— Saprāta pacelšana uz valdnieka troņa, — Rapaports teica, — nozīmē to pašu, ko pakļaušanās loģisko secinājumu ārprātam. Tēva priekam par to, ka bērns ir viņam līdzīgs, nav nekādas racionālas vērtības, jo sevišķi, ja tēvs ir viduvējs, neapdāvināts cilvēks — ergo[29] vajadzētu dibināt speciālas sabiedriski visvērtīgāko cilvēku «spermas krātuves» un, mākslīgi apsēklojot, radīt bērnus, kuri līdzinātos šiem vaisliniekiem, tātad būtu pilnvērtīgi. Ar ģimenes nodibināšanu saistīto risku nāktos atzīt par sabiedriski kaitīgu enerģijas patēriņu, ergo partneri būtu jāizvēlas atbilstoši selekcijas kritērijiem, kas ļautu panākt laulāto draugu fizisko un psihisko īpašību pozitīvu korelāciju. Bet tā kā nepiepildītas dziņas izraisa neapmierinātību, kas traucē sabiedrisko procesu vienmērīgas norises, ergo visas šīs dziņas būtu remdināmas vai nu dabiskā ceļā, vai ar attiecīgiem tehniskiem ekvivalentiem, vai arī beidzot pielietojot ķīmiskus vai ķirurģiskus līdzekļus, iznīcinot centrus, kuri rada šīs dziņas.
Pirms divdesmit gadiem ceļojums no Eiropas līdz Savienotajām Valstīm ilga septiņas stundas; iztērējot astoņpadsmit miljardus dolāru, šo laiku saīsināja līdz piecdesmit minūtēm. Ir jau zināms, ka, pateicoties tālākiem miljardiem, lidojuma ilgumu izdosies samazināt vēl uz pusi. Fiziski un garīgi sterilizētais pasažieris (lai tas pie mums neievazātu ne Āzijas gripu, ne arī aziātisku domāšanas veidu), piestūķēts ar vitamīniem un tikko no kārbām ņemtu filmu izrādēm, arvien ātrāk un drošāk varēs traukties no pilsētas uz pilsētu, no kontinenta uz kontinentu, no planētas uz planētu, bet, fenomenāli perfekto aprūpes instrumentu apžilbināts, viņš neiedrošināsies aizbāzt mums muti, lai pavaicātu, kam gan īsti kalpo šie zibenīgi ātrie klaiņojumi. Mūsu vecais, dzīvnieciskais organisms tādus tempus nespēja izturēt, jo pārlieku straujā pārvietošanās no vienas puslodes uz otru izjauc tā miega un nomoda ritmu, taču laimīgā kārtā tika atrasts ķīmisks preparāts, kas šo līdzsvara izjaukumu novērš. Tiesa, šis preparāts reizēm izraisa depresiju, toties ir citi, kas cilvēku uzmundrina; pēdējie gan izraisa vai- nagveida artēriju saslimšanu, taču sirdī savukārt var iespraust polietilēna caurulītes, kurām nedraud aizsērēšana.
Zinātnieks šādās situācijās izturas kā dresēts zilonis, kuru dzinējs nostāda ar snuķi pret šķērsli. Zinātnieks izmanto saprāta spēku, tāpat kā zilonis — muskuļu spēku, tas ir, paklausot attiecīgam rīkojumam; tas ir ļoti izdevīgi, jo zinātnieks gatavs paveikt visu, tāpēc ka viņš ne par ko neatbild. Zinātne kļūst par kapitulantu mūku ordeni; loģiskiem apsvērumiem jāpārvēršas par automātu, kurš aizvietotu morāli; mēs pakļaujamies «augstākās gudrības» šantāžai, kas iedrošinās apgalvot, ka atomkarš varētu atnest sekundāru labumu, kurš izriet no aritmētiskiem aplēsu- miem. Tas, kas šodien ir ļaunums, rit izrādītos par labo, ergo šis ļaunums zināmā mērā ir labs. Saprāts vairs neuzklausa emociju intuitīvos iečukstējumus, perfekti konstruētas mašīnas harmonija kļūtu par ideālu, tāpēc par šādu mašīnu būtu jāpārvēršas visai civilizācijai kopumā un ikvienam indivīdam atsevišķi.
Līdz ar to civilizācijas līdzekļi tiktu apmainīti ar mērķiem un cilvēciskās vērtības aizvietotas ar ērtībām; apsvērumi, kas nosaka to, ka pudeļu aizbāžņus aizvieto ar metāla micītēm, bet micītes — ar plastmasas vāciņiem, kuri nolec, uzsitot tiem ar knipi, paši par sevi ir bez jebkādas vainas, jo tie iemieso tieksmi pēc pilnveidojumiem, kas atvieglo pudeļu atdarīšanu. Bet, ja šos apsvērumus pielietotu cilvēka smadzeņu pilnveidošanai, tad tie kļūtu par gatavo neprātu, jo tādā kārtā katrs konflikts, katra grūta problēma tiktu pielīdzināti neērtam aizbāznim, kurš aizmetams un aizvietojams ar kaut kādu vieglāk manipulējamu ierīci. Beiloins Projektam bija devis nosaukumu Balss no Debesīm, jo tam ir divējāda nozīme. Un rodas jautājums, kāda debesu balss mums jāuzklausa — tā, kas nāk no zvaigznēm, vai arī no Vašingtonas? Būtībā to varētu dēvēt par «Lemon Squeeze» — Citrona Izspiešanas — operāciju, lai gan līdzīgi citronam tiek izspiesti nevis mūsu pauri, bet gan kosmiskais vēstījums. Taču lai dievs žēlīgs mūsu pavēlniekiem un viņu pakalpiņiem, ja patiesi izdotos atrisināt šo uzdevumu.
Ar šādām sarunām mēs vakaros kavējām laiku, jau otro gadu nopūloties atminēt BnD, un aizvien skaidrāk mēs sajūtām to nelāga noģiedu gaisotni, kas lika atskārst, ka drīz sāksies notikumi, kas nosaukumam «Citrona izspiešanas operācija» piešķirs ne vairs ironisku, bet gan jau draudīgu nozīmi.
Lai gan Varžu kurkuļi un Mušu pavēlnieks bija viena un tā pati viela, kas atšķirīgā veidā tika uzglabāta biofiziku un biologu kolektīvos, katrā no tiem lietoja tikai obligātus lokālos nosaukumus, un šajā apstāklī, manuprāt, izpaudās kāda sīka, bet zinātņu vēsturei visai raksturīga iezīme. Izrādās, ka ne pētījumu ceļu nejaušie līkloči, ne arī blakus apstākļi, kādos bija radušies atklājumi, nekad nebija pilnīgi atdalāmi no tiem piemītošām galējās izveides īpatnībām. Protams, ka šie relikti nav nemaz tik viegli nosakāmi taisni tāpēc, ka tie saglabājušies sastingušā veidā, kādā tie nostiprinājušies pašas teorijas dzīlēs un visos vēlākos priekšstatos, kur tie izpaužas kā domāšanas veida pārakmeņojušās pēdas vai nejaušības spiedogs.
Iekams man pirmo reizi Romnijs parādīja Varžu kurkuļus, es tiku pakļauts jau par klasisku kļuvušai procedūrai, kas bija obligāta visiem atnācējiem no lielās pasaules. Vispirms es noklausījos lakonisko magnetofona lentē ierakstīto referātu, ko jau tiku nocitējis, pēc tam, veicis divas minūtes ilgu braucienu ar metro, nonācu sintēzes ķīmijas celtnē, kur atsevišķā zālē zem divstāvu stikla jumola man parādīja kaut ko līdz atlantozaura apmēriem palielinātam ūdens blusas skeletam līdzīgu, kas patiesībā bija Varžu kurkuļa molekulas trīsdimensiju modelis. Atsevišķas atomu grupas atgādināja ķekarus, kas sastāvēja no melnām, purpura, violetām un baltām, ar caurspīdīgām polietilena caurulītēm savienotām lodītēm. Stereoķīmiķis Maršs parādīja atsevišķus amonija radikālus, sārmu grupas, kā arī dīvainiem ziediem līdzīgos «molekulāros reflektorus», kuri akumulēja kodolreakcijās radušos enerģiju. Sīs reakcijas man nodemonstrēja, iedarbinot aparatūru, kura lika secīgi iedegties modeļa iekšienē paslēptajām neona caurulītēm un spuldzītēm, radot kaut ko līdzīgu futūristiskas reklāmas un izrotātas ziemsvētku eglītes krustojumam. Apliecināju savu izbrīnu, kura no manis tika gaidīta, un varēju iet tālāk.
Paši sintēzes procesi notika pazemes telpās, programmējošo mašīnu uzraudzībā, konteineros, kuri bija izolēti ar cilindrveida pārvalkiem, jo zināmos etapos brīžiem radās diezgan spēcīgs korpuskulārs starojums, kas sintēzes noslēgumā gan mitējās. Galvenais sintēzes cehs bija četri tūkstoši kvadrātmetru plašs. No šejienes tālāk varēja nokļūt pazemes tā saucamajā sudrabotajā daļā, kur — it kā dārgumu krātuvē — glabājās pēc zvaigžņu diktāta radītā viela. Tur bija apaļa telpa, pareizāk sakot, kamera bez logiem, ar spoguļa mirdzumā nopulētām sudrabotām sienām; toreiz es zināju, kāpēc tas vajadzīgs, bet tagad jau esmu to aizmirsis. Luminiscējošu spuldžu apmirdzēta, uz masīva postamenta tur stāvēja lielam akvārijam līdzīga stikla tvertne, kas bija gandrīz tukša, tikai pašā tās dibenā bija nogulsnējusies spēcīgi zaigojoša, nekustīga, zilgana šķidruma kārtiņa.
Stikla šķērssiena telpu pārdalīja divās daļās; iepretim tvertnei sienā rēgojās atvere, ar tajā iemontētu, bieza pārvalka aizsargātu, no tālienes darbināmu manipulatoru. Maršs vispirms nolaida pie šķidruma virsmas smailas knaibles, kas atgādināja ķirurģisku instrumentu, bet, kad viņš tās pacēla, no to gala nokarājās gaismā dzirkstošs pavediens, kurš ne ar ko vairs neatgādināja lipīgo šķidrumu. Likās, ka līmvei- dīgā masa būtu izdalījusi elastīgu, bet pietiekami tvirtu šķiedru, kas lēnām vibrēja kā stīga. Kad Maršs atkal nolaida manipulatoru un strauji to sapurināja tā, ka pavediens nokrita, atspulgotā gaismā margojošā šķidruma virsma to vairs nepieņēma; šķiedra sarāvās, piebrieda resnāka, pārvērtās it kā spīdīgā kūniņā un tārpveida kustībām kā īsts kāpurs sāka rāpot, līdz pieskārās stiklam, tad apstājās un pagriezās atpakaļ. Šis ceļojums ilga kādu minūti — pēc tam šis savādais veidojums it kā izšķīda, tā aprises izplūda, un tas atkal uzsūcās mātes masā.
Šim trikam ar «kāpuru» tomēr nebija sevišķas nozīmes. Bet, kad visas ugunis tika nodzēstas un šo pašu eksperimentu atkārtoja tumsā, es uz mirkli pamanīju vāju, bet pietiekami skaidru uzdzirkstījumu, it kā starp rezervuāra dibenu un tā vāku kādā sekundes daļā būtu iedegusies zvaigznīte. Maršs vēlāk man paskaidroja, ka ar luminescenci šai parādībai neesot nekāda sakara. Pavedienam pārtrūkstot, šajā vietā izveidojoties monomolekulāra plēvīte, kas nespējot vairs kontrolēt kodolprocesus, un tāpēc tur rodoties sava veida mikroskopiska ķēdes reakcija, bet uzdzirk- stījums esot sekundārs efekts, jo aktivizētie elektroni, kuri tiekot izmesti augstākos enerģētiskos līmeņos, steidzīgi tos atstājot, izdalīdami līdzvērtīgu daudzumu fotonu."~Es viņam pajautāju, vai ir iespējama kāda Varžu kurkuļu praktiska pielietošana. Šajā ziņā viņiem tagad bija mazāk cerību nekā sintēzes sākumā, jo Varžu kurkuļi vienā ziņā izturoties līdzīgi dzīviem audiem: tāpat kā pēdējie visu ķīmisko reakciju enerģiju izmanto tikai un vienīgi paši savām vajadzībām, tā arī sintezētā viela neļaujot nevienam atņemt savu kodolenerģiju.
Grotiusa grupā, kur bija radīts Mušu pavēlnieks, pastāvēja pavisam citāda kārtība, un šeit pazemē varēja nokļūt, tikai ievērojot ārkārtējus piesardzības noteikumus. Patiesību sakot, es gan īsti nezinu, vai Mušu pavēlnieku novietoja divus stāvus dziļā pazemē tāpēc, ka tam bija dots tāds nosaukums, vai arī tas nokristīts šajā vārdā tāpēc, ka bija radies apakšzemes telpās, kas atgādināja ēnu valstību.
Vispirms, jau laboratorijā, mums vajadzēja uzvilkt aizsargtērpu, kas sastāvēja no liela caurspīdīga kombinezona ar galvas pārsegu un uz muguras ar siksnām piestiprinātu skābekļa balonu. Visām šīm apgrūtinošajām izdarībām, neraugoties uz to lietišķību, piemita kaut kas ārišķīgi ceremoniāls. Cik man zināms, neviens vēl nav pētījis zinātnieku uzvedību laboratorijās no antropoloģiskā viedokļa, bet es nešaubos, ka ne visu, ko viņi dara, diktē nepieciešamība. Gatavoties eksperimentam un realizēt to var ļoti dažādi, bet, ja zināms izrīcības veids nostiprinājies, tas noteiktas aprindās, noteiktā skolā kļūst par ieradumu, kuram jau ir normas, jā, pat dogmata spēks.
Pie Mušu pavēlnieka es devos divu cilvēku pavadībā — gida lomu izpildīja pats mazais Grotiuss. Iekams doties ceļa, mūsu caurspīdīgo aizsargtērpu, iedarbinot kaut kādus kloķus, piepildīja ar skābekli, tā ka ikviens no mums izskatījās pēc spīdīga balona, kura vidū kā sīks sēklas graudiņš atradās pats cilvēks. Pēc tam vēl pārbaudīja, vai tērps ir hermētisks, ko izdarīja ļoti vienkārši — pietuvinot degošu sveci dažādās vietās kombinezonam, kura bija neliels virs- spiediens. Šī operācija atgādināja kaut kadu maģisku izdarību, piemēram, apkvēpināšanu ar vīraku.
Tas viss komponējās svinīgā, nopietnā, it kā rituāli pagausinātā kopumā, droši vien tāpēc, ka spīdīgajā polietilēna balonā ieslēgtais cilvēks nevarēja strau- jak kustēties. Turklāt, atrodoties šajā pārvalka, ari sarunāties nevarēja, bet sazināšanās ar žestu un mīmikas palīdzību vēl vairāk pastiprināja iespaidu, ka šeit norisinās kāda liturģiska ceremonija. Protams, atspēkojot šādus iebildumus, varēja paskaidrot, ka kombinezons pasarga no beta-stariem un, neraugoties uz to, ka tas zināmā mērā apgrūtina kustības, pateicoties savam caurspīdīgumam, tomēr nekavē redzamību u. tml., bet man šķiet, ka es bez sevišķam pūlēm būtu varējis izdomāt citu procedūru, kas gan nebutu tik gleznaina un, galvenais, nesaturētu nekādus smalkus mājienus uz Mušu pavēlnieka nosaukuma simbolisko jēgu.
Atsevišķā telpā ar betona grīdu atradās grodēta vertikāla šahta. Nepatīkami čaukstinot savus tērpus un juzdamies visai neērti tāda karstumā, kāds pasta- vēja šajos zivju pūšļus atgādinošajos pārvalkos, mēs cits pēc cita devāmies lejup pa'šahtas sienās iestiprinātajām dzelzs kāpnēm. Lejā stiepās šaura eja, kādas sastopamas vecās raktuvēs; to apgaismoja regulārās atstarpēs izvietotas aizrežģotas spuldzes. Visus šos aksesuārus, man lojāli jāatzīstas, Grotiusa ļaudis paši nebija iekārtojuši, bet grupa vienkārši izmantoja pazemes daļu, kura kādreiz tikusi paredzēta daudz kareivīgākiem, ar poligonā notiekošiem kodolieroču izmēģinājumiem saistītiem nolūkiem. Dažus desmit metrus tālāk iemirdzējās ar spoguļ- gluda sudraba skārdu klātās sienas. Tā bija vienīgā detaļa, kas atgādināja biofiziku «sudraboto pazemi». Taču tieši tā bija vismazāk pamanāma, tāpat kā mēs ārsta kabinetā neievērojam kailuma erotisko raksturu; mūsu uztveri taču nosaka attiecīgas parādības kopums, nevis atsevišķi tās elementi. Sudraba sienas pie biofiziķiem asociējās ar kaut kāda ķirurģiska tempļa sterilitāti, bet šeit, pazemē, tās šķita daudz noslēpumainākas, un šo iespaidu kā spocīgā panop- tikumā vēl pastiprināja mūsu pūšļveida augumu izķēmotie atspulgi spožajās sienās.
Veltīgi es vēros visapkārt, meklēdams tālāko ceļu, jo gaitenis izbeidzās ar paplašinātu nošļaukumu. Sāņus, cilvēka galvas augstumā, rēgojās dzelzs durtiņas; Grotiuss tās atvēra, un biezajā mūrī parādījās šaujamlūkai līdzīga niša. Abi mani pavadoņi pakāpās sāņus, lai es labāk varētu ielūkoties iekšā.
Atvere no otras puses bija aizsegta ar kaut kādu sarkanīgi blāvu plāksni, kas izskatījās pēc biezam stiklam blīvi piekļautas gaļas blāķa. Zem aizsargtērpa kapuces, kas aizsedza man seju, cauri vienmērīgajai, no skābekļa balona plūstošai dvesmai es uz pieres un vaigu ādas sajutu spiedienu, ko, liekas, nevarēja izskaidrot tikai ar siltuma efektu. Vērīgāk ielūkojies, es pamanīju ļoti gausu, taču ne gluži vienmērīgu kustību, it kā no saviem vākiem izņemts un ar pamatni pie stikla pieplacināts milzu gliemis mēģinātu līst uz priekšu, veltīgi piepūlē sasprindzinādams savu muskulatūru. Šī masa šķita spiežam uz stiklu ar neredzētu spēku — izdarīdama gausas, taču nemitīgas ložņājošas kustības.
Grotiuss laipni, bet noteikti atbīdīja mani no nišas, aizvēra bruņu durtiņas un no plecos uzmestās mugursomas izņēma stikla mēģeni, pa kuras sienām rāpoja vairākas parastās istabas mušas. Kad viņš mēģeni pietuvināja aizvērtajām durtiņām — darīdams to ar mērķtiecīgu, bet svinīgu žestu, — mušas vispirms sastinga, tad izplēta spārniņus un nākamajā mirklī sāka mēģenē virmot kā melnas, nevaldāmas lodītes, man pat likās, ka dzirdu tās nikni sīcam. Grotiuss pievirzīja mēģeni vēl mazliet tuvāk durtiņām, un mušas sāka ņirbēt vēl nevaldāmāk, bet tad viņš mēģeni ielika atpakaļ mugursomā un atgriezās priekštelpā.
Tagad es beidzot uzzināju, kā bija radies šis nosaukums. Mušu pavēlnieks bija tie paši Varžu kurkuļi, tikai daudz lielākā daudzumā, kaut kas ap 200 litriem. Palielinoties masas apjomam, tā tikai pakāpeniski izmainīja savas īpašības, bet, kas attiecās, uz šo patiesi īpatnējo iedarbi uz mušām, nevienam nebija ne vismazākā priekšstata par tā mehānismu, vēl jo vairāk tāpēc, ka, atskaitot mušas, šis efekts bija novērojams tikai pie nedaudziem plēvspārņiem.
Zirnekļi, vaboles un daudzi citi posmkāji, kurus biologi pacietīgi sanesa pie nišas, vispār nereaģēja uz to, ka tuvumā atradās substance, kura izdalīja iekšējo procesu rezultātā radušos siltumu. Tika izsacīti minējumi par viļņiem, izstarojumiem, labi vēl, ka ne par telepātiskiem spēkiem. Mušām, kurām vēderiņu mezgli farmakoloģiskiem līdzekļiem bija paralizēti, šis efekts netika novērots. Taču tas bija diezgan triviāls konstatējums. Nelaimīgās mušas tika narkotizētas, pēc kārtas tām izgrieza visu, ko vien varēja, pārmaiņus tām padarīja nekustīgas vai nu kājas vai spārniņus, taču gala iznākumā izdibināja vienīgi to, ka dielektriķa biezs slānis efektu sekmīgi ekranizē. Tātad tam bija fizikāls raksturs un tas nevarēja tikt uzskatīts par kaut ko «brīnumainu». Par to šaubu nevarēja būt. Taču joprojām nebija zināms, kas īsti to izraisa. Man apgalvoja, ka tas tikšot noskaidrots, jo ar šo jautājumu nodarbojoties atsevišķa bioniķu un fiziķu grupa. Ja arī viņi ko izdibināja, pat vēl šodien man par to nekas nav zināms.
Starp citu, Mušu pavēlnieks nebija bīstams dzīviem organismiem, kas atradās tā tuvumā; pat mušām galu galā neatgadījās nekas ļauns.
11.
Iestājoties rudenim, kas gan notika tikai pēc kalendāra, jo pāri tuksnesim spīdēja tāda pati saule kā augustā, es no jauna — lai gan nevarētu sacīt, ka ar jauniem spēkiem, — ķēros pie koda. To, ko Projektā uzskatīja par vislielāko sasniegumu un kas no tehniskā viedokļa tāds droši vien arī bija, proti, Varžu kurkuļu sintēzi, es savos prātojumos ne tikai nopietni neņēmu vērā, bet patiesībā pilnīgi ignorēju, it kā šis dīvainais sintēzes produkts būtu tikai artefakts. Tā radītāji man pārmeta, ka es vadoties no kaut kādiem iracionāliem aizspriedumiem, kas sakņojoties manā personiskajā nepatikā pret šo substanci, — lai cik smieklīgi tas arī neizklausītos. Daži, piemēram, Dilis, pat secināja, ka zināmais dramatiskais svinīgums, ar kādu abu attiecīgo grupu darbinieki izturējās pret šīm «kodolgļotām», izraisījis manī atturīgu nostāju, kas tad tiekot pavērsta pret pašu Mušu pavēlnieku; pēc citu domām, es empīriķiem ņemot ļaunā, ka viņi paša koda noslēpumam pievienojuši vēl citu, kas saistīts ar šo nezināmas nozīmes vielu.
Es tam nevarēju piekrist, jo Romnija efekts taču arī paplašināja mūsu neziņu, taču tieši tajā — vismaz tolaik — es saskatīju zināmas izredzes noskaidrot Sūtītāju nodomus un līdz ar to izprast arī paša vēstījuma tekstu. Cerībās bagātināt savu atjautu es izstudēju veselu blāķi darbu, kuri bija veltīti cilvēka un dzīvnieku ģenētiskā koda atšifrēšanas vēsturei. Dažbrīd man radās miglaina nojauta, ka par paralēli tai parādībai, kura mani mulsināja, zināmā mērā uzskatāma katram organismam piemītoša «divda- bība», jo tas vienā un tajā pašā laikā ir gan «pats par sevi», gan arī informācijas nesējs nākamajiem laikiem, respektīvi, paaudzēm.
Bet ko gan galu galā šāda analoģija man dotu? Jēdzienisko līdzekļu arsenāls, kādu man varēja sniegt laikmets, dažbrīd šķita satraucoši nabadzīgs. Mūsu zināšanas šķita milzīgas tikai salīdzinājumā ar cilvēku, bet nevis ar Visumu. Starp kumulatīvā eksplozijā attīstošos pirmrindas instrumentālo tehniku un cilvēka bioloģiju mūsu acu priekšā paveras nemitīgi pieaugoša plaisa, kas cilvēci pāršķeļ divās daļās — vienā pusē atrodas informācijas vācēju fronte ar savām rezervēm, bet otrā — vaislīgi pūļi, kur valda inerts līdzsvars, pateicoties smadzeņu uzpildīšanai ar informācijas strebeklīti, kas jau
iepriekš attiecīgi sagatavots tāpat kā mūsu gremojamiem orgāniem domātā putriņa. Tādā kārtā izveidojas īsts juceklības pūznis, jo tikusi pārkāpta'— lai gan noteikti nav zināms, kad tas īsti noticis,— robeža, aiz kuras atsevišķs intelekts nekad vairs nespēs aptvert .visu uzkrāto zināšanu daudzumu.
Ne tikdaudz bagātināt zināšanu krātuves, cik vispirms atmest otršķirīgās un līdz ar to liekās informācijas pārlieku plašās iegulas, — tas, manuprāt, ir mūsdienu zinātnes galvenais uzdevums. Informācijas tehnika radījusi šķietamu paradīzes situāciju, kad, liekas, ikviens, kas vien to vēlas, varētu izzināt visu, taču tā ir absolūta fikcija. Rezignācijai līdzvērtīga izvēle kļuvusi tikpat nepieciešama kā elpošana.
Ja cilvēci nerimtīgi netirdītu, neplosītu un kā ugunsgrēka liesmas nesvilinātu nacionālismu lokāla naida izpausmes, interešu pretešķības (bieži vien šķietamas), vienos zemeslodes punktos sarausta pārmēra bagātība ar tajā pašā laikā līdzās pastāvošu trūkumu citos (kaut gan mūsu tehniskajos līdzekļos jau rodama iespēja — vismaz principā — atrisināt šīs pretrunas), tikai tad varbūt mēs apjēgtu, cik ļoti mazie, asiņainie feijerverki, kurus ar tālvadības ierīcēm darbina nuklārais kapitāls, aizsedz mums to, kas risinās «pats par sevi», atstāts savā ziņā un neviena nekontrolēts. Politika vēl aizvien, gluži tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, uzskata Zemi (tagad tikai tai vēl pievienojot apkārtējo izplatījumu Mēness orbi- tas robežās) par šaha spēles dēli, bet tas pa šo laiku pakāpeniski izmainījies un nav vairs nekustīgs atbalsts, platforma, bet drīzāk plosts, ko svaida neredzamas straumes, aiznesot uz to pusi, kur neviens vēl nav ielūkojies.
321
Es lūdzu piedot man šo metaforiku. Bet, lai gan kopš tā brīža, kad Hermanis Kāns Kasandras profe-
21 - 1215
siju pasludināja par zinātni, futurologi savairojušies kā sēnes pēc lietus, tomēr nez kāpēc neviens no viņiem nav skaidri pasacījis, ka mes esam pilnīgi paļāvušies tehnoloģiskās attīstības patvaļai. Lomas šajā laikā ir mainījušās: cilvēce tehnoloģijai kļuvusi par līdzekli jeb instrumentu principa nezināmā mērķa sasniegšanai. Iedarbīga ieroča meklējumi ulti- matīvi skubināja zinātniekus meklet filozofisko akmeni, kurš tikai ar to atšķīrās no alķīmiķu ideāla, ka droši vien patiesi pastavēja. Futuroloģisko darbu lasītājs varēja aplūkot uz krītpapīra iespiestas diagrammas un tabeles, lai uzzinātu, kad parādīsies ūdeņražhēlija reaktori un kad rūpnieciski tiks apgūtas saprāta telepātiskas īpašības. Šādus nākotnes atklājumus paredzēja, nobalsojot attiecīgu speciālistu pulciņā, pie kam šāda situācija bija draudošāka par vēsturē pieredzētajām, tāpēc ka ta radīja zinātnes fikciju tādās sfērās, par kurām agrak visi bija vienis prātis, ka tur absolūti nekas nav atrodams.^
Pietiek ielūkoties zinātņu vēsture, lai pārliecinātos, ka nākotnes apveidus izlemj šodien mums nezināmi un tāpēc neparedzami spēki. Situāciju vel sarežģīja agrāk vēsturē nepazīts «spoguļa» jeb «dubultdejas» stāvoklis, kad viena pasaules daļa ir spiesta pec iespējas precīzāk un ātrāk atkārtot visu, ko otra sasniegusi bruņošanās joma, un patiesība bieži vien nebija nosakāms, kura puse kādu gājienu vai soli izdarījusi pirmā un kura tikai otrai neatlaidīgi sekojusi. Cilvēces iztēli zināmā mērā bija sastindzinājušās atomiznīcības drausmīgās izredzes, kuras abam pusēm bija tomēr pietiekami skaidras, lai paralizētu to piepildīšanos. Aizraušanas ar stratēģu un padomdevēju zinātnisko institūtu sacerētajiem kodolieroču «Apokalipses scenārijiem» tik liela mērā paralizēja prātus, ka cilvēki vairs nesaskatīja tālākās, varbūt pat vēl draudīgākas, attīstībā ieslēptās briesmas,
Līdzsvara stāvokli taču nemitīgi izjauca kārtējie atklajumi un izgudrojumi.
Septiņdesmitajos gados zināmu laiku valdīja «netiešās ekonomiskās iznīcināšanas» doktrīna, kas bija piemērojama jebkuram no iespējamiem pretiniekiem un ko valsts aizsardzības sekretārs Kaizers ietvēris formulā: «Iekams tuklie izkāmēs, izkāmējušie nobeigsies.» Sacensību kodollādiņu jomā vispirms nomainīja sacensība raķešu nozarē, bet pēc tam sākās vēl dārgāku ieroču — «raķešu pret raķetēm» izveidošana. Kā nākamais eskalācijas solis pavīdēja «lāzeru vairoga» radīšanas iespēja — tam vajadzēja sastāvēt no savdabīgas gamma lāzeru pāļu sētas, kura visu valsti apjoztu ar iznīcinošu staru valni. Šada veida bruņojuma izmaksa tika aplēsta jau uz četri līdz pieci simti miljardiem dolāru. Pēc šāda progresa varēja sagaidīt jau nākamo soli, kad orbītās ievadītu milzīgus, ar gamma lāzeriem apgādātus mākslīgos Zemes pavadoņus—fabrikas, kas, barā lidinādamies virs pretinieka teritorijas, dažās sekundes daļās to pilnīgi varētu izdedzināt ar ultravioletiem stariem. Šādas «nāves joslas» izveidošanas izmaksa tika novērtēta aptuveni jau uz septiņiem biljoniem dolāru. Cīņa par pretinieka ekonomisko iznīcināšanu — pateicoties aizvien dārgāku un dārgāku ieroču ražošanai, kas tādā kārtā izsūc visu valsts organismu, — tika nopietni plānota, taču realizēt to neizdevās, jo super- un hiperlāzeru radīšana tehniski izrādījās pagaidām neiespējama. Žēlsirdīgā Daba ar sava mehānisma īpatnībām šoreiz mūs vēl paglāba no mums pašiem, bet tā taču bija tikai laimīga nejaušība.
Tāda bija politiķu globālā domāšana un tās nosacītā zinātnes stratēģija. Bet pa to laiku sāka izirt visa kultūras vēsturiskā^ tradīcija tāpat, kā sabirst krava, ar ko piepildīts pārāk spēcīgas vētras svaidīts
kuģis. Tika izskaloti lielo historiozofisko koncepciju pamati, no pagātnes mantotajās vērtībās iedibinātās lielās sintēzes pārvērtās iznīcībai lemtos brontozau- ros, un bija sagaidāms, ka tās tiks sadragātas pret kārtējo atklājumu nepazīstamajiem krastiem, kurus varēja cerēt pēkšņi iznirstam mūsu priekšā. Nebija vairs tādu materiālās pasaules klēpī slēptu spēku, nedz arī tādu briesmu parādību, kas tūlīt pēc to atsegsmes netiktu izvērtēti kā ieroči; un tā patiesībā mūsu pretinieks šajā spēlē vairs nebija Krievija, bet gan pati Daba, jo ne jau no krieviem, bet gan no Dabas bija atkarīgs, ar kādiem kārtējiem atklājumiem mēs tiksim apveltīti, un būtu taču tīrais neprāts domāt, ka tā būs mums tik labvēlīga, ka sniegs tikai tādus līdzekļus, kuri atvieglos sugas pastāvēšanu. Izredzes, ka pie pētījumu apvāršņa varētu parādīties tāds atklājums, kas nodrošinātu mums pilnīgu pārsvaru visas planētas mērogā, vēl vairāk paskubinātu nežēlot pūles un līdzekļus, jo tas, kurš pirmais šādu mērķi būtu sasniedzis, kļūtu par hegemonu uz Zemes; un tas viss tika atklātībā pārspriests. Bet vai maz bija ticams, ka spēkus zaudējušais pretinieks pazemīgi ļaus uzlikt sev jūgu? Tāpēc visai šai doktrīnai piemita iekšēja pretruna, jo tā nemitīgi izjauca pastāvošo spēku līdzsvaru, tajā pašā laikā to aizvien atjaunojot.
Mēs kā civilizācija bijām iekļuvuši tehnoloģiskos slazdos, un mūsu likteni izlēma tikai tas, kādas likumsakarīgas, mums vēl nezināmas savstarpējas saiknes piemīt enerģijas un matērijas līmeņiem. Kad es izsacīju šādus uzskatus, mani parasti nosauca par defetistu, jo sevišķi tajās zinātnieku aprindās, kur sirdsapziņa bija iznomāta valsts departamentam. Nemitīgos ķīviņos un strīdos iestigusi cilvēce vēl varēja cerēt uz glābiņu, pārraujot šīs sacensības važas, kamēr tā no kamieļiem un mūļiem pārsēdās
kara ratos, orēs, bričkās, automobiļos, uz tvaika mašīnām un tankiem. Gadsimta vidū totālie iznīcības draudi paralizēja politiku, tajā pašā laikā to neiz-"" mainot un neskartu atstājot tās taktiku, kas dienas pacēla pāri mēnešiem, bet gadus — pāri gadsimtiem, lai gan būtu vajadzējis rīkoties otrādi: uz karogiem kā lozungus rakstīt sugas intereses un apvaldīt tehnoloģisko augšuplidojumu, lai tas nepārvērstos lejup- kritienā.
Reizē ar to starp Lielajiem un Trešo pasauli paplašinājās materiālā plaisa, ko ekonomisti nosauca par «ermoņikas plēšu izstiepšanu», lai gan atbildīgas personas, kuru rokās atradās citu cilvēku likteņi, teicās saprotam, ka tāds stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi ilgi, tomēr tās nepakustināja ne pirksta, it kā gaidot kādu brīnumu. Progresu būtu vajadzējis koordinēt, nevis paļauties uz tā automātiskumu un aizvien pieaugošo pašregulāciju, tāpēc ka būtu neprātīgi iedomāties, ka paveikt visu tehniski iespējamo ir tas pats, kā rīkoties gudri un droši, jo mēs taču nevarējām cerēt uz Dabas brīnišķīgo labvēlību un arvien lielāku tās daļu pārvērst par barību mūsu miesām un mašīnām, tādējādi ielaižot to mūsu civilizācijā. Bet, ja nu izrādītos, ka tas ir Trojas zirgs, salda inde, kas mūs sagandē ne jau tāpēc, ka Visums vēlētu mums ļaunu, bet gan tāpēc, ka esam rīkojušies akli.
Šo fonu savā darba es nevareju neievērot. Man vajadzēja to paturēt prātā, domājot par vēstījuma divdabīgumu. Savās nemainīgajās frakās uzposušies diplomāti ar tīkamām trīsām ceļgalos jau gaidīja Brīdi, kad mēs būsim beiguši neoficiālos, mazāk svarīgos ievadījuma darbus, un viņi, ar ordeņu zvaigznēm apkārušies, izlidos uz zvaigznēm, lai iesniegtu tur akreditācijas dokumentus un apmainītos proto- kolārām notām ar miljardiem gadu vecu civilizāciju.
Mums vajadzēja tikai uzcelt viņiem tiltu. Bet viņi pārgriezīs lentu tā atklāšanas ceremonijā.
Taču kā tas izskatījās patiesībā? Kādā Galaktikas nostūrī reiz bija parādījušās saprātīgas būtnes, kuras, apjaudušas, cik fenomenāls retums ir dzīvība, nolēma iejaukties Kosmogonijā — to koriģējot. Šīs ļoti senās civilizācijas pēcteču rīcībā bija milzīgi, mums gluži neaptverami zināšanu krājumi, ja viņi spēja tik rūpīgi apvienot dzīvību izraisošo impulsu ar pilnīgu neiejaukšanos lokālajos evolūcijas procesos. Radošais signāls nebija vārds, kas kļūst par miesu, jo tas ne mazākā mērā nenoteica topošā apveidus. Šī procedūra savos pamatos bija pavisam vienkārša, vienīgi tā tika atkārtota tik ilgā laika posmā, kas jau pielīdzināms mūžībai, tādā veidā radot plaši izvērstus, stingrus krastus, starp kuriem procesa specializācijai vajadzēja jau risināties pašai par sevi. Tas tika veicināts vispiesardzīgākā veidā. Nekādas detalizācijas, nekādu konkrēj:u norādījumu, nekādu fizikāla vai ķīmiska rakstura nosacījumu, — nekā, izņemot tādu situāciju nostiprināšanu, kas termodinamiski šķita neiespējamas.
Varbūtības pastiprinātājam bija neizsakāmi vāja jauda, un tas iedarbojās vienīgi tāpēc, ka tā klātiene bija visur jūtama, tas izspiedās cauri katram šķērslim, aptverdams nezināmu Galaktikas daļu (varbūt pat visu Galaktiku? — jo mēs nezinājām, cik daudz līdzīgu neredzamu staru tiek izsūtīts). Tas nebija vienreizējs akts, bet gan nemitīga klātiene, kuras ilgums būtu pielīdzināms zvaigžņu mūžam, bet vienlaikus tas pārstāja darboties, kolīdz vēlamais process bija sācies. Bet pārstāja tāpēc, ka starojuma iedarbe uz jau izveidotiem organismiem praktiski līdzinājās nullei.
Starojuma nemitīgums mani pārsteidza. Bez šaubām, varēja būt arī tā, ka Sūtītāji vairs nav starp dzīvajiem, bet process, ko zvaigznē vai zvaigžņu kopā bija izraisījuši viņu astroinženieri, turpināsies, kamēr sau]u raidītājiem pietiks enerģijas. Slepenība, kādā notika mūsu darbs, — visus apstākļus vērā ņemot — man likās noziegums. Runa taču nebija par kādu atklājumu vai veselu atklājumu kompleksu, bet gan par acu atdarīšanu jaunam pasaules skatījumam. Līdz šim mēs bijām akli kucēni. Bet tad Galaktikas tumsā atmirdzēja saprāts, kurš nemēģināja mums uzspiest savu klātieni, bet, taisni otrādi, visrūpīgākā kārtā centās to noslēpt.
Neizsakāmi seklas tagad man šķita agrākās, pirms Projekta rašanās tik populāras hipotēzes, kas svārstījās starp galējo pesimismu, kurš Silentium Uni- versi[30] atzina par dabisko stāvokli, un to bezbēdīgo optimismu, kurš gaidīja skaidri atšķiramās zilbēs izsacītu vēstījumu, ar kādu līdzīgi pirmskolas vecuma bērniem savā starpā vajadzēja sazināties zvaigznēs izkaisītajām civilizācijām. «Sabrucis vēl viens mīts,» es nodomāju, «un mums atklājusies vēl viena patiesība, bet, kā jau parasts, sastopoties ar patiesību, izrādījās, ka mēs neesam spējīgi to aptvert.»
Palika vēl pāri otra, nozīmi izsakošā signāla puse. Bērns var saprast atsevišķus, no filozofiska apcerējuma izrautus teikumus, bet kopumu aptvert tam nav pa spēkam. Mēs bijām līdzīgā situācijā. Bērnu var apžilbināt atsevišķu teikumu saturs, un tāpat mēs bijām izbrīnējušies par atšifrēto niecīgo fragmentu. Tā kā es ilgi biju nopūlējies ar zvaigžņu tekstu, ko atkal un atkal no jauna mēģināju atminēt, es ar to biju savādā kārtā saaudzis un bieži vien, gan tikai tīri intuitīvi, sajuzdams, ka tas paceļas man pāri līdzīgi neaizsniedzamai kalna virsotnei, kā caur miglu samanīju tā apveidu diženumu, tādējādi matemātisko uztveri savā ziņa nomainīdams ar estētisko vai arī varbūt tās abas apvienodams.
Katrs grāmatas teikums, pat no konteksta izrauts, kaut ko nozīmē, taču kopumā ar pārējiem tas saliedējas kā ar iepriekšējiem, tā sekojošiem kaut kādā augstākā jēgas vienībā. No šādiem sakusumiem, uzslāņojumiem un fokusētiem uzkrājumiem galu galā izveidojas laikā sastingusi doma. Zvaigžņu kodā svarīga bija ne tik daudz elementu jeb «kvaziteikumu» jēga, kā to mērķtiecība, kuru es veltīgi pūlējos izprast. Taču signālam piemita iekšēja, tīri matemātiska harmonija, līdzīga tai, kura dižā katedrālē apjaužama skatītājam pat tādā gadījumā, ja viņš nesaprot ne tās mērķtiecības, ne statikas likumus, ne celtniecības kanonus, ne arī, visbeidzot, šeit konkrētā veidolā iemiesotos arhitektūras stilus. Es biju tāds aplūkotājs un ielūkotājies. Zvaigžņu teksts bija neparasts ar to, ka tam nepiemita nekādu «tīri lokālu» iezīmju. Spraišļakmens bez arkām un slodzes nav nekāds spraišļakmens, un šo likumsakarību varētu nosaukt par arhitektūras nelokalitāti. Varžu kurkuļu sintēze bija radusies tieši tādā kārtā, ka mēs no koda izdrupinājām atsevišķus fragmentus, pierakstīdami tiem noteiktu atomuzbūves un stereoķīmisku «nozīmi».
Tādā izrīcībā bija kaut kas vandālisks, it kā mēs «Mobiju Diku» izmantotu par pamācību, kā nogalināmas valzivis un no tām izkausējami tauki. Tā rīkoties būtu iespējams, jo «M^bijā Dikā» valzivju apstrāde ir aprakstīta, lai gan pilnīgi citādā, diametrāli pretējā nostādnē, taču mēs varētu to neņemt vērā, sagraizīt tekstu gabaliņos un pārstatīt pēc savas iegribas. Tātad, neraugoties uz Sutītaju gudrību, kods izrādījās par visai neaizsargātu? Drīzumā man nācās pārliecināties, ka var būt vēl ļaunāk; manām bažām radās jauni motīvi, tāpēc es neatsakos no tās sentimentalitātes, kas izpaužas šajos vārdos.
Noteiktas koda daļas, kā to liecināja izdarītā frekvences analīze, šķietami atkārtojās, tāpat kā teikumā vārdi, taču atšķirības blakus signālos izraisīja impulsu veidojumā nelielas savdabības, kuras mūsu informācijas binārā versija nebija ņēmusi vērā. Pacietību zaudējušie empīriķi, kuri aizvien varēja atsaukties uz «sudraba pazemē» ieslēgtajiem dārgajiem guvumiem, ietiepās, ka šīs atšķirības varētu būt izskaidrojamas ar deformāciju, kas radusies, neitrīno plūsmai mērojot daudzu parseku tālos ceļus kosmosa bezgalīgajās dzīlēs, kā arī — šādā skatījumā — tāpat jau ar gluži niecīgu desinhronizāciju, signālu apveidu asuma zudumu. Es nolēmu šo apgalvojumu pārbaudīt. Pieprasīju signālus reģistrēt no jauna, vismaz prāvākus vēstījuma fragmentus, un salīdzināju jauno, no astrofiziķiem saņemto materiālu ar analoģiskiem, agrāk savstarpēji neatkarīgi izdarītiem pieciem ierakstiem.
Varēja tikai pabrīnīties, ka līdz šim neviens to ar tādu precizitāti nebija izdarījis. Ja pārbauda kāda paraksta autentiskumu, pielietojot aizvien spēcīgākas linzas, beidzot nonāk pie tā, ka palielinājumā redzamās joslas, ko veido ar tinti uz papīra vilktās burtu līnijas, sāk izirt atsevišķos elementos, kuri izsvaidīti uz rupjām kaņepāju virvēm līdzīgām celulozes šķiedrām, un nav iespējams konstatēt, uz kādas palielinājuma robežas mitējas izpausties rakstītāja ietekme, viņa «rakstura» nosacītās burtu veidojuma īpatnības un sākas sfēra, kur pārsvaru gūst rokas nervu šķiedru statistiskās kustības un trīsas, kā arī tintes notecējuma nevienmērības, kas vairs nav rakstītāja varā. Taču to varētu noteikt, salīdzinot virkni parakstu — tieši virkni, bet ne tikai divus, jo tad iezīmējas paliekamās, likumsakarīgās īpatnības atšķirībā no tā, kas radies ikreizēji mainīgo lielumu fluktuācijas rezultātā.
Man izdevās atklāt, ka signālu «apveidu asuma zudums», «desinhronizācija», «izplūdums» pastāv tikai manu oponentu iedomā. Atkārtošanās precizitāte saglabājās līdz pat selektivitātes robežai, kāda piemita reģistrēšanas aparatūrai, kuru lietoja astro- fiziķi, un, tā kā grūti bija pieņemt, ka teksts ticis noskaņots tieši uz šādi kalibrētu aparatūru, tad vajadzēja secināt, ka signāla precizitāte ir lielāka nekā mūsu pārbaudes iespējas raidītāja lietderības koeficienta robežu nosacīšanai.