Sanfrancisko birža — koncentrētā formā it kā pasaules rūpniecības un tirdzniecības algebriska izteiksme — ir viena no rosīgākajām un dīvainākajām biržām virs zemes. Kalifornijas galvaspilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis, gluži dabiski, piešķir tai īpatnējas iezīmes, no kurām spilgtākā — tās kosmopolītiskais raksturs. Zem tās skaistajiem sarkana granīta portikiem slaids, gaišmatains sakšu rases piederīgais saduras ar trauslu, bālu, tumšmatainu ķeltu. Nēģeris tur sastop somu un indieti. Polinēzietis tur pārsteigts ierauga gren- landieti. Šķībacainais ķīnietis ar rūpīgi sapītu bizi tur lūko pārspēt viltībā savu senseno ienaidnieku japāni. Tur sajaucas visas valodas, visi dialekti, visi žargoni kā mūsdienu Bābelē.
12. oktobra diena šajā pasaules vienīgajā tādā biržā sākās kā parasts, nebija manāms nekas sevišķs. Kad tuvojās vienpadsmitā stunda, sāka pulcēties galvenie mākleri un darījumu aģenti, bezbēdīgi vai nopietni, atkarībā no rakstura, paspieda cits citam roku un devās uz bufeti, lai pirms kārtējām biržas operācijām ziedotu vīna dievam. Tad viņi atgriezās vestibilā, kur gar sienām stāvēja skapji ar numurētām pastkastītēm. Ikviens atslēdza savas pastkastītes vara durtiņas un izņēma no tās veselu saini vēstuļu, kuras uz ātru roku pārskatīja.
Drīz pēc tam noskaidrojās šāsdienas biržas kurss, un gluži nemanāmi ļaužu saradās aizvien vairāk un vairāk un pieauga troksnis un kņada.
Tad no visām zemeslodes malām sāka pienākt telegrammas. Katru minūti šai izsaucienu un kliedzienu orkānā kāda spalga balss nolasīja nule saņemtā zilā papīra tekstu, un pēc tam kāds no biržas kalpotājiem pielīmēja to pie ziemeļpuses sienas, kur jau rēgojās vesela telegrammu kolekcija. Rosība kļuva ar katru brīdi drudžaināka. Komiji skraidīja šurp un turp, joņoja uz telegrāfa biroju, atnesa atbildes. Mākleriem rokās bija atvērtas piezīmju grāmatiņas, tur kaut kas tika pierakstīts, pārsvītrots, tad — izplēsta lapa. Pūli bija pārņēmis tāds kā vispārējs ārprāts, kad ap
pulksten vieniem satrauktās laužu grupas pāršalca noslēpumainas, dīvainas trīsas.
Viens no Tālo Rietumu bankas akcionāriem nupat bija atnesis pārsteidzošu, negaidītu, neticamu vēsti, kas zibens ātrumā izplatījās pa visu zāli.
Vieni sacīja:
— Kādas mu|ķības! Tas ir tikai manevrs! Kurš gan ticēs tādiem niekiem?
— Nē, nē, — citi iebilda, — nav dūmu bez uguns!
— Vai tad tādā situācijā iespējams sabrukums?
— Jebkurā situācijā iespējams sabrukums!
— Bet paklausieties! Ēkas un iekārta vien jau ir vairāk nekā astoņdesmit miljonu dolāru vērts! — viens iesaucās.
— Nemaz nerunājot par kausējumiem, tēraudu, izejvielu krājumu un gatavo produkciju! — otrs atsaucās.
— Pie velna! Es taču teicu! Sulce ir savus deviņdesmit miljonus vērts, un esmu ar mieru tos realizēt, kad vien gribat.
— Bet kā tad jūs izskaidrojat to, ka viņi pārtraukuši maksājumus?
— Es nemaz nemēģinu to izskaidrot! Es tam neticu!
— It kā kaut kas tamlīdzīgs nenotiktu katru dienu pat ar visslavenākajām un vissolīdākajām firmām!
— Stālštate nav nekāda firma, tā ir vesela pilsēta!
— Galu galā nav iespējams tā noiet dibenā! Jūs redzēsit, ka radīsies jauna akciju sabiedrība, kas pārņems viņa darījumusl
— Kāpēc tad velna Sulce pats to nenodibināja, pirms lika protestēt savus vekseļus?
— Pilnīgi pareizi, kungs! Tas ir tāds absurds, ka nav ko vārdus tērēt! Šī ziņa neatbilst patiesībai, tā ir gluži vienkārši «pīle», ko droši vien palaidis Našs, kuram briesmīgi vajag paaugstināt savas tērauda akcijas.
— Tā nav vis «pīle»! Sulce ir ne tikai bankrotējis, viņš ir aizbēdzis!
— Ko jūs sakāt!
— Aizbēdzis, kungi. Tas sacīts telegrammā, kuru nupat pielīmēja!
Milzīgs ļaužu vilnis vēlās uz sienas pusi, kur karājās dēlis ar telegrammām. Uz nupat pielīmētās zilās papīra strēmeles bija rakstīts:
«Ņujorka. 12.10. Centrālā banka. Stālštates rūpnīca. Maksājumi pārtraukti. Pasīvā četrdesmit septiņi miljoni dolāru. Sulce pazudis.»
Šoreiz, lai cik pārsteidzoša būtu šī ziņa, vairs nebija ko šaubīties, un sāka klīst visdažādākās baumas un minējumi.
Ap diviem cita pēc citas pienāca ziņas par dažādu uzņēmumu zaudējumiem, ko izraisījusi Sulces bankrotēšana. Visvairāk bija zaudējusi Ņujorkas kalnrūpniecības banka; firma «Vesterlejs un dēls» Čikāgā bija zaudējusi septiņus miljonus dolāru; Milvoki uzņēmums Bufalo bija zaudējis piecus miljonus, Sanfrancisko rūpniecības banka — pusotra miljona, nerunājot par šādu tādu sīkāku uzņēmumu zaudējumiem.
Arī sīkākām ziņām trūkstot, šā notikuma sekas bija neiedomājamas.
No rīta, pēc ekspertu vērtējuma, vēl tik gausā tirgošanās Sanfrancisko bankā, protams, tāda vairs nebija pulksten divos. Kāda negaidīta pārvērtība! Kāds satraukums! Cik spēji lēcieni! Kāda drudžaina spekulācija!
Ar katru minūti paaugstinājās tērauda akciju kurss. Pieauga akmeņogļu akciju vērtība. Pieauga metāllietuvju akciju vērtība visās Savienotajās Valstīs. Paaugstinājās dzelzsrūpniecības produkcijas vērtība. Cēlās arī Franču pilsētas apbūves gabalu cenas. Kopš kara pieteikuma pēc tiem vairs nebija pieprasījuma un biržā tie nemaz vairs ne- kotējās, bet tagad pēkšņi par tiem solīja simtas- toņdesmit dolāru akrā!
Vakarā avīžu kioskus ielenca ļaužu masas. Bet neviens no laikrakstiem ne «Herald», ne «Tribune», ne «Alta», ne «Guardian», ne «Echo», ne «Globe», neko plašāk nepavēstīja, tajos milzu burtiem bija iespiesta tā pati skopā informācija, ko korespondenti bija varējuši savākt, un to jau visi zināja.
Bija zināms, ka 25. septembrī Bufalo firma «Džeksons, Elders un Ko» nosūtījusi tērauda karaļa baņķieriem «Srings, Strauss un Ko» Ņujorkā Sulces kunga parakstītu pārvedu vekseli par astoņiem miljoniem dolāru. Konstatējuši, ka viņu klienta kredīts bankā ir nepietiekams, lai segtu vekseļa milzīgo summu, baņķieri bija nekavējoties telegrafējuši par to Sulcēm, taču telegramma palikusi bez atbildes.
Tad viņi steigušies pārbaudīt savas rēķinu grāmatas un, sev par ārkārtīgu pārsteigumu, atklājuši, ka jau trīspadsmit dienas no Stālštates nav pienākusi neviena vērtsvēstule, neviens naudas pārvedums.
No šā brīža visi Sulces kunga parakstītie vekseļi un čeki katru dienu tika savākti un nosūtīti atpakaļ iesniedzējam ar piezīmi «Tekošajā kontā naudas nav».
Četras dienas Ņujorkas bankas kantorim «Srings, Strauss un Ko» nebija miera: kā no pilnības raga bira pieprasījumi pēc tuvākām ziņām, satrauktas telegrammas, nikni jautājumi, un bankas kantoris savukārt nelika mierā Stālštati.
Beidzot pienāca izšķirīgā atbilde.
«Sulces kungs pazudis kopš 17. septembra,» vēstīja telegramma. «Neviens nespēj izskaidrot šo noslēpumaino pazušanu. Nekādus rīkojumus profesors Sulce nav atstājis, un sektora kase ir tukša.»
Nu vairs nebija iespējams noslēpt patiesību. Galvenie kreditori nobijās un iesniedza savus vērtspapīrus komerctiesā. Dažās stundās atklājās pilnīgs krahs, kam tūlīt sekoja vesela virkne sīkāku bankrotu. 13. oktobra pusdienas laikā Sulces pasīva kopējā summa jau bija četrdesmit septiņi miljoni dolāru. Varēja paredzēt, ka, turpinoties vekseļu protestēšanai, pasīvs sasniegs ap sešdesmit miljonu dolāru.
Tas bija viss, ko zināja, un vairāk vai mazāk izpušķotu šo informāciju varēja lasīt katrā avīzē. Pats par sevi saprotams, ka visi laikraksti solīja nākamajā numurā publicēt gluži jaunas un sevišķi svarīgas ziņas.
Un patiešām nebija tādas avīzes, kas nekavējoties nebūtu sūtījusi savu korespondentu uz Stālštati.
14. oktobra vakarā Tērauda pilsētu ielenca vesela armija reportieru, kas visi bija bruņojušies ar bloknotiem un zīmuļiem. Taču šī armija atsitās kā vilnis pret Stālštates ārējo nocietinājumu mūri. To joprojām apsargāja, un reportieri velti lika lietā visu savu kārdināšanas māku: sardzes vīri palika nepielūdzami.
Tomēr avīžniekiem kļuva skaidrs, ka strādnieki joprojām neko nezina un ka ikdienējā darba kārtībā nekas nav mainījies. Tikai meistari iepriekšējā vakarā saskaņā ar priekšniecības pavēli bija paziņojuši, ka atsevišķo cehu kasēs vairs naudas nav un, tā kā nav arī konkrētu rīkojumu no Centrālā sektora, nākamajā sestdienā darbi tiks pārtraukti, ja vien līdz tam laikam netiks saņemta cita pavēle.
Tas viss ne tikai nenoskaidroja apstākļus, bet gan vēl vairāk sarežģīja stāvokli. Nebija nekāds noslēpums, ka profesors Sulce pazudis jau vairāk nekā pirms mēneša. Bet, kāpēc viņš pazudis un uz cik ilgu laiku, to neviens nezināja. Pāri satraukumam valdīja tāda jutoņa, ka noslēpumainā persona var kuru katru brīdi atkal parādīties.
Pirmajās dienās darbi rūpnīcā bija turpinājušies, kā parasts, pēc inerces. Katrs norobežotā ceha strādnieks veica savu sīko uzdevumu. Atsevišķo sektoru kases katru sestdienu kārtīgi maksāja algu. Centrālā kase līdz pat pēdējām dienām bija apmierinājusi visas vietējās prasības. Taču varas centralizācija Stālštatē bija sasniegusi tik augstu pakāpi, saimnieks visu nozaru vadības grožus turēja tik stingri savās rokās, ka viņa prombūtnes dēļ sarežģītā ražošanas mašīna drīz vien bija spiesta apstāties.
No 17. septembra, kad tērauda karalis pēdējo reizi bija parakstījis pavēles, līdz 13. oktobrim, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca ziņa par maksājumu pārtraukšanu, Stālštates pastā bija saņemts tūkstošiem vēstuļu — un daudzas no tām katrā ziņā bija svarīgas vērtsvēstules —, ko pēc tam iemeta Centrālā sektora pastkastītē un, protams, nogādāja profesora Sulces kabinetā. Bet tikai viņam vienīgajam bija tiesības šīs vēstules atvērt, ar sarkanu zīmuli uzšņāpt savu rezolūciju un vēstuļu saturu nodot galvenajam kasierim.
Pat visaugstākajiem rūpnīcas ierēdņiem nekad neienāktu prātā pārkāpt savas pilnvaras. Viņu vara pār padotajiem bija gandrīz neierobežota, toties Sulces kunga priekšā, — pat šefa ēnas priekšā, — viņi visi bija absolūtas nulles bez savas gribas, bez autoritātes, bez jebkādas iniciatīvas, pat bez balss tiesībām. Tāpēc ikviens ieslēdzās savu kompetenču šaurajā atbildības lokā, nogaidīja, vilcinājās, vēroja «briestam notikumus».
Beidzot notika katastrofa. Tā nobrieda palēnām. Sāds dīvains stāvoklis ilga līdz tam brīdim, kad galvenie ieinteresētie uzņēmumi, pēkšņi trauksmes pārņemti, sāka telegrafēt, pieprasīt atbildi, paskaidrojumus, kāpēc pārtraukti maksājumi, sāka protestēt, ar vārdu sakot, aizstāvēja savas likumīgās tiesības. Lai tiktāl aizietu, bija vajadzīgs laiks. Grūti bija ticēt, ka tāds plaukstošs, visā pasaulē pazīstams uzņēmums balstās uz māla kājām. Beidzot kļuva skaidrs fakts: Sulces kungs izvairās no saviem kreditoriem.
Tas arī bija viss, reportieriem izdevās uzzināt.
Pat populārajam Meikldžonam, kas kļuva slavens ar to, ka viņam laimējās izvilināt politisku atzīšanos no prezidenta Granta, sava gadsimta visnoslēgtākā valstsvīra, pat nenogurstošajam Blunderbusam, kurš, būdams toreiz vēl vienkāršs «World» korespondents, pirmais pavēstīja krievu caram par Pļevnas kapitulāciju, pat šiem dižajiem avīžniekiem šoreiz neveicās labāk kā viņu kolēģiem. Viņi bija spiesti atzīt, ka ne «Tribune», ne «World» nevarēs pavēstīt saviem lasītājiem neko noteiktu par Sulces bankrotu.
Drūmajam notikumam gluži neparastu, vienreizīgu raksturu piešķīra Stālštates īpašais stāvoklis: tā bija neatkarīga, izolēta pilsēta, kur sistemātiska, likumīga izmeklēšana nebija iespējama. Sulces kunga paraksts, taisnība gan, bija protestēts Ņujorkā, un viņa kreditoriem bija pamats cerēt,ka ar Stālštates rūpnīcas vērtībām varētu zināmā mērā kompensēt to prasības. Taču kādā tiesā griezties, lai šo īpašumu apķīlātu vai sekvestrētu? Stālštate neietilpa nevienā no Savienoto Valstu štatiem, tā bija pilnīgi neatkarīga teritorija, kur viss piederēja Sulces kungam. Ja vismaz viņš būtu atstājis vietnieku, pilnvaroto vai administratīvo padomi! Bet nekā! Stālštatē nebija ne tiesas, ne juridiskās padomes. Sulce bija vienīgais valdnieks savā pilsētā, viņš bija reizē augstākais tiesnesis, virspavēlnieks, notārs, advokāts un komerclietu pilnvarnieks. Viņš bija vienvaldības ideāla iemiesojums. Tāpēc līdz ar viņa pazušanu vairs nebija nekā, un grandiozā Tērauda pilsēta sabruka līdzīgi kāršu namiņam.
Jebkurā citā tamlīdzīgā situācijā kreditori varētu apvienoties sindikātā, pārņemt Sulces īpašumu savās rokās, izmantot tā aktīvu un vadīt uzņēmumu pēc sava prāta. Droši vien drīz viņi atskārstu, ka vajag tikai mazliet naudas un vadīt- prasmes, lai mašīna atkal sāktu darboties. Taču, trūkstot juridiskai legalizācijai, tas bija un palika neiespējami. Sī morālā barjera, ja tā var sacīt, bija vēl grūtāk pārvarama nekā nocietinājumu mūri, kas apjoza Tērauda pilsētu. Nelaimīgie kreditori redzēja ķīlu, kas varētu nodrošināt viņu vekseļiem segumu, taču nekādi netika tai klāt.
Vienīgais, ko viņi varēja darīt, — sasaukt vispārēju sapulci, apspriesties, savstarpēji vienoties un iesniegt kongresam lūgumu, lai tas, aizstāvot savu pilsoņu intereses, pasludina Stālštates aneksiju, pievieno to Amerikas teritorijai un tādējādi pakļauj šo briesmīgo mašinēriju civilizētās pasaules vispārējiem likumiem. Vairāki kongresa locekļi bija paši ieinteresēti šādā lietas atrisinājumā, turklāt lūgums vairāk?nekā atbilda amerikāņu rak
sturam, un bija pamats domāt, ka tas vainagosies panākumiem. Diemžēl kongresa sēdes patlaban bija beigušās, un vajadzēja gaidīt līdz nākamajai sesijai, kurā apelāciju izskatītu.
Pa to laiku Stālštatē pamazām iestājās sastingums un krāsnis cita pēc citas izdzisa.
Smaga nospiestība valdīja apkārtējos ciematos, kur desmittūkstoš strādnieku ģimeņu, darbam rūpnīcā izbeidzoties, bija palikušas bez iztikas. Ko iesākt? Turpināt darbu cerībā, ka algu varbūt saņems pēc pusgada, bet varbūt nesaņems nemaz? To nevienam negribējās. Turklāt vai tad varēja būt runa par darbu, ja pasūtījumi vairs nepienāca? Visi Sulces kunga klienti bija nolēmuši nogaidīt, kāds būs atrisinājums. Daju priekšnieki, inženieri un meistari, kas vairs nesaņēma nekādas pavēles, nevarēja rīkoties uz savu galvu.
Strādnieki gan pulcējās, runāja, apsprieda dažādus plānus, taču neviens no tiem netika pieņemts, jo nebija nekādas iespējas plānu realizēt. Bezdarbam sekoja trūkums, izmisums, tikumisks pagrimums. Darbnīcas bija tukšas, krogi —pilni. Tiklīdz mitējās kūpēt kāds dūmenis rūpnīcā, tūlīt tuvējā ciematā atvērās jauns krogs.
Gudrākie un vairāk pieredzējušie strādnieki, kas bija sagatavojušies uz visu un iekrājuši kādu mazumiņu nebaltai dienai, savāca savu mantību — darbarīkus, mājasmātes sirdij dārgos pēļus un gultas veļu un steidzās projām no Tērauda pilsētas līdz ar apaļvaidžiem bērniņiem, kurus sajūsmināja neredzētās ainas, ko varēja vērot pa vagona logu. Viņi aizbrauca, izklīda uz visām četrām debespusēm un drīz vien cits austrumos, cits dienvidos, cits ziemeļos atrada jaunu darbavietu, jaunu rūpnīcu, jaunu mitekli…
Taču tādu laimīgo bija maz, bet cik daudzus saistīja nabadzības važas! Tie palika ar izdzisušu skatienu iekritušās acīs un noskumušu sirdi.
Tie palika un izpārdeva savu nožēlojamo iedzīvi divkājainiem plēsoņām, kurus allaž pievilina citu cilvēku posts un kuri ar viltu prot atņemt otram pēdējo; drīz vien šiem nelaimīgajiem vairs nebija ne naudas, ne mantas, ne darba, ne cerības, un nākotne tiem rēgojās melna un bēdīga kā tuvās ziemas tumsa.