Uz līdzīgiem jautājumiem parasti vajadzēja atbildēt filozofijai vai reliģijai bet ne dabaszinātniekiem, kas noraida katru kārdinājumu izprast pasaules radīšanas slēptos motīvus. Taču šajā gadījumā viss bija gluži otrādi: empīrisko zinātņu vēsturiskajā attīstībā
diskreditētā motīvu atminētāju nostāja bija vienīgā, kas vēl ļāva lolot cerības uz uzvaru. Protams, metodoloģiskais aizliegums pierakstīt animistiskus motīvus tam, kas piešķīris atomiem to īpašības, vēl aizvien bija spēkā, bet zināma — kaut arī bezgala tāla — koda Sūtītāju līdzība ar tā saņēmējiem bija kaut kas vairāk nekā prātus nomierinošs sapņojums, jo tā kļuva par hipotēzi, uz kuras smailes svārstījās Projekta liktenis. Un es, kopš paša pirmā brīža, kad spēru kāju uz BnD apmetnes teritorijas, biju pārliecināts: ja tādas līdzības nav, tad visi pūliņi atminēt zvaigžņu vēstījumu ir veltīgi.
Es ne mazākā mērā neticēju nevienai no izvirzītajām hipotēzēm par vēstījuma dabu. Surp attelegfa- fētā būtne, plāni, kuros attēlotas «lielās smadzenes», plazmatiska «informācijas mašīna» vai sintētiskais «varmāka», kam vajadzēja sagrābt Zemi, — tas viss bija aizgūts no tā nožēlojamā konceptu arsenāla, kāds atradās civilizācijas rīcībā tās ierastajā tehnoloģiskajā versijā. Sīs koncepcijas, tāpat kā fantastisko romānu tēmas, atspoguļoja vienīgi mūsu sabiedrisko dzīvi,, pie tam galvenokārt tās amerikānisko variantu, kura eksports ārpus Savienoto Valstu robežām tik rosīgi bija risinājies gadsimta vidū. Tie bija vai nu modes jaunumi, vai uz spēles «Mēs viņus vai viņi mūs» dibināti sagudrojumi — un nekad mūsu fantāzijas pliekanība, tās piesaistījums Zemei šaura vēsturiska laika posma spraudziņā man nebija licies saskatāms skaidrāk kā tad, kad dzirdēju par šīm šķietami drosmīgajām, bet būtībā apbēdinoši naivajām hipotēzēm.
19*
291
Diskusijā, kas notika pie Projekta galvenā informa- cionista doktora Makenzija, apgāžot līdzīgas hipotēzes, man izdevās klātesošos tā sakaitināt, ka viens no jaunākajiem Makenzija līdzstrādniekiem jautāja, kas tad, manuprāt, signāls īsti esot, jo, spriežot pēc
sparīgajiem līdzšinējo uzskatu noliegumiem, man to vajadzētu zināt.
— Varbūt tā ir Atklāsme, — es atbildēju. — Svētajiem rakstiem nav katrā ziņā jābūt nodrukātiem uz papīra un iesietiem audumā ar zelta rotājumiem. Tie var būt arī plazmas pikucis … kaut vai Varžu kurkuļi.
Es to neteicu nopietni, bet viņi, gatavi savu neziņu apmainīt pret vienalga ko, lai tikai tam būtu drošas atziņas šķietamība, patiesi sāka apsvērt manus vārdus. Un tūlīt arī viss izkārtojās gluži jauki: Vārds, kas kļuvis par Miesu … (runa bija par «bioģenēzei labvēlīgo» jeb tā saukto Romnija—Mellera efektu); iemesli, kuri paskubina uz dzīvības veicināšanu galaktiskā mērogā, nevar būt «pragmatiski», savtīgi, tehniski… jo, lai tā rīkotos, tad bioģenēze — visa Kosmosa mērogā — iepriekš jāatzīst par vēlamu un pozitīvu parādību. Tas būtu sava veida «kosmiskas labvēlības» akts, kas šādā aspektā izrādītos par «Labās Vēsts» pasludinājumu (radošu, aktīvu, reāli iemiesotu), ar to īpatnējo iezīmi, ka tā spēj pašīste- noties neatkarīgi no tā, vai to kāds uzklausa vai ne.
Viņi bija tā iekvēlojušies pārrunās, ka es, neviena nepamanīts, aizgāju uz savu istabu. Vienīgais, kam es ticēju, bija Romnija—Mellera efekts: zvaigžņu kods palielināja dzīvības rašanās varbūtību. Bioģenēze droši vien būtu iespējama arī bez tā — tikai ilgākā laika posmā un, šķiet, ar mazāku veiksmes procentu. Šajā atziņā bija kaut kas uzmundrinošs, jo es pilnīgi sapratu būtnes, kas rīkojās šādā kārtā.
Vai drīkstēja domāt, ka šī tīri materiālā, dzīvību veicinošā signāla puse ir pilnīgi neatkarīga, totāli atšķelta no tā satura? To, ka tas vispār nesaturētu «saprātīgu» informāciju, bet raksturotos vienīgi ar savu labvēlīgo attieksmi pret dzīvību, varēja uzskatīt par neiespējamu — to pierādīja kaut vai Varžu kurkuļi. Bet vai šis saturs būtu zināmā mērā saskanīgs ar tā nesēja iedarbi? Es skaidri apzinājos, uz cik staigna pamata nostājos; uzskats, ka kods būtu tāds raidījums, kurš arī ar savu saturu tiektos «aplaimot», «darīt labu», radās tagad it kā pats no sevis. Bet vai tomēr, — kā trāpīgi teicis Voltērs, — piegādājot padišaham labību, kads kapteinis rūpējas par to, cik tas patīkami pelēm uz kuģa?
Ciemiņus no ārpasaules pie mums nesauca par «vipiem» («Very important persons»[24]), bet gan par «femiem», no «feeble minded»[25]. Šī iesauka bija radusies ne jau tāpēc, ka vispār atzīta būtu doma par visu augsti stāvošo personu prāta vājumu, bet vienkārši tādēļ, ka mums nācās sadurties ar lielām grūtībām, kad Projektam raksturīgās problēmas vajadzēja izskaidrot cilvēkiem, kuriem sveša speciāla zinātniskā terminoloģija. Lai viņiem darītu saprotamu jautājumu par zvaigžņu vēstījuma «dzīvību veicinošās formas» attieksmēm pret tā saturu — tas pagaidām mums bija atklājies tikai Mušu pavēlnieka izskatā —, mēs izdomājām šādu salīdzinājumu.
Pieņemsim, ka burtlicis uz linotipa no metāla matricām saliek rindu. Šai rindai ir noteikta lingvistiska nozīme. Bet var vēl gadīties tā, ka, pār metāla burtiem novelkot ar atbilstoši elastīgu, vibrēt spējīgu plāksnīti, rodas skaņa, kura nejauši veido harmonisku akordu. Taču pavisam neticami liktos, ka šādi radušās skaņas — vistīrākās nejaušības rezultātā — sniegtu mums Bēthovena Piektās simfonijas pirmās taktis. Ja tā notiktu, mēs visdrīzāk nodomātu, ka muzikālie akordi nav radušies nejauši, bet gan kāds ar nolūku izveidojis vajadzīgā lieluma burtus noteiktā attālumā citu no cita. Skaņu harmonijai kā burtliča salikuma blakusproduktam piemistu ļoti niecīga varbūtības pakāpe, bet tādam paziņojumam, kāds bija zvaigžņu vēstījums, līdzīgi blakus efekti būtu tik neticami, ka līdzinātos jau pilnīgai neiespējamībai.
Citiem vārdiem sakot, dzīvībai labvēlīgā iedarbe, kāda piemita šim vēstījumam, nevarēja būt nejaušības rezultāts. Sūtītājam vajadzēja ar nolūku neitrīno starojuma svārstības modulēt tā, lai tās spētu «veicināt bioģenēzi». Lūk, šī «formas» un «satura» kopbū- tība nenovēršami spieda meklēt speciālus izskaidrojumus, un visvienkāršākais pieņēmums lika domāt, ka, ja «forma» veicina dzīvību, tad arī saturam šajā ziņā jābūt līdzīgi «pozitīvam». Ja turpretim atmeta šādas «vispārējas labvēlības» hipotēzi, ar kuras palīdzību «dzīvību veicinošai tiešai iedarbei» tika pievienots «adresātam labvēlīgs» vēstījuma saturs, tad vajadzētu piekrist diametrāli pretējam pieņēmumam, pēc kura Sūtītājs ^labvēlīgā», «dzīvību veicinošā» sūtījumā ar sātanisku viltību ietvēris tādu saturu, kas adresātam varētu nest iznīcību.
Ja es saku, ka mēs būtu spiesti uz sātanisku interpretāciju, tad ne jau tāpēc, ka tās būtu tieši manas domas, bet gan vienkārši atzīmēju to, kas Projektā patiesi notika. Neatlaidība, ar kādu tur izvirzīja hipotēzes, starp citu, redzama visos publicētajos ziņojumos, kuros ietverta BnD vēsture. Un aizvien šai neatlaidībai bija it kā divi poli: «vēstījumam» vajadzēja būt vai nu «labvēlīgas aizbildniecības» aktam, kas atsūta mums instrumentālu informāciju, izdarot mūsu civilizācijai visaugstākā mērā svarīgu pakalpojumu, vai arī veikli nomaskētas agresijas aktam — ja vēstules materializācijas rezultātā izraisītie spēki tiektos uzkundzēties Zemei un cilvēcei vai pat gribētu to pilnīgi iznīcināt. Es vienmēr pretojos šādu pieņēmumu inercei. Sūtītāji, piemēram, varēja izrādīties racionālas būtnes, kas izmantoja radušos «enerģētisko izdevību»: pēc «biofilo starojumu» raidījuma uzsākšanas viņi vēlāk, tiekdamies uzņemt sakarus ar planētu saprātīgajām būtnēm, vienkārši aiz ekonomiskiem apsvērumiem nebūvēja vis speciālus raidītājus, bet izmantoja jau darbojošos enerģijas avotu un uz to pašu neitrīno plūsmu uzslāņoja noteiktu tekstu, kuram ar «dzīvībai labvēlīgo» raksturu varēja arī nebūt nekā kopīga. Tāpat kā telegrammai, kuru mēs nosūtām, nav nekāda viennozīmīga sakara ar radio- telegrāfa elektromagnētisko viļņu īpašībām.
Bet, kaut gan tas bija paredzams, pie mums valdīja citādi uzskati. Radās pat gluži rafinētas hipotēzes, piemēram, ka «vēstījums» darbojoties «divos līmeņos». Tas izraisot dzīvību tāpat kā dārznieks, kurš iekaisa sēklu zemē, bet tad atkal ierodoties pārbaudīt, vai sējums nesis «pienācīgus» augļus. Vēstījums savā «otrajā» līmenī, tas ir, pēc satura, būtu ekvivalents darzniekam, kurš apcērp augus, — tā saturs iedarbojoties kā «deģenerēto psihozoiku» likvidācijas faktors. Tas nozīmēja, ka Sūtītāji bez līdzjūtības un žēlastības gribot izdeldēt tās evolūcijas ceļā izveidojušās civilizācijas, kuras neattīstās «pienācīgā veidā», piemēram, radot «pašiznīcināšanas», «destruktīvas» šķiras utt. Tie it kā uzraugot bioģenē- zes sākumu un beigas, evolūcijas koka sakņojumu un vainagu. Vēstījuma satura viena puse zināmam adresātu tipam būtu tas pats kā cilvēkam uzdāvināts bārdas nazis, lai viņš ar to pats sev pārgrieztu rīkli.
Sīs izdomas es atmetu. Tadā veidā iztēloto civilizāciju, kura tik neparastā kārtā cenšas iznīcināt «deģenerējušās» vai «attīstībā atpalikušās» formas, es uzskatīju tikai par vēl vienu mūsu laikmetam raksturīgu baiļu projekciju — šoreiz vēstījuma mīklas risinājumā kā «asociatīvu testu», — un ne par ko vairāk. Romnija—Mellera efekts it kā apliecināja, ka
Sūtītājs eksistenci dzīvības formā uzskata par «pozitīvu» parādību. Tomēr spert nākamo soli — pierakstīt «intencionālu labestību» arī koda informacionālai «iedrēbei» — es neuzdrošinājos, tāpat kā piedēvēt tai negatīvu nozīmi. «Tumšās» aizdomas to autoriem radās mehāniski, atzīstot mums atsūtīto vēstījumu tikai par apšaubāmām danajiešu dāvanām: par instrumentu, jā gan, bet tikai tādu, kas Zemi paverdzinās; par būtni, jā gan, bet tikai tādu, kuras nolūks ir mums uzkundzēties.
Visas šīs koncepcijas svārstījās starp dēmoniskā ļaunuma un eņģeliskā sacildinājuma galējībām, līdzīgi mušām, kas sitas starp dubultloga rūtīm. Es mēģināju iejusties Sūtītāja lomā. Es nebūtu sūtījis nekā tāda, ko varētu izmantot pretēji maniem nodomiem. Sūtīt jebkādus instrumentus, nezinot, kam īsti, būtu tikpat kā bērniem izdāļāt granātas. Bet kas tad varētu būt atsūtīts? Ideāli iekārtotas sabiedrības plāns, kas ietver sevī arī šai sabiedrībai nepieciešamās enerģijas avotu attēlojumu sava veida «gravīrās» (Mušu pavēlnieka izskatā) ? Taču tāds plāns būtu sistēma, kas atkarīga no pašas sabiedrības iekšējiem elementiem jeb atsevišķiem vienpatņiem. Nav iedomājams viens, visur un visiem laikiem optimāls variants. Šādam plānam vajadzētu ņemt vērā arī individuālās bioloģiskās īpatnības, bet es neticēju, ka cilvēks šajā ziņā būtu kāda universāla kosmiska konstante.
Tāpat sākumā nelikās, ka «vēstījums» varētu būt kādas «starpplanetāras sarunas» fragments, kuru mēs nejauši esam noklausījušies. Tas nesaskanēja ar starojuma periodisko atkārtošanos; tā taču nav nekāda saruna, ja viens no partneriem gadiem ilgi atkārto vienu un to pašu. Bet šeit atkal svarīgi bija laika mērogi; «vēstījums» negrozītā veidā pienāca uz Zemes vismaz kopš diviem gadiem — tas bija pilnīgi drošs. Varbūt savā starpā «sarunājās» automātiskas ierīces, un vienas puses aparatūra sūtīja savu informāciju tik ilgi, līdz saņēma signālu, ka tās raidījums uztverts? Tādā gadījumā atkārtojumi varētu turpināties arī tūkstoš gadu, ja tikai civilizācijas, kas sazinājās, atradās viena no otras pietiekamā attālumā. Mēs neko nezinājām arī par to, vai uz «dzīvību veicinošā» starojuma varētu uzslāņot dažādu saturu, bet tas a priori bija gluži iespējams.
Un tomēr «noklausītās sarunas» versija šķita pārāk neticama. Ja «jautājumus» no gaidītajām «atbildēm» šķir gadsimtos mērojams laika posms, tad šāda veida informācijas apmaiņu grūti nosaukt par «sarunu». Drīzāk bija sagaidāms, ka ikviena no «pusēm» otrai sniegtu būtisku informāciju par sevi. Tāpēc mums vajadzētu uztvert nevis vienu, bet vismaz divus starojumus. Taču tā nebija. Neitrīno «ēteris», ja vien varēju ticēt astrofiziku aparatūrai, bija ideāli tukšs — izņemot šo vienu, pārraidei izmantoto joslu. Šeit laikam gan slēpās viens no visgrūtāk pārkožamiem problēmas riekstiem. Visvienkāršākais iztulkojums bija tāds, ka nav ne sarunas, ne divu civilizāciju,'bet gan tikai viena, kas nosūta izotropus signālus. Taču pēc šāda konstatējuma atkal vajadzēja sākt lauzīt galvu par nosūtītā signāla divējādo iedabu … da capo al fine[26].
Protams, vēstījumā varēja būt arī kaut kas samērā vienkāršs. Piemēram, varbūt tajā bija tikai tādas mašīnas shēma, kas dotu iespēju sazināties ar Sūtītājiem. Šādā gadījumā tas būtu «raidītāja plāns», dibināts uz Varžu kurkuļu tipa «elementiem». Bet mēs līdzīgi maziem bērniem, kas lauza galvas par radioaparāta shēmu, neko vairāk nebijām sameistarojuši kā vien pāris visprimitīvāko skrūvīšu. Taču tas varēja būt arī psihokosmogoniskas teorijas «iemiesojums», kas izskaidro, kā Metagalaktikā radusies, izvietota un funkcionē saprātīga dzīvība. Ja atmeta «maniheistis- kos» aizspriedumus, kas paskubināja uz aizdomām, ka Sūtītājs mums katrā ziņā novēlē vai nu kaut ko ļaunu, vai labu (vai arī «labo» un «ļauno» reizē, kad, piemēram, atbilstoši saviem kritērijiem tas mums bija intencionāli «labs», bet saskaņā ar mūsējiem — «ļauns»), atminējumu gaitā aizvien brīvāk radās iepriekš iztirzātām līdzīgas hipotēzes, pārvēršoties slīkšņā, kas nebija mazāk bīstama par to profesionālo aprobežotību, kura Projekta empīriķus iesprostoja viņu sensacionālo atklājumu zelta būros. Vismaz daži no viņiem domāja, ka, izpētot Mušu pavēlnieku, mēs beidzot nokļūsim līdz Sūtītāju noslēpuma būtībai, līdzīgi tam, kā aiz pavediena gala atrisinām kamolu. Es uzskatīju, ka tā ir sekundāra racionalizācija: tā kā viņiem nekā cita nebija kā vien Mušu pavēlnieks, tad savos pētījumos viņi konvulsīvi turējās pie tā. Es atzītu, ka viņiem taisnība, ja runa būtu par dabaszinātnisku problēmu, bet mūsējai taču bija gluži cits raksturs; ķīmiski analizēdami tinti, ar kuru uzrakstīta mums adresēta vēstule, mēs nekad neko neuzzinātu par tās sūtītāja intelektuālajām īpašībām.
Varbūt mums savos centienos vajadzēja būt pieticīgākiem un Sūtītāju nolūkus uztaustīt pakāpenisku tuvinājumu ceļā? Bet arī šeit atkal izvirzījās degošais jautājums: kāpēc viņi saprātīgiem adresātiem domātu ziņojumu savienoja ar biofilu iedarbi?
Pirmajā acu uzmetienā tas šķita pavisam neparasti, pat baigi. Vispārēji apsvērumi pirmām kārtām norādīja uz to, ka Sūtītāju civilizācijai vajadzēja būt neticami vecai. Signāla pārraide — mēs to aplēsām aptuveni — prasīja vismaz tādu jaudas patēriņu, kas līdzinātos Saules enerģijai. Šāds patēriņš nevar būt vienaldzīgs pat sabiedrībai ar augsti attīstītu astro- inženieru zinātņu līmeni. Tātad Sūtītājiem vajadzēja rīkoties pārliecībā, ka šāds «ieguldījums» atmaksāsies — lai arī ne viņiem pašiem — ar savu reālo, dzīvību veicinošo iedarbi. Taču pašreiz tādu planētu, uz kurām pastāvētu aptuveni līdzīgi apstākļi kā uz Zemes pirms četriem miljardiem gadu, visā Metaga- laktikā ir samērā maz. Varētu sacīt, pat ļoti maz. Metagalaktika taču ir tāds zvaigžņu vai miglāju organisms, kas jau vairāk nekā nobriedis — pēc kādiem miljards gadiem tas jau «slieksies uz vecumu». Jauneklīgais, spara pilnais un vētrainais planētu veidošanās posms tam ir jau pagājis. Starp citu, tieši tajā laikā radās arī Zeme. Sūtītājiem vajadzēja to zināt. Ne jau tūkstošiem vai pat miljoniem gadu viņi sūtīja šo signālu. Es baidījos — citā vārdā grūti nosaukt izjūtas, kas saistījās ar šādām domām, — ka viņi to dara jau kādu miljardu gadu! Bet, ja tas būtu tā, tad — nepieskaroties mūsu iztēlei gluži nepieejamai problēmai par neiedomājamām pārvērtībām, kas tik baismīgā ģeoloģiska mēroga laika posmā notikušas ar sabiedrību,"— atbilde uz jautājumu, kāpēc signālam piemīt šāds «divpusējs» raksturs, izrādītos diezgan vienkārša, pat triviāla. Viņi jau kopš vissenākajiem laikiem varēja sūtīt «dzīvību izraisošu faktoru», bet tad, kad nolēma nodibināt starpplanetārus sakarus, nesāka veidot šim nolūkam speciālu tehnoloģiju un raidītājus, bet gan izmantoja starojuma plūsmu, kas jau tika raidīta Kosmosā. Pietika ar atbilstošu šā starojuma papildus modulāciju. Tātad viņi šo mīklu mums būtu uzdevuši, vadoties no vienkāršas inženierzinātniskas taupības apsvērumiem? Bet problēmām, kas radās sakarā ar modulā- cijas programmu, kā tehniski, tā informatīvi vajadzēja tomēr būt grandiozām — tā tas šķita mums, bet viņiem? Seit es atkal zaudēju pamatu zem kājām. Bet pētījumi pa to laiku turpinājās: ar neskaitāmiem paņēmieniem tika mēģināts atdalīt signāla «informatīvo frakciju» no «biofīlās». Taču tas neizdevās. Mums pietrūka padoma, bet rimties mēs nedomājām.
9.
Augusta beigās es sajutu tādu garīgo spēku izsīkumu kā vēl nekad. Radošais potenciāls, kas spēj risināt problēmas, cilvēkam mainās kā pašam grūti apzināmi paisums un bēgums. Esmu iemācījies kā testu pielietot savu darbu pārlasīšanu — izvēloties tādus, kurus uzskatu par labākajiem. Ja es tajos manu grubuļus un robus, redzu, ka darbu var paveikt labāk, tad uzskatu, ka pārbaudes iznākums ir pozitīvs. Ja, turpretim, es pats savus tekstus lasu ne bez apbrīnas, tad zinu, ka nu vairs nav labi. Tieši tā notika vasaras nogalē. Bija nepieciešama — arī to es zināju no ilggadējas prakses — izklaidēšanās, bet ne atpūta. Tāpēc es aizvien biežāk sāku iegriezties pie sava kaimiņa doktora Rapaporta, lai stundām ilgi ar viņu sarunātos. Par pašu zvaigžņu kodu mēs runājām reti un maz. Vienreiz es viņu sastapu atraisām lielus saiņus, no kuriem izbira skaistas, spilgti krāsainas grāmatiņas pasakainos vākos. Kā «daudzveidības ģeneratoru», kuras mūsu konceptos trūka, viņš mēģināja izmantot literārās iztēles augļus, un proti, jo sevišķi pie mums, Savienotajās Valstīs, tās tik populāro paveidu, kuru aiz ietiepīga pārpratuma mēdz dēvēt par Science-Fiction (zinātnisko fantastiku). Viņš vēl nekad nebija šādas grāmatas lasījis, tāpēc skaitās, pat sašuta, jo tās ar savu vienveidību lika viņam vilties. «Tajās ir viss,» viņš sacīja, «izņemot fantāziju.» Bez šaubām, bija noticis pārpratums. Psei- dozinātnisko pasaciņu autori sniedz publikai to, ko tā vēlas: banālitātes, novazātas, stereotipas patiesības, tikai pietiekami nomaskētas un samudžinājumiem pārblīvētas, lai lasītājs varētu ļauties izbrīnai, neskartu saglabājot savu dzīves filozofiju. Ja kultūra vispār progresē, tad galvenokārt jēdzieniskā ziņā, bet literatūra, jo sevišķi fantastiskā, par to neliekas ne zinis.
Sarunas ar doktoru Rapaportu man deva daudz. Viņam bija raksturīgi tik agresīvi un atklāti formulējumi, kādus es pats labprāt būtu apguvis. Mūsu pārrunu temati varētu likties skolnieciski: mēs spriedelējām par cilvēku. Rapaports mazdrusciņ bija «termodinamisks psihoanalītiķis», viņš, piemēram, apgalvoja, ka visi cilvēka rīcības dzinuļi atvedināmi tieši no fizikas, ja tā tikai pietiekami plaši izprasta.
Iznīcināšanas dziņa tieši atvasināma no termodinamikas. Dzīvība ir krāpšana un blēdīšanās, mēģinājums apiet nenovēršamus un nepielūdzamus likumus; ja to izolē no pārējās pasaules, tā tūlīt nokļūst uz sabrukuma ceļa, kas pa slīpu plāksni noved pie matērijas normālā stāvokļa, ko raksturo nāvei atbilstošs pastāvīgs līdzsvars. Lai pastāvētu, dzīvībai nepieciešama nokārtptība, bet augsti organizētā veidā tā nekur citur nav sastopama kā tikai pašā dzīvībā, tāpēc dzīvība lemta pašpatēriņam, jo sevis uzturēšanai tā spiesta iznīcināt dzīvību, baroties ar saskaņotību, bet tā pārvēršas par'barību tikai tādā mērā, kādā ļauj sevi pazudināt. Šādu likumsakarību diktē nevis ētika, bet gan fizika.
' Pirmais, šķiet, to bija ievērojis Šrēdingers, bet viņš, iemīlējies savos grieķos, nepamanīja to, ko, Rapaporta vārdiem runājot, varētu nosaukt par dzīvības negodu, tās imanerttu, pašas reālitātes struktūrā sakņotu netikumu. Es viņam oponēju, atsaukdamies uz augu fotosintēzi — tie neiznīcina vai vismaz nav spiesti iznīcināt citas dzīvības struktūras, jo pārtiek no saules kvantiem, bet Rapaports man uz to atbildēja, ka visa dzīvnieku pasaule ir augu valsts parazīts. Arī otro cilvēkam raksturīgo iezīmi, kura gan viņam ir kopīga ar gandrīz visiem organismiem, un proti, sadali pēc dzimumiem, Rapaports, izdarīdams savus filozofiskos secinājumus, atvasināja no termodinamiskās statistikas tās informatīvajā nozarojumā. Jebkuru kārtību apdraudošais haoss ir cēlonis tam, ka, informāciju pārsūtot, tā aizvien sašaurinās; lai novērstu dzīvību apdraudošo troksni un izplatītu uz laiku nodibinājušos saskaņu, nepieciešams nemitīgi savstarpēji salīdzināt «iedzimtības tekstus», bet šāda konfrontācija, «salasījums», kura nolūks pasargāties no «kļūdām», ir divu pretējo dzimumu rašanās īstais cēlonis un attaisnojums. Tātad informatīvās pārraides fizikā, pārsūtīšanas teorijā slēpjas dzi- mumatšķirību radošie faktori. Iedzimtības informācijas salīdzinājums ikvienā paaudzē ir obligāta, conditio, sine qua[27] dzīvība nevarētu saglabāties, bet visi pārējie bioloģiskie, algedoniskie, psihiskie, kul- tūrālic uzslāņojumi ir tikai derivāti, konsekvenču mežs, kas izaudzis no šā cietā, fizikas likumu veidotā grauda.
Es vērsu Rapaporta uzmanību uz to, ka šādā veidā viņš universalizē divdzimumu iedalījumu, pārvērš to par kaut kādu Visuma konstanti; viņš tikai smaidīja, nekad neko tieši neatbildēdams. Citā gadsimtā, citā laikmetā viņš, bez šaubām, būtu kļuvis par stingru mistiķi, doktrīnas radītāju, bet mūsu laikmetā, ko atskurbinājusi atklājumu lavīna, kas līdzīgi šrapne- ļiem saplosa jebkuru monolītu doktrīnu, laikmetā, kas nekad agrāk nepieredzētā tempā paātrina progresu un tajā pašā laikā izraisa mūsos vilšanās sajūtu, viņš bija tikai komentators un analītiķis.
Atceros, kādreiz viņš man stāstīja, ka esot apsvēris iespēju izveidot kaut ko līdzīgu filozofisko sistēmu metateorijai jeb arī tādu vispārējo programmu, kura ļautu automatizēt jaunrades procesu: atbilstoši noskaņota mašīna vispirms atražotu jau pastāvošās sistēmas, bet pēc tam aizpildītu lielo ontologu nevērības vai nekonsekvences dēļ radušos robus un izstrādātu jaunas tikpat veiksmīgi kā skrūvīšu vai kurpju ražošanas automāti. Viņš pat esot jau ķēries pie šī darba, sastādījis vārdnīcu un sintaksi, izstrādājis transpozīcijas režīmus un kategoriālās hierarhijas, kaut ko līdzīgu semantiski papildinātai tipu metateorijai, bet pēc tam atzinis savu pasākumu par neauglīgu blēņošanos, kas nav tālāku pūļu vērta, jo nekas cits no šā pasākuma nav iznācis, kā vien noskaidrojusies iespēja ģenerēt no vārdiem radītus tīklus, šūnas vai celtnes, un pat arī kristāla pilis. Rapaports bija mizantrops, un pie viņa gultas aizvien atradās Sopen- hauers, tāpat kā pie manējās bībele. Koncepcija par gribas jēdziena aizvietošanu ar matērijas jēdzienu viņam likās amizanta.
— Tikpat labi varētu apzīmēt «to» vienkārši par noslēpumu, — viņš prātoja, — un pakļaut kvantu analīzei, izkliedēt, difraktēt kristālos, kondensēt vai izkliedēt, un, ja atkal izrādītos, ka «griba» var tikt totāli atsvešināta no jūtošu būtņu iekšējās pasaules un. iespējams pierakstīt tai vēl kaut kādu «paškustī- bas» paveidu, piemēram, šo noslieksmi uz nemitīgu šaudulību, kas, neradīdama nekā cita kā vien grūtības, turklāt ne tikai matemātikā vien, mūs tā kaitina atomos, tad kāpēc gan mēs nevarētu saprasties ar Šopenhaueru?
Rapaports apgalvoja, ka Sopenhauera vīziju atdzimšanas laiks vēl pienāks. Tomēr viņš nebija tikai šā mazā, niknā, sīkstā vācieša apoloģēts.
— Viņa estētika ir nekonsekventa. Iespējams, ka viņš neprata to izteikt, jo par traucēkli bija «genius temporis»[28]. piecdesmitajos gados es reiz biju atombumbas izmēģinājuma sprādziena liecinieks. Vai jūs zināt, Hogart (citādi viņš mani neuzrunāja), ka nav nekā skaistāka par atomsprādziena sēnes krāsām? Nav iespējams ne aprakstīt, ne krāsainā attēlā uzņemt šo, sekundes piecpadsmit ilgo brīnumu, bet pēc tam no apakšas paceļas duļķe, kas tiek uzsūkta, uguns lodes spriegumam atslābstot. Tad uguns lode kā vaļā pasprucis balons uzšaujas mākoņos, un visa pasaule mirklī šķiet izdrāzta no rožu kristāla — Eos Ptero- daktijlos … Deviņpadsmitais gadsimts nesatricināmi ticēja, ka tam, kas ir nāvējošs, jābūt riebīgam. Bet mēs tagad jau zinām, ka tas var būt skaistāks par apelsīnu birzīm. Vēlāk viss krāsu zieds šķiet padzi- sis, nespodrs — un tas notiek apvidū, kur dažās sekundes daļās radiācija nes nāvi.
Atlaidies atzveltņa krēslā, es klausījos viņa vārdos, taču man jāatzīstas, ka dažbrīd pazaudēju pat stāstījuma pavedienu. Kā vecs piena izvadātāja zirgs ietiepīgi atgriežas uz ierastā ceļa, tā arī manās smadzenēs ielavījās pārdomas par zvaigžņu kodu, lai gan es visiem spēkiem tās atvairīju, jo likās, ka, pagaidām šo problēmu atstājot mierā, kaut kas tur varbūt uzdīgs pats no sevis. Tā reizēm taču mēdz notikt.
Cits mans sarunu biedrs bija Taihemers Dilis, un proti, Dilis juniors, fiziķis, kura tēvu es pazinu, bet tas jau ir vesels stāsts. Dilis seniors pasniedza matemātiku vēl Berklijas universitātē. Tolaik viņš bija diezgan pazīstams vecākās paaudzes matemātiķis ar lieliska pedagoga, nosvērta un iecietīga, lai gan arī prasīga cilvēka reputāciju. Kāpēc es viņam nepatiku, nezinu pasacīt. Protams, mūsu domāšanas stils bija
pārāk atšķirīgs, turklāt mani valdzināja ergodika, pret kuru Dilis aizvien izturējās nevērīgi, taču es aizvien jutu, ka runa nav tikai par tīri matemātiskiem jautājumiem. Es gāju pie viņa ar savām idejām — pie kā gan cita es būtu varējis iet —, bet viņš nodzēsa manu sajūsmu kā sveci, īgni atbīdīdams sāņus to, ko gribēju viņam parādīt, bet tajā pašā laikā viņš visai labvēlīgi izturējās pret manu kolēģi Maiersu. Viņš par to rūpējās kā par plaukstošu rozes pumpuru.
Maierss gāja viņa pēdās, lai gan atzīstu, ka kombinatorikā, kuru es jau tolaik uzskatīju par iznīkstošu matemātikas atzarojumu, viņš bija diezgan spējīgs. Māceklis attīstīja meistara domu, tāpēc meistars ticēja viņam, tomēr tas nebija tik vienkārši. Varbūt Dillam bija pret mani instinktīva, tīri dzīvnieciska antipātija? Varbūt es biju pārāk uzplijīgs, pašpārliecināts un iedomīgs? Muļķis es biju katrā ziņā. Neko es nesapratu, taču uz Dillu nebiju ne drusciņas apvainojies. Tomēr Maiersu es necietu un vēl tagad atceros kluso, saldo gandarījuma sajūtu, kad pēc vairākiem gadiem nejauši viņu sastapu. Maierss tolaik strādāja par statistiķi kādā automobiļu firmā, liekas, koncernā «General Motors».
303
Taču man nepietika ar to vien, ka Dilis tik ļoti bija vīlies savā mīlulī. Es gan nevēlēju viņam nekā ļauna, tikai gribēju atgūt viņa ticību manām spējām. Tālab manos jaunības gados, šķiet, nebija tāda prāvāka darba, kuru es būtu pabeidzis, neiztēlodamies, kādām acīm Dilis nolūkotos tā manuskriptā. Daudz pūļu man prasīja pierādījumu izstrāde, ka Dilla variāciju kombinatorika ir tikai ergodiskās teorēmas nepilnīga aproksimācija. Laikam gan nevienu darbu ne pirms, ne pēc tam es nebiju izstrādājis ar tādu rūpību, un nepavisam nav nepamatots pieņēmums, ka visa to grupu koncepcija, kuras vēlāk tika nosauktas par Ho- garta grupām, radusies no klusās kaismes, ar kādu es
20 -1215
neatlaidīgā apņēmībā apvērsu otrādi visu Dilla aksio- mātiku, bet vēlāk, it kā gribēdams paveikt vēl ko piedevām, kaut gan tur nekas vairs nebija grozāms, uzstājos metamatemātiķa lomā un ņēmos visu šo anahronisko koncepciju aplūkot it kā no augšas, garāmejot, lai gan dažs labs no tiem, kas man jau pareģoja augstu lidojumu, nevarēja vien nobrīnīties par šo marģinālo ieinteresētību.
Protams, es nevienam neatzinos, kas bija šā darba patiesais dzinulis, tā slēptie motīvi. Uz ko es īsti cerēju? Es taču negaidīju, ka Dilis beidzot pienācīgi mani novērtēs, atvainosies par Maiersu, atzīs, cik ļoti viņš kļūdījies. Doma, ka šis valdonīgais, šķietami mūžam spirgtais, sīkstais vecis varētu doties uz sava veida Kanosu, bija pārāk 'absurda, lai kaut vai uz mirkli ienāktu man prātā. Arī nekā cita es vispār nevarēju iztēloties notiekam. Viss šeit saistījās ar kaut ko apkaunojošu un šaursirdīgu. Tā reizēm pat vispār cienīts, atzīts un iemīlēts darbonis savas dvēseles slēptākajās dzīlēs visvairāk raizējās par kāda cita, ārpus viņa piekritēju loka stāvoša cilvēka spriedumu, lai gan tam varbūt ir tikai otršķirīgs svars un atklātības acīs vispār nav nekādas nozīmes.
Kas gan Dilis seniors galu galā bija? Pavisam parasts matemātikas pasniedzējs, kādu Savienotajās Valstīs ir desmitiem. Taču šādi racionālistiski prātojumi man neko nelīdzētu, jo vairāk tāpēc, ka tolaik es pat sev vēl nebiju noskaidrojis manu patmīlības idiosinkrāziju jēgu un mērķi. Tomēr, saņemot no spiestuves tikko iespiestos, svaigos, it kā jaunā mirdzumā zaigojošos savu darbu eksemplārus, man bija gaišredzības mirkļi, kad parādījās kalsnējais, izstīdzējušais, sastingušais Dilis ar seju, kas bija līdzīga Hēgeļa sejai portretos, bet Hēgeli es ciest nevarēju un pat lasīt viņu nespēju, jo viņš bija tik pārliecināts, ka ar viņa starpniecību runā pats absolūtais gars, par
godu un slavu visai prūšu valstij. Hēgelim, kā man tagad liekas, šeit nebija nekādas nozīmes — es vienkārši viņu noliku cita cilvēka vietā.
20*
307
Pāris reižu Dillu iztālēm redzēju kongresos un konferencēs, taču izvairījos no sastapšanās, izlikdamies- viņu nepazīstam. Vienreiz viņš pats uzsāka ar mani laipnu un izvairīgu sarunu, bet es izlikos, ka man nepieciešams steidzīgi iziet laukā, jo patiesībā es no viņa vairs nekā negribēju — it kā viņš man būtu bijis vajadzīgs tikai iztēlē. Pēc mana galvenā- darba publicēšanas sāka līt uzslavu lietus, tika uzrakstīts pirmais biogrāfiskais sacerējums par mani, un es jau jutos tuvu savam slepenajam mērķim, un tieši tad es viņu sastapu. Par viņa slimību jau biju dzirdējis, bet nekad nevarēju iedomāties, ka tā tik ļoti varējusi viņu pārvērst. Es ieraudzīju viņu lielā pašapkalpošanās veikalā. Viņš stūma ratiņus, kuros bija sakrautas konservu kārbas, bet es gāju turpat viņam nopakaļ. Visapkārt drūzmējās pūlis. Ašā, zagšus uzmestā skatienā pamanīju viņa ļengani nokārušos, uzburbušos vaigus un, pazīstot, ka tas ir viņš, man sirdī iezagās kaut kas līdzīgs izmisumam. Viņš bija pārvērties par sarukušu večuku ar uzblīdušu vēderu, duļķainām acīm un vaļā atplestu muti, kurš gāja šļūkādams ar lielās galošās ieautām kājām, bet uz apkakles viņam kusa sniegs. Ņudzošā pūļa grūstīts, viņš stūma savus rateļus, bet es steigšus pavērsos sāņus, it kā nobijies no viņa tuvuma, rūpēdamies vienīgi par to, kā ātrāk izkļūt laukā, patiesību sakot, aizbēgt. Es vienā acumirklī biju zaudējis pretinieku, kurš droši vien tā arī nekad neuzzināja, ka viņš man tāds ir bijis. Kādu laiku pēc tam sajutu sevī tukšumu kā pēc loti tuva cilvēka zaudējuma. Ātri izgaisa tā urdīgā izaicinājuma sajūta, kas mani bija skubinājusi sasprindzināt visus spēkus. Laikam gan tā Dilla, kas nemitīgi man
staigāja nopakaļ, pār plecu ielūkodamies mnnos sasvītrotajos rokrakstos, nekad nebija bijis. Kad dažus gadus vēlāk izlasīju ziņu par viņa nāvi, tā mani atstāja jau gluži vienaldzīgu. Bet pagāja ilgs laiks, iekams sadzija iekšējā tukšuma rēta.
Es zināju, ka viņam ir dēls. Ar Di 11u junioru es iepazinos tikai Projektā. Dilla juniora māte, liekas, bijusi ungāriete, tāpēc viņam bija tik īpatnējs vārds, kas atgādināja Tamerlanu. Lai gan viņš skaitījās juniors, par jaunu uzskatīt viņu vairs nevarēja. Viņš piederēja pie vecišķajiem jaunekļiem. Ir tādi cilvēki, kuri liekas radīti tikai vienam noteiktam vecumam. Beiloins, piemēram, ir veidots kā varens sirmgalvis, kas šķiet esam viņa eksistences īstā forma, pēc kuras viņš tiecas lielā steigā, apzinādamies, ka tādējādi ne tikai nezaudēs neko no sava spara, bet iegūs bībele- jisku diženumu un pacelsies pāri jebkurām aizdomām par iespējamu vārgumu. Bet ir arī cilvēki, kuros iekonservējas neatbilstīgas nobriešanas posma iezīmes. Tāds bija Dilis juniors. No tēva viņš bija mantojis stājas svinīgumu, katra žesta rūpīgu izkopi, jo droši vien nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kuriem vienalga, kas jebkurā brīdī notiek ar viņu rokām vai seju. Viņu varēja pieskaitīt pie tā dēvētajiem nemierīgajiem fiziķiem, vismaz kaut kādā ziņā, tāpat kā es biju no nemierīgajiem matemātiķiem, jo viņš bieži pārgāja no viena darba citā un tagad kopš kāda laika strādāja Andersona biofiziku grupā. Tiekoties pie Rapaporta, mēs tuvinājāmies, bet tas. prasīja no manis zināmu piepūli, jo Dilis man nebija simpātisks, tomēr es sevi pievārēju, daļēji viņa tēva piemiņas pēc. Ja tas nav pietiekami saprotams, tad varu tikai piebilst, ka pats to lāgā neapjēdzu, taču viss bija tieši tā.
Daudznozaru speciālisti, ko pie mums reizēm saukāja par «universāļiem», tika augstu vērtēti; Dilis piederēja pie Varžu kurkuļu sintēzes radītājiem. Bet no tematiem, kas bija tieši saistīti ar Projektu, mēs vakaru sarunās pie Rapaporta parasti izvairījāmies. Iekams Dilis pārnāca darbā pie Andersona, viņš bija ieskaitīts — liekas, UNESCO uzdevumā — pētnieku grupā, kurai vajadzēja izstrādāt projektu cilvēces demogrāfiskā uzbangojuma apturēšanai. Viņš stāstīja par to ar gandarījumu. Tur bijuši daži biologi, sociologi un ģenētiķi kopā ar antropologiem. Un, protams, arī slavenības no Nobeļa prēmijas laureātu vidus.
Kāds no viņiem uzskatījis atomkaru par vienīgo glābiņu no cilvēku skaita palveida palielināšanās radītājiem «grēku plūdu» draudiem. Savu argumentāciju viņš attīstījis diezgan jēdzīgi. Ne ar tabletēm, ne ar pierunām nebūšot iespējams apturēt iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu. Nepieciešama būšot kaut kāda plānveida iejaukšanās ģimenes dzīvē. Un nav svarīgi, ka ikviens līdzīgs projekts skanot vai nu baismīgi, vai smieklīgi, kā, piemēram, ierosinājums, pēc kura «atļauju uz bērnu» varētu iegūt tikai ar zināmu daudzumu punktu, teiksim, par noteiktām psi- hofiziskām kvalitātēm, par zināšanām pedagoģikā utt.
Līdzīgas vairak vai mazak racionalas programmas gan esot iespējams izdomāt, taču tās neesot reālizē- jamas dzīvē, jo galu galā novedot pie brīvības ierobežošanas tādā jomā, kuru skart kopš civilizācijas sākumiem neesot iedrošinājusies neviena iekārta. Un arī nevienai no pašreiz pastāvošajām neesot šim nolūkam ne vajadzīgā spēka, ne autoritātes. Vajadzētu taču cīnīties gan ar visspēcīgāko no cilvēku dziņām, gan ar daždažādo konfesiju vairuma nostāju, gan ar tradicionāli izveidotajiem cilvēka tiesību pamatiem. Toties pēc atomkara katastrofas stingra dzimumsakaru un dzimstības reglamentācija kļūtu par neatliekamu, dzīvības uzturēšanai nepieciešamu pasākumu, jo citādi radiācijas deģenerētā iedzimtības plazma novestu pie tā, ka pasaulē nāktu neskaitāmi kropļu bari. Šādu nepieciešamības radītu reglamentāciju pēc tam varētu pārvērst ar likumu nosacītā sistēmā, kura pārzinātu sugas vairošanos, kā arī tās mērķtiecīgu vadību kā evolucionārā, tā kvantitātes ziņā.
Atomkarš, protams, esot baismīgs ļaunums, taču tā tālākās konsekvences varot izrādīties labvēlīgas un nest glābiņu. Šajā garā izteikusies viena daļa zinātnieku, citi pretojušies, un tāpēc vienprātīgi ieteikumi netika izstrādāti.