Spriežot pēc jūsu acīm, šķiet, ka drīzāk es noguršu stāstot savas dzīves neparastos piedzīvojumus nekā jūs — manī klausoties. Jūsu laipnā uzmanība man glaimo tik ļoti, ka nespēju vēl beigt ar stāstu par ceļojumu uz Mēnesi, kā biju nodomājis.
Tātad uzklausiet, ja vēlaties, vēl kādu notikumu, kas ticamības ziņā līdzīgs iepriekšējiem, bet savdabībā un pārsteidzošo brīnumu apjomā to, iespējams, pat pārspēj.
Braidona Sicīlijas ceļojuma apraksts, ko biju izlasījis ar lielu patiku, izraisīja manī vēlēšanos apmeklēt Etnas kalnu. Ceļā uz turieni man nekas sevišķs neatgadījās. Es saku «man», jo dažam labam daudz kas būtu licies apbrīnojams, pārsteidzošs, un, lai līdzsvarotu ceļojuma izdevumus, tāds sāktu sīki un smalki klāstīt notikumus, kas manā izpratnē ir tik ikdienišķi un parasti, ka ar tiem neuzdrīkstos pārbaudīt neviena godīga cilvēka pacietību.
Kādā rītā iznācu no būdas kalna pakājē, cieši apņēmies izpētīt un apsekot slavenā cepļa iekšieni, kaut arī tas maksātu dzīvību. Pēc trīs stundu gara, nogurdinoša gājiena atrados kalna smailē. Tieši toreiz kalns trakoja un bija trakojis jau trīs nedēļas. Kāds tas šādos apstākļos izskatās, par to jau ir tik daudz runāts, ka pat tad, ja to varētu tā aprakstīt, ka jūs spētu visu iztēloties, esmu katrā ziņā nokavējis, un, ja, kā drīkstu apgalvot pēc pieredzes, to nespējat, tad būs labāk, ja nezaudēšu laiku, tiekdamies pēc neiespējamā un bojādams jūsu labo omu.
Es apgāju trīs reizes apkārt krāterim — iedomājieties to kā milzu piltuvi — un, kad pārliecinājos, ka ar to neko gudrāks netikšu, aši izlēmu un ielēcu iekšā. Tikko biju to izdarījis, kad uzreiz atrados sasodīti tveicīgā sutinātavā, kur manas nabaga miesas gan cildenās, gan mazāk cildenās daļas tika pamatīgi iedauzītas un apsvilinātas ar sarkankvēlojošām oglēm, kas vienā laidā šāvās uz augšu.
Bet, lai arī cik sparīgi ogles sprāga augšup, tomēr mana auguma svars, ar kādu tas grima lejup, bija ievērojami lielāks, un es diezgan ātri laimīgā veidā nonācu lejā. Pats pirmais, ko atguvies ievēroju, bija nejēdzīga dārdoņa, dimdoņa, klaigāšana un lādēšanās, kas mani apņēma no visām pusēm. Es atvēru acis un — ko tu neteiksi! — biju Vulkāna un viņa vienacaino milžu sabiedrībā.
Šie kungi, kurus biju savā gudrajā prātā jau sen ieskaitījis melu un iedomu pasaulē, kopš trim nedēļām ķildojās par kārtību un pakļautību, ar ko arī izskaidrojamas trauksmainās jukas zemes virsū. Mana parādīšanās tūdaļ nodibināja mieru un saprašanos.
Vulkāns nekavējoties aizklinkāja pie skapja un sameklēja plāksterus un ziedes, kurus pats arī uzlika un uzzieda, un vienā mirklī manas brūces bija sadziedētas. Viņš arī lika galdā cienastu, pudeli nektāra un gardus vīnus, kādus mēdz baudīt tikai dievi un dievietes.
Tiklīdz biju drusku atguvies, viņš mani iepazīstināja ar savu laulāto draudzeni un viņai pavēlēja gādāt par visām nepieciešamām ērtībām, kādas prasa mans stāvoklis. Skaistā un gaumīgi iekārtotā istaba, kurā viņa mani ieveda, ērtais dīvāns, uz kura viņa mani nosēdināja, dievišķīgais valdzinājums, ko izstaroja visa viņas būtība, jūtīgās sirds maigums — tas viss nav iekļaujams nekādos valodas izteiksmes līdzekļos, un, jau domājot vien par to, man apreibst galva.
Vulkāns man ļoti sīki aprakstīja Etnu. Viņš sacīja, ka tas neesot nekas cits kā pelni, kas, izmesti no viņa ēzes, sakrājušies par kalnu, ka viņam bieži vajagot sodīt savus ļaudis un tad viņš dusmās sviežot tiem ar sarkani kvēlojošām oglēm, ko tie ļoti veikli atsitot un uzsviežot virszemē, lai tās netrāpītos vairs viņam rokās.
— Mūsu domstarpības reizēm ilgst vairākus mēnešus, un parādības, ko tās izraisa virszemē, jūs, mirstīgie, liekas, saucat par izvirdumiem. Arī Vezuva kalns ir viena no manām darbnīcām, uz kuru ved vismaz trīssimt piecdesmit jūdžu garš ceļš zem jūras, līdzīgas nesaskaņas izraisa arī tur tādus pašus izvirdumus.
Ja man patika varenā dieva izsmeļošie paskaidrojumi, tad vēl jo vairāk patika viņa laulātās draudzenes sabiedrība, un, iespējams, es nekad nebūtu šķīries no šīm apakšzemes pilīm, ja daži ļaunprātīgi rosīgi ļautiņi nebūtu Vulkānam piepūtuši pilnas ausis, uzkurinot viņa labajā sirdī spēcīgu greizsirdības liesmu. Ne vismazākais norādījums neļāva man noprast viņa nodomu, līdz kādā rītā, kad es patlaban grasījos pakalpot dievietei, viņš mani satvēra un ienesa istaba, kuru līdz šim nebiju redzejis, paturēja virs dziļas akas — tā man likās — un teica:
— Nepateicīgais mirstīgais, atgriezies pasaulē, no kuras esi ieradies! — Neļāvis man ne mirkli laika, lai attaisnotos, viņš iemeta mani bezdibenī.
Es kritu un kritu arvien pieaugošā ātrumā, līdz bailēs beidzot zaudēju samaņu. Un tad pēkšņi atguvos plašos jūras ūdeņos, ko apmirdzēja saules stari. Kopš jaunības laikiem pratu labi peldēt, nirt un taisīt ūdenī dažādus trikus. Tāpēc jutos šeit kā mājās, un salīdzinājumā ar drausmīgo stāvokli, no kāda biju nupat ticis vaļā, man pašreizējais šķita kā paradīze.
Palūkojos visapkārt, bet nekur nekas cits nebija saskatāms kā vienīgi ūdens klajš, arī klimats, kādā patlaban atrados, ļoti atšķīrās no tā, kāds valdīja meistara Vulkāna smēdē. Beidzot pamanīju kādu gabalu tālāk priekšmetu, kas izskatījās pēc apbrīnojami lielas klints un tuvojās man. Drīz vien noskārtu, ka tas ir peldošs leduskalns. Pēc ilgākas meklēšanas beidzot atradu spraugu, pa kuru varēju tikt uz tā, un uzrāpos pašā kalna smailē.
Diemžēl manam izmisumam nebija robežu, jo arī no šejienes nespēju nekur saskatīt zemi. Beidzot īsi pirms tumsas iestāšanās ieraudzīju kuģi, kas brauca uz manu pusi. Tiklīdz tas bija pietiekami tuvu, es sāku kliegt, man atbildēja holandiski. Ielēcu jūrā, aizpeldēju pie kuģa, un mani uzvilka uz klāja. Apjautājos, kur mēs atrodamies, un saņēmu atbildi — Dienvidjūrā.
Šis atklājums atrisināja visu mīklu. Tagad bija skaidrs, ka biju no Etnas kalna caur zemes viduspunktu iekritis Dienvidjūrā — katrā ziņā pa īsāku ceļu nekā apkārt pasaulei. Līdz šim to, izņemot mani, neviens nebija izmēģinājis; ja es to gadījumā veikšu vēlreiz, tad katrā ziņā izdarīšu rūpīgākus vērojumus.
Lūdzu, lai man iedod kaut ko ieēst, un devos pie miera. Jāsaka, holandieši ir rupji ļaudis. Es pastāstīju savus piedzīvojumus kuģa virsniekiem tikpat atklāti un vienkārši kā jums, mani kungi, bet daži no viņiem, it sevišķi kapteinis, saviebās, it kā šaubītos par stāstītā patiesīgumu. Tomēr, lai vai kā, viņi bija mani laipni uzņēmuši uz sava kuģa, es izmantoju viņu viesmīlību un — smejies vai raudi! — apvainojums bija jānorij.
Es apjautājos, uz kurieni ved viņu ceļš. Saņēmu atbildi, ka viņi devušies izdarīt jaunus atklājumus un, ja manis stāstītais atbilst patiesībai, tad viņu nolūks esot sasniegts.
Mēs atradāmies tieši uz tā ceļa, pa kuru bija devies kapteinis Kuks, un nākamajā rītā sasniedzām Botanī līci — vietu, uz kurieni Anglijas valdībai patiesi nevajadzētu sūtīt sodu izciest blēžus un krāpniekus, bet gan cilvēkus, kas pelnījuši apbalvojumu — tik izšķērdīgi šeit daba sniedz labāko no labākā.
Mēs te palikām tikai trīs dienas; ceturtajā — pēc mūsu aizbraukšanas — sākās drausmīga vētra, kas dažās stundās saplosīja visas mūsu buras, sašķaidīja bugspritu un nogāza lielo bramštengu, kas uzkrita uz lādītes, kur glabājās mūsu kompass, satriecot driskās tiklab lādīti, kā arī pašu kompasu. Katrs, kas bijis uz jūras, zina, cik bēdīgas sekas ir šādam zaudējumam. Mēs neapjautām ne ko sākt, ne ko darīt. Beidzot vētra aprima, sāka pūst pastāvīgs, spirgts vējš.
Bijām braukuši trīs mēnešus; mums vajadzēja būt nobraukušiem milzīgu ceļa gabalu, kad pēkšņi ievērojām visā, kas bija ap mums, apbrīnojamu pārmaiņu. Mums pēkšņi sametās viegli un jautri, mūsu ožu priecēja liegas smaržas, arī jūra bija pārmainījusi savu krāsu — tā nebija vairs zaļa, bet balta.
Drīz vien pēc šīm apbrīnojamām pārmaiņām ieraudzījām zemi un netālu arī ostu, kurp devāmies; tā bija dziļa un plaša osta. To nepildīja vis ūdens, bet lielisks, garšīgs piens.
Mēs piestājām krastā, un atklājās, ka visa sala ir viens vienīgs liels siera gabals. Iespējams, ka mēs to nebūtu pat ievērojuši, ja nenotiktu kāda neparedzēta nejaušība. Uz mūsu kuģa strādāja matrozis, kas no bērna kājas juta pretīgumu pret sieru. Tiklīdz viņš bija izkāpis krastā, tā zaudēja samaņu. Atguvies viņš lūgšus lūdza aizvākt sieru no kāju apakšas prom, un, kad mēs ieskatījāmies vērīgāk, tad sapratām, ka viņam bijusi taisnība — visa sala, kā teikts, nebija nekas cits kā milzum liels siera ritulis. Lielākoties no tā arī pārtika iedzīvotāji, un, cik pa dienu tas tika apēsts, tik naktī atkal pieradās klāt.
Redzējām lielu daudzumu vīna koku ar lieliem, skaistiem ogu ķekariem, kurus izspiežot dabūja nevis sulu, bet pienu. Iedzīvotāji turējās stāvus — skaistas būtnes, lielāko tiesu ap deviņas pēdas garas, ar trim kājām un vienu roku, pieaugušiem uz pieres rēgojās rags, ko viņi prata jo veikli likt lietā. Uz siera virsmas viņi sarīkoja skriešanās sacīkstes, pastaigājās pa to, nemaz neiegrimdami, cēli un svinīgi kā mēs pa zaļu pļavu.
Uz šīs salas vai siera auga arī liels daudzums labības; vārpas izskatījās kā sēnes, tanīs slēpās jau izcepti maizes klaipi, kurus varēja tūlīt pat ēst. Klaiņodami pa siera salu, mēs uzgājām septiņas piena un divas vīna upes.
Pēc vairāk nekā divu nedēļu ceļojuma nonācām pie otra krasta — iepretī tam, pie kura bijām piestājuši. Te mēs uzgājām veselu ceļa gabalu pelējuša zila siera, ko īstie siera cienītāji nezina, kā slavēt. Tanī nebija smidžu, bet uz tā auga brīnumjauki augļu koki — firziķi, aprikozes un vēl tūkstošiem dažādu sugu, ko mēs nepazinām. Šajos kokos — tie bija apbrīnojami lieli — putni bija savijuši neskaitāmas ligzdas. Mēs tur ievērojām arī ledus putniņa ligzdu — tās apmērs bija piecas reizes lielāks par Londonas Sv. Paula baznīcas kupolu. Tā bija prasmīgi savīta no vareniem kokiem, un tanī bija iedētas vismaz — pagaidiet, jo es labprāt mēdzu visu precīzi noteikt — vismaz piecsimt olu un katra tik liela kā alus muca. Mazuļus ligzdā mēs varējām ne vien saskatīt, bet arī dzirdēt čiepstam. Kad mums ar lielām grūtībām izdevās vienu šādu olu atsist vaļā, tanī bija jauns, kails putniņš, labu tiesu lielāks par divdesmit pieaugušām lijām.
Tikko bijām paguvuši putna bērnu izlaist brīvībā, kad nolaidās vecais ledus putns, satvēra nagos mūsu kapteini, uzlidoja savu jūdzi gaisā un, sapēris krietni ar spārniem, palaida vaļā, lai iekrīt jūrā.
Holandieši visi peld kā žurkas — drīz vien viņš bija atkal pie mums, un mēs atgriezāmies uz kuģa. Taču šoreiz negājām pa iepriekšējo ceļu, tāpēc sastapāmies vēl ar daudzām dīvainām parādībām.
Starp citu, mēs nošāvām divus savvaļas vēršus, kuriem bija tikai pa vienam ragam, un tas auga starp abām acīm. Vēlāk mums bija žēl, ka esam tos nogalinājuši, jo dabūjām zināt, ka iedzīvotāji tos pieradina un izmanto jāšanai un braukšanai — tāpat kā mēs zirgus. To gaļa, kā mums teica, garšojot lieliski, taču tautai, kas pārtiek vienīgi no piena un siera, pilnīgi lieka.
Kad bija atlikušas vēl divas dienas, ko iet līdz kuģim, mēs ieraudzījām trīs cilvēkus augstos kokos aiz kājām pakārtus. Es apjautājos, ko viņi nogrēkojušies, kāpēc tik bargi sodīti, un dzirdēju, ka viņi bijuši svešumā, bet, atgriezušies mājās, krāpuši savus draugus, aprakstīdami tādas vietas, kuras nekad nav redzējuši, un attēlodami tādus notikumus, kādi nekad nav bijuši. Es atzinu sodu par taisnīgu, jo ceļotāja svēts pienākums stingri turēties pie patiesības.
Tiklīdz bijām nonākuši pie kuģa, pacēlām enkurus un burājām prom no neparastās zemes. Koki krastā, daži pat ļoti lieli un augsti, visi kā viens divas reizes mums palocījās un pēc tam atkal visi kā viens reizē iztaisnojās.
Kad bijām trīs dienas burājuši, augstā debess vien zina, kur — jo mums vēl joprojām nebija kompasa —, mēs nonācām kādā jūrā, kas izskatījās gluži melna. Mēs nogaršojām šķietami melno ūdeni, un — kas to būtu domājis! — tas bija lielisks vīns. Nu mums bija ko uzmanīt, lai matroži neapdzertos. Taču mūsu prieks bija īss. Nepagāja ne dažas stundas — un mūs no visām pusēm ielenca valzivis un citi neiedomājami liela izmēra dzīvnieki, starp kuriem bija viens, kuru mēs nespējām pārredzēt, kaut arī ņēmām palīgā tālskatus. Diemžēl briesmoni pamanījām tikai tad, kad bijām nonākuši jau īsti tuvu pie tā, un pēkšņi tas ievilka mūsu kuģi ar visiem mastiem un uzvilktām burām plaši ieplestajā rīklē starp zobiem, pret kuriem paša lielākā kara kuģa masts ir nieka skaidiņa.
Paturējis mūs kādu laiku mutē, nezvērs pavēra to labi plati, iekampa pamatīgu malku ūdens un ierija mūsu kuģi — varat iedomāties, tas nebija nekāds nieka kumosiņš! — tieši kuņģī. Te nu mēs gulējām tik mierīgi, it kā nepūstu ne vēsmiņa un kuģis būtu izmetis enkuru. Nav ko liegties, gaiss te bija diezgan silts un nepatīkams.
Visapkārt bija redzami enkuri, tauvas, laivas, barkas un krietns skaits kuģu, daļa ar kravu, daļa bez kravas — to visu briesmonis bija aprijis. Viss, ko mēs darījām, notika lāpu gaismā. Mēs nezinājām vairs, kas ir Saule, Mēness un citas planētas. Parasti divas reizes dienā mums iestājās paisums un divas reizes bēgums. Kad dzīvnieks dzēra, tad mums bija uzplūdi, bet, kad ūdeni nolaida, tad atradāmies uz sēkļa. Pēc gluži pieticīgiem aprēķiniem tas iedzēra reizē vairāk ūdens, nekā tā ir Ženēvas ezerā, kam apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu.
Mūsu ieslodzījuma otrā dienā šai tumsas valstībā mēs ar kapteini un dažiem virsniekiem uzdrīkstējāmies bēguma laikā, kā mēs saucām posmu, kad kuģis gulēja uz sēkļa, doties nelielā pastaigā. Mēs, protams, visi bijām nodrošinājušies ar lāpām un sastapāmies ar saviem desmit tūkstoš dažādu tautību cilvēkiem. Viņi tieši dzīrās noturēt apspriedi, kā atgūt brīvību. Daži bija pavadījuši dzīvnieka kuņģī vairākus gadus. Tiklīdz priekšsēdētājs grasījās mūs iepazīstināt ar lietas apstākļiem, kuru dēļ bijām sapulcējušies, sasodītā zivs sajuta slāpes un sāka dzert; ūdens plūda iekšā ar tādu sparu, ka mums vajadzēja steigšus atgriezties uz kuģiem, citādi draudēja noslīkšana. Vairākiem tikai ar pūlēm izdevās glābties peldus.
Pēc pāris stundām mums uzsmaidīja laime. Tiklīdz nezvērs bija nolaidis ūdeni, mēs sapulcējāmies no jauna. Mani ievēlēja par sapulces vadītāju, un es ierosināju sasaistīt divus lielākos mastus un, kad nezvērs pavērs muti, iespraust tos starp žokļiem, lai tas nevarētu vairs muti aizvērt.
Mans priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts; tika izvēlēti simts spēcīgi vīri nodoma realizēšanai. Tikko bijām mastus savienojuši, radās izdevība likt tos lietā. Nezvērs nožāvājās, un tūdaļ mēs iedzinām sasaistītos mastus žokļu starpā tā, ka viens gals cauri mēlei atdūrās pret apakšējo žokli, otrs gals pret aukslējām, līdz ar to muti aizvērt vairs nebija iespējams pat arī tad, ja mūsu masti būtu bijuši mazāk izturīgi.
Tiklīdz kuņģī viss peldēja, vīri sasēdās laivās pie airiem, un mēs izīrāmies laukā pasaulē. Pēc divu nedēļu ilga gūsta, kā mēs aptuveni aprēķinājām, dienas gaisma mums darīja labu.
Kad bijām visi tikuši laukā no varen ietilpīgā zivs kuņģa, tad sastādījām trīsdesmit piecu kuģu floti, kur bija pārstāvētas visas tautības. Mastus pametām nezvēra mutē, lai pasargātu citus jūras braucējus no drausmīgās nelaimes būt ieslodzītiem šausmīgajā nakts tumsas un netīrumu bezdibenī. Mūsu pirmā vēlēšanās bija dabūt zināt, kādā pasaules daļā mēs atrodamies, bet sākumā nebija nekādas iespējas tikt pie skaidrības. Beidzot pēc rūpīgiem vērojumiem konstatēju, ka atrodamies Kaspijas jūrā. Tā kā šo jūru no visām pusēm apņem zeme un tai nav nekādas saskares ar citiem ūdeņiem, tad mums likās pilnīgi nesaprotami, kā esam varējuši tur iekļūt.
Tad viens no Siera salas iedzīvotājiem, kuru biju paņēmis līdzi, atrada ļoti saprātīgu izskaidrojumu. Pēc viņa domām, nezvērs, kura kuņģī mēs bijām ieslodzīti, atgādājis mūs šurp pa kādu apakšzemes ceļu.
Lai vai kā, te nu mēs bijām un, daudz neprātodami, taisījāmies, ka tiekam krastā. Es izkāpu malā pirmais.
Tikko paguvu spert soli uz sauszemes, kad uzreiz man metās virsū liels lācis.
Aha! — es nodomāju, tu nāc tieši laikā. Es satvēru ar katru roku vienu priekšķepu un apsveicot paspiedu tik sirsnīgi, ka tas neganti iekaucās, taču es, neļaudams sevi aizkustināt, turēju viņu tik ilgi šādā stāvoklī, kamēr viņš aiz bada nobeidzās. Ar to ieguvu visu lāču cieņu, un neviens vairs neuzdrīkstējās stāties man ceļā.
No šejienes devos tieši uz Pēterburgu un dabūju tur no sena drauga ļoti vērtīgu dāvanu — medību suni, kas bija cēlies no slavenās kuces, par kuru reiz jums stāstīju, ka tā, dzīdamās pēc zaķa, atnesās. Diemžēl drīz vien to nošāva kāds nepraša mednieks, kas netrāpīja vis irbju barā, bet sunim.
Atmiņai par labo suni es liku no tā ādas uzšūt sev šo vesti, kas mani allaž, kad eju medīt, neviļus aizved turp, kur slēpjas medījums. Kad esmu no medījuma šāviena attālumā, no vestes aizlido poga un nokrīt tieši tur, kur slēpjas medījums, un, tā kā bises gailis man pastāvīgi ir uzvilkts un pulveris uz laktiņas, tad nekas neaiziet man secen.
Kā jūs redzat, man ir vēl trīs pogas, bet, tiklīdz sāksies medību sezona, tā veste tiks apgādāta ar divām jaunām pogu rindām.
Apmeklējiet tad mani — par garlaicību jums nebūs jāsūdzas. Bet šodien atļaujiet man atvadīties un novēlēt jums patīkamu atpūtu.