Trīspadsmitajā septembrī, tikai dažas stundas pirms tā brīža, kad Sulces kungs bija nodomājis iznīcināt Franču pilsētu nedz gubernatoram, nedz kādam no iedzīvotājiem nebija ne jausmas par draudošajām briesmām.
Bija septiņi vakarā.
Paslēpusies oleandru un tamarindu zaļumā, gleznainā pilsēta gozējās Ūdenskritumu kalnu pakājē, un Klusā okeāna vilnīši liegi glāstīja tās marmora krastmalas. Rūpīgi aplaistītajās ielās, kur pūta spirgts jūras vējiņš, valdīja līksma rosība. Koki bulvāru malās maigi šalkoja. Zaļoja mauri. Dārziņos puķes, atvērušas ziedkausus, izplatīja visjaukākās smaržas. Baltās, rotaļīgās mājas šķita klusi smaidām. Gaiss bija silts, debesis tikpat zilas kā jūra, kuru redzēja mirgojam garo avēniju galā.
Ceļinieku, kas ierastos pilsētā, droši vien pārsteigtu iedzīvotāju veselīgais izskats un možā kustība ielās. Tieši tai stundā slēdza mākslas akadēmiju, mūzikas skolu un bibliotēku, kur tika organizētas ļoti vērtīgas lekcijas nelielām grupām, lai katrs klausītājs varētu pilnībā apgūt priekšlasījuma vielu, un, tā kā šīs iestādes bija koncentrētas vienā rajonā, tad cilvēki, kas plūda no tam
ārā, uz neilgu laiku radīja drūzmu ielās; taču neviens negrūstījās, neizrādīja nepacietību, nebija dzirdami nekādi izsaucieni. Visi izturējās rāmi un izskatījās apmierināti.
Sarrazenu ģimenes mītne atradās nevis pilsētas centrā, bet gan Klusā okeāna krastā. Šī māja tika uzcelta viena no pirmajām, un doktors Sar- razens ar sievu un meitu 2annu tūlīt apmetās tajā uz pastāvīgu dzīvi.
Oktāvs, juzdamies kā miljonārs, gribēja palikt Parīzē, bet viņam nu bija jāiztiek bez Marsela padoma un palīdzības.
Abi draugi bija tikpat kā pazaudējuši viens otru no redzesloka, kopš vairs nedzīvoja divatā Sicīlijas KaraJa ielā. Pēc doktora Sarrazena un ģimenes pārceļošanas uz Oregonas štatu Oktāvs bija pats sev kungs un pavēlnieks. Tēvs gan vēlējās, lai viņš turpinātu studijas, bet drīz vien mācības tika pamestas novārtā, un gala eksāmenā, kuru draugs nolika ar izcilību, Oktāvs izgāzās.
Līdz šim Marsels bija bijis nabaga Oktāvām sava veida kompass, pēc kura vadīties. Kad jaunais elzasietis aizbrauca, viņa bērnības draugs Parīzē pamazām sāka, tā sakot, traku dzīvi. «Traka dzīve» šai gadījumā ir jo pareizāks apzīmējums tāpēc, ka lielāko daļu dienas viņš pavadīja uz augsta sēdekļa lielā četrjūga karietē, nemitīgi braukādams no Mariņī avēnijas, kur bija noīrējis dzīvokli, uz dažādiem priekšpilsētas hipodromiem. Oktāvs Sarrazens, kas pirms trim mēnešiem tik tikko prata noturēties seglos jāšanas stundā manēžā, bija pēkšņi kļuvis par vienu no lielākajiem hipoloģijas speciālistiem Francijā. Savas zināšanas šai nozarē viņš bija aizguvis no angļu grūma, kuru bija pieņēmis dienestā un kuram pilnīgi pakļāvās tā plašās un dziļās pieredzes dēļ.
Oktāva priekšpusdienas stundas piederēja drēbniekiem, segliniekiem un kurpniekiem. Vakarus viņš pavadīja teātrī, operetē un Tronšē ielas stūrī nule atvērtā kluba salonos. So klubu Oktāvs bija izvēlējies tāpēc, ka tā apmeklētāji izrādīja viņa naudai cieņu, kādu viņš pats ar savām īpašībām nekur citur nevarētu iemantot. Tur sastopamie cilvēki viņam likās dižciltības ideāls. Lai cik dīvaini tas būtu, grezni ierāmētajā sarakstā, kas karājās uzgaidāmajā zālē pie sienas, bija lasāmi gandrīz vienīgi ārzemnieku uzvārdi. Tur bija tituls pie titula, un, tos lasīdams, cilvēks varētu nodomāt, ka nokļuvis heraldikas profesora kabinetā. Taču salonā iegājušam viņam liktos, ka atrodas dzīvā etnoloģijas izstādē. Šķita, ka tur tiklab no Vecās, kā Jaunās Pasaules savākti visi ērgļa deguni un dzeltenīgas ādas krāsas paraugi. Visi šie kosmopolitiskie tipi bija eleganti ģērbušies, taču, skaidri redzams, priekšroku deva gaišas krāsas drānām, lidz ar to atklādami dzeltenās un melnās rases mūžīgo tiekšanos pēc «bālģīmju» krāsas.
So divkājaino indivīdu vidū Oktāvs Sarrazens likās kā jauns dievs. Viņa vārdus atkārtoja, viņa manieres atdarināja, pat kaklasaites sēja tāpat kā viņš, un viņa spriedumus uzskatīja par likumu. Un Oktāvs, apreibis no vīraka, ko viņam kvēpināja, pat nemanīja, ka viņš sistemātiski vienmēr zaudē gan kabaras spēlē, gan hipodromā. Varbūt daži kluba locekļi, būdami pēc izcelsmes austrumnieki, domāja, ka viņiem ir tiesības uz begumas mantojumu. Katrā ziņā viņi prata krietnu daļu no tā lēnām, bet neatlaidīgi ievilkt savās kabatās.
Oktāva uzsāktā jaunā dzīvesveida dēļ draudzības saites, kas viņu saistīja ar Marselu Brukmani, drīz vien atslāba. Labi, ja vecie draugi laiku pa laikam apmainījās ar kādu vēstuli. Kas gan kopējs va
rēja būt neatlaidīgajam censonim, kuram rūpēja vienīgi izkopt savas prāta spējas un papildināt savas zināšanas, ar skaisto, bagātības apreibināto jaunekli, ko interesēja vienīgi kluba tenkas un zirgu staļļi?
Kā zināms, Marsels aizbrauca no Parīzes, lai izsekotu Sulces kungu, kurš vienā no Amerikas Savienoto Valstu neatkarīgajiem apgabaliem nupat bija nodibinājis Stālštati, Franču pilsētas konkurenti; pēc tam viņš ar tādu pašu nolūku iestājās tērauda karaļa dienestā.
Divus gadus Oktāvs dzīvoja nekur nederīgu, vieglprātīgu dīkdieņa dzīvi. Beidzot viņam apnika tāda tukša izklaidēšanās, un kādā jaukā dienā, jau paguvis izputināt vairākus miljonus, viņš aizbrauca pie tēva; tas viņu paglāba no morālas un fiziskas bojāejas. Tātad šai laikā viņš jau dzīvoja Franču pilsētā, doktora mājā.
Viņa māsa Zanna bija izaugusi par pievilcīgu, deviņpadsmitgadīgu jaunavu, kurai četri jaunajā dzimtenē pavadītie gadi bija piešķīruši visas amerikānietes manieres, kas lieliski apvienojās ar iedzimto francūzietes grāciju. Viņas māte dažkārt sacīja, ka agrāk, pirms viņas ar Zannu vēl nepavadīja kopā augas stundas, tai nekad nebūtu ienācis prātā, ka tuvība ar meitu var sagādāt tik daudz prieka.
Ja runājam par Sarrazena kundzi, tad viņa, kopš pazudušais dēls, dzimtas turpinātājs, ar kuru saistījās tik daudz cerību, bija atgriezies ģimenes klēpī, tagad jutās vislaimīgākā sieviete šai zemē, jo viņa piedalījās un palīdzēja vīram visos labajos pasākumos, ko tas ar savu milzīgo bagā^rou varēja šeit realizēt.
Tai 13. septembra vakarā doktora Sarrazena mājā uz vakariņām bija ielūgti divi viņa vistuvākie draugi: pulkvedis Hendons, pilsoņu kara ve* terāns, kas bija zaudējis roku kaujā pie Pitsbur- gas, bet ausi — pie Sevenoksas un kas tomēr tikpat veiksmīgi kā jebkurš cits cīnījās pie šaha galdiņa, un Lenca kungs, jaunās pilsētas mācību iestāžu ģenerāldirektors.
Saruna risinājās par pilsētas pārvaldes projektiem, par sasniegumiem dažādos sabiedriskos pasākumos un iestādēs, runāja par skolām, slimnīcām, savstarpējās palīdzības kasēm.
Saskaņā ar doktora Sarrazena programmu, kurā nebija aizmirsta reliģiskā audzināšana, Lenčs bija nodibinājis vairākas pamatskolas, kur skolotāji centās attīstīt bērnu prātu ar intelektuāliem vingrinājumiem, kas bija īpaši izraudzīti skolēnu iedzimto spēju pilnīgošanai. Bērnos vispirms ieaudzināja mīlestību uz zinātni, nevis centās piebāzt viņu galvas ar zināšanām, «kas peld pa smadzeņu virspusi», kā saka Montēņs, kas nepadziļina izpratni, nepadara cilvēku ne gudrāku, ne labāku. Tā sagatavots un ievirzīts prāts vēlāk pats pratīs izraudzīties ceļu un ies pa to, nesdams bagātīgus augļus.
Labi organizētajā audzināšanas sistēmā vislielākās rūpes tika veltītas higiēnai. Jo cilvēkam vienlīdz svarīgi ir miesa un gars, tie abi kalpo viņam; ja viens no tiem atsakās kalpot, cilvēks cieš, un gars, pamests savā vaļā, drīz vien aizietu bojā.
Tai laikā Franču pilsēta bija sasniegusi tiklab materiālā, kā intelektuālā uzplaukuma augstāko pakāpi. Tur zinātniskos kongresos pulcējās abu pasauļu slavenākie zinātnieki. Tālu izdaudzinātā pilsētas slava vilināja uz turieni māksliniekus, gleznotājus, tēlniekus, mūziķus. So izcilo meistaru vadībā mācījās jaunie Franču pilsētas mākslinieki, no kuriem varēja gaidīt, ka tie kādreiz padarīs pasaulslavenu šo amerikāņu zemes nostūri. Patiešām bija paredzams, ka pēc neilga laika šīs jaunās franču Atēnas būs pirmajā vietā starp visām galvaspilsētām.
Līdzās parastajām mācībām skolās notika ari audzēkņu militārā apmācība. Pēc skolas beigšanas audzēkņi prata apieties ar ieročiem un bija apguvuši stratēģijas un taktikas pamatprincipus.
Kad saruna pie galda pieskārās šim jautājumam, pulkvedis Hendons paziņoja, ka viņš esot sajūsmināts par jauniesaucamajiem.
— Viņi ir pieradināti pie tāliem pārgājieniem, nogurdinošiem manevriem, ļoti labi trenēti, — pulkvedis sacīja. — Mūsu armijā ietilpst visi pilsoņi, un visi, kad tas būs vajadzīgs, kļūs par disciplinētiem norūdītiem karavīriem.
Franču pilsētai gan bija vislabākās attiecības ar visām kaimiņvalstīm, jo tā nekad neatteicās izdarīt kaimiņiem kādu pakalpojumu, taču, kad ierunājas pašlabuma intereses, nepateicība kļūst pasaules alga, un tāpēc doktors Sarrazens un viņa draugi, neaizmirsdami gudro principu «Palīdzi pats sev, tad dievs tev palīdzēs», gribēja paļauties tikai paši uz saviem spēkiem.
Vakariņas bija paēstas, deserta trauki novākti, un dāmas, pēc anglosakšu paraduma, piecēlās no galda.
Doktors Sarrazens, Oktāvs, pulkvedis Hendons n 11 Lenca kungs turpināja iesākto sarunu, kas tagad jau skāra sarežģītus politekonomijas jautājumus, kad ienāca kāds no kalpiem un pasniedza doktoram laikrakstu.
Tas bija «New York Herald». Sis cienījamais laikraksts aizvien bija ar visdziļāko labvēlību ziņojis par Franču pilsētas dibināšanu un uzplau- kurnu, un pilsētas ievērojamākie vīri parasti atrada tā slejās daždažāda rakstura Savienoto Valstu sabiedrības domas un uzskatus par viņu pilsētu.
Laimīgo, brīvo, neatkarīgo ļaužu kopai, kas apdzīvoja šo nelielo teritoriju, bija daudz skauģu, un, ja Franču pilsētas iedzīvotājiem Amerikā netrūka piekritēju un aizstāvju, tad tāpat netrūka ari ienaidnieku, kuri viņiem nikni jo nikni uzbruka. Katrā ziņā «New York Herald» vienmēr nostājās Franču pilsētas pusē un savās slejās allaž apliecināja tai visdziļāko apbrīnu un cieņu.
Nepārtraukdams sarunu, doktors Sarrazens bija noplēsis avīzei aplīmēto sloksni ar adresi un pavirši uzmetis acis pirmajam rakstam.
Klusu izlasījis dažas rindas, viņš pilnīgi apstulba un tad nolasīja lo pašu skaļi, par vislielāko pārsteigumu un sašutumu draugiem:
«Ņujorkā, 8. septembrī. Tuvākajā laikā notiks varmācīgs uzbrukums, kas ir vislielākajā pretrunā ar cilvēku tiesībām. No drošiem avotiem zināms, ka Stālštatē izgatavoti šausmīgi ieroči ar nolūku uzbrukt franču nodibinātajai pilsētai un to iznīcināt. Nav mūsu ziņā pateikt, vai Savienotās Valstis būs spējīgas iejaukties un vai tām jāiejaucas šai cīņā, kur atkal sadursies latīņu un sakšu rase. taču mēs gribam darīt zināmu visiem godīgiem cilvēkiem, ka liek gatavots ļaunprātīgs, varmācīgs tiesību pārkāpums. Lai Franču pilsēta, nezaudējot ne mirkli, sāk domāt par aizsardzību … utt., utt.»