Tais laikos, kad vēl biju dienestā Turcijā, es bieži vien izklaidējos, vizinādamies izpriecu jahtā Marmora jūrā, no kurienes pavērās lielisks stāsts uz visu Konstantinopoli, arī lielvezīra pilī. Kādā rītā, priecādamies par debesu skaistumu un dzidrumu, es pamanīju gaisā kādu apaļu priekšmetu — tik lielu kā biljarda bumba —, no kura nokarājās vēl kāds cits priekšmets. Žigli paķēru savu labāko un garāko tālu tēmējošo bisi, bez kuras, ja vien iespējams, nekur nesperu ne soli, pielādēju un izšāvu uz apaļo priekšmetu gaisā. Taču bez panākumiem. Atkārtoju šāvienu ar divām lodēm, taču atkal nekā. Tikai trešais šāviens ar četrām vai piecām lodēm izsita vienā pusē caurumu un dabūja savādo priekšmetu lejā.
Vai varat iedomāties manu izbrīnu, kad apmēram divas asis attālu no manas barkas nolaidās ūdenī jauki apzeltīta kariete, piestiprināta pie milzīga apmēra balona, lielāka par visvarenākā torņa kupolu. Karietē sēdēja kāds vīrs, un turpat bija redzama arī puse no aitas, kā liekas, ceptas. Tiklīdz biju kaut cik attapies, es kopā ar saviem ļaudīm ielencu dīvaino grupu ciešā lokā.
Svešajam, kas izskatījās pēc francūža — kas viņš arī tiešām bija —, no katras kabatas nokarājās vairākas krāšņas pulksteņu ķēdes ar brelokiem, uz kuriem, man šķiet, bija ievērojamu dāmu un kungu attēli. Katrā pogcaurumā viņam karājās pa zelta medaļai, vismaz savu simts dukātu vērtībā, un katru pirkstu greznoja dārgs briljanta gredzens. Svārku kabatas bija bāztin piebāztas ar smagiem zelta naudas makiem, kas viņu vilkšus vilka pie zemes.
Dieviņ tētiņ, es nodomāju, tas nu gan laikam ir krietni kalpojis cilvēces labā, ja cildenie kungi un dāmas gluži pretēji savai skopulīgajai dabai tā apbēruši viņu ar dāvanām.
Lai nu kā, bet svešais pēc kritiena jutās tik nelāgi, ka tikko bija spējīgs bilst kādu vārdu. Pēc brīža viņš atguvās un pastāstīja:
— Lai izgudrotu šādu braucamo pa gaisu, man nebija ne pietiekamu zināšanu, ne saprāta, toties jo vairāk nekā nepieciešams gaisa akrobāta un virves dejotāja pārdrošības, lai tanī iekāptu un vairākkārt paceltos gaisā. Pirms kādām septiņām vai astoņām dienām — dienu skaits man sajucis — es pacēlos ar to Anglijā virs Kolvelas raga, paņemdams līdzi aitu, lai daudzu tūkstošu skatītāju acu priekšā tur augšā izdarītu visādus trikus. Par nelaimi, minūtes desmit pēc manas pacelšanās vējš mainīja virzienu un neaiznesa vis mani uz Ekseteru, kur biju nodomājis atkal nolaisties, bet uz jūru, virs kuras, šķiet, esmu visu laiku neiedomājamā augstumā lidinājies.
Labi vien bija, ka nepaguvu izdarīt savus trikus ar aitu, jo trešajā dienā, kuģojot pa gaisu, biju tik neganti izsalcis, ka gribot negribot vajadzēja aitu nokaut. Toreiz biju pacēlies bezgala augstu virs Mēness un vēl pēc sešpadsmit stundu ilgas lidināšanās augšup beidzot nonācu tik tuvu Saulei, ka apsvilināju uzacis; tad nokauto aitu, iepriekš novilcis tai ādu, novietoju tai pusē, kur saule visvairāk cepināja, citiem vārdiem sakot, tur, kur balons nemeta ēnu, un tādējādi apmēram trīsceturtdaļstundas laikā aita bija izcepusies gatava. No šī cepeša vien arī visu laiku pārtiku.
To pateicis, svešais dziļi ievilka elpu un likās iegrimis apkārtnes vērošanā. Kad es viņam pateicu, ka ēkas tur tālumā ir Konstantinopoles valdnieka pilis, viņš jutās varen pārsteigts, jo bija domājis, ka atrodas pavisam kaut kur citur.
— Mans lidojums ieilga tāpēc, — viņš paskaidroja, — ka pārtrūka kāda virve; tā bija piestiprināta balonā pie vārstuļa, ar vārstuļa palīdzību varēja izlaist no balona viegli aizdedzināmo gaisu. Ja uz balonu nebūtu izšauts un tas nebūtu dabūjis caurumus, tad es droši vien kā Muhameds lidinātos starp debesīm un zemi līdz pastardienai.
Karieti viņš pēc tam augstsirdīgi iedāvāja manam bocmanim, kas aizmugurē stāvēja pie stūres. Cepeti iemeta jūrā. Bet par gaisa balonu jāsaka — to mana šaušana bija tiktāl sapostījusi, ka, zemē krītot, tas sašķīda lupatu lēverēs.