Nebija nekāds noslēpums, ka tērauda karalis nīst doktora Sarrazena iecerēto un nodibināto labklājības pilsētu. Tāpat bija zināms, ka savu Stālštati viņš bija uzcēlis par spīti doktoram. Taču neviens nekad neticētu, ka var ne no šā, ne no tā uzbrukt mierīgai pilsētai un ar rupja spēka triecienu to izpostīt. Tomēr «New York Herald» raksts neatstāja nekādu šaubu. Sās ietekmīgās avīzes korespondenti bija izdibinājuši Sulces kunga nodomus, un — kā viņi brīdināja — nedrīkstēja zaudēt ne mirkli!
Cienījamais doktors vispirms jutās galīgi apmulsis. Kā visi krietni un godīgi cilvēki viņš, cik ilgi vien spēja, atteicās ticēt ļaunumam. Viņam šķita pretdabiski, ka bez kāda iemesla, tikai aiz tīras plātīšanās un untuma kādam var ienākt prātā iznīcināt pilsētu, kas savā ziņā ir visas cilvēces kopējs īpašums.
— Padomājiet taču, ka vidējais mirstības procents niiisu pilsētā šogad būs zemāks par vienu un vienu ceturtdaļu! — viņš vientiesīgi izsaucās.
- Un ka nav neviena bērna, kurš desmit gadu vecumā neprastu lasīt un rakstīt! Un ka Franču pilsētā kopš tās nodibināšanas nav notikusi neviena slepkavība, neviena zādzība! Un tagad barbari nāks un iznīcinās jau pašā sākumā tik izdevušos mēģinājumu! Nē! Nē, es nevaru pieļaut domu, ka zinātnieks, ķīmiķis, kaut arī viņš būtu simtkārt vācietis, ir spējīgs uz kaut ko tamlīdzīgu!
Tomēr vajadzēja rēķināties ar ziņām, ko sniedza doktora darbībai labvēlīgā avīze, un nekavējoties parūpēties par pilsētas aizsardzību. Pārvarējis pirmā brīža pārsteiguma un nomāktības sajūtu, doktors Sarrazens atguva pašsavaldīšanos un uzrunāja savus draugus.
— Kungi! — viņš sacīja, — jūs visi esat Pilsoņu padomes locekļi, un jums, tāpat kā man, jādara viss nepieciešamais, lai glābtu pilsētu. Ar ko mums vajadzētu sākt?
— Vai nav iespējams panākt vienošanos? — Lenčs jautāja. — Vai nevarētu, nekaitējot mūsu godam, izvairīties no kara?
— Tas nav iespējams, — Oktāvs atteica. — Skaidri redzams, ka Sulces kungs grib karu, lai tas maksātu ko maksādams. Viņa naids nepieļaus nekādu izlīgumu.
— Labi! — doktors iesaucās. — Tādā gadījumā mēs gatavosimies atsist viņa triecienu. Kā jūs domājat, pulkvedi, vai mēs esam spējīgi noturēties pret Stālštates lielgabaliem?
— Jebkurš cilvēku radīts spēks var cīnīties pret kādu citu cilvēku spēku, turklāt veiksmīgi, — pulkvedis Hendons atbildēja, — bet mums nav ko domāt aizstāvēties ar tiem pašiem līdzekļiem un tādiem pašiem ieročiem, kādus izmantos Sulce, lai mums uzbruktu. Pārāk ilgu laiku prasītu tādu lielgabalu izgatavošana, kuri būtu piemēroti veiksmīgai kaujai ar viņa lielgabaliem, un, starp citu, es šaubos, vai mums vispār izdotos tādus lielgabalus ražot, jo mums taču nav speciālu darbnīcu. Tātad atliek tikai viena izeja — aizkavēt ienaidnieku, neļaut viņam tuvoties pilsētai un to aplenkt.
— Es tūlīt sasaukšu padomi, — doktors Sarrazens sacīja.
Viņš piecēlās un devās uz savu darba kabinetu, kurp viesi viņam sekoja.
Tā bija vienkārši mēbelēta istaba, kuras trīs sienas aizņēma plaukti ar grāmatām, bet pie ceturtās sienas zem gleznām un citiem mākslas priekšmetiem bija vesela rinda numurētu taurīšu, tādu kā akustisko radziņu.
— Tā kā mūsu rīcībā ir telefons, — doktors sacīja, — mēs varam sasaukt Pilsoņu padomi, paliekot katrs savās mājās. Viņš nospieda signālpo- dziņu un acumirklī savienojās ar visu padomes locekļu dzīvokļiem. Nepagāja ne trīs minūtes, kad katra vada galā jau bija atskanējusi atbilde: «Ieradies!»; tas nozīmēja, ka padomes locekļi sapulcējušies sēdei.
Tad doktors nostājās pie mikrofona, paskandināja zvaniņu un sacīja:
— Pasludinu sēdi par atklātu… Vārds mūsu godājamam draugam pulkvedim Hendonain, kas pavēstīs Pilsoņu padomei kaut ko ārkārtīgi svarīgu.
Pulkvedis savukart nostājās pie telefona mikrofona un, nolasījis «New York Herald» rakstu, pieprasīja tūlīt ķerties pie pilsētas aizsardzības organizēšanas.
Līdzko viņš bija beidzis, sestais numurs jautāja, vai pulkvedis domājot, ka pilsētu iespējams aizsargāt arī tādā gadījumā, ja līdzekļi, uz kuriem viņš cerot, tomēr nebūtu pietiekami efektīvi, lai atturētu ienaidnieku.
Pulkvedis Hendons atbildēja apstiprinoši. Jautājumu un atbildi, kā arī iepriekšējo ziņojumu vienlaikus dzirdēja visi neredzamie Pilsoņu padomes locekļi.
Tad septītais numurs jautāja, cik ilgs sagatavošanās laiks, pēc pulkveža domām, esot pilsētnieku rīcībā.
Pulkvedis to nezināja, taču rīkoties vajadzēja tā, it kā uzbrukums butu gaidāms jau tuvākajās divās nedeļās.
Otrais numurs vaicāja:
— Vai mums jāgaida uzbrukums? Vai labāk nebūtu to novērst?
— Protams, jādara viss, lai to novērstu, — pulkvedis atbildēja. — Un, ja mums draud desanta izcelšana, jāmēģina nogremdēt Sulces kuģi ar mūsu torpēdām.
Pēc šī priekšlikuma doktors Sarrazens ierosināja sasaukt izcilāko ķīmiķu, inženieru un pieredzes bagātāko artilērijas virsnieku sapulci, lai apspriestu pulkveža Hendona izstrādātos pilsētas aizsardzības plānus.
Tad jautājums radās pirmajam numuram:
— Cik liela summa nepieciešama, lai tūlīt sāktu aizsardzības darbus?
— Vajadzīgi apmēram līdz divdesmit miljoni dolāru.
Ceturtais numurs ierosināja:
— Iesaku nekavējoties sasaukt visu Franču pilsētas iedzīvotāju kopsapulci.
Padomes priekšsēdētājs Sarrazens:
— Balsosim par šo priekšlikumu!
Katrs telefons nozvanīja divreiz: tas nozīmēja, ka priekšlikums pieņemts vienbalsīgi.
Pulkstenis bija pusdeviņi. Pilsoņu padomes sēde bija ilgusi astoņpadsmit minūtes, turklāt nevienam tā nebija sagādājusi nekādas neērtības.
Ar tikpat vienkāršu un ātru paņēmienu tika sasaukta tautas kopsapulce. Tiklīdz doktors Sarrazens pa telefonu bija paziņojis rātsnamam Pilsoņu padomes lēmumu, visu divsimt astoņdesmit kolonnu galos pilsētas ielu krustojumos ieskanējās elektriskie zvaniņi un rādītāji uz kolonnu spīdošajām ciparnīcām apstājās pie pusdeviņiem: šai stundā vajadzēja sākties sapulcei.
Izdzirdējuši zvanīšanu, kas turpinājās vairāk nekā stundas ceturksni, visi steidzās laukā no mājas vai arī pacēla galvu un paskatījās uz tuvāko ciparnīcu, un, saprazdami, ka pilsoņa pienākums liek ierasties rātsnamā, devās turp.
Nosacītajā laikā, tas ir, nepilnās četrdesmit piecās minūtēs, visi bija sapulcējušies. Doktors Sarrazens jau sēdēja goda vietā un ap viņu — visi Pilsoņu padomes locekļi. Pulkvedis Hendons stāvēja tribīnes pakājē un gaidīja, kad varēs sākt runāt.
Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju jau zināja, kāpēc sasaukta šī sapulce. Pilsoņu padomes sēde, kā parasts, bija pieslēgta rātsnama fonogrāfam, tā tika automātiski stenografēta un stenogrammas nekavējoties izsūtītas laikrakstiem, kas tās iespieda speciālizdevumā un sludinājumu veidā izlīmēja pa visu pilsētu.
Rātsnama zāle bija milzum plaša telpa ar stikla jumtu un priekšzīmīgu ventilāciju. To spoži apgaismoja vesela rinda gāzes radziņu, kas bija piestiprināti pie augstajām velvēm.
Ļaužu pūlis stāvēja mierīgs un kluss. Sejas bija priecīgas. Sie veselīgie cilvēki, kas bija pieraduši pie pilnvērtīgas, regulāras dzīves, apzinājās savu spēku un tāpēc nepakļāvās satraukumam, bailēm vai dusmām.
Tieši pusdeviņos priekšsēdētājs paskandināja zvaniņu, un zāle iestājās pilnīgs klusums.
Pulkvedis uzkāpa tribīnē.
Skopiem, vienkāršiem, izteiksmīgiem vārdiem, bez daiļrunīgām frāzēm un liekiem valodas izrotājumiem — kā jau cilvēks, kurš zina, ko grib pateikt, un tāpēc skaidri un gaiši runā par lietām, ko saprot, — pulkvedis Hendons pastāstīja par Sulces senseno naidu pret Franciju, Sarrazenu un viņa darbu un par to, ka pēc «New York Herald» ziņām, Sulce gatavojas iznīcināt Franču pilsētu un tās iedzīvotājus.
— Tagad pašiem pilsētniekiem jāizšķiras, kā labāk rīkoties, — pulkvedis turpināja. — Varbūt daudzi cilvēki, kuriem trūkst drosmes un patriotisma jūtu, labāk piekāptos un atdotu iebrucējiem savu jauno tēvzemi. Taču es esmu pārliecināts, ka mūsu pilsoņu vidū nav gļēvuļu. Cilvēki, kas sapratuši, cik dižs ir mērķis, pēc kā tiecas paraug- pilsētas dibinātāji, cilvēki, kas labprātīgi pakļāvušies tās likumiem, katrā ziņā ir drosmīgi un saprātīgi ļaudis. Viņi, dedzīgie cīnītāji par progresu, darīs visu, lai izglābtu savu nesalīdzināmo pilsētu, kas ir slavens piemineklis centieniem uzlabot cilvēka likteni zemes virsū! Tāpēc mūsu pienākums ir ziedot dzīvību par šo cēlo mērķi.
Runas nobeigumu pāršalca skaļi aplausi.
Pēc tam vēl citi runātāji atbalstīja pulkveža Hendona priekšlikumu.
Doktors Sarrazens aizrādīja, ka nepieciešams nekavējoties nodibināt Aizsardzības padomi, kuras uzdevums būtu steigšus veikt visus vajadzīgos pasākumus, kam jānorit slepenībā, jo tiem būs militārs raksturs. Ārī šis priekšlikums tika pieņemts.
Tad kāds no Pilsoņu padomes locekļiem ieteica balsot par kredītu, apmēram piecu miljonu dolāru apjomā, kas būtu piešķirams pirmajiem darbiem. Visas rokas pacēlās par zīmi, ka atbalsta arī šo priekšlikumu.
Desmitos divdesmit piecās minūtēs sapulce bija beigusies, un, ievēlējuši Aizsardzības padomes locekļus, Franču pilsētas iedzīvotāji jau dzīrās izklīst, kad pēkšņi notika kaut kas negaidīts.
Uz tribīnes, kas jau labu brīdi bija tukša, neizskaidrojamā kārtā parādījās pavisam dīvaina izskata svešinieks.
Viņa enerģiskā seja pauda ārkārtīgu satraukumu, taču izturēšanās bija mierīga un noteikta. Saplēstās, dubļiem notraipītās drēbes, kas lipa pie ķermeņa, asiņojošā piere lika domāt, ka viņš nesen pārdzīvojis kaut ko šausmīgu.
Viņu ieraudzījuši, visi palika stāvam. Pēc svešā enerģiska mājiena iestājās klusums.
Kas viņš bija? No kurienes ieradies? Nevienam, pat doktoram Sarrazenam, neienāca prātā to pajautāt.
Taču drīz viss kļuva skaidrs.
— Es nupat izbēgu no Stālštates, — nepazīstamais cilvēks sacīja. — Sulce man piesprieda nāves sodu. Taču, paldies dievam, esmu ieradies laikā, lai mēģinātu jūs glābt. Ne jau visiem jums es esmu svešs. Mans cienījamais skolotājs doktors Sarrazens, es ceru, apliecinās, ka, par spīti izskatam, kas ir tāds, ka pat viņš mani nepazīst, uz Marselu Brukmani tomēr var paļauties.
— Marsels! — doktors Sarrazens un Oktāvs vienā balsī izsaucās.
Abi jau grasījās mesties viņam klāt, bet viņš ar žestu tos atturēja.
Tas patiešām bija brīnumainā kārtā izglābies Marsels. Ar pēdējiem spēkiem uzlauzis kanāla restes, viņš bija zaudējis samaņu. Straume rāva viņu līdzi tā kā līķi. Bet, par laimi, šīs restes iekļāvās Stālštates ārējā nocietinājumu joslā. Pēc pāris minūtēm straume jau bija iznesusi Marselu upes krastā ārpus Tērauda pilsētas robežām. Viņš būtu beidzot brīvībā, ja tikai atgūtu samaņu!
Vairākas stundas drosmīgais jauneklis bija nekustīgi nogulējis tumsā, klajā, tuksnesīgā laukā, kur nebija neviena, kas varētu sniegt viņam palīdzību.
Kad viņš atguva samaņu, bija jau gaišs. Un tad viņš visu atcerējās! Paldies dievam, viņš bija ticis projām no nolādētās Stālštates! Viņš vairs nebija gūsteknis. Tagad viņam prātā bija tikai doktors Sarrazens, viņa draugi, viņa tautieši.
«Pie viņiem! Pie viņiem!» Marsels tobrīd izsaucās.
Ar neiedomājamām pūlēm jauneklim izdevās uzrausties kājās.
Desmit ljē viņu šķīra no Franču pilsētas, desmit ljē — bez dzelzceļa, bez pajūga, bez zirga! Un šis attālums pa laukiem, kas pamesti pletās ap briesmīgo Tērauda pilsētu, bija jāveic kājām. Sīs desmit ljē, tas ir, četrdesmit kilometru, Marsels nogāja, ne mirkli neatpūzdamies, un ceturksni pāri desmitiem viņš nonāca pie pirmajām doktora Sarrazena pilsētas mājām.
Pēc sludinājumiem, kas bija uzlīmēti uz namu sienām, viņš noprata, ka Franču pilsētas iedzīvotāji ir brīdināti par draudošajām briesmām; taču Marsels arī saprata, ka frančiem nav ne jausmas, kādas ir šīs briesmas un cik drīz tās draud.
Profesora Sulces plānotajam uzbrukumam, šausmīgajai katastrofai, vajadzēja notikt šai pašā vakarā vienpadsmitos un četrdesmit piecās minūtēs… Tagad pulkstenis rādija ceturksni pāri desmitiem.
Sakopojis pēdējos spēkus, Marsels vienā elpas vilcienā izskrēja cauri pilsētai līdz rātsnamam un desmitos divdesmit piecās minūtēs, kad sapulce jau bija beigusies un ļaudis grasījās izklīst, uzkāpa tribīnē.
— Draugi! — viņš izsaucās. — Nedomājiet, ka briesmas jums draud pēc mēneša vai nedēļas! Ne*
paies ne divas stundas, kad sāksies neredzēta katastrofa, kad pār Franču pilsētu nolīs uguns un dzelzs lietils. Šobrīd, kad es ar jums runāju, velnišķīgs, pašas pekles cienīgs ierocis, kura šāviņi sasniedz desmit ljē atstatumā katru mērķi, ir jau notēmēts pret jūsu pilsētu. Es pats savām acīm to redzēju. Lai sievietes un bērni meklē patvērumu pagrabos vai tūlīt dodas ārā no pilsētas un paslēpjas kalnos. Lai spēcīgie vīrieši sagatavojas cīņai pret uguni ar visiem iespējamiem līdzekļiem! Uguns — jūsu vienīgais ienaidnieks šobrīd! Pagaidām vēl nekāda armija, nekādi kareivji netuvojas Franču pilsētai. Pretinieks nedomā iet parastā uzbrukumā. Jūs zināt, ka Sulces ļaunvēlībai nav . robežu, un, ja viņa aprēķini izrādīsies pareizi, ja viņš realizēs savu plānu, ja vien profesors pirmoreiz mūžā nebūs kļūdījies, tad visu Franču pilsētu vienā mirklī apņems liesmas! Ugunsgrēki izcelsies simt dažādās vietās vienlaikus, un visur vajadzēs stāties pretim liesmām. Taču vispirms jāglābj iedzīvotāji, jo galu galā, ja arī jūsu mājas un pieminekļus mums neizdotos izglābt, pat ja nodegtu visa pilsēta, ar laiku un naudu to varēs uzcelt no jauna!
Eiropā Marselu droši vien uzskatītu par ārprā- _ tīgu. Taču Amerikā cilvēki nemēdza brīnīties pat par vispārsteidzošākajiem zinātnes sasniegumiem. Franču pilsētas iedzīvotāji uzklausīja jauno inženieri un, ņemdami vērā doktora Sarrazena viedokli, ticēja viņam.
Ļaudis, kurus runātāja balss noskaņa ietekmēja vairāk nekā paši vārdi, pakļāvās viņam, pat nedomādami strīdēties pretī. Doktors atbildēja par Marselu Brukmani. Ar to pilnīgi pietika.
Tūlīt tika doti vajadzīgie rīkojumi, un uz visām pusēm steidzās sūtņi pavēstīt tos tālāk.
Pilsētas iedzīvotāji izklīda: daļa devās mājās un nokāpa pagrabos, nolēmuši izturēt tur bombardēšanas briesmas, citi, gan kājām, gan jāšus, gan jātos, šķērsoja laukus aiz pilsētas un patvērās Ūdenskritumu kalnu aizās.
Spēcīgie vīrieši tikmēr savāca pilsētas galvenajā laukumā un citās doktora norādītajās vietās visu, kas varēja noderēt cīņā ar liesmām, proti, ūdeni, smiltis, zemi.
Pa to laiku sēžu zālē turpinājās apspriede sarunas veidā.
Taču Marselu, likās, bija apsēdusi viena vienīga doma, kas nomāca visas pārējās. Viņš vairs nerunāja neko, tikai lūpas neviļus čukstēja: «Vienpadsmitos četrdesmit piecās! Vai tas var būt, ka nolādētais Sulce ar savu neģēlīgo izgudrojumu gūs virsroku?»
Pēkšņi Marsels izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu. Ar spēju mājienu viņš aicināja visus apklust un, satvēris zīmuli, ar drudžainu roku uzrakstīja dažus skaitļus uz vienas no grāmatiņas lapām. Un tad pamazām krunkas viņa pierē izlīdzinājās un seja sāka starot.
— Draugi! — viņš iesaucās. — Draugi! Vai nu šie skaitļi melo, vai mums draudošās briesmas izgaisīs kā murgi! Man tagad ir skaidrs ballistikas jautājums, kuru agrāk velti centos atrisināt. Sulces kungs ir kļūdījies! Briesmas, kas mums draudēja, ir iedoma! Vienreiz profesoram misējies! Nekas no tā, ko viņš pareģoja, nenotiks, nevar notikt! Viņa briesmīgais šāviņš aizlidos pāri Franču pilsētai, to neskarot, un, ja mums vēl ir no kaut kā jābīstas, tad varbūt tālākā nākotnē.
Ko Marsels ar to gribēja sacīt? Neviens neko īsti nesaprata.
Tad jaunais elzasietis izklāstīja, pie kādiem rezultātiem nonācis savos aprēķinos. Skaļā, viegli trīcošā balsī viņš tik pārliecinoši un saprotami visu pierādīja, ka pat tiem, kas no matemātikas nesajēdza neko, viss kļuva skaidrs. Pēc tumsas atausa gaisma, pēc bažām iestājās miers. Sulces šāviņš neskars ne tikai doktora Sarrazena pilsētu, tas vispār neskars neko. Tam bija lemts pazust izplatījumā!
Doktors Sarrazens māja ar galvu, apstiprinādams Marsela vārdus, bet tad pēkšņi pacēla pirkstu un, rādīdams uz zāles pulksteņa spīdošo ciparnīcu, sacīja:
— Pēc trim minūtēm mēs uzzināsim, kam taisnība — Sulcem vai Marselam Brukmanim. Bet, lai būtu kā būdams, draugi, neaizmirsīsim piesardzību! Ja arī šoreiz Sulces plānotais trieciens, kā Marsels liek cerēt, ies mums secen, tas nebūs pēdējais! Sulces naids ir tik liels, ka viņš nekad neatzīs sevi par sakautu un vienas neveiksmes dēļ nerimsies!
— Nāciet! — Marsels iesaucās.
Un visi gāja viņam līdzi uz rātslaukumu.
Apritēja trīs minūtes. Torņa pulkstenis nosita vienpadsmit un trīs ceturkšņus.
Pēc dažām sekundēm augstu debesīs parādījās tumšs ķermenis un zibens ātrumā aiztraucās pāri pilsētai ar draudīgu svilpoņu.
— Laimīgu ceļu! — Marsels, skaļi smiedamies, nokliedza. — Ar tādu sākotnējo ātrumu Sulces kunga šāviņš tagad jau ir ārpus atmosfēras un nekādi nevar atgriezties un nokrist uz Zemes!
Pēc pāris minūtēm kļuva dzirdams dobjš sprādziena troksnis, kas it kā nāca no pašām zemes dzīlēm.
Tas bija Vērša torņa lielgabala šāviena troksnis, kas sasniedza šo vietu simt trīspadsmit sekundes vēlāk nekā pats šāviņš, kurš lidoja ar simt piecdesmit ljē ātrumu minūtē.