Bieži gadās dzirdēt uzskatu, ka matemātikā pietiekot ar «kailām spējām», tāpēc ka to trūkumu ne mazākā mērā neesot iespējams noslēpt, kamēr citās disciplīnās sakari, modes noskaņas, protekcija, beidzot arī tas, ka pierādījumiem šeit nepiemīt matemātikai it kā raksturīgais kategoriskums, veicinot to, ka karjeru šeit nosakot ne vien dotības, bet arī ārpus zinātnes stāvoši faktori. Veltīgi es centos šādiem skauģiem ieskaidrot, ka patiesībā arī matemātikas paradīzē viss nemaz nenorit tik gludi. Visskaistākie matemātikas novadi — kauču vai Kantora klasiskā kopu teorija — ilgus gadus tikuši ignorēti aiz tādiem iemesliem, kuriem nepavisam nav matemātisks raksturs.
Tā kā katram cilvēkam piemīt īpašība kādu apskaust, tad es bieži nožēloju, ka nepietiekami pārzinu informācijas teoriju, jo tieši šajā sfērā, it sevišķi algoritmu valstībā, kur absolūti valda vispārrekuren- tās funkcijas, sagaidāmi fenomenāli atklājumi. Klasisko loģiku, kopā ar Būla algebru, kas palīdzēja dzimt informācijas teorijai, kopš paša sākuma kavēja kombinatoriskais stīvums. Tādēļ arī no šīm nozarēm aizgūtajam matemātiskajam aparātam ir zināmas nepilnības — pēc manas izjūtas tie ir neparocīgi, neeleganti un neglīti, un, lai gan dod atzīstamus rezultātus, tas tiek panākts gluži bez jebkāda vērienīguma. Es nospriedu, ka vislabākā izdevība padomāt par šādiem tematiem man būs tad, ja es pieņemšu
Komptona priekšlikumu. Jo tieši par šī matemātiskās frontes iecirkņa perspektīvām man vajadzēja lasīt lekcijas Ņuhempšairā. Varbūt tas izklausās savādi, ka es gribēju mācīties mācot, taču man tā bija gadījies jau dažu labu reizi; vislabāk es varu domāt tajā kontaktu saspriegumā, kāds izveidojas starp mani un pienācīgi aktīvu auditoriju. Turklāt pārlasīt vāji apzinātus darbus ir iespējams, bet lekcijām obligāti nepieciešams gatavoties, ko es arī darīju, lai gan nevaru pasacīt, kurš no tā vairāk guva — es pats vai mani klausītāji.
Laiks tovasar bija jauks, tikai pārāk karsts, pat viršājos, kas bija galīgi izkaltuši. Man zāle ir ļoti mīļa, jo, pateicoties tai, mēs eksistējam; tikai pēc šīs augu revolūcijas, kura ar zaļu segu pārklāja kontinentus, tur varēja rasties dzīvnieku valsts paveidi. Tomēr es negribu apgalvot, ka šīs jūtas manī būtu izraisījušas tikai pārdomas par dzīvības evolūciju.
Augusts bija pašā spēkā, kad kādu dienu doktora Maikla Grotiusa personā parādījās pārmaiņu ziņnesis, atvezdams man vēstuli no Aivora Beiloina kopā ar slepenu mutvārdu vēstījumu.
Tur, vecā, no tumšiem ķieģeļiem mūrētā pseidogo- tiskā celtnē ar smailu jumtu, ko vija jau viegli apsarkušas vīnstīgas, savā nepietiekami izvēdinātajā trešā stāva istabā (vecajā namā nebija gaisa kondicionēšanas ierīču) es no augumā neliela, klusa un kā Ķīnas porcelāns delikāta jauna cilvēka ar melnu pusmēneša veida bārdiņu uzzināju, ka zemes virsū nonācis vēstījums no zvaigznēm — tikai vēl nebija zināms, vai tas ir draudzīgs, jo, neraugoties uz vairāk nekā divpadsmit mēnešu ilgām pūlēm, to nebija izdevies atšifrēt.
Lai gan Grotiuss neko neteica un arī mans draugs vēstulē par to neieminējās, tomēr es sapratu, ka runa ir par pētījumiem, kas risinās ļoti augstas instances aizbildniecībā vai arī — kā nu kuram labāk patīk — uzraudzībā. Un pie šāda darbu izvērsiena arī nekas cits nebija gaidāms, jo pretējā gadījumā informācija par to neizbēgami būtu iekļuvusi presē, kā arī radio un televīzijas kanālos. Bija skaidrs, ka ceļu tai nosprosto pirmās šķiras speciālisti.
Neraugoties uz saviem jaunajiem gadiem, Grotiuss izrādījās visai izmanīgs cilvēks. Tā kā nebija skaidrs, vai es būšu ar mieru līdzdarboties Projektā, viņš man neko konkrētu par šo pasākumu nevarēja pastāstīt. Griežoties pie manis, vajadzēja manai patmīlai paglaimot, pasvītrojot to faktu, ka divi un pustūkstoš cilvēku — no pārējiem četriem miljardiem — kā potenciālu glābēju izvēlējušies tieši mani, taču arī šajā ziņā Grotiuss prata ievērot mēru un izvairīties no pārāk rupji sadiegtiem komplimentiem.
Cilvēku vairums uzskata, ka nav tādu glaimu, kurus labpatikā nepieņemtu ar šiem glaimiem apveltītais. Ja tā ir likumība, tad es šajā ziņā esmu izņēmums, jo cildinājumus nekad neesmu cienījis. Cildināt var — tā sakot — tikai no augšas lejupejošā virzienā, bet ne no apakšas augšupejošā, jo es pats labi apzinos, ko esmu vērts. Grotiusu vai nu Beiloins bija brīdinājis, vai arī viņam pašam vienkārši bija labo oža. Viņš runāja daudz, šķietami izsmeļoši atbildēja uz maniem jautājumiem, taču sarunas beigās visu, ko es uzzināju, varētu pierakstīt uz pāris lapiņām.
Galvenais kavēklis bija darbu slepenība. Beiloins apzinājās, ka tas būs viskutelīgākais punkts, tāpēc vēstulē rakstīja man par savu sastapšanos ar prezidentu, kurš viņam apsolījis, ka visi Projekta risinājuma faktori tiks publicēti, izņemot tādu informāciju, kura varētu kaitēt ASV interesēm. Pentagons vai vismaz tās šī resora instances, kuru aizbildniecībā atradās Projekts, acīmredzot domāja, ka zvaigžņu vēstījums ir kaut kas līdzīgs superbumbas vai kāda cita ultimatīva ieroča plāniem — un tā pirmajā acu uzmetienā bija visai ērmota koncepcija, kas vairāk raksturoja vispārējo politisko atmosfēru nekā galaktiskās civilizācijas.
Uz kādām trim stundām Grotiusu kaut kur aizsūtījis, es lēnā garā aizstaigāju uz viršāju, lai tur svelmīgā saulgozī, zālītē atgūlies, visu mierīgi pārdomātu. Ne Grotiuss, ne arī Beiloins savā vēstulē ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka man vajadzēs dot solījumu vai varbūt pat formālu zvērestu neizpaust noslēpumus, taču bija pats par sevi saprotams, ka tikai tādā veidā varēšu kļūt par Projekta līdzstrādnieku.
Tā bija viena no tipiskajām mūsdienu zinātnieka situācijām — turklāt specifiskā palielinājumā, kas to vērta gandrīz vai par eksponātu. Lai saglabātu tīras rokas, visvieglākā bija, tā sakot, strausa vai Pilāta metode — neiejaukties nevienā pasākumā, kam — kauču vai visattālākajās konsekvencēs — varēja būt kas kopīgs ar pastiprinātu iznīcināšanas līdzekļu izstrādi. Taču to, ko mēs paši negribam darīt, mūsu vietā aizvien padara citi. Mēdz teikt, ka tas nav morāls arguments: es tam piekrītu. Varētu atbildēt ar pretargumentu, ka tas, kurš ar bažu pilnu sirdi piekrīt piedalīties šādā pasākumā, kritiskā brīdī ļaus šīm bažām kaut kādā mērā iedarboties, bet, ja tas viņam pat neizdotos, tad nav gluži nekādu izredžu arī tādā gadījumā, ja viņa vietā atrastos cilvēks, kuram Šādu bažu nav.
Kas attiecas uz mani, tad es nedomāju šādā veidā aizbildināties. Es vadījos no citiem apsvērumiem. Ja es zinu, ka kaut kur notiek kas ārkārtīgi svarīgs un tajā pašā laikā potenciāli draudīgs, tad allaž gribu labāk atrasties tur, nekā ar tīru sirdsapziņu un tukšām rokām gaidīt notikumu attīstību. Bez tam es nespēju ticēt, ka par mums nesalīdzināmi augstāka civilizācija sūtītu Kosmosā informāciju, kuru varētu pārvērst par ieroci. Ja Projekta darbinieki bija citās domās, tad mani tas ne mazākā mērā neuztrauca. Un beidzot izdevība, kāda šeit pēkšņi pavērās, nebija salīdzināma ne ar ko citu, kas dzīvē man vēl būtu sagaidāms.
Nākamajā dienā mēs ar Grotiusu aizlidojām uz Nevadu, kur mūs jau gaidīja armijas helikopters. Biju iekļuvis mehānisma zobratos, kas darbojās precīzi un bez kļūmēm. Sis otrais lidojums ilga kādas divas stundas, gandrīz visu laiku virs dienvidu tuksneša. Grotiuss nopūlējās, lai es nejustos kā gangsteru bandā jaunsavervēts loceklis, tāpēc neuzplijās man un tāpat arī nemēģināja mani kvēlāk iepazīstināt ar tumšajiem noslēpumiem, kas mūs sagaidīja pēc mērķa sasniegšanas.
No augšas apmetne atgādināja tuksneša smiltīs iegrimušu nepareizas formas zvaigzni. Pa apkārtējiem kāpu pauguriem kā dzeltenas vaboles ložņāja buldozeri. Mēs nolaidāmies uz augstākās celtnes jumta apmetnē, kuras arhitektūra nebija diezcik patīkama. Tas bija masīvu betona bluķu komplekss, uzcelts vēl piecdesmitajos gados kā jauna atomu poligona tehniskais un dzīvojamo ēku centrs, jo vecie poligoni, pieaugot lādiņu jaudai, vairs nebija lietojami. Pat no tām tik tālajā Lasvegas pilsētā pēc katra lielāka sprādziena izbira logu rūtis. Jaunajam poligonam vajadzēja atrasties tuksneša vidū, aptuveni trīsdesmit jūdzes no apmetnes, kas bija nodrošināta pret iespējamo sprādziena viļņa un radioaktīvo nokrišņu iedarbi.
Ap visu apbūvēto joslu stiepās uz tuksneša pusi slīpi pavērstu vairogu sistēma, kuras uzdevums bija atvairīt trieciena vilni; visas celtnes bija bez logiem, ar dubultmūriem, kuru veidoto starptelpu, liekas, aizpildīja ūdens. Satiksmes ejas atradās pazemē, bet dzīvojamās un tehniskām vajadzībām uzceltās ēkas bija noapaļotas un tā izvietotas, lai nevarētu rasties bīstama triecienspēku kumulācija, gaisa vilnim vairākkārt atsitoties un lūstot.
Taču tā bija šīs apmetnes priekšvēsture, jo pirms celtniecības darbu pabeigšanas tika noslēgts kodolieroču moratorijs. Celtņu tērauda durvis tad cieši noslēdza, ventilācijas atveres noblīvēja, mašīnas un darbnīcu iekārtu iezieda un iesaiņoja konteineros un novietoja pazemē (zem ielām atradās otrs līmenis ar noliktavām un veikaliem, bet zem tā — vēl trešais ar ātrgaitas sliežu ceļiem). Izolāciju šeit varēja uzskatīt par pilnīgi drošu, tāpēc Pentagonā kāds šo vietu bija atvēlējis Projekta vajadzībām; varbūt arī tā iemesla dēļ, ka beidzot bija radusies iespēja lietderīgi izmantot tos vairākus simtus miljonu dolāru, kas šeit bija ieguldīti betonā un tēraudā.
Tuksnesis apmetnē neiekļuva, bet pieputināja to ar smiltīm, tāpēc sākumā daudz pūļu prasīja sanesu aizvākšana, turklāt nedarbojās ūdenspiegādes iekārta, jo bija mainījies gruntsūdens līmenis, un vajadzēja urbt jaunas artēziskās akas. Iekams no tām sāka šļākties ūdens, to nācās piegādāt ar helikopteriem. Man tas viss tika sīki izstāstīts, lai es apjēgtu, ko esmu ieguvis no tik vēla uzaicinājuma šeit strādāt.
Beiloins sagaidīja mani uz tās celtnes jumta, kur atradās helikopteru galvenais aerodroms. Pašā celtnē bija izvietota Projekta administrācija. Pēdējo reizi mēs abi bijām redzējušies pirms diviem gadiem Vašingtonā. Beiloins ir cilvēks, no kura miesām pietiktu diviem, bet gara — pat četriem. Viņš ir un šķiet aizvien paliks lielāks par saviem sasniegumiem, jo ļoti reti atgadās, ka tik apdāvinātā cilvēkā visi psihiskie spēki tiektos vienā virzienā. Viņš drusku atgādina svēto Tomu, kuram, kā zināms, visas durvis bija par šaurām, un mazliet arī jauno Asurbanipalu (tikai bez bārdas), jo Beiloins allaž tiecās darīt vairāk nekā spēja. Lai gan tas ir tikai tīrs minējums, man ir aizdomas, ka viņš — dibinoties gan uz citiem pamatiem un, šķiet, arī plašākā mērogā — vairāku gadu gaitā bija sev izdarījis tās pašas psihokosmētiskās operācijas, par kurām — attiecībā pats uz sevi — es runāju Priekšvārdā. Slepeni ciezdams (atkārtoju vēlreiz, ka tā ir tikai mana hipotēze) no sava garīgā un fiziskā veidola īpatnībām — viņš bija nedrošs, bikls resnis —, Beiloins izkopa sev uzvedības normu, kuru varētu nosaukt par ironisku uzspēli. Absolūti par visu viņš runāja it kā pēdiņās, ar pasvītrotu samākslotību un pārspīlētību, ko vēl pastiprināja pat runas veids, tāpēc radās iespaids, it kā viņš spēlētu kādu paša sagudrotu lomu vai pat vairākas pēc kārtas, un ikvienu, kas viņu ilgi un labi nepazina, šokēja tas, ka nekad nebija pasakāms, ko Beiloins uzskata par patiesību un ko par aplamību, kad viņš runā nopietni un kad par savu sarunas biedru tikai pazobojas.
Šī ironiskā runāšana it kā pēdiņās beidzot bija kļuvusi par Beiloina iedabu, un viņš šādā veidā varēja samelst kaut ko tik briesmīgu, kas nevienam citam netiktu piedots. Pat par sevi pašu viņš dažkārt pazobojās visneiedomājamākā veidā, un šis, būtībā pavisam vienkāršais paņēmiens, tik konsekventā pielietojumā viņam nodrošināja vispār atzītu neaizskaramību.
No jokiem un pašironijas Beiloins ap sevi bija uzcēlis tādu neredzamu nocietinājumu sistēmu, ka pat tie, kas viņu pazina gadiem ilgi, kā, piemēram, es, nespēja paredzēt viņa reakciju: es pieļauju iespēju, ka viņš speciāli par to rūpējās un ka viss, kas reizēm līdzinājās ākstībai, tika darīts ar slepenu nodomu, tikai pasniedzot to iepriekš nesagatavotas improvizācijas veidā.
Mūsu draudzība sākās tā, ka Beiloins vispirms izturējās pret mani nevērīgi, bet pēc tam sāka apskaust. Kā viens, tā otrs mani tikai uzjautrināja. Vispirms Beiloins nosprieda, ka viņam kā filologam un humānistam matemātika dzīvē nekad nebūs vajadzīga, un, tā kā viņš bija apgarots vīrs, tad uzskatīja, ka zinātne par cilvēku vērtējama augstāk nekā zinātne par dabu. Taču vēlāk viņš ar valodniecību nokļuva tādās grūtībās, kādas mēdz atgadīties kvēlā mīlas dēkā, — aizrāvās ar pašlaik modē esošajiem strukturālisma principiem, un, pašam negribot, sāka nodarboties ar matemātiku. Tā Beiloins neviļus nokļuva manā novadā un, saprazdams, ka tur viņš ir vājāks par mani, prata to atzīt tādā veidā, ka es līdz ar savu matemātiku patiesībā tiku izzobts. Vai es jau netiku sacījis, ka Beiloins bija renesanses gara apdvests cilvēks? Man patika viņa nemierīgi satrauktā māja, kur aizvien bija tik daudz cilvēku, ka parunāties ar namatēvu zem četrām acīm izdevās ne agrāk kā pēc pusnakts.
Viss līdz šim sacītais attiecas uz fortifikācijas sistēmu, ar kuru Beiloins bija nodrošinājis savu personu, bet ne uz viņu pašu. Nepieciešama speciāla hipotēze, lai izsecinātu, kas notiek intra mūros[10]. pieļauju, ka tur valdīja bailes. Tikai nezinu, no kā viņš baidījās — varbūt pats no sevis. Vajadzēja būt ļoti daudz kam tādam, ko Beiloins centās noslēpt, — ja jau viņš ap sevi radīja tādu kņadu, nemitīgi izstrādāja visādas koncepcijas un projektus un ielaidās visvisādos nevajadzīgos pasākumos kā neskaitāmu biedrību un konversatoriju loceklis, turklāt būdams gandrīz vai profesionāls atbildētājs uz dažādām zinātniskām anketām, kas tika izplatītas zinātnieku vidū, tīšām sevi pārslogoja, lai tikai nevajadzētu palikt vienatnē ar sevi pašu, jo tam vienkārši neatlika laika. Beiloins nodarbojās ar citu problēmām un tik perfekti orientējās cilvēkos, ka no tā viegli varētu izsecināt, ka viņš tikpat labi orientējas arī pats sevī. Taču šāds secinājums laikam ir aplams.
Gadiem ilgi Beiloins uzkrāva sev tik daudz dažādu pienākumu, līdz to radītais uzskapstējums kļuva par viņa ārējo, visiem redzamo iedabu un viņš pārvērtās it kā par universālu saprāta aktīvistu. Beiloins tātad bija Sizifs pats no brīvas gribas; viņa milzu pūliņi neļāva saredzēt to veltīgumu, un, ja viņš pats izvēlējās rīcības regulas un likumus, neviens nevarēja droši un definitīvi pasacīt, vai viņš īsteno visu, ko iecerējis, vai arī dažkārt viņam paslīd kāja. Jo vairāk tāpēc, ka Beiloins ar savām neveiksmēm labprāt lielījās, it kā pasvītrodams sava intelekta niecīgumu, taču arī šī dižošanās bija ņemama pēdiņās. Viņam bija raksturīga bagātīgi apdāvinātiem cilvēkiem piemītošā specifiskā spēja momentāni, it kā instinktīvi uztvert katru, pat pilnīgi svešu problēmu no pareizās puses. Viņš bija tik iedomīgs, ka nemitīgi, it kā pa jokam piespieda sevi pazemoties, bet arī tāda nemiera apmāts, ka viņam tūlīt vajadzēja atkal sevi parādīt, apliecinot un tajā pašā laikā it kā noliedzot savu vērtību. Beiloina kabinets atgādināja viņa gara projekciju; viss tur bija it kā Gargantija izmēros — kumodes, rakstāmgalds, kokteiļa trauks, kurā varētu noslīcināt teļu; no plašajiem logiem gar sienmalēm kā pamestā kaujas laukā bija sasvaidītas grāmatas. Viņam acīmredzot visapkārt bija nepieciešams šāds haoss, pat paša sarakstē.
Es runāju par savu draugu tik kaitinošā tonī tāpēc, ka iepriekš arī pats par sevi nerunāju citādi, turklāt es lāgā nezinu, kādas Projekta darbinieku īpatnības noteica tā galīgo likteni. Tomēr katram gadījumam un paturēdams prātā tālāko nākotni es pieminu arī tādas detaļas, kuras pats nespēju savienot vienā veselumā — varbūt tas kādreiz izdosies kādam citam.
Pārlieku mīlēdams vēsturi un nespēdams to izlaist no redzes lauka, Beiloins it kā atmuguriski virzījās uz nākamību: visu jaunlaicīgo viņš uzskatīja par vērtību iznīcinātāju, bet tehnoloģiju — par sātana instrumentu. Ja arī es pārspīlēju, tad tikai kādu nieku. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēce savas attīstības kulmināciju saniegusi jau krietni pasen, varbūt renesanses laikmetā, bet pēc tam sācies arvien straujāks pagrimums. Lai gan Beilons bija renesanses laikmeta homo animatus[11] un homo sciens[12], viņam patika būt kontaktā ar cilvēkiem, kurus es uzskatu par visinteresantākiem, lai gan mums visbistama- kiem, un proti — politiķiem. Par politisku karjeru viņš nesapņoja, un, ja arī to darīja, tad pat man tas tika noklusēts. Bet visvisādus gubernatora amata kandidātus, viņu laulenes, kongresa krēsla tīkotājus vai jau gatavus kongresmeņus, ieskaitot sirmus, sklerotiskus senatorus un dīvainus jaukteņus, pus- vai pat ceturtdaļpolitikāņus, kuri ieņem neskaidrus, bet viņiem visai izdevīgus, miglas tītus amatus, pie viņa varēja sastapt ļoti bieži.
Visi mani pūliņi tērzēt ar šiem ļaudīm — un es to darīju Beiloina pēc — bija tikpat veltīgi, kā mironim iepūst dzīvības dvašu, un pēc minūtēm piecām sabruka, lai gan viņš pats stundām ilgi prata kulstīt ar viņiem mēli — un tikai vienīgi dievam zināms, ar kādu nolūku. Viņam pašam es nekad netiku to vaicājis, bet tagad izrādījās, ka šie kontakti bija nesuši augļus, jo, atsijājot kandidātus Projekta zinātniskā vadītāja amatam, izrādījās, ka visi padomnieki, lietpratēji, daždažādu komisiju un komiteju locekļi kopā ar priekšsēžiem un līdz četrām zvaigznēm uzdienējušiem ģenerāļiem gribēja tikai Beiloinu un viņam vienīgam uzticējās. Turklāt viņš pats, cik man zināms, nemaz pēc šā amata nedzinās, jo bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka agrāk vai vēlāk neizbēgams konflikts — turklāt velnišķīgi nepatīkams — starp abām šīm vidēm, kuras apvienot būtu viņa uzdevums.
Sajā sakarā pietika atcerēties Manhetenas projekta vēsturi, kā arī to cilvēku likteni, kuri tur atradās vadošos zinātniskos amatos, protams, ne jau ģenerāļus. Kamēr pēdējie tur taisīja karjeru un mierīgi varēja rakstīt memuārus, zinātniekus dīvaini likumsakarīgā kārtā sagaidīja «izdzīšana no abām pasaulēm» — politikas un zinātnes. Beiloins grozīja savu nostāju tikai pēc sarunas ar prezidentu. Es nedomāju, ka viņš būtu ļāvies sevi apmuļķot ar kādu argumentu. Vienkārši tā situācija, kurā prezidents viņu lūdza un Beiloins šo lūgumu spēja izpildīt, viņam šķita pietiekami svarīga, lai riskētu ar visaugstāko — visu savu nākotni.
Bet šeit es jau esmu sācis runāt pamfleta tonī, jo, neraugoties uz visu citu, Beiloina rīcību droši vien lielā mērā nosacīja arī zinātkāre. Zināma loma tāpat būs bijusi arī tam apstāklim, ka atteikšanās izskatītos pēc gļēvulības, bet ar pilnu apziņu ļauties gļēvumam var tikai tas, kam bailes diendienā ir svešas. Bikls un nedrošs cilvēks nekad neiedrošināsies tik skaudri sevi atkailināt, lai pats sev apliecinātu, kas ir viņa rakstura galvenā iezīme. Ja šāda veida izmisums spēlēja kādu lomu Beiloina lēmumā, tad tas tikai pierāda, ka viņš bija vispiemērotākais cilvēks šim visnepateicīgākajam amatam visā Projektā.
Man stāstīja, ka ģenerālis īsterlends, Projekta pirmais administratīvais šefs, nekādā veidā nespējis tikt ar viņu galā un tāpēc labprātīgi atkāpies no sava amata, bet Beiloins radījis sev tāda cilvēka slavu, kura kvēlākās alkas ir atbrīvoties no līdzdarbības Projektā, un tik klaji paudis savu dedzīgo yēlēšanos, lai Vašingtona pieņemtu viņa demisiju, ka Isterlenda pēcteči, gribēdami izvairīties no nepatīkamām sarunām augstākā līmenī, visnotaļ viņam piekāpušies. Kad Beiloins juties savā amatā jau nesatricināmi drošs, viņš pats nācis ar ierosinājumu iekļaut mani Zinātniskajā Padomē, un viņam, lai panāktu savu, pat neesot vajadzējis piedraudēt ar atkāpšanos.
Kad mēs satikāmies, klāt nebija ne reportieru, ne preses fotogrāfu, un tas pilnīgi saprotams, jo nevarēja būt ne runas par atklātības informēšanu. No helikoptera uz jumta izkāpdams, es redzēju, ka Beiloins patiešām bija aizkustināts. Viņš mēģināja mani pat apskaut (un to jau es galīgi neciešu). Viņa svīta palika zināmā attālumā; vispār viņš mani pieņēma mazliet tā kā feodāls valdnieks, un man radās iespaids, ka mēs abi vienādā mērā izjutām, cik smieklīga bija šī situācija. Uz jumta neredzēju neviena cilvēka formas tērpā, un uz mirkli man iešāvās prātā doma, ka Beiloins nav ļāvis tiem rādīties, lai mani nekaitinātu, taču es maldījos — tiesa, gan tikai attiecībā uz viņa varas robežām: kā vēlāk izrādījās, viņš tiem bija licis aizvākties no visas savas jurisdikcijas sfēras.
Uz Beiloina kabineta durvīm kāds ar lūpu krāsu milzīgiem burtiem bija uzrakstījis «COELUM» [13] . protams, viņš runājās ar mani vienā laidā, taču atmirdzēja nogaidošā smaidā, kad viņa svīta, gluži kā ar nazi nogriezta, palika viņpus durvīm un mēs viens otram pavērāmies acīs — divatā.
Kamēr mēs, tā sakot, tīri dzīvnieciskā simpātijā nolūkojāmies viens uz otru, nekas netraucēja mūsu sastapšanās harmoniju, bet es — lai gan degu nepacietībā uzzināt noslēpumu — vispirms sāku Beiloinu izprašņāt par Projekta attiecībām ar Pentagonu un administrāciju — konkrēti par to, kādos apmēros iespējams brīvi izmantot eventuālos darbu rezultātus. Lai gan bez īstas pārliecības, Beiloins mēģināja izmantot to monumentālo dialektu, kādu lieto Valsts departaments, bet es pret viņu izturējos asāk, nekā pats to gribēju, un tāpēc starp mums radās zināms sasprindzinājums, ko aizskaloja tikai sarkanvīns (Beilons bez vīna nevar iztikt) pusdienu laikā. Vēlāk sapratu, ka viņš nepavisam nav kļuvis par birokrātu, bet īpatnējo runas veidu, kas dod iespēju vārdu maksimumā ielikt satura minimumu, pielietoja tāpēc, ka viņa kabinetā no vienas vietas bija uzstādītas noklausīšanās ierīces, un līdzīgā kārtā ar elektroniku bija pārblīvētas visas telpas, ieskaitot darbnīcas un laboratorijas.
Es to uzzināju tikai pēc vairākām dienām no fiziķiem, kurus šāds fakts nemaz neuztrauca, jo viņi uzskatīja, ka tā ir gluži dabiska parādība, apmēram tāpat kā smiltis tuksnesī. Tomēr neviens no viņiem nespēra ne soļa bez maza pretnoklausīšanās aparāta un līdzīgi bērniem priecājās, ka tādā kārtā nesekmīgas kļuvušas visas pūles viņus kontrolēt. Lai mīklainajiem (nekad es viņus netiku redzējis) ierēdņiem, kuriem bija uzdots noklausīties visas ierakstītās sarunas, nekļūtu pārlieku garlaicīgi, tad aiz humāniem apsvērumiem elektronisko pretnoklausīšanās aparatūru — saskaņā ar valdošo paražu — izslēdza tādās reizēs, kad tika stāstītas anekdotes, it īpaši necenzējamas. Bet tālruņus — tāds padoms man tika dots — vispār nepieklājās lietot, izņemot gadījumus, ja vajadzēja norunāt satikšanos ar kādu no administrācijā strādājošām meitenēm. Cilvēki formas tērpos — pat ne tādi, kurus ieraugot šāds tērps nāktu prātā — kā es jau teicu, visā apmetnē ne ar uguni nebija sameklējami.
Vienīgais nezinātnieks, kurš piedalījās Zinātniskās Padomes sēdēs, bija doktors (gan tikai tiesību zinātnēs) Vilhelms Inijs — viselegantāk ģērbies cilvēks no visiem Projekta darbiniekiem. Viņš pārstāvēja doktoru Marsliju (kurš, šķiet, tikai gadījuma pēc tajā pašā laikā bija ģenerāļa dienesta pakāpē ar četrām zvaigznēm). Inijs labi zināja, ka zinātniskie darbinieki, jo sevišķi gados jaunākie, cenšas viņu izmuļķot, pasniegdami cits citam kaut kādas zīmītes ar noslēpumainiem skaitļiem un formulām, vai arī savstarpējās sarunās, izlikdamies viņu nemanām, izsacīja šausmīgi radikālus uzskatus.
Visu to viņš pacieta īstā eņģeļa mierā un tikpat apbrīnojami prata izturēties, kad kantīnē kāds viņam rādīja savā istabā no elektriskā slēdža apakšas izknibinātu slepenu mikrofonu un radioraidītāju, kuri nebija lielāki par sērkociņu. Tas viss mani ne mazākā mērā neuzjautrināja, lai gan humora izjūta man attīstīta diezgan labi.
Inijs pārstāvēja ļoti reālu spēku, un ne tīkamās manieres, ne interese par Haserla filozofiju nedarīja viņu nekādā mērā simpātiskāku. Viņš lieliski saprata, ka zobgalības, izsmiekli un sīki aizvainojumi, kādus viņam nodara, ir tikai atmaksa, jo galu galā viņš taču bija klusībā smīnošais Projekta spiritus mo- vens[14] — jeb, pareizāk sakot, priekšniecība, kas staigāja cimdotām rokām. Viņš jutās kā diplomāts starp iezemiešiem, kuri nopūlas savas bezspēka dusmas izgāzt uz viņa cienījamo personu un reizēm, liela niknuma sagrābti, var pat kaut ko saplēst vai izpostīt, bet diplomāts viegli pacieš šādus izlēcienus, jo tas taču galu galā ir viņa amats, un turklāt viņš apzinās, ka apvainojumi nav vērsti pret viņu personīgi, bet domāti tai varai, kuru viņš pārstāv. Diplomāts tātad var sevi ar to identificēt, un tas viņam ir ļoti izdevīgi, jo šāda depersonalizācija piešķir nodrošināta pārākuma nesatricināmu izjūtu.
Cilvēki, kuri nepārstāv paši sevi, bet zināmā mērā ir tikai taustāms un materializēts, savā būtībā abstrakts simbols, lai arī tas būtu vienlaikus ietērpts kā bikšturos, tā tauriņveida kaklasaitē, uzskatāmi par tādas organizācijas lokālu konkretizācijas formu, kura ar saviem līdzpilsoņiem izrīkojas kā ar nedzīviem priekšmetiem, un šādus cilvēkus es organiski neciešu, un neesmu spējīgs šīs izjūtas pārvērst tām atbilstošos humora vai zobgalības ekvivalentos. Tāpēc arī Inijs kopš sākta gala vairījās no manis kā no nikna suņa, jo viņš visu sajuta un citādi arī nebūtu spējis pildīt savas funkcijas. Es viņu nicināju, un viņš droši vien atmaksāja man to pašu ar piedevām savā bezpersoniskajā veidā, lai gan aizvien izturējās pret mani laipni un izpalīdzīgi. Bet tas, protams, aizkaitināja mani vēl vairāk. Mans cilvēcīgais apvalks tādiem ļaudīm kā viņš bija tikai čaula, kurā ieslēpts augstākiem, viņiem zināmiem, bet man neizprotamiem mērķiem vajadzīgais instruments. Visvairāk mani izbrīnīja tas, ka viņam, šķiet, patiesi bija kaut kādi uzskati. Bet varbūt tā bija tikai veikla imitācija.
Vēl neamerikāniskākā, nesportiskākā veidā pret Iniju izturējās doktors Sauls Rapaports — šis zvaigžņu vēstījuma pirmatklājējs. Vienreiz viņš man nolasīja fragmentu no kādas deviņpadsmitajā gadsimtā izdotas grāmatas, kurā bija pastāstīts, kā jāapmāca trifeļu meklēšanai dresēti vepri; tās bija interesantas, savam gadsimtam raksturīgajā, cildenajā stilā uzrakstītas lappuses par to, kā cilvēka saprāts atbilstoši savai sūtībai izmanto cūku rijību, pasviežot tām kā atmaksu par izraktu trifeli ozola zīli.
Pēc Rapaporta domām, šāda racionāla dresūra sagaidīja arī zinātniekus, un, kā mūsu piemērs to rādīja, līdzīgus paņēmienus jau sāka ieviest dzīvē. So prognostiku viņš man izklāstīja pavisam nopietni. Lieltirgotāju ne mazākā mērā neinteresē dresēta vepra garīgo izjūtu pasaule, dzenoties pēc trifelēm; šī, pasaule viņam vispār neeksistē, svarīgi ir tikai cūku darbības rezultāti, un gluži tādas pašas ir attieksmes starp mums un mūsu izrīkotājiem.
Zinātnieku dresūru gan apgrūtināja tradīciju relikti, neprātīgi franču revolūcijas laikā radušies uzskati, taču varēja cerēt, ka tas ir tikai pārejas stāvoklis. Bez spīdoši iekārtotām kūtīm, tas ir, lieliskām laboratorijām, vajadzēja parūpēties vēl par cita veida ierīcēm, kas mums nekādā ziņā neļautu justies nomāktiem. Piemēram, zinātnes darbinieks varētu apmierināt savus agresīvos instinktus zālē, kurā būtu izlikti ģenerāļu un citu augstu amatpersonu speciāli sišanai paredzēti manekeni, tāpat būtu ierīkojamas vietas, kurās varētu izlādēties viņu seksuālā enerģija, u. tml. Pienācīgi atraisījies gan še, gan tur, augsti mācītais ruksis jau bez kādiem kavēkļiem — apgalvoja Rapaports — varētu nodoties trifeļu meklējumiem par prieku varasvīriem, bet cilvēcei par postu, kā to no viņa prasa jaunais vēstures laikmets.
Rapaports savus uzskatus nemaz neslēpa, un es uzjautrinājos, vērodams, kādu reakciju kolēģos, protams, ne jau oficiālās sēdēs, izraisa viņa uzstāšanās. Gados jaunākie vienkārši smējās, vēderus turēdami, bet Rapaportotu tas kaitināja, jo viņš būtībā domāja un runāja pavisam nopietni. Bet tur nekas nebija līdzams: ar personīgo dzīves pieredzi principā nevar apmainīties, un tas var novest līdz pilnīgai nekomu- nikabilitātei. Rapaports bija nācis no Eiropas, kuru amerikāņu maģiskā «ģenerāļu» un tāpat «senatoru domāšana» (tie bija viņa paša vārdi) identificē ar kaut ko derdzīgi sarkanu. Tāpēc Rapaports arī nekad neiekļūtu Projekta darbinieku skaitā, ja vien viņš nejauši nebūtu tapis par vienu no tā radītājiem. Tikai baidoties no iespējamās informācijas «aizplūs- mes», viņu uzņēma mūsu kolektīvā.
Rapaports uz Savienotajām Valstīm bija emigrējis 1945. gadā. Pirms kara viņa vārdu pazina saujiņa speciālistu; maz ir filozofu, kuriem būtu patiesi dziļas zināšanas matemātikā un dabaszinātnēs, bet viņš piederēja tieši pie tādiem un tāpēc bija sevišķi noderīgs Projekta darbos. Mēs ar Rapaportu apmetnes viesnīcā dzīvojām blakus telpās, un drīz vien man ar viņu radās tuvāks kontakts. Dzimto zemi viņš bija pametis trīsdesmit gadu vecumā, gluži viens, jo visa viņa ģimene bija tikusi iznīcināta. Nekad viņš par to neieminējās, izņemot to vakaru, kad es viņam — kā vienīgajam cilvēkam — atklāju manu un Protero noslēpumu. Jau tagad atstāstīdams šo gadījumu, es gan aizsteidzos priekšā notikumiem, taču man tas liekas nepieciešami. Vai nu tāpēc, lai ar savdabīgo atklātību atmaksātu par uzticību, kādu es viņam biju izrādījis, vai arī kādu citu nezināmu iemeslu dēļ, Rapaports man toreiz izstāstīja, kā viņa acu priekšā — liekas 1942. gadā — bija notikusi viena no masveida ekse- kūcijām viņa dzimtajā pilsētā.
Viņu bija paņēmuši uz ielas kā nejaušu garāmgājēju, un viņi grupām tikuši apšauti nesen sabombar- dētā cietuma pagalmā, kuram viens spārns vēl dedzis. Rapaports aprakstīja šīs operācijas norisi ļoti mierīgi; nāvei nolemtie bijuši sadzīti pie mūra, kas līdzīgi milzīgai krāsnij sildījis viņu muguras, un pašu nošaušanu nav redzējuši, jo tā notikusi aiz kādas sienas paliekām; daži, kas, tāpat kā viņš, gaidījuši savu kārtu, iekrituši dīvainā sastingumā, citi mēģinājuši glābties visneticamākā veidā.
Rapaports atcerējās kādu jaunekli, kurš, pieskrējis
pie vācu žandarma, kliedzis, ka viņš neesot ebrejs, taču kliedzis ebrejiski (žargonā), jo vācu valodu droši vien nav pratis. Rapaports izjutis šis situācijas nejēdzīgo komismu un pēkšņi par vissvarīgāko viņam kļuvis prāta skaidrības saglabāšana, kas devusi iespēju ievērot intelektuālu distanci no visa notiekošā. Tomēr — viņš man to skaidroja lietišķi un lēnā garā, kā jau cilvēkam «no pretējā krasta», kurš principā no šādiem pārdzīvojumiem neko nespēj apjēgt, — vajadzējis atrast kādu ārēju vērtību, sava veida atbalsta punktu saprāta stabilizēšanai un, tā kā tas bijis pilnīgi neiespējams, viņš nospriedis ticēt dvēseļu pārmiesošanās iespējai. Ja varētu šo ticību saglabāt kaut vai minūtes piecpadsmit—divdesmit, ar to būtu pieticis. Taču tīri abstraktā veidā viņš pat to neesot spējis, tāpēc no attālāk stāvošas virsnieku grupas izvēlējies vienu, kas ar savu izskatu atšķīries no citiem.
Rapaports man attēloja šo cilvēku kā fotogrāfijā. Tas bijis jauns, īsts kara dievs, stalts un skaists, ģērbies kara lauka mundierī, kura sudraba uzšuves izskatījušās it kā tveicē apsūbējušas un palsas; virsnieks bijis pilnā kaujas tērpā, ar dzelzs krustu zem apkakles, binokļa futrāli uz krūtīm, dziļi uzmauktā bruņu cepurē, makstī ielikto revolveri parocīgi pievirzījis pie pašas jostas sprādzes, bet cimdotajā rokā turējis tīru un kārtīgi salocītu kabatas lakatiņu, brīdi pa brīdim to piespiezdams pie deguna, jo eksekūcija jau no paša rīta turpinājusies tik ilgi, ka • liesmas nokļuvušas līdz agrāk nogalinātajiem pagalma kaktā un no turienes uzvēdījusi degošas gaļas smirdoņa. Starp citu — un arī to Rapaports nebija aizmirsis — salkano līķu smaku viņš sajutis tikai tad, kad šī virsnieka rokā pamanījis lakatiņu. Un tā viņš nospriedis nošaušanas brīdī iemiesoties šajā vācietī.
Viņš lieliski apzinājies, ka šāds nodoms ir vislielākā nejēdzība pat no jebkuras metafiziskas doktrīnas, tajā skaitā arī no reinkarnācijas viedokļa, jo «vieta ķermenī» bijusi jau aizņemta. Taču tas viņu nepavisam neesot traucējis, — gluži otrādi, jo ilgāk un vērīgāk viņš ielūkojies virsniekā, jo neatlaidīgāk pieķēries šai domai, kurai vajadzējis kļūt par viņa atbalstu līdz pēdējam mirklim, un kaut kādā mērā viņš jau tad izjutis šā cilvēka atspaidu. Virsniekam vajadzējis viņam palīdzēt.
Rapaports stāstīja gan to pavisam mierīgi, taču viņa vārdos, kā man šķita, ietrīsējās kaut kas līdzīgs apbrīnai pret «jauno dievu», kurš tik nevainojami vadījis visu operāciju, pats ne no vietas neizkustēdamies, neklaigādams, neiekrizdams tajā pusskurbuma transā, kādā viņa padotie ar skārda nozīmēm uz krūtīm notriekuši zemē un spārdījuši kājām savus upurus. Šajā brīdī Rapaports pat sapratis, ka viņiem vajadzējis rīkoties tieši tā, ka viņi paglābjas no saviem upuriem aiz ienaida sienas, bet bez brutālas izrīcības šāds ienaids nebijis iedomājams. Viņiem vajadzējis sist ebrejus ar šauteņu laidnēm, vajadzējis panākt, lai no pāršķeltajām galvām plūstu asinis, notašķīdamas sejas, jo tādā kārtā tās tika padarītas derdzīgas, necilvēcīgas, un līdz ar to — es atkārtoju Rapaporta vārdus — šāvēju rīcībā nevarēja rasties ne vissīkākās spraudziņas, kas pavērtu ceļu šausmām vai žēlumam.
Bet jaunajam dievam palsi sudrabainām uzšuvēm rotātā formas tērpā līdzīgas izdarības nebija nepieciešamas, lai godam paveiktu savu darbu. Viņš stāvēja lēzenā paaugstinājumā, ar savu spodro mutautiņu rokā, kuru ar eleganti duēlisku žestu laiku pa laikam piespiedis pie deguna — laipns namatēvs un vadonis vienā personā. Gaisā lidinājušās ugunsgrēka svelmes uzvirmotās kvēpu plēnes, aiz biezajiem mūriem, aizrestotajos logos ar izbirušajām rūtīm ložņājušas liesmas, taču neviena vienīga sodrēju pārsla nav nobirusi uz virsnieku vai viņa balto mutautiņu.
Tik izsmalcinātas uzvedības pārsteigtajam Rapaportam izdevies aizmirst sevi, kad pēkšņi pavērušies vārti un pa tiem iebraukusi kinooperatoru grupa. Vācu valodā atskanējušas kaut kādas komandas, un šaušana acumirklī apklususi. Rapaports neapjēdzis ne toreiz, ne arī tagad, man visu to stāstot, kas īsti bija noticis. Varbūt vācieši bija nolēmuši filmā uzņemt līķu kaudzes, lai kinohronikā šādā veidā parādītu ienaidnieka zvērības (tas viss norisinājies kādā austrumu frontes sektorā). Nošautos ebrejus tad parādītu kā boļševiku upurus. Iespējams, ka patiesībā tā arī bijis, bet Rapaports neko necentās izskaidrot, vienīgi pastāstīt par to, ko pats bija pieredzējis.
Tūlīt pēc tam arī sākušās viņa nedienas. Tie, kas bija palikuši dzīvi, tika nostādīti akurātās rindās un uzņemti filmā, bet pēc tam virsnieks ar balto mutautiņu pieprasījis, lai piesakās viens brīvprātīgais. Rapaportam tūlīt pazibējusi doma, ka vajag pieteikties. Pats gan viņš neapjēdzis, kāpēc īsti tā jādara, tomēr nojautis, ka pretējā gadījumā viņu sagaida kaut kas briesmīgs. Bija pienācis brīdis, kad visam izlemtības domu spēkam vajadzējis iemiesoties vienā uz priekšu speramā solī, taču viņš pat nepakustējies. Tad virsnieks devis viņiem piecpadsmit sekundes apdomas laika un, ar muguru pret ierindu pagriezies, klusā balsī, it kā garlaikodamies, sācis sarunāties ar kādu dienesta pakāpē zemāk stāvošu.
Rapaportam kā filozofijas doktoram un pazīstamam loģikas jautājumiem veltītas disertācijas autoram, kurš par to bija ieguvis zinātnisku grādu, nemaz nevajadzēja iedarbināt visu siloģismu aparātu, lai saprastu — ja neviens nepiesacīsies, tad aizies bojā visi, un tālab ierindas priekšā izgājušais patie- slbā ne ar ko neriskē. Tas bija vienkārši, skaidri un neapšaubami. Viņš neatlaidīgi pūlējies sevi uz to paskubināt, tiesa, gan vairs neticēdams, ka tas viņam izdosies, un atkal nav spējis pat ne pakustēties, līdz pāris sekunžu pirms nosacītā laika kāds tomēr pieteicies, divu kareivju pavadībā pazudis aiz mūra drupām, un tur norībējuši vairāki revolvera šāvieni. Pats savām un citu cilvēku asinīm notašķītais jauneklis pēc tam atgriezies ierindā.