Mēs ar Hariju domājām, ka vainīga ir kāda pirātu raidstacija, bet visticamāk kaut kur blēņojās kāds puišeļu bars. Muļķīgā¬kais bija tas, ka šo raidstaciju neizdevās nopeilēt. Aparatūra vienmēr liecināja, ka traucētāji darbojas mums zem kājām.
Ārā auroja sniegputenis. Man neatlika nekas cits kā sēdēt rokas klēpī salikušam. Palīdzēt Harijam es nevarēju. Ziņot Centrā¬lajai bāzei neuzdrošinājos. Tās būtu beigas mūsu brīvībai. Iemigu un pēkšņi uztrūkos. Noteikti biju dzirdējis Harija balsi.
— Uz alu neej . . .
Es pietrūkos gultā sēdus, bet rācija klu¬sēja, it kā neviens neko nebūtu teicis.
«Nervi,» nodomāju. «Tā tik vēl trūka, lai sāktu kliegt! Mieru, puis! . . . Palīdzēt tu viņam nevari. Zaudējums būs mazāks, ja bojā aizies viens un nevis divi.»
Tā es iemigu. Neteikšu, ka gulēju cie¬ši. Vairākas reizes pamodos. Nevarēju ne¬domāt par nelaimē nokļuvušo.
Rīts atausa nosacīti mierīgs. Ātri savācu visnepieciešamāko. Nesaprotu, kāpēc pa¬ņēmu līdzi vairākas pudeles spirta un ielēju blašķē konjaku. Laikam cerēju Hariju at¬rast pusnosalušu. Ar spirtu varēja ierīvēt locekļus, sakurt uguni un nepieciešamības gadījumā arī iedzert kādu malku . . . Iespē¬jams, ka tā rikoties mudināja zemapziņa.
Atrast ieeju alā nebija grūti. Harijs bija precīzi noteicis orientierus. Bez tiem meklēdams nebūtu atradis. Alas ieeja pil¬nīgi saplūda ar apkārtni.
Iededzis laternu un ieslēdzis gāzes anali¬zatoru, līdu tumšajā caurumā. Tūlīt arī ieraudzīju Harija pēdas. Tās veda tikai vienā virzienā. Atpakaļ viņš nebija nācis.
«Tas idiots,» es spriedu, cenzdamies ne¬lamāties, «droši vien ir apmaldījies. Es būšu gudrāks un katru pagriezienu atzī¬mēšu.»
Tomēr nebija ko iezīmēt. Ala gāja slīpi Tibo-Elzas kalna dzīlēs. Drīz ledus sienas nomainīja ieži. Sākumā pelēcīgi, vēlāk ie¬sārti, melni, balti un visu krāsu sajau¬kumā. Grida bija gluda. Sienas it kā pulē¬tas. Labi atceros, ka nodomāju:
«Taisni kā cilvēka roku darbs.»
Kļuva silti. Un tad es ieraudzīju Harija virsdrēbes. Tās bija akurātt salocītas un noliktas labajā pusē pie sienas. Virsū bija uzlikts mazliet pārtikas. Laikam puisis bi¬ja nospriedis, ka visu nav ko stiept līdzi. Atpakaļceļā paņems un iestiprināsies. Rī¬kojos pēc viņa parauga un atstāju vējjaku. Ēdamo un dzeramo paņēmu līdzi visu. Piedevām uzrakstīju zīmīti, ka esmu alā un meklēju viņu, gadījumam, ja ala sa¬zarojas un mēs aizietu katrs ,pa savu ceļu . . . Gāju tālāk. Nekas nemainījās . . . Soļi dunēja . . . Pakrūtē mazliet kņudēja. Vārdu sakot, nejutos visai omulīgi. Lai nomierinātos, sāku rēķināt, cik garu ceļu esmu jau nogājis. Iznāca vairāki kilometri. Nemanot biju sācis ar sevi skaļi sarunā¬ties. Tā tik briesmīgi nenomāca klusums un nedunēja soļi.
«Tas dullais noteikti būs nolēmis aiziet līdz zemes otrai malai. Droši vien vicos uz priekšu, kamēr varēs pakustināt kājas. Es jau nu gan tāds muļķis nebūšu,» pūlē¬jos sev iestāstīt, kaut labi zināju, ka, tāpat kā Harijs, iešu uz priekšu, nedomādams par atgriešanos. Kaut kur vajadzēja būt šī ceļa galam.
Ja tiešām eksistē pazemes pasaule, tad virs galvas ir zeme, no kuras es nācu. Dažiem tā ir arī paradīze, bet citiem elle. Kā nu kuram tai dzīvītē veicas . . .
— Vai jūs par pastardienu? . . . Pastar¬diena — nāves stunda . . . Uguns . . . Uguns . . . Bēgsim ... — sauca kāds, kurš bija viņus atkal uzgājis.
— Nomierinies, draugs! . . . Man pagājur šo nakti parādījās dieva eņģelis un pavēs¬tīja, ka pastardiena tehnisku iemeslu dēļ atlikta uz simttūkstoš gadiem. Mūs tie lielie notikumi vairs neskars. Man jūs varat ticēt ... — profesors mēģināja viņu mierināt.
— Redzat, viens tomēr mūs atrada, — atsāka Dorots. — Tagad viņš būs mierīgs, līdz izdomās jaunu pasaules bojāejas vīziju. Tas, ka cilvēki paši var izraisīt civilizācijas bojāeju, nevienam neienāk prātā. Bet kurā vietā pārtrūka mans stāstī¬jums? Ak jā . . . Paskatījos pulkstenī. Biju jau divas stundas pazemē, bet ala vēl ar¬vien gāja slīpi Tibo-Elzas kalna dzīlēs.
Gribējās ēst. Atsēdos pie sienas un at¬taisīju konservu kārbu. Pie reizes gribēju izlemt, kā rīkoties turpmāk. Jautājums vienkāršs, bet atbilde grūta. Iet uz priekšu vai griezties atpakaļ? . . .
Nolēmu iet vēl divas stundas un tad griezties atpakaļ. Ja es būtu nolēmis iet vēl stundu, pat pusotras, nekas ar mani nebūtu noticis, bet es nolēmu iet divas.
— Tad te jūs esat paslēpušies, — sarunu pārtrauca medmāsa. — Mēs visur izmeklē¬jāmies.
Viņa pievērsās profesoram Elanam Voi-dam.
— Jūs izsauc slimnīcas galvenais ārsts. Es jūs pavadīšu. Te ir daži savdabīgi iekšējās kārtības noteikumi.
«Tad tādas tās lietas,» domāja profe¬sors Voids, nākdams atpakaļ uz nodaļu, «bet es iedomājos nezin ko . . . Prezidenta māsasdēls . . . Par šo joku derētu noplēst pamatīgu summiņu, bet nedrīkst. Taču būs jāsamierinās ar to, ko dod. Pie reizes tā būs laba mēraukla, cik augstu mani vēr¬tē .. . Cerams, ka nauda netiks žēlota. Jāmaksā taču gan par ārstēšanu, gan klu¬sēšanu ... Kā tas izklausīsies, ka paša prezidenta māsasdēls ir psihiski slims! Tas var sabojāt visu karjeru. Opozīcija to vien gaida . . . Tomēr tas avīzes pazi¬ņojums nebija īsti vietā . . . Varēja izdomāt kaut ko labāku. Tagad ir tāda sajūta, ka kāds met cilpu kaklā . . . Ilgi es šeit nepalikšu ... Te vienkārši nebūs, ko darīt. Diagnozi var noteikt jebkurš provinces dakteris.»
Viņš apstājās pie loga, sameklēja ka¬batā galvenā ārsta iedoto papīru un kār¬tīgi ierakstīja kabatas grāmatiņā prezidenta ģimenes telefona numuru. Kļuva priecīgāk. Sāka kņudināt lepnuma velniņš. No visa milzīgā ārstu bara izvēlēts bija vienīgi viņš, profesors Elāns Voids. Tas kaut ko jau nozīmēja. Tā dēļ varēja paciest dažas ne¬ērtības. Viņš taču tagad drīkstēja prezi¬dentu traucēt jebkurā brīdī.
Ventu Dorotu profesors atrada vecajā vietā. Viņš sēdēja uz palodzes un cītīgi rakstīja uz atklātnes kaut kādus skaitļus. Ieraudzījis Voidu, viņš pārtrauca šo no¬darbību un pievērsās ienācējam.
— Nu, ko teica?
— Ārstēšot . . . Nekas nopietns neesot.
— To viņi saka visiem . . . Veseli te ne¬nāk. Lielākā daļa šajā iestādē iespundēti ar varu . . . Jūs iespundēja?
Profesors viegli pamāja ar galvu. Viņam nepatika par šo jautājumu runāt.
— T' it kā mani, — Vents Dorots kon¬statēja.
— Tikai atcerieties — par brīvu te ne¬vienu neārstē. Kādam ir jāatver maks . . .
Nu, iekārtojieties . . Vai vēl neesmu ap¬nicis?
Profesors noraidoši papurināja galvu. Vi¬ņam šī spēle sāka apnikt.
— Tad turpinām . . . Nolēmu iet divas stundas. Kad man bija atlicis iet uz priekšu vēl desmit minūtes, no sienā izcirstām nišām iznāca cilvēki ar šķēpiem rokā. Viens no viņiem, tas laikam skaitījās vecākais, uzrunāja mani:
— Karaļa Karlosa Gudrā vārdā. Jūs esat aizturēts par patvarīgu ielaušanos viņa ekselences neaizskaramajos īpašumos.
Tas viss notika tik negaidīti, ka paliku, kā saka, stāvot ar vienu kāju gaisā. Par pārsteigumā apmulsušo seju puiši atklāti uzjautrinājās. Pie griestiem iedegās spuldzes. Kļuva gaišs kā saulainā dienā. Tikai manas smadzenes nedarbojās. Negri¬bējās ticēt tam, ko redzēju. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, jauni puiši, ģērbu¬šies aizvēsturiskos tērpos. Viņi izskatījās tik groteski, ka sāku nevaldāmi smieties. Beidzot tas pats, kas pirmoreiz uzrunāja mani, uzsita man uz pleca un familiāri teica:
— Pietiek, vecīt . . . Paspēlējies . . . Ta¬gad muti ciet! . . . Tas krīt uz nerviem. Vajag prast savaldīties. Labi audzināts cil¬vēks nekad skaļi neizrāda savas emoci¬jas . . . Ejam . . .
Kādu gabalu mēs gājām klusēdami. Tad, jādomā, puišiem tas apnika vai arī viņi gribēja mani uzmundrināt.
— Mēs jau vakar te vienu saņēmām ciet. Tas gan nesmējās, tikai pamatīgi la¬mājās . . . Tavējais?
Nevarēja būt divu domu, ka tas bijis Harijs. Neatbildējis es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Puiši kļuva runīgāki . . . Nesaprotu, kā¬pēc vienmēr pirmais, ko ierauga, ir otra bikses. Tās saistīja arī viņu uzmanību. Man kājās bija firmas «Gepards» — sintē¬tiska auduma bikses ar neskaitāmām kabatām un metāla apkalumiem. Puisis tās vēroja ar neslēptu interesi.
— Ir gan tev biksītes . . .
Es vienaldzīgi atmetu ar roku, jo tūlīt aptvēru, ka, tāpat kā pie mums, arī šeit biksēm var būt ievērojama loma. Lai pa¬lielinātu to vērtību, es iebāzu rokas uz di¬bena uzšūtajās kabatās un pēc iespējas vienaldzīgāk teicu:
— Tās ir darba . . . Man tur augšā palika ducis labāku . . .
— Sīs jau arī nav sliktas . . .
— Kā nu kuram liekas . . .
To pūlējos pateikt tā, lai svešie nojaustu zemtekstu: «Kas labākas nav redzējis, tam katra skranda ir sajūsmas vērta.»
Kaut ko jau puiši arī uztvēra. Viņi kļuva domīgi, bet es iebāzu rokas bikšu priekšējās kabatās.