams, laikam ne visai veikli, jo tādu partiju spēle nekad nebija bijusi mana stiprā puse. Rapaports savukārt ņēma ļaunā Rašam, ka pat viņš, visa panākuma pirmatklājējs, nebija ticis informēts par «Ēnu projektu». Tāpēc Padomes sēdes tagad bija kļuvušas vairāk nekā nepatīkamas, jo tajās valdīja aizvainotības, aizdomu un nomāktības atmosfēra. Bet es nomocījos, sagatavodams programmas skaitļošanas mašīnām, izšķiez- dams savu laiku un spēkus, jo to būtu varējis izdarīt jebkurš programmētājs, taču «konspirācijas» apsvērumi uzvarēja.
Donaldam nepieciešamās aplēses es galu galā pabeidzu, taču aparatūra viņam vēl nebija gatava. Tā kā man pietrūka ko darīt, pirmo reizi kopš ierašanās šeit mēģināju noskatīties kādu televīzijas programmu, bet tās visas man likās neizsakāmi melīgas un bezjēdzīgas, ieskaitot kinohronikas. Devos uz bāru, bet arī tur nevarēju nosēdēt. Nespēdams atrast sev vietu, beidzot aizgāju uz skaitļošanas centru un tur, rūpīgi ieslēdzies, ķēros pie aplēsēm, kuras neviens no manis vairs neprasīja.
'" Rēgu Balss (angļu vai.). Tulk. piez.
Es vēlreiz operēju ar tagad jau pa pusei nopulgāto Einšteina formulu par masas un enerģijas ekvivalenci. Novērtēju invertoru un releju efektīvo jaudu eksplozijai zemeslodes rādiusam līdzīgā distancē; nelielās tehniskās grūtības, kas šeit radās, mani aizrāva, taču uz neilgu laiku. Uzbrukums, kurš dibinātos uz Ekstrana efektu, nekādiem līdzekļiem nebija novēršams. Zemei noteiktā brīdī zem cilvēku kājām vajadzēja pārvērsties saules plazmā. Eksploziju tāpat varēja izraisīt ne tikai zemes virspusē, bet arī jebkurā dziļumā zem tās. Līdz ar to kā tērauda vairogi, tāpat viss Klinšu kalnu masīvs, kuriem vajadzēja paglābt štābus to plašajās pazemes patvertnēs, zaudēja jebkuru nozīmi. Nebija vairs pat tādu cerību, ka ģenerāļi, šie mūsu sabiedrības visvērtīgākie cilvēki — ja kādas personas vērtību nosaka -ar tās dzīvības un veselības aizsargāšanai patērētajiem līdzekļiem — kā pēdējie cilvēki iznāks radioaktīvā starojuma izsvili- nātā zemes virspusē, lai, novilkuši pagaidām nevajadzīgos mundierus, ķertos pie civilizācijas atjaunošanas no pašiem tās pamatiem. Pēdīgais nabags kaut kur savā graustā tagad bija apdraudēts tādā pašā mērā ka augstākais noteicējs par kodolspēkiem.
Es nodrošināju patiesi demokrātisku vienlīdzību starp visiem planētas iedzīvotājiem. Mašīna man sildīja kājas ar vieglu siltuma dvesmu, kas izplūda pa metāla žalūzijas spraugām. Tā darbojās vienmērīgi, uz lentēm izklaudzinādama skaitļu virknes, jo mašīnai bija vienalga, vai tie attiecas uz gigatonnām un megalīķiem vai arī uz smilšu graudiņu skaitu Atlantijas okeāna liedagos. Pēdējo nedēļu izmisums, kurš pakāpeniski izvērtās spiedošā nomāktībā, pēkšņi bija rimies. Es strādāju veicīgi un ar gandarījumu. Man nevajadzēja vairs rīkoties pretēji savai gribai, gluži otrādi, es darīju to, ko no manis gaidīja. Es biju patriots. Dažbrīd iztēlojos sevi uzbrucēja, citkārt — aizstāvja lomā, un darīju to pavisam lojāli.
Taču problēma nepieļāva uzvarošas stratēģijas iespēju. Ja jau eksplozijas centrs no jebkuras vietas, bija pārnesams tāpat uz jebkuru zemeslodes punktu,, tad dzīvību varēja iznīcināt jebkurā platībā. Klasiskais atombumbas sprādziens no enerģijas patēriņa viedokļa bija tīrā izšķērdība, tāpēc ka «nulles» punktā' bija «supernāvējošs» spēks. Celtņu un cilvēku paliekas šeit tiek sašķaidītas ar tūkstošiem reižu lielāku spēku, nekā to prasa militārā nepieciešamība, bet reizē ar pieaugošu attālumu aizvien vājākā iedarbe jau dažu desmit jūdžu lielā distancē ļauj izdzīvot pat samērā vienkāršās patvertnēs.
Šāda izšķērdība, programmējot mašīnu, zem maniem pirkstiem pārvērtās aizvēsturiskā mūmijā. Eks- trans bija ideāls iznīcināšanas līdzeklis ar savu ekonomiskumu. Klasisko kodolsprādzienu uguns lodes varēja saplacināt, izvalcējot tās savdabīgā_ nāvējošā folijā, un izklāt zem cilvēku kājām visas Āzijas vai Savienoto Valstu teritorijā. Trīsdimensiju lokalizētā, no zemes ģeoloģiskā pārvalka izolētā kārtiņa niecīgā sekundes daļā varēja pārvērsties uguns slīkšņā. Katram cilvēkam pienāktos precīzi tik daudz atbrīvotās enerģijas, cik vajadzīgs viņa nonāvēšanai. Tomēr bojā ejošajiem štābiem paliktu dažas desmitdaļas sekundes, lai pagūtu dot signālu ar kodolraķetēm apgādātām zemūdenēm. Mirstošais vēl varēja nogalināt savu pretinieku. Bet, ja viņš to spēja, tad tieši tā viņam arī vajadzēja rīkoties. Un tā tehnoloģisko lamatu durtiņas beidzot aizcirtās.
Tālāk es meklēju izeju, nostādamies globālās stratēģijas pozīcijās, taču aplēses iznīcināja kārtējos meklējumus. Es strādāju veikli, taču jutu pirkstus drebam, un, kad noliecos pie lentēm, kas izslīdēja no mašīnas, lai izlasītu rezultātus, sirds man drudžaini
lēkāja un mute izkalta, bet vēderā es sajutu tādas graizes, it kā zarnas kāds man žņaugtu ar cieši savilktu auklu. Šo gremojamo orgānu paniku es novēroju ar sevišķi saltu ironiju, it kā bailes justu tikai mana muskulatūra un zarnas, bet kaut kur manī pašā kņudēja klusi smiekliņi — tādi paši kā pirms pusgadsimta, ne par mata tiesu neizmainījušies, nenovecojuši. Es nejutu ne badu, ne slāpes, jo barojos un slāpes remdināju ar skaitļu virknēm, un tā gandrīz piecas stundas, ievadīdams mašīnā aizvien jaunas un jaunas programmas. No kasetēm izrautās lentes saņurcīju un bāzu kabatās. Beidzot atģidos, ka mans? darbs kļuvis veltīgs.
Uz viesnīcu negribēju iet, jo baidījos, ka, ieraudzījis ēdienu karti vai oficianta seju, sākšu nevaldāmi smieties. Arī savā dzīvoklī nespēju atgriezties. Kaut kurp man tomēr vajadzēja iet. Donalds, aizņemts savā darbā, vismaz pagaidām, bija labākā stāvoklī. Laukā izgāju kā apskurbis. Metās krēsla, spuldžu dzīvsudraba gaismā iegrimusī apmetne ar dzirkstošām aprisēm šķēla tuksneša tumsu, un tikai vājāk apgaismotās vietās melnajās debesīs bija redzamas zvaigznes.- Vēl vienai nodevībai vairs nebija nekādas nozīmes, tāpēc lauzu Donaldam doto vārdu un aizgāju pie sava viesnīcas kaimiņa Rapaporta. Sastapu viņu mājās. Noliku viņam priekšā saņurcītās lentes un īsumā visu izstāstīju. Rapaports izrādījās piemērots cilvēks. Viņš man uzdeva tikai trīs vai četrus jautājumus, kuri liecināja, ka viņš mirklī apjautis atklājuma nozīmi un konsekvences. Mūsu konspiratīvā sazvērestība viņu it nemaz nepārsteidza. Rapaports tai vienkārši nepievērsa uzmanību.
Neatceros, ko viņš, nolicis lentes, man pateica, taču no viņa vārdiem nojautu, ka kaut ko tādu viņš bija gaidījis gandrīz vai no paša sākuma. Visu laiku viņam uz papēžiem minušas bailes, bet tagad, kad paredzējums piepildījies, viņš jūtoties pat it kā atvieglots — varbūt aiz intelektuāla gandarījuma, varbūt vienkārši no apziņas, ka tagad visam beigas. Es laikam biju vairāk satraukts, nekā pats apjautu, tāpēc ka Rapaports vispirms painteresējās ne par cilvēces galu, bet par mani. Kopš bēguļošanas gadiem pa Eiropu viņam bija ieradums, kas man likās smieklīgs. Viņš dzīvoja saskaņā ar principu «omnia mea mecurti porto»[35], it kā instinktīvi rēķinādamies ar to, ka kuru katru brīdi atkal vajadzēs bēgt. Tā es uztvēru to, ka ceļasomās viņam aizvien glabājās «neaizskaramā rezerve», ieskaitot kafijas vārītāju, cukuru un sausiņus. Atradās arī pudele konjaka, un tas viss lieti noderēja. Sākās kaut kas tāds, kam toreiz vēl nebija nosaukuma, bet ko vēlāk atcerējāmies kā bēru cienastu vai drīzāk kā apstāvēšanas angļu variantu («wake»), tas ir, pie mirušā rituāli nomodā pavadītu nakti. Tiesa, nelaiķis, kura piemiņu mēs godinājām, pagaidām vēl bija dzīvs un pat neko nenojauta par savām nenovēršamajām bērēm.
Dzērām kafiju un konjaku tāda klusuma apņemti, ka likās — mēs atrodamies neapdzīvotā vietā un jau noticis tas, kam vēl tikai bija jānotiek. Saprazdamies no pusvārda un aprautiem teikumiem, mēs vispirms iztēlojāmies gaidāmo notikumu norisi. Kā scenāristi mēs bijām vienis prātis. Ekstrana ierīču celšanai netiks žēloti nekādi līdzekļi. Tādiem cilvēkiem kā mums dienas gaismu vairs neredzēt.
Par savu drīzo bojā eju štābisti atriebsies vispirms mums, pašiem droši vien to nemaz neapzinoties. Viņi nenokritīs augšpēdu ar paceltām ķepiņām un, tā kā racionāla rīcība vairs nebūs iespējama, ķersies pie iracionālās. Ja ne kalnu masīvi, ne kilometru bieza tērauda siena nevarēs pasargāt no uzbrukuma, par ultimatīvām bruņām viņi uzskatīs slepenību. Štābu skaits palielināsies, tos izkliedēs un iegrūdīs pazemē, ģenerālštābu droši vien pārceļot uz kādu milzīgu atomzemūdeni vai speciāli šim nolūkam uzbūvētu ba- tiskafu, no kurienes, okeāna dibenā paslēpušies, viņi vēros notiekošo.
Galīgi pagrims demokrātisko pārvaldes formu ārējā čaula, kuras kodolu tikpat jau pamatīgi izkremtusi sešdesmito gadu globālā stratēģija. Tas izpaudīsies arī attieksmē pret zinātniekiem. Nebūs ne patikas, ne vietas, ne laika, lai pret viņiem izturētos, ievērojot zināmu piesardzību, kā pret spējīgiem, bet gražīgiem bērniem, kurus nedrīkst sarūgtināt.
Sekodami Paskāla maksīmai par domājošo meldru, kurš tiecas izprast savas bojā ejas mehānismu, mēs lielos vilcienos iztēlojāmies arī savu un citu cilvēku likteni. Rapaports pastāstīja man par saviem pūliņiem šā gada pavasarī. Vēl_ pirms manas ierašanās Projektā viņš ģenerālim Isterlendam, toreizējam BnD šefam, bija iesniedzis projektu par izlīgumu ar krieviem. Rapaports bija ierosinājis, lai mēs nozīmētu grupu, kas skaita un sagatavotības ziņā atbilstu tādai pašai no krievu puses izvirzītai grupai, un tad tās kopīgi strādātu pie «vēstījuma» atšifrēšanas. Ister- lends viņam toreiz laipni paskaidrojis, ka šāda iedoma esot pārāk naiva, jo krievi atsūtīšot «viltus» grupu, bet pa to laiku slepenībā pētīšot «vēstījumu» vieni paši.
Mēs saskatījāmies un iesmējāmies, jo mums abiem bija ienākusi prātā viena un tā pati doma. Isterlends viņam vienkārši bija izklāstījis to, par ko mēs nule šajās dienās uzzinājām. Jau tolaik Pentagons pats bija radījis «divkosības» principu. Mēs taču bijām tikai «šķietamā grupa», turklāt mums pašiem par to nebija ne mazākās jausmas, bet ģenerāļu rīcība bija citi, acīmredzot uzticamāki cilvēki.
Kādu brīdi mēs pakavējāmies pie stratēģu mentalitātes. Tie nekad nebija nopietni izturējušies pret tādiem cilvēkiem, kuri neatlaidīgi apgalvoja, ka vissvarīgākais ir sugas bioloģiskā saglabāšana. Slavenais «ceterum cetiseo speciem preservandam esse»[36] bija kļuvis par lozungu, līdzīgi daudziem citiem lozungiem jeb vienkārši daudzinātiem izteicieniem, kurus tomēr neuzskatīja par stratēģiskajos vienādojumos ietilpināmu vērtību. Bijām izdzēruši jau pietiekami daudz konjaka, lai uzjautrinātos, iztēlodamies ģenerāļus, kuri, dzīvi cepdamies, aizsmakušos mikrofonos izķērks pēdējās pavēles, jo okeāna dibens — tāpat kā jebkurš cits zemeslodes nostūris — vairs nedos patvērumu. Mēs Pentagonam un tā darboņiem varējām sameklēt vienu vienīgu drošu vietu — un tā bija zem Maskavas upes dibena, taču maz ticams, ka pat mūsu vanagiem palaimētos tur nokļūt.
Pēc pusnakts mēs beidzot atrāvāmies no šādām triviālām tēmām un mūsu saruna kļuva interesantāka. Tagad jau pievērsāmies «Sugas Noslēpumam». Es to atceros tāpēc, ka šis, Saprātīgajam Cilvēkam veltītais dialogs — rekviēms, ko risināja divi, kofeīna un alkohola apdullināti un savu galu jau atskārstoši sugas pārstāvji, man likās zīmīgs.
Manuprāt, nevarēja būt nekādu šaubu, ka Sūtītāji bijuši labi informēti par stāvokli visā Galaktikā. Mūsu katastrofas cēlonis ir tas, ka viņi nav ņēmuši vērā specifisko situāciju uz Zemes. Bet viņi to izlaiduši no acīm tāpēc, ka šāda situācija Galaktikā uzskatāma par izņēmumu.
— Tās ir maniheiskas iedomas, kuras nav vairāk vērtas kā vienu dolāru par duci, — Rapaports attrauca.
Bet es nemaz nedomāju, ka šāda apokalipse būtu cilvēku neparastā «ļaunuma» konsekvence. Es uzskatīju, ka viss norisinājies vienkārši šādā veidā: uz visām planētām psihozoiķi no sadrumstalotības nonāk globālas integrācijas stāvoklī. No grupām, ģintīm un ciltīm rodas tautas, valstiņas, valstis un lielvalstis, līdz beidzot realizējas sugas sabiedriskā unifikācija. Gandrīz nekur šis process pirms galīgās apvienošanās nenoved pie divu, spēka ziņā vienādu antagonistu rašanās, bet drīzāk gan izveidojas Vairākums pretstatā vājākajam Mazākumam. Tāda norise ir daudz iespējamāka, kaut vai no tīri termodinamiskās varbūtības viedokļa, un to varētu pat pierādīt, lietojot stohastisko aplēsi. Ideāls spēku līdzsvars kā to pilnīgs izlīdzinājums ir praktiski tik neticams, ka to varētu uzskatīt par neiespējamu. Šāds līdzsvars var rasties, tikai pateicoties sevišķai sakritībai. Sabiedriskā .apvienošanās ir viena procesu sērija, bet instrumentālo zināšanu apguve — otra.
Integrācija planētas mērogā var tikt «iesaldēta» pirms galējā etapa sasniegšanas, priekšlaicīgi atklājot kodolenerģiju. Tikai tādā gadījumā vājākā puse pielīdzinās spēcīgākajai, jo katra no tām, izmantojot kodolieročus, var iznīcināt visu sugu. Protams, sabiedriskā integrācija aizvien notiek uz tehnikas un zinātnes attīstības bāzes, bet kodolenerģijas atklāšana parasti varētu notikt pēc apvienošanās, un tad šādam atklājumam nebūtu postošu seku. Sugas pašiznīcināšanās drauds jeb tieksme izdarīt «negribētu pašnāvību» droši vien uzskatāma par elementāru sabiedrisku veidojumu skaita funkciju, ja šo veidojumu rīcībā ir «ultimatīvs ierocis».
Ja uz kādas planētas pastāv tūkstoš savstarpēji naidīgu valstu, no kurām katrai pieder tūkstoš kodolbumbu, tad lokāla konflikta iespēja, kas pāraugtu apokalipsē, ir daudzkārt lielāka nekā tādā gadījumā, kad ir tikai daži antagonisti. Tādēļ arī divu hronoloģiju mijiedarbe — no vienas puses, zinātnisko atklājumu secība un, no otras, atsevišķo sabiedrību sakušanas procesa cits citam sekojoši posmi — Galaktikā nosaka atsevišķu psihozoiķu likteni. Mums uz Zemes, pēc visa spriežot, nav veicies: pāreja no pirmsatoma laikmeta civilizācijas uz atoma laikmeta civilizāciju norisinājusies netipiski, priekšlaicīgi, un tieši tāpēc notikusi status quo «iesaldēšana» līdz pat tam brīdim, kad sadūrāmies ar neitrīno starojumu. Apvienotai planētai «vēstījuma» atšifrēšanai būtu liela pozitīva nozīme, jo tādā veidā tā tuvinātos «kosmisko civilizāciju klubam». Bet pie mums, mūsu pašreizējā situācijā — tā ir zvans priekškara nolaišanai.
— Varbūt, — es prātoju, — ja Galilejs ar Ņūtonu bērnībā būtu nomiruši no garā klepus, fizikas attīstība pietiekami aizkavētos, lai atomu saskaldīšana notiktu tikai 21. gadsimtā. Šāds garais klepus būtu varējis mūs glābt.
Rapaports pārmeta man vulgarizāciju: fizikas attīstība ir ergodiska, un viena vai divu cilvēku nāve tās gaitā neko negrozītu.
— Labi, — es teicu, — tādā gadījumā mēs varētu paglābties, ja Rietumos par valdošo nebūtu izveidojusies kristietība, bet kāda cita reliģija, vai arī ja miljoniem gadu agrāk būtu citādi izveidojusies cilvēka seksuālā sfēra.
Sekodams izaicinājumam, es sāku pierādīt šo tēzi. Tam, ka fizika Rietumos izveidojusies kā «empīrijas karaliene», nav nejaušības raksturs. Rietumu kultūra, pateicoties kristietībai, ir Grēka kultūra. Grēkā krišana — bet pirmā bija seksuāla! — iesaista visu cilvēka personību pilnveidošanās procesā, kas radījis dažādus sublimācijas tipus — ar izziņas praksi priekšgalā.
Sajā nozīmē kristietība veicinājusi empīriju — lai gan, protams, to neapzinoties: tā pavēra empīrijai attīstības un izaugsmes iespējas. Turpretim Austrumiem un to kultūrai tipiska ir Kauna kategorija, kas šeit ir centrālā, jo cilvēka nepienācīga izturēšanās tur nav «grēcīga» kristietības izpratnē, bet visaugstākais — apkaunojoša, it sevišķi ārējo uzvedības formu nozīmē. Tāpēc arī Kauna kategorija cilvēku it kā izved gara «ārpusē», ceremoniālo izdarību jomā. Empīrijai šeit vienkārši neatliek vietas, reizē ar materiālās darbības nonievājumu tās izredzes pazūd: dzenuļu sublimāciju aizstāj to «ceremoniali- zēšana», netiklība, ko vairs neuzskata par «cilvēka krišanu», tā tiek it kā atdalīta no personības un legāli ievadīta sevišķā formu repertuārā. Grēku un Izpirkšanu aizstāj Kauns un paņēmieni, kā no tā izvairīties. Nenotiek iedziļināšanās personības iekšienē: «pienācīgā» un «piedienīgā» atskārsme aizvieto Sirdsapziņu, bet spēcīgākos prātus ievirza tā, lai tie «nepaļautos uz jutekļiem». Labs kristietis var būt labs fiziķis, bet par fiziķi nevar kļūt cilvēks, kurš ir labs budists, Konfūcija piekritējs vai Zena doktrīnas atzinējs, jo šādā gadījumā viņam vajadzētu nodarboties ar to, ko šīs ticības uzskata par caur un cauri nevērtīgu. Uz šādām pamatnostādnēm dibināta sabiedriskā atlase it kā nosmeļ visu iedzīvotāju «intelektuālo krējumu» — un ļauj tai meklēt piepildījumu tikai mistiskās izdarībās, kā tas, piemēram, ir ar jogiem. Sāda kultūra darbojas kā centrifūga, spējīgākos aizsviezdama no tiem sabiedriskajiem posmiem, kur tie varētu ierosināt empīrisku pieeju, un apvalda viņu prātus ar ceremoniāliem, kas instrumentālo darbu atmet kā «zemāku» un «sliktāku». Tālab arī kristietības egalitārisma potenciāls, lai gan sadurdamies ar šķiriskām iekārtām un tām uz laiku pakļaudamies, nekad nav pilnīgi izzudis — bet netieši kļuvis par fizikas priekšteci ar visām no tā izrietošām konsekvencēm.
— Fizika kā askēze?
— O, tas nav tik vienkārši. Kristietība bija jūdaisma kā «noslēgtas», tikai izredzētiem domātas "reliģijas «mutācija». Jūdaisms, vērtējot to kā jaunatklāsmi, bija kaut kas līdzīgs Eiklīda ģeometrijai; vajadzēja tikai padomāt par tā pamataksiomām, lai, tās universāli paplašinot, nonāktu līdz vispārinātākai doktrīnai, kura par «izredzētajiem» uzskata jau visus cilvēkus.
— Tātad kristietība būtu ģeneralizētas ģeometrijas ekvivalents?
— Zināmā mērā jā, tīri formālā plāksnē — apmainot zīmes vērtību un nozīmīguma ziņā tās pašas sistēmas ietvaros. Šī operācija, starp citu, noveda pie Saprāta teoloģijas atzīšanas. Tas bija mēģinājums akceptēt visas cilvēka kvalitātes; tā kā viņš bija saprātīga būtne, tad viņam līdz ar to tika piešķirtas tiesības izmantot Saprātu — bet tas jau, attiecīgi daudz reižu krustojoties un pārveidojoties, noveda pie fizikas. Es, protams, runāju ļoti vienkāršoti.
Kristietība ir jūdaisma vispārināta mutācija, siste- mizētas struktūras pielāgojums visām cilvēka esamības formām. Jau pašos pirmsākumos tā bija jūdaisma tīri strukturāla iezīme. Analoģiska operācija nav izdarāma ne ar budismu, ne bramanismu, nemaz nerunājot par Konfūcija mācību. Tātad viss izšķīrās, rodoties jūdaismam — pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Bet pastāvēja arī cita iespēja. Galvenā, tipiski laicīgā problēma, ar kuru vajadzēja tikt galā jebkurai reliģijai, ir sekss. To var godināt — pārvēršot par doktrīnas pozitīvo centru; to var izolēt, atvirzīt sāņus, tādā veidā padarot neitrālu, bet to var arī atzīt par Ienaidnieku. Vistālāk no jebkura kompromisa ir pēdējais atrisinājums, un kristietība izvēlējās tieši to.
No tā secināms — ja sekss būtu bioloģiski mazāk svarīgs fenomēns, ja tas būtu tikai periodiska, fāz- veidīga parādība kā dažām zīdītāju sugām, tad tam kā pulsējošam, pārejošam fenomēnam nevarētu būt centrālas nozīmes. Taču tas tika determinēts pirms kāda pusotra miljona gadu. Kopš šā laika sekss kļuvis par jebkuras kultūras punctum salietis[37], jo nebija iespējams to vienkārši noliegt, bet to vajadzēja «civilizēt». Rietumu cilvēks aizvien jutās savā cieņā aizskarts ar to, ka mēs inter faeces et urina nasci- mur[38]…, un tieši šī refleksija Vecajā derībā kā Noslēpumu ieviesusi Sākotnējo grēku. Tā tas noticis. Citāds seksuālā periodiskuma paveids, vai arī cits reliģijas paveids būtu varējis mūs ievirzīt citā ceļā.