Matemātika man nebija nekāds idillisks miera nostūris, bet gan drīzāk salmiņš, pie kura ķeras slīcējs, katedrāle, kurā es, neticīgais, iegāju, jo tur valdīja treuga Dei[2]. nav nekāda nejaušība, ka mans galvenais metamatemātiskais darbs atzīts par destruktīvu. Un tāpat ne jau aiz nejaušības es neatgriezeniskām šaubām pakļāvu matemātiskās dedukcijas pamatus un analītiskuma jēdzienu loģikā. Es pavērsu statistikas ieročus pret pašiem to pamatiem — un tie sagruva. Es nevarēju būt sātans pazemē un eņģelis saules mirdzumā. Es radīju, taču uz krāsmatām, un taisnība ir Jovitam, ka es vairāk patiesību esmu atņēmis nekā no jauna sniedzis.
Par šo negatīvo bilanci vainoja laikmetu, nevis mani, jo es taču nācu pēc Rasela un Gedla, pēc tam, kad pirmais jau bija atklājis plaisas kristāla pils pamatos, bet otrs tos izļodzījis. Tāpēc arī tika atzīts, ka esmu darbojies saskaņā ar laikmeta garu. Bez šaubām. Taču trīsšķautņu smaragds nepārstāj būt trīsšķautņu smaragds arī tad, kad izveidotā mozaikā tas kļūst par cilvēka aci.
Ne reizi vien esmu domājis par to, kas ar mani notiktu, ja es būtu dzimis kādā no tām četri tūkstoši par primitīvām dēvētām kultūrām, kas bija radušās pirms mūsējās astoņdesmit tūkstošu gadu ilgā laika bezdibenī, kuru mūsu iztēles aprobežotība pazemina par patiesās vēstures priekšlauku vai uzgaidāmo telpu. Dažās no tām es droši vien būtu palicis bez ievērības, bet citās — guvis vēl pilnīgāku izpausmi kā sava veida apsēstais, kurš rada jaunus rituālus un jaunu maģiju, pateicoties tai elementu kombinācijas spējai, ko esmu sev līdzi atnesis pasaulē. Un, tā kā būtu pietrūcis tā bremzējošā spēka, kāds mūsu kultūrā ir jebkuras jēdzieniskās esamības relativizā- cija, es varbūt bez kaut kādas pretestības būtu varējis sakralizēt iznīcības un izlaidības orģijas, jo šajos sensirmos pagājības lokos tika praktizēts ikdienišķī- gās likumības periodiska atcēluma jeb kultūras pārtraukuma ieradums (tā bija pamats, atbalsts, kaut kas absolūts, taču dīvainā kārtā tālaika cilvēki ap- jauda,ka pat absolūtais nedrīkst būt bez trūkumiem!), lai dotu izeju sarecējušai pārmērību masai, kura nav ietilpināma nevienā kodificētā sistēmā un no kuras tikai neliela daļiņa saglabājusies karotāju vai ģimenes dzīvē lietojamās maskās, konvencionālo normu uzliktā iegrožojumā un iemauktojumā.
Saprātīgs un racionāls bija šis sabiedrisko saišu un tradīciju pārcirtums, grupveida apmātība, pande- monijs, ko uzvandīja un uzpātagoja deju ritmu un indīgu vielu izraisītā narkoze — tā bija drošības vārstu atvēršana, lai pa tiem izbrāzmotu iznīcības faktori, un tieši ar šo paņēmienu barbarisms kļuva cilvēkam piemērots. Atvairāmā nozieguma, atgriezeniskā ārprāta, sabiedriskās kārtības ritmiski pulsējošo pārtraukumu princips ir iznīcināts, un tagad visiem šiem spēkiem jāiet iejūgā, jādarbina smagas piedziņas ierīces, jāspēlē tiem apgrūtinoša un nepienācīga loma, tāpēc tie izraisa ikdienības koroziju, slepšus tie ir visur, jo nekur nedrīkst parādīties atklāti. Ikvienam no mums jau kopš bērnības uzpotēts kaut kas publiski atļauts, potzariņš no tā, kas izvēlēts, izkopts, ieguvis vispārēju atzinību, un tagad tiek lolots, apglaudīts, pilnveidots un apdvests ar siltu elpu, lai tikai tas jo košāk attīstītos, un ikviens, būdams tikai daļiņa, izliekas par veselumu kā stumbenis, kurš pretenciozi pasludina sevi par neam- putētu locekli.
Cik ilgi vien sevi atceros, man aizvien pietrūcis jūtelīgumā sakņotas ētikas. Es tīšuprāt esmu konstruējis sev tās protēzi. Taču man vajadzēja atrast šādas rīcības racionālu jēgu, jo dibināt ētikas priekšrakstus tukšumā būtu tas pats, kā, neticot dievam, iet pie dievgalda. Nevaru gan apgalvot, ka es būtu savu dzīvi izplānojis tik teorētiskā veidā, kā šeit esmu to izklāstījis. Tāpat paša izrīcībai es netiku ar atpakaļejošu datumu pielāgojis kaut kādus postulātus. Es vienmēr rīkojos šādā garā, lai gan vispirms neapzināti, un tikai vēlāk piedomājot savai izrīcībai motīvus.
Ja es uzskatītu sevi par pamatos labu cilvēku, tad droši vien nebūtu spējis izprast ļaunumu. Es secinātu, ka cilvēki dara ļaunu aizvien ar iepriekšēju nodomu, realizējot savus lēmumus, jo paša pieredzē es neatrastu citus nekrietnības avotus. Bet es zināju vairāk, jo vienlaicīgi izpratu kā paša noslieces, tā arī savu bezvainību tajās — manī taču bija iedibināts viss, kas nosacīja manu rīcību, un neviens man netika vaicājis, vai es šādam izveidojumam piekrītu.
Tātad — redzot, ka viens vergs dara pāri otram vergam, lai apmierinātu viņos abos iedibinātus spēkus, vai viena bezvainība nomāc otru, ja vien pastāv kaut vismazākā iespēja pretoties šādām dziņām, tas man liktos saprāta nozākājums. Mēs gan atrodam sevi jau gatavā veidā, un nesekmīgi ir mēģinājumi apstrīdēt jau doto visā tā kopumā, taču, ja atklājas kaut visniecīgās izredzes pretoties tam — kā gan mēs varētu šādu iespēju neizmantot? Tikai tādi lēmumi un tāda rīcība ir vienīgi mums, cilvēkiem, raksturīgi, tāpat kā pašnāvības iespēja ir brīves sektors, kur mēs metam izaicinājumu nelūgtajam mantojumam.
Lūdzu nedomāt, ka runāju pats sev pretim, ja trog- lodītu laikmetā tiku saredzejis savu labāko centienu piepildi. Zināšanas ir neatgriezenisks process, -un atkāpties saldās neziņas tumsā nav iespējams. Tajā laikmetā man zināšanu nebūtu, un es tās nevarētu iegūt. Bet apgūtais ir jāizmanto. Es gan zinu, ka mūs izveidojusi un noteiktai kārtībai pakļāvusi nejaušība, bet vai man vajadzētu būt paklausīgam visu to direktīvu izpildītājam, kas nejaušā kārtā izspēlētas neskaitāmās loterijās?
Manam principium humanitatis[3] piemīt viena īpatnība — ja to gribētu sev pielāgot kāds, kas savā būtībā ir labs, tad viņam — saskaņā ar «paša iedabas pārvarēšanas» principu — vajadzētu piekopt jauno, lai tādā veidā apliecinātu savu cilvēka brīvību. Tālab mani postulāti nav derīgi vispārējai pielietošanai, un es arī neredzu nekāda iemesla, kāpēc man vajadzētu atrast visai cilvēcei piemērotu ētisku pana- ceju. Tas izriet no cilvēku atšķirībām, nevienādības, un tāpēc Kanta tēze, lai vienpatņa rīcības princips kļūtu par vispārības likumu, attiecībā pret atsevišķiem cilvēkiem pārvēršas nevienlīdzīgā varmācībā un, personiskās vērtības upurēdami augstākām — kultūras vērtībām, nodara netaisnību. Tāpat es nepavisam negribu sacīt, ka ikviens par cilvēku kļūst tikai tādā mērā, kādā tas pats sevī savaldījis briesmoni. Es vienīgi izklāstīju gluži personiskus apsvērumus, tikai paša vajadzībām izstrādāto stratēģiju, kura, starp citu, manī neko nav grozījusi. Tāpat kā agrāk, dzirdot par citam atgadījušos nelaimi, mana pirmā reakcija ir apmierinātības uzdzirkstījums, un es vairs nemēģinu pat to nomākt, jo zinu, ka nepiekļūšu tai vietai, kurā ieperinājušās šīs nejēdzīgās irgas. Tomēr es atbildu ar pretestību un rīkojos pats sev par spīti, tāpēc ka manos spēkos ir to darīt.
Ja mans nodoms būtu patiesi uzrakstīt savu biogrāfiju, kura pretēji manā grāmatu plauktā izvietotajiem sējumiem izrādītos par antibiogrāfiju, man nevajadzētu taisnoties par šeit izsacīto atzīšanos. Bet mans mērķis ir cits. Notikums, kuru šeit aprakstu, iezīmīgs ar to, ka cilvēce sadūrās ar kaut ko tādu, ko mūsu dzimumam svešas būtnes bija raidījušas zvaigžņu tumsā. Šī vēsturē pirmreizējā situācija bija, šķiet, pietiekami svarīga, lai es izjustu nepieciešamību sīkāk, nekā to pieļauj konvencionālās normas, parādīt — kas īsti šajā saskarē pārstāvēja mūs. Jo vairāk tālab, ka ne ar manu ģenialitāti, ne ar matemātiku nepietika, lai šī saskare dotu nesaindētus augļus.
1.
Par Projektu Balss no Debesīm uzrakstīta milzīgi plaša literatūra, daudz plašāka un daudzveidīgāka nekā par Manhetenas projektu. Pēc tā publicēšanas Ameriku un visu pasauli pārpludināja tik bagātīga rakstu, apcerējumu un monogrāfiju straume, ka to bibliogrāfija vien veido varenu sējumu veselas enciklopēdijas biezumā. Šā Projekta oficiālo versiju sniedz Beiloina ziņojums, ko Amerikāņu Bibliotēka vēlāk izdeva desmit miljonos eksemplāru, bet tā kvintesence atrodama Amerikas enciklopēdijas astotajā sējumā. Par Projektu rakstīja arī citi, kuri tā realizēšanā ieņēma vadošus posteņus, piemēram, S. Rapa- ports (The First Case of Interstellar Commutiica- tioti[4]), v. dilis (masters voice — / was there[5]) vai d. protero (mavo project — physical aspects***). Šis pēdējais darbs, kuru uzrakstījis mans tagad jau mirušais draugs, pieder pie visizsmeļošākajiem, lai gan patiesībā tas ieskaitāms speciālajā literatūrā, kas rodas, pētījumu objektu definitīvi norobežojot no pētnieka personības.
Vēsturisko apcerējumu ir pārāk daudz, lai tos būtu iespējams uzskaitīt. Par monumentālu uzskatāms profesionālā zinātnes vēsturnieka Viljama Endžersa darbs (Chronicle of 749 Days[6]). tas mani pārsteidza ar savu precizitāti, jo Endžerss bija sameklējis visus Projekta bijušos līdzstrādniekus un sniedza viņu uzskatu kompilāciju, taču es šo darbu nekad netiku izlasījis līdz galam — tas man šķita tikpat neiespējami kā telefona abonentu grāmatas lasīšana.
Atsevišķi izdalāmas grāmatas, kurām nav fakto- grāfisks, bet gan skaidrojošs raksturs — sākot no filozofiskā un teoloģiskā līdz pat psihiatriskajam aspektam. Lasot šīs publikācijas, es aizvien jutos sakaitināts un nogurdināts. Droši vien tam nav gadījuma rakstura, ka visvairāk par Projektu zināja pastāstīt tādi cilvēki, kuriem ar to nebija bijusi tieša saskarsme.
Tas atgādina attieksmi, kāda pret gravitāciju vai elektroniem ir fiziķiem un citādi kulturāliem, populāras grāmatiņas lasošiem cilvēkiem. Siem ļaudīm liekas, ka viņi kaut ko sajēdz tādos jautājumos, par kuriem speciālisti neiedrošinās pat runāt. No citu rokām saņemta informācija allaž atstāj pilnveidotāku iespaidu, pretstatā tām ar neskaidrībām un neaizpildītiem robiem pārbagātajām zināšanām, kādas var būt zinātnieka rīcībā. Autori, kuri ieskaitīja sevi inter- pretētāju kategorijā, rakstīdami apcerējumus par BnD, iegūtās zināšanas parasti iežņaudza savu uzskatu korsetē, bez žēlastības un bažām apcirpdami visu, kas tajā neiekļāvās. Dažas no šādām grāmatām vismpz pārsteidz ar autoru atjautību. Taču kopumā šis literatūras paveids nemanot noslīd savdabīgā varietātē, kas būtu nosaucama par Projekta grafomā- niju. Ap zinātni jau kopš senlaikiem atplaiksnās dīvains, juceklīgās galvās izstrādājies pseidozinātnes apdārzs, tāpēc nav nekāds brīnums, ka BnD, būdama bezprecedenta parādība, izmežģījušos prātos izraisīja satraucoši spēcīgu fermentācijas procesu, kas savu augstāko vainagojumu sasniedza dažādu reliģisku sektu dibināšanā.
Informācijas daudzums, kas nepieciešams, lai kaut vai vispārēji orientētos Projekta problemātikā, šā vai tā pārsniedz atsevišķa cilvēka smadzeņu ietilpību. Taču neziņa, kas atdzesina saprātīgo cilvēku kvēli, ne mazākā mērā neapvalda nejēgas, tāpēc apdrukāto papīru okeānā, ko radījusi Balss no Debesīm, katrs var atrast kaut ko sev atbilstošu, ja vien tam pārāk nerūp patiesība. Tiesa, Projektam veltītajā literatūrā savu spalvu izmēģinājuši citkārt pat visai cienījami ļaudis. Godājamā Patrika Gordinera «Jaunā atklāsme» vismaz ir skaidri loģiska, ko gan es nevarētu sacīt par baznīckunga Bernāra Piņana «Antikrista vēstuli». Tajā dievbijīgais tēvs BnD pielīdzināja demonoloģijai (saņēmis tam nihil obstat* no savas baznīcas priekšniecības), bet tā galīgo neveiksmi izskaidroja ar Augstākās aizgādības iejaukšanos. Manuprāt, vainojams šeit Projektā joka dēļ ievietotais Mušu Pavēlnieka apzīmējums, ko tēvs Piņans uztvēris nopietni, rīkodamies līdzīgi bērnam, kurš domā, ka uz zvaigznēm un planētām uzrakstītos nosaukumus astronomi izlasījuši ar savu teleskopu palīdzību.
Par neskaitāmu daudzumu sensacionālo versiju runāt nemaz nav vērts — tās atgādina sasaldētus pārtikas produktus, kas tik lielā mērā gatavi tūlītējai
* Seit: atļauja kāda darba iespiešanai (latīņu vai.). Tulk. piez.
lietošanai, ka ir gandrīz jau vai sagremoti, taču celofānā pārvalkā tie izskatās daudz labāk nekā garšo. To komponenti katru reizi pasniegti citā, taču aizvien pasakaini krāsainā mērcē. Policejiski okšķerīgā politiskā mērcē savu reportāžu sēriju sniedza žurnāls «Look» (ielikdams man mutē tādus vārdus, kādus nekad neesmu sacījis). Nedēļas laikrakstā «New Yor- ker» šī substance bija mazliet smalkāka, ar zināmiem filozofiskiem ekstraktiem, bet medicīnas doktors V. Šeipers savā apcerējumā «MAVO — the True Story»[7] sniedza šiem notikumiem psihoanalītisku iztirzājumu, no kura es uzzināju, ka Projekta darbinieku rīcību nosacījusi libido, ko deģenerējušas visjaunākās — kosmiskās seksa mitoloģijas projekcijas. Doktora Šeipera rīcībā tāpat bijusi precīza informācija par kosmisko civilizāciju seksuālo dzīvi.
Es nespēju saprast, kāpēc uz vispārējas lietošanas ceļiem neļauj izbraukt cilvēkiem, kuriem nav autovadītāju tiesības, turpretī grāmatnīcu plauktos neierobežotā daudzumā var nokļūt tādu cilvēku darbi, kuriem trūkst elementāra godīguma, nemaz nerunājot par zināšanām. Drukāta vārda inflācija droši vien izskaidrojama ar nemitīgu rakstoņu skaita kāpinājumu, taču tikpat liela nozīme šeit ir grāmatu apgādu politikai. Mūsu civilizācijas aizsākumos lasīt un rakstīt prata tikai atsevišķi izvēlēti, rūpīgi izglītoti cilvēki, un līdzīgi kritēriji darbojās arī pēc grāmatu iespiešanas izgudrojuma, un, pat ja arī toreiz tika izdoti muļķu sacerējumi (pilnīgi no tā izvairīties šķiet neiespējami), tad to kopējais skaits nebija astronomisks, kā tas ir šodien. Tagad sēnalu literatūras palos vērtīgiem izdevumiem jāpazūd, jo vieglāk atrast labu grāmatu starp desmit sliktām nekā tūkstotis tādu miljons nevērtīgu izdevumu vidū. Turklāt neno
vēršams kļūst pseidoplaģiāts — svešu, bet autoram nezināmu domu nevilšs atkārtojums.
Ari es nevaru būt drošs, ka manis uzrakstītais nelīdzinās kaut kam jau agrāk uzrakstītam. Tas ir demogrāfiskā uzbangojuma laikmeta risks. Ja es nolēmu izklāstīt savas atmiņas, kas saistās ar darbu Projekta ietvaros, tad tikai tādēļ, ka mani neapmierina nekas no tā, ko šajā jautājumā esmu lasījis. Es neapsolu rakstīt «patiesību un tikai patiesību». Ja mūsu pūles būtu vainagojušās ar panākumiem, tas būtu iespējams, taču tajā pašā laikā padarītu manu pasākumu par nevajadzīgu, jo gūtā patiesība aizēnotu tās ieguves apstākļus un būtu kļuvusi par mūsu civilizācijā iesakņotu materiālu faktu. Neveiksme tomēr visus šos pūliņus atvirzīja līdz to izejas punktam. Ja neesam atminējuši mīklu, mums patiesībā neatliek nekas cits kā šie apstākļi, kuriem būtu vajadzējis veidot tikai sastatnes, bet ne pašu celtni, sniegt tikai tulkošanas procesu, nevis paša darba saturu. Taču šie apstākļi bija viss, ar ko mēs atgriezāmies no ceļojuma pēc zvaigžņu zelta aunādas. Jau šeit es norobežojos no tās tonalitātes, kāda piemīt arī tām versijām, kuras es tiku nosaucis par objektīvām, sākot ar Beiloina ziņojumu, jo pat vārds «neveiksme» tajās nav sastopams. Vai tad mēs pēc darba pie Projekta neesot kļuvuši bagātāki, nekā bijām, to uzsākot? Jaunas koloidu fizikas, spēcīgas iedarbes fizikas, neitrīno astronomijas, nukleonikas un bioloģijas nozares, bet par visām lietām — jaunas zināšanas par Kosmosu esot taču pirmie procenti no tā informācijas kapitāla, kurš, pēc speciālistu domām, solot tālākus guvumus.
Bez šaubām. Taču guvums mēdz būt dažāds. Skudras, savā taciņā atrodot mirušu filozofu, no tā arī ko gūst. Ja šis piemērs ir šokējošs, tad tieši tādu iespaidu es arī vēlējos radīt. Rakstniecībai jau kopš saviem pirmsākumiem bijis tāds ienaidnieks, kāds ir pausto domu brīvības ierobežojums. Tomēr izrādās, ka vārda brīvība domai var būt vēl bīstamāka, jo aizliegtas domas var izplatīties slepeni, bet ko lai iesāk tur, kur svarīgu faktu pāršalc viltojumu pali, bet patiesības balsi nomāc apdullinoša jezga, un lai gan patiesības vārds izskan brīvi, tās balss tomēr nav saklausāma, jo informācijas tehnika pagaidām novedusi pie tādas situācijas, kurā vislabāk sadzirdama skaļākā, lai arī vismazāk patiesīgā rēkoņa.
Es, lai gan man būtu daudz kas sakāms par Projektu, ilgi vilcinājos, iekams sēdos pie rakstāmgalda, jo apzinos, ka paplašināšu jau tā neaptveramo papīru okeānu. Cerēju, ka atradīsies kāds vārda mākslā izveicīgāks, kurš manā vietā padarīs iecerēto darbu, taču, gadiem aizritot, atskārtu, ka nedrīkstu klusēt. Visnozīmīgākie Projektam veltītie darbi, objektīvās versijas, sākot ar kongresam iesniegto, atzīst, ka mēs neesam visu izdibinājuši, taču sasniegumiem veltītās nodaļas un nedaudzās lappuses, kur pieminēti nenoskaidrotie apstākļi, jau ar savām attiecībām vien rada iespaidu, it kā mēs būtu izpētījuši visu labirintu, atskaitot dažas, droši vien ar strupceļu izbeigušās vai aizbirušas sānejas, — bet patiesībā mēs tajā nebijām vēl pat soli spēruši. Visnotaļ nododamies minējumiem un no aizzīmogotajām dzīlēm nodrupinājuši dažas kripatiņas, mēs sajūsminājāmies par mirdzumu, ko izstaroja ar saberztajām drupačām apzeltītie pirkstu gali. Bet par to, kas šajās dzīlēs ieslēgts, mēs nezinājām nenieka. Taču viens no vispirmajiem zinātnieka uzdevumiem ir noteikt nevis iegūto zināšanu apjomu, jo tās runā pašas par sevi, bet gan neizprastā apmērus, kas ir šo zināšanu neredzamais Atlants.
Man nav nekādu ilūziju. Baidos, ka manu balsi nesadzirdēs, tāpēc ka nav vairs universālu autoritāšu. Sadalīšanās vai sadrumstalošanās pēc specialitātēm aizgājusi pietiekami tālu, lai attiecīgi speciālisti pasludinātu mani par nekompetentu, kolīdz iemaldīšos viņu jomā. Bet jau sen zināms, ka speciālists ir barbars, kura neziņa nav vispusīga. Mani pesimistiskie horoskopi balstās uz paša personisko pieredzi.
Pirms deviņpadsmit gadiem es kopīgi ar jauno antropologu Maksi Tornopu (viņš vēlāk traģiski gāja bojā automobiļa avārijā) publicēju darbu, kurā mēs pierādījām, ka finītiem, algedoniskai vadībai pakļautiem automātiem, pie kuriem pieder visi dzīvnieki kopā ar cilvēku, pastāv komplikācijas slieksnis. Alge- doniskā vadība nozīmē oscilāciju starp sodu un balvu, ko uztver kā sāpes vai baudu.
Mana aplēse pierāda, ka, regulējošā centra (smadzeņu) elementu skaitam augstākajā līmenī pārsniedzot četrus miljardus, šādu automātu kopa uzrāda izkliedes tendenci vadības pretējo polu virzienā. Jebkurā šādā automātā pārsvaru var gūt viens no kontroles poliem, jeb, to pašu izsakot parastākā valodā, — sadisms un masohisms ir neizbēgami, un to rašanās antropoģenēzes procesā bija nenovēršama. Evolūcija «piekrita» šādam atrisinājumam, jo tā operē ar statistiskām aplēsēm: tai svarīga ir sugas saglabāšana, bet nevis atsevišķiem vienpatņiem piemītošas kroplības novirzes un izjustās ciešanas. Kā konstruktors evolūcija ir oportūnists un nevis perfekcionists.
Man izdevās pierādīt, ka ikvienā cilvēku populācijā, ja pieņemam, ka tajā valda panmiksija, augstākais 10 % no visiem vienpatņiem var uzrādīt pienācīgi līdzsvarotu algedonisku uzvedību, turpretī pārējiem no ideālas normas jānovirzās. Lai gan es jau tolaik tiku pieskaitīts pie pasaules izcilākajiem matemātiķiem, šā pierādījuma ietekme antropologu, etnologu, biologu un filozofu vidū līdzinājās nullei. Es ilgi to nespēju saprast. Mans darbs nebija nekāda hipotēze, bet formāls, tātad neapgāžams pierādījums, ka cilvēka rakstura iezīmes, par kurām gadsimtiem ilgi bija lauzījuši galvas domātāju leģioni, nosaka tīrs statistiskas fluktuācijas process, ar kuru — konstruējot automātus vai organismus — nerēķināties nav iespējams.
Vēlāk es savu pierādījumu paplašināju tādā veidā, ka tas aptvēra arī ētikas izcelsmes parādības sociālā grupā, pie kam es varēju balstīties uz Tornopa sagatavoto lielisko materiālu. Taču arī šis darbs tika ignorēts. Daudz gadu vēlāk, kad man aiz muguras jau bija neskaitāmas diskusijas ar speciālistiem, kuri pētīja cilvēku, es nonācu pie secinājuma, ka mans atklājums neiemantoja viņu atzinību tāpēc, ka neviens tādu atklājumu nebija vēlējies. Tas domāšanas stils, kura pārstāvis biju es, šajā vidē tika uzskatīts par neelegantu, jo tas neatstāja vietas retoriskai pretargumentācijai.
No manas puses tas bija netaktiski — ar matemātikas palīdzību kaut ko pierādīt par cilvēku! Labākajā gadījumā manu pasākumu nosauca par «interesantu». Taču patiesībā neviens no viņiem negribēja samierināties ar to, ka diženo Cilvēka Noslēpumu, viņa iedabas neizskaidrojamās iezīmes nosaka vispārējās regulācijas teorija. Protams, neviens pret to tik atklātā veidā neuzstājās. Tomēr manus secinājumus ņēma ļaunā. Es biju uzvedies kā zilonis porcelāna izstrādājumu noliktavā, jo to, ko nevarēja atrisināt antropoloģija un etnogrāfija speciālās pētnieciskās ekspedīcijās vai arī visdziļākā filozofiskā refleksija apcerēs par «cilvēka iedabu», to, kas neiekļāvās neirofizioloģijas, tāpat arī etoloģijas problēmu formulējumos un kopā ar zemdzīļu psiholoģiju, klasisko un lingvistisko psihoanalīzi un nez vēl kādiem ezoteriskiem darbiem veidoja mūždien raženās metafizikas auglīgos rezervātus, — to es ar savu deviņas iespiedteksta lappuses plašo argumentāciju mēģināju pārcirst kā Gordija mezglu.
Viņi jau bija pieraduši pie sava augstā amata, uzskatīdami, ka viņu pienākums apsargāt Noslēpumu, kas tika dēvēts par Arhetipu Transmisiju, Dzīvības un Nāves Instinktu, Pašiznīcības Gribu, sliecību uz Nebūtību, bet es, ar savām nolīdzinājumu pārveidojumu grupām un ergodiskajām teorēmām pārvilkdams svītru šiem svētajiem rituāliem, apgalvoju, ka man zināms problēmas atrisinājums! Tāpēc pret mani uzradās rūpīgi slēpta nepatika un sašutums kā pret brutālu profānu, kurš iedrošinājies aizskart neatminamo mīklu, mēģinājis aizsprostot tās mūžam dzīvos avotus un aizbāzt mutes, kuras ar tādu labpatiku uzstāda nebeidzamas jautājumu virknes, un, tā kā mana argumentācija nebija apgāžama, par nepieciešamību kļuva tās ignorēšana.
Sos vārdus nav izraisījusi aizskarta patmīļa. Darbi, kuru dēļ mani pacēla uz pjedestāla, atrodami citās jomās — tīrajā matemātikā. Šis gadījums tomēr bija visai pamācošs. Mēs parasti pārāk zemu novērtējam domāšanas stilu inerci atsevišķās zinātņu nozarēs. Taču psiholoģiski tas ir pilnīgi saprotams. Pretestība, ar kādu tiek uztverta statistiska pieeja, atomu fizikā daudz vieglāk pārvarama nekā antropoloģijā. Skaidri izveidotu atomu kodola statistisko teoriju mēs labprāt pieņemam, ja vien to apstiprina eksperiments. Iepazinušies ar šādu teoriju, mēs pēc tam nejautājam: «Labi, bet kā tomēr atomi patiesībā izturas?» — jo saprotam šāda jautājuma bezjēdzību. Bet līdzīgiem atklājumiem antropoloģijas jomā mēs pretojamies līdz pēdējai iespējai.
Jau kopš četrdesmit gadiem mums zināms, ka atšķirība starp cildenu, patiesīgu cilvēku un izvirtušu maniaku reducējama uz dažu baltās smadzeņu vielas šķiedru virzību un ka lancetes griezieni, kas virs- pieres smadzenēs sabojā šos ķermenīšus, diženu garu spēj pārvērst derdzīgā izdzimtenī. Taču tik milzīga antropoloģijas nozare — nemaz nerunājot par cii- vēka filozofiju — šo apstākli neņem vērā! Es, starp citu, šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums; zinātnieki vai ari laji, galu galā mēs esam vienis prātis, ka mūža tecējumā cilvēks pakļauts fiziskam pagrimumam, bet kā ir ar viņa garu?! Mums negribētos redzēt, ka tas līdzinās mehānismam, kuram rodas defekti. Mēs alkstam pēc pilnvērtības — pat ar_ mīnusa zīmi, pat negodīgas un grēcīgas pilnestības7 ja vien tā paglābj mūs no atziņas, ka runa ir par zināmu, pret cilvēka likteni absolūti vienaldzīgu spēku rotaļu, jo šāda atskārta mums liekas vēl ļaunāka nekā vissātaniskāko spēku perējums. Bet, tā kā mūsu doma rosās aplī, no kura tā nespēj izrauties, atzīstu, ka zināms patiesības grauds ir mūsu pazīstamā antropologa vārdos, kurš man teica — un es to labi iegaumēju: «Gandarījums, kādu izjūti, izvirzot savu tēzi par cilvēka iedabas gluži nejaušo, loterijas laimestam līdzīgo raksturu, nav gluži tīrs; to nosaka ne tikai atklāsmes prieks, bet arī patika nozākāt citam šķietami jauko un mīļo.»
Atcerēdamies šo savu neatzīto darbu, es nekad nespēju atvairīt skumjās pārdomas, ka šādiem darbiem pasaulē jābūt vairākiem. Potenciālo atklājumu atradnes droši vien guļ daudzu bibliotēku plauktos, bet kompetenti cilvēki tos nav pamanījuši.
Mēs esam pieraduši pie noskaidrotas situācijas, kad viss tumšais un neizzinātais plešas vienlaidus zinātnes frontes priekšā, bet apgūtais un noskaidrotais veido tās aizmuguri. Taču būtībā te alga viena, vai neizzinātais slēpjas Dabas klēpī, vai arī aprakts grāmatu krātuvju apputējušos, neviena nelasītos folian- tos, jo vērtības, kuras nav iekļautas zinātnes asinsritē un tādējādi neiedarbojas apaugļojoši jaunu atziņu veidošanā, praktiski mums neeksistē. Zinātnes spējas katrā vēsturiskā laikmetā akceptēt parādību radikāli atšķirīgu uztveri patiesībā ir visai nelielas.
Tikai sīks piemērs šajā ziņā ir tas fakts, ka viens no termodinamikas izveidotājiem kļuva ārprātīgs un izdarīja pašnāvību.
Mūsu kultūra, ieskaitot arī tās avangardā ietilpināmo zinātņu summu, ir ierobežots veidojums, savirzīts apvāršņu skatījums, ko sašaurina vēsturiski visnotaļ sastingumam pakļautu daudzveidīgu faktoru konstelācija, kuru vidū pirmo lomu var spēlēt nejauša apstākļu sagadīšanās, lai gan metodoloģiski tos uzskata par neaizskaramām direktīvām. Taču viss šeit sacītais nav tukša liekvārdība.
Ja mūsu kultūra neprot pareizi asimilēt pat jaunus, cilvēku galvās izstrādātus priekšstatus, ja tie radušies ārpus centrālās atziņu plūsmas, lai gan šo priekšstatu izveidotāji ir taču tā paša laikmeta bērni kā visi pārējie cilvēki, tad kā gan lai mēs varētu gaidīt, ka spēsim sekmīgi izprast no mūsējās pilnīgi atšķirīgu kultūru, ja tā vērstos pie mums no kosmiskās telpas bezgalības? Salīdzinājums ar sīko radī- biņu armiju, kas daudz ieguva, saskardamās ar mirušo filozofu, man šajā ziņā aizvien šķitis visai trāpīgs. Kamēr tāda saskarsme nebija notikusi, mans spriedums varēja likties zināmā mērā pārspīlēts, ērmīgu uzskatu nosacīts. Bet šāda sastapšanās notika, un neveiksme, kādu mēs pieredzējām, kļuva par patiesu experimentum crucis*, par pierādījumu tam, cik bezspēcīgi mēs esam, un tomēr šā pierādījuma rezultāti tiek ignorēti! Mīts par mūsu izziņas universālismu, par to, ka mēs esam gatavi uzņemt un saprast gluži svešu, aiz zemes robežām radušos informāciju, paliek neskarts, lai gan mēs, saņēmuši sūtījumu no zvaigznēm, neizdarījām neko vairāk kā mežonis, kurš, sakūris ugunskuru no visgudrākajām grāmatām un pie tā sasildījies, domā, ka viņam lieliski paveicies!
* Pārbaudes mēģinājumu (latīņu vai.). Tulk. piez.
Tapec mūsu veltīgo pūliņu apraksts var būt noderīgs — kaut vai nākamajam, vēlākajam Pirmā Kontakta pētniekam. Publicētie pārskati, visi šie oficiālie protokoli pievērš uzmanību tā sauktajām sekmēm, tas ir, tam tīkamajam siltumam, ko uzdveš degošie manuskripti. Par hipotēzēm, kuras mēs citu pēc citas tikām pārbaudījuši, tie gandrīz neieminas. Kā jau sacīju, tādu izrīcību varētu pieļaut, ja pētījumi galu galā būtu atdalījušies no pētniekiem. Tos, kas mācās fiziku, mēs neapberam ar informāciju par aplamajām un neprecīzajām hipotēzēm, neizklāstām tiem, kādus nepareizus pieņēmumus izvirzījuši tās veidotāji, cik ilgi maldījies Pauli, iekams viņš pienācīgā veidā formulēja savu principu, cik daudz aplamu koncepciju pārbaudījis Diraks, pirms viņš nonāca līdz laimīgajai atskārtai par saviem elektronu «caurumiem». Bet BnD Projekta vēsture ir stāsts par nepārtrauktām neveiksmēm, tas ir, maldīšanos, kurai nesekoja īstā ceļa atrašana, tāpēc nedrīkst nevērīgi pārsvītrot šos mūsu virzības līkločus, jo nekas cits mums pāri nav palicis.
Kopš šiem notikumiem jau pagājis krietns laika sprīdis. Es ilgi esmu gaidījis tieši tādu grāmatu, kāda ir šī. Vēl ilgāk gaidīt — aiz tīri bioloģiskiem apsvērumiem — es nevaru. Manā rīcībā bija zināms daudzums piezīmju, ko tiku uzrakstījis tūlīt pēc tam, kad izbeidzās darbs pie Projekta. Kāpēc es tās nerakstīju, kamēr darbs vēl turpinājās, paskaidrošu vēlāk. Taču vienu es gribētu pasacīt pavisam skaidri. Nav mans nolūks pacelties pāri saviem biedriem. Mēs stāvējām milzīga atklājuma piekājē tik nesagatavoti un tajā pašā laikā tik pašpārliecināti, cik vien tas iespējams. Mēs to apņudzējām no visām pusēm — ņipri, alkatīgi un veikli, ar tradicionālām iemaņām bruņoti, gluži kā skudras. Es biju viena no šīm skudrām. Tas ir skudras stāsts.
Kolēģis manā specialitātē, kuram es parādīju šo ievadu, sacīja, ka es tīšuprāt esmu sevi nomelnojis, lai pēc tam paļautos savai tieksmei — teikt visiem patiesību acīs, jo tiem, kurus nebūšu saudzējis, grūti būs man ko pārmest, tāpēc ka es pirmām kārtām neesmu saudzējis pats sevi. Šī pa pusei joka veidā izsacītā piezīme lika man padomāt. Kaut gan šāda divkosība man nebija ne prātā nākusi, taču es pietiekami orientējos gara mehānikā, lai saprastu, ka līdzīgām atrunām nav nekādas vērtības. Piezīme varbūt bija dibināta. Iespējams, ka manu rīcību nosacīja neapzināta viltība: savu ļauno īpašību derdzīgumu esmu parādījis atklāti, lokalizējis to, lai no tā norobežotos, taču tas viss darīts tikai vārdos.
Bet ļaunums, slepšus, osmotiskā ceļā iefiltrējies manā «labajā gribā», visu laiku vadīja manu spalvu, un es patiesībā izturējos kā sprediķotājs, kurš, pikti šaustīdams cilvēku neķītrības, meklē tīksmi vismaz to pieminējumā, jo viņam pašam pietrūkst drosmes tām nodoties. Tik radikāli apvērstā variantā tas, ko es uzskatīju par nepatīkamu, pašas tēmas nosacītu nepieciešamību, kļūst par galveno iedvesmotāju motīvu, bet pati tēma — Balss no Debesīm — par ieganstu, kurš izdevīgā brīdī pagadījies pie rokas. Taču šādu spriedumu, kuru varētu nosaukt par karu- seļveidīgu, jo tas riņķo pa apli, priekšnosacījumiem apmainoties ar secinājumiem, savukārt pamatos varētu attiecināt uz pašu Projekta problemātiku. Mūsu domāšanai jāsaduras ar stingru faktu kopumu, kas to noskaidrotu un koriģētu, bet, ja šāda koriģējuma pietrūkst, tā viegli kļūst par mūsu slēpto netikumu (vai arī tikumu, šajā gadījumā tas vienalga) projekciju veicamo pētījumu jomā. Filozofisko sistēmu atvedinājums no to radītāju biogrāfijas faktiem (kaut kas man šajā jomā zināms) tiek uzskatīts par tikpat triviālu, cik nepieļaujamu nodarbību. Taču filozofijā, kura aizvien grib pasacīt vairāk nekā pašlaik iespējams, jo tā ir mēģinājums «sagūstīt pasauli» noslēgtu jēdzienu tīklos, tieši visdiženāko domātāju rakstos ieslēpts smeldzīgs nevarīgums.
Cilvēka izziņas robeža aizsliecas bezgalībā, bet filozofija — mēģina sasniegt šo robežu vienā rāvienā, īssavienojumā, radot pārliecību par pilnīgām un nesatricināmām zināšanām. Zinātne tai pašā laikā virzās uz priekšu sīkiem solīšiem, kas reizēm līdzinās rāpošanai, bet dažbrīd pat atgādina mīņāšanos uz vietas, taču beigu rezultātā tā nokļūst līdz galējiem, filozofiskās domas uzceltajiem nocietinājumiem un, nepavisam nerēķinoties ar to, ka šeit vajadzētu atrasties saprāta ultimatīvai robežai, dodas tālāk.
Kā gan tas lai neiedzītu filozofus izmisumā? Viena no šāda izmisuma formām bija pozitīvisms, un galvenokārt ar savu agresivitāti, jo tas izlikās par uzticamu sabiedroto, patiesībā būdams zinātnes likvidē- tājs. Tam, kas bija grāvis un iznīcinājis filozofiju, nopulgodams tās lielos atklājumus, tagad vajadzēja tikt bargi sodītam, un pozitīvisms, šis viltus sabiedrotais, pasludināja spriedumu — pierādīdams, ka zinātne patiesībā neko nespēj atklāt, jo tā ir tikai pieredzes īss pieraksts. Pozitīvisms alka apturēt zinātni, piespiest kaut kādā veidā atzīties, ka tā ir bezspēcīga jebkuras transcendences jautājumu risināšanā (tas tomēr, kā zināms, neizdevās).
Filozofijas vēsture ir secīgu un neidentisku atkāpšanos vēsture. Vispirms tā nopūlējās atklāt pasaules galējās kategorijas, pēc tam — saprāta absolūtās kategorijas, bet mēs tajā pašā laikā, uzkrājoties zināšanām, aizvien skaidrāk atskārtām tās nespēku. Katram filozofam taču vajadzēja sevi atzīt par visas savas sugas, pat par visu iespējamo saprātīgo būtņu absolūtu etalonu. Bet zinātne tieši ir pieredzes trans- cedence, kas saberž pīšļos agrākās domas kategorijas; vakar sabruka absolūtā telpa un laiks, šodien izjūk it kā mūžīgā alternatīva starp analītiskajiem un sintētiskajiem secinājumiem jeb starp determinismu un nejaušību. Un tomēr nevienam no filozofiem pat prātā nav nācis, ka no paša domāšanas struktūras atvedināt likumsakarības, kas būtu obligātas visam cilvēku kopumam kopš eolita līdz pat Saules nodzisu- mam, saudzīgi izsakoties, ir visai riskants solis.
Šis sākotnējais sevis izvirzījums par nezināmo lielumu tādām normām, kurām pakļauta visa suga, bija — sacīšu skarbāk — neatbildīgs. Par attaisnojumu kļuva nosliece izprast «visu», bet tai ir tikai psiholoģiska vērtība. Tāpēc arī filozofija runā par cilvēku cerībām, bažām un vēlmēm daudz vairāk nekā par absolūti vienaldzīgās pasaules būtību, kura tikai viendienim šķiet likumu mūžīgas negrozāmības iemiesojums.
Ja mēs arī jau esam izdibinājuši tādus likumus, kurus nekāds tālāks progress vairs neapgāzīs, tomēr nespējam tos atšķirt no tādiem, kas tiks pārsvītroti. Tāpēc filozofus es allaž varēju traktēt nopietni tikai kā nemitīgas zinātkāres urdītus cilvēkus, bet nevis kā patiesības paudējus. Vai tad, formulēdami tēzes par kategoriskajiem imperatīviem, kā arī par domas un uztveres attieksmēm, viņi kādreiz būtu vispirms godīgi painteresējušies par neskaitāmo cilvēcisko vienpatņu domām? Kur nu — viņi aizvien interesējušies tikai un vienīgi par sevi. Tāpēc šis ikreizējais sevis pacēlums valdnieka tronī, šis neizsacītais sevis pasludinājums par Homo sapieris[8] etalonu mani alla kaitinājis, traucējot pat citādi visdziļāk tverto darbu lasīšanu, jo es tajos ātri vien uzdūros tādām vietām, kur autora acīmredzamības argumenti vairs nebija manējie, un tālab viņš turpmāk runāja tikai pats sev, stāstīja man par sevi un atsaucās uz sevi, zaudēdams tiesības sludināt atziņas, kas būtu patiesīgas arī man, nemaz nerunājot par pārējām planētu apdzīvojošām divkāju būtnēm.
Cik smieklīga man šķita kaut vai to autoru pašpārliecinātība, kuri apgalvo, ka nav citas domāšanas, kā vien valodā ietvertas. Šie filozofi pat nenojauta, ka viņi no cilvēku sugas atsevišķā paveidā izdala tādus, kuriem trūkst matemātisko dotību. Cik bieži man savā mūžā nebija nācies jau pēc tam, kad mani bija apžilbinājusi jaunatklāsme, pieņemdama tik noteiktus apveidus, ka to vairs nekādā ziņā nevarēja aizmirst, stundām ilgi nomocīties, lai atrastu tai atbilstošu leksisku ietērpu, jo tā bija radusies ārpus jebkuras kā dabiskas, tā formālas valodas ietvariem.
Es šo fenomenu nosaucu par uznirtības stāvokli; aprakstīt to nav iespējams, jo no neapziņas uznirsto- šais, ar pūlēm un gausi atrazdams sev vārdu ligzdo- jumu, kā vesels veidols eksistē jau pirms ieperinā- šanās šajās ligzdās, bet es nejaudāju pat visnenoteik- tākajā šļupstienā izskaidrot, kādā īsti veidolā parādās šī bez- un pirmsvārdība, par kuru tikai noģiedas skaidrums pavēstī, ka tās gaidības nebūs neauglīgas. Filozofs, kuram šādi stāvokļi introspektivi nav pazīstami, ir cilvēks, kas ar dažiem smadzeņu mehānismiem ir no manis atšķirīgs; un neatkarīgi no Sugas radniecības pakāpes mēs viens no otra atšķiramies daudz vairāk, nekā šādi domātāji to varētu vēlēties.
Tieši nevarība un milzīgais risks, kādu uzņemas filozofs, bija raksturīgi Projekta darbinieku situācijai, uztaustot tā centrālo problēmu. Kas gan īsti bija mūsu rīcība? Noslēpums un minējumu džungļi. No noslēpuma atskribinājām faktu drupačas, bet, tā kā tās savstarpēji nesaliedējās, nesaauga vienlaidu masīvā, kurš spētu koriģēt mūsu minējumus, pēdējie pamazām guva pārsvaru, un galu galā mēs maldījāmies no hipotēzēm sazēlušā hipotēžu biežņā. Mūsu konstrukcijas kļuva aizvien vērienīgākas un drosmīgākas, aizvien vairāk attālinājās no apgūto zināšanu izveidotās aizmugures, un mēs bijām gatavi to sagraut, iznīcinot vissvētākos fizikas vai astronomijas pamatprincipus, lai tikai piekļūtu tuvāk noslēpumam. Tā mums likās.
Lasītājam, kurš nokļuvis līdz šai vietai un aizvien pieaugošā nepacietībā gaida, kad viņš tiks iepazīstināts ar daudzinātā noslēpuma būtību, cerēdams izjust tikpat tīkamas baismu tirpas kā tās, kuras pāršalc augumam, noskatoties asins stindzinošās šausmu filmas, iesaku šo grāmatu nolikt sāņus^ jo viņš pieredzēs vilšanos. Es neaprakstu sensacionālus piedzīvojumus, bet gribu pastāstīt, kādā veidā mūsu kultūra tika pakļauta kosmiskās — vai vismaz arī ārpus Zemes pastāvošas — universālitātes pārbaudei un kas no tā iznāca. Jau uzsākot strādāt pie Projekta, es uzskatīju, ka šis darbs ir tieši tāda mēraukla, neatkarīgi no tā, kāds guvums tika gaidīts no maniem un manu biedru pūliņiem.
Tas, kurš sekojis manai domu gaitai, varbūt bus pamanījis, ka es, pārnesdams «karuseļveidīgas domāšanas» problēmu no attieksmēm starp sevi un savu tematu uz pašu šo tematu (t. i., uz attieksmi starp pētniekiem un Balsi no Debesīm), kaut kādā veidā esmu izvairījies no visai neērtas situācijās, jo pārmetumu par «nenoskaidrotiem inspirācijas avotiem» esmu paplašinājis tik lielā mera,_ ka taja iekļaujas viss Projekts. Taču rīkoties tieši šada veida biju nolēmis, jau iekams tiku dzirdējis kritiskas
piezīmes. Pieļaudams zināmu, domas izteiksmības pastiprināšanai nepieciešamu pārspīlējumu, sacīšu, ka darba gaitā (man grūti norādīt, kurā brīdī tas īsti notika) man radās aizdomas, ka «zvaigžņu vēstījums» mums, kuri pūlējāmies to atšifrēt, kļūst par īpatnēju psiholoģisku asociāciju testu, par sevišķu Roršaha komplicētā testa paveidu. Tāpat kā pārbaudāmais, krāsu triepumos saskatīdams eņģeļus vai draudīgus putnus, redzētā neskaidrību patiesībā papildina ar «dvēselē ieslēpto», arī mēs nopūlējāmies nesaprotamajās zīmēs konstatēt to, kas vispirms sakņojās mūsos pašos.
Šīs aizdomas apgrūtināja manu darbu, un arī tagad spiež izsacīt atzīšanos, ko es labprāt būtu gribējis sev aiztaupīt, tomēr esmu nonācis pie atziņas, ka tādā dvēseles mulsā nokļuvušais zinātnieks nedrīkst uzskatīt savas speciālās zināšanas par kaut ko līdzīgu izolētam iekšējās sekrēcijas vai kuņģa dziedzerim un viņam nav tiesību noklusēt nevienu no visintīmākajām personiskajām problēmām. Botā- niķim, kurš klasificē ziedus, nav pārāk plašu iespēju projicēt uz šādā veidā radītām shēmām savas iedomas, sapņojumus un varbūt pat neķītras kaislības. Senatnes mītu pētnieku gaida jau lielāks risks, jo — ņemot vērā pētījamo objektu milzīgo skaitu — to izvēle vien varbūt drīzāk raksturos viņa sapņu un viņa nezinātniskā nomoda saturu nekā pašu mītu strukturālās konstantes.
Cilvēkiem, kuri strādāja pie Projekta, vajadzēja spert tālāko, visai pārdrošo soli, uzņemoties tik milzīgu risku, kuram līdzīgs nekad vēl nebija pat apjausts. Tātad neviens no mums nezina, kādā mērā mēs bijām objektīvas analīzes ieroči, kādā — tagadnī- bas veidoti un tai tipiski cilvēces pārstāvji un kādā, visbeidzot, katrs pārstāvēja tikai pats sevi, savām hipotēzēm saturu smeļoties paša — varbūt murgainās, varbūt slimīgās — psihes jau nekontrolējamās sfērās.