Visos šajos gadījumos, godājamie kungi, kuros man gan izdevās laimīgi, bet ar lielām grūtībām izsprukt sveikam, palīdzēja nejaušība, ko es ar attapību un drosmi pratu izmantot savā labā. Kā jau tas ikvienam zināms, visas šīs īpašības vienkop veido veiksmīgo mednieku, jūras braucēju un karavīru. Taču tas būtu gaužām nepiesardzīgs, peļams mednieks, admirālis vai ģenerālis, kurš, vienmēr paļaudamies vienīgi uz nejaušību vai savu laimīgo zvaigzni, nerūpētos par savas amata prasmes pilnveidošanu un nenodrošinātos ar līdzekļiem, kas sekmētu panākumus.
Mani šāds pārmetums neskar ne mazākā mērā, jo esmu vienmēr bijis slavens gan ar savu zirgu, suņu un ieroču izcilajām īpašībām, kā arī neredzētu prasmi ar visu to apieties, tāpēc varu pelnīti lepoties, ka mana vārda slava ilgi neapdzisīs mežos, laukos un pļavās.
Manos nodomos nav sīkumos stāstīt par saviem zirgu un suņu staļļiem vai arī aprakstīt savu ieroču kambari, kā to mēdz darīt suņu, staļļu un medību junkuri, taču divi suņi, man kalpodami, tik ļoti izcēlās, ka es tos nekad neaizmirsīšu, tādēļ, izmantojot gadījumu, gribu kaut īsumā pieminēt.
Viens bija putnu suns — tik nenogurdināms, tik uzmanīgs, tik piesardzīgs, ka ikviens, kas to redzēja, mani apskauda. Es varēju suni nodarbināt tiklab dienā, kā naktī: nakts laikā piekāru viņam pie astes lukturi un tad medīju tāpat vai pat vēl labāk nekā gaišā dienas laikā.
Reiz — tas notika drīz pēc tam, kad biju apprecējies — sieva izteica vēlēšanos piedalīties medībās. Es jāju pa priekšu, lai kaut kam izsekotu, un nepagāja necik ilgs laiks, kad suns jau bija nostājies pie irbju bara — vairākiem simtiem putnu. Es gaidu un gaidu savu sievu, kas kopā ar manu leitnantu un zirgu puisi bija izjājusi tūlīt pēc manis, bet neviens nav ne redzams, ne dzirdams. Beidzot mani sagrābj nemiers, es griežos atpakaļ un apmēram pusceļā dzirdu tādu kā žēlabainu smilkstoņu. Likās — tepat kaut kur tuvumā, bet, cik tālu acis sniedz, nav manāma neviena dzīva dvēsele.
Es nolēcu no zirga, pieplaku ar ausi pie zemes un tagad sapratu ne vien to, ka vaimanas atskanēja no apakšzemes, bet arī skaidri pazinu savas sievas, leitnanta un zirgu puiša balsis. Reizē ievēroju arī, ka netālu atradās akmeņogļu raktuves atvere, un diemžēl nu vairs nebija šaubu, ka mana nabaga sieva un viņas pavadoņi ir tur iebrukuši.
Aulekšiem nesos uz tuvējo ciemu pēc ogļračiem, kam pēc ilga un mokoša darba izdevās izvilkt nelaimīgos no deviņdesmit asu dziļas šahtas.
Vispirms izvilka zirgu puisi, tad viņa zirgu, pēc tam leitnantu, tad viņa zirgu, pēc tam manu sievu un, visbeidzot, viņas turku aidenieku. Vispārsteidzošākais visā šai notikumā bija tas, ka cilvēki un zirgi šai baismīgajā kritienā bija tikuši tikpat kā sveikā cauri, ja neskaita vienu otru zilumu, bet toties viņi bija pārdzīvojuši šausmīgas izbailes. Par medībām tagad, kā jūs to varat iedomāties, vairs nebija, ko gudrot, un man šķiet, es nekļūdīšos teikdams, ka jūs šī stāsta laikā esat aizmirsuši manu suni, tāpēc neņemiet ļaunā, ka arī es vairs to neatcerējos.
Dienesta pienākumi mani aicināja nākamajā rītā doties ceļojumā, no kura atgriezos pēc divām nedēļām. Bija pagājušas tikai pāris stundu, kad es sāku taujāt pēc Diānas. Neviens nebija par viņu licies zinis; mani kalpotāji nodomājuši, ka viņa aizskrējusi man līdzi, un nu man par lielām sirdssāpēm kucīte nebija nekur atrodama.
Tad man iešāvās prātā — un ja nu suns vēl joprojām gaida pie irbēm? Cerības un bailes mani dzīšus aizdzina turp, un — paskat tik, kāds prieks! — suns stāvēja vēl tai pašā vietā, kur biju to pirms četrpadsmit dienām pametis!
— Ņem! — es uzsaucu, Diāna metās uz priekšu, un es notriecu ar vienu šāvienu divdesmit piecas irbes. Bet nabaga dzīvnieks tikko spēja atvilkties līdz manīm, tik izsalcis un nonīcis tas bija. Lai varētu suni dabūt līdzi uz mājām, man vajadzēja to uzcelt zirgā, un jūs varat man ticēt, ka es ar lielu prieku pacietu šīs neērtības.
Pēc vairāku dienu labas kopšanas suns bija atkal tikpat možs un ņirgts kā senāk, un pēc dažām nedēļām tas līdzēja man atrisināt mīklu, ar ko viens pats es droši vien nemūžam nebūtu ticis galā.
Proti, es veselas divas dienas dzinos pakaļ vienam zaķim. Mans suns to arvien no jauna uzdzina man virsū, bet pie šaušanas kā netiku, tā netiku. Burvestībām ticēt nav manā dabā, pārāk daudz brīnumaina gadījies pieredzēt, taču šoreiz visa mana gudrība bija izsmelta. Beidzot tomēr zaķis nonāca man pa šāvienam. Viņš nogāzās, un, kā jūs domājat, ko es atklāju? Četras kājas zaķim bija pavēderē un četras uz muguras. Tiklīdz divi apakšējie pāri bija noguruši, tā zaķis kā veikls peldētājs, kurš prot peldēt tiklab uz vēdera kā uz muguras, apsviedās augšpēdu, un abi jaunie kāju pāri to nesa ar vēl lielāku jaudu uz priekšu.
Nekad man nav gadījies vairs sastapt šāda veida zaķi, un arī šo es dabūju rokā tikai tāpēc, ka manam sunim piemita tik neparasti izcilas īpašības. Tas pacēlās pāri visai savai sugai tik lielā mērā, ka es, daudz negudrodams, piešķirtu tam Vienīgā nosaukumu, ja nebijis mana kurta, kas tam šo godu apstrīdēja.
Šunelis nebija tik daudz ievērojams ar savu izskatu kā neparasto spēju ātri skriet. Ja godājamie kungi būtu to redzējuši, tad — nešaubos ne mirkli — nevarētu beigt to apbrīnot un nemaz nejustos pārsteigti, ka tik ļoti biju to iemīļojis un tik bieži devos ar to medībās. Tas skrēja tik ātri un tik bieži un ilgi man kalpoja, ka bija nodeldējis kājas līdz pašam vēderam un suņa pēdējā mūža posmā varēju to izmantot vienīgi kā āpšu suni — pēdu meklētāju; šo pienākumu tas veica vēl dažu labu gadu.
Savā laikā, vēl tad, kad tas bija kurts — starp citu, tā bija kucīte —, tas dzinās pakaļ zaķim, kas man likās neparasti resns. Man sametās žēl manas kucītes, jo tā bija grūsna un tomēr centās skriet tikpat ātri kā parasti. Tikai pa ļoti lielu gabalu es spēju tai jāšus sekot. Pēkšņi izdzirdu riešanu — it kā vaukšķētu vesels bars suņu, bet tik maigi un vārgi, ka netiku gudrs, ko tas varētu nozīmēt. Bet, kad tiku tuvāk, ieraudzīju zilus brīnumus.
Zaķene bija jožot apbērnojusies, un arī manai kucītei bija atskrējuši kucēni — un, proti, tikpat daudz zaķēnu, cik kucēnu. Zaķēni bija instinktīvi laiduši vaļā ļekas un kucēni ne vien dzinušies pakaļ, bet arī tos noķēruši. Tā es šajās medībās tiku uzreiz pie sešiem zaķiem un suņiem, kaut medības biju uzsācis ar vienu pašu suni.
Šo izcilo kucīti atceros ar tādu pašu patiku kā vareno lietuviešu zirgu, kas nebija ar naudu samaksājams. Pie tā es tiku nejauša gadījuma pēc, kas deva man iespēju parādīt savu jāšanas prasmi un sagādāt sev diezgan krietnu slavu. Proti, es reiz viesojos dižajā grāfa Pržobovska muižā Lietuvā un biju palicis zālē dāmu sabiedrībā sēžam pie tases tējas, kamēr kungi nogāja pagalmā, lai apskatītu jaunu tīrasiņu zirgu, kas nupat kā bija atvests no zirgaudzētavas. Pēkšņi atskanēja palīgā sauciens.
Es steidzos pa kāpnēm lejā un ieraudzīju zirgu tik nevaldāmi trakojam, ka neviens neuzdrīkstējās tam tuvoties vai lēkt mugurā.
Visapņēmīgākie jātnieki stāvēja apmulsuši un satriekti. Apjukums un raizes atspoguļojās visu sejās, kad es ar vienu lēcienu biju zirgam mugurā un to, šādi pārsteigdams, ne vien izbiedēju, bet, pielietodams savu izcilo jāšanas prasmi, arī panācu pilnīgu paklausību un mieru.
Lai to demonstrētu dāmām vēl labāk un aiztaupītu tām nevajadzīgu satraukumu, es, sēdēdams uz zirga, piespiedu to lēkšus ielēkt pa vienu no atvērtajiem logiem zālē, kur notika tējas dzeršana. Te es vairākkārt apjāju aplī gan soļos, gan rikšiem, gan aulekšiem, beidzot uzjāju pat uz galda un šeit miniatūrā jauki nodemonstrēju visu jāšanas skolas augstāko klasi, par ko dāmas bija sevišķi sajūsminātas. Mans kumeļš visu paveica tik apbrīnojami veikli, ka nesaplēsa nevienu kannu, ne tasīti. Notikums pacēla manu prestižu dāmu un grāfa kunga acīs tik augstu, ka viņš ar parasto pieklājību lūdza mani pieņemt jauno zirgu par dāvanu un, jājot ar to, iekarot karagājienā pret turkiem, kas bija grāfa Miniha vadībā drīzumā paredzams, uzvaru un slavu.
Nevaru iedomāties vēl patīkamāku dāvanu par šo, kas man pareģoja krietnus panākumus karalaukā. Tik pakļāvīgs, drosmīgs un ugunīgs zirgs, reizē jērs un Bucefals, — tam vajadzēja man ik brīdi atgādināt par braša karotāja pienākumiem un apbrīnojamiem Aleksandra varoņdarbiem, kādus viņš savā jaunībā paveicis karalaukā.
Šķiet, ka mēs, starp citu, arī tāpēc devāmies karagājienā, lai no jauna celtu godā krievu ieroču slavu, kas bija dabūjusi mazliet ciest cara Pētera vadītajā kaujā pie Prutas. Tas mums arī izdevās labāk par labu ar dažādiem gan grūtību pārpilniem, toties slavas vainagotiem karagājieniem tā lielā karavadoņa vadībā, kuru esmu jau iepriekš pieminējis.
Pieticība neļauj padotajiem lepoties ar lieliem panākumiem un uzvarām, slava parasti tiek vadoņiem, lai arī kādas būtu to cilvēciskās īpašības, un pat gluži aplam ar to apveltī karaļus un karalienes, kas nekad nav oduši pulvera dūmus — ja nu vienīgi manevros —, nekad nav kāju spēruši karalaukā, ne redzējuši karaspēku kaujas gatavībā, tikai goda sardzes maiņu.
Tāpēc es neko īpaši nepretendēju uz slavu, kas gūta mūsu lielākajās sadursmēs ar ienaidnieku. Mēs visi pildījām savu pienākumu, kas patriotu, karavīru, īsi sakot, goda vīru valodā aptver ļoti plašu jēdzienu, jēdzienu ar svarīgu saturu un nozīmi, kaut arī lielam baram dīkdieņu politikāņu par to ir visai neskaidrs priekšstats. Tā kā man bija pakļauts viens huzāru korpuss, tad es veicu dažādus pasākumus, kur vajadzēja paļauties vienīgi uz paša attapību un drosmi. Šeit gūtos panākumus, man šķiet, varu ar pilnām tiesībām ieskaitīt savā un to brašo biedru kontā, kurus vedu pretī uzvarām un iekarojumiem.
Reiz, kad mēs ietriecām turkus Očakovā, avangardam bija ko turēt. Mans ugunīgais kumeļš mani gandrīz ierāva pašā elles peklē. Es stāvēju stipri attālā priekšējā postenī, kad pamanīju tuvojamies ienaidnieku, ko bija apņēmis vesels putekļu mākonis, kas neļāva man noteikt ne viņu īsto skaitu, ne arī nojaust viņu tālāko rīcību.
Doties pašam tādā putekļu aizsegā būtu bijis tīrais sīkums, taču nelīdzētu man nenieka un netuvinātu arī mērķim, kura dēļ biju izsūtīts uz priekšu. Tāpēc liku labajam un kreisajam flangam izvērsties izklaidus uz abiem spārniem un sacelt cik vien iespējams vairāk putekļu. Pats es devos tieši virsū ienaidniekam, lai to papētītu no lielāka tuvuma. Tas man izdevās, jo ienaidnieks turējās pretī tikai tik ilgi, kamēr bailes no maniem flangu vīriem lika viņam nekārtībā atkāpties. Tagad bija pienācis īstais laiks drosmīgi doties uzbrukumā. Mēs izklīdinājām viņus pilnīgi, sakāvām uz nebēdu un iedzinām ne vien cietoksnī, bet vēl tam cauri — daudz tālāk, nekā mēs bijām cerējuši un gaidījuši.
Kā jūs zināt, mans kumeļš bija nepieredzēti ātrs, tāpēc, dzenoties pakaļ, es biju pirmais un, redzot, ka ienaidnieks pa pretējiem vārtiem atkal izlingo laukā, uzskatīju par prātīgāku palikt tirgus laukumā un tur dot pavēli pūst taurē un visus sapulcināt. Es pieturēju zirgu, bet varat iedomāties, kungi, manu izbrīnu, kad neredzēju ne vien taurētājus, bet arī no saviem huzāriem nekur tuvumā nevienas dzīvas dvēseles.
Varbūt viņi auļo pa citām ielām? Kur viņi varēja palikt? — es gudroju. Lai vai kā, es spriedu, nekur tālu viņi nevarēja būt un droši vien drīz mani panāks. Tā apsvērdams, es piejāju ar savu smagi elsojošo zirgu pie akas tirgus laukumā un ļāvu, lai tas padzeras. Zirgs dzēra aizgūtnēm — tik negausīgi, ka šķita, slāpes nav dzesējamas. Taču nekāda brīnuma tur nebija, jo, kad es pametu acis atpakaļ, meklēdams, kur palikuši mani ļaudis, tad jūs gan, mani kungi, nevarat iedomāties, ko es ieraudzīju. Nabaga dzīvniekam visa pakaļpuse, krusti un gūžas bija pazuduši — kā nebijuši, kā ar nazi nogriezti! Tāpēc arī ūdens pakaļpusē plūda tikpat aši ārā, kā pa priekšgalu iekšā, bet zirgam no tā nekas ne tika, ne arī to atsvaidzināja.
Kā tas varēja gadīties, palika man neatminama mīkla, līdz no gluži pretējas puses aulekšiem atsteidzās mans zirgu puisis un lādēdamies, laimes vēlēdams, izstāstīja man sekojošo.
Kad es esot kopā ar bēgošo ienaidnieku drūzmu spraucies cietoksnī, pēkšņi laists lejup aizsargrežģis un ar to kā ar cirvi tikusi nocirsta mana zirga pakaļpuse. Vispirms šī pati pieminētā pakaļdaļa, uz nebēdu sperdama, pastrādājusi posta darbus starp ienaidnieku karotājiem, kas gluži kā bez prāta lauzušies noslēgtajos vārtos, pēc tam uzvarētāja gaitā devusies uz tuvējo pļavu, kur es to droši vien vēl tagad atradīšot.
Es tūlīt griezu apkārt, un tā zirga puse, kas man vēl bija atlikusi, neticami ātros auļos aiznesa mani uz pļavu. Jutos neizsakāmi priecīgs, te ieraudzījis otru zirga pusi, un, kad sapratu, ka abas mana zirga puses ir dzīvotspējīgas, liku tūlīt pat atsaukt mūsu pulka kalēju. Tas, ilgi negudrodams, sadiedza abas puses ar jaunām lauru koka atvasēm, kas tieši tobrīd gadījās pie rokas. Brūce laimīgi sadzija, bet gadījās kaut kas tāds, kas var gadīties vienīgi tik slavenam zirgam. Proti, atvases izlaida saknes zirgā, sāka augt augšup un izliecās pār mani kā lapene, tāpēc vēlāk ne vienreiz vien iznāca doties goda pilnā ceļā, jājot savu, kā arī sava rumaka lauru ēnā.
Tikai garāmejot vēl pieminēšu kādu citu kļūmīti, kas gadījās pēc visa šī notikuma. Es biju tik neatlaidīgi, tik ilgi un tik nenogurdināmi ienaidnieku kapājis, ka mana roka neviļus joprojām atdarināja ciršanas kustību arī vēl tad, kad ienaidnieks jau sen bija aiz visiem kalniem.
Lai neapdraudētu ne par šo, ne par to pats sevi vai savējos, kas pienāca man pārāk tuvu, man neatlika nekas cits kā savas astoņas dienas turēt roku apsaitētu un pakārtu kaklā — tieši tā, it kā tā man būtu pusē nocirsta.