Bet visdīvainākā šeit bija bibliotēka. Tās iekārtotājs acīmredzot bijis tajā nesatricināmajā pārliecībā, ka visdārgākā grāmata ir arī visvērtīgākā. Tad nu tur atradās enciklopēdijas, matemātikas un zinātņu vēstures sējumi — pat par maiju kosmogoniju. Ideāla kārtība šeit valdīja grāmatu grezno muguriņu un iesējumu nozarē, bet absolūta nejēdzība — tajās iespiesto tekstu izvēlē, tāpēc veselu gadu es nevienu vienīgu reizi netiku izmantojis savu bibliotēku. Skaisti iekārtota bija arī guļamistaba. Tur es atradu elektrisko termoforu, mājas aptieciņu un pat miniatūru aparātu kurliem. Vēl šodien nezinu, vai tas bija joks vai arī pārpratums. Tas viss kopā strikti atbilda pavēlei, kura skanēja: «Iekārtot lielisku dzīvokli lieliskam matemātiķim.» Pamanījis līdzās gultai uz galdiņa bībeli, es nomierinājos — patiesi, par manu komfortu bija gādāts.
Man svinīgi pasniegtā grāmata ar zvaigžņu kodu nebija diezcik interesanta — vismaz pirmo reizi to pārlasot. Tās sākums skanēja šādi: «00011010100011- 111001101111110001010010100.» Arī tālāk tā bija satura līdzīga. Vienīga papildu piebilde informēja, ka koda vienība droši vien sastāv no 9 elementārām zīmēm (vieniniekiem un nullēm).
Iekārtojies savā jaunajā rezidencē, es sāku visu pārdomāt. Mana domu gaita bija aptuveni šāda. Kultūra ir reizē kaut kas nepieciešams un nejaušs, gluži kā ligzdas pūkojums ir patvērums no pasaules, maza antipasaule, kurai lielā devusi klusu, no vienaldzības izrietošu piekrišanu, jo pašā tajā nav rodama atbilde uz jautājumiem par labo un ļauno, skaisto un derdzīgo, tiesībām un paražām. Kultūras radītā valoda ir tikpat kā ligzdas skelets, kas satur kopā visas pūkojuma daļas un apvieno tās pēc ligzdas iemītnieku izpratnes nepieciešamā veidā. Valoda ir ligzdas iemītnieku identitātes apliecinājums, tiem visiem kopējais saucējs, to vienveidības invariants, līdz ar to zaudēdama savu nozīmi tūlīt ārpus šīs delikātās konstrukcijas robežām.
Sūtītājiem vajadzēja to apzināties. Mēs, Zemes iemītnieki, gaidījām, ka zvaigžņu signāla saturs būs matemātika. Kā zināms, šajā ziņā visai augstu tika vērtēti daudzinātie Pitagora trijstūri, un Eiklida ģeometrijai vajadzēja sveikt citas civilizācijas pāri
telpas bezgalībai. Taču Sūtītāji izvēlējās citu ceļu — un es uzskatīju, ka viņi rīkojušies pareizi. Ar etniskās valodas palīdzību viņi nevarēja atrauties no savas planētas, jo ikviena valoda saaugusi ar savu lokālo substrātu. Bet matemātika savukārt ir pārlieku radikāla atraušanās. Matemātika sarauj lokālās saites un ierobežojumus, kuri kļuvuši par zemiskuma un cildenuma normām, tā rodas tādas brīvības meklējumu rezultātā, kas atbrīvo absolūti no jebkuriem taustāmiem kritērijiem. Konstruktoru jaunveidošanas tieksmē, dzenoties pēc tā, lai nekad un nekur neviens šo aktivitāti nevarētu traucēt, ar matemātikas palīdzību arī nekas par pasauli nav pasakāms, jo matemātiku tieši tāpēc sauc par tīru zinātni, ka tā attīrījusies no jebkādiem materiāliem uzsūbējumiem, un šī absolūtā tīrība tad nu arī ir tās nemirstība. Bet tieši tāpēc tā patvaļīgi spēj radīt visdažādākās pasaules, lai tikai tās nebūtu pretrunā cita ar citu. No neskaitāmā iespējamo matemātiku daudzuma mēs esam izvēlējušies vienu, un to nosacījusi mūsu vēsture ar savām vienreizējām un neatgriezeniskajām peripetijām.
Ar matemātikas palīdzību iespējams vienīgi paziņot, ka tu esi, ka tu eksistē. Ja tālumā grib panākt ko efektīvāku, nepieciešama kļūst ražošanas receptes pārraide. Taču šādas receptes pamats ir tehnoloģija, bet tehnoloģija ir nepastāvīgs, mainīgs stāvoklis, pāreja no vienām izejvielām un to apstrādes veidiem uz citiem. Tātad «lietas» apraksts? Bet arī lietu var aprakstīt neskaitāmi dažādos veidos. Tas bija strupceļš.
273
Man miera nedeva viens apstāklis. Zvaigžņu kods tika pārraidīts nepārtraukti, nemitīgi atkārtojoties, un tas bija grūti izskaidrojams, jo kavēja taču to pazīt tieši kā signālu. Nelaimīgais Lazerovics nemaz nebija tāds bezprātis: periodiskā klusuma zonas
18 - 1215
patiesi šķita vajadzīgas, pat vēl vairāk — nepieciešamas kā norāde uz signāla mākslīgo cilmi. Klusuma zonas būtu piesaistījušas jebkura novērotāja uzmanību. Bet kāpēc Sūtītāji nebija tā rīkojušies? Es nevarēju atrauties no šā jautājuma. Pamēģināju to apgriezt otrādi — paužu trūkums šķita tādas informācijas trūkums, kas norādītu uz starojuma saprātīgo cilmi. Bet ja nu tieši tā būtu papildu informācija? Ko tā varētu nozīmēt? To, ka vēstījuma «sākumam» un «beigām» nav būtiskas nozīmes. Ka tas izlasāms, sākot ar jebkuru vietu.
Šī koncepcija mani aizrāva. Tagad es labi sapratu, kāpēc mani draugi tik ļoti piesargājās, lai tikai man nekļūtu zināms, kādā veidā viņi sākuši uzbrukumu «vēstījumam». Saskaņā ar viņu plānu mani nekas nedrīkstēja ietekmēt. .Man vajadzēja vienlaicīgi, tā sakot, uzsākt cīņu divās frontēs: tiesa, galvenais «pretinieks», kura motīvus es mēģināju uzminēt,-bija nezināmais sūtītājs, bet tajā pašā laikā es nevarēju — jebkurā pieņēmumu posmā — nedomāt arī par to, vai pārējie Projekta matemātiķi gājuši tādu pašu ceļu kādu es. Par viņu darbu man bija zināms vienīgi tas, ka kolēģiem nebija izdevies gūt definitīvus rezultātus ne tikai tajā ziņā, ka viņi nebija līdz galam atšifrējuši «vēstījumu», bet arī tajā, ka viņi nebija droši pārliecināti un līdz ar to nebija arī pierādījuši sava izejas punkta pareizību, proti, ka «vēstījums» pieder pie tās informācijas kategorijas, kas tika pieņemta postulātā: «Lieta — process».
Tāpat kā mani priekšgājēji, es uzskatīju, ka kods ir pārlieku lakonisks. Tam taču varēja būt ievaddaļa, kas ar vienkāršām attieksmēm norādītu, kā tas īsti izlasāms. Tā vismaz man likās. Tomēr lakonisms nav kodam objektīvi piemītoša īpašība, bet tas ir atkarīgs no saņēmēja zināšanu apjoma vai, pareizāk sakot, — no atšķirībām to zināšanu līmenī, kādas ir sūtītājam,
no vienas puses, un saņēmējam, no otras. Vienu un to pašu informāciju viens saņēmējs atzīst par pietiekamu, bet otrs — par pārāk «lakonisku». Ikviens, pat visvienkāršākais objekts satur potenciāli bezgalīgu informācijas daudzumu. Tādēļ, lai cik lielā mērā mēs arī detalizētu nosūtāmo aprakstu, vieniem tas allaž būs pārlieku precīzs, bet citiem — pārāk fragmentārs. Grūtības, ar kādām mēs sadūrāmies, liecināja, ka sūtītājs acīmredzot griezies pie tādiem saņēmējiem, kuri savā attīstībā aizgājuši daudz tālāk nekā cilvēki noteiktajā vēstures momentā.
18*
275
No objekta atrauta informācija ne tikai nav izsmeļoša. Tā allaž ir savdabīgs vispārinājums. Izvēlēto objektu tā nespēj aptvert pilnā apjomā. Ikdienas dzīvē mēs to nepamanām, jo informācijas pasniegumā šīs neprecizitātes ir visai niecīgas. Kaut kas līdzīgs notiek arī zinātnē. Lai gan mums ir zināms, ka ātrumi aritmētiski nav summējami, mēs nepielietojam relativitātes teorijas nosacīto koriģējumu, kad mums jāsummē kuģa ātrums ar ātrumu, kādu attīsta pa tā klāju braucošs automobilis, tāpēc ka šis koriģējums attiecībā uz ātrumiem, kuri daudz mazāki par gaismas ātrumu, ir tik niecīgs, ka tam nav nekādas nozīmes. Pastāv arī šim relativitātes teorijas efektam atbilstošs informācijas ekvivalents: jēdziens «dzīvība» diviem biologiem, no kuriem viens dzīvo Havaju salās, bet otrs Norvēģijā, praktiski ir identisks. Taču starp atsevišķām civilizācijām plešas tāds neaptverams bezdibenis, ka daudzu jo daudzu jēdzienu šķietamai identitātei jāizļogas. Protams, ja Sūtītāji par sākotnējiem objektiem būtu izvēlējušies debess ķermeņus, šādu grūtību nebūtu. Bet ja nu viņu izejas punkts ir atomu pasaule? Atomi kā «lietas» lielā mērā ir atkarīgi no mūsu zināšanām par tiem. Pirms astoņdesmit gadiem atoms bija «ļoti līdzīgs» mazai saules sistēmai. Šodien tādas līdzības vairs nav.
Pieņemsim, ka mums atsūta sešstūri. To varam uzskatīt gan par ķīmiskās formulas, gan par bišu šūnas, gan par kādas celtnes shēmu. Taču atrodams neskaitāms daudzums visdažādāko priekšmetu, kuri atbilst šai ģeometriskai informācijai. Nosacīt, ko īsti domājis Sūtītājs, iespējams tikai pēc tam, kad precīzāk noskaidrots veidojuma materiāls. Ja pieņemsim, ka šajā gadījumā tie ir ķieģeļi, tad atrisinājumu paveids gan samazinātos, taču tas vēl aizvien būs bezgalīgas jaudas kopojums, jo iespējams taču uzcelt neskaitāmu daudzumu sešstūra celtņu. Atsūtīto plānu tādā gadījumā vajadzētu papildināt ar precīziem izmēru rādītājiem. Tomēr pastāv būvmateriāls, kura elementi paši nosaka attiecīgos izmērus. Un tie ir atomi. Apvienojot atomus, nav iespējams patvaļīgi tos satuvināt vai attālināt. Tādēļ, ja man būtu dots tikai sešstūris, es secinātu, ka Sūtītājs domājis no sešiem atomiem vai atomu grupām veidotu ķīmiska savienojuma molekulu. Šāds konstatējums jau ļoti nopietni ierobežotu tālāko meklējumu lauku.
Pieņemsim, es sev teicu, ka «vēstījums» ir lietas apraksts, turklāt molekulārā līmenī. Pamatkoncepcijas būtība dibinājās uz atziņu, ka «vēstījumam» nav ne sākuma, ne gala, tātad tas ir ciklisks. Tāds varēja būt attiecīga veida objekts vai process. Atšķirība starp vienu un otru, kā jau tiku minējis, ir atkarīga no vērojuma mēroga. Ja mēs dzīvotu biljons reižu lēnāk un tikpat daudz reižu ilgāk, ja sekunde šādā eksistences formā līdzinātos veselam gadsimtam, tad planētas kontinentus mēs droši vien uzskatītu par procesiem, jo paši ar savām acīm redzētu to nemitīgās izmaiņas, un kontinenti mums liktos ne mazāk dinamiski kā ūdenskritumi vai jūras straumes. Turpretim, ja mēs dzīvotu biljons reižu ātrāk, ūdenskritums mums liktos lieta, kaut kas augstākā mērā nekustīgs un nemainīgs. Tātad nebija ko lauzīt galvu par atšķirību starp «lietu» un «procesu». Galvenais tagad jau bija pierādīt, bet nevis vienkārši noģist, ka «vēstījums» ir «aplis», tāpat kā apļveidīga ir benzola molekulas struktūrformula. Ja negribam pārraidīt šīs molekulas attēlu uz plaknes, bet vēlamies to kodēt lineārā veidā, virknējot signālus citu aiz cita, tad nekādas nozīmes nav tā benzola apļa vietai, no kuras mēs sāktu savu aprakstu. Jebkura no tām būtu vienādi laba.
Izejot no šādām pozīcijām, es ķēros pie problēmas pārtulkošanas matemātikas valodā. To, ko esmu paveicis, es nepratīšu uzskatāmi izklāstīt, jo ikdienas valodai trūkst atbilstošu jēdzienu un vārdu. Varu tikai vispārējās līnijās paskaidrot, ka es pētīju «vēstījuma» tīri formālās īpašības kā matemātiski interpretējamu objektu, meklējot tādas šā objekta iezīmes, kuras ietilpst topoloģiskās un grupu algebras interešu sfērā. Šajā nolūkā es pielietoju pārveidojumu grupu transformāciju, kura dod tā saucamās infra- grupas jeb Hogarta grupas (šajā vārdā tās nosauktas tāpēc, ka es pirmais tās atklāju). Ja gala iznākumā es būtu ieguvis «atklātās» struktūras, tas vēl neko nebūtu nozīmējis, jo manā darbā varēja ieviesties aplamu postulātu radītās kļūdas (tāds postulāts, piemēram, varēja būt pieņēmums par koda zīmju skaitu viena «vēstījuma» izteiksmes vienībā). Bet notika citādi. «Vēstījums» lieliski noslēdzās kā no pārējās pasaules norobežots priekšmets vai kā ciklisks process (precīzāk izsakoties, kā šādas lietas APRAKSTS jeb MODELIS).
Trīs dienas man pagaja, sastadot programmu skaitļošanas mašīnām, bet ceturtajā tās sniedza atrisinājumu. Rezultāts bija tāds, ka «kaut kas kaut kādā veidā noslēdzas». Šis «kaut kas» bija zvaigžņu «vēstījums» visā savu zīmju savstarpējo attieksmju kopumā, bet attiecībā uz problēmu, «kādā veidā» notiek noslēgšanās, es varēju izvirzīt tikai minēju- mus, jo mans pierādījums bija netiešs. Tas pierādīja vienīgi to, ka «aprakstījumam pakļautā lieta» ir «topoloģiski nenoslēgta». Viennozīmīgi nosacīt «noslēgšanās veidu» ar pielietotajiem matemātiskajiem līdzekļiem es tomēr nespēju, jo šāds uzdevums bija par vairākām pakāpēm grūtāks nekā manis paveiktais. Tātad pierādījums izrādījās tik vispārējs, ka kļuva jau par — vispārējību. Tomēr ne jau kuram katram tekstam būtu piemitušas šādas īpatnības. Piemēram, simfonijas partitūra, lineāri pārkodēts televīzijas attēls vai parasts valodas teksts (romāns, filozofisks traktāts) šādā veidā nenoslēdzas. Toties gan noslēgtos ģeometriska ķermeņa apraksts, kā arī tik komplicēts priekšmets kā genotips vai dzīvs organisms. Tiesa, genotips noslēdzas citādi nekā ģeometrisks ķermenis, taču, sīkāk ielaižoties šo atšķirību pārspriedumos, es lasītāju drīzāk samulsinātu, nekā viņam izskaidrotu, ko tad es īsti biju izdarījis ar «vēstījumu».
Man šeit tikai jāpasvītro, ka no tā «jēgas» apjausmas vai, izsakoties ikdienišķākā valodā, no jebkādas skaidrības, par ko īsti tur «runāts», es biju tikpat tālu kā pirms sava darba uzsākšanas. No «vēstījuma» īpatnību bezgalīgā skaita es biju uzzinājis, un turklāt vēl netieši, tikai vienu, zināmā mērā ar tā kopuma struktūras savdabību saistītu kvalitāti. Tā kā man šeit tik labi bija veicies, es vēlāk mēģināju pievērsties arī «otram uzdevumam» — vienveidīgi nosacīt «vēstījuma» struktūru tās «noslēgtībā», taču, darbodamies Projekta ietvaros, es šajā ziņā neguvu nekādus panākumus. Trīs gadus vēlāk, kad no Projekta jau biju aizgājis, es no jauna atsāku savus pūliņus, jo šā problēma līdzīgi rēgam vajāja mani, bet mans vienīgais guvums bija pierādījums, ka ar topoloģis- kās un transformācijas algebras aparāta palīdzību šis uzdevums NAV atrisināms. Ķeroties pie darba, es, protams, to nevarēju zināt. Lai nu kā, man tomēr izdevās iegūt svarīgu argumentu, kas apstiprināja, ka mēs patiešām esam no Kosmosa saņēmuši kaut ko tādu, kam piemīt tik liela koncentrētības, saliedētības un viengabalainības nosacīta «noslēgtības» pakāpe, ka tam jau pierakstāmas «objekta» iezīmes (tas ir, objekta aprakstījums, jo es šeit izsakos saīsināti).
Ziņodams par savu darbu, es biju diezgan nobažījies. Taču izrādījās, ka manis paveiktais nevienam nebija pat ne prātā nācis, tāpēc ka jau sākotnējo diskusiju laikā bija uzvarējusi koncepcija, pēc kuras vēs-' tījumam vajadzēja būt algoritmam (matemātiskā nozīmē), tātad noteiktai vispārrekurentai funkcijai, un ar šīs funkcijas vērtības meklēšanu tad nu arī bija noslogotas visas skaitļojamās mašīnas. Tas bija saprātīgi tādā nozīmē, ka, ja izdotos šo uzdevumu atrisināt, tas sniegtu informāciju, kas noderētu jau kā ceļa rādītājs uz tālākiem iztulkošanas darba posmiem. Tomēr «vēstījuma» algoritma pakāpe bija tik komplicēta, ka uzdevumu atrisināt neizdevās. Toties vēstules cikliskums gan bija ticis pamanīts, taču tam nepiešķīra būtisku nozīmi, jo šāds ceļš — toreizējā lielo sākotnējo cerību laikā — nesolīja ātras un reizē nozīmīgas sekmes. Bet vēlāk visi jau tā bija iestiguši algoritma koncepcijā, ka nespēja no tās vairs atbrīvoties.
Varētu likties, ka pašā sākumā esmu guvis visai nozīmīgus panākumus. Biju pierādījis, ka «vēstījums» ir cikliskas parādības aprakstījums, un, tā kā visi empīriskie pētījumi gāja tajā pašā virzienā, es tiem it kā biju devis matemātisku svētību, sniegdams garantiju, ka tie ir uz pareiza ceļa. Tādā veidā es samierināju divas ķildīgas nometnes, jo starp matemātiķiem informacionistiem, no vienas puses,_ un praktiķiem — no otras, bija radušās aizvien lielākas nesaskaņas, kas beidzot pieņēma tādu asumu, ka abas puses griezās pie manis. Tikai nākotne parādīja, cik maz es biju paveicis, gūdams uzvaru cīniņā tikai ar vienu sāncensi, tepat zemes virsū.
7.
Ja pavaicātu dabaszinātniekam, ar ko viņam asociējas apļa procesa jēdziens, viņš droši vien atbildētu, ka ar dzīvību. Doma, ka mums atsūtīts kaut kāda dzīvības paveida apraksts un mēs spēsim to rekonstruēt, šķita reizē šokējoša — un pievilcīga. Divus mēnešus pēc izklāstītajiem notikumiem es Projektā skaitījos tā kā māceklis, kurš pēc kārtas iepazinās ar to, ko gada laikā bija paveikušas visas operatīvās grupas jeb — kā tās vēl dēvēja — «triecienvienī- bas». Tādu bija daudz — bioķīmijas, biofizikas, cieto ķermeņu fiziķu grupas, kuras vēlāk daļēji apvienoja (Projekta organizatoriskā struktūra tā darbības laikā kļuva arvien komplicētāka, un dažreiz jau bija dzirdami spriedumi, ka tā ir vēl sarežģītāka par pašu «vēstījumu») sintēzes laboratorijā.
Teorētiskā kopa, kuras sastāvā bija informacionisti, lingvisti, matemātiķi un teorētiskās fizikas pārstāvji, darbojās neatkarīgi no iepriekšējām grupām. Visus pētījumu rezultātus konfrontēja visaugstākajā līmenī — Zinātniskajā Padomē, kuras sēdēs piedalījās grupu koordinatori, kā arī «lielais četrinieks», kas pēc manas ierašanās kļuva par «piecnieku».
Kad es šeit nokļuvu, Projektam bija divi konkrēti materiāli sasniegumi, ko gan patiesībā varēja uzskatīt par vienu un to pašu, lai gan tie bija savstarpēji neatkarīgi atkārtoti biofizikas un bioķīmijas grupās. Tajās abās bija radīta — vispirms uz papīra, pareizāk sakot, skaitļojamās mašīnas atmiņā — vēstījumā «izlasīta» viela, minētās autarķijas pēc tai dodot arī divus nosaukumus: vienā gadījumā — «Varžu kurkuļi», otrā — «Mušu pavēlnieks».
Šāda pūliņu dublēšana varēja likties tīrā izšķērdība, taču tai bija arī savas labās puses: ja divi cilvēki, savstarpēji nesazinoties, vienādi pārtulko noslēpumainu tekstu, tad jāsecina, ka viņi patiešām piekļu- vuši tā invariantai būtībai, ka viņu atklājums ir dotajā parādībā objektīvi ietverts un nav kaut kādu iepriekšēju pieņēmumu rezultāts. Tiesa gan, arī šādu atklājumu varētu atzīt par diskutējamu. Diviem muhamedāņiem atšķirībā no visiem pārējiem vieni un tie paši nelieli evaņģēlija fragmenti liksies «pareizi». Ja cilvēku iepriekšējais ieprogrammējums ir identisks, sakritīgi var būt arī viņu meklējumi, lai arī viņi iepriekš savā starpā nebūtu sazinājušies, jo zinātnes sasniegumiem — noteiktā vēstures posmā — novelk robežas vispārējais zināšanu līmenis. Tāpēc, piemēram, tik līdzīgas un tajā pašā laikā savstarpēji neatkarīgas bija atomistiskās atziņas, pie kurām nonāca fiziķi kā Austrumos, tā Rietumos, un tāpēc arī nebija iespējams, ka vieni atklātu lāzera principu tā, lai otri par to neko nezinātu. Tātad līdzīgas sakritības izziņas nozīmē nevajadzētu novērtēt pārāk augstu.
Varžu kurkuļi — tādu nosaukumu atklātai substancei deva bioķīmiķi — bija vienos apstākļos pus- šķidra, citos — recekļveidīga viela; istabas temperatūrā un pie normāla spiediena nelielā daudzumā tā izskatījās kā spīdīgs, lipīgs šķidrums, kurš patiešām atgādināja gļotainā apvalkā ietvertas varžu oliņas, un tāpēc tai arī bija dots šāds nosaukums. Biofiziķi uzreiz bija radījuši kādu hektolitru šīs pseidoplaz- mas, kurai — atšķirībā no Varžu kurkuļiem — bezgaisa telpā piemita dažas citas īpašības un sakarā ar kādu dīvainu efektu tā tika nosaukta dēmoniskākā vārdā.
Šīs vielas struktūrā nozīmīga loma bija ogleklim, bet tāpat arī silīcijam un dažiem smagajiem elementiem, kuri uz Zemes sastopamajos organismos praktiski nav atrodami. Tā reaģēja uz zināmiem kairinājumiem un ražoja enerģiju, izstarodama to siltuma veidā, bet sveša tai bija vielmaiņa, šā vārda bioloģiskajā nozīmē. Sākumā likās, ka šeit atklāta — neiespējamā un tomēr realizētā — perpetuum mobile, tiesa gan, koloīda, bet nevis «mašīnas» veidā. Tā kā tas grāva termodinamikas svētos pamatus, šī parādība tika rūpīgi pārbaudīta. Galu galā kodolfiziķi noskaidroja, ka enerģiju šāda veida norisēm — tās bija uzskatāmas par savdabīgu «cirka triku», īpatnējām akrobātiskām izdarībām, ar kurām uzstājās izolētā stāvoklī esošas nepastāvīgas gigantiskas molekulas, — dīvainā substance iegūst no «auksta tipa» kodolreakcijām. Šis process sākās, sasniedzot zināmu masas daudzumu, ko sauc par kritisko, un būtiska nozīme šeit bija ne tikai vielas daudzumam, bet arī tās konfigurācijai.
Atklāt šīs reakcijas bija ārkārtīgi grūti, jo visa tajās izdalītā enerģija, kā radiācijas, tā kodoldrupaču kinētiskā enerģija, tika bez atlikuma absorbēta un izmantota «pašu vajadzībām». Uz speciālistiem šis atklājums atstāja taisni satriecošu iespaidu. Būtībā atomu kodoli visos zemes virsū sastopamos organismos ir «svešķermeņi» vai vismaz neitrāli. Dzīvības procesi nekad nesniedzas līdz tajos ietvertajām enerģētiskajām iespējām un neprot izmantot milzīgo, tur akumulēto spēku — dzīva organisma audos atomi patiesībā ir tikai elektronu pārvalki, jo vienīgi tie piedalās bioloģiskās (ķīmiskās) reakcijās. Tieši tāpēc radioktīvie atomi, iekļūdami organismā kopā ar ūdeni, barību vai gaisu, uzskatāmi par «iebrucējiem», kas tikai ārēji (tas ir, ar elektronu pārvalkiem) «nomaskējušies» un, tādā kārtā «izlikdamies» par parastām, normālām, neradioaktīvām daļiņām, pieviļ pret šādām atšķirībām nejūtīgos dzīvos audus. Ikviens šāds «sprādziens», katrs šāda nelūgta ciemiņa kodolsabrukums dzīvajai šūniņai ir mikroskopiska katastrofa, kas allaž kaitīga, lai arī nenozīmīgā mērā.
Bet Varžu kurkuļi nevarēja iztikt bez tādiem procesiem, kas bija tai barības un gaisa vietā, jo citu enerģijas avotu šai substancei nevajadzēja, un tie bija pat neizmantojami. Varžu kurkuļi kļuva par pamatu milzīgam hipotēžu blāķim, īstam hipotēžu Bābeles tornim, jo diemžēl tik lielā mērā tās atšķīrās cita no citas.
Saskaņā ar vienkāršākajām no tām Varžu kurkuļi bija protoplazma, no kuras veidoti zvaigžņu koda sūtītāji. Kā jau minēju, tās ražošanai tika izmantota tikai niecīga koda informācijas daļiņa, kas droši vien nepārsniedza 3—4% no atsūtītā daudzuma, — tā, kuru bija izdevies «pārtulkot» sintēzes operāciju valodā. Sā uzskata piekritēji uzskatīja, ka viss kods ir viena Sūtītāja apraksts un, ja to izdotos realizēt visā pilnībā, tad mūsu priekšā nostātos galaktiskās civilizācijas dzīvs un saprātīgs vienpatnis, kurš pārtelegra- fēts uz Zemi ar neitrīno starojuma palīdzību.
Saskaņā ar citiem, līdzīgiem pieņēmumiem mums no zvaigznēm atsūtīts nevis nobrieduša organisma «atomisks rasējums», bet kaut kas līdzīgs embrionam, oliņai vai auglim, kurš spēj attīstīties. Tas varēja būt arī iedzimtības ziņā attiecīgi ieprogrammēts auglis, un, ja to uz Zemes materializētu, tas varētu izrādīties cilvēkiem tikpat kompetents partneris kā pirmā varianta jau nobriedusī būtne.
Netrūka arī radikāli atšķirīgu koncepciju. Saskaņā ar kādas citas grupas vai arī «ģimenes» (katras kopas hipotēzes saistīja savdabīga radniecība) uzskatiem kodā nav aprakstīta «būtne», bet gan «informācijas mašīna», tātad sava veida instruments, bet ne sūtītājas rases pārstāvis. Vieni domāja, ka šāda mašīna būs kaut kas līdzīgs no Varžu kurkuļiem izveidotai bibliotēkai vai arī «plazmas atmiņas rezervuāram», kurš, starp citu, spētu mums paziņot tajā ietverto saturu un pat uzsākt šajā sakarā «diskusiju». Citi to uzskatīja drīzāk par analogā, diskrētā vai jauktā tipa «plazmatiskām smadzenēm», kuras nespēs atbildēt uz jautājumiem, kas attiektos uz Sūtītājiem, bet uzskatāmas par savdabīgu «tehnoloģisku velti», tātad ar koda palīdzību viena civilizācija — pāri izplatījuma bezgalībai — otrai civilizācijai būtu uzdāvinājusi savu visperfektāko informācijas pārveides instrumentu.
Visām šīm hipotēzēm savukārt bija vēl «melnās» jeb «dēmoniskās» versijas, kuru sākums meklējams — kā daži mēdza izteikties — pārāk aizrautīgā zinātniski fantastiskās literatūras lasīšanā. Saņemtais sūtījums, vai nu tas būtu «būtne», «auglis» vai «mašīna», saskaņā ar šiem minējumiem pēc materiali- zēšanās centīsies sagrābt Zemi savā varā. Taču šo ticējumu ielokā savukārt pastāvēja vēl atsevišķs novirziens — vieni «Zemes sagrābšanas» teorijas piekritēji uzskatīja, ka runa ir par Galaktikā izplānotu «invāzijas aktu», toties citi bija tajā pārliecībā, ka runa ir par «kosmiskās labvēlības aktu», jo augstākas civilizācijas šādā kārtā uzņemoties sniegt akušiera palīdzību zemākajām, lai atvieglotu «pilnīgākas» sabiedriskas struktūras dzemdības nevis savā, bet attiecīgas lokālas civilizācijas interesēs.
Es visas šīs hipotēzes (to bija vēl vairāk) uzskatīju ne tikai par aplamām, bet arī par absurdām. Pēc manām domām, zvaigžņu kods neapzīmēja ne «plazmas smadzenes», ne «informācijas mašīnu», ne «organismu», ne «dīgli», jo tajā ietvertais objekts vispār nefigurē mūsu jēdzienu kategorijās un tas drīzāk pielīdzināms australopitekam nosūtītam baznīcas plānam vai neandertālietim pasniegtai bibliotēkai. Es biju pārliecināts, ka kods nav domāts civilizācijai, kas atrodas uz tik zemas attīstības pakāpes kā mūsējā, un tāpēc mēs nespēsim neko jēdzīgu ar to iesākt.
Sā iemesla pēc mani dēvēja par nihilistu, un Vilhelms Inijs saviem priekšniekiem ziņoja, ka es Projektu sabotējot — tas man kļuva zināms, lai gan manā rīcībā nebija nekāda noklausīšanās tīkla.
Biju gandrīz jau kādu mēnesi šeit nostrādājis, kad, pateicoties biologu grupas darbiem, mums viss parādījās pilnīgi jaunā gaismā. Projektā bija iekārtota tā sauktā Mazā Suņa Grāmata, kurā katrs varēja ierakstīt savus postulātus, citu hipotēžu kritiku, paša projektus, ieceres vai pētījumu rezultātus. Biologu sniegums tajā ieņēma goda vietu, var būt pat pašu centrālo posteni. Romnijam bija radusies ideja veikt tāda rakstura eksperimentus, kas pilnīgi atšķīrās no tiem, kuri bija saistījuši viņa kolēģu vērību. Romnijs (neskaitot Reinhornu) Projektā bija viens no nedaudzajiem vecākās paaudzes zinātniekiem. Kurš nav lasījis viņa «Cilvēka izcelšanos», tas neko no evolūcijas neatskārst. Viņš meklēja saprāta cēloņus — un atrada tos tādās nejaušībās, kuras, savas norises laikā būdamas neitrālas, vēlāk, atpakaļ pavērstas, refleksijas gaismā iegūst ironisku nozīmi, jo, piemēram, kanibālisms izrādās par saprāta attīstības veicinātāju, apledojuma draudi — par pirmkultūras priekšnosacījumu, kaulu apskrimšana — par darba rīku izgudrošanas stimulētāju, bet no zivīm un rāpuļiem mantotais dzimumorgānu apvienojums ar eks- krementālajiem — par topogrāfisku skeletu ne tikai erotikai, bet arī dažādām metafiziskām konstrukcijām, kuras no šā fakta vai nu riebumā novērsušās, vai arī to pacēlušas dievišķīgos augstumos. Romnijs no evolūcijas līkloču ceļiem atvedināja tās diženumu un zemiskumu, parādīdams, kā nejaušību secība savās novirzēs kļūst par dabas likumu. Tomēr visvairāk pārsteidz līdzjūtība, kas caurstrāvo šo grāmatu, tieši — expressis verbis[23] — nekur neizpauzdamās.
Es nezinu, kādā ceļā Romnijs nonāca pie savas lielās idejas. Uz jautājumiem par to viņš atbildēja tikai ar nesaprotamu burkšķēšanu. Viņa grupa nenodarbojās ar lentēs ierakstīto «vēstījumu», bet gan ar pašu «oriģinālu», tas ir, ar neitrīno izstarojumu, kas nemitīgi plūst no debesīm. Es uzskatu par iespējamu, ka Romnijs sāka interesēties, kāpēc Sūtītājs par informācijas nesēju izvēlējies tieši neitrīno plūsmu. Kā jau minēju, pastāv dabisks, no zvaigznēm nākošs neitrīno izstarojums. Tas, kurš, pateicoties atbilstošai modu- lācijai, satur «vēstījumu», ir tikai šaura šīs kopējās plūsmas josliņa. Romnijs droši vien būs gribējis izdibināt, vai šo joslu (tā atbilst «viļņu garuma» jēdzienam radiotehnikā) Sūtītāji izvēlējušies nejauši, vai arī viņu izvēles pamatā bijuši kādi speciāli apsvērumi. Tāpēc Romnijs bija ieplānojis veselu eksperimentu sēriju, kuros neskaitāmi daudz vielu pakļāva gan parastā zvaigžņu neitrīno starojuma, gan «vēstījuma» staru plūsmas iedarbei. Viņš varēja to darīt, pateicoties tam, ka tālredzīgais Beiloins jo dziļi bija iegrūdis roku valsts kasē un nodrošinājis Projektu ar veselu komplektu augstas selektivitātes neitrīno invertoriem. Turklāt no debesīm plūstošais starojums tika pastiprināts vairāk simtiem miljonu reižu. Šim nolūkam fiziķi bija radījuši atbilstošus amplifikato- rus.
Neitrīno ir elementārdaļiņas, kurām piemīt vislielākās caurspiešanās spējas. Visas, bet jo sevišķi daļiņas ar mazu enerģētisku lādiņu, vienādi viegli pārvar kā galaktiskos izplatījumus, tā neskaitāmus materiālus ķermeņus, planētas un zvaigznes, jo matērija tām ir nesalīdzināmi rēnāka nekā stikls gaismai. Varēja likties, ka eksperimenti nedos nekādus ievērības cienīgus rezultātus. Taču notika citādi.
Kamerās, kas bija ierīkotas četrdesmit metru dziļās šahtās (eksperimentos ar neitrīno daļiņām tas ir ļoti neliels dziļums), tika uzstādīti ar invertoriem savienoti gigantiski pastiprinātāji. Arvien spēcīgāk koncentrēta neitrīno plūsma, kuru izstaroja metāla stienītis zīmuļa resnumā, traucās pret dažādām šķidrām, cietām un gāzveida vielām, kas bija izvietotas tās ceļā. Pirmā eksperimentu sērija, šādā veidā apstarojot visdažādākās vielas ar debesu dabisko starojumu, kā jau varēja sagaidīt, nedeva nekādus interesantākus rezultātus.
Toties tam neitrīno staru kūlim, kurš bija «vēstījuma» nesējs, piemita apbrīnojamas īpašības. No divām lielmolekulāru šķīdumu grupām ķīmiski izturīgāka izrādījās tā, kas bija tikusi apstarota. Atgādinu, ka parastajam neitrīno «troksnim» tādas iedar- bes nebija. Tā piemita tikai ar informāciju modulētajai plūsmai. Likās, ka šie neitrīno, kas līdzīgi neredzamām lietus šaltīm visu caurstrāvoja, stājās kaut kādās — mums neizprotamās un nezināmās — attieksmēs ar koloīdu molekulām un tādā kārtā padarīja tās nejūtīgas pret tādiem faktoriem, kuru iedarbes rezultātā to lielās molekulas normālos apstākļos izira, it kā atmiekšķēdamās un pārraudamas savas ķīmiskās saiknes. Varēja domāt, ka šis neitrīno starojums «ņem savā aizbildniecībā» noteikta veida lielās molekulas; it kā ūdens vidē, kurā izšķīdināts zināms daudzums specifisku vielu, tas veicinātu tādu atomu konfigurāciju rašanos, kuras veido dzīvības ķīmisko skeletu.
Neitrīno plūsma, ar kuru pie mums atnāca «vēstījums», bija pārāk izretināta, lai šāds efekts būtu atklājams tieši. Tikai vairāki simti miljoni reižu liels pastiprinājums ļāva pamanīt šo efektu — nedēļām ilgi apstarotos šķīdumos. Taču no tā izrietēja secinājums, ka šim starojumam arī nepastiprinātā veidā piemīt «dzīvību veicinoša» iedarbe, tikai tā izpaužas nevis nedēļās, bet gan gadu simt tūkstošos vai, visdrīzāk, miljonos gadu skaitāmos laika posmos. Jau aizvēsturiskā pagātnē šie visu caurstrāvojošie «nokrišņi» bija veicinājuši, kaut arī visai niecīgā mērā, dzīvības rašanās iespējas okeānos, zināmus makromolekulu tipus apjožot it kā ar neredzamām bruņām un tādā veidā palielinādami to pretestību haotiskai Brouna kustības apšaudei. Zvaigžņu signāls pats par sevi dzīvību neradīja, tikai palīdzēja tai visagrīnākajās, viselementārākajās fāzēs, apgrūtinot jau radušos struktūru izirumu.
Mellers, fiziķis un Romnija līdzstrādnieks, iepazīstinādams mani ar šo eksperimentu rezultātiem, salīdzināja Sūtītājus ar dziedoni, kas pie mutes turētā glāzē prot iedziedāt tā, ka glāze no balss saišu vibrēšanas izraisītas rezonanses saplīst. Tam, par ko īsti dzied šis cilvēks, droši vien nav nekāda sakara ar dziedāšanas sekām, tāpat kā formām, krāsai un blīvumam, kas piemīt papīram, uz kura mums uzrakstīta vēstule, nav nekāda konkrēta sakara ar tās saturu. Tomēr šāda saikne starp pašu informāciju un tās materiālo nesēju tikpat labi var arī pastāvēt; piemēram, gadījumā, kad saņemam nelielu, zilganu, ar smalkām smaržām piesātinātu vēstulīti no kādas sievietes, mēs tajā nez vai sagaidīsim lāstus vai arī pilsētas kanalizācijas tīkla shēmu. To, vai šāds sakars pastāv, un tāpat, vai tam ir kāda speciāla nozīme, parasti nosaka kultūra kā tā vide, kurā sakari notiek. Romnija—Mellera efekts bija viens no mūsu vislie
lākajiem sasniegumiem, bet tajā pašā laikā, kā tas Projektā parasti notika, ari viens no visīpatnējākajiem noslēpumiem, kuri pētniekiem sagādāja ne mazums bezmiega nakšu. Šajā punktā sazēlušo hipotēžu skaits nekādā ziņā nebija mazāks par to, kas līdzīgi vīnstīgām bija apvijušās ap substanci, kuru «atvedināja» no zvaigžņu vēstījuma satura, tas ir, no Varžu kurkuļu hipotēzes. Bet vai starp šīm «kodolgļo- tāfn» un neitrīno koda «biosimpātijām» pastāv sakars, un, ja tāds ir, tad kāda tam nozīme — lūk, šeit bija jautājuma būtība.
8.
Projekta darbos piedalīties mani uzaicināja pēc Beiloina, Bīra un Protero ierosmes. Kā es izpratu pirmajās nedēļās, sākotnēji man dotais uzdevums un tā vainagojums ar panākumu, uz kuru viņi bija cerējuši, nebija galvenais iemesls, kāpēc mani kooptēja Zinātniskās Padomes sastāvā. Speciālistu, turklāt vislabāko, Projektam bija pietiekami; grūtības radīja tas, ka trūka problēmas risinājumam tieši piemērotu zinātnieku, jo tādu vispār pasaulē nebija. Es, kurš jau tik daudz reižu biju kļuvis neuzticīgs savai tīrajai matemātikai un klaiņojis no vienas disciplīnas uz citu, turklāt tik plašā jomā, kas ietvēra kā kosmogoniju, tā etoloģiju, tādā kārtā biju ne vien šo to apguvis visdažādākās zinātņu nozarēs, bet arī reizē ar šīm nemitīgajām interešu izmaiņām pieradis pie agrāko elku sagrāves, un tas bija vēl svarīgāk.
289
Man, atnācējam no ārienes, kurš ar visu sirdi vēl nebija pieķēries savā tagadējā darba laukā izstrādātajām, neaizskaramajām normām, vieglāk bija apstrīdēt to, kas citiem, šeit zinātniskos pētījumos dziļāk
19 - 1215
iestigušiem, šķita neapstrīdams. Tāpēc arī man biežāk nācās graut ilgstošā, sūrā darbā izveidojušos kārtību, nekā radīt ko jaunu. Tieši tādu cilvēku bija vēlējušies Projekta vadītāji. Vairums darbinieku savās grupās — jo sevišķi dabas zinātnieki — bija noskaņoti turpināt līdzšinējos pētījumus, sevišķi neraizēdamies, vai tie saliedēsies monolītā kopumā, kas atbilstu no zvaigznēm uzklīdušajam informācijas moloham ar tā ierosinātajām bezgala daudzajām interesantajām atsevišķām problēmām, kuru risinājumā — kā liecina jau pārspriestie piemēri — bija gūti reāli panākumi.