25*
387
Bet tālāk: aplis izveidojas tāpēc, ka jauns atrisinājums visgrūtāk rodams tad, kad dotajam uzdevumam kaut kādi citi atrisinājumi jau ir gūti. Savienotās Valstis, neraugoties uz visu slikto, kas par tām būtu sakāms, noteikti pastāv ar visām savām maģistrālēm, gaismas pielietajiem peldbaseiniem, superuniversāl- veikaliem un pārējiem žilbinošajiem 'atribūtiem. Pat ja varētu izgudrot pilnīgi atšķirīgu svētlaimes un labklājības veidu, tad laikam gan vienīgi tādas civilizācijas klēpī, kura vienlaicīgi būtu kā daudzveidīga, tā arī — savā kopumā — pārtikusi. Taču civilizācija, kura būtu sasniegusi tādu nolīdzinātības līmeni un līdz ar to kļuvusi homogēna, mums ir pilnīgi nepazīstama. Tā būtu civilizācija, kura jau paspējusi apmierināt visu savu locekļu elementārās bioloģiskās vajadzības, un tad tās nacionālajos sektoros varētu sākties tālāku daudzveidīgu ceļu meklējumi uz nākotni, kas būtu jau atbrīvota no ekonomiskajiem spaidiem. Taču pašreiz mums noteikti zināms, ka tad, kad uz svešām planētām ieradīsies pirmie Zemes sūtņi, citi tās dēli nesapņos par tādiem ceļojumiem, bet gan par dienišķās maizes kumosu.
Neraugoties uz uzskatu atšķirībām Projekta jautājumos, mēs bijām — es šeit nedomāju tikai Zinātnisko Padomi — pietiekami saliedēts kolektīvs, lai jaunatnācēji, kurus jau vietumis saukāja par «Pentagona pakalpiņiem», varētu būt pārliecināti, ka viņu atziņas mēs sagaidīsim ar durkļiem. Lai gan arī es visumā pret viņiem jau iepriekš biju nelabvēlīgi noskaņots, taču man vajadzēja atzīt, ka Līrnijs un viņa kolēģis — jaunais biologs (pats sevi viņš sauca par astrobio- logu) bija tomēr paveikuši kaut ko ievērības cienīgu, jo tas, ka pēc mūsu mokošajiem, veselu gadu ilgajiem pūliņiem un kolektīvās smadzeņu izžņaudzīšanas viņiem izdosies BnD problēmā izvirzīt pavisam jaunas hipotēzes, kurām mēs nemaz nebijām pieskāru- šies, turklāt vēl savstarpēji atšķirīgas un balstītas uz solīdi izveidotu matemātisko aparātu (ar faktogrā- fisko materiālu gan bija sliktāk), — tas likās gandrīz vai neticami. Un tomēr tā notika. Pat vairāk — šīs jaunās koncepcijas, daļēji viena otru izslēgdamas, deva iespēju rast sava veida zelta vidusceļu, izstrādāt savdabīgu kompromisu, kas tās diezgan veiksmīgi apvienoja.
Beiloins, vai nu būdams tajās domās, ka, saskaroties ar Kontrprojekta darbiniekiem, nebūtu lietderīgi saglabāt mūsu līdzšinējo «aristokrātisko» struktūru, pēc kuras mēs sadalījāmies visu zinošajā elitē un trūcīgi informētajos kolektīvu posmos, vai arī ticēdams, ka mēs dzirdēsim fundamentālus jaunatklājumus, uz sastapšanos, kurā mums tiks nolasīti referāti, bija aicinājis vairāk nekā tūkstoti mūsu līdzstrādnieku. Ja arī Līrnijs un Sinesters nojauta, ka sapulcējušies noskaņoti pret viņiem zināmā mērā naidīgi, tad viņi vismaz nelika to manīt. Vispār viņu izturēšanās bija nevainojama.
Darbam, ko viņi veikuši, — Līrnijs ievadvārdos paskaidroja, — esot bijis tīri teorētisks raksturs, jo viņu rīcībā nodots tikai pats zvaigžņu kods un vispārēja informācija par Varžu kurkuļiem, bez jebkādām sīkākām ziņām, tāpēc arī nevarot būt ne runas par kaut kādām «paralēlām pārbaudēm» vai tiekšanos mūs pārspēt, bet gan tikai par atšķirīgu pieeju BnD problēmai, paredzot tādu uzskatu konfrontāciju, kāda pašlaik notiekot.
Nekādu pauzi aplausiem viņš neieturēja, un tas bija ļoti pareizi, jo tādus laikam nevarēja gaidīt, bet tūlīt tieši ķērās pie jautājuma būtības, izklāstīdams to visai saprotami. Ar savu referātu un personiskajām īpašībām viņš iemantoja manas simpātijas, un, spriežot pēc zāles reakcijas, tas pats notika arī ar pārējiem sapulces dalībniekiem.
Kā kosmogonists viņš nodarbojās ar kosmogoniju Habla izstrādātajā un Hajakavas modificētajā variantā (tas būtu uzskatāms ari par manējo, ja vien drīkstu tā izteikties, lai gan es tikai pinu matemātiskos grozus tām pudelēm, kurās Hajakava ielēja jauno vīnu). Pamēģināšu attēlot viņa secinājumu aprises un, ja vien tas man izdosies, atainot temperamentu, kāds piemita vairākkārt ar starpsaucieniem pārtrauktajam referātam, jo sauss atreferējums laupītu šai koncepcijai visu tās pievilcību. No matemātiskās argumentācijas es, protams, izvairīšos, lai gan tai bija svarīga loma.
— Es visu redzu šādā veidā, — Līrnijs teica. — Kosmoss ir pulsējošs veidojums, kas pārmaiņus saraujas un izplešas ik pa trīsdesmit miljardi gadu ilgos laika posmos … Kosmosam saraujoties, beidzot iestājas kolapss, kad izplatījums sabrūk, it kā satīs- toties un noslēdzoties ne tikai ap zvaigznēmL kā tas notiek Svarcšilda sfērā, bet ap visām daļiņām, pat elementārajām! Tā kā atomu «kopējā» telpa pārstāj eksistēt, tad, protams, izzūd arī visa mums zināmā fizika un tās likumi radikāli izmainās … Šis beztel- pas spiets saraujas aizvien vairāk, līdz — tēlaini izsakoties — kopums izvēršas otrādi, uz kreiso pusi, aizliegtu enerģētisko stāvokļu jomā, «negatīvajā telpā», jo tas, kas šeit iestājas, nav uzskatāms vienkārši par «neko», bet par vēl ko mazāku nekā «nekas» — vismaz matemātiski!
Mūsu pašreizējai pasaulei nav antipasauļu — tas nozīmē — tādas rodas periodiski, reizi trīsdesmit miljardos gadu. «Antidaļiņas» mūsu pasaulē ir tikai šo katastrofu pēdas, arhaiski relikti, kā arī, protams, nākamās katastrofas iespējas atgādinājums. Bet pāri paliek — atgriežoties pie mūsu attēla — kaut kas līdzīgs «nabas saitei», kurā vēl ņudz neizdzisušās matērijas paliekas, bojā ejošā Kosmosa plēnes; tā ir sprauga starp izzūdušo «pozitīvo», mūsu izplatījumu un viņpusējo, «negatīvo»… Šī sprauga saglabājas atvērta, neaizaug, nenoslēdzas, jo to nemitīgi cenšas izplest starojums, un proti, neitrīno plūsma! Tā ir it kā no ugunskura uzlidojušas pēdējās dzirkstis, un no šejienes arī sākas nākamā fāze, jo, kad šī «otrādi izvērstā pasaule» sasniegusi savu galējo «ap- vēršanās» ekspansijas pakāpi, radījusi antipasauli un maksimāli to paplašinājusi, sākas atgriezenisks saraušanās un otrādas izvēršanās process pa to pašu saiknes spraugu, vispirms kā neitrīno starojums, jo tas ir viscietākais un visizturīgākais un pastāv pat tad, kad gaismas vēl nav, bet ir tikai neitrīno un gamma starojums visīsākajā diapazonā! Tieši šis sfēriski izklīstošais neitrīno vilnis no jauna izplēš un lokveidīgi izspīlē atslābstošo Kosmosu, un tajā pašā laikā tas kļūst arī par matricu visu to daļiņu radīšanai, ar kurām drīz atkal piepildīsies dzimstošais Kosmoss, jo tās nes neitrīno vilnis, bet tikai virtuāli, tāpēc ka tas satur sevī tādai materializācijai nepieciešamo enerģiju!
Kad jaunais Kosmoss jau ir pilnīgā miglāju izkliedes stadijā, kā pašreiz mūsējais, tajā vēl klīst neitrīno viļņa atbalsis, kurš to radījis, un TIEŠI TA IR BALSS NO DEBESIM! No šīs cauri «spraugai» iz- brāzmojušās dvesmas, no šīs neitrīno plūsmas cēlušies atomi, zvaigznes un planētas, miglāji un metaga- laktikas, un līdz ar to ir likvidēta arī «vēstījuma» problēma … Nekāda cita civilizācija neko mums nav pa «neitrīno telegrāfu» sūtījusi, otrā «galā» neviens nav bijis, nav darbojies nekāds raidītājs, itin nekas, yienīgi kosmiskā pulsācija, tā kā tāda «trūce». Ir tikai tīri fizikālu, dabisku procesu izraisīts, absolūti ārpuscilvēcīgs starojums, kuram tāpēc nav arī nekā kopīga ar kaut kādām valodas iezīmēm, saturu, nozīmi … Šis starojums veido pastāvīgu saikni starp secīgajām pasaulēm, kuras izdziest un rodas no jauna, tā sasaista šīs pasaules enerģētiskā un informatīvā ziņā, pateicoties tam, saglabājas pārmantojamība un pasaules nav vis nejauši, bet gan regulāri atkārtojumi, tālab arī varam sacīt, ka neitrīno plūsma ir nākamā Kosmosa «iedīglis», sava veida «Visuma paaudžu» nomaiņas avots laikā, taču šajā analoģijā nav gluži nekāda bioloģiska satura. Neitrīno tikai tāpēc ir pasauļu tapšanas un bojā ejas sēkla, ka tie ir visizturīgākie no visām elementārdaļiņām. Un šī neitrīno neiznīcināmība ir kosmoģenēzes apļveidīgās atgriezes, tās atkārtojamības garantētāja …
Līrnijs, protams, to visu izklāstīja daudz sīkāk un, cik vien spēdams, pamatoja ar matemātiskām aplēsēm; viņa referāta laikā valdīja dziļš klusums, bet pēc tam sākās uzbrukumi.
Viņam uzdeva veselu gūzmu jautājumu. Kā izskaidrojams signāla «dzīvību veicinošais efekts»? No kurienes tas radies? Vai referents domā, ka tā varētu būt «tīra nejaušība»? Bet par visām lietām — no kurienes uzradušies Varžu kurkuļi?
— Es par visu to, protams, esmu domājis, — Līrnijs atbildēja. — Jūs man jautājat, kas to izplānojis, iedibinājis un atsūtījis. Ja nepastāvētu šis «dzīvību veicinošais efekts», dzīvība Galaktikā būtu ārkārtīgi rets fenomens! Bet man savukārt gribētos pavaicāt jums, kā uz Zemes īsti ir ar ūdens fizikālajām īpašībām? Ja ūdens četru grādu temperatūrā nebūtu smagāks nekā nulles temperatūrā un ledus neuzpeldētu virspusē, tad visas ūdenskrātuves aizsaltu līdz dibenam un nekādi dzīvnieki tur nevarētu saglabāties, izņemot ekvatoriālo zonu. Bet, ja ūdenim būtu cita, ne tik augsta dielektriskā konstante, tajā nevarētu rasties olbaltumvielu molekulas, tātad nebūtu arī uz olbaltumvielām dibinātas dzīvības formas. Bet vai zinātnē kāds jautā, ar ko izskaidrojami šie dzīvībai labvēlīgie faktori, kas un kā nosacījis šādu ūdens dielektrisko konstanti vai arī izkārtojis tā, ka ledus ir vieglāks par ūdeni? Neviens to nejautā, tāpēc ka mēs šādus jautājumus uzskatām par bezjēdzīgiem. Ja ūdenim būtu citas īpašības, tad vai nu rastos dzīvības formas, kas nedibinās uz olbaltumvielām, vai arī vispār nebūtu nekādas. Tāpat mēs nevaram jautāt, kas izsūtījis biofilo starojumu. Tas veicina augstmolekulāro ķermeņu saglabāšanās varbūtību, bet būtībā tā ir vai nu tāda pati nejaušība, vai arī, ja tā jums labāk patīk, tāda pati, pašā parādībā ieslēpta nepieciešamība kā ūdenim raksturīgās «dzīvību veicinošās» īpašības. Visa šī problēma jāapvērš otrādi un jānostāda uz kājām, un tad tā skanēs šādi: pateicoties tam, ka ūdenim piemīt tādas un tādas īpašības, un tāpat, pateicoties tam, ka'Kosmosā pastāv bioģe- nēzi stabilizējošs starojums, dzīvība var rasties un sekmīgāk pretoties pieaugošai entropijai, nekā tas būtu pretējā gadījumā …
— Varžu kurkuļi! — atskanēja saucieni. — Varžu kurkuļi!
Es baidījos, ka pēc mirkļa visi sāks skandēt šo saukli, jo atmosfēra zālē bija sakāpināta kā boksa cīņu laikā.
— Varžu kurkuļi? Jums vislabāk zināms, ka tā sauktais «vēstījums» pilnībā nav izlasīts, atšifrēti tikai fragmenti, un tā radušies Varžu kurkuļi. Tas nozīmē, ka «vēstījums» kā jēdzīgs kopums pastāv tikai jūsu iztēlē, bet Varžu kurkuļi vienkārši ir tās neitrīno starojuma ietvertās ekstrahētās informācijas rezultāts, ar kuru izdevies kaut ko iesākt. Pa «spraugu» starp divām — bojā ejošo un topošo — pasaulēm izverda kā ziepju burbulis uzpūsts neitrīno viļņa mutulis; šās enerģijas pietika, lai «izpūstu» nākamo Visumu, bet vilnis frontāli bija piesātināts ar informāciju, kas šķiet pārmantota no jau izsīkušajām fāzēm; kā jau minēju, šis vilnis satur gan informāciju, kura rada atomus, gan arī tādu, kas «veicina» bioģenēzi, taču ietvertas arī frakcijas, kurām no mūsu viedokļa nav «nekādas nozīmes», jo tās «nekam nav noderīgas». Ūdenim piemīt tādas īpašības kā tās, par kurām es jau runāju un kuras «veicina» dzīvību, bet ir arī dzīvības tapšanai absolūti nenozīmīgas, piemēram, caurspīdīgums; ūdens varēja būt arī necaurspīdīgs, bet dzīvības rašanos tas nebūtu ietekmējis. Un tāpat kā nedrīkst jautāt: «Kas tad ūdenim piešķīris caurspīdīgumu?» — nedrīkst arī jautāt: «Kas izstrādājis recepti Varžu kurkuļiem?» Tā ir viena no dotā Kosmosa iezīmēm, īpašība, kuru mēs varam pētīt tāpat kā ūdens caurspīdīgumu, bet nekādas «ārpus fizikas» stāvošas jēgas tai nav.
Sacēlās liela kņada; Beiloins beidzot jautāja, kā Līrnijs izskaidro signāla periodisko atkārtošanos, kā arī to, ka viss pārējais debess starojuma spektrs neitrīno diapazonā ir parasts troksnis, bet tikai vienā vienīgā joslā ietverta tik bagātīga informācija.
— Tas taču ir pavisam vienkārši, — attrauca kos- mogonists, kuram vispārējais sašutums šķita sagādājam gandarījumu. — Sākotnēji viss starojums koncentrējās tieši šeit, jo «pasauļu sprauga» to nofokusēja, saspieda un modulēja šajā spektra joslā kā pa šauru atveri izplūstošu ūdens strūklu, tāpēc sākumā pastāvēja tikai adatveidīga zona — un nekas vairāk! Pēc tam noviržu, izkliedes, desinhronizācijas, difrakcijas, nolieces un interferences ietekmē aizvien lielāka starojuma tiesa saskaldījās un izplūda, līdz beidzot miljardiem gadu ilgajā mūsu Kosmosa pastāvēšanas laikā no sākotnējās informācijas radās troksnis, no smailā fokusējuma — plašs enerģētisks spektrs, jo pa to laiku jau tika iedarbināti neitrīno trokšņa «sekundārie» ģeneratori — zvaigznes, bet tā daļa, ko mēs uztveram kā «vēstījumu», ir tikai šās «nabas saites» atliekas, pārpalikums, kas vēl nav galīgi izkliedējies un izplūdis, neskaitāmi daudz reižu atstarojoties un traucoties no viena meta galaktikas nostūra uz otru. Patlaban vispārējā norma jau ir troksnis, bet ne informācija. Taču mūsu Kosmosa rašanās, tā eksplozīvās dzimšanas brīdī neitrīno pūslis ietvēra sevī pilnīgu informāciju par visu, kas vēlāk materiāli izveidosies, un tieši tāpēc, ka tas ir savdabīgs tā laikmeta relikts, vienīgās pāri palikušās pēdas, šī plūsma mums liekas tik brīnumaini atšķirīga no «parastās» matērijas un starojuma izpausmēm.
Nav vārdam vietas, tā bija īsti veiksmīga, skaista, loģiski viengabalaina konstrukcija, ar kuru Līrnijs mūs iepazīstināja. Tālāk sekoja kārtējā matemātikas deva; viņš parādīja ar kādām īpašībām vajadzēja būt apveltītai šai «pasauļu spraugai», lai tā kā «matrica» precīzi atbilstu tieši tai neitrīno spektra zonai, kurā atrodas izstarojums, ko mēs bijām nosaukuši par «zvaigžņu kodu». Tas bija ļoti rūpīgi nostrādāts darbs; Līrnijs bija izmantojis arī rezonanses teoriju, līdz beidzot savos secinājumos spēja izskaidrot signāla nemitīgo atkārtošanos un tāpat arī vietu — Mazā Suņa radiantu, no kurienes bija nācis šķietamais «vēstījums».
Pēc tam vārdu ņēmu es un pasacīju, ka patiesībā viņš problēmu no kājām nostādījis uz galvas, «vēstījumam» piekabinādams veselu Visumu — tādu, kāds viņam bija vajadzīgs, DOTĀ signāla enerģētikai gluži vienkārši pielaikojis savas «pasauļu spraugas» izmērus un pat attiecīgi pārstrādājis ģeometriju atbilstoši šim ad hoc[42] sagudrotajam kosmosam, tā panākot, ka virziens, no kura plūst «signāls», izrādītos probabilistisks.
Līrnijs smaidīdams atzina, ka man zināmā mērā esot taisnība. Taču tūlīt viņš piebilda: ja nebūtu šās «pasauļu spraugas», tad kārtējie visumi rastos un ietu bojā bez jebkādas kopsakarības, ikviens no tiem būtu gluži citāds, tas ir, varētu būt gluži citāds vai arī Kosmoss būtu varējis mūžam palikt «antipasau- les» bezenerģētiskā fāzē, un tad izbeigtos jebkura radīšana, gals būtu visām iespējamām pasaulēm, nebūtu ne mūsu, ne zvaigžņu pār mums, un neviens nelauzītu galvu par to, kas NAV noticis … Taču tas tieši IR noticis. «Vēstījuma» monstruālā komplicētība izskaidrojama šādi: baismīgā «pirmsagonijas» koncentrācija noved pie tā, ka bojā ejošais Kosmoss līdzīgi mirstošam cilvēkam «atstāj» pēcnācējiem informāciju, kas neiet zudumā, bet — pateicoties mums vairs nezināmām likumsakarībām, jo šādā kompresijas pakāpē, telpai izirstot, mitējas darboties arī fizikas likumi, — tā sakūst ar vēl pāri palikušo neitrīno koncentrātu pašā «pasauļu spraugā».
Beiloins, kurš vadīja sapulci, jautāja, vai mēs tūlīt gribētu sākt diskusiju vai arī vispirms noklausīties Sinesteru. Skaidrs, ka mēs aiz ziņkāres nobalsojām par pēdējo variantu. Līrniju es mazliet pazinu, jo biju viņu vairākkārt sastapis pie Hajakavas, bet Sinestera vārds man bija pilnīgi svešs. Viņš bija neliela auguma jauns cilvēks ar kartupelim līdzīgu seju, taču tam šeit nav nekādas nozīmes.
Savu referātu viņš uzsāka pārsteidzoši līdzīgi Līr- nijam. Kosmoss, viņš teica, uzskatāms par pulsējošu veidojumu ar pamīšus sekojošām zilajām saraušanās un sarkanajām izplešanās fāzēm. Katra fāze ilgst ap trīsdesmit miljardiem gadu. Sarkanajā fāzē, kad galaktikas attālinās, pēc matērijas pietiekamas izre- tināšanās un planētveidīgo debess ķermeņu atdzišanas uz tām rodas dzīvība, kas reizēm noved līdz saprātīgo būtņu formām. Kad izplešanās beigusies un Kosmoss pamazām sāk koncentriski sarukt, šajā zilajā fāzē rodas milzīgi temperatūras kāpinājumi un aizvien blīvākas starojumu plūsmas, iznīcinot visu dzīvo matēriju, ar kuru pāris miljardu gadu laikā bija paguvušas apaugt planētas. Protams, sarkanajā fāzē, kurā mums gadījies piedzimt, pastāv civilizācijas ar visai atšķirīgu attīstības līmeni. Starp šīm civilizācijām jābūt arī tādām, kuras tehnoloģiskā ziņā sasniegušas izcili augstu pakāpi un, pateicoties zinātņu, jo sevišķi kosmogonijas, attīstībai, apzinās savu pašu un visa Kosmosa nākotni. Šādas civilizācijas jeb, vienkāršības dēļ, sacīsim, civilizācija, kas atrodas kādā noteiktā galaktikā, saprot, ka, noorganizēšanās procesam pārvarot kulminācijas punktu, sāksies vispārējs iznīcības process aizvien svelmīgākā speltē. Ja šī civilizācija ar savām zināšanām tālu pārsniedz mūsējo, tad tā kaut kādā mērā spēj paredzēt ari tālākos notikumus, pēc «zilās pastardienas», bet, vēl vairāk bagātinot savas zināšanas, tā spētu nākotnes notikumus pat ietekmēt…
Te atkal sacēlās paklusa kņada: Sinesters šeit taču lielākā vai mazākā mērā izklāstīja teoriju par kosmogonisko procesu vadīšanas iespējamību!
Astrobiologs, tāpat kā Līrnijs, uzskatīja, ka «div-' virzes kosmiskais motors» nav visā pilnībā determinēts, tāpēc ka jo sevišķi kompresijas fāzē rodas nozīmīgi indeterminismi, ko nosaka principā nejaušas izmaiņas masas sadalē, kā ari atšķirības anihilācijas gaitā, un tāpēc pilnīgi skaidri nav paredzams, kāds Kosmosa «veids» izlobīsies no kārtējā saraušanās procesa. Mums šīs grūtības pazīstamas mūsu miniatūrajā mērogā, jo mēs nespējam paredzēt, tas ir, aplēst, turbulences norisi, tas ir, tādus procesus, kas rodas virmošanas rezultātā, piemēram, bangām šķīstot pret klintīm. Tāpēc atsevišķas secīgi no «zilajām» radušās «sarkanās» pasaules var tik lielā mērā atšķirties cita no citas, ka pašlaik realizētais tips, kurā ir iespējama dzīvība, varētu būt gluži efe- merīds, neatgriezenisks stāvoklis vai arī tāds, pēc kura sāksies ilga mirušo pulsāciju sērija.
Ja šāds horoskops neatbilstu minētās augstās civilizācijas vēlmēm, tā varētu censties izmainīt šādu mūžības redzējumu, kurā viss ir vai nu drausmīgā svelmē izdedzis, vai tikpat baismīgā aukstumā sastindzis, šinī nolūkā pielietojot atbilstošas astroin- ženieru manipulācijas. Sagatavodamās gaidāmajai bojā ejai, šī civilizācija var attiecīgi «ieprogrammēt» kādu zvaigzni vai zvaigžņu ,kopu, būtiski izmainīdama šādas sistēmas enerģētiku tādā veidā, lai tā, piemēram, kļūtu par iedarbei sagatavotu sava veida neitrīno lāzeru — vai, pareizāk, lai tā par šādu lāzeru izveidotos tikai tajā mirklī, kad gravitācijas tenzori, temperatūras, spiediena un citi parametri pārsniegs zināmas maksimālas robežas, kad jau pati dotā Kosmosa fizika sāktu sabrukt gruvešos! Tad bojā ejošā zvaigžņu kopa tādu fenomenu iedarbē, kuri kļūtu par tajā akumulētās enerģijas detonatoru, pārvērstos vienā ļoti precīzi un rūpīgi ieprogrammētā melnā neitrīno eksplozijā! Kā viscietākais un visnoturīgākais no visiem starojumiem šis monotoniskais neitrīno vilnis ne tikai iezvanītu vienas Kosmosa fāzes bojā eju, bet reizē ar to, piedalīdamies jaunu elementārdaļiņu izveidē, taptu par sekojošās fāzes iedīgli. Turklāt zvaigznē iefiksētā programma, ietverot sevī «biofilos» elementus, palielinātu dzīvības rašanās iespējas.
Tātad šajā vērienīgajā izpratnē zvaigžņu kods izrādījās par ziņu, ko mūsu Kosmosa jomā iesūtījis agrākais, pirms tā pastāvējušais Kosmoss. Tātad Sūtītāju vairs nav — vismaz savus trīsdesmit miljardus gadu. Viņi pratuši izstrādāt tik paliekamu «vēstījuma» formu, ka tas izturējis viņu Visuma bojā eju, bet pēc tam, iekļaudamies nākamajos radīšanas procesos, devis pirmsākumus turpmākajām dzīvības evolūcijas parādībām uz planētām. Arī mēs paši esam viņu bērni.
Patiesi, tā bija atjautīga iedoma! Tātad «signāls» nepavisam nebija kaut kāds «vēstījums», un «dzīvību veicinošo» iedarbi nevarēja uzskatīt par vienu no tā «pusēm», pretmetā «saturam». Tikai mēs paši saskaņā ar saviem ieradumiem pūlējāmies sadalīt nesadalāmo. Signāls vai, pareizāk sakot, radošais impulss vispirms sāk ar tādu kosmiskās matērijas «noskaņošanu» tās jaunajā pārtapšanā, lai izveidotos elementārdaļiņas, kurām piemistu vēlamās — protams, no iepriekšējās civilizācijas viedokļa — īpašības, bet, kad jau sākusies astroģenēze un pēc tam planētoģenēze, tad akcijā, tā sakot, iesaistās citas «signāla» strukturālās īpatnības, kuras tajā iemitu- šas jau kopš pašiem pirmsākumiem, taču līdz šim nebija atradušas adresātu un tikai tagad atklāj savas spējas veicināt dzīvības dzimšanu. Tā kā palielināt lielo molekulu vispārējās izdzīvošanas iespējas ir «vieglāk», nekā izkārtot un vadīt matērijas viselementārāko ķieģelīšu rašanos, mēs vispirms atklājām šo efektu kā atsevišķu un «bezsatura» parādību, bet otro, atomradošo, uzskatījām par «vēstījumu».
Mēs to neatšifrējām tāpēc, ka mums, mūsu zinātnei, mūsu fizikai un ķīmijai kopumā tas nav pa spēkam. Taču no atsevišķām impulsā ietverto zināšanu lauskām mēs izlobījām sev recepti — Varžu kurkuļu radīšanai!
Kad Sinesters beidza, iestājās mulss klusums. Šeit patiesi bija embarras de richesse! Signāls kā dabas veidojums, kā bojā ejošā Kosmosa pēdējais, plaisā starp pasauli un antipasauli neitrīno vilnī ierakstīts «akords», savdabīgs pirmsnāves atvadu skūpsts, zīmogs uz šā viļņa pieres — vai arī tagad jau bojā gājušas civilizācijas testaments, — tā nudien, bija visai impozanta alternatīva!
Mūsu vidū atradās piekritēji abām koncepcijām. Tika aizrādīts, ka parastajā, tas ir, dabiskajā, blīvajā starojumā atrodamas mutācijas tempu palielinošas frakcijas, kas līdz ar to spēj paātrināt evolūcijas gaitu, turpretī citām frakcijām šādas iedarbes nav, taču no tā nepavisam nevarot secināt, ka dažām šādām frakcijām esot kāda sevišķa nozīme, bet citām ne. Kādu brīdi visi runāja cits caur citu. Man radās iespaids, it kā es stāvētu pie jaunas mitoloģijas šūpuļa. Testaments… mēs kā mirušās Pasaules bērinieki…
Tā kā visi to no manis gaidīja, es ņēmu vārdu. Sāku ar aizrādījumu, ka caur jebkuru doto punktu skaitu plaknē izvelkams jebkurš līkņu skaits. Es nekad neesmu uzskatījis, ka mans uzdevums būtu sagudrot maksimālu, savstarpēji atšķirīgu hipotēžu daudzumu, jo tādas var sadomāt neierobežotā skaitā. Mēs varam pielāgot mūsu Kosmosu un visas tā iepriekšējās norises signālam, bet varam arī, piemēram, atzīt, ka mūsu uztverošā aparatūra ir primitīva tādā nozīmē, kādā par primitīvu uzskatāms radiouztvērējs ar zemu selektivitāti. Sāds aparāts uztver vairākas stacijas reizē, radīdams bezjēdzīgu burkšķi, bet cilvēks, kurš nesaprot nevienu no tām valodām, kādās notiek raidījumi, var vienkārši pierakstīt visu dzirdēto un pēc tam lauzīt par to galvu. Tāpat arī mēs varējām kļūt par šāda tehniska misēkļa upuri.
Varbūt tā saucamais vēstījums ir vairāku reizē ienākošu starojumu pieraksts. Ja mēs pieņemam, ka Galaktikā darbojas vairāki automātiski raidītāji tieši tajā frekvencē un zonā, kuru mēs uzskatām par vienu vienīgu sakaru kanālu, tad izskaidrojama ir pat signālu nemitīga atkārtošanās. Tie varētu būt signāli, ar kuru palīdzību «civilizāciju kopas» veidojošās sabiedrības sistemātiski nodrošina kaut kādu savu tehnisko, pieņemsim, astroinženieru, iekārtu sinhronizāciju.
Tas izskaidrotu signālu «cikliskumu». Bet ar Varžu kurkuļu rašanos tai nav īstas saskaņas, lai gan, aiz matiem pievelkot, arī šī sintēze būtu iekļaujama mūsu shēmā. Katrā ziņā tā ir vienkāršāka, tātad arī saprātīgāka par gigantiskajām vīzijām, kuras mums nule tika izklāstītas. Ir arī vēl viena cita mīkla, kas nav izprotama ĀRPUS paša signāla, un proti, ka tas ir vientuļš. Tādu vajadzētu būt ļoti daudz. Taču pārstrādāt visu Kosmosu, lai šo mīklu «atminētu», ir tāds lukss, kādu mēs sev nevaram atļauties. Varētu taču arī uzskatīt, ka «signāls» ir «sfēru mūzika», savdabīga himna, neitrīno fanfaras, ar kurām Augstā Civilizācija sveic, piemēram, jaunas Super- novas parādīšanos. Vēstījums varētu būt arī apustu- liska rakstura: vispirms bija Vārds, kurš kļuva par Miesu, bet mums — pretmetā tam — ir arī vēl Varžu kurkuļi, kuri Mušu pavēlnieka veidolā varētu tikt uzskatīti par tumsas augļiem un norādītu uz signāla un pasaules maniheisko raksturu. Turpināt šāda veida iztulkojumus nebūtu pieļaujams. Savā dziļākajā būtībā abas koncepcijas, jo sevišķi Līrnija izstrādātā, ir konservatīvas, jo tās noved reizēm pat pie gluži izmisīgas empīriskā viedokļa aizstāvēšanas. Līrnijs negrib pamest tradicionālās pozīcijas, kurās stāv eksaktās zinātnes, kas jau kopš saviem pirmsākumiem nodarbojušās nevis ar Kultūras, bet gan ar Dabas fenomeniem, jo nepastāv taču ne Kultūras fizikas, ne ķīmijas, tāpēc ka tās pēta tikai «Visuma materiālus». Nevēlēdamies atteikties no tradīcijas traktēt Kosmosu kā tīri fizikālu objektu, kuram nav «nozīmju», Līrnijs izrīkojas līdzīgi cilvēkam, kas gatavs ar roku uzrakstītu vēstuli pētīt kā seismo- grammu. Galu galā taču kā vēstule, tā arī seismo- gramma ir zināmi komplicētu līkņu paveidi.
Sinestera hipotēzi es apzīmēju par mēģinājumu sniegt atbildi uz jautājumu: «Vai citu citam sekojošos kosmosus vieno pārmantojamība?» Viņš deva tādu atbildi, pēc kuras mūsu «kodam» gan ir mākslīga cilme, taču tas nav vairs uzskatāms par «vēstījumu». Beigās es uzskaitīju milzīgu daudzumu pieņēmumu, kurus abi referenti bija grābuši no gaisa, piemēram, matērijas negatīvā apvēršanās, maksimālajā saraušanās punktā tai kļūstot par informāciju, atomus radošo spēju iezīmogošana uz viļņa pieres u.tml. Sos pieņēmumus nekad nebūs iespējams pārbaudīt, ex definitione[43], jo tajos ietvertajām norisēm jāsākas tur, kur vairs nebūs ne tikai jebkādu būtņu, bet pat arī pašas fizikas. Patiesībā tā ir ar fizikas terminoloģiju aizmaskēta diskusija par aizkapa dzīvi. Vai arī sava veida «Philosophy-Fiction»[44] pēc analoģijas ar «science-fiction»[45]. matemātikas drānās tērpies mīts. Tajā es saskatu signum temporis [46] , bet arī neko vairāk.
Protams, pēc tam diskusija uzplandīja kā ugunsgrēka liesmas. Tās beigās Rapaports pēkšņi izvirzīja «vēl vienu hipotēzi». Tā bija tik oriģināla, ka es šeit to pārstāstīšu. Viņš aizstāvēja tēzi, ka atšķirība starp «mākslīgo» un «dabisko» nav pilnīgi objektīva, nav kaut kas absolūti dots, bet ir relatīva un atkarīga no izziņas procesā pielietotās atskaites sistēmas. Substances, kuras vielmaiņas procesā izdala dzīvie organismi, mēs uzskatām par dabiskiem produktiem. Ja es apēdīšu pārāk daudz cukura, tā pārpalikumu izdalīs manas nieres. Tas, vai cukurs urīnā uzskatāms par «mākslīgu» vai «dabisku», ir atkarīgs no maniem nodomiem. Ja es cukuru būšu saēdies tīšām, nolūkā to izdalīt, jo man ir zināms šīs parādības mehānisms un es esmu paredzējis savas rīcības sekas, tad cukura klātiene būs «mākslīga», bet, ja esmu saēdies cukuru tāpēc, ka tas man garšo, un nevis aiz kādiem citiem apsvērumiem, tā klātiene jāuzskata par «dabisku». Tas ir viegli pierādāms. Ja kāds izdara mana urīna analīzi un ja man ar viņu ir attiecīga noruna, tad cukura klātiene, ko viņš konstatēs, var iegūt informatīva rakstura signāla nozīmi. Cukura klātiene, piemēram, varētu nozīmēt «jā», bet cukura trūkums — «nē». Šis simboliskās signalizācijas process ir izteikti mākslīgs, taču tikai attiecinot to uz mums diviem. Kuram nebūs zināma
mūsu noruna, tam urīna analīze neko neizsacīs. No ta secināms, ka Kultūrā un Dabā pastāv vienīgi «dabiski» fenomeni, bet par «mākslīgiem» tie kļūst tikai tādējādi, ka mēs ar norunu vai zināmu izrīcību tos noteiktā veidā savstarpēji saistām. «Absolūti mākslīgi» ir vienīgi brīnumi, tāpēc ka tie nav iespējami.
Pēc šā ievada Rapaports deva galveno triecienu. Pieņemsim, viņš sacīja, ka bioloģiskā evolūcija var iet divējādu ceļu: vai nu tā rada atsevišķus organismus, bet vēlāk — no tiem cēlušās saprātīgas būtnes, vai arī, citā atzarojumā, rada .«nesaprātīgas», taču neparasti augsti organizētas biosfēras, ko mēs varētu nosaukt par «dzīvās miesas mežu», vai arī vēl cita tipa veģetāciju, kura ļoti ilgā attīstības gaitā apgūst pat kodolenerģiju. Evolūcija tomēr to neapgūst tā, kā mēs apgūstam atombumbu un reaktoru tehniku, bet līdzīgā veidā, kā mūsu ķermenis «apguvis» vielmaiņu. Tādā gadījumā par metabolisma produktiem kļūtu radioaktīva tipa parādības, bet nākamajā attīstības stadijā — pat neitrīno plūsma, kas nebūtu nekas cits kā šādu globveidīgu organismu «izdalījums», un to tad nu mēs arī uztvertu «zvaigžņu koda» veidā. Šajā gadījumā runa būtu par gluži dabisku procesu, jo šīm būtnēm nav ne prātā nācis kādam kaut ko nosūtīt vai paziņot un mūs interesējošā plūsma būtu tikai vielu maiņas nenovēršams rezultāts, savdabīgs «izdalījumu izstarojums». Taču varētu notikt arī tā, ka citi planētveidīgie organismi pēc šīm izplatījumā atstātajām «pēdām» uzzinātu par to eksistenci. Tad tas kļūtu par sava veida «signalizāciju», sazināšanos starp tām.
26*
403
Rapaports piebilda, ka šī hipotēze saskan ar zinātnē pieņemtajām darba nostādnēm: zinātne taču nesadala fenomenus «mākslīgos» un «dabiskos», tātad viņš rīkojies šo nostādņu garā. Viņa hipotēze,
vismaz principā, esot pārbaudāma (atklājot «neitrīno organismu» esamību vai vismaz teorētisko iespējamību), jo tā neliek mums pārcelties uz «citiem kosmosiem».
Ne jau visi skaidri apzinājās, ka tas nebija tikai atjautības demonstrējums, jo, dibinoties uz fizikas un ķīmijas likumiem, iespējams paredzēt un aplēst jebkuru organiskās matērijas vielmaiņas tipu, turpretim, dibinoties uz tiem pašiem fizikas un ķīmijas likumiem, nav ne aplēšama, ne paredzama kultūra, kuras ietvaros noteiktas būtnes raksta un nosūta «neitrīno vēstījumus». Šī otrā parādība dibinās citā, ārpus fizikas esošā plāksnē. Ja civilizācijas sazinās dažādās valodās un atrodas uz visai atšķirīgām attīstības pakāpēm, tad «zemāk stāvošie» vislabākajā gadījumā no saņemtā vēstījuma izloba tikai to vai arī gandrīz tikai to, kas tajā ir fizikāls (jeb dabisks — tas vienalga). Nekā vairāk viņi nesapratīs. Patiesi, ja atšķirība starp civilizācijām pārsniedz zināmu pakāpi, tad tie paši jēdzieni, kas varētu funkcionēt pat abās kultūrās, iegūs pilnīgi citu nozīmi.
Starp citu, diskusijā tika skarts jautājums, vai eventuālā «Sūtītāja civilizācija», kura pašreiz pastāv vai arī kura (pēc Sinestera hipotēzes) jau gājusi bojā, būtu uzskatāma par racionālu. Bet vai iespējams atzīt par racionālu tādu civilizāciju, kura rūpējas par «nākamo Kosmosu» pēc trīsdesmit miljardiem gadu? Kādai vajadzētu būt tai izmaksai, kuru pat neiedomājami bagāta civilizācija nolīdzina ar dzīvo būtņu likteņiem, lai kļūtu par Lielās Kosmogonijas izveides ietekmētājiem? Pēc analoģijas tas būtu attiecināms tāpat uz «dzīvību veicinošo efektu». Varētu atzīt, ka no viņu viedokļa tas ir racionāli jeb arī^ka «racionalitātes» jēdzienam nav nemainīgas starpcivilizāciju nozīmes.
Kad apspriede bija beigusies, mēs nelielā bariņā sapulcējāmies pie Beiloina un runājāmies līdz vēlai nakts stundai. Ja arī Sinesters un Līrnijs mūs nebija pārliecinājuši, viņi tomēr neapšaubāmi bija ielējuši eļļu dziestošā ugunī. Pārrunājām arī Rapaporta izvirzītās atziņas. Viņš tās papildināja un precizēja, un tādā kārtā radās grandioza aina: gigantiskas bio- sfēras, pašas to neapzinādamās, Kosmosā «izsūta vēstījumus»; tā bija mums līdz šim nepazīstama homeostāzes fāze, tādu dzīvības procesu sakopojums, kuri, iesniegušies kodolenerģijas jomā, ar savu vielmaiņas jaudu jau līdzinās zvaigžņu jaudai. To «neitrīno izdalījumu» biofilais efekts bija gluži tāda paša rakstura kā augu iedarbe, kad tie Zemes atmosfēru piesātināja ar skābekli, ļaudami dzīvot citiem organismiem, kuriem ir sveša fotosintēze, — bet zālei taču nebija apzināts nodoms radīt mūsu izcelsmei nepieciešamos nosacījumus! Tagad jau Varžu kurkuļi, kā arī visa vēstījuma «informatīvā» puse pārvērtās par neiedomājami sarežģītas vielmaiņas produktu. Varžu kurkuļi kļuva par sava veida atkritumiem, par izdedžiem, kuru struktūra atkarīga no planetārā metabolisma.
Kad mēs ar Donaldu atgriezāmies viesnīcā, viņš ieminējās, ka patiesībā jūtoties pievilts: saite, pie kuras piesieti mēs skraidām ap mietiņu, gan tikusi pagarināta, taču mēs esam tikpat nebrīvi kā agrāk. Tikko mēs bijām liecinieki diezgan efektīgai intelektuālai uguņošanai, bet, tai beidzoties, tomēr palikām ar tukšām rokām. — Varbūt, — viņš turpināja, — mums tika pat kaut kas atņemts: līdz šim mēs visi bijām vienis prātis, — ka esam saņēmuši «vēstuli», kuras aploksnē atradām dažus smilšu graudiņus (tā viņš nosauca Varžu kurkuļus). Kamēr mēs ticējām, ka mums atsūtīta vēstule, lai arī nesaprotama un noslēpumaina, — pašai atziņai, ka eksistē tās Sūtītājs, bija autonoma vērtība. Bet, kad izrādījās, ka tā nav vēstulē, bet bezjēdzīgs kricelējums, mums paliek pāri tikai smilšu graudiņi… un, pat ja tie saturētu zeltu, mes jutāmies nabadzīgāki, vēl vairāk — aplaupīti.
Palicis viens, es turpināju to pārdomāt. Pūlējos izprast, no kurienes īsti manī radusies tāda pārliecība, turklāt tik stingra, ka ļauj atmest citas hipotēzes, lai uz cik solīdas argumentācijas tās balstītos. Es nešaubījos, ka esam saņēmuši «vēstījumu». Man ļoti svarīgi lasītājam ieskaidrot ne jau šo pārliecību — tai nav tik lielas nozīmes —, bet gan apsvērumus, no kuriem tā atvasināma. Ja tas man neizdotos, tad nebūtu bijis vērts rakstīt šo grāmatu. Tas taču bija tās vienīgais mērķis. Tāds cilvēks, kurš līdzīgi man tik ilgi dažādās zinātņu frontēs nopūlējies ar «Dabas šifru» atminējumiem, patiesībā par tiem zina vairāk, nekā tas pasacīts viņa matemātiski nogludinātajos publicējumos.
Balstoties uz šīm vārdos neizsakāmajām zināšanām, es iedrošinos apgalvot, ka Varžu kurkuļiem ar to kodolenerģijas krājumiem un «detonācijas transporta» efektu mūsu rokās vajadzēja pārvērsties par ieroci tāpēc, ka mēs paši tik ļoti un tik neatlaidīgi pēc tā tiecāmies. Un tas, ka mēs neguvām panākumus, nevarēja būt nejaušība. Citās situācijās, «dabiskajās» tas taču bija izdevies pārāk daudz reižu. Pavisam skaidri es varēju iztēloties būtnes, kuras mums šo signālu bija sūtījušas. Tās sev būs sacījušas: padarīsim to neatrisināmu visiem, kuri vēl nav tam gatavi; jā, būsim vēl piesardzīgāki — pat nepareizs nolasījums nedrīkstētu viņiem sniegt gluži neko no tā, ko viņi tur meklē, bet ko viņiem nedrīkst dot.
Ne atomus un galaktikas, ne arī planētas un mūsu ķermeni Neviens nebija apgādājis ar līdzīgām nodrošinājuma sistēmām, un tagad mēs izbaudām visas šā trūkuma drūmās konsekvences. Zinātne ir tā Kultūras daļa, kura saskaras ar pasauli. Mēs izdrupinām kripatas un uzsūcam tās, taču ne tādā secībā, kādā tas mums būtu vislabāk, jo Neviens to mums gādīgi nav uzrādījis, bet gan tādā, ko nosaka vienīgi matērijas pretestība. Ne atomi, ne zvaigznes nemēdz argumentēt un nevar mums pretoties, kad mēs sagudrojam tiem attiecīgus modeļus; tāpat tie neliedz mums piekļūt zināšanām pat tad, ja tās mums varbūt draudētu ar iznīcības briesmām. Viss, kas eksistē ārpus cilvēka, ir it kā miris un neizvirza nekādus motīvus. Taču situācija radikāli izmainās ar to brīdi, kad nevis Dabas, bet gan Saprāta spēki sūta mums informāciju. Tas, kurš mums atsūtīja «vēstījumu», droši vien vadījās no tādiem apsvērumiem, kas nebija vienaldzīgi pret dzīvību.
Kopš paša sākuma es visvairāk baidījos no pārpratumiem. Biju pārliecināts, ka mums nav atsūtīts nāves instruments, taču viss liecināja, ka esam saņēmuši kāda instrumenta aprakstu, — bet ir jau zināms, kā mēs protam tos izlietot. Mēs pat cilvēku izmantojam kā ieroci pret cilvēku. Pazīdams zinātņu vēsturi, es skaidri sapratu, ka ir iespējams radīt aizsarglīdzekļus, kaš pilnīgi novērstu gūto zināšanu nelietīgu izmantošanu. Jebkurš tehnikas sasniegums pats par sevi ir pilnīgi neitrāls, un tomēr katru no tiem cilvēks pratis pārvērst par nāvējošu. Mūsu nenopietnās, bet izmisīgās konspiratīvās izrīcības laikā — tā droši vien izskatījās pēc muļķības, taču to diktēja instinktīvi izprasta nepieciešamība — es atskārtu, ka uz Sūtītājiem vairs nevaram cerēt, jo tie droši vien nebija paredzējuši, ko mēs varam izdarīt ar aplam izprasto informāciju. Pēc manām domām, nodrošināts bija tikai ar nolūku ieplānotais, bet nevis tas, kas bija mūsu kļūda vai arī radušos robu aizpildījums ar ļaunprātīgiem sagudrojumiem. Pat daba, kura jau četrus miljardus gadu mācījusi bioloģisko evolūciju izvairīties no «kļūdām» un rīkoties saskaņa ar visdažādākajiem nodrošinājumu paveidiem, nav spējusi novērst visādas dzīvības sānslīdes, paklupie- nus, strupceļus, aplamības un «pārpratumus», — to pierāda organismu attīstības neskaitāmie izkropļojumi, kaut vai, piemēram, vēzis. Bet ja Sūtītāji bija panākuši iecerēto, tad viņi mūs tālu pārsnieguši ar savu bioloģisko atrisinājumu pilnestības pakāpi. Bet es tomēr nezināju — un kā lai es to būtu varējis zināt —, ka viņu atrisinājumi, kas pārspēj bioloģiskās attīstības sniegtos, ir tik vispusīgi nodrošināti, tik hermētiski noslēgti pret nevēlamu iejaukšanos.