Es viņus lieliski sapratu. Projektu varēja uzskatīt par precedentu, kurā, tāpat kā bērnu rotaļlietiņā mazās figūras savāztas aizvien lielākās, slēpās citi precedenti, taču vispirms ar to atšķirību, ka līdz šim fiziķi, tehnologi, ķīmiķi, kodolzinātnieki, biologi, informacionisti vēl nekad nebija sastapušies ar tādu pētījuma objektu, kurš sevī neietvēra zināmu materiālu, tātad dabisku mīklu, bet kuru Kāds ar nodomu bija izveidojis un atsūtījis, turklāt droši vien neaiz- mirsdams ņemt vērā potenciālus adresātus. Bet tā kā šādi zinātnieki mācījušies «spēlēt ar Dabu», kura nekādā pieļaujamā nozīmē nav uzskatāma par personificētu partneri, tad viņi nepieļauj iespēju, ka aiz pētījamā objekta patiesi atrastos Kāds un ka izprast šo objektu būs iespējams tikai par tik, par cik loģiskas domāšanas ceļā izdosies piekļūt šim absolūti anonīmajam sūtītājam. Un lai gan viņi palaikam zināja un pat sarunās pieminēja, ka Sūtītājs ir gluži reāls, visa viņu dzīves prakse, visas apgūtās speciālās iemaņas bija pretrunā ar šo pieredzi.
Fiziķim ne prātā nenāks, ka elektronus Kāds ar nolūku izvietojis orbitās tā, lai viņam par orbitu konfigurācijām būtu jālauza galva. Viņš labi apzinās, ka hipotēze par orbītu Radītāju viņa fizikā ir pilnīgi lieka, jā, pat gluži nepieļaujama. Bet Projektā tāda neiespējamība bija realitāte, fizika savā līdzšinējā veidā izrādījās nepiemērojama, un tā bija īsta mocība. Ar pastāstīto droši vien pietiks, lai kļūtu skaidrs, ka es Projektā ieņēmu diezgan nošķirtu vietu (protams, teorētiskā, vispārinātā, bet ne hierarhiski administratīvā nozīmē).
Man tika pārmests, ka es esot pārāk «nekonstruktīvs», tāpēc ka allaž pa rokai turot sprunguļus, ko iebāzt citu domu gaitas riteņos, lai tie aizķertos un apstātos, toties pats pārlieku maz izvirzot noderīgas koncepcijas, «ar kurām būtu iespējams kaut ko iesākt». Beiloins savā Ziņojumā Kongresam par mani gan izsakās augstākā mērā atzinīgi (ceru, ka ne tikai aiz draudzības, kura mūs vieno), bet tas varbūt daļēji izrietēja no viņa (arī administratīvā) stāvokļa. Ja katrā partikulārā pētījumu sektorā uzskati pēc zināma svārstību perioda saliedējās kādā grupas vispār pieņemtā atziņā, tad ikviens, kurš (kā Beiloins) bija Zinātniskās Padomes loceklis, skaidri redzēja, ka atsevišķu grupu domas bieži vien ir diametrāli pretējas. Starp citu, es pašu Projekta koordinācijas struktūru ar tās savstarpēji izolētiem atsevišķiem sektoriem uzskatīju par ļoti saprātīgu, jo tā neļāva rasties tādām parādībām, ko varētu apzīmēt par «kļūdu epidēmiju». Tomēr šādai informācijas karan- tēnai reizēm bija arī savas negatīvas sekas. Bet ar šiem vārdiem es jau sāku priekšlaicīgi iedziļināties detaļās. Tātad laiks pāriet pie notikumu izklāsta.
3.
Kad Bleidergrens, Nemešs un Šigubova grupa atklāja neitrīno inversiju, radās jauna astronomijas nozare — neitrīno astrofizika. Tā tūlīt kļuva ārkārtēji populāra, un visā pasaulē sākās šo daļiņu emisijas pētīšana. Arī Mountpalomaras observatorija, turklāt kā viena no pirmajām, uzstādīja attiecīgu aparatūru ar tiem laikiem visaugstāko automatizācijas un selektivitātes pakāpi. Lai piekļūtu pie šīs aparatūras, konkrēti pie tā saucamā neitrīno invertora, izveidojās nepacietīgu pētnieku rinda, un observatorijas direktoram, kas tolaik bija profesors Rians, radās daudz
raižu ar astrofiziķiem, it sevišķi jaunajiem, jo ikviens no tiem uzskatīja, ka viņa pētījumu programmai dodama priekšroka.
Laimīgo vidū atradās divi šādi jaunekļi, Heilers un Mehouns, abi loti godkārīgi un visumā apdāvināti zinātnieki (es viņus pazinu, kaut arī tikai pavirši); meklēdami tā sauktā Steglica fenomena (Šteglics bija vecākās paaudzes vācu astronoms) pēdas, viņi reģistrēja neitrīno emisijas maksimumu noteiktos, izvēlētos debess iecirkņos.
Šo efektu, kuram vajadzēja būt veco fotonu «apsark- šanas» neitrīno ekvivalentam, tomēr neizdevās atklāt, jo, kā dažus gadus vēlāk izrādījās, Steglica teorija bija aplama. Taču abi jaunie cilvēki nevarēja to zināt un tāpēc cīnījās kā lauvas, lai viņiem priekšlaicīgi neatņemtu aparatūru, un, pateicoties savai uzņēmībai, noturējās pie tās gandrīz divus gadus, lai gala iznākumā paliktu ar tukšām rokām. Veseli kilometri reģistrācijas lenšu pēc tam nokļuva observatorijas arhīvā. Dažus mēnešus vēlāk ievērojama daļa so lenšu nonāca rokās visai izmanīgam, lai gan ne sevišķi apdāvinatam fiziķim, kurš bija padzīts no kādas maz pazīstamas mācību iestādes dienvidos sakarā ar nemorālām izdarībām, taču neievadot pret viņu tiesas prāvu, jo lietā bija iejauktas vairākas godājamas personas. Kādos apstākļos lentes bija ieguvis pusceptais fiziķis Svensons, palika nenoskaidrots. Vēlāk viņu šajā jautājumā gan nopratināja, taču neko neizdibināja, jo viņš nemitīgi grozīja savus paskaidrojumus.
Starp citu, tas bija interesants tips. Svensons izpildīja materiālu sagādnieka pienākumus, bet darbojās arī kā … baņķieris un turklāt bija pat dvēseļu mierinātājs neskaitāmiem maniakiem, kuri agrāk nopūlējās, tikai izgudrodami perpetuum mobile vai arī atrisinādami riņķa kvadratūru, bet tagad jau atklāj
dažāda veida dziedniecības enerģijas avotus, izdomā kosmoģenēzes teorijas un telepātijas parādību rūpnieciska pielietojuma veidus. Šādiem cilvēkiem nepietiek ar papīru un zīmuli; lai konstruētu «orgotronus», «supersensitīvu» fluidu atklājējus, elektriskās stibi- ņas, kas atrod ūdeni, naftu un dārglietas (parastās kārklu viciņas jau ir anahronisms, tālas pagātnes palieka), nepieciešamas daudzas, reizēm grūti iegūstamas un dārgas izejvielas. Svensons prata tās pret attiecīgu dolāru summu izraut kaut vai no zemes apakšas. Tādēļ viņa biroju apmeklēja patafiziķi un orgonostiķi, telepatoru un pneimatoru izgudrotāji (šīs ierīces ļauj pastāvīgi sazināties ar viņpasauli); tādā kārtā Svensons rosījās zinātņu valstības zemākajās sfērās, kur tā nemanot jau saplūst ar psihiatru darbības jomu, tomēr viņš bija apguvis visai noderīgu zināšanu summu un apbrīnojami orientējās visā, pēc kā tieši rodas vislielākais pieprasījums jukušu gara titānu vidū.
Starp citu, Svensons nenoniecināja arī vienkāršākā veidā ieraušamu peļņu, piemēram, sīkākajām ķīmiskajām laboratorijām viņš piegādāja neskaidras cilmes reaktīvus, un nebija viņa mūžā tāda posma, kad viņš nebūtu iepīts tiesu procesos, lai gan cietumā nekad nenokļuva, izmanīgi balansēdams uz legalitātes robežām. Svensona tipa cilvēku psiholoģija aizvien bijusi mana vājība. Manuprāt, viņš nebija ne gluži krāpnieks, ne arī ciniķis, kas iedzīvotos no citu vientiesības, neraugoties uz to, ka viņam bija pietiekami saprāta, lai zinātu, ka viņa klientu lielum lielā daļa savas idejas nekad nepiepildīs. Par dažiem viņš uzņēmās aizbildniecību, piegādādams aparātus uz kredīta, pat ja tas bija galīgi nedrošs. Acīmredzot viņam pret saviem aizbildināmiem bija tāda pati vājība kā man pret viņa tipa indivīdiem. Par sava prestiža jautājumu viņš uzskatīja labi apkalpot klientus, tāpēc, ja kāds pieprasīja, piemēram, degunradža kaulus, jo no cita materiāla būvēts aparāts neatsauktos balsīm no viņpasaules, tad Svensons tādam nepiegādāja vērša vai auna kaulus, tā vismaz man tika apgalvots.
Iegūdams — bet varbūt arī nopirkdams — no nezināma cilvēka lentes, Svensons vadījās no savtīgām interesēm. Tik daudz viņš fizikā orientējās, lai sajēgtu, ka tajās ierakstīts tā saucamais «tīrais troksnis», un viņš bija sagudrojis ar šo lenšu palīdzību ražot tā saucamās probabilistiskās tabeles. Šādas ta- beles, ko sauc arī par nejaušo skaitļu sērijām, nepieciešamas daudzās pētījumu jomās; tās iegūst ar speciāli ieprogrammētu skaitļošanas mašīnu palīdzību vai arī izmantojot rotējošus diskus, kuru apmalēs ierakstīti skaitļi, ko iztver neregulāri mirgojoša punktspuldze. Tās var izgatavot arī citādā veidā, taču šis darbs tiem, kuri pie tā ķeras, bieži vien sagādā ne mazumu raižu, jo iegūtās sērijas reti kad ir «pietiekami» nejaušas, un rūpīgākā pārbaudē konstatējams, ka atsevišķi skaitļi — jo sevišķi garās sērijās — parādās vairāk vai mazāk regulāri un tiem piemīt sava veida tendence parādīties biežāk nekā citiem, bet ar to pietiek, lai šādu tabeli diskvalificētu. Ar iepriekšēju nolūku radīt «pilnīgu haosu», turklāt vēl «tīrā veidā» dažkārt nav nemaz tik viegli. Taču pieprasījums pēc tādām tabelēm ir nemainīgs. Arī Svensons bija cerējis uz krietnu peļņu, jo vairāk tālab, ka viņa svainis strādaja par linotipistu kādā universitātes spiestuvē un tur arī tika iespiestas šīs tabeles, kuras Svensons pēc tam pārdeva, izsūtīdams pa pastu un tādējādi izvairīdamies no grāmattirgotāju vidutājības.
Viens no šā izdevuma eksemplāriem nokļuva rokās F. D. Semam Lazerovicam, kurš bija diezgan divdomīga personība. Arī viņš līdzīgi Svensonam bija neparasti uzņēmīgs cilvēks, un tikpat raksturīgs viņam bija savdabīgs ideālisma paveids, jo ne jau visu viņš darīja naudas pēc. Viņš bija biedrs daudzās, aizvien ekscentriskās organizācijās, kuras nereti pats arī bija dibinājis, piemēram, tādās kā Lidojošo Šķīvju pētīšanas liga, un mūždien iestiga nopietnās naudas grūtībās, jo minēto organizāciju budžetos bieži radās neizskaidrojami iztrūkumi, lai gan nekādas ļaunprātības viņam pierādīt nevarēja. Varbūt Lazerovics bija vienkārši nevērīgs cilvēks.
Neraugoties uz uzvārdam piekarināto grādu, viņš fizikas studijas nebija beidzis, un tāpēc viņam nebija tiesību saukties par fizikas doktoru, bet ikreiz, kad viņu šajā jautājumā mēģināja iedzīt sprukās, viņš paskaidroja, ka saīsinājums «F. D.» vienkārši nozīmējot pseidonīmus, ar kādiem viņš parakstot savus sacerējumus, un proti — Filips un Duglass. Un patiesi, kā «F. D. Sems Lazerovics» viņš parakstīja savus sacerējumus, kurus publicēja daudzos zinātniskās fantastikas izdevumos, un šā žanra literatūras cienītāju vidū bija pazīstams arī kā referents dažādos kongresos un konferencēs, kur uzstājās ar runām par «kosmiskām» tēmām. Lazerovica specialitāte bija sensacionāli atklājumi, kurus viņš izdarīja pāris reižu gadā. Starp citu, viņš bija nodibinājis muzeju, kurā tika savāktas Lidojošo Šķīvju pasaž'ieru atstātās lietas dažādos Savienoto Valstu apvidos: viens no eksponātiem bija noskūts un zaļā krāsā nokrāsots, spirtā iekonservēts pērtiķa embrijs; es pats tiku redzējis tā fotoattēlu. Mēs parasti pietiekami nenovērtējam, cik daudz krāpnieku un plānprātiņu savie- sušies tajā sfērā, kura veido robežjoslu starp mūsdienu zinātni un psihiatriskajām slimnīcām.
Lazerovics bija arī līdzautors grāmatai par «sazvērestību» starp lielvalstīm nolūkā tīšuprāt noklusēt jebkuru informāciju par Lidojošo Šķīvju piezemēša- nos un tāpat arī augsti stāvošu politisku darbinieku kontaktu ar citu planētu sūtņiem. Vākdams ziņas par visvisādām, lielākā vai mazākā mēra bezjēdzīgām «Svešo kosmosa būtņu» darbības pēdām, Lazerovi- cam beidzot bija palaimējies saostīt Mountpalomaras reģistrācijas lentes un atrast to pašreizējo īpašnieku Svensonu. Svensons sākumā nebija gribējis tās aizdot, bet Lazerovica rokās bija visai iespaidīgs arguments trīssimts dolāru veidā, jo kāds no ērmotajiem naudas maisiem nesen bija aplaimojis vienu no Lazerovica «kosmiskajām iestādēm».
Drīz vien Lazerovics ar kliedzošiem virsrakstiem publicēja virkni rakstu, pavēstīdams, ka Mountpalomaras lentēs atsevišķas trokšņu joslas nodalītas ar klusuma zonām tādā veidā, ka tās atbilst Morzes alfabēta punktiem un svītrām. Tālākajos, aizvien sensacionālākos paziņojumos viņš jau atsaucās uz Heileru un Mehounu kā uz astrofizikas autoritātēm, kuras var apliecināt viņa atklājuma autentitāti. Kad vairākas avīzes provincē publicēja šos ziņojumus, saniknotais doktors Heilers nosūtīja tām atsaukumus, strupi paskaidrodams, ka Lazerovics ir galīgs nejēga (no kurienes «Svešie» varētu zināt Morzes alfabētu?), viņa kosmisko sakaru biedrība — tīras blēņas, bet tā saucamās klusuma zonas lentēs — vienkārši neaprakstītas vietas, kas radušās tādēļ, ka reģistrējošā aparatūra laiku pa laikam tika izslēgta. Taču Lazerovics nebūtu sev uzticīgs, ja pazemīgi paciestu šādu nostrostējumu — nekādiem iebildumiem viņš nepiekrita, bet Heileru ierakstīja savā «kosmisko kontaktu» ienaidnieku «melnajā sarakstā» līdzās jau daudziem citiem gaiša saprāta cilvēkiem, kuriem bijusi tā nelaime, ka viņi vieglprātīgi iedrošinājušies uzstāties jau pret Lazerovica agrākajiem «atklājumiem».
Tajā pašā laikā neatkarīgi no šiem notikumiem, kuri presē guva zināmu atbalsi, atgadījās kaut kas patiesi nozīmīgs. Sākās ar to, ka doktors Ralfs
Lumiss, pēc izglītības statistiķis, kurš vadīja pats savu sabiedriskās domas pētīšanas aģentūru (tā darbojās galvenokārt dažādu nelielu tirdzniecības firmu uzdevumā), griezās pie Svensona ar reklamāciju, uzrādīdams, ka gandrīz trešā daļa probabilistisko tabeļu, ko izdevis Svensons, ir absolūti precīzs agrāko, pirmajā izdevumā publicēto sēriju atkārtojums. Ar to viņš lika saprast, ka Svensons, kurš nav gribējis nopūlēties ar «trokšņu» sistemātisku pārkodēšanu skaitļu virknēs, paveicis to tikai vienu reizi un sekojošās sērijās pēc tam vairs nav devis tālākās nejaušību sekvences, bet izdarījis tikai nenozīmīgu atsevišķu lappušu pārkārtojumu. Svensonam — vismaz šajā gadījumā — bija tīra sirdsapziņa, tāpēc viņš Lumisa pretenzijas noraidīja un, līdz dvēseles dzīlēm sašutis, uzrakstīja tam atbildei dažus skarbus vārdus. Tagad savukārt Lumiss jutās apvainots, turklāt vēl piekrāpts, un nodeva lietu tiesai. Svensonam piesprieda naudas sodu par personas apvainojumu, bez tam tiesa pievienojās arī privātsūdzētāja apgalvojumam, ka jauna tabeļu sērija ir blēdīgs pirmās sērijas atkārtojums. Svensons iesniedza apelācijas sūdzību, taču piecas nedēļas vēlāk to atsauca un, samaksājis piespriesto naudas sodu, bez pēdām pazuda.
Kanzasas avīze «Morning News» ievietoja vairākas korespondences par Lumisa prāvu pret Svensonu, jo bija klusā sezona un labāku materiālu trūka. Vienu no šīm korespondencēm, braukdams uz darbu, izlasīja Augstāko pētījumu institūta līdzstrādnieks doktors Sauls Rapaports, kurš avīzi bija atradis kupejā uz sēdekļa, jo pats to nekad nepirka.
Bija sestdiena, un avīze, lai aizpildītu paplašinātā numura slejas, līdzās korespondencei par prāvu bija publicējusi arī Lazerovica interviju par mūsu «Saprāta brāļiem» kopā ar doktora Heilera nikno atspēkojumu. Tādā kārtā Rapaports visā pilnībā varēja iepazīties ar šo dīvaino, kaut arī šķietami nenozīmīgo lietu. Noliekot avīzi, doktoram ienāca prātā gandrīz līdz smieklīgumam fantastiska doma: Lazerovics, iztulkodams «klusuma zonas» lentēs par signāliem, bez šaubām, melsa aplamības. Bet viņam varēja būt taisnība tajā ziņā, ka lentēs reģistrēts kāds «ziņojums», ja par tādu uzskatītu — troksni!
Šāds pieņēmums bija neprātīgs — taču Rapaports nespēja no tā atbrīvoties. Informācijas plūsmu, piemēram, cilvēku valodu, ne jau vienmēr varam uztvert tieši kā informāciju, bet reizēm drīzāk tā liekas skaņu haoss. Sveša valoda mums bieži izklausās pēc bezjēdzīgas burkšķēšanas. Atsevišķus vārdus atšķir tikai tas, kurš šo valodu saprot. Valodas nepratējam ir tikai viens līdzeklis, kas ļauj konstatēt šo principiālo starpību. Gadījumā, ja uztveram autentisku troksni, atsevišķas signālu sērijas nekad neatkārtojas vienā un tajā pašā secībā. Šajā nozīmē par «trokšņu sēriju» kļūst, piemēram, tūkstoš skaitļu, kas parādās ruletē. Ir pilnīgi neiespējams, ka sekojošās tūkstoš spēlēs tajā pašā secībā varētu parādīties iepriekšējās sērijas rezultāti. Un tieši tā ir «trokšņa» būtība, ka atsevišķu elementu — skaņu vai citu signālu — secība nav iepriekš paredzama. Ja sērijas tomēr atkārtojas, tad tas pierāda, ka parādības «trokšņa» raksturs bijis tikai šķietams, bet patiesībā mums ir darīšanas ar raidītāju, kurš sniedz informāciju.
Doktors Rapaports nodomāja, ka varbūt Svensons tiesā nemaz nemeloja un patiesi nebija kopējis pēc kārtas vienu un to pašu lenti, bet secīgi izmantojis tās, kuras bija radušās, vairākus mēnešus reģistrējot kosmisko starojumu. Ja starojums bija apzināta signalizācija un šajā laika posmā viena_ «ziņojuma» pārraide beidzās, bet pēc tam to sāka pārraidīt no jauna, tad rezultātā būtu radies kaut kas Svensona apgalvojumiem atbilstošs. Lentes tādā gadījumā būtu fiksējušas tieši tādas pašas impulsu sērijas, kuras ar savu atkārtojamību liecinātu, ka to «trokšņu raksturs» ir tikai šķietams!
Tas bija augstākā mērā neticami, taču iespējami. Bet, kad Rapaportam viedās līdzīgas atskārsmes, tad viņš, citādi būdams visai rāms cilvēks, kļuva neparasti rosīgs un enerģisks. Tā kā avīze bija uzrādījusi doktora Heilera adresi, ar viņu bija viegli sazināties. Doktoram Rapaportam vissvarīgākais bija sadabūt lentes. Tāpēc viņš aizrakstīja Heileram, tomēr neko nebilzdams par savu koncepciju, jo tā skanēja pārāk fantastiski, tikai vienkārši palūdza, vai doktors nevarētu viņam aizdot Mountpalomaras arhīvā saglabājušās lentes. Heilers, kuru bija aizkaitinājusi viņa personas iejaukšana Lazerovica afērā, atsacījās to darīt. Šķiet, ka tikai tad Rapaports pa īstam iekaisa un griezās tieši pie observatorijas. Viņa vārds zinātnieku aprindās bija pietiekami pazīstams, un drīz vien viņš saņēma lentes krietna kilometra garumā, kuras savukārt nosūtīja savam draugam doktoram Hauviceram, lai tas ar skaitļošanas mašīnas palīdzību nosacītu elementu frekvences sadali jeb izdarītu tā saucamo distributīvo analīzi.
Jau šajā fāzē problēma bija daudz sarežģītāka, nekā es to šeit izklāstu. Jo pilnīgāk raidītājs izmanto pārraides kanāla ietilpību, jo vairāk informācija atgādina tīru troksni. Ja tā tiek izmantota visā apjomā, neatstājot nekādas ietilpības rezerves, tad šo apstākli nezinošam cilvēkam signāls ne ar ko neatšķiras no pilnīga haosa. Kā jau es teicu, šāds troksnis tikai tad var tikt uzskatīts par informāciju, ja viena un tā paša ziņojuma pārraides atkārtojas cikliski un tās ir savstarpēji salīdzināmas. Tieši to darīt bija Rapaporta nolūks, un šajā ziņā viņam varēja palīdzēt ierīces skaitļošanas centrā, kurā strādāja Hauvicers. Taču arī viņam Rapaports sākumā visu neizstāstīja, jo gribēja saglabāt noslēpumu; turklāt, ja izrādītos, ka viņa ideja ir tukša iedoma, neviens to nebūtu uzzinājis. Šo vēlāk pavisam nopietno notikumu nenopietno sākumu Rapaports vairāk reižu pārstāstījis un kā relikviju saglabājis pat avīzes numuru, kurš bija pamodinājis viņā atklājuma nojausmu.
Ar darbiem pārslogotais Hauvicers ne visai labprāt gribēja uzņemties nogurdinošo analīzi, turklāt nezinādams, kādam nolūkam tā īsti vajadzīga. Tāpēc beidzot Rapaports bija spiests viņam izstāstīt savu noslēpumu. Hauvicers sākumā tikai pazobojās, taču beidzot, Rapaporta aizrautīgo vārdu ietekmēts, paklausīja viņa lūgumam.
Kad pēc dažām dienām Rapaports atgriezās Masa- čusetā, Hauvicers viņu apsveica ar pārbaudes negatīvajiem rezultātiem, kuri, pēc viņa domām, apgāza fantastisko hipotēzi. Rapaports — kā mēs to zinām pēc zinātnieka paša vārdiem — grasījās jau atmest savam pasākumam ar roku, taču, drauga zobgalību aizskarts, sāka ar to polemizēt. Kāda debesjuma kvadranta viss neitrīno starojums — viņš tam teica — taču ir vesels milzīgu frekvences spektru aptverošs okeāns, un, pat ja Heilers un Mehouns, šo spektru iztaustot, gluži nejauši būtu no tā iztvēruši mākslīga starojuma «fragmentu», ko raidījusi kāda saprātīga būtne, tad būtu jau īsts brīnums, ja viņiem no jauna — un tikpat nejauši — tas pats izdotos otro reizi.
Tāpēc vajadzēja sadabūt lentes, kuras atradās Svensona rokās. Hauvicers piekrita šai argumentācijai, taču, negribēdams tik viegli piekāpties, piezīmēja, ka, izsverot alternatīvu — «zvaigžņu sūtīta informācijā» vai «Svensona blēdīšanās», otrās varbūtība ir pāris miljonu reižu lielāka nekā pirmās. Vēl viņš piebilda, ka sameklētās lentes Rapaportam maz ko dos: pēc tiesas aicinājuma saņemšanas, cenzdamies sev radīt sekmīgas aizstāvības pamatus, Svensons varēja viņa rīcībā esošo lenti vienkārši nokopēt un šo kopiju iesniegt kā šķietami patstāvīgu neitrino starojumu ieraksta oriģinālu.
Rapaports nezināja, ko uz to atbildēt, bet, tā kā viņam kāds paziņa bija speciālists ilgsēriju pusautomātiskās ierakstes aparatūras jomā, piezvanīja tam un apjautājās, vai lentes, kurās fiksētas zināmas dabiskas norises, iespējams atšķirt no tādām, uz kurām līdzīgs ieraksts izdarīts atkārtoti (jeb kāda ir atšķirība — ja tāda vispār pastāv — starp pirmreizēju ierakstu un tā atkārtojumu). Izrādījās, ka šādu atšķirību reizēm iespējams konstatēt, un tad Rapaports griezās pie Svensona advokāta, un pēc nedēļas viņa rīcībā jau bija pilnīgs lenšu komplekts. Eksperts atzina, ka visas lentes ir oriģināli — tātad Svensons nebija blēdījies, un starojums patiešām periodiski atkārtojās.
Par šādu pārbaudes rezultātu Rapaports nepaziņoja ne Hauviceram, ne Svensona advokātam, bet tajā pašā dienā vai, pareizāk sakot, naktī, izlidoja uz Vašingtonu, taču, labi zinādams, cik bezcerīgas var būt pūles forsēt birokrātijas aizsprostus, devās tieši pie Mortimera Raša, prezidenta padomnieka zinātnes jautājumos, bijušā NASA vadītāja, kuru viņš pazina personīgi. Rašs, fiziķis pēc izglītības un ar pirmšķirīgu galvu, neraugoties uz vēlo nakts stundu, viņu pieņēma. Trīs nedēļas Rapaports Vašingtonā gaidīja viņa atbildi. Bet lentes pa to laiku pārbaudīja aizvien lielāki speciālisti.
Beidzot Rašs viņu uzaicināja uz konferenci, kura piedalījās pavisam deviņas personas; to vidū bija amerikāņu zinātnes spožākās zvaigznes — fiziķis Donalds' Protero, lingvists un filologs Aivors Bei- loins, astrofiziķis Taihemers Dils un matemātiķis — informācijas teorijas speciālists Džons Birs. Izvairoties no formalitātēm, konferencē tika nolemts nodibināt speciālu komisiju, lai izpētītu «zvaigžņu sūtīto neitrīno vēstuli», kurai pēc Beiloina pa pusei joka pēc izsacītā ierosinājuma deva kriptonimu apzīmējumu Balss no Debesīm. Rašs lūdza apspriedes dalībniekus, protams, tikai pagaidām, neko neizpaust, jo viņš baidījās, ka prese varētu no šīs lietas iztaisīt sensāciju, kas tikai radītu grūtības nepieciešamo līdzekļu iegūšanai, jo Kongresā tas tūlīt kļūtu par politiskās spēles objektu, bet tur asi kritizētās administrācijas pārstāvja Raša pozīcijas bija visai nedrošas.
Varēja likties, ka pasākums ievirzīts iespējami saprātīgā gultnē, kad gluži negaidot tajā iejaucās pašizceptais fizikas doktors F. D. Sems Lazerovics. No visām atskaitēm par Svensona prāvu viņš bija izlasījis vienīgi to, ka tiesas eksperts savā atzinumā ne ar pušplēstu vārdu nebija ieminējies, ka «Klusuma zonas» lentēs varētu būt «tukšas vietas», ko radījusi aparatūras periodiska izslēgšana. Tāpēc viņš aizbrauca uz Melvilu, kur notika tiesas prāva, un apmetās viesnīcā, lai uzglūnētu Svensona aizstāvim, gribēdams sadabūt lentes, kurām, pēc viņa domām, vajadzēja glabāties «kosmisko retumu» muzejā. Advokāts tomēr viņam kā diezgan šaubīgai personai lentes negribēja izsniegt, bet tad Lazerovics, kurš visur saoda «antikosmiskas sazvērestības», nolīga privātdetektīvu, lai tas izsekotu aizstāvi, un tādā kārtā uzzināja, ka nezināms, pilsētā svešs cilvēks ieradies šeit ar rīta vilcienu, ieslēdzies ar advokātu viesnīcā un saņēmis lentes, ko pēc tam aizvedis uz Masaču- setu.
Šis cilvēks bija doktors Rapaports. Lazerovics nosūtīja savu detektīvu izsekot doktoru, kuram par to nebija ne mazākās nojausmas, bet, kad Rapaports iebrauca Vašingtonā un vairāk reižu bija ieradies pie Raša, Lazerovics atzina, ka pienācis laiks rīkoties. Ļoti nepatīkams pārsteigums Rašam un pārējiem BnD operācijas dalībnieku kandidātiem bija raksts avīzē «Morning News», ko pārdrukāja viens no Vašingtonas laikrakstiem, kurā zem atbilstoša virsraksta Lazerovics izklāstīja, kā administrācija ar nekrietniem līdzekļiem cenšas noklusēt ārkārtīgi vērtīgu atklājumu, gluži tāpat, kā jau pirms vairākiem gadiem, izmantojot Aviācijas departamenta sniegtos oficiālos ziņojumus, tas bija ticis izdarīts ar tā saucamajiem NLP — neidentificētiem lidojošiem priekšmetiem jeb izdaudzinātajiem šķīvjiem.
Tikai tagad Rašs atskārta, ka viss šis notikums starptautiskā arēnā var gūt pavisam nevēlamu aspektu, ja kādam ienāktu prātā, ka Savienotās Valstis cenšas nepieļaut, lai atklātībai kļūtu zināms fakts, ka radušies sakari ar kosmisko civilizāciju. Tiesa, šis raksts viņu pārāk neuztrauca, jo tā nenopietnais tonis vienādā mērā diskreditēja kā autoru, tā arī pašu informāciju, tāpēc viņš, kā «publicity» praktiskās lietās vairāk pieredzējis, nosprieda klusēt, cerēdams, ka saceltā kņada tad pati par sevi drīz vien norims.
Beiloins tomēr nolēma gluži privāti aiziet pie Lazerovica, jo — kā viņš pats man to paskaidroja — viņam šā kosmisko kontaktu mānijas apsēstā cilvēka bija vienkārši žēl. Viņš cerēja, ka, zem četrām acīm piedāvājot Lazerovicam kādu nenozīmīgāku amatu Projektā, viss nokārtosies. Sis vislabāko nodomu diktētais solis tomēr izrādījās vieglprātīgs. Beiloins, nepazīdams Lazerovicu, ļāvās pievilties ar «F. D.» iniciāļiem un domāja, ka viņam būs darīšana ar kādu varbūt mazliet jukušu, slavas kāru, līdzekļu sagādē ne visai izvēlīgu cilvēku, taču tomēr kolēģi, zinātnieku, fiziķi. Bet sastapās ar aizkaitinātu vīreli, kurš, izdzirdējis, ka «zvaigžņu vēstule» ir autentiska, histēriskā nekaunībā paziņoja, ka lentes un līdz ar to arī «vēstule» esot viņa privātīpašums, kas viņam nolaupīts; tālākajā sarunā Lazerovics arī Beiloinu briesmīgi nokaitināja, bet, redzēdams, ka ar vārdiem neko nepanāks, izskrēja gaitenī un tur sāka spiegt, ka viņš šo lietu nodošot Apvienoto Nāciju Organizācijai un Cilvēka Tiesību Tribunālam, pats pēc tam ieklupdams liftā un pamezdams Beiloinu drūmās pārdomās.
Redzēdams, kāda jezga nu sacelta, Beiloins nekavējoties devās pie Raša un visu tam izstāstīja. Rašs nopietni uztraucās par Projekta likteni. Lai gan iespēja, ka Lazerovicu kaut kur gribēs nopietni uzklausīt, bija niecīga, taču pilnīgi izslēgt to nevarēja. Bet, ja visa šī kņada no bulvāru preses slejām iekļūtu metropoles izdevumos, tā ātri vien iegūtu politisku raksturu.
Kompetentiem cilvēkiem bija pilnīgi skaidrs, kāda brēka radīsies, kad kļūs zināms, ka Savienotās Valstis cenšas nolaupīt cilvēcei to, kam jākļūst par tās kopīgu īpašumu. Beiloins gan domāja, ka to varētu novērst, ja publicētu īsu, vismaz pusoficiālu paziņojumu, bet Rašam tādu pilnvaru nebija, un viņš arī nedomāja tās iegūt, jo — kā pats paskaidroja — pasākums taču vēl nav pilnīgi drošs, un valdība ar visu savu autoritāti starptautiskā forumā to nevarētu atbalstīt pat pie vislabākās gribas, kamēr sākotnējie darbi nebūs pierādījuši, ka līdzšinējie pieņēmumi ir pareizi. Bet, tā kā runa bija par ļoti delikātu jautājumu, Rašs gribot negribot griezās pie sava paziņas Bareta, kurš bija Demokrātiskās partijas mazākuma līderis Senātā, bet tas savukārt, apspriedies ar saviem ļaudīm, gribēja pasākumā iesaistīt Federālo Izmeklēšanas Biroju, taču viņu no turienes sūtīja uz Centrālo Izlūkošanas Pārvaldi, jo kāds no FIB izcilajiem juristiem atzina, ka Kosmoss atrodas ārpus
Savienoto Valstu robežām un tāpēc neietilpst Federālā Biroja, bet gan CIP kompetencēs, jo tas tieši nodarbojas ar ārzemju problēmām.
Šā soļa kļūmīgās konsekvences nekļuva manāmas tūlīt, taču šādā veidā sākās jau neatgriezenisks process. Rašs kā amatpersona no robežjoslas starp zinātni un politiku droši vien saprata, cik nevēlamas sekas var būt Projekta nodošanai šādā aizgādniecībā, tāpēc, atturējis savu senatoru vēl uz divdesmit četrām stundām no tālākas rīcības, nosūtīja pie Lazerovica divus uzticamus cilvēkus, lai mēģinātu to vest pie prāta. Lazerovics ne tikai kā neuzklausīja nekādus argumentus, bet sarīkoja apmeklētājiem tādu traci, ka izcēlās kautiņš, kurā iejaucās viesnīcas administrācijas izsauktā policija.
Nākamajās dienās presi pārplūdināja jau gluži fantastiskas, reizēm pat vienkārši muļķīgas ziņas par dažādām no Kosmosa uz Zemi atsūtītām klusēšanas «divvienībām» un «trīsvienībām», par gaismas efektiem, par mazu, zaļu, neitrīno drēbēs ģērbušos cilvēciņu parādīšanos un tamlīdzīgi murgi, kuru autori bieži atsaucās uz Lazerovicu, ko godāja jau par profesoru. Taču nepagāja ne mēnesis, kad izrādījās, ka «pazīstamais zinātnieks» ir paranoiķis un ieslodzīts vājprātīgo namā. Diemžēl ar to viņa darbība nebeidzās. Pat centrālajā presē, lielajās avīzēs atbalsi guva Lazerovica fantasmagoriskā cīnīšanās (viņš divas reizes izbēga no vājprātīgo nama, turklāt otro reizi to paveica visai radikālā veidā, izkļūdams no turienes pa devītā stāva logu) par savu atklājumu, kurš — saskaņā ar vēlāk publicētajām versijām — gan šķiet neprātīgs, taču tuvs īstenībai. Atzīstos, ka man pārskrien tirpas katru reizi, kad atceros šo mūsu Projekta pirmsvēstures posmu.
Kā viegli uzminams, preses sleju pārplūdināšana ar aizvien nejēdzīgākiem izdomājumiem nebija nekas
cits kā uzmanības novēršanas manevrs, ko bija sagudrojuši CIP veiklie speciālisti. Ja visu pasākumu noliegtu un ziņas par to atsauktu kā melīgas, turklāt vēl nopietnu laikrakstu slejās, tad tas tikai piesaistītu uzmanību un visnevēlamākā veidā uzurdītu vispārēju interesi. Bet parādīt, ka runa ir par blēņām, patiesības graudiņu noslīcināt idiotiskos «profesoram» Laze- rovicam pierakstītos izdomu palos, — tas bija visai veikls gājiens, jo vairāk tāpēc, ka šo akciju varēja noslēgt ar lakonisku ziņu par prātā jukušā cilvēka pašnāvību, jo tā darīja galu visām iespējamām tenkām.
5ā fanātiķa liktenis bija patiešām briesmīgs, un sākumā es lāgā neticēju, ka viņa ārprāts un tāpat pēdējais lēciens no devītā stāva loga atbilstu patiesībai, taču mani par šīs versijas neapšaubāmību pārliecināja cilvēki, kuriem man jātic. Un tomēr jau mūsu milzīgā pasākuma ievadījums tika apzīmogots ar sava veida signum temporis*, kurā varbūt skaidrāk nekā jebkur citur bija apvienoti zemiskums ar diženību, un liktenīgo notikumu līčloči, pirms tie mums sniedza lielisku iespēju, samala pīšļos cilvēku, kurš, lai gan aklā apmātībā, tomēr pirmais nonāca pie atklājuma sliekšņa.
Ja nemaldos, tad Raša pārstāvji atzina Lazerovicu par nenormālu jau tad, kad viņš atteicās pieņemt lielāku naudas summu kā atlīdzību par atsacīšanos no savām pretenzijām. Bet tādā gadījumā mēs jau abi esam piederējuši pie vienas un tās pašas ticības, tikai ar tādu atšķirību, ka esam to apliecinājuši dažādos klosteros. Ja nebūtu šā lielā viļņa uzbangojuma, kurā viņš iekļuva, Lazerovics droši vien būtu dzīvojis cepuri kuldams un savā "apsēstībā, tāpat kā to dara daudzi citi, mierīgi nodevies lidojošo šķīvju un līdzīgu* Laikmeta zīmogu (latīņu vai.). Tulk. piez.
problēmu pētīšanai, taču apziņa, ka viņam atņemts tas, ko viņš pats uzskatīja par savu vissvētāko īpašumu, atņemts atklājums, kurš cilvēces vēsturi ar robežlīniju pārdalīja divās daļās, iedarbojās kā bumbas sprādziens, pārsniegdama viņa izturību un iegrūzdama viņu postā. Es nedomāju, ka viņa piemiņa būtu tikai nopulgojama. Katru lielu pasākumu pavada arī smieklīgi vai nožēlojami, triviāli apstākļi, taču no tā nepavisam neizriet, ka tie šeit integrāli nepiederētos. Starp citu, pats smieklīguma jēdziens ir visai nosacīts. Arī par mani tika smējušies ikreiz, kad es par Lazerovicu ieminējos tādā pašā tonī, kā nule to darīju.
No prologa aktieriem vislabāk, šķiet, paveicās Svensonam, jo viņš apmierinājās ar naudas kompensāciju. Gan ar viņa vietā samaksāto soda naudu (es nezinu, kas to izdarīja — CIP vai Projekta administrācija), gan ar bagātīgo atlīdzinājumu par morālo pārestību, ko viņam nodarīja nedibinātais apvainojums blēdībā, Svensons tika paskubināts atsacīties no apelācijas iesniegšanas. Un tas viss tikai tādēļ, lai Projekta darbi netraucēti varētu sākties tiem jau iepriekš paredzētā pilnīgā nošķirtībā.
4.
Iepriekš aprakstītie notikumi, kuri visumā — lai gan ne vienmēr — sakrīt ar oficiālo versiju, un tāpat arī pirmais Projekta gads norisinājās bez manas līdzdalības. Par to, kāpēc pie manis griezās tikai tad, kad Zinātniskajā Padomē bija nostiprinājusies pārliecība, ka nepieciešami zinātnieku papildspēki, man stāstīts tik daudz reižu un tik atšķirīgos variantos, turklāt izvirzot tik svarīgus argumentus, ka no visa tā nez vai kas atbilst patiesībai. Kolēģiem, kurus vadīja Aivors Beiloins, es tomēr neņēmu ļaunā, ka tiku tādā veidā nobīdīts sāņus. Lai gan viņi paši diezgan ilgi to neapzinājās, viņu organizatoriskais darbs nebija gluži brīvs. Protams, tad vēl nebija sākusies klaja iejaukšanās un netika izdarīts jūtams spiediens. Galu galā visu pasākumu vadīja speciālisti. To, ka es tiku ignorēts, droši vien izlēma visaugstākajās sfērās. Projektu taču jau pašā sākumā pieskaitīja pie HSR — High Securitij Risk[9] pasākumiem, tātad tas tika uzskatīts par operāciju, kuru saglabāšanu slepenībā nosaka svarīgi politikas un valsts drošības apsvērumi. Jāpasvītro, ka paši Projekta zinātniskie vadītāji to uzzināja tikai pakāpeniski un parasti katrs atsevišķi atbilstošās apspriedēs, kurās neuzbāzīgi apelēja pie viņu politiskā saprāta un patriotiskajām jūtām.
Kā tas viss īstenībā bija, kādi pārliecināšanas līdzekļi, komplimenti, solījumi un secinājumi tika pielietoti, man nav zināms, jo šo pasākuma pusi oficiālie dokumenti noklusē pilnīgi, un tāpat arī Zinātniskās Padomes darbinieki vēlāk, būdami jau mani darba biedri, nelabprāt ieminējās par šo BnD pētījumu posmu, kas pa pusei vēl bija uzskatāms kā sagatavošanās fāze. Ja viens vai otrs mazliet ietiepās un vēršanās pie patriotisma jūtām vai valsts interešu atgādinājumi nelīdzēja, tad beidzās ar sarunām «vis-, augstākajā līmenī». Turklāt — un psiholoģiskās adaptācijas ziņā tas bija vissvarīgākais — Projekta hermetizācija, tā norobežošana no visas pasaules tika pasludināta par kaut ko provizorisku, par pagaidu vai pārejas stāvokli, kuram jāizmainās. Psiholoģiski — es atkārtoju — tas bija mērķtiecīgi, jo, neraugoties uz tā vai cita zinātnieka izvirzītiem iebildumiem pret administrācijas pārstāvju rīcību, vērība, kādu Projektam veltīja reizēm valsts sekretārs un reizēm arī pats prezidents, tāpat labvēlīgās gādības vārdi un aizrādījumi par cerībām, kas liktas «uz šādiem intelektuāliem spēkiem», — tas viss radīja tādu situāciju, ka noteiktu jautājumu izvirze par termiņiem un darbu slepenības likvidēšanas datumu izskanētu it kā nevietā, nesmalkjūtīgi vai pat rupji.
Tāpat varu iztēloties, lai gan par šo delikāto tēmu man neviens nebija ieminējies ne vārdiņa, kā lādzīgais Beiloins mazāk pieredzējušiem kolēģiem mācīja diplomātijas pamatus, kas bija tik nepieciešami, lai saprastos ar politiķiem, un kā viņš ar sev raksturīgo takta izjūtu novilcināja manu pieaicināšanu un iekļaušanu Padomes sastāvā, nepacietīgākajiem paskaidrodams, ka vispirms Projektam jāiegūst lielāka vareno aizgādņu uzticība un tikai pēc tam varēs rīkoties tā, kā to pēc savas sirdsapziņas par vispiemērotāko atzīs visi BnD zinātniskie vadītāji. Starp citu, es to nesaku ar ironiju, jo domās varu sevi labi iztēloties Beiloina vietā, kurš negribēja saērcināt nevienu no abām pusēm, jo viņš labi zināja, ka augstākajās aprindās man ir ne sevišķi uzticama cilvēka reputācija. Tātad Projekta sākotnējos darbos es nepiedalījos, par ko, starp citu, kā vēlāk simtiem reižu tiku dzirdējis, varēju tikai priecāties, jo dzīves apstākļi speciālajā «mirušo pilsētā», simts jūdžu uz austrumiem no Monterosas kalniem, tolaik esot bijuši visai skarbi.
Esmu nolēmis notikumus izklāstīt hronoloģiskā secībā, tāpēc vispirms pastāstīšu, kas ar mani notika, pirms Ņuhempšairā, kur es tolaik lasīju lekcijas, ieradās Projekta sūtnis. Uzskatu to par nepieciešamu, jo darbu plūsmā iekļāvos tad, kad daudzas vispārējās koncepcijas jau bija paguvušas izveidoties, bet es toties biju gluži «svaigs» un man vispirms vajadzēja ar tām iepazīties, iekams es kā jauns vilcējzirgs tiku iejūgts šajā milzīgajā mašīnā, kur strādāja divi un pustūkstoša cilvēku.
Ņuhempšairā es biju ieradies pavisam nesen pēc matemātikas fakultātes dekāna, mana senā studiju biedra Stjuarta Komptona, aicinājuma, lai vadītu brīvdienu semināru doktorantu grupai. Es pieņēmu šo priekšlikumu, jo man bija tikai deviņas nodarbību stundas nedēļā, un es varēju caurām dienām klaiņot pa turienes mežiem un viršājiem. Patiesībā man gan būtu pienākusies pilnīga atpūta, jo es nupat jūnijā biju beidzis pusotra gada ilgu kopīgu darbu ar profesoru Hajakavu, taču, sevi pazīdams, es labi apzinājos, ka nespēšu brīvdienās norimties, ja man nebūs vismaz īslaicīgs kontakts ar matemātiku. Atpūtas laikā mana pirmā reakcija aizvien bija sirdsapziņas pārmetumi par veltīgi izšķiesto laiku. Un aizvien man patika iepazīties ar jauniem zinātniekiem, kuri nodarbojās ar manis iemīļoto elitāro disciplīnu, par kuru izplatīts tik daudz aplamu priekšstatu kā ne par vienu citu.
Nevaru par sevi sacīt, ka es būtu «sterils», tas ir, «tīrs», matemātiķis, jo pārāk bieži mani pievilkušas arī citas problēmas. Tieši šā iemesla dēļ es kādreiz sadarbojos ar jauno Tornopu (viņa ieguldījums antropoloģijā nav pietiekami novērtēts tāpēc, ka viņš nomira pārāk jauns: arī zinātnē nepieciešama bioloģiska klātiene, jo pretēji izplatītajam uzskatam atklājumi tajā nav pietiekami izteiksmīgi, lai tie iegūtu likumīgas tiesības tikai paši ar savu vērtību), bet vēlāk ar Donaldu Protero (kuru, sev par lielu izbrīnu, es sastapu Projektā) un tāpat ar Džeimsu Fenisonu (vēlāko Nobeļa prēmijas laureātu), un visbeidzot ar Hajakavu. Kopīgi ar šo pēdējo mēs radījām matemātisko mugurkaulu viņa kosmogoniskai teorijai, kura vēlāk tik negaidīti — pateicoties vienam no viņa sadumpojušamies skolēniem — ielauzās pašā Projekta centrā.