Sākumā viņi nav iedrošinājušies bēgt, bet par viņiem vienkārši neviens nav licies ne zinis. Rapaports nezinājis, kāpēc viss tā noticis; vāciešu rīcību viņš nav mēģinājis analizēt, tā viņam atgādinājusi likteni, kuru izprast nav iespējams.
No rindas brīvprātīgi izgājušajam — nez vai ir kāda vajadzība to atstāstīt? — vajadzējis pārcilāt nošauto līķus — ja kāds vēl izrādījis dzīvības pazīmes, tas ar revolvera šāvieniem nobeigts. It kā gribēdams pārbaudīt, vai viņam ir taisnība un arī es neesmu izpratis vāciešu rīcības loģiku, Rapaports man pēc tam jautāja, kāpēc virsnieks licis pieteikties brīvprātīgajam un, ja tāds nebūtu atradies, tad pavēlētu apšaut visus vēl pie dzīvības palikušos, lai gan tas it kā «nebūtu vajadzīgs» — vismaz ne tajā dienā, — un kāpēc viņam ne prātā nav nācis paskaidrot, ka no ierindas iznākušajam nekas nenotiks. Atzīstos, ka es šo eksāmenu neizturēju un varēju pateikt vienīgi to, ka vācietis laikam tā būs rīkojies aiz nicinājuma pret saviem upuriem, nevēlēdamies ielaisties ar viņiem kaut kādās sarunās. Rapaports noraidoši pagrozīja savu putna galvu.
— Es to izpratu tikai vēlāk, — viņš piebilda, — pateicoties citiem notikumiem. Lai arī virsnieks mūs uzrunāja, viņa acīs mēs nebijām cilvēki. Viņš bija pārliecināts, ka mēs, kaut arī principā saprotam cilvēku valodu, tomēr neesam cilvēki, un par to ne mirkli nešaubījās. Ja viņš pat būtu gribējis, arī tad nebūtu spējis mums neko paskaidrot. Viņš varēja ar mums darīt visu, kas vien ienāca prātā, taču nevarēja ielaisties ar mums pārrunās, jo pārrunām vajadzīgi partneri, kuri kaut vai vienā ziņā ir līdzīgi pārrunu uzsācējam, bet šajā pagalmā bija tikai viņš un viņa ļaudis. Šeit, protams, ir loģiska pretruna, bet virsnieks rīkojās tieši atbilstoši šai pretrunai, turklāt visai konsekventi. Viņa prastākajiem apakšniekiem tādas augstākas izpratnes trūka, tāpēc tas, ka mēs līdzināmies cilvēkiem ar savu augumu, savām divām kājām, seju, rokām, acīm, ar vārdu sakot, viss mūsu izskats viņiem mazliet apgrūtināja sava pienākuma izpildi, un viņi bija spiesti mūs sakropļot, lai mēs neizskatītos pēc cilvēkiem. Bet virsniekam šādi primitīvi paņēmieni vairs nebija vajadzīgi. Līdzīga veida secinājumus parasti uzskata par pārnestā nozīmē lietotiem, par kaut kādu izdomu, taču šeit viss jāsaprot burtiski.
Vēlāk mēs ar Rapaportu nekad vairs par šo pagātnes epizodi nerunājām un nepieminējām arī citas. Vajadzēja apritēt zināmam laika posmam, iekams man, uz Rapaportu palūkojoties, vairs neuzmācās šī aina, kuru viņš tik izteiksmīgi bija attēlojis: cietuma pagalmu ar bumbu izrautajām bedrēm, cilvēkus ar melnu un sarkanu asiņu notašķītām sejām un ar šauteņu laidnēm pāršķeltām galvām un virsnieku, kurā viņš tik iluzorā kārtā bija tiecies iemiesoties. Tādēļ arī nevaru pasacīt, cik lielā mērā Rapaportā bija saglabājusies apziņa par iznīcības draudiem, no kuras viņam bija laimējies paglābties. Citādi viņš bija ļoti saprātīgs un tajā pašā laikā diezgan savāds cilvēks — visvairāk viņš man varbūt ņems ļaunā, ja pastāstīšu, kā mēdzu uzjautrināties par viņa dīvaino izrīcību, ko nejauši biju pamanījis, redzot viņu diendienā iznākam no savas istabas. Viesnīcas gaitenī aiz kāda pagrieziena atradās liels spogulis. Rapaports, kurš slimoja ar kuņģi un vienmēr nēsāja kabatās pudelītes ar tabletēm dažādās krāsās, no rītiem, iedams uz liftu, spoguļa priekšā ikreiz izkāra mēli, lai pārbaudītu, vai tā nav apķepusi. To viņš darīja katru dienu, un ja kādreiz šī procedūra nenotiktu, man liktos, ka viņam atgadījies kaut kas ārkārtējs.
Zinātniskās Padomes sēdēs viņš acīm redzami garlaikojās, bet sevišķi alerģisku reakciju izrādīja, kad — starp citu, reti un vispār ar lielu taktu — uzstājās doktors Vilhelms Inijs. Ja kādam nebija patikas klausīties Iniju, tas varēja pakavēt laiku, vērodams mīmisko pavadījumu, kādu Rapaporta sejā izraisīja viņa vārdi. Rapaports saverkšķīja vaigus, it kā uz mēles pēkšņi būtu sajutis kaut ko šķe- bīgu, grābstījās gar degunu, kašņāja aiz auss, blenza uz runātāju ar tādu izteiksmi, it kā gribētu sacīt: «Tas droši vien nav nopietni domāts» — bet, kad vienreiz Inijs, nespēdams vairs ilgāk izturēt, tieši noprasīja, vai doktoram Rapaportam būtu kas iebilstams, naivā izbrīnā vairākkārt galvu papurinājis un ar rokām noplātījies, atbildēja, ka ne, nekas, gluži nekas viņam neesot sakāms.
Es tuvāk pie tā visa pakavējos tāpēc, lai lasītājam parādītu Projekta galvenos darbiniekus no neoficiālākas puses un tajā pašā laikā ievadītu viņu tajā specifiskajā atmosfērā, kas valdīja šajā no ārējās pasaules hermētiski izolētajā vidē. Patiesi, ir ko padomāt par tāda laikmeta īpatnībām, kad tik neticami atšķirīgi cilvēki kā kaut vai, piemēram, Beiloins, Inijs, Rapaports un es, sanācām vienā vietā un turklāt vēl ar uzdevumu «nodibināt starpzvaigžņu kontaktu», līdz ar to kļūdami it kā par cilvēces diplomātiskās pārstāvniecības aizvietotājiem tās sakaros ar Kosmosu.
Lai arī cik atšķirīgi mēs bijām, apvienojušies vienā «zvaigžņu vēstījumu» pētošā organismā, mēs izveidojām kolektīvu ar īpašām ieražām, tempu un cilvēcisko attieksmju formām visās to vissmalkākās oficiālās, pusoficiālās un personiskās niansēs, kas viss kopumā veidoja «iestādes garu», un reizē ar to pat vēl kaut ko vairāk, ko sociologs vislabprātāk nosauktu par «lokālo subkultūru». Šī Projekta iekšējā gaisotne — darbinieku skaits tā visdinamiskākajā fāzē sniedzās gandrīz vai līdz trim tūkstošiem — bija tik specifiska un īpatnēja, ka, jo sevišķi ilgstošākā perspektīvā, tā kļuva nomācoša, vismaz es personīgi tā jutos.
Viens no Projekta vecākajiem darbiniekiem, Lī Reinhorns, kurš vēl kā gluži jauns fiziķis bija piedalījies Manhetenas projektā, kādreiz man sacīja, ka šo pasākumu atmosfēra no jebkura viedokļa esot pilnīgi nesalīdzināma, jo Manhetenas projekts virzījis savus līdzstrādniekus uz tipiski dabaszinātnisku, fizikālu problēmu izpēti, turpretī mūsējais sakņojās it kā pašās cilvēka kultūras dzīlēs un nevarēja no šīs atkarības atbrīvoties. Reinhorns dēvēja Projektu BnD par kultūras eksperimentālu testu nolūkā pārbaudīt tās kosmisko invariabilitāti un mūsu kolēģus humānistus sevišķi kaitināja ar to, ka naivā un mierīgā tonī mēdza viņu priekšā padižoties ar aizvien jaunām zināšanām — tieši viņu jomā. Neatkarīgi no savas grupas darbiem (fizikā) viņš cītīgi studēja visas pasaules literatūru, galvenokārt lingvistisko, kas pēdējos desmit—divdesmit gados bija veltīta kosmiskās konversācijas problēmām, jo sevišķi tam paveidam, kuru mēdza dēvēt par «semantiski noslēgto valodu izirdinājumu».
Ka šo darbu blāķis — bibliogrāfija šajā nozarē, ar kuru ari es iepazinos, aptvēra, ja vien atmiņa mani neviļ, ap pieci un pustūkstoš nosaukumu — ir pilnīgi nederīgs, par to nešaubījās neviens Projekta darbinieks. Bet visamizantākais bija tas, ka līdzīgi darbi vēl joprojām un diezgan prāvā skaitā turpināja parādīties pasaulē, kur taču neviens, atskaitot nelielu grupu atlases cilvēku, nezināja, ka ir saņemts «zvaigžņu vēstījums». Tāpēc tik grūts pārbaudījums bija jāiztur Projektā strādājošo lingvistu profesionālajam lepnumam un solidaritātes izjūtai, kad Reinhorns, pēc attiecīgu apcerējumu un grāmatu sūtījumu kārtējās saņemšanas, pusoficiālās sapulcēs pavēstīja mums par jaunumiem «zvaigžņu semantikas» jomā. Visu šo, ar matemātiskām formulām bagātīgi piebārstīto spriedelējumu tukšums un neauglība patiešām varēja uzjautrināt, vienlaikus gan izraisot arī nepatiku.
Nonaca pat līdz sadursmēm, jo valodnieki pārmeta Reinhornam tīšu ļaunprātību. Vispār nesaticība starp Projekta humānistiem un dabaszinātniekiem bija parasta parādība. Pirmos pie mums saukāja par «humiem», bet otros — par «fiziem»; vispār Projekta iekšējā žargona leksika bija varen sakuplojusi, un būtu lietderīgi, ja par to, tāpat kā par abu «partiju» kopdzīves formām, kādreiz painteresētos sociologi.
Diezgan sarežģīti faktori bija pamudinājuši Beiloinu Projekta izstrādē iesaistīt krietnu bariņu humanitāro zinātņu speciālistu: ne jau pēdējā vietā, jādomā, šeit bija tas apstāklis, ka viņš pēc izglītības un interešu ievirzes pats bija humānists. Taču sacensība nevarēja būt nekāda auglīgā jau tāpēc vien, ka mūsu antropologiem, psihologiem, psihoanalītiķiem un tāpat filozofiem patiesībā nebija nekāda pētījamā materiāla. Tālab katru reizi, kad vajadzēja notikt kādai «humu» sekcijas aizklātai sēdei, uz paziņojumu dēļa blakus referāta tēmai aizvien kāds blēņdaris bija pierakstījis burtus «SF» (Science-Fiction[15]), un tādu puicisku izrīcību zināmā mērā patiesi attaisnoja .šo sēžu neauglīgums.
Kopējās sapulces gandrīz aizvien beidzās ar atklātiem ķīviņiem. Visķildīgākie, šķiet, bija psihoanalītiķi, kas izvirzīja sevišķi agresīvas prasības, uzstādamies, lai attiecīgie speciālisti atšifrētu zvaigžņu vēstījuma «burtisko slāni», bet pēc tam viņi universāli nosacī- šot simbolu kopumu, ar kādu operē «Sūtītāju» civilizācija. Šeit gluži dabīgi gribējās atbildēt ar repliku, izejot, piemēram, no tādas drosmīgas hipotēzes, ka svešā civilizācija varbūt vairojas bezdzimumu veidā, un tas neizbēgami deseksualizētu viņu «simbolisko leksiku», līdz ar to jau iepriekš lemjot neveiksmei katru psihoanalītisku iztulkojumu. Šādas iebildes izsacītājs nekavējoties tika pasludināts par nejēgu, jo mūsdienu psihoanalīze vairs neesot Freida pansek- suālisms, bet, ja līdzīgā sēdē vēl ierunājās kāds no fenomenologiem, tad ķīviņu kamols samudžinājās jau pavisam neatrisināmā jūklī.
Mūsu nedienu cēlonis bija tas, ko franči dēvē par «embarras de richesse»[16], jo «humu» skaits bija nevajadzīgi liels, un viņus pārstāvēja, piemēram, pat tādu ezoterisku jomu speciālisti kā vēstures psihoanalītiķi vai plejogrāfi (lai dievs man piedod, bet es patiešām neatceros, ar ko šie plejogrāfi īsti nodarbojas, lai gan nešaubos, ka savā laikā man tas tika paskaidrots).
Šķiet, ka Beiloins šajā jautājumā pavisam nevajadzīgi bija pakļāvies Pentagona ietekmei: šā resora padomnieki bija apguvuši tikai vienu vienīgu prak- seoloģijas likumu, toties apguvuši to uz mūžīgiem laikiem. Tā dibinās uz šādu pieņēmumu: ja viens cilvēks desmit stundu laikā izrok bedri viena kubikmetra apjomā, tad simts tūkstoš racēju tādu pašu bedri izraks attiecīgā sekundes daļā. Un tāpat kā šādā burzmā racēji ar lāpstām drīzāk pāršķels sev galvas, iekams tie būs izmetuši kaut vienu zemes kukurznīti, tāpat arī mūsu nelaimīgie «humi» galvenokārt ķīvējās — vai nu savā starpā, vai arī ar mums, līdz «efektīvam darbam» nemaz nenokļūdami.
Taču nekas tur nebija līdzams, jo Pentagons akli ticēja tiešai proporcijai, kāda pastāv starp līdzekļu ieguldījumu un darba rezultātiem. Jau iedomājoties vien, ka noteicēji par mums ir tādi ļautiņi, kuri tic, ka pieciem speciālistiem neatrisināmu problēmu noteikti atrisinās pieci tūkstoši, mati uz galvas varēja sacelties stāvus. Mūsu nabaga «humi» krita izmisumā un dažādos kompleksos, jo būtībā viņiem bija jānīkst pilnīgā bezdarbībā, ko gan pūlējās vis- dažādākiem līdzekļiem nomaskēt, un, kad es ierados, lai piedalītos Projekta darbos, Beiloins man zem četrām acīm atzinās, ka viņa sapnis — tikai diemžēl absolūti nerealizējams — esot paglābties no visa šā zinātniskā balasta. Par to nedrīkstēja pat ieminēties gluži triviāla iemesla pēc: ja kāds bija ieskaitīts Projekta darbos, viņš nevarēja tāpat vienkārši, pats no sevis, tos pamest un aiziet, jo tādā gadījumā draudētu «dehermetizācija» jeb Noslēpuma infiltrācija plašajā pasaulē, kura pagaidām vēl neko nenojauta.
Tālab Beiloinam vajadzēja būt arī diplomātijas un takta ģēnijam: laiku pa laikam viņš «humiem» sagudroja pat kādus darbus vai, pareizāk sakot, to aizvietotājus, un viņu drīzāk kaitināja nekā smīdināja par «humiem» sacerētās asprātības, jo tās no jauna uzplēsa jau aizdzijušās vātis — piemēram, tādās reizēs, kad «ierosinājumu savāktuvē» parādījās projekts psihoanalītiķus un psihologus «oficiāli atbrīvot» no zvaigžņu vēstījuma pētnieku pienākumiem un
«nozīmēt» ārstu amatos, lai viņi rūpētos par tiem, kuri, nespēdami atšifrēt atsūtīto tekstu, cieš no dažādām stresa kaitēm.
Vašingtonas «gudrie» Beiloinu kaitināja arī ar to, ka viņiem aizvien ienāca prātā jaunas idejas — piemēram, ilgi un neatlaidīgi viņi pieprasīja, lai tiktu organizētas lielas jauktas sesijas, saskaņā ar populāro «smadzeņtrieciena» principu, kurš dibināts uz to, ka vienpatņa domātāju ar viņa saspringto problēmas izsvēri aizvietotu visa kolektīva plenārsēde, kas tad korveidīgi, kolektīvi it kā «skaļi domātu» par uzdoto tematu. Beiloins savukārt izmēģināja daždažādus gan «pasīvas», gan «aktīvas», gan «revanšis- tiskas» taktikas paveidus, lai noraidītu līdzīgus «svētīgus padomus».
Tā kā es gluži dabīgi sliecos uz «fizu» frakcijas pusi, manu nostāju var uzskatīt par neobjektīvu, tomēr gribu pasvītrot, ka sākumā man jebkādi aizspriedumi bija sveši. Tūlīt pēc ierašanās šeit darbā es sāku studēt valodniecību, jo tas man likās nepieciešami, un drīz vien mani dziļi pārsteidza tas, ka pat vissākotnējākos un elementārākajos jautājumos šajā, it kā precīzajā, šķietami matematizētajā un fizi- kalizētajā zinātnes nozarē no vienprātības nav ne pēdu. Tās autoritātes nespēja vienoties pat tik fundamentālā, varētu teikt, ievadproblēmā kā, piemēram, kas gan īsti ir morfēmas un fonēmas.
Kad es gluži vaļsirdīgi pajautāju attiecīgiem cilvēkiem, kā viņi šādos apstākļos vispār var strādāt, mani naivie jautājumi tika uzskatīti par ļaunuma diktētu zobgalību. Un tā — pirmajās dienās, pats to neapzinādamies, — es nokļuvu starp laktu un veseri, jo domāju, ka mežs jācērt, neraugoties uz to, kādas skaidas tur lec, un tikai pēc tam draudzīgākie kolēģi, tādi kā Rapaports un Dils, privātā kārtā mani iepazīstināja ar komplicētajiem psihosocioloģiskajiem noslēpumiem «fizu» un «humu» koeksistencē, kuru varētu saukt arī par «auksto karu».
Man jāpiezīmē, ka ne jau viss, ko darīja «humi» bija bez jebkādas vērtības; piemēram, par ļoti interesantiem izrādījās Veina un Trekslera grupas izstrādātie darbi, kas bija veltīti «bezapziņas stāvokli pārvarējušo finītautomātu» jeb, citiem vārdiem izsakoties, «pilnīgas autodeskripcijas spējīgo mehānismu» teorijai — un vispār «humi» izdarīja krietnu skaitu vērtīgu atklājumu, tikai šeit jāatgādina, ka to sakars ar «zvaigžņu vēstījumu» bija gaužām attāls vai arī tāda vispār nebija. Es par to visu runāju, patiesi nemaz nedomādams kaut kādā veidā noniecināt «humus», bet gribu vienīgi parādīt, cik milzīga un komplicēta mašinērija tika iedarbināta uz Zemes sakarā ar Pirmo Kosmisko Kontaktu un cik daudz pūļu bija nepieciešams, lai tā noorganizētu pati sevi un savu iekšējo mehānismu, un tas, protams, nesekmēja tiešā mērķa sasniegšanu.
Diezcik labvēlīgi — no fiziskā komforta viedokļa — nebija arī mūsu sadzīves apstākļi. Apmetnē gandrīz nemaz nebija automobiļu, jo kādreiz izbūvētos ceļus klāja smilšu sanesas, un tāpēc tur darbojās vienīgi neliels metro, kas savā laikā bija domāts atomu poligona vajadzībām. Visas celtnes bija uz milzīgiem betona atbalstiem un atgādināja pelēkus, smagnējus bluķus ar nošļauktām malām, bet zem tiem pāri tukšajām betonētājām automašīnu stāvvietām gaudoja tikai svelmains vējš, kas šaurajā telpā šķita izversmo- jam no milzīgām domnu krāsnīm, mēzdams sev līdzi pretīgi rūzganas, neiedomājami smalkas smiltis, kas iespiedās visur, līdzko kāds izgāja no hermētiski noslēgtajām telpām. Pat peldbaseins atradās pazemē, jo citādi izpeldēties nebija iespējams.
Daudzi darbinieki nepanesamajā svelmē no celtnes uz celtni tomēr labprātāk gāja kājām nekā brauca
ar pazemes vilcienu, jo šāda kurmju eksistencei līdzīga dzīve vēl vairāk nomāca ar to, ka gandrīz uz katra soļa nācās uzdurties zīmēm, kas atgādināja apmetnes pagātni. Tādi bija, piemēram, pat dienā zaigojošie milzīgie oranžkrāsas burti SS (atceros, ka Rapaports man par to sūdzējās), kuri norādīja virzienu uz patvertnēm — tās bija «Supershelter»[17], vai arī varbūt «special shelter»[18], to es vairs neatceros. ne tikai pazemē, bet arī mūsu darba telpās kvēloja uzraksti «Emergeticy exit»[19], «Absorption Shield»[20], bet uz betona atvairiem celtņu ieeju priekšā vietumis bija lasāms «Blast loading****** ar skaitļiem, kas norādīja kādu tieša triecienviļņa spēku attiecīgā struktūra spēj izturēt. Gaiteņu izlokos un uz kāpņu laukumiņiem bija novietoti lieli šarlaksar- kani dekontaminācijas konteineri, bet Geigera skaitītāju ik uz soļa bija bez sava gala.
Viesnīcā uz visām vieglākām starpsienām, uz mūriem un stikla plāksnēm, kas norobežoja vestibilu no pārējām telpām, bija atbilstoši lieli luminiscējoši uzraksti, kuri brīdināja, ka izmēģinājumu laikā šeit uzturēties ir bīstami, jo attiecīgā vieta nav domāta triecienviļņa atvairīšanai. Un beidzot arī uz ielām šur un tur bija saglabājušās milzīgas bultas, kuras norādīja triecienviļņa maksimālās izplatīšanās virzienu, kā arī tā atstarojuma koeficientu. Iespaids vispār bija tāds, it kā cilvēks atrastos daudzinātajā «nulles» punktā un jebkuru brīdi viņam virs galvas varētu sākt dārdēt termokodolsprādzieni. Tikai nedaudz uzrakstu ar laiku bija aizkrāsoti. Es apvaicājos,
kapec nav aizvākti visi, bet man par atbildi redzēju tikai vīpsnās vai arī dzirdēju paskaidrojumus, ka likvidēts liels skaits uzrakstu, sirēnu, skaitītāju un ieelpojamā skābekļa balonu, bet pāri palikušo administrācija lūgusi saglabāt.
Man kā jaunatnācējam bija saasināta redze, un šie atomu priekšvēstures rudimenti mani pārsteidza, tomēr ar laiku, iedziļinoties «vēstījuma» problemātikā, es, tāpat kā visi pārējie, mitējos tos ievērot.
Sākumā dzīve šeit man šķita neizturama — un ne tikai klimatiski ģeogrāfisko apstākļu dēļ. Ja Grotiuss man jau Hempšairā būtu paskaidrojis, ka es izlidoju uz tādu vietu, kur visi tālruņi un vannas istabas apgādātas ar slepenām noklausīšanās ierīcēm, ja es būtu varējis kaut iztālēm aplūkot Vilhelmu Iniju, tad es ne tikai teorētiski izprastu, bet pats izjustu, ka visas mūsu brīvības var pagaist tajā brīdī, kad mēs izpildīsim savu uzdevumu tā, kā to no mums gaida, un nezvai tādā gadījumā es tik viegli būtu devis savu piekrišanu. Bet pat pāvesta izvēlēšanai sasaukto kardinālu sapulci iespējams pievērst kanibālismam, ja tikai prot rīkoties gudri un pacietīgi. Psihiskās adap- cijas mehānisms ir nepielūdzams.
Ja Kirī kundzei kāds būtu sacījis, ka pēc gadiem piecdesmit no radioaktivitātes, ko viņa atklājusi, radīsies gigatonnas un superslaktiņi, iespējams, ka viņa nebūtu spējusi darbu turpināt, un pilnīgi droši var apgalvot, ka viņa nekad jau vairs nebūtu atguvusi iepriekšējo, šā draudīgā pareģojuma iztraucēto iekšējo mieru. Taču mēs esam pieraduši, un tos cilvēkus, kuri aplēš kilolīķus un megamiroņus, neviens neuzskata par ārprātīgiem. Mūsu prasme visam pielāgoties, un no tās izrietošā visa notiekošā akceptā- cija slēpj sevī vislielākās briesmas. Būtnēm, kurām piemīt perfekti plastiskas pielāgošanās spējas, nevar būt nelokāmas morāles.
Kosmosa klusēšanu, slaveno Silentium Universi*, ko gadsimta vidū pārskanēja lokālo karu jezga, daudzi astrofiziķi uzskatīja par negrozāmu faktu, jo neatlaidīgie radioteleskopiskie zondējumi, sākot ar Ozma projektu un beidzot ar ilggadīgiem austrāliešu pētījumiem, nebija devuši nekādus rezultātus.
Līdzās astrofiziķiem visu šo laiku darbojās arī citi speciālisti — tie, kuri izgudroja Loglanu un Linkosu, kā arī vairākas citas mākslīgās valodas, ar kuru palīdzību vajadzēja uzsākt starpzvaigžņu sakarus. Tika veikti daudzi atklājumi — līdzīgi tam, pēc kura sakaru radīšanā ekonomiskāk būtu pārraidīt nevis vārdus, bet gan televīzijas attēlus. Kontakta teorija un metodoloģija pieauga tādā mērā, ka darbi par šiem jautājumiem sastādīja jau veselu bibliotēku. Jau bija precīzi noskaidrots, kā jārīkojas civilizācijai, kura gribētu sazināties ar citām. To vajadzēja ievadīt izsaukumu signāliem plašā diapazonā, kuri ar ritmisku atkārtošanos apliecinātu savu mākslīgo izcelsmi, bet pēc tam to frekvence norādītu, kur, kādos kilo- vai megaciklos meklējami īstie raidījumi. Tie sāktos ar sistemātisku gramatikas, sintakses un leksikas izklāstu — tas bija īsts savoir-vivre**, paredzēts visam Kosmosam, obligāti ievērojams visur, līdz pat vistālākajiem miglājiem.
Bet notika tā, ka nezināmais sūtītājs izdarīja liktenīgu faux-pas***, jo pienāca vēstule bez ievadījuma, bez gramatikas un vārdnīcas — milzīga, gandrīz kilometru garā ieraksta lentē ietverta vēstule. Kad es to uzzināju, mana pirmā doma bija — vai nu vēstījums
* Kosmosa klusums (latīņu vai.). Tulk. piez.
** Rīcības veids (franču vai.). Tulk. piez. *** Kļūmīgs solis (franču vai.). Tulk. piez.
nemaz nav domāts mums un mēs gluži nejauši esam atradušies uz signālu līnijas starp divām civilizācijām, kuras savā starpā «sarunājas», vai ari tas domāts visām tādām civilizācijām, kuras jau pārkāpušas noteiktu «zināšanu slieksni» un vienlīdz spēj kā uztvert grūti atklājamos signālus, tā arī izprast to nozīmi. Saskaņā ar pirmo varbūtību — tīri nejaušo uztveršanu — nekāda problēma par «noteikumu neievērošanu» nemaz nevarēja rasties. Saskaņā ar otro — tā ieguva jaunu, savā ziņā bagātinātu veidu: informācija (tāds minējums man radās) tika savdabīgi nodrošināta pret iespēju, ka to saņemtu «neaicinātie».
Pēc mūsu pašreizējo sasniegumu augstākā līmeņa, ja mēs nezinām ne koda vienības, ne sintaksi, ne arī leksiku, nav citas iespējas vēstījuma atšifrēšanai kā vien mēģinājumu un kļūdu metode, izmantojot frek- ventīvo atlases principu, pie kam rezultātus var gaidīt divi simti vai divi miljoni gadus, tāpat arī varbūt visu bezgalīgo mūžību. Uzzinājis, ka Projekta matemātiķu vidū ir Birs un Seirons, bet galvenais programmētājs — Redklifs, es jutos pavisam neērti un nemaz to neslēpu. Tas, ka vispār bija griezušies pie manis, šādā situācijā izskatījās pagalam dīvaini, un vienīgais, kas manī iedvesa zināmu mundrumu, bija tas fakts, ka matemātikā pastāv neatrisināmi uzdevumi, kuri nav pa spēkam ne visvienkāršākajam skaitļotājam, ne arī visģeniālākajam saprātam. Kaut kādas izredzes, šķiet, tomēr pastāvēja, jo kādēļ gan citādi Beiloins būtu paklausījis Šeironam un Bīram. Acīmredzot tika atzīts, ka, ja ne viņi, tad varbūt kāds cits gūs panākumus šajā neparastajā sacensībā.
Par spīti plaši izplatītajam uzskatam, jēdzieniskā līdzība starp visu Zemes kultūru valodām, lai cik atšķirīgas tās būtu, ir gluži pārsteidzoša. Telegramma «Vecmāmiņa mirusi apbedīšana trešdien» ir pārtulkojama jebkurā valodā — sākot no latīņu un hindu un beidzot ar apaču, eskimosu vai dobu cilts dialektiem. Droši vien tas būtu iespējams arī Mustjē laikmeta valodā, ja vien mēs to prastu. Tas dibinās uz faktu, ka ikviena cilvēka mātei savukārt ir māte, ka ikviens cilvēks nomirst, ka mirušo atlieku novākšanas rituāls ir jebkuras kultūras konstante un tāda pati konstante ir arī laika skaitīšanas princips. Taču viendzimuma būtnes nevar zināt atšķirību starp tēvu un māti, bet tādām, kuras līdzīgi amēbām vairotos ar dalīšanos, nevajadzētu izstrādāt pat viendzimuma priekšteča jēdzienu. Tātad viņi neapjēgtu vārda «vecmāmiņa» nozīmi. Būtnes, kuras nemirst (amēbas daloties nemirst), nezinātu ne nāves, ne arī bēru jēdzienu. Tāpēc tām vispirms būtu nepieciešams iepazīties ar cilvēka anatomiju, fizioloģiju, evolūciju, vēsturi un paražām, lai varētu pārtulkot šādu mums tik skaidru telegrammu.
Sis piemērs ir primitīvs, jo dibinās uz to, ka signāla uztvērējam ir zināms, kas tajā veido informācijas zīmes, bet kas — neitrālo fonu. Taču situācija ar zvaigžņu vēstījumu bija citāda. Uztvertais ritms varēja būt, piemēram, tikai pieturas zīmes, bet paši «burti» jeb ideogrammas varēja nemaz nenokļūt reģistrējošā lentē, ja tie veidotu impulsus, kurus mūsu aparatūra neuztver.
Savrup stāvēja jautājums par civilizāciju līmeņu atšķirībām. No Amenhotepa pēcnāves zelta maskas mākslas vēsturnieks var secināt, kāds bijis attiecīgs laikmets un tā kultūras stils. No maskas ornamentā- cijas reliģijas zinātnieks atvedinās tā laika ticējumus. Ķīmiķis noteiks, kādas zelta apstrādes metodes toreiz tika lietotas. Antropologs norādīs, vai sugas pārstāvis pirms 4000 gadiem atšķīries no mūsdienu cilvēka, bet ārsts pasacīs diagnozi, ka Amenhoteps sirdzis ar hormonāliem traucējumiem, kuri akromegā- liski deformējuši viņa žokļus. Tādā veidā priekšmets, kurš saglabājies no laikmeta pirms 40 gadsimtiem, mūsdienu cilvēkam sniegs daudz vairāk informācijas nekā sava laika biedriem, jo ko gan viņi varēja zināt par zelta ķīmiju, akromegāliju un kultūras stiliem? Ja mēs rīkotos otrādi un Amenhotepa laika ēģiptiešiem nosūtītu šodien uzrakstītu vēstuli, viņi to nespētu izlasīt, un ne tikai tāpēc, ka nezinātu mūsu valodu, bet arī tāpēc, ka viņiem trūktu vārdu un jēdzienu, kuri atbilstu mūsējiem.
Tādi izskatījās vispārējie apsvērumi par «zvaigžņu vēstījumu». Praktisku iemeslu dēļ informācija par to bija kondensēta sava veida etalontekstā, ko ierakstīja magnetofonā un atskaņoja «Sevišķi Svarīgām Personām», kuras mūs apmeklēja. Es to nepārstāstīšu saviem vārdiem, bet labāk citēšu burtiski.
«Projekta BnD uzdevums ir vispusīgi izpētīt un mēģināt pārtulkot tā saukto zvaigžņu vēstījumu. Spriežot pēc visa, tā ir signālu sērija, ko ar nolūku, pielietojot mākslīgas tehniskas ierīces, izsūtījusi pie nezināmas ārpuszemes civilizācijas piederoša būtne vai arī būtnes. Informācijas nesējs ir elementārdaļiņu, tā saukto neitrīno, plūsma, kuriem miera stāvoklī nav masas, bet to magnētiskais moments ir 1600 reižu mazāks par elektrona magnētisko momentu. Neitrīno piemīt vislielākās caursites spējas no visām mums zināmajām elementārdaļiņām. Uz Zemes tādas daļiņas nokļūst no visām debess velves pusēm. To vidū atšķiramas daļiņas, kas radušās zvaigznēs (tātad arī uz Saules) dabisku procesu rezultātā, piemēram, beta sabrukuma reakcijās, un tāpat arī citās atomu kodolu dabiskās norisēs, no daļiņām, kuras radušās, neitrīno saduroties ar elementu kodoliem Zemes atmosfērā vai Zemes garozā. So daļiņu enerģija svārstās no dažiem tūkstošiem līdz vairākiem biljoniem elektronvoltu. Pateicoties Šigubova pētījumiem, atklāta teorētiska iespēja radīt tā saucamo neitrīno lāzeru jeb nāzeru, kurš emitētu monohroma- tisku korpuskulāru starojumu. Iespējams, ka pēc šāda principa darbojas raidītājs, kas sūta uz Zemes uztvertos signālus. Pateicoties Hjusa, Laskaļjas un Džefrisa pētījumiem, radīta ierīce nolūkā reģistrēt neitrīno izstarojumu atsevišķas enerģētiskas frakcijas; šīs ierīces, ko sauc par invertoriem jeb neitrīno pārveidotājiem, dibinātas uz Einšofa principa (tā saucamais pseidodaļiņu apmaiņas princips) un, izmantojot Siņicina—Mesbauera efektu, spēj izfiltrēt starojuma plūsmas kūļus ar precizitāti līdz 30 000 elektronvoltiem.
Ilgāku laiku reģistrējot plūsmas kūļus ar zemu enerģētisku līmeni, 57 miljonu elektronvoltu joslā tika atklāts mākslīgas cilmes signāls, kas sastāv no vairāk nekā divi biljoni vienībām, pārskaitļojot tās binārā (divskaitļu) kodā, un tiek raidīts nemitīgi (bez pārtraukumiem). Šis signāls ar samērā plašu radi- antu, kas aptver visu Mazā Suņa alfas rajonu, kā arī tā apkaimi 1,5 grāda rādiusā, sniedz informāciju, kuras saturs un nolūks mums nav zināmi. Tā kā raidītāja kanāla redundance droši vien ir tuva nullei, signālu mēs uztveram kā troksni. Par to, ka šis troksnis ir signāls, liecina visas modulētās sekvences regulāra atkārtošanās ik pēc 416 stundām 11 minūtēm un 23 sekundēm ar precizitāti, kas vismaz līdzīga uz Zemes lietotās aparatūras selektivitātei.
Lai šo signālu atklātu un reģistrētu kā mākslīgi radītu, jāizpilda sekojoši noteikumi: pirmkārt, neitrīno korpuskulārais starojums jāuztver ar aparatūru, kuras selektivitātei jābūt vismaz 30 000 elektronvoltu, un tā jāpavērš pret Mazā Suņa radiantu, pieļaujot novirzi par 1,5 grādiem uz katru pusi no šā zvaigznāja alfas. Otrkārt, no visa neitrīno starojuma kopuma jāizfiltrē tā debess segmenta josla, kas atrodas starp 56,8 un 57,2 miljoniem elektronvoltu. Un beidzot, treškārt, signāls jāuztver ilgāk nekā 416 stundas un 12 minūtes, bet pēc tam jāsalīdzina sekojošā starojuma sākums ar iepriekšējā sākumu. Ja tas netiks ievērots, uztvertajā signālā nebūs manāms nekas tāds, kas liecinātu, ka tas ir kaut kas vairāk nekā parasta (dabīga) trokšņa parādība. Vairāku iemeslu pēc Mazā Suņa zvaigznājs ir neitrīno astronomiem interesants apvidus. Tāpēc pirmais noteikums var tikt izpildīts gandrīz visur, kur attiecīgu speciālistu rīcībā ir piemērota aparatūra. Starojuma joslas izfiltrējuma varbūtība ir jau mazāka, jo šajā apvidū tas aptver 34 maksimumus citos enerģijas paveidos (tik daudz līdz šim to atklāts). 57 miljonu elektronvoltu joslas maksimumam visā starojuma spektrā gan ir ķīļa veids un tas ir smailāks, tātad enerģētiski labāk koncentrēts nekā pārējie, kas radušies dabīgu procesu ceļā, taču pati par sevi tā vēl nav noteicoša iezīme, un šī īpatnība praktiski pamanāma tikai ex post[21], tas ir, ja zināms, ka signāls 57 miljonu elektronvoltu joslā ir mākslīgs un tāpēc tam pievērš speciālu uzmanību.
Ja pieņemam, ka no četrdesmit pasaules observatorijām, kuras apgādātas ar Laskaļjas—Džefrisa aparatūru, vismaz 10 pastāvīgi novēro Mazā Suņa radiantu, tad varbūtība, ka viena no tām izfiltrēs šo signālu, aptuveni būs 1/3 (10:34) — caeteris paribus[22]. Tomēr 416 stundu ilgs nepārtraukts ierakstījums tiek uzskatīts par visai garu. Tādi ieraksti nav sastopami biežāk kā vienā no 9—10 pētījumu darbiem. Tāpēc ar saprātīgu aptuvenību nosakāms, ka šāda atklājuma varbūtība izsakāma skaitļos 1 :30—40, un ar analoģisku varbūtību tās atkārtošanās sagaidāma ārpus Savienoto Valstu teritorijas.»
Es nocitēju visu šo tekstu tāpēc, ka tas ir interesants arī savā otrā daļā. Tajā ietvertie varbūtības aplēsumi nav ņemami pārāk nopietni. Sos skaitļus zināmā mērā nosacījusi mazliet ciniskā Projekta vadības politika. Runa ir par to, ka vajadzēja radīt satraukumu «Sevišķi Svarīgu Personu» aprindās, jo varbūtība 1 :30 vispār neizskatās astronomiski niecīga, un tāpēc satrauktās iespaidīgās personas varēja ietekmēt Projektā ieguldāmo līdzekļu palielināšanu (visvairāk naudas — neskaitot skaitļojamās mašīnas — bija nepieciešams ķīmiskās sintēzes automātiskajām ierīcēm).
Lai ķertos pie «vēstījuma» atšifrēšanas darba, vajadzēja ar kaut ko sākt, un tieši tas bija visļaunākais. Nule minētā teikumā tautoloģija ir tikai šķietama. Vēsture pazīst neskaitāmu daudzumu domātāju, kuri bijuši pārliecināti, ka izziņas procesā patiešām var iziet no nulles un, pārvēršot saprātu par neaprakstītu papīra lapu, to aizpildīt ar vienu galīgu atrisinājumu. Sā aplamā iedoma devusi ierosmi apbrīnas cienīgiem pūliņiem. Taču šāds pasākums nav īstenojams. Nav iespējams kaut ko uzsākt, nepieņemot iepriekš noteiktus postulātus, pie tam tas, vai mēs šo aktu apzināmies, nekādā mērā nemazina tā realitāti. Sie postulāti sakņojas jau pašā cilvēka bioloģiskajā konstitūcijā un tāpat arī kultūras amalgamā, kas līdzīgi starpposmam atšķir organismus no apkārtējās vides un realizējas tikai tāpēc, ka eksistencei nepieciešamo izrīcību vide nenosaka kā kaut ko vienveidotu, bet gan atstāj organismiem izvēles brīvības plaisu, kas pietiekami plaša tūkstošiem visdažādāko kultūru izvietošanai.
Sākot darbu pie zvaigžņu koda, ievadpostulātu skaitu vajadzēja minimalizēt, taču pilnīgi bez tiem iztikt nevarēja. Ja tie bija aplami, veltīgs būtu arī viss darbs. Viens no šādiem postulātiem bija koda divskaitlīgums. Tas aptuveni atbilda reģistrētajam signālam, taču šādu izveidojumu zināmā mērā nosacīja arī pati ierakstes tehnika. Neapmierinādamies ar lentēs fiksēto signālu, fiziķi ilgi pētīja arī pašu neitrīno starojumu, kas bija «oriģināls», turpretim lentēs reģistrētais — tikai atspulgs. Beidzot viņi atzina, ka kods uzskatāms par bināru «saprātīgas aptuvenības» robežās. Šāds konstatējums saturēja apodiktiskus elementus, kas bija nenovēršami. Nākamā problēma bija — nosacīt, pie kādas signālu kategorijas «vēstījums» būtu pieskaitāms.
Vadoties no mūsu zināšanu līmeņa, tas varēja būt vai nu «uzrakstīts» kaut kādā komunikablā, mūsējai līdzīgā valodā, kas operē ar nozīmes vienībām, vai arī sastāvēt no «modelējošiem» signāliem — līdzīgi televīzijai, vai, visbeidzot, ietvert «ražošanas recepti» jeb tādu operāciju kopumu, kuras nepieciešamas noteikta objekta izgatavošanai. Bet galu galā vēstījumā varēja būt ietilpināts šāda objekta, tātad kaut kādas «lietas» apraksts kodā, kurš nebūtu saistīts ar noteiktu kultūras paveidu, tas ir, dibinātos tikai uz zināmām, fizikālā ceļā atklājamām, matemātiska tipa pasaules konstantēm. Šo četru iespējamo koda kategoriju atšķirība nav absolūta. Televīzijas attēls rodas, projicējot trīsdimensiju fenonfenus uz plaknes ar tādu laika selektivitāti, kas atbilst cilvēka acs un smadzeņu fizioloģiskajiem mehānismiem. Tas, ko mēs redzam uz ekrāna, nav saskatāms atsevišķiem evolucionārās attīstības pakāpē diezgan augstu stāvošiem organismiem, piemēram, suns televīzijas attēlā (un tāpat arī fotogrāfijā) nepazīst suni. Tāpat nav novelkama krasa robeža starp «lietu» un «recepti» tās izgatavošanai. Olšūna reizē ir «lieta», materiāls objekts un tā organisma «ražošanas recepte», kurš no tās attīstīsies. Tādā kārtā attieksmes starp informācijas nesēju un pašu informāciju var būt visai daudzveidīgas un sarežģītas.
Apzinādamies, cik trausla ir šāda klasifikācijas shēma, bet neatrazdami nekā labāka, Projekta darbinieki pamēģināja secīgi atmest tās mazāk iespējamos variantus. Relatīvi visvieglāk bija pārbaudāma «televīzijas hipotēze». Savā laikā tā bija guvusi lielus panākumus un tika uzskatīta par visekonomiskāko. Tādēļ mēģināja zvaigžņu signālu dažādās kombinācijās noraidīt uz televizora kineskopu. Šajos mēģinājumos neatklājās ne mazākās, cilvēka acij kaut ko izsakošu attēlu pēdas, lai gan, no otras puses, nevarēja sacīt, ka būtu radies «pilnīgs haoss». Uz balta fona parādījās melni traipi, kas palielinājās, pieauga, saplūda un izzuda, kopumā atgādinot «kūsāšanu». Kad signālu noraidīja tūkstoš reizes lēnāk, attēls izskatījās pēc baktēriju kolonijām to tapšanas, savstarpējas saplūšanas un izšķīšanas stadijā. Acs uztvēra zināmu procesa ritmu un regulāritāti, kas gan neko neizsacīja.
Tika izdarītas arī kontroles pārbaudes, ievadot televizorā neitrīno dabīgā trokšņa ierakstu. Tad radās bezveidīga, drebulīga mirgoņa, kurai nebija nekādu kondensācijas centru, visam saplūstot palsā vienveidībā. Varēja domāt, ka Sūtītājiem ir cita_ televīzijas sistēma — varbūt ne optiska, bet, piemēram, tāda, kas dibinās uz ožas vai kombinētām taustes un ožas sajūtām. Un tomēr, ja arī viņi būtu veidoti citādi nekā cilvēki, nevarēja būt nekādu šaubu, ka šīs būtnes ar savām zināšanām stāv tālu pāri mums, taču tādā gadījumā tām vajadzēja apzināties, ka vēstījuma izpratnes iespēju nedrīkstētu darīt atkarīgu no pieņēmuma, ka adresāts fizioloģiski ir identisks ar nosūtītāju.
Tādējādi tika atmests arī otrs variants. Pirmais Projektam nesolīja nekādas sekmes, jo, kā jau minēju, bez vārdnīcas un sintakses patiesi «sveša» valoda nekādā ziņā nav atmināma. Palika vēl divi pārējie varianti. Tie tika apvienoti, jo (arī to es jau teicu) atšķirība starp «lietu» un «procesu» ir relatīva. Lai pašu darbu apjomu ietvertu īsos vārdos, sacīšu tikai, ka Projekts startēja tieši no šīm pozīcijām un guva zināmus panākumus, «materializēdams» nelielu «vēstījuma» daļu, tātad atsevišķus fragmentus it kā sekmīgi pārtulkodams, bet tad darbs apstājās un it kā sastinga.
Uzdevums, kādu man izvirzīja, bija šāds: nosacīt, vai postulāts (vēstījums ' kā «lieta» un «process» reizē) ir pareizs. To darot, es nedrīkstēju dibināties uz rezultātiem, kādi bija gūti, pateicoties šim postulātam, jo tādā gadījumā es izdarītu loģisku kļūdu (loģiskais aplis). Tālab arī ne jau ļaunā nolūkā, bet gan lai pasargātu mani no vienpusīgas pieejas, sākumā man noklusēja visus sasniegumus. Tie taču zināmā mērā varēja būt arī «pārpratuma» rezultāts.
Man nebija zināms pat tas, vai Projekta matemātiķi bija jau ķērušies pie man nospraustā uzdevuma. Es domāju, ka viņi droši vien bija mēģinājuši to darīt, un, zinādams, kur viņi cietuši fiasko, es varbūt būtu sev ietaupījis liekas pūles, taču Dilis, Rapaports un Beiloins bija atzinuši, ka visprātīgākais būs man neko nesacīt.
Ar vārdu sakot, es biju izsaukts, lai glābtu planētas godu. Man vajadzēja pamatīgi sasprindzināt matemātisko muskulatūru, un — lai arī ne bez lampu drudža — es par to priecājos. Paskaidrojumi, pārrunas, zvaigžņu vēstījuma svinīga pasniegšana aizņēma pusi dienas. «Lielais četrinieks» pēc tam pavadīja mani uz viesnīcu, cits citu uzmanīdami, lai neviens man neizpļāpātu kaut ko tādu, ko pagaidām es nedrīkstēju zināt.