Es taču gramatas sākumā jau teicu, ka tikai savā dziļākajā satvarā ļauna būtne spēj atskārst, kāda brīvība iemantojama, darot labu. Vēstījums pastāvēja, tika atsūtīts, nokrita uz Zemes, mums pie kājām, tas izlija pār mums kā neitrīno lietus jau tad, kad mezo- zoiskās ēras milzu ķirzakas ar vēderiem uzvandīja akmeņogļu perioda mežu slīkšņas, kad paleopiteks, kuru mēs nosaucām Prometeja vārdā, apkrimzdams kaulu, saskatīja tajā pirmatnējo rungu. Bet Varžu kurkuļi? Es tajos noģiedu ar pašu «vēstījuma» izsūtīšanas faktu saistītā nolūka fragmentus, kurus mēs savas nespējas un neziņas, bet varbūt arī zināšanu rezultātā esam karikatūriski izķēmojuši un iemežģī- juši postīšanas kāres vienpusībā. Esmu pārliecināts, ka «vēstījums» netika izsviests tumsā kā akmens ūdenī. Tas bija iecerēts kā balss, kuras atbalsij jāatgriežas — ja vien tā būs sadzirdēta un saprasta.
Kā pareizas izpratnes sava veida blakusproduktam vajadzēja būt atbildes signālam, kurš pavēstītu Sūtītājam, ka sakari nodibināti, un tajā pašā laikā paziņotu, kur tas noticis. Es tikai neskaidri spēju nojaust, ar kāda mehānisma palīdzību tas varētu notikt. Varžu kurkuļu enerģētiskā autonomija, kodolreakciju koncentrējums tikai uz sevi, nekam citam nekalpojot kā vien tāda stāvokļa uzturēšanai, kas ļauj šim procesam noritēt — tas viss liecina, ka kaut kur esam maldījušies, izdarījuši kļūdu, jo šajā gadījumā, pavirzījušies maksimāli tālu, mēs bijām pieskārušies tādam efektam, kurš gan bija visai mīklains, taču — radikāli atšķirīgos apstākļos — spētu atbrīvot, koncentrēt un izmest atpakaļ izplatījumā_milzīgas jaudas impulsu. Jā, Donalda Protero atklātais Ekstrana efekts, pareizi atšifrējot kodu, ļautu mums dot Sūtītajiem adresētu signālu, kas būtu atbilde uz viņu «vēstījumu». Tā secināt mani paskubināja viss fundamentālais mehānisms: ar vislielāko kosmisko ātrumu pārraidītā iedarbe, kas spēj jebkura lieluma enerģiju pārvietot jebkurā attālumā. Protams, šī enerģija drīkstēja kalpot tikai informācijas pārraidei, bet ne iznīcībai. Tā forma, kādā mēs iepazinām Ekstranu, bija radusies, sintēzes laikā izkropļojot neitrīno plūsmā ietverto ziņojumu. No kļūdas izrietēja jauna kļūda — citādi tas nevarēja būt. Šāds secinājums bija gluži loģisks, bet manī aizvien no jauna izbrīnu modināja Sūtītāju vispusīgā apdomība, kas ļāva novērst pat potenciāli iznīcinošās kļūdu sekas, jā, pat vairāk nekā kļūdu sekas, — bez panākumiem palika arī jebkurš ar nodomu izdarīts mēģinājums nepareizi konstruēto instrumentu pārvērst slepkavīgā asmenī.
Metagalaktika — tā ir neaptverams psihozoiķu spietojums. Civilizācijas, kuras no mūsējās atšķiras tikai ar zināmām attīstības novirzēm, bet tāpat kā mūsējā iestrēgušas savstarpējās ķildās, slāj pāri iekšējām sadursmēm un izšķiež spēkus, lai apkautu savus brāļus, jau gadu tūkstošiem ilgi centušās un vēl aizvien cenšas atšifrēt zvaigžņu kodu, taču, tāpat kā mums, arī viņiem tas neizdodas, un, tāpat kā mēs, arī viņi no sūrā piepūlē sagramstītām drupačām mēģina radīt iznīcināšanas ieroci — un atkal, tāpat kā mēs, arī viņi šajā ziņā neko nepanāk. Kad īsti manī nostiprinājās pārliecība, ka viss notiek tieši tā? Grūti uz šo jautājumu atbildēt.
Tikai vistuvākajiem cilvēkiem, Aivoram un Donaldam, bet īsi pirms aizbraukšanas no apmetnes arī vēl spurainajam doktoram Rapaportam, es pastāstīju par saviem gluži personiskajiem apsvērumiem. Viņi visi, kā par brīnumu, no sākuma aizvien līksmāk tiem piebalsoja, bet tad, pēc īsa pārdomu brīža, paziņoja, ka, ņemot vērā, kādā pasaulē mēs dzīvojam, mani pieņēmumi uzbur savā kopumā jau pārlieku skaistu ainu. Var gan arī būt. Ko gan mēs zinām par citām, «labākām» civilizācijām? Neko. Varbūt patiesi nav vērts iztēloties tādu panorāmu, kurā mēs figurējam kaut kādā Galaktikas nostūri kā viens no tās mūžiem ilgās dzemdību mokās izkropļotiem izdzimteņiem vai arī, izmantojot Rapaporta salīdzinājumu, kā dzemdību sākumā gluži glīts auglis, kuram vēlāk rīkli aizžņaudz paša nabas saite. Un tā nav nekas cits kā viens no kultūras atzarojumiem, kurš izsūc zināšanu dzīvinošās sulas no dabisko norišu gultnes.
Es nevaru minēt nekādus neapgāžamus pierādījumus, uz kuriem balstītos mana pārliecība. Man tādu nav. Es nespēju uzrādīt zvaižņu kodā un tajā ietvertajā informācijā nekā tāda, kas liecinātu, ka tas sūtīts būtnēm, kuras kaut kādā ziņā labākas par mums. Varbūt, ka, pietiekami ilgi būdams pakļauts sūriem_ pazemojumiem un pret paša gribu paklausīdams īsterlendu un Indiju komandām, es pēc savu sapņojumu ģīmja un līdzības biju sagudrojis man vienīgi iespējamo svētuma ekvivalentu, mītu par Pasludinājumu un Atklāsmi, kuru, pats būdams līdzvainīgs, tiku atmetis tiklab neziņas, kā ļaunas gribas uzkūdīts?
Ja cilvēkam vairs nav svarīgi virzīt atomu un zvaigžņu kustības ceļus, pasaule attieksmē pret viņu kļūst gluži neaizsargāta, jo tad tā iztulkojama, kā vien kādam ienāktu prātā. Kas ar iztēles palīdzību karo, no iztēles arī iet bojā. Bet vajadzētu taču, lai tā mums pavērtu logu uz pasauli. Divus gadus par pētījumu izejas punktu mēs bijām izmantojuši gala rezultātu — uz Zemes uztverto starojumu. Tagad gribētos ierosināt pretēju virzību. Vai, paliekot vesela saprāta robežās, iespējams pieņemt, ka mums tiek sūtītas mīklas, savdabīgi testi inteliģences pārbaudei, Galaktikā izstrādātas šarādes? Šāds viedoklis man šķiet absurds: teksta grūtums nebija čaula, kuru būtu vajadzējis pāršķelt. Vēstījums nav domāts visiem — tā es to saprotu, un citādi nespēju. Vispirms, tas nav domāts civilizācijām, kas atrodas uz zemas, tīri instrumentālas attīstības pakāpes, jo ir taču skaidrs, ka ne šumeri, ne arī Karolingu laikmeta franki signālu nebūtu spējuši pat pamanīt. Bet vai adresātu skaita aprobežojums būtu nosakāms, vadoties tikai no tīri tehnisko iespēju kritērijiem?
Palūkosimies uz noieto ceļu. Sēdot šeit, bijušā atomieroču poligona celtnes telpā bez logiem, es nevarēju nedomāt par to, ka plašo tuksnesi ārpusē zem tumšās debesu velves, bet tālāk visu Zemi nemitīgi, stundu pēc stundas, gadsimtu pēc gadsimta, laikmetu pēc laikmeta caurstrāvo bezgalīgi plaša neredzama elementārdaļiņu upe, savā plūdumā nesdama informāciju citām Saules sistēmas planētām, citām līdzīgām sistēmām un citām galaktikām, ka šī plūsma traucas no bezgalīgām laika un tikpat bezgalīgām izplatījuma dzīlēm, — un ka tā nav nekāda iedoma, bet fakts.
Es nespēju šo faktu aptvert bez iekšējas pretestības — jo tas bija pārāk krasā pretrunā ar visu līdz šim aprasto. Un tajā pašā laikā es gara acīm skatīju mūsu pasākumu, ko veica plašs, valsts varas slepenai kontrolei pakļauts zinātnieku kolektīvs, bet šīs valsts pilsonis esmu arī es; mēs strādājam noklausīšanās ierīču ielenkumā, lai nodibinātu sakarus ar Kosmosā mājojošo saprātu. Bet patiesībā tā bija līdzdalība globālā spēku spēlē, mūsu likme bankā, ieguldījums neskaitāmajos kriptonīmos, ar kuriem pārpildītas Pentagona betona patvertnes, un šeit, kādā seifā, kādā plauktā un kādos aktu vākos ar uzrakstu «pilnīgi slepeni» parādījās vēl viens saīsināts apzīmējums, operācija Balss no Debesīm, kas jau kopš paša sākuma bija neprāta apzīmogota, jo par neprātu uzskatāms katrs mēģinājums noklusēt un apslēpt to, ar ko miljoniem gadu piestrēgts
Visums, lai no šā guvuma kā sēkliņas no citrona izlobītu informācijā ietverto iznīcinošo spēku.
Ja tas nebija neprāts, tad neprāta vispār nav un nekur tas nav atrodams. Tātad — Sūtītājs vēstījumu domājis noteiktām būtnēm, noteiktām civilizācijām, pat ne visām tām, kas pieder pie tehnoloģiskās aploces. Kādām tad īsti civilizācijām tas bija adresēts? To es nezinu. Varu pasacīt tikai vienu: ja Sūtītāji to nav domājuši mums, tad mēs nekad to arī neizlasīsim. Mana uzticība viņiem ir nesatricināma — jo viņi nav mani pievīluši.
Bet vai viss nevarētu būt tikai nejauša apstākļu sagadīšanās sērija? Droši vien varētu. Vai tad pats neitrīno kods netika atklāts nejauši? Varbūt tikpat nejauši tas bija radies? Un varbūt tāpat nejauši šis kods aizkavē organisko lielmolekulu iziršanu, nejauši atkārtojas un, beidzot, nejaušības rezultātā no tā radies Mušu pavēlnieks? Tas viss ir iespējams. Nejauši taču var izveidoties arī tāds paisuma virmo- jums, ka pēc tā aizplūšanas liedaga smiltīs paliek skaidrs basas pēdas nospiedums.
Skepticisms būtu pielīdzināms mikroskopa palielinājuma nemitīgam pieaugumam un pastiprinājumam: sākotnēji skaidrais attēls beidzot izplūst, jo galēji mazus objektus saskatīt nav iespējams un to pastāvēšana ir tikai izsecināma. Starp citu, pasaule arī pēc Projekta likvidācijas iet tālāk savu ceļu. Mode publicēt zinātnieku, politiķu un kino zvaigžņu izteicienus par kosmisko saprātu pagājusi. Varžu kurkuļiem atrasts pielietojums, līdz ar to budžetā paredzētie miljoni nav iztērēti veltīgi, bet ap publicēto kodu tagad galvas lauzīt var ikviens no lielā maniaku leģiona, kurš agrāk nodarbojās ar perpe- tuum mobile izgudrošanu un trīsstūra trisekciju, turklāt katram atļauts domāt visu, kas vien tam ienāk prātā. Jo sevišķi tādā gadījumā, ja šiem ticējumiem, kā, piemēram, manējiem, nav nekādu praktisku konsekvenču. Tā taču nav mani samalusi pīšļos. Esmu tāds pats kā pirms iesaistīšanās Projektā. Nekas nav izmainījies.
Sava stāstījuma noslēgumā man gribētos pieminēt Projekta līdzstrādniekus. Es jau minēju, ka mana drauga Donalda vairs nav starp dzīvajiem. Viņa organismā bija gadījusies šūnu dalīšanās procesa statistiskā fluktuācija — vēzis. Aivors Beiloins ir ne tikai profesors un rektors, bet arī tik ļoti aizņemts cilvēks, ka neapzinās pats savu laimi. Par doktoru Rapaportu man nekas nav zināms. Vēstule, kuru es pirms vairākiem gadiem nosūtīju uz Augstāko pētījumu institūta adresi, atgriezās atpakaļ. Dilis uzturas Kanādā — mums abiem nav laika sarakstei.
Bet kāda gan nozīme šīm piebildēm? Kas man zināms par slepenajām bažām, domām un cerībām, kas iemājojušas manu kādreizējo darba biedru sirdīs? Nekad es neesmu spējis pārvarēt distanci, kas cilvēkus šķir citu no cita. Dzīvnieks esot piesaistīts savam «šeit» un «tagad» ar visiem jutekļiem, bet cilvēks spēj atrauties no tā visa, atcerēties, just līdzi citiem, iztēloties viņu dvēseles stāvokli un jūtas, taču, mums par laimi, tas nav tiesa. Pūlēdamies pseidoiemiesoties un pseidopārcelties citos cilvēkos, mēs spējam tikai miglaini, neskaidri iztēloties paši sevi. Kas gan ar mums notiktu, ja mēs patiesi spētu just līdzi citiem, kopā ar viņiem just un ciest? Tas, ka cilvēka sāpes, raizes un ciešanas izgaist reizē ar vienpatņa nāvi, ka nekas nepaliek pāri no viņa augšuptiekšanās, lejupkrišanas, sajūsmas un izmisuma, ir cildinājuma vērta evolūcijas dāvana, kura mūs pielīdzinājusi dzīvniekiem. Ja pēc katra nelaimīga, nomocīta cilvēka paliktu pāri kaut vai viens vienīgs viņa izjūtu atoms, ja šādā veidā uzkrātos paaudžu mantojums, ja kaut viena vienīga dzirkstele spētu pārlēkt no cilvēka uz cilvēku, pasaule noslāptu varmacīgi no krūtīm izrautā drausmīgā sāpju kliedziena.
Mēs esam kā gliemji, kas pielipuši katrs pie savas lapas. Es patveros savas matemātikas aizsardzībā un, kad man ar to nepietiek, atkārtoju Svinberna dzejoļa pēdējo vārsmu:
Brīvi no dusmām, cerībām, alkām, Lepnuma spīvā, negaisu šalkām, Noliecam galvas pielūgsmē klusā: Lai kas tu būtu zvaigznāju tālēs, Mieru mums lemsi mūžīgā dusā, Rimt liksi ciešanām Visuma dzjlēs, Varenām upēm bangainā virmā Satumstot aizmūžu pirmsjūrā sirmā.
Zakopane, 1967. gada jūnijs, Krakova, 1967. gada decembris.
Staņislavs Lems.
BALSS NO DEBESĪM
Redaktors C. Skļentiiks. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore E. Pola. Korektore I. Kalniņa. Nodota salikšanai 1974. g. 24. oktobrī. Parakstīta iespiešanai 1975. g. 10. aprīlī. Tipogr. papīrs Nr. 3, formāts 70x100/32. 13 fiz. iespiedi.; 16,77 uzsk. iespiedi.; 18,96 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 1 rb]. 9 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvjjas PSR Ministra Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipografijā Vienības gatvē II. Pašūt. Nr. 1215.
***** Triecienviļņa atvaire (angļu vai.). Tulk. piez.
[1] pretruna apzīmētājā (latīņu vai.). tulk. piez.
[2] dieva miers (latīņu vai.). tulk. piez.
[3] humanitates principam (latīņu vai.). tulk. piez.
[4] «pirmie starpzvaigžņu sakari» (angļu vai.). tulk. piez.
[5] «balss no debesīm — es tur biju klāt» (angļu vai.). Tulk. piez.
[6] «749 dienu hronika» (angļu vai.) tulk. piez.
[7] «bnd — patiesība par to» (angļu vai.). tulk piez.
[8] sapratīgais cilvēks (latīņu vai.). tulk. piez.
[9] augstākās slepenības pakape (angļu vai.). tulk. piez.
[10] vaļņu iekšpusē (latiņu vai.). Tulk. piez.
[11] apgarots cilvēks (latīņu vai.). Tulk. piez.
[12] zinošs cilvēks (latīņu vai.). Tulk. piez.
[13] debesvalstība (latīņu vai.). Tulk. piez. 16 — 1215
[14] dzinējs gars (latīņu vai.). Tulk. piez.
[15] zinātniskā fantastika (angļu vai.). Tulk. piez.
[16] pārpilnības radītās grūtības (franču vai.). Tulk. piez.
[17] superpatvertnes (angļu vai.). Tulk. piez.
[18] speciālpatvertnes (angļu vai.). Tulk. piez.
[19] izeja briesmu gadījumā (angļu vai.). Tulk. piez.
[20] uztveres vairogs (angļu vai.). Tulk. piez.
[21] pēc tam (latīņu vai.). Tulk. piez.
[22] citādi vienādos apstākļos (latīņu vai.). Tulk. piez.
[23] vārdos izsacīts (latīņu vai.). Tulk. piez.
[24] Ļoti svarīgas personas (angļu vai.). tulk. piez.
[25] plānprātiņi (angļu vai.). tulk. piez.
[26] no sākuma līdz beigām (itāļu vai.). tulk. piez.
[27] nosacījumi, bez kuriem (latīņu vai.). tulk. piez.
[28] laikmeta ģēnijs (latīņu vai.). tulk. piez. 304
[29] tātad (latīņu vai.). tulk. piez.
[30] visuma klusumu (latiņu vai.). tulk. piez.
[31] pie malas (latīņu vai.). tulk. piez. 22 — 1215
[32] īpašas domas (latīņu vai.). tulk. piez,
[33] sprādziena pārvietojums (angļu vai.). tulk. piez. 23 - 1215
[34] bez dusmām un aizspriedumiem (latīņu vai.). tulk. piez.
[35] visu savu mantību nēsāju sev līdzi (latīņu vai.). Tulk. piez.
[36] bez tam es uzskatu, ka suga saglabājama (latīņu vai.). Katona Vecākā pazīstamā izteiciena pārfrazējums: «■ Ceterum censeo Carthaginem esse delendam» (Bez tam es uzskatu, ka Kartāga jāizposta), ar kuru viņš beidzis visas savas runas Romas senātā. Tulk. piez.
[37] izcils punkts (latīņu vai.). tulk. piez.
[38] dzimstam starp ekskrementiem un urīnu (latīņu vai.). tulk.
piez.
[39] nezinām un nezināsim (latīņu vai.). tulk. piez.
24* < 371
[40] zemes bojāeju (latīņu vai.). tulk. piez.
[41] eksistences jēga (franču vai.). tulk. piez.
[42] sajā nolūkā (latīņu vai.). Tulk. piez.
[43] izejot no to definējuma (latīņu vai.). Tulk. piez. 2(5 - 1215 401
[44] filozofiska fantastika (angļu vai.). tulk. piez.
[45] zinātniska fantastika (angļu vai.). tulk. piez.
[46] laikmeta iezīmi (latīņu vai.). tulk. piez.