— Sveiki, puiši. Ko tad jūs tik drūmi?
— Apnicis ... — kāds novilka.
— Tā jau tam jābūt, — visgudri pie-
bildu. — Katru vakaru -viens un tas
pats ... ,
Pēc šādas kritikas puiši kļuva drošāki.
— Nospļauties mums uz to Barako-su . . . Mums vajadzīga šodiena, ne tas, kas būs, velns zina, pēc cik gadiem . . .
Uzliku jaunu plati.
— Vai gribat ieraut? Skatos, veči jūs te ar pieniņu vien baro. Paši laikam ņem krietni uz krūts . . .
— Vai tad nu bešā . . .
— Jums nedod?
— Tikai augstos svētkos . . .
Es ieņēmu malku un aplaidu pudeli ap-
kārt. .-. • . . '
— Nu, kā?
— Primā . . .
— Nav jau nekas prātīgs. Atšķaidīts spirts. Man tur augšā palika īsts konjaks. Mēli var norīt . . . Esat dzēruši?
Puiši klusēja.
Nākamajā vakarā sarunu atkārtoju.
— Pagaršojiet . . . Tas ir konjaks. Nu? . . . Nav vārdam vietas . . .
— Jā, — puiši kā vienā balsī apstip¬rināja.
Un tā vairākas dienas pēc kārtas, lidz ķēros vērsim pie ragiem.
— Ja jūs nebūtu zaķpastalas, mēs varētu kādu vakaru aizskriet līdz virszemei. Visi te aizņemti ar gatavošanos Barakosas die¬nas svinībām. Nepamanīs . . . Ieeju taču apsargā jūsu vienaudži. Nezinu, kā te, bet pie mums ar savējiem vienmēr var sa¬runāt.» ,
— Kas dežurē? — viens pajautāja. Tā jau bija laba zime.
— Valfrlds ar savu baru.
— Nesanāks . . . Tie ir baigi apzinī¬gi . . .
— Vai tad jūs domājat, ka mēs izdarām kādu noziegumu? Aizskriesim, paķersim un būsim atpakaļ . . . Man te tiri labi pa¬tīk .. . Jūsu sievišķi nav zemē metami, — es norādiju uz savu pirmās dienas pa¬ziņu, kas visu laiku uzturējās manā tu¬vumā.
— Tā, — puiši nosmīnēja, — ir izbijusi karaļa mīļākā . . .
— Nebūsim tik sīkumaini . . . Vai tāpēc sieviete jānosoda?
Nākamajā vakarā pēc kārtējā malka bē¬dīgi piemetināju:
— Viss, — un iesviedu pudeli krūmos. Puiši sērigi noskatījās, kur tā aizripo,
un novilka:
— Parīt dežurēs Vilhelms. Ar to var sarunāt ....
Lai viņus vēl vairāk ieinteresētu, tūdaļ piemetināju: ,
— Pie reizes varēsim paķert līdzi da¬žas bikses un te «uzsist gaisā». Tad pa īstam varēs nosvinēt, kā jūs to saucat, Barakosasi dienu.
Kad šķiramies, jau bijām par visu vie¬nojušies. Lai neradītu nekādas aizdomas, pievērsos savam sievišķim.
Pēc kāda laika sāku meklēt Hariju. Atradu viņu klusā nostūri pie strūklakas. Saprotams, ne jau vienu . . . Pasaucu savu biedru sānis un pastāstiju par savu plānu. Harijs nebija sajūsmināts. Viņš bija iemī¬lējies līdz ausīm.
Pēdējā vakarā pazemē uzrunāju pui¬šus:
— Nu kb, ejam? Varbūt tomēr raustā¬ties no večiem?
Tas aizskāra pašcieņu. Kāds tūliņ no¬rūca:
— Liela lieta veči . . . Neesam maziņie .... .-' , j
— Nu, tad ejam! Nē, vienu acumirkli. Pateikšu dažus vārdus savam biedram. Varbūt arī viņš nāks lidzi.
Tas puišiem diezin kā nepatika, bet iebilst viņi neko neiebilda.
Harijs kļuva skumīgs un vairākas reizes smagi nopūtās. Tie divi, mīlestība un brīvība, plēsa viņu pušu. Tomēr mīlestība izrādījās stiprāka. Harijs vēlreiz nopūtās:
— Neņem, vecais, ļaunā, es palikšu . . .
Roku viņš man nesniedza. Neuzdrīkstējās. Viņš labi zināja, ka, tikko būs sajutis manas rokas spiedienu, neizturēs un nāks līdzi, bet visu mūžu sapņos par meiteni, kas palikusi pazemē.
Atpakaļceļā radās mazs šķērslis. Saskrējos ar savu dāmu. Nolēmu riskēt. Izstāstīju par ieplānoto gājienu. Kad pieminēju konjaku, viņa turpat uz vietas apķērās man ap kaklu un nobučoja mani.
— Mīļais, tu esi ģēnijs. Es iešu jums lidzi.
Puiši jau bija savās vietās un atviegloti nopūtās, ieraudzījuši Harija vietā karaļa bijušo mīļāko.