Franču pilsētā, 14. septembri
«Manuprāt, pieklājība prasa darīt zināmu Tērauda karalim, ka aizvakar vakarā es laimīgi pārgāju viņa īpašumu robežu, jo uzskatīju, ka svarīgāk ir glābties pašam, nekā izglābt Sulces kunga lielgabala modeli.
Nosūtīdams jums atvadu sveicienus, es uzskatu par savu pienākumu atmaksāt laipnību ar laipnību un savukārt atklāt jums manus noslēpumus; taču — varat būt mierīgs — par to jums nebūs jāsamaksā ar dzīvību.
Mans uzvārds nav Svarcs, un es neesmu šveicietis. Esmu dzimis Elzasā. Mani sauc Marsels Brukmanis. Esmu tīri ciešams inženieris, ja var ticēt jūsu vārdiem, taču vispirms es esmu francūzis. Jūs esat kļuvis par nežēlīgu ienaidnieku manai zemei, maniem draugiem, manai ģimenei. Jūs perināt neģēlīgus plānus pret visu, ko es mīlu. Es uzdrošinājos visu, es darīju visu, lai tos izzinātu. Un es darīšu visu, lai tos izjauktu.
Steidzos jums pavēstīt, ka jūsu pirmais trieciens nav izdevies, ka jūsu mērķis, paldies dievam, nav sasniegts un nevarēja tikt sasniegts! Jūsu lielgabals ir un paliek īsts superlielgabals, tomēr tā šāviņi, kas pielādēti ar tādu daudzumu
pulvera, nevar un nekad nevarēs nevienam kaitēt. Tie nekad netrāpīs mērķī, tie nekad nekur nenokritīs. Es jau to nopratu, bet tagad tas ir pierādījies fakts, par vislielāko slavu jums, profesor Sulce, kas esot izgudrojis briesmīgu un… pilnīgi nekaitīgu lielgabalu.
Cerams, jūs priecāsities, uzzinādams, ka vakarnakt vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs un četrās sekundēs mēs redzējām jūsu pārlieku pilnīgoto šāviņu traucamies pāri mūsu pilsētai. Tas aizdrāzās uz rietumiem, riņķodams bezgaisa izplatījumā, kur tas riņķos mūžīgi. Šāviņš, kura sākotnējais ātrums ir divdesmitreiz lielāks par pašreiz pieņemamo ātrumu, tas ir, desmit kilometru sekundē, nevar vairs «nokrist». Tā virzes kustība kopā ar zemes pievilkšanas spēku padara to par lidķermeni, kam lemts nemitīgi riņķot ap mūsu planētu.
To nu gan jums būtu vajadzējis zināt.
Turklāt es ceru, ka pēc šī pirmā izmēģinājuma šāviena Vērša torņa lielgabals ir kļuvis pilnīgi nederīgs. Lai gan divsimttūkstoš dolāru nav pārāk dārga maksa par prieku apveltīt izplatījumu ar jaunu zvaigzni un Zemi — ar otru satelītu.
Marsels Brukmanis.»
So vēstuli kurjers nekavējoties nogādāja no Franču pilsētas uz Stālštati. Un nevar taču pārmest Marselam puicisko prieku pazoboties par Sulces kungu.
Marselam tik tiešām bija taisnība, ka slavenais šāviņš, tādā ātrumā riņķodams virs atmosfēras slāņa, nevar vairs nokrist uz Zemes, tāpat kā bija taisnība, ka pēc milzīgā lādiņa izšaušanas Vērša torņa lielgabals, kā jau viņš cerēja, vairs nebija lietojams.
Sī vēstule sagādāja Sulces kungam rūgtu vilšanos, tas bija briesmīgs trieciens viņa neierobežotajai patmīlībai. To lasīdams, viņš nobāla kā līķis, un, kad viņš to bija izlasījis, galva noslīga viņam uz krūtīm, it kā viņam kāds būtu iebelzis ar bozi. Galīgi satriekts, Sulce tā nosēdēja minūtes piecpadsmit, bet tad viņu pārņēma ārprātīgas dusmas. Vienīgi Arrnīnijs un Sigimers varētu pastāstīt, cik briesmīgs bija šis niknuma uzliesmojums.
Taču Sulces kungs nav tas cilvēks, kas atzīs sevi par uzvarētu. Tagad viņš sāks ar Marselu cīņu uz dzīvību un nāvi! Vai gan viņam nepalika ar šķidru ogļskābo gāzi pielādētie šāviņi, ko ne tik spēcīgi, toties daudz praktiskāki lielgabali var izšaut mazākā atstatumā?
Ar pūlēm nomierinājies, tērauda karalis atgriezās savā kabinetā un turpināja darbu.
Pats par sevi saprotams, ka Franču pilsēta bija tagad apdraudēta vairāk nekā jebkad un ka tās pilsoņiem bija jādara viss, lai nodrošinātu tās aizsardzību.