Stāvoklis tiešām bija ārkārtīgi nopietns. Ko gan varēja darīt Marsels, kura dzīves stundas tagad bija skaitītas un kurš, saulei norietot, varbūt redzēja satumstam sava mūža pēdējo nakti?
Viņš ne uz mirkli nepievēra acis, — nevis aiz bailēm, ka varētu vairs nepamosties, kā bija sacījis Sulces kungs. Visas viņa domas bija Franču pilsētā, kurai draudēja nenovēršama nelaime.
«Ko lai iesāk?» viņš jau kuro reizi domās atkārtoja. «Iznīcināt lielgabalu? Vai uzspridzināt torni ar kazemātu? Bet kā to izdarīt? Bēgt! Kā es varu aizbēgt, ja manu istabu apsargā šie abi milži? Un kaut arī man izdotos pirms šā datuma, pirms trīspadsmitā septembra, tikt projām no Stālštates, kā lai es aizkavēju katastrofu? Tomēr — jā! Ja ari neizdotos pasargāt mūsu dārgo pilsētu, es varētu vismaz izglābt tās iedzīvotājus, nokļūt tur un kliegt: «Bēdziet! Bēdziet bez kavēšanās! Jums draud nāve, uguns un tērauda lietus! Bēdziet!»»
Tad Marsela domas sāka traukties citā virzienā.
«Nelietis Sulce!» viņš domāja. «Ja arī pieļaujam, ka viņš pārspīlējis sava briesmīgā šāviņa nāvējošo iedarbi un nedzēšamas liesmas nevar pārņemt visu pilsētu, tomēr nav šaubu, ka ar vienu vienīgu šāvienu viņš var aizdedzināt ievērojamu pilsētas daļu! Viņš izgudrojis briesmīgu ieroci! Tā šāviņš viegli pārvarēs attālumu, kas šķir abas pilsētas, jo sākotnējais ātrums tam ir divdesmitreiz lielāks par līdz šim panākto ātrumu. Apmēram desmittūkstoš metru, divarpus ljē sekundē! Tā taču ir gandrīz trešā daļa ātruma, ar kādu Zeme riņķo pa savu orbītu! Vai tas maz iespējams? Jā, jā, tomēr. Ja vien viņa lielgabals nesasprāgst pēc pirmā šāviena. Bet nesasprāgs, jo tas izgatavots no metāla, kura pretestība sprādzienam ir gandrīz bezgalīga. Sim nelietim ļoti noteikti zināma Franču pilsētas atrašanās vieta. Nemaz neiziedams no savas alas, viņš ar matemātisku precizitāti notēmēs lielgabalu, un šāviņš, kā viņš teica, nokritīs pašā pilsētas centrā. Kā lai par to brīdina nelaimīgos iedzīvotājus?»
Marsels vēl nebija pavēris acis, kad jau ausa gaisma. Tad viņš piecēlās no gultas, kurā bija pavadījis šo drudžainā bezmiega nakti.
«Tātad tas notiks nākamnakt,» viņš nodomāja. «Bende, kas gribot man aiztaupīt ciešanas, bez šaubām, gaidīs, kamēr, bažās nomocījies, es aiz- migšu aiz noguruma. Un tad … Bet kādu nāvi viņš man gatavo? Vai viņš nodomājis mani nogalināt ar zilskābes tvaikiem, kamēr es gulēšu? Vai varbūt viņš ielaidīs manā istabā ogļskābo gāzi, kas ir viņa rīcībā? Vai ari izmantos šo gāzi šķidrā veidā, kādu viņš to iepilda savos stikla šāviņos, lai, šķidrumam atgriežoties gāzveida stāvoklī, rastos simt grādu aukstums. Un otrā rītā «manis» vairs nebūs, šā spēcīgā, vingrā, dzīvības pilnā ķermeņa vietā atradīs nekustīgu, sausu, sastingušu mūmiju … Ai, nelietis! Lai! Lai mana sirds apstājas, lai dzīvība sastingst neizturamajā aukstumā, bet kaut tikai doktors Sarrazens, viņa ģimene, Zanna, mana mazā Žanna, izglābtos! Un tāpēc man jābēg… jābēg… Un es izbēgšu!»
Atkārtojis savā nodabā šos vārdus, Marsels gluži mehāniski, — jo vajadzēja taču domāt, ka viņš ir ieslēgts savā istabā, — pieskārās durvju rokturim.
Viņam par lielu pārsteigumu durvis atvērās, un viņš kā allaž varēja iziet dārzā, kur mēdza pastaigāties.
— Ā! — viņš izsaucās. — Es esmu gūsteknis Centrālajā iecirknī, bet neesmu ieslodzīts savā istabā! Tas jau ir labāk.
Bet, tiklīdz Marsels bija izgājis ārā, viņš saprata, ka, būdams šķietami brīvs, tomēr nevar spert ne soli bez abu milžu pavadības, kuri saucās vēsturiskos vai, pareizāk sakot, aizvēsturiskos vārdos — Armīnijs un Sigimers.
Agrāk, tos sastapdams, jauneklis vairākkārt bija nodomājis, kāds uzdevums gan varētu būt šiem abiem pelēkos mēteļos ģērbtajiem milzīgā auguma vīriem ar vērša kakliem, Hērakla muskuļiem, sarkanām sejām, ko greznoja biezas ūsas un kupla vaigu bārda.
Tagad šo vīru uzdevums viņam bija skaidrs. Tie bija Sulces kunga algotie bendes un vienlaikus arī tā miesassargi.
Abi milži ne mirkli neizlaida Marselu no acīm, gulēja pie viņa istabas durvīm, sekoja viņam pa pēdām, kad viņš izgāja parkā pastaigāties. Vēl skaidrāku viņu uzraugu lomu darīja apbruņojums — revolveri, pistoles, dunči.
Un tomēr viņi bija mēmi kā zivis. Kad Marsels diplomātiskos nolūkos gribēja uzsākt ar viņiem sarunu, viņi atbildēja vienīgi ar mežonīgiem skatieniem. Veltīgs bija arī mēģinājums piedāvāt viņiem kausu alus, no kura, pēc Marsela domām, vajadzētu būt grūti atturēties. Visu dienu vērojis savus pavadoņus, Marsels konstatēja, ka viņiem piemīt tikai viena vājība — pīpe: viņi atļāvās smēķēt, pat mīdami tam uz papēžiem. Vai šo vienīgo vājību Marsels nevarētu izmantot savam glābiņam? To viņš nezināja, vēl nekas nebija izdomāts, bet viņš bija nozvērējies bēgt, un tālab bija jāņem vērā viss, kas varētu sekmēt izbēgšanu.
Tas bija jādara ātri. Tikai — kā lai to izdara?
Tiklīdz viņš izrādīs mazāko pretošanās zīmi vai grasīsies bēgt — Marsels par to bija pārliecināts —, viņš saņems divas lodes galvā. Un, kaut arī pieļautu iespēju, ka tās netrāpīs, viņš taču atradās trīskāršu nocietinājumu centrā un viņu apsargāja trīs rindas sargkareivju.
Pēc sena Centrālās skolas paraduma tās bijušais audzēknis ķērās pie šīs problēmas kā pie matemātiska uzdevuma risināšanas.
«Ja cilvēku apsarga divi dūšīgi vīri, kuri ir daudz spēcīgāki par viņu, turklāt nepazīst sirdsapziņas pārmetumu un ir apbruņoti līdz zobiem, kas gūsteknim darāms? Vispirms viņam jātiek laukā no uzraugu modrības loka. Kad tas izdarīts, viņam jāizkļūst no cietokšņa, kura visas pieejas stingri apsargātas …»
Marsels nemitīgi lauzīja galvu par šo jautājumu, taču atrisinājums kā neradās, tā neradās.
Bet varbūt galu galā tieši ārkārtīgi smagā situācija deva viņa izdomas spējām visspēcīgāko pātagas cirtienu? Vai arī šis atradums bija tikai laimīga nejaušība? To grūti pateikt.
Bet notika tā, ka nākamajā dienā, kad Marsels pastaigājās parkā, viņa skatiens apstājās pie kāda zema krūma, kura izskats viņu ļoti pārsteidza.
Tas bija zālāju augs ar ovālām, asām lapām un lieliem, sarkaniem, zvanveida ziediem uz gara kāta.
Marselam, kurš nekad nebija nopietni nodarbojies ar botāniku, šķita, ka šim krūmam piemīt nakteņu dzimtas augiem raksturīgās pazīmes. Katram gadījumam viņš, garām iedams, noplūca vienu lapiņu un sāka to košļāt.
Viņš nebija maldījies. Smagums, kas ielija visos locekļos, un nelabā dūša liecināja, ka viņa rīcībā ir dabiska beladonnas laboratorija, un be- ladonna jeb vilkogas, kā zināms, ir viena no spēcīgākajām narkotiskajām vielām.
Klīzdams tālāk pa parku, Marsels nonāca pie mākslīga ezeriņa, kura dienvidu pusē bija ūdenskritums, tieši tāds pats kā Buloņas mežā.
«Uz kurieni plūst šā ūdenskrituma ūdeņi?» Marsels domāja.
Tie ietecēja nelielā upītē, kas, apmetuši vairākus līkumus, pazuda aiz parka robežām.
Tātad kaut kur tuvumā jābūt novadgrāvim un droši vien upīte, ietecēdama tajā, aizplūst pa vienu no apakšzemes kanāliem, kas tālāk apūdeņo līdzenumu ārpus Stālštates.
Marsels te saskatīja durvis uz brīvību. Protams, tie nebija plaši atvērti vārti, tomēr izeja.
«Bet ja nu kanals ir nožogots ar dzelzs restēm?» piesardzības balss viņu brīdināja.
«Kas neriskē, tas nepanāk neko! Vīles taču nav izgudrotas korķu pieslīpēšanai, un laboratorijā vīļu ir, cik uziet!» sacīja viņā otra, ironiskā balss, kas mēdz diktēt vispārdrošākos lēmumus.
Divās minūtēs Marsels bija izlēmis. Viņam bija radusies kāda doma — ideja, kā mēdz sacīt, varbūt nerealizējama, bet viņš par katru cenu mēģinās to realizēt, ja vien nāve viņu priekšlaikus nepārsteigs.
Viņš lēnām atgriezās pie krūma ar sarkanajiem ziediem un noplūca divas trīs lapas tā, ka uzraugi to noteikti ievēroja.
Vēlāk, jau savā istabā, viņš uzraugu acu priekšā izžāvēja lapas pie uguns, saberza saujās un piejauca pie tabakas.
Nākamajās sešās dienās Marsels, sev par milzu pārsteigumu, ik rītu pamodās sveiks un vesels. Vai Sulces kungs, kuru viņš vairs nekad neredzēja un nesastapa savās pastaigās, būtu atteicies no nodoma tikt no viņa vaļā? Protams, nē, tāpat kā profesors Sulce, bez šaubām, nebija atteicies no sava plāna iznīcināt Franču pilsētu.
Marsels, izmantodams šo sava mūža pagarinājumu, katru dienu atkārtoja izdarības ar tabaku un beladonnu. Viņš, protams, ir nedomāja smēķēt beladonnu, un tāpēc nēsāja līdzi divas paciņas tabakas: vienu lietošanai, otru — parastajam trikam. Jaunekļa nolūks bija pamodināt Armīnija un Sigi- mera ziņkāri. Tā kā abi milži bija kaislīgi pīpmaņi, viņiem vajadzēja drīz vien ievērot krūmu, kura lapas Marsels piejauca pie savas tabakas, un sekot gūstekņa piemēram, lai izmēģinātu tāda sajaukuma garšu.
Marsela aprēķins izrādījās pareizs, un tā sekas bija gluži dabiskas.
Sestās dienas rītā, tas ir, dienu pirms liktenīgā trīspadsmitā septembra, Marsels, pastaigādamies pa parku, pameta skatienu atpakaļ un redzēja, ka viņa pavadoņi noplūc vairākas zaļas lapas.
Stundu vēlāk jauneklis priecīgs vēroja, kā viņi tās kaltē uguns siltumā, saberž savās lielajās, biezādainajās plaukstās un sajauc ar tabaku. Šķiet, viņi pat aplaizījās!
Vai Marsels gribēja tikai iemidzināt Armīniju un Sigimeru? Nē. Ar to bija par maz, lai izbēgtu no uzraudzības. Vajadzēja rast iespēju nokļūt pa novagdrāvi kanālā un izpeldēt ārā, kaut arī kanāls būtu vairākus kilometrus garš. Marselam šķita, ka viņš atradis līdzekli, kā to izdarīt. Tiesa, izredzes izglābties bija niecīgas, bet viņš taču jau bija notiesāts uz nāvi un tāpēc neko vairs nevarēja zaudēt.
Pienāca vakars un līdz ar to — vakariņu laiks, bet pēc tam — beidzās pastaigas stunda. Nešķiramais trio iegāja parkā.
Nevilcinādamies, nezaudēdams ne mirkli, Marsels lēnā gaitā devās uz kādas paaugstas ēkas pusi parka dziļumā: tur bija modeļu darbnīca. Viņš apsēdās uz nomaļa sola, piebāza pīpi un sāka smēķēt.
Tūlīt Armīnijs un Sigimers, kuru pīpes jau bija piebāztas, apmetās uz blakussola un ar baudu ievilka pamatīgu dūmu.
Uz narkotisko vielu iedarbi nebija ilgi jāgaida.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad abi smagnējie teitoņi jau sāka žāvāties un staipīties kā divi lāči krātiņā. Acis viņiem aizmiglojās, ausīs sāka dunēt, sārtās sejas kļuva tumšsarkanas, rokas slābani nolaidās gar sāniem, galvas atslīga uz sola atzveltnes.
Pīpes noripoja zemē.
Beidzot divu vīru skaņā krākšana pievienojās putnu čivināšanai, kas Stālštates parka mūžīgajā vasarā nekad neapklusa.
Tikai šo brīdi Marsels bija gaidījis. Var saprast, ar kādu nepacietību gaidījis, jo nākamajā vakarā vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs Franču pilsētai pēc Sulces kunga sprieduma bija jātiek noslaucītai no zemes virsas.
Marsels steigšus metās uz modeļu darbnīcu. Tās plašajā zālē bija savākts vesels muzejs. Tur rindojās mazas hidrauliskās mašīnas, lokomotīves, tvaika mašīnas, lokomobiles, sūkņi, turbīnas, urbjmašīnas, kuģu dzinēji, kuģu korpusi, vairāki miljoni koka modeļu, īstu meistardarbu. Tur bija viss, kas Sulces rūpnīcā ražots no tās nodibināšanas līdz pēdējam laikam. Protams, netrūka arī visdažādāko lielgabalu, torpēdu un šāviņu modeļu.
Nakts bija tumša, un tas palīdzēja jaunajam elzasietim realizēt pārdrošo plānu. Pirms bēgšanas Marsels bija nodomājis iznīcināt modeļu muzeju. Ai, ja viņš varētu tāpat iznīcināt arī milzīgo, nesagraujamo Vērša torni ar kazemātu un briesmīgo lielgabalu! Bet par to nebija ko domāt.
Vispirms Marsels paņēma mazu tērauda zāģīti, kas karājās pie sienas starp citiem rīkiem, un iebāza kabatā: ar to varēja pārzāģēt viscietāko dzelzi. Tad viņš uzvilka sērkociņu un, rokai nenodrebot, pielika uguni rasējumu kaudzei un vieglajiem egles koka modeļiem zāles kaktā.
Pēc tam Marsels izgāja no modeļu darbnīcas.
Pēc brīža uguns jau bija pārņēmusi viegli aizdedzināmo materiālu un milzu liesmas lauzās pa zāles logiem. Tūlīt sāka skanēt trauksmes zvans un elektriskie signāli visās Tērauda pilsētas malās, no visām pusēm saskrēja ugunsdzēsēji, vilkdami savus tvaika sūkņus.
Tai pašā mirklī parādījās ari pats Sulces kungs, kura klātbūtne pamudināja viņa padotos rīkoties vēl rosīgāk.
Pēc dažām minūtēm tvaika katlos jau bija nepieciešamais spiediens un sāka darboties varenie sūkņi, pārplūdinot modeļu muzeja sienas un jumtu ar veselām straumēm. Taču uguns šoreiz pieveica ūdeni, kas, ar to saskardamies, pārvērtās garaiņos, un drīz vien liesmas pārņēma visu ēku. Pēc piecām minūtēm tā jau dega tik spēcīgi, ka gribot negribot bija jāatmet visas cerības apdzēst ugunsgrēku. Skats bija grandiozs un baismīgs.
Marsels, paslēpies nomaļus, nenolaida acis no Sulces kunga, kas skubināja savus ļaudis it kā triecienuzbrukumā kādai pilsētai. Bet neviens negribēja mesties liesmās. Modeļu darbnīca bija savrupa celtne vienā parka galā, un tagad jau bija skaidrs, ka tā nodegs līdz pamatiem.
Sai mirklī^ saprazdams, ka pašu celtni neizdosies glābt, Sulces kungs spalgā balsī iesaucās:
— Desmittūkstoš dolāru tam, kurš izglābs 3175. numura modeli, kas atrodas zāles vidū vitrīnā!
Tas bija Sulces kunga pilnīgotā, slavenā lielgabala modelis, kas viņam bija dārgāks par visiem citiem muzeja eksponātiem.
Bet, lai izglābtu modeli, vajadzēja mesties liesmu jūrā, lauzties cauri melniem dūmiem, kas smacēja elpu. Tāpēc, lai cik vilinoša alga bija desmittūkstoš dolāru, uz Sulces kunga aicinājumu tomēr neviens neatsaucās.
Tad atradās viens cilvēks.
Tas bija Marsels.
— Es iešu, — viņš sacīja.
— Jūs? — Sulce pārsteigts iesaucās.
— Jā, es.
— Bet ziniet, ka tas jūs neglābs no pasludinātā nāves sprieduma!
— Es nebūt negribu no tā izvairīties, es gribu izglābt vērtīgo modeli!
— Tad ej, — Sulces kungs atbildēja. — Es zvēru: ja tev laimēsies, tad desmittūkstoš dolāru tiks godīgi samaksāti taviem mantiniekiem.
— Paļaujos uz jums, — Marsels sacīja.
Tur bija atnesti vairāki Galibēra aparāti, kas vienmēr sagatavoti ugunsgrēka gadījumam un dod iespēju ieiet gluži neelpojamā atmosfērā. Marsels jau bija tādu izmantojis, mēģinādams izglābt mazo Kārli, savas saimnieces Bauera kundzes dēlēnu.
Tūlīt viens no šiem aparātiem, kas bija pildīts ar gaisu zem vairāku atmosfēru augsta spiediena, tika uzsiets viņam uz muguras. Aizspiedis nāsis ar knaiblītēm, paņēmis mutē cauruļu uzgali, Marsels pazuda dūmu mutulī.
Pats par sevi saprotams, ka Marselam nebija ne prātā glābt Sulces kunga lielgabala modeli. Viņš tikai, riskēdams ar dzīvību, gribēja izskriet cauri dūmu pilnajai zālei. Pār viņu gāzās pār- ogļojušās sijas un apdegušu baļķu gali, taču brīnumainā kārtā nenotrieca viņu zemē, un, kad iebruka jumts, paceļoties gaisā veselam dzirksteļu spietam, ko vējš aiznesa līdz pat mākoņiem, Marsels pa pretējām durvīm izskrēja parka otrā pusē.
Dažās sekundēs viņš sasniedza upīti, nokāpa līdz novadgrāvim, kas aiznesa tās ūdeņus ārpus Stāl- štates robežām, un nevilcinoties ienira straumē.
Ātrā straume viņu ierāva septiņas līdz astoņas pēdas lielā dziļumā. Nebija nekādas vajadzības
domāt par virzienu, jo straume viņu vadīja, it kā viņam rokās būtu Ariadnes pavediens. Pēc mirkļa viņš pamanīja, ka ir ienests šaurā pazemes kanālā, ko līdz malām piepildīja upītes ūdeņi.
«Kāds varētu būt kanāla garums?» Marsels domāja. «No tā ir atkarīgs viss. Ja pēc ceturtdaļstundas netikšu galā, man pietrūks gaisa, un es būšu pagalam.»
Marsels nezaudēja aukstasinību. Tā straume viņu nesa minūtes desmit, un tad pēkšņi viņš pret kaut ko atsitās.
Tie bija uz virām uzmontēti dzelzs reliņi, kas noslēdza kanālu.
— No tā jau es baidījos! — Marsels tikai noteica.
Un, nezaudēdams ne sekundi, viņš izvilka no kabatas zāģīti un sāka zāģēt aizbīdni skavas malā.
Viņš zāģēja minūtes piecas, bet aizbīdnis turējās. Restes joprojām palika slēgtas. Marselam kļuva grūti elpot, retinātais gaiss no aparāta piūda nepietiekamā daudzumā. Dunoņa ausīs, sārtā migla acu priekšā, asins pieplūdums galvā liecināja, ka viņam draud nosmakšana! Tomēr viņš nepadevās, viņš centās aizturēt elpu, lai saglabātu beidzamās, nepieciešamās skābekļa atliekas tvertnē, taču dziļi aizzāģētais aizbīdnis vēl arvien turējās.
Sai brīdī zāģis izslīdēja viņam no rokām.
«Dievs nevar būt pret mani!» Marsels domāja.
Un, ar abām rokām ieķēries reliņos, viņš rāva tos ar vislielāko spēku, kādu pašsaglabāšanās dziņa piešķir cilvēkam briesmu mirklī.
Restes atvērās. Aizbīdnis bija salauzts, un straume iznesa pusnoslāpušo, pēdējos spēkus zaudējušo Marselu svaigā gaisā.
Otra dienā, kad Sulces kunga ļaudis ieradās ugunsgrēka vietā, viņi nedz drupās, nedz vēl karstajos pelnos neatrada neko tādu, kas varētu būt cilvēcīga radījuma atliekas. Bija skaidrs, ka drošsirdīgais strādnieks kļuvis pats par savas pašaizliedzības upuri. Biedri, kas bija kopā ar viņu strādājuši rūpnīcas darbnīcās, par to nemaz nebrīnījās.
Tā vērtīgais modelis netika izglābts, bet cilvēks, kas zināja tērauda karaļa noslēpumus, bija miris.
«Debesis mans liecinieks, ka es tiešām gribēju viņam aiztaupīt ciešanas,» Sulces kungs gandrīz vai labsirdīgi nodomāja. «Taču desmittūkstoš dolāru tagad paliek man!»
Tā bija visa sēru runa jaunajam elzasietim!