Kritiskais brīdis bija garām, taču stāvoklis joprojām palika ļoti nopietns. Marsels pastāstīja doktoram Sarrazenam un draugiem visu, ko zināja par profesora Sulces gatavošanos karam un drausmīgajiem iznīcināšanas ieročiem.
Jau nākamajā dienā Aizsardzības padome, kurā arī viņš piedalījās, sāka apspriest pretošanās plānu un veikt priekšdarbus tā realizēšanai.
Vislabākais palīgs it visur Marselam bija Ok- tavs, kura raksturs pēdējā laikā bija stipri mainījies, cildenajām īpašībām gūstot pārsvaru.
Kādi tad bija Aizsardzības padomes lēmumi? Sīkāk par to neviens nekā nezināja. Tikai vispārīgos vilcienos par to ik dienas rakstīja presē. Un nebija grūti uzminēt, ka šais pasākumos liela loma ir Marsela praktiskajam prātam.
Franču pilsētā runāja:
— Jebkurā aizsardzībā ļoti svarīgi ir pazīt ienaidnieka spēkus un atbilstoši tiem organizēt pretošanos. Bez šaubām, Sulces lielgabali ir briesmīgi ieroči. Tomēr labāk stāties pretim šiem lielgabaliem, kuru skaits, kalibrs un tālšāvīgums ir zināms, nekā cīnīties pret gluži nezināmiem ieročiem.
Pats galvenais bija aizkavēt ienaidnieka ielaušanos pilsētā tiklab no sauszemes, kā no jūras puses.
Ar šo problēmu nenogurstoši nodarbojās Aizsardzības padome, un tai dienā, kad sludinājums pavēstīja, ka šis jautājums atrisināts, neviens par to nešaubījās. Pilsētnieki visi kā viens steidzās piedāvāt savu palīdzību un bija ar mieru veikt jebkuru darbu aizsardzības labā. Visdažādākā vecuma, visdažādāko profesiju cilvēki šais apstākļos kļuva par vienkāršiem strādniekiem. Darbs veicās ātri un līksmi. Pilsētu apgādāja ar pārtikas krājumiem diviem gadiem. Tāpat lielā vairumā pieveda akmeņogles un dzelzi: dzelzs ir bruņojumam nepieciešama izejviela, akmeņogles vajadzīgas apsildei un satiksmes līdzekļiem.
Tai pašā laikā, kad pilsētas laukumos pacēlās dzelzs un akmeņogļu kalni, tirgus hallēs, kas tagad bija pārvērstas par pārtikas noliktavām, aug- tin auga miltu maisu grēdas, žāvētas gajas un dažnedažādu sieru kaudzes, tika savākts milzums konservu, žāvētu augļu un dārzeņu. Pilsētas dārzus un parkus pārvērta par aplokiem, kur veseliem ganāmpulkiem sadzina mājlopus.
Kad beidzot pasludināja mobilizāciju visiem vīriešiem, kuri spējīgi nest ieročus, sajūsma, ar kādu iedzīvotāji uzņēma mobilizācijas pavēli, lieku reizi apliecināja šo pilsoņu karavīru augsto morālo līmeni.
Ģērbušies plānās vilnas blūzēs, audekla biksēs, ar ērtiem puszābakiem kājās un mīkstas ādas cepurēm galvā, apbruņoti ar Verdera šautenēm, jauniesauktie soļoja pa avēnijām.
Kūliju bari raka grāvjus un tranšejas, cēla nocietinājumus un redutes visās piemērotajās vietās. Ar skubu tika lieti lielgabali un citi artilērijas ieroči. Te ļoti noderīgas bija pilsētas dūmkrās- nis, kuras viegli varēja pārveidot par kausējamām krāsnīm.
Sai nerimtīgajā rosībā, kas valdīja pilsētā, Marsels likās nenogurdināms. Viņš piedalījās visos darbos un visur parādīja vislielāko atjautību un prasmi. Ja radās kādas teorētiskas vai praktiskas grūtības, viņš tūlīt zināja, kā tikt ar tām galā. Ja bija vajadzīgs, viņš atrotīja piedurknes un ātri un uzskatāmi parādīja vispareizāko darba paņē^ mienu. Tāpēc viņš bija iemantojis milzu autoritāti, un visas viņa pavēles allaž tika precīzi izpildītas.
Marselam līdzās arī Oktāvs darīja, ko varēja. Ja vispirms viņš bija cerējis izgreznot savu karavīra formas tērpu ar zelta uzšuvēm, tad drīz vien no tā atteicās, saprazdams, ka sākumā viņam jābūt vienkāršam kareivim.
Oktāvs iestājās norādītajā bataljonā un ar savu uzvedību rādīja priekšzīmi citiem. Tiem, kas sākumā likās viņu žēlojam, viņš atbildēja:
— Katram pēc nopelniem. Varbūt es nemaz neprastu komandēt. Tagad es vismaz mācos paklausīti
Kāda vēsts, — taisnība, tā gan izrādījās nepatiesa, — lika vēl vairāk paātrināt aizsardzības darbu tempu. Runāja, ka profesors Sulce gribot vienoties ar kādām kuģniecības sabiedrībām par lielgabalu transportu. Sai «pīlei» gandrīz vai katru dienu sekoja jauna «pīle». Te tās bija baumas, ka Sulces karakuģu flote tuvojoties Franču pilsētai, te, ka Sakramento dzelzce]a līniju pārrāvuši «ulāni», acīmredzot nokrituši no debesīm.
Bet visas šīs baumas, kas tūlīt tika atspēkotas, joka pēc izdomāja dīkdienīgi avīžu korespondenti, lai uzturētu lasītāju interesi. īstenībā Stālštate neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Pilnīgais klusums pretinieka nometnē gan deva iespēju sekmīgi turpināt Franču pilsētas aizsardzības darbus, taču tas arī mazliet uztrauca Marselu, kad viņam pagadījās brīvs brīdis pārdomām.
«Vai tikai šis laupītājs nav mainījis savus plānus un negatavo kādu jaunu, nelabu triku?» viņš pats sev retajos vaļas brīžos jautāja.
Tomēr aizsardzības plānā bija paredzētas visas iespējas: gan kā aizturēt ienaidnieka kuģus, gan kā atsist uzbrukumu no sauszemes; tāpēc, pārvarējis bažas, Marsels pēc šādām pārdomām ķērās pie darba ar divkāršu dedzību.
Pēc garās darba dienas viņa vienīgais prieks un vienīgā atpūta bija īsā stunda, ko viņš ik vakaru pavadīja Sarrazena kundzes salonā.
Jau pirmajā dienā doktors bija uzstājis, lai Marsels vienmēr nākot pusdienot viņa mājās, protams, ja vien to nekavējot kāds cits uzaicinājums. Lai cik savādi tas būtu, tomēr līdz šim acīmredzot Marsels nebija saņēmis nevienu tik vilinošu ielūgumu, kas mudinātu viņu atteikties no prieka pusdienot doktora ģimenē. Diezin vai viņa neiztrūkstošo ierašanos var izskaidrot ar interesi noskatīties doktora un pulkveža Hendona kārtējo pēcpusdienas šaha partiju. Laikam jau viņu vilināja kas cits, kaut gan viņš pats to varbūt nemaz neapzinājās, taču nebūtu grūti uzminēt, kas tas bija, vērojot, kādu prieku viņam sagādāja vakaros patērzēšana ar Sarrazena kundzi un Zannas jaunkundzi, kad viņi trijatā sēdēja pie lielā galda, kur abas krietnās sievietes gatavoja visu nākamajām lazaretēm nepieciešamo.
— Vai šīs jaunās tērauda bultas būs labākas par tām, kuru rasējumus jūs mums rādījāt pagājušo reizi? — jautāja Zanna, kuru interesēja visi aizsardzības darbi.
— Bez šaubām, Zannas jaunkundze, — Marsels atbildēja.
— Es par to ļoti priecājos. Cik daudz pūļu un izdomas prasa vissīkākā tehniskā detaļa! Jūs sacījāt, ka sapieri vakar izrakuši jaunu tranšeju piecsimt metru garumā? Tas ir daudz, vai ne?
— Nebūt ne, tas ir par maz! Ja mēs turpināsim tādā tempā, tad līdz mēneša beigām nocietinājumu josla vēl nebūs gatava.
— Kaut tā būtu drīzāk gatava, un tad lai nāk tie briesmoņi šulcieši! Vīrieši ir apskaužami, viņi var strādāt un būt derīgi. Gaidīšana tad neliekas tik ilga kā mums, sievietēm, kas nederam nekam.
— Ko jūs runājat — «nederam nekam»! — izsaucās parasti tik mierīgais un nosvērtais Marsels. — Bet kā labad, pēc jūsu domām, krietnie vīri pametuši visu un kļuvuši par kareivjiem? Kā dēļ viņi strādā un pūlas? Vai ne tāpēc, lai nodrošinātu mierīgu un laimīgu dzīvi savām mātēm, sievām, līgavām? Kur rodas viņu dedzība? Kas iedvesmo viņus visus, ja ne jūs? Un kāpēc viņi ir gatavi ziedoties, ja ne aiz mīlestības un …
Te Marsels, mazliet samulsis, sastomījās un apklusa. Arī Zanna klusēja. Un lādzīgā Sarrazena kundze bija spiesta pabeigt šo sarunu, sacīdama, ka dedzību un pašaizliedzību laikam gan varot izskaidrot galvenokārt ar pienākuma mīlestību.
Kad Marselu kāds neatliekams uzdevums, steigšus pabeidzams projekts vai aprēķins atrāva no šīm jaukajām sarunām, viņš katrreiz aizgāja ar nesatricināmu apņēmību izglābt Franču pilsētu un visus tās iedzīvotājus.
Viņš nebūt negaidīja notikumus, kas drīz vien pārsteidza pasauli un kas tomēr bija gluži dabiskas un nenovēršamas sekas pretdabiskajam stāvoklim, kad viens cilvēks tur savās rokās varu pār visiem citiem; taču tieši tāds bija Tērauda pilsētas pamatlikums.