Apmēram mēnesi pirms šeit aprakstītajiem notikumiem vācu žurnālā «Unsere Centurie» («Mūsu Gadsimts») parādījās raksts par Franču pilsētu, raksts, kuru ar baudu lasīja visizsmalcinātākie ģermāņu impērijas aizstāvji, droši vien tāpēc, ka tajā šī pilsēta bija aplūkota tikai no tīri materiāla viedokļa.
«Mēs jau esam informējuši savus lasītājus par neparasto parādību, kas vērojama Savienoto Valstu rietumu piekrastē. Lielā Amerikas republika, kuras iedzīvotāju vidū ir ievērojama daļa emigrantu, jau sen pieradinājusi pasauli pie dažādiem
pārsteigumiem. Taču pēdējais un visnegaidītākais pārsteigums patiešām ir tā sauktā Franču pilsēta, no kuras pirms pieciem gadiem nebija ne miņas, bet kura šodien ir ziedoša pilsēta, kas pēkšņi sasniegusi visaugstāko labklājības līmeni.
Kā pēc burvja mājiena šī pilsēta izaugusi Klusā okeāna krastā, kur gaiss ir tīrs un smaržīgs. Mēs šeit neiztirzāsim, vai, kā to apgalvo, doma par pilsētas dibināšanu un tās sākotnējais plāns radies kādam francūzim doktoram Sarrazenam. Tas ir pilnīgi iespējams, jo šis franču ārsts var lepoties ar to, ka viņš ir attāls radinieks mūsu slavenajam tērauda karalim. Garāmejot jāpiebilst, ka Franču pilsētas dibināšanā liela nozīme bija ievērojamam mantojumam, kuru sagrāba Sarrazens, lai gan tas likumīgi pienācās Sulces kungam. Varam būt pārliecināti: visur, kur pasaulē notiek kaut kas labs, tā pamatā ir ģermāņu rases sēkla; šo patiesību mēs ar lepnumu lieku reizi atkārtojam. Lai būtu kā būdams, šoreiz mūsu mērķis ir sniegt lasītājiem sīkas un autentiskas ziņas par pēkšņo paraugpilsētas izaugšanu.
Nemeklējiet tās nosaukumu uz kartes. Pat mūsu izcilā ģeogrāfa Tuhtigmaņa lielajā atlantā ar visiem tās trīssimt septiņdesmit astoņiem sējumiem in folio, kur precīzi atzīmēts katrs Vecās vai Jaunās Pasaules koku puduris vai krūms, pat šai grandiozajā ģeogrāfijas zinātnes monumentā, kas domāts artilēristiem, vēl nav ne vēsts no Franču pilsētas. Tai vietā, kur tagad paceļas jaunā pilsēta, vēl pirms pieciem gadiem pletās tuksnesīgs klajums. Pilsētas precīzo atrašanās vietu uz kartes nosaka ziemeļu platums 43°H'3" un rietumu garuma 124°41/ 17// pēc Grīničas. Tātad mēs redzam, ka pilsēta atrodas Klusā okeāna piekrastē, Klinšu kalnu otrās grēdas, tā saukto Ūdenskri- ļumu kalnu pakājē, divdesmit ljē uz ziemeļiem no Malta raga, Oregonas štatā Ziemeļamerikā.
Visnoderīgākais rajons tika rūpīgi meklēts un izraudzīts. Tā izvēli noteica vairāki faktori, pirmām kārtām jau mērenais klimats ziemeļu puslodē, kas vienmēr bijusi zemes civilizācijas priekšgala; politiskā ziņā izdevīga ir atrašanās federatīvas republikas centrā un vēl jaunā valstī, kas nule dibinātajai pilsētai garantē zināmu laiku pilnīgu neatkarību un tādas pašas tiesības, kādas Eiropā ir Monako prinča valstij, ar nosacījumu, ka pēc noteikta gadu skaita tā iestāsies Savienībā; ģeogrāfiski izdevīgs ir Klusā okeāna tuvums, jo visas zemeslodes tirdzniecības ceļi iet pa šo okeānu; tāpat jāmin izdevīgais reljefs, auglīgā zeme, veselīgie dabas apstākļi; tuvējie kalni aiztur tiklab ziemeļu, kā dienvidu un austrumu vējus, ļaudami Klusā okeāna liegajām vēsmām atsvaidzināt pilsētas gaisu; caur pilsētu tek maza upīte, kuras dzidrais, vēsais ūdens spēcīgās straumes un daudzo ūdenskritumu dēļ pilnīgi tīrs ieplūst jūrā; visbeidzot, tur ir dabiska osta, kuru izveido garš, ieliekts zemesrags un kuru viegli var paplašināt ar moliem un dambjiem.
Varam aizrādīt arī uz dažām mazāk svarīgām šā rajona priekšrocībām: tuvumā ir skaista marmora raktuves un akmeņlauztuves, kaolīna slāņi un pat zelta rūdas pēdas. Patiesību sakot, šis pēdējais apstāklis gandrīz lika pilsētas dibinātājiem atteikties no izraudzītās vietas, jo viņi baidījās, ka zelta drudzis varētu aizkavēt viņu plānu realizēšanu. Taču, par laimi, tīrradņi bija niecīgi un gadījās reti.
Teritorijas izvēle, lai gan to noteica ļoti rūpīgi un nopietni pētījumi, prasīja tikai nedaudzas dienas, un nebija nekādas vajadzības rīkot speciālu ekspedīciju. Zinātne par zemeslodi mūsu laikos ir attīstījusies tik tālu, ka cilvēks, neiziedams no sava kabineta, var iegūt precīzas un noteiktas ziņas par visnomaļākajiem Zemes nostūriem.
Kad jautājums bija izlemts, divi organizācijas komitejas pārstāvji iekāpa Liverpūlē pirmajā tvaikonī, kas devās ceļā, pēc vienpadsmit dienām sasniedza Ņujorku un no turienes pēc nedēļas Sanfrancisko, kur viņi nonomāja nelielu kuģīti, kas viņus desmit stundās nogādāja norādītajā vietā.
Vienoties ar Oregonas štata likumdevējām iestādēm, iegūt koncesiju uz apmēram četras ljē platu zemes gabalu, kas stiepjas no jūras piekrastes līdz Ūdenskritumu kalniem, ar dažiem tūkstošiem dolāru dabūt piekrišanu no kāda pusduča planta- toru, kuriem uz šo zemi bija likumīgas vai šķietamas tiesības, — tas viss prasīja ne vairāk par mēnesi laika.
1872. gada janvārī zemes gabals jau bija iegūts īpašumā, pārmērīts, izpētīts, norobežots ar stig- mietiem, un divdesmit tūkstoši ķīniešu kūliju piecsimt eiropiešu inženieru un meistaru vadībā ķērās pie darba. Visā Kalifornijā izlīmētie plakāti, īpašs reklāmas vagons, kas tika piekabināts ātrvilcienam, kurš ik rītu izbrauc no Sanfrancisko un šķērso visu kontinentu, kā ari regulārie sludinājumi visos divdesmit trijos pilsētas laikrakstos nodrošināja darbaspēka pieplūdumu. Nebija pat nekādas vajadzības pēc plašākas reklāmas, ko par mērenām cenām piedāvāja kādas sabiedrības kantoris, — iekalt milzu burtiem paziņojumu Klinšu kalnu smailē.
Jāpiebilst, ka ķīniešu kūliju pieplūdums Rietum- amerikā togad radīja nopietnus sarežģījumus darba algas noteikšanā. Daudzi štati pat bija spiesti masveidā izraidīt nelaimīgos ieceļotājus, lai nodrošinātu saviem pilsoņiem iztikas līdzekļus un aizkavētu asiņainas sadursmes. Franču pilsēta tika nodibināta īstajā brīdī, lai paglābtu nelaimīgos no bojāejas. Viņiem noteica cietu algu — viens dolārs dienā, bet to izmaksāja tikai pēc darbu pabeigšanas, turklāt uzturu viņi saņēma par brīvu. Tādējādi tika novērstas nekārtības un nekautrīga darbaspēka ekspluatēšana, kas pārlieku bieži ir iedzīvotāju masveida pārvietošanās apkaunojošās sekas. Nopelnītā alga katru nedēļu strādnieku pārstāvju klātbūtnē tika noguldīta Sanfrancisko pilsētas bankā, un katram kū- lijam bija jādod solījums, ka viņš, to izņēmis, darbā vairs neatgriezīsies. Tāda piesardzība bija nepieciešama, lai tiktu vaļā no dzeltenās rases iedzīvotājiem, kas vēlāk noteikti būtu nelabvēlīgi ietekmējuši jaunās pilsētas iemītnieku tipu un spējas. Tā kā pilsētas dibinātāji, starp citu, bija paturējuši tiesības piešķirt vai noraidīt atļauju apmesties tajā, tad šis noteikums nebija sevišķi smags.
Pirmais lielākais pasākums bija uzbūvēt dzelzceļa līniju, kas savienoja jauno pilsētu ar Klusā okeāna dzelzceļa maģistrāli Sakramento stacijā. Turklāt, cik iespējams, izvairījās no spridzināšanas un dziļu tuneļu rakšanas, jo tas varētu kaitēt veselīgiem dzīves apstākļiem. Dzelzceļu, kā arī ostu būvēja ar neredzētu enerģiju, tā ka jau aprīlī pirmais vilciens tiešā ceļā no Ņujorkas atveda Franču pilsētas stacijā organizācijas komitejas locekļus, kuri līdz tam bija palikuši Eiropā.
Pa šo laiku jau bija galīgi izstrādāts pilsētas vispārīgais plāns, dzīvojamo namu, sabiedrisko ēku un pieminekļu projekti. Būvmateriālu netrūka: padzirdējuši par jaundibināto pilsētu, ame- rikaņu rūpnieki steidzās nogādāt Franču pilsētas ostā visus iespējamos celtniecības materiālus. Vienīgās grūtības dibinātājiem sagādāja izvēle. Nolēma būvakmeņus izmantot sabiedriskajām celtnēm un rotājumiem, bet dzīvojamās mājas celt no ķieģeļiem. Protams, ne jau no rupjiem, pavirši apdedzinātiem ķieģeļiem, bet gan no viegliem pilnīgi vienādas formas, svara un blīvuma ķieģeļiem, kurus gareniski šķērso paralēli cilindriski caurumi. Ja liek ķieģeļus citu pie cita, caurumu pret caurumu, tad visas sienas biezumā izveidojas abos galos atvērti cauruļvadi, tā ka gaiss brīvi cirkulē tiklab mājas ārsienā, kā šķērssienās. Šādam izvietojumam ir vēl viena priekšrocība: tas apslāpē skaņas.
Starp citu, komiteja nebūt necentās uzspiest konstruktoriem vienu noteiktu celtniecības tipu. Gluži pretēji, tā vēlējās, lai pilsētas arhitektūrā nebūtu nomācošās un bezgaumīgās vienveidības, un tāpēc apmierinājās ar dažiem noteikumiem, kuriem arhitektiem bija jāpakļaujas:
1) Katra māja tiek celta uz atsevišķa zemes gabala, kas jāapstāda ar kokiem, jāapsēj ar mauriņu un puķēm. Māja un zemes gabals domāti vienai vienīgai ģimenei.
2) Nevienai mājai nedrīkst būt vairāk par trim stāviem; gaisu un gaismu nedrīkst sagrābt vieni par ļaunu citiem.
3) Katras mājas fasāde atrodas desmit metru atstatumā no ielas, kuras malā ir žodziņš elkoņa augstumā. Starp žodziņu un mājas fasādi jāiekopj puķu dārzs.
4) Ēkas sienas mūrētas no patentētiem dobajiem ķieģeļiem. Kas attiecas uz izrotājumiem, tad šajā ziņā arhitektiem atstāta pilnīga brīvība.
5) Jumti ceļami terašu veidā, ieslīpi uz visām četrām pusēm, un, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, to malas iežogo paaugsta balustrāde; jumtiem ir asfalta segums un rūpīgi ierīkotas ūdens notekas.
6) Visas mājas būvējamas uz augsta pamata, kas zem apakšējā stāva izveido atvērtu velvi — pagrabu, kurš izmantojams tiklab vēdināšanai, kā produktu uzglabāšanai. Ūdens notekas un kanalizācijas caurules grupējas nesegti ap velves pa- matbalstu, tā ka vienmēr ir viegli pārbaudīt to stāvokli un ugunsgrēka gadījumā nekavējoties nodrošināt nepieciešamo ūdens strūklu. Pagrabtelpas klons, kas paceļas piecus sešus centimetrus virs ielas līmeņa, nokaisīts ar tīrām smiltīm. īpašas durvis un kāpnes savieno pagrabu ar virtuvi un saimniecības telpām, tā ka ēdienu gatavošana un citi saimniecības darbi nevar aizskart mājas iedzīvotāju ožu un redzi ar netīkamu smaržu vai skatu.
7) Virtuve un citas saimniecības telpas pretēji paradumam izvietotas augšstāvā un savienotas ar jumta terasi, kas tādējādi piemērota mājsaimniecības darbiem zem klajas debess. Mehāniski darbināms celtnis uzceļ jebkuru smagumu augšējā stāvā. Par celtni, apgaismojumu un ūdenspievadi iedzīvotāji maksā ļoti mērenu cenu.
8) Dzīvokļa iekšējo plānojumu un apdari nosaka iedzīvotāji paši pēc savas gaumes un izdomas. Tikai divi kaitīgi elementi, kas var kļūt par īstiem infekcijas perēkļiem, ir stingri noliegti: paklāji un tapetes. Parkets, ko no dārgiem kokiem mākslinieciskās mozaīkās veidojis prasmīgs meistars, zaudētu visu savu skaistumu, ja to noklātu ar apšaubāmas tīrības uzkārstas vilnas audumu. Tapat ar glazētiem podiņiem izliktas sienas iepriecina acis ar savu spožumu un krāsu košumu un dažādību kā savā laikā Pompejos, un nekādas tapetes, kas turklāt mudž no baciļiem, nekad nav varējušas tiem līdzināties nedz skaistumā, nedz izturīgumā. Šādas sienas var mazgāt, kā mazgā spoguļus un rūtis, var berzt, kā berž grīdu un griestus. Neviena kaitīga baktērija nevar tur paslēpties.
9) Katrai guļamistabai jābūt atdalītai no tualetes telpām un vannas istabas. Sai telpai, kurā paiet trešā daļa no cilvēka mūža, jābūt ļoti plašai, ļoti labi vēdinātai un tai pašā laikā ļoti vienkāršai. Tā domāta tikai miegam, tāpēc vienīgās te nepieciešamās mēbeles ir četri krēsli un dzelzs gulta ar atsperēm un vilnas matraci, kas bieži jāizpurina. Nav pieļaujami nekādi pēļi, dūnu spilveni, vatētas segas vai citi priekšmeti, kas varētu izplatīt infekciju. To vietā ieteicams lietot vieglas, siltas vilnas segas, kas viegli mazgājamas. Nav aizliegti aizkari un drapērijas, taču ieteicams tos izvēlēties no tādas drānas, kuru var bieži mazgāt.
10) Katrā istabā ir kamīns, ko var pēc vēlēšanās kurināt vai nu ar malku, vai akmeņoglēm, bet katram kamīnam jābūt arī ventilācijas speltei. Dūmi neizplūst gaisā pa skursteņiem virs namu jumtiem, bet pa īpašiem apakšzemes dūmvadiem tiek savākti speciālās krāsnīs, kas ierīkotas uz pilsētas rēķina — katriem divsimt iedzīvotājiem viena krāsns ārpus apdzīvojamās platības. Sais krāsnīs dūmus attīra no oglekļa daļiņām un pēc tam bezkrāsainā stāvoklī izvada atmosfērā trīsdesmit piecu metru augstumā.
Tādi ir šie desmit noteikumi, kas jāievēro visu dzīvojamo namu celtniecībā.
Tikpat rūpīgi apsvērts pilsētas vispārīgais plānojums.
Pilsētas plāns būtībā ir ļoti vienkāršs un regu- liirs, tā ka Franču pilsētai ir visas iespējas attīstīties un augt. Vienāda platuma ielas, kas krusto- j.'is taisnstūros, nospraustas vienādā attālumā cita no citas, apstādītas ar kokiem un apzīmētas numuriem.
Ik pēc puskilometra stiepjas iela, kas par vienu trešdaļu platāka nekā citas un ko sauc par bulvāri vai avēniju. Vienā pusē tai ir nesegta iedobe tramvaja vai metropolitēna sliedēm. Visos krustojumos ir skvēri, kurus rotā skaistas tēlniecības šedevru kopijas, — pagaidām, kamēr Franču pilsētas mākslinieki vēl nav radījuši oriģināldarbus, kas būtu cienīgi tās aizstāt.
Franču pilsētas iedzīvotāji var brīvi darboties jebkurā rūpniecības vai tirdzniecības nozarē.
Lai iegūtu tiesības apmesties Franču pilsētā, pietiek ar labām atsauksmēm, kas apliecina, ka cilvēks spēj strādāt derīgu darbu kādā rūpniecības nozarē, zinātnē vai mākslā, turklāt viņam jāapsolās ievērot pilsētas likumus. Dīkdienība tur netiks pieļauta.
Pilsētā jau ir daudz sabiedrisko celtņu. No tām nozīmīgākās — katedrāle, vairākas baznīciņas, muzeji, bibliotēkas, skolas un sporta zāles, kas iekārtotas ļoti grezni un atbilst visstingrākajām higiēnas prasībām kā īstā lielpilsētā.
Lieki piebilst, ka jau no četru gadu vecuma bērniem ir obligāti fiziski un garīgi vingrinājumi, kas vienīgie var attīstīt viņu muskuļu spēku un smadzeņu spējas. Bērnus pieradina pie tik stingras tīrības, ka traipu uz sava ikdienas apģērba viņi uzskata par lielu negodu.
Ikviena atsevišķa pilsoņa un visu pilsoņu kopējā tīrība ir, starp citu, Franču pilsētas dibinātāju galvenās rūpes. Nerimtīgi gādāt par tīrību, nekavējoties iznīdēt un iznīcināt baktērijas, kas allaž rodas tur, kur dzīvo lielākās ļaužu kopas, — tāds ir pilsētas administrācijas svarīgākais uzdevums. Tālab novadgrāvji aiznes netīrumus ārpus pilsētas robežām, kur tie ik dienas tiek apstrādāti un kondensēti, bet pēc tam izlietoti lauku mēslošanai.
Ūdens visur tek straumēm. Asfaltētais koka bruģis un akmens trotuāri spīd tāpat kā holandiešu pagalmu plātnes. Pārtikas tirgi tiek nemitīgi uzraudzīti, un stingri jo stingri soda tirgotājus, kas uzdrīkstas kaitēt sabiedrības veselībai. Ar cilvēku, kurš pārdod vecas olas, bojātu gaļu, atšķaidītu pienu, apietas gluži vienkārši kā ar indētāju, kas viņš īstenībā arī ir. Ļoti nepieciešamais un sarežģītais sanitārās inspekcijas pienākums ir uzticēts pieredzējušiem cilvēkiem, īstiem speciālistiem, kas šim uzdevumam sagatavoti īpašās skolās.
Viņi pārzina arī veļas mazgātavas, kas iekārtotas atbilstoši jaunākajām tehnikas prasībām, apgādātas ar tvaika mašīnām, mākslīgajām žāvētavām un katrā ziņā ar dezinfekcijas kamerām. Apakšveļu īpašnieks vienmēr saņem atpakaļ žilbinoši baltu, bez tam stingri raugās uz to, lai katras ģimenes veļu mazgātu atsevišķi. Tāda vienkārša piesardzība ir ārkārtīgi svarīga.
Slimnīcu nav daudz, jo visiem pieejama ārsta palīdzība mājās; hospitāļi domāti galvenokārt svešzemniekiem un dažiem ārkārtējiem gadījumiem. Varbūt nav vērts piebilst, ka Franču pilsētas dibinātājiem nenāca ne prātā uzcelt slimnīcas ēku lielāku par citiem namiem un paredzet tajā vietu septiņsimt vai astoņsimt slimniekiem, līdz ar to radot īstu infekcijas perēkli. Gluži pretēji, rūpēdamies par visas pilsētas labklājību un katra atsevišķa pilsoņa veselību, viņi centas nevis novietot vairākus slimniekus vienkopus, bet gan tos izolēt no citiem. Pat mājās ieteikts saslimušo ievietot atsevišķā istabā, ja vien tas iespējams. Tālab slimnīcu ēkas ir gluži parastas celtnes un to skaits visai ierobežots: tās piemērotas īslaicīgai ārstēšanai dažādos steidzamos gadījumos.
Franču pilsētas slimnīcas var uzņemt katra vienlaikus ne vairāk kā divdesmit trīsdesmit cilvēku, turklāt katram slimniekam ierāda atsevišķu telpu. Slimnīcu ēkas ir vieglas egles koka barakas, tās katru gadu sadedzina un ceļ atkal no jauna. Sīm lazaretēm, kas veidotas no jau gatavām īpaša parauga detaļām, ir vēl tāda priekšrocība, ka tās var ērti pārvietot uz jebkuru pilsētas rajonu un vajadzības gadījumā ātri uzcelt jaunas.
Iedzīvotāju medicīniskajai apkalpošanai pilsētas administrācija uztur veselu personālu pieredzējušu sanitāru, kuras īpaši apmācītas šim amatam. Sīs ar sevišķu atlasi izraudzītās sievietes ir ārstiem vērtīgas, neaizstājamas palīdzes. Viņas apmāca saslimušā ģimenes locekļus un sniedz tiem nepieciešamās praktiskās zināšanas, kuru bieži pietrūkst briesmu brīdī. Kopdamas slimnieku, viņas tai pašā laikā dara visu, lai aizkavētu slimības tālāku izplatīšanos.
Bet mēs nekad netiktu galā, ja mēģinātu uzskaitīt visus higiēniskos pasākumus, ko pilnīgojuši jaunās pilsētas dibinātāji.
Katrs pilsonis, ieradies Franču pilsētā, saņem brošūru, kur vienkāršā un skaidrā valodā izklāstīti pamatnoteikumi, kas jāievēro, ja grib dzīvot regulāru, veselīgu, zinātnes principiem atbilstošu dzīvi.
Viņš uzzina, ka viens no veselības priekšnoteikumiem ir visu funkciju līdzsvars; ka cilvēka organismam vajadzīgs tiklab darbs, kā atpūta; ka smadzenes nogurst tāpat kā muskuļi; ka deviņām desmitdaļām slimību ir par cēloni baciļi, ar ko inficēts gaiss vai uzturvielas. Tāpēc cilvēkam allaž jābūt nomodā par sava mājokļa un sava paša «sanitāro» stāvokli. Viņam jāvairās lietot uzbudinošas indes, jāvingro, katru dienu apzinīgi jāveic savs uzdevums, jādzer tīrs ūdens, jāēd veselīga un vienkārši sagatavota barība, saknes un gaļa, jāguļ regulāri septiņas līdz astoņas stundas diennaktī. Tāda ir veselības ābece.
Mēs sākām šo rakstu, minēdami paraugpilsētas dibinātāju pamatprincipus, bet gluži nemanot esam nonākuši tiktāl, ka attēlojam savādo pilsētu tā, it kā tā jau būtu uzcelta līdz galam. Tik tiešām, līdzko bija uzbūvēti pirmie nami, pārējie kā pēc burvja mājiena izauga no zemes. Ja cilvēks nav bijis Tālajos Rietumos, viņam grūti aptvert tik strauju pilsētu uzplaukumu. Izraudzītajā vietā, kur 1872. gada janvārī vēl bija klajš lauks, 1873. gadā jau pacēlās seši tūkstoši namu. 1874. gadā jau bija pabeigtas visas sabiedriskās celtnes un dzīvojamo māju skaits sasniedza deviņus tūkstošus.
Liela loma šais nedzirdētajos panākumos bija pārdomātam aprēķinam. Uz lielajiem zemes gabaliem masveidā celtās mājas tika iznomātas ar ļoti izdevīgiem noteikumiem, par lētu cenu. Tā kā nekādi nodokļi nebija jāmaksā, nelielās, atsevišķās teritorijas politiskā neatkarība, pasākuma vien- reizīgums, apvidus maigais klimats vilināja ieceļotājus. Pašreiz Franču pilsētā ir jau gandrīz simttūkstoš iedzīvotāju.
Visvairāk mūs var interesēt jaunās paraugpilsētas sanitāro pasākumu pārliecinošie rezultāti. Ja vecās Eiropas un Jaunās Pasaules lielpilsētās ar vislabākajiem dzīves apstākļiem gadskārtējā mirstība nekad nav bijusi daudz zemāka par trim procentiem, tad Franču pilsētā šais piecos gados ta vidēji nepārsniedz pusotra procenta. Turklāt šo skaitli tik lielu dara purva drudža epidēmija, kas uzliesmoja pilsētas dibināšanas laikā. Toties pērn mirstības procents bija tikai viens un viena ceturtdaļa. Jāmin vēl kāds ļoti svarīgs apstāklis: ar dažiem izņēmumiem, gandrīz visu reģistrēto nāves gadījumu cēlonis ir hroniskas un lielākoties iedzimtas slimības. Parastie saslimšanas gadījumi ir daudz retāki, daudz mazāk bīstami nekā jebkurā citā vietā. Par epidēmijām tiešā vārda nozīmē nevar būt ne runas.
Interesanti būs izsekot šā mēģinājuma tālākai attīstībai, proti, noskaidrot, vai šāds zinātniski pamatots higiēnas režīms vienas vai vairāku paaudžu laikā nevarētu labvēlīgi ietekmēt pēcnācējus un vājināt vai iznīcināt iedzimto slimību izplatību.
«Tās nav pārdrošas cerības,» rakstīja viens no šās apbrīnojamās kopienas dibinātājiem, «un, ja tās attaisnosies, rezultāti būs lieliski! Cilvēki dzīvos deviņdesmit vai simt gadu ilgu mūžu un mirs tikai aiz vecuma tāpat kā lielākā daļa dzīvnieku, tāpat kā augi.
Tas ir vilinošs sapnis!
Taču, ja mums atļauts izteikties vaļsirdīgi, mēs īsti neticam, ka mēģinājumam varētu būt tādi panākumi. Mēs šeit saskatām būtisku un patiešām liktenīgu trūkumu, proti: pasākumu vada komiteja, kurā pārsvarā ir latīņu elements un no kuras sistemātiski tiek izslēgts ģermāņu elements. Tas ir nepatīkams simptoms. Kopš pasaules radīšanas visu, kas tajā pastāvīgs, ierosinājusi un veikusi Vācija, un bez Vācijas nekad nekas nozīmīgs nenotiks. Franču pilsētas dibinātāji varbūt būs sagatavojuši augsni, noskaidrojuši dažus speciālus jautājumus, taču nevis šai Amerikas nostūri, bet gan pie SIrijas robežām mēs kādudien redzēsim paceļamies īsto nākotnes paraugpilsētu.»