Tagad šie mirkļi man jau izliekas māns. Starp citu, šodien man ir vieglāk atskārst, ka ne tikai es nespēju un nepratu veikt šo uzdevumu, bet ka tas bija pāri jebkura cilvēka spēkiem. Taču, tāpat kā tolaik, tā arī tagad esmu pārliecināts, ka pie šīs problēmas nedrīkstēja ķerties kolektīviem spēkiem, bet atslēgu tā atrisinājumam vajadzēja atrast kādam vienpatnim, kas prastu atteikties no ierastās domāšanas rutīnas, tātad — kāds viens vienīgs vai arī neviens. Šāda paša bezspēka apzināšanās droši vien izskatās nožēlojama, varbūt pat egoistiska. Varētu likties, ka es meklēju attaisnojumu. Bet, ja vien kur nepieciešams atmest patmīļu un godkāri, aizmirst sirdī iemitinājušos velnēnu, kas lūgsnās diedelē veiksmi, tad tieši šajā pasākumā. Izolācijas un atsvešinātības sajūta toreiz bija pārāk skaudra. Taču visdīvainākais ir tas, ka sakāve, kas bija acīm redzama un nenoliedzama, atmiņā atstājusi cildenuma sajūtu, un šīs stundas un nedēļas tagad, kad es tās atceros, man ir dārgas. Nekad nebūtu domājis, ka kaut kas tāds man varētu atgadīties.
12.
Publicētajās atskaitēs un grāmatās vismazāk vai pat nemaz netiek runāts par to, kāds bijis mans «konstruktīvais» sniegums Projektam, tāpat kā — mīļā miera dēļ — noklusēta arī mana piedalīšanās «konspiratīvajā opozīcijā», kura — kā es nesen to kādā izdevumā lasīju — varēja kļūt par «vissmagāko noziegumu», un, ja tik tālu arī nenogāja, tad tas nav mans nopelns. Tāpēc tagad pastāstīšu par savu noziegumu.
Oktobra sākumā tveice nemazinājās, protams, dienā, jo naktīs temperatūra tuksnesī nokrita jau zem nulles. Dienās es nekur neizgāju, bet pievakarē, pirms iestājās lielāks aukstums, devos tuksnesī, īsās pastaigās, pūlēdamies nepazaudēt no redzes lauka apmetnes augstākās celtnes, jo biju brīdināts, ka smilšu kāpās viegli var apmaldīties. Tas bija reiz atgadījies kādam tehniķim, taču ap pusnakti viņš atgriezās, jo ceļu viņam norādījusi uguņu atblāzma. Agrāk es tuksnesi nepazinu — un tas izskatījās pavisam citāds nekā priekšstati, kādi manī bija radušies no redzētajām filmām vai lasītajām grāmatām. Tuksnesis pletās pilnīgi vienmuļš un tajā pašā laikā neparasti daudzveidīgs. Visvairāk mani pievilka ceļojošo kāpu izskats — tās līdzinājās pagausinātiem milzu viļņiem, kas ar savām ģeometriski tik skaudrajām, spilgtajām formām iemiesoja Dabai raksturīgo atrisinājumu pilnību visur, kur uzmācīgā, reizēm nekautrīgā, reizēm nežēlīgā bio- sfēras stihija nav ieviesusies tās nedzīvajos apgabalos.
Kādreiz, atgriežoties no šādas pastaigas, sastapos ar Donaldu Protero, un, kā izrādījās, šī sastapšanās nebija nejauša. Protero, kādas vecas Kornvelas dzimtas pēctecis otrā augumā, bija visangliskākais no visiem man pazīstamajiem amerikāņiem.
Zinātniskās Padomes sēdēs starp milzīgo Beiloinu un izkāmējušo Dillu uz nemierīgā Rapaporta un it kā no modes žurnāla izgrieztā elegantā Inija fona viņš bija savdabīga figūra tieši tāpēc, ka ne ar ko īpatnēju neiezīmējās. Iemiesota viduvējība, parasta, mazliet palsā zemes krāsā, angliski iegarena seja ar dziļām acu iedobēm un spēcīgu zodu, ar savu mūžīgo pīpi zobos, bezkaislīgu balsi, dabisku mieru, jebkuras izteiktākas žestikulācijas trūkumu, — tikai tā, uzskaitot to, kā viņam trūka, es varu šo cilvēku aprakstīt. Un tajā pašā laikā tas bija pirmās šķiras intelekts.
Man jāatzīstas, ka domāju par Protero ar zināmām bažām, tāpēc ka neticu ideāliem cilvēkiem un, sastopot indivīdu gluži bez dīvainībām, nepilnībām, apsēstības, kaut jel kādas nelielas mānijas un dažiem kvēlas aizrautības izpausmes punktiem, man rodas aizdomas, ka šie cilvēki sistemātiski izliekas (katrs taču spriež pats pēc savas līdzības) vai arī uzskatāmi par gluži niecīgiem. Protams, liela nozīme ir tam, no kādas puses mēs cilvēku iepazīstam. Ja — kā tas parasti gadījās man — es ar kādu iepazinos, lasot viņa darbus, kuriem manā specialitātē ir galēji abstrakts raksturs, tātad zināmā mērā it kā no personības visapgarotākās puses — saskarsmes moments ar tās gluži ķermenisko iemiesojumu, par kuru man jau neviļus — saskaņā ar tā platonisko izpausmi — bija izstrādājies zināms priekšstats," līdzinājās šokam.
Redzot, kā pati doma, pati visaugstākā abstrakcija, svīst, mirkšķina acis, skrubina ausi, labāk vai sliktāk pārvaldot to savas personības mašinēriju, kura, garu rosinādama, tik bieži izrādās tam par kavēkli, es vienmēr sajutu kaut ko no tā ironiski iekrāsotā gandarījuma, kādu sagādā līdzšinējo elku satriek- šana. Atceros, ka mani kādreiz savā automašīnā veda kāds slavens filozofs, solipsisma piekritējs, un ceļā mašīnai pārplīsa riepa. Pārtraucis savus prātojumus, ka visa esamība ir tikai māns. viņš kā jebkurš gluži ikdienišķs cilvēks, viegli krekstēdams ņēmās ar domkratu pacelt savu mašīnu un izripināt rezerves riteni, bet es bērnišķīgā gandarījuma sajūtā nolūkojos uz to visu, it kā redzētu Jēzu Kristu izšņaucam degunu. Pielietodams māņu atslēgu, viņš pievilka māņu uzgriežņus, tad izmisis paskatījās uz savām notašķītajām rokām, kas saskaņā ar viņa teoriju arī taču bija tikai ilūzija, — taču viņam pašam nez kāpēc tas nemaz neienāca prātā.
Bērnībā es nopietni ticēju, ka pastāv ideālu cilvēku kategorija, pie kuras pieder vispirms zinātnieki, bet viņu vidū viscildenākiem vajadzētu būt universitāšu profesoriem, taču dzīves realitāte piespieda mani atsacīties no tik izskaistinātiem priekšstatiem.
Donaldu es pazinu jau gadu divdesmit, taču — nekas tur nebija līdzams — viņš patiesi bija tāds zinātnieks, kuriem ticēt spēj tikai ļoti anahroniski eksaltēti ļaudis. Atceros, ka Beiloins, kurš bija dižena intelekta cilvēks, bet tajā pašā laikā arī liels grēka gabals, kādreiz neatlaidīgi lūdza Donaldu, lai tas vismaz daļēji pielīdzinātos mums un kauču vienu vie^
nīgu reizīti atzītos, ka arī viņam ir kāds nejauks noslēpums, vai, ja tāda nebūtu, tad vismaz izdarītu kaut ko nekrietnu, kas mūsu acīs vērstu viņu cilvēciskāku. Bet Donalds tikai smaidīja un pakšķināja savu pīpi.
Tajā vakarā, kad rieta sarkanīgajā atblāzmā mēs gājām pa smilšu kāpu ieplakām un es vēroju mūsu ēnas aizstiepjamies pa smiltāju, kur atsevišķi graudiņi — gluži kā impresionistu gleznās — šķita margojam mēļā krāsā, it kā tur iedegtos mikroskopiskas gāzes uguntiņas, Protero sāka man stāstīt par savu darbu ar Varžu kurkuļu «aukstajām» kodolreakcijām. Es klausījos vairāk pieklājības pēc un ļoti izbrīnījos, kad viņš sacīja, ka mūsu situācija viņam atgādinot to, kāda bija izveidojusies Manhetenas projekta laikā.
— Ja arī izdotos Varžu kurkuļos izraisīt liela mēroga ķēdes reakciju, — es piezīmēju, — mums nekādas jaunas briesmas nedraudētu, jo ūdeņraža bumbu jauda tā kā tā tehniski ir neaprobežota.
Tad Donalds nolika savu pīpi. Tā bija svarīga zīme. Sameklējis kabatā filmas rullīti, viņš to atritināja un pasniedza man; par gaismas avotu noderēja milzīgais sarkanīgais saules disks. Es mikrofizikā tik daudz orientējos, lai filmā saskatītu elementārdaļiņu kustības sērijveida uzņēmumus mazā pūšļveida kamerā. Donalds, stāvēdams man līdzās, nesteidzīgi norādīja uz atsevišķām, sevišķi nozīmīgām vietām. Pašā kameras vidū atradās sīciņa, kniepadatas galviņai līdzīga Varžu kurkuļu piciņa, bet izirušā kodola zvaigznīte, ko veidoja daļiņu punktētās ceļa pēdas, atradās kādu milimetru attālāk no gļotainā pikuča. Es tur nesaskatīju nekā sevišķa, bet tad sekoja paskaidrojumi un vēl citi uzņēmumi. Bija noticis kaut kas neiespējams: pat tad, kad pikucītis bija norobežots no visām pusēm ar svina plāksnīti, izirstošo atomu zvaigznītes kamerā parādījās ārpus šā aizsega!
— Reakcija risinās kā distances parādība, — Protero secināja. — Enerģija izzūd vienā punktā, reizē ar izirstošo atomu, kurš pēc tam parādās citā vietā. Vai esi kādreiz redzējis, ka burvju mākslinieks ieliek olu kabatā, bet izņem to no mutes? Tas ir tas pats.
— Bet tie taču ir tikai triki! — es vēl aizvien nevarēju un negribēju saprast. — Bet šeit — vai tad sabrūkošie atomi pārlec pāri aizšķērslim? — es jautāju.
— Nē. Tie vienā vietā vienkārši izzūd un parādās citā.
— Bet tas taču ir pretrunā ar nezūdamības likumu!
— Nav sacīts, jo viss norisinās ļoti ātri — šeit izzūd, tur parādās, saproti. Bilance paliek nemainīga. Bet vai zini, kas tos šādā brīnumainā kārtā pārvieto? Neitrīno lauks. Turklāt ar oriģinālu starojumu modulētais — savdabīgs «dievu vējš».
Es zināju, ka tāds'efekts nav iespējams, taču uzticējos Donaldam. Ja mūsu puslodē kāds ko sajēdz no kodolreakcijām, tad tas ir tieši viņš. Apjautājos viņam par šā efekta iedarbes attālumu. Acīmredzot, lai gan pats to vēl neapzinājos, manī pamodās ļaunas nojautas.
— Es nezinu, kāds tas VARĒTU būt. Katrā ziņā ne mazāks kā manas kameras diametrs — divarpus collas. Izmēģināju to pašu Vilsona kamerā — desmit collas.
— Bet vai tu vari reakciju kontrolēt? Tas ir — noteikt vietu, kurp daļiņas «aizlidos» uz mērķi?
— Ar vislielāko precizitāti. Mērķi nosaka fāze — tur, kur lauks sasniedz maksimumu.
Es pūlējos izprast, kāda veida iedarbe te varētu būt. Kodoli sabruka Varžu kurkuļos, bet sabrukuma pēdas tajā pašā laikā iezīmējās ārpus tā. Donalds apgalvoja, ka šī parādība nav ietilpināma mūsu fizikas likumos, jo saskaņā ar tiem šāds process nav iespējams. Mūsu teorētiskās atziņas kvantu efektus tādā makroskopiskā mērogā nepieļauj. Pamazām Protero kļuva runīgāks. Dīvainās parādības pēdas viņš bija uzgājis nejauši, kopā ar savu līdzstrādnieku Makhillu, mēģinot — tāpat vien, uz labu laimi — atkārtot Romnija eksperimentu, tikai šoreiz fizikālā variantā. Viņš mēģinājis iedarboties uz Varžu kurkuļiem ar starojuma plūsmu. Viņam nebijis ne mazākās nojausmas, kas no tā varētu iznākt. Bet tagad rezultāts. Tas noticis jau pirms viņa aizbraukšanas uz Vašingtonu. Nedēļas laikā, kamēr viņš bijis prom, Makhills pēc kopējā plāna uzbūvējis lielāku aparatūru, kas dotu iespēju izmēģināt reakcijas pārvietošanu un centrēšanu vairāku metru rādiusā.
Vairāku metru. Man likās, ka esmu pārklausījies. Donalds, ar tāda cilvēka sejas izteiksmi, kurš uzzinājis, ka viņam ir vēzis, taču fenomenāli prot sevi apvaldīt, piezīmēja, ka principā nekas nekavē uzbūvēt tādu aparatūru, kura pastiprinātu efektu miljoniem reižu — kā jaudas, tā iedarbes attāluma ziņā.
Jautāju, kam šis efekts ir zināms. Donalds nevienam neko nebija teicis, pat Zinātniskai Padomei ne. Viņš man paskaidroja savus motīvus. Beiloinam viņš pilnīgi uzticoties, bet neesot gribējis to nostādīt grūtā situācijā, jo Aivors mūsu vidū bija tas, kurš ir tieši atbildīgs administrācijai par darbu kopumā. Bet, ja tā, Donalds nevarējis neko stāstīt arī nevienam citam no Padomes locekļiem. Par savu Makhillu viņš galvojot. Jautāju, līdz kādai robežai. Donalds pavērās manī, pēc tam paraustīja plecus. Viņš bija pārāk gudrs, lai nesaprastu, ka sākas spēle ar tik augstu likmi, ka galvot vairs nevar ne par vienu. Lai gan bija pavēss, es šīs sarunas laikā nosvīdu caur un cauri slapjš. Do- naids pastāstīja man arī to, kāpēc viņš bijis Vašingtonā. Viņš bija uzrakstījis memoriālu par darbiem Projekta ietvaros un iesniedzis to tieši Rašam, bet tagad aizlidojis pēc atbildes, jo Rašs viņu izsaucis. Memoriālā viņš administrācijai izklāstījis, cik bīstami ir tas, ka mūsu darbi risinās slepenībā. Ja mums pat izdotos izdarīt atklājumus, kas palielinātu valsts militāro potenciālu, tas varētu tikai izraisīt globālo draudu pieaugumu. Pašreizējais stāvoklis dibinās uz trauslu līdzsvaru, tāpēc, neatkarīgi no tā, uz kuru pusi varētu nosvērties svaru kauss, ja tikai kustība, ko šī pārsvēršanās radītu, būs pārāk krasa, tā pretējo pusi var paskubināt uz izmisīgiem soļiem. Līdzsvars saglabājas tāpēc, ka katru vienas puses soli otra puse izlīdzina. Tā norisinās bruņošanās sacensība un politiskie gājieni. Lai gan es Donaldam mazliet ņēmu ļaunā, ka viņš nebija aprunājies pat ar mani, neliku viņam to manīt, tikai pavaicāju, kādu atbildi viņš saņēmis. Starp citu, tas viegli bija uzmināms.
— Es runāju ar ģenerāli. Viņš man apliecināja, ka pilnīgi saprotot manus rakstveidā izklāstītos apsvērumus, taču man jāturpinot darbi tādā pašā garā kā līdz šim, jo neesot zināms, vai pretējā puse neveicot gluži tādus pašus… tātad ar eventuāliem atklājumiem mēs līdzsvaru nevis izjauksim, bet, gluži pretēji, nostiprināsim.
— Es nonācu īstās sprukās, — Donalds beidza.
Pretēji savai pārliecībai, mēģināju viņu iedrošināt,
ka memoriālu droši vien noliks ad ada[31], taču tas viņu nenomierināja.
— Es to rakstīju, — viņš sacīja, — kad man padomā vēl nekas nebija, itin nekas. Bet, kamēr memoriāls gulēja pie Raša, es nokļuvu uz pēdām šim efektam. Domāju jau par to, vai nevajadzētu nelaimīgo dokumentu ņemt atpakaļ, bet tas viņiem būtu licies aizdomīgi. Iedomājies tikai, kā viņi mani tagad uzmanīs!
Atcerējos mūsu «draugu» Vilhelmu Iniju. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš jau saņēmis attiecīgas instrukcijas. Jautāju Donaldam, vai nevajadzētu eksperimentus pārtraukt, bet pašu aparatūru vienkārši demontēt vai pat iznīcināt. Diemžēl es jau iepriekš zināju, ko viņš man atbildēs.
— Reiz izdarītos atklājumus nav iespējams padarīt par nebijušiem. Bez tam ir taču vēl Makhills. Viņš man paklausīs, kamēr esam kopā un darām kopīgu darbu, bet nezinu, kā viņš izturēsies, ja es nolemšu rīkoties pēc tava padoma. Ja arī pat tad es varētu uz viņu paļauties, tas neko nedos, tikai visu mazliet pa- vilks garumā. Biofiziķi jau izstrādājuši darba plānu nākamajam gadam. Es redzēju uzmetumu. Viņi grib paveikt kaut ko līdzīgu tam, ko mēs esam jau sasnieguši. Viņiem ir kameras, ir labi kodolzinātnieki, piemēram, Pikerings, ir invertors, un viņi nolēmuši otrā kvartālā analizēt mikrodetonācijas Varžu kurkuļu monomolekulārajās kārtās. Aparatūra ir automātiska. Ik dienas tiks izdarīti pāris tūkstoši uzņēmumu, un efektu viņi nevarēs nepamanīt.
— Nākamajā gadā, — es piebildu.
— Jā, nākamajā, — viņš atkārtoja.
Nezināju, kas vel būtu piebilstams. Klusēdami gājām mājup pa kāpām, ko apmirdzēja tikko manāms sarkanās rieta saules atspīdums. Atceros, ka iedams redzēju apkārtni tik skaidri un tā likās tik skaista, it kā man tūlīt vajadzētu mirt. Pirms šķīrāmies, grasījos Donaldam vēl pavaicāt, kāpēc viņš par savu uzticības personu izvēlējies tieši mani, taču to nedarīju. Patiesi, nekas jau vairs nebija sakāms.
No speciālo terminu čaulas atlobītā problēma bija vienkārša. Ja Protero nekļūdījās un tālākie eksperimenti apstiprinātu iepriekšējos, tad izrādītos par iespējamu izraisīt tādu kodolsprādzienu, kurš, pārvietots gaismas izplatīšanās ātrumā, postošo enerģiju izraisītu ne eksplozijas vietā, bet jebkurā pēc iegribas izvēlētā zemeslodes punktā. Nākamo reizi sastopoties, Donalds man parādīja aparatūras principiālo shēmu un sākotnējās aplēses, no kurām izrietēja, ka, ja efekts saglabās lineāro raksturu, arī pieaugot jaudai un attālumam, tad ne vienam, ne otram nav nekādu robežu. Varētu sašķaidīt pat Mēnesi, koncentrējot uz Zemes pietiekamu daudzumu skaldāmā materiāla un fokusējot uz Mēnesi kā izvēlēto mērķi.
22*
339
Tās bija nejaukas dienas, bet varbūt vēl sliktākas bija naktis, kad no visdažādākām pusēm apsvēru šos draudus. Aparatūras montēšanai Protero bija vajadzīgs vēl zināms laiks. Ar to nodarbojās Makhills, bet mēs ar Donaldu izdarījām datu teorētisko apstrādi, pie tam interesēdamies, protams, tikai par to tīri feno- menālistisko uztveri. Mums nebija pat norunas, ka mēs to darīsim abi reizē, — šī sadarbība radās kaut kā pati no sevis. Pirmo reizi mūžā man nācās izdarīt aplēses, ievērojot zināmu «konspirācijas minimumu», tas ir, iznīcinot visas piezīmes, izdzēšot ierakstus mašīnas atmiņā un pat nesvarīgos jautājumos izvairoties no telefona sarunām ar Donaldu, jo mūsu kontaktu pēkšņs pieaugums pats par sevi varēja modināt nevēlamu interesi. Mazliet baidījos arī no Beiloina un Rapaporta vērīgajiem skatieniem, lai gan tagad mēs tikāmies retāk. Aivoram bija daudz darba sakarā ar sagaidāmo ietekmīgā senatora Makmahona apciemojumu, kurš bija cilvēks ar lieliem nopelniem, turklāt
vēl Raša personīgs draugs, bet Rapaportu šaja laika nodarbināja informacionisti.
Tā kā es, būdams Padomes loceklis, viens no «lielā piecnieka», taču «bez portfeļa», pat formāli nepiederēju pie kādas noteiktas grupas un pats biju noteicējs par savu laiku, tad neviens nepievērsa uzmanību tam, ka es cauras naktis nosēdēju pie galvenā kom- pjūtera, jo vairāk tāpēc, ka arī agrāk, lai gan aiz citiem iemesliem, tiku to darījis. Izrādījās, ka Makma- hons atbrauks ātrāk, nekā Donalds būs pabeidzis aparatūras montāžu. Negribēdams griezties pie administrācijas ar specificētiem pieprasījumiem, viņš nepieciešamās ierīces vienkārši aizņēmās no citām grupām, tāpat kā tas reizēm bija noticis arī agrāk. Tomēr pārējiem saviem darbiniekiem viņam vajadzēja izdomāt kaut kādus uzdevumus, turklāt tādus, kuru lietderība nemodinātu ne mazākās aizdomas.
Kāpēc īsti mēs tik ļoti steidzāmies ar eksperimentiem, man pašam grūti pasacīt. Par lielā mērogā izdarīto mēģinājumu rezultātu pozitīvajām (pareizāk sakot, negatīvajām) konsekvencēm mēs tikpat kā nerunājām, lai gan man jāatzīstas, ka pirmsmiega vīzijās, izeju meklēdams, es apsvēru pat iespēju izsludināt sevi par planētas diktatoru vai arī sagrābt šādu varu duumviratā ar Donaldu, protams, gan tikai vispārības interešu labā. Tomēr es apzinājos, ka vēsturē pēc vispārības labuma dzinušies gandrīz visi, taču atcerējos arī to, kas no šādiem centieniem iznācis. Cilvēks, kura rokās bija Donalda aparatūra, patiešām varēja piedraudēt ar anihilāciju visām armijām un valstīm. Nopietni šo koncepciju neapsvēru ne jau aiz bailēm zaudēt, jo, manuprāt, nekas vairs nebija zaudējams, bet tāpēc, ka biju dziļi pārliecināts par šāda mēģinājuma katastrofālajām sekām. Tāds solis nevarēja nodrošināt mieru zemes virsū, un es par šāda veida murgiem runāju tikai tāpēc, lai parādītu, kādā dvēseles mulsā biju nokļuvis.
Sie un tālākie notikumi aprakstīti neskaitāmi daudz reižu, taču aizvien sakropļotās versijās. Zinātnieki, kuri saprata mūsu bažas vai personīgi bija mums vēl labvēlīgi, piemēram, kaut vai Beiloins, visu attēloja tādā veidā, it kā mēs būtu rīkojušies sakaņā ar pašam Projektam raksturīgo metodiku vai vismaz ka neesam pat domājuši noklusēt savu pētījumu rezultātus. Toties bulvārprese, izmantodama materiālus, ko tai piegādāja mūsu «draugs» Vilhelms Inijs, pasludināja Donaldu un mani par nodevējiem un ienaidnieka aģentiem, kā tas, piemēram, notika Džeka Sleijera pazīstamajā reportāžu sērijā «BnD sazvērestība». Ja šā trača rezultātā mēs netikām nodoti Kongresa attiecīgās komisijas tiesai kā nelietīgas mahinācijas vaininieki, tad par to mums jāpateicas labvēlīgām oficiālām versijām, Raša aizkulišu atbalstam un beidzot tam apstāklim, ka publiskās jezgas laikā šī lieta jau bija zaudējusi savu aktualitāti.
Tiesa, nepatīkamas sarunas ar atsevišķiem politiķiem man nepagāja secen, taču es viņiem visiem atkārtoju vienu un to pašu: visus mūsdienu antagonisma paveidus es uzskatu par pārejošām parādībām tādā pašā nozīmē, kādā pārejošas bija Aleksandra Lielā vai Napoleona impērijas. Katra pasaules krīze izsverama stratēģijas terminos tikmēr, kamēr šādas rīcības sekas nekļūst par potenciālas iznīcības draudu mums visiem kā bioloģiskai sugai. Kad sugas intereses kļūst par vienu no vienādojuma locekļiem, izvēle jāizdara automātiski, un atsaukšanās uz amerikāņu patriotismu, demokrātiju vai kaut ko citu zaudē jebkuru nozīmi. Ja kāds nostājas citās pozīcijās, tas man vienkārši ir potenciāls cilvēces slepkava. Pašā Projektā krīze tika pārvarēta, taču neapšaubāmi uzradī- sies jaunas. Tehnoloģijas attīstība izjauc mūsu pasaules_ līdzsvaru, un nekas mūs neglābs, ja mēs paši, at- skārtuši šādu situāciju, neizdarīsim praktiskus secinājumus.
Gaidītais senators beidzot ieradās svītas pavadībā un tika sagaidīts ar pienācīgiem cieņas apliecinājumiem, taču viņš izrādījās cilvēks ar takta izjūtu un neielaidās ar mums tāda veida tērzēšanā, kas būtu pielīdzināma baltā cilvēka «pārrunām» ar mežoņiem. Jaunā budžeta gada priekšvakarā Beiloinam bija ļoti svarīgi noskaņot senatoru cik vien iespējams labvēlīgi Projekta darbiem un sasniegumiem, bet, tā kā viņš uzticējās galvenokārt tikai savam diplomātiskajam talantam, tad nopūlējās Makmahonu pilnīgi okupēt. Taču senators veikli no tā izvairījās un ielūdza mani uz pārrunām. Kā es vēlāk uzzināju, Vašingtonā attiecīgi informētu cilvēku vidū man jau bija «opozīcijas līdera» reputācija, un senators pūlējās izdibināt, kāds ir mans «votum separatum»[32]. pusdienu laikā gan es nemaz par to nedomāju. Beiloins, būdams izmanīgāks šāda rakstura pasākumos un intrigās, visādi nopūlējās dot man atbilstošus «norādījumus», bet, tā kā starp mums sēdēja senators, tad viņš varēja tikai signalizēt man ar mīmiku, kurai vajadzēja būt nozīmīgi izteiksmīgai, neuzkrītošai un reizē brīdinošai. Sniegt man iepriekš instrukcijas viņš bija nokavējis, tāpēc tagad šo kļūdu gribēja izlabot un, kad mēs piecēlāmies no galda, viņš saspringa lēcienam uz manu pusi, bet senators sirsnīgi mani apskāva ap vidukli un aizveda uz saviem apartamentiem.
Tur es tiku pacienāts ar ļoti labu martelu,kuru viņš droši vien bija paņēmis līdzi, jo mūsu viesnīcas restorānā nekā tāda nebiju manījis. Senators nodeva man sveicienus no kopīgiem paziņām, atjautīgi izsacīja nožēlu, ka pats nespējot iepazīties ar darbiem, kuri mani padarījuši slavenu, un pēkšņi, it kā neviļus, iejautājās, vai kods galu galā ir vai nav atšifrēts. Te nu viņš bija manā varā.
Saruna noritēja zem četrām acīm, jo visu senatora svītu šajā laikā vadāja pa tām laboratorijām, kuras mēs saucām par «izstādes laboratorijām».
— Jā un nē, — es atbildēju. — Vai jūs varētu kontaktēties ar divgadīgu bērnu? Droši vien varētu, ja jūs ar nolūku grieztos pie viņa, bet ko bērns sapratīs no jūsu runas senātā budžeta jautājumos?
— Itin neko, — senators atbildēja. — Bet kāpēc jūs teicāt «jā un nē», ja pastāv tikai «nē»?
— Tāpēc, ka šis un tas mums tomēr zināms. Jūs jau redzējāt mūsu «eksponātus» …
— Esmu dzirdējis par jūsu pierādījumu. Jūs esot pierādījis, ka «vēstījums» uzskatāms par kāda objekta aprakstu, vai ne? Un jūsu «Varžu kurkuļi» tātad esot šā objekta daļiņa — vai nav tiesa?