Kad vēsts par Sulces nozušanu sasniedza Franču pilsētu, Marsela pirmie vārdi bija:
— Vai tikai tā nav kara viltība?
Vēlāk, visu loģiski apsvēris, viņš, protams, atzina, ka šādas viltības sekas būtu Stālštatei pārāk smagas un tāpēc šāda varbūtība nav pieļaujama. Taču tai pašā laikā viņš arī atzina, ka naids nepakļaujas saprātam un ka tādu cilvēku kā Sulce negantais naids var kādubrīd padarīt spējīgu uz visu. Lai būtu kā būdams, Franču pilsētas iedzīvotājiem tomēr jāpaliek modriem.
Pēc viņa lūguma Aizsardzības padome tūlīt uzrakstīja uzsaukumu, kurā aicināja pilsoņus neticēt baumām, ko izplata ienaidnieks, lai iemidzinātu iedzīvotāju modrību.
Iedzīvotāji nosprieda, ka vispienācīgākā atbilde uz iespējamo Sulces viltus manevru — ar divkāršu sparu turpināt darbu pilsētas aizsardzībā.
Bet sīkās ziņas, — lai tās būtu vairāk vai mazāk patiesas, — ko sniedza Sanfrancisko, Čikāgas un Ņujorkas avīzes, kā arī Stālštates katastrofas finansiālās un komerciālās sekas tik pārliecinoši pierādīja notikušo, ka šaubām vairs nebija vietas.
Un kādā skaistā rītā doktora Sarrazena pilsētas iedzīvotāji piecēlās ar drošu apziņu, ka ir glābti, gluži kā gulētājs, kas pamozdamies atbrīvojas no murgaina sapņa. Ja, Franču pilsētai vairs nedraudēja briesmas, nevajadzēja vairs gatavoties kaujai, un to, izmantodams visus viņa rīcībā esošos informācijas līdzekļus, pilsētniekiem pavēstīja Marsels, kas beidzot bija nācis pie šīs noteiktās pārliecības.
Vispārējais sasprindzinājums atslāba, visus pārņēma prieks un atvieglinājuma sajūta, pilsēta izskatījās kā svētkos. Cilvēki spieda cits citam roku, apsveica cits citu, ielūdza svinīgās pusdienās. Sievietes uzvilka savus greznākos tērpus, vīrieši tūlīt pameta nocietinājumu darbus, kara apmācības, manevrus. Visi jutās droši, apmierināti, laimīgi. Šķita, ka pilsēta pēc grūtas slimības sāk atveseļoties.
Bet vispriecīgākais no visiem, bez šaubām, bija doktors Sarrazens. Sis cēlsirdīgais vīrs jutās atbildīgs par to cilvēku likteni, kuri, paļaudamies uz viņa aizgādību, bija atbraukuši uz Franču pilsētu un apmetušies te uz pastāvīgu dzīvi. Veselu mēnesi viņu bija mocījusi bažu pilnā doma, ka viņš, kam rūpēja šo cilvēku labklājība un laime, pašam negribot, ievilcis tos nelaimē un tiem draud bojāeja. Beidzot viņš bija brīvs no briesmīgajām bailēm un atviegloti uzelpoja.
Tomēr kopīgās briesmas bija ciešāk apvienojušas visus Franču pilsētas iedzīvotājus. Visdažādāko sabiedrības šķiru cilvēkus tuvināja vienas un tās pašas jūtas, rūpes un intereses, un viņi jutās kā brāļi. Ikvienam sirdī modās kaut kas jauns. Visi apjauta, ka viņiem ir sava tēvija. Viņi bija baiļojušies un cietuši tās dēļ, un tagad jo skaidri apzinājās, cik tā viņiem ir dārga.
Pilsētas aizsardzības un nocietināšanas darbi bija nākuši tikai par labu. Franči nu apzinājās savus spēkus, bija tos izmēģinājuši. Viņi jutās droši par sevi. Lai ko nākotne nestu, viņi bija gatavi uz visu.
Galu galā tomēr šķita, ka doktora Sarrazena loloto pilsētu gaida visspožākais liktenis. Un — tas gan reti mēdz tā būt — cilvēki nebija nepateicīgi un neaizmirsa Marselu. Jaunajam inženierim, aizsardzības organizētājam, kura pašaizliedzīgā rīcība būtu izglābusi pilsētu arī tad, ja Sulcem būtu izdevies realizēt savus plānus, tika izteikta publiska pateicība.
Marsels tomēr domāja, ka viņa uzdevums vēl nav galā. Viņš uzskatīja, ka noslēpumainajā klusumā, kas ietina Stālštati, var slēpties kādas briesmas. Viņš jutīšoties mierīgs tikai tad, kad būšot pilnīgi izkliedēta tumsa, kas vēl apņem Tērauda pilsētu.
Tāpēc Marsels nolēma atgriezties Stālštatē un nelikties mierā, pirms nebūs atklāts pēdējais tās noslēpums.
Velti doktors Sarrazens mēģināja viņu atrunāt, attēlodams, cik tas ir grūts un bīstams pasākums, kur ik uz soļa var draudēt neparedzētas briesmas, pat salīdzināja šo gājienu ar nokāpšanu ellē… Sulces kungs, kādu Marsels to aprakstījis, neesot tas cilvēks, kas pazudīšot, nenodarījis citiem nekā ļauna, viņš pat mirdams mēģināšot kaitēt saviem ienaidniekiem… No tāda cilvēka pat pēdējā brīdī jāblstoties … Viņa nāve esot salīdzināma varbūt ar haizivs agoniju . ..
— Tieši tāpēc, mīļo doktor, ka esmu ar jums vienis prātis un pilnīgi pieļauju visu, par ko jūs runājat, — Marsels atbildēja, — tieši tāpēc es uzskatu par savu pienākumu doties uz Stālštati. Tā ir bumba, kurai jāizrauj deglis, pirms tā sprāgst. Un es pat gribēju lūgt jūsu atļauju ņemt līdzi Oktāvu.
— Oktāvu? — doktors iesaucās.
— Jā. Viņš tagad ir dūšīgs puisis, uz kuru var paļauties, un es jums galvoju, ka šī pastaiga nāks viņam tikai par labu.
— Labi. Lai dievs jums abiem stāv klāt! — vecais vīrs atbildēja un aizkustināts apskāva Marselu.
Otrā rītā Marsels un Oktāvs iekāpa ratos, kas cauri pamestajiem strādnieku ciematiem aizveda viņus līdz Stālštates vārtiem. Abi jaunekļi bija apgādājušies ar visu nepieciešamo, labi apbruņoti un cieši apņēmušies neatgriezties mājās, pirms nebūs noskaidrots Tērauda pilsētas tumšais noslēpums.
Viņi soļoja plecu pie pleca pa ceļu, kas vijās gar ārējo nocietinājuma mūri, un Marsela paša acīm atklājās patiesība, kuru viņš līdz pat šim brīdim bija ietiepīgi apšaubījis.
Darbi rūpnīcā bija pilnīgi pārtraukti, tas bija skaidrs. No ceļa, pa kuru viņi ar Oktāvu soļoja tumšajā naktī, kad pie debesīm nemirdzēja neviena zvaigzne, viņš agrāk būtu redzējis gāzes gaismu, būtu manījis nozibam sargkareivja durkli, ievērojis tūkstoš citu dzīvības zīmju. Atsevišķo sektoru apgaismotie logi būtu laistījušies vienās ugunīs. Tagad visur valdīja tumsa un klusums. Šķita, ka pati nāve lidinās pār pilsētu, kuras augstie dūmeņi slējās pret apvārsni kā skeleti. Mar- sela un viņa pavadoņa soļi uz šosejas dobji dunēja šai tuksnesīgajā klusumā. Pamestības un sabrukuma iespaids bija tik satricinošs, ka Oktāvs neviļus izsaucās:
— Savādi, bet es nekad neesmu izjutis tik dīvainu un dziļu klusumu! Liekas, mēs ejam pa kapsētu!
Bija septiņi no rīta, kad viņi piegāja pie grāvja iepretim Stālštates galvenajiem vārtiem. Uz nocietinājumu vaļņa, kur agrāk noteiktā atstatumā cits no cita gluži kā stabi bija stāvējuši sargkareivji, tagad neredzēja nevienas dzīvas būtnes. Taču nolaižamais tilts bija pacelts, un vārtu priekšā rēgojās piecus sešus metrus plats dziļš jo dziļš grāvis.
Vairāk nekā stundu viņi nopūlējās, mēģinādami uzmest virves cilpu uz viena no vārtu stabiem. Beidzot Marselam tas izdevās, un Oktāvs, pieķēries pie virves, uzrausās pa to līdz vārtu augšai. Pēc tam Marsels pārsvieda pāri ieročus, munīciju un visu pārējo un savukārt pa virvi pārrāpās pāri grāvim.
Tagad tikai vajadzēja pārlikt virvi otrpus vaļņa, nolaist pa to visu «kravu» un pašiem nošļūkt lejā.
Tagad abi jaunekļi atradās uz apļa ceļa, pa kuru Marsels bija soļojis pirmajā dienā pēc ierašanās Tērauda pilsētā. Visur bija pilnīgs klusums un tukšums. Viņu priekšā melnas un mēmas slējās rūpnīcas ēkas. Tās raudzījās abos pārdrošniekos ar savu tumšo logu tūkstoš rūtīm, it kā sacīdamas: «Ejiet projām, nepiederīgie! Velti jūs gribat izzināt mūsu noslēpumus!»
Marsels un Oktāvs brīdi apspriedās.
— Vislabākais būs, ja iesim uz «0» vārtiem, kurus es zinu, — Marsels sacīja.
Viņi pagriezās uz rietumiem un drīz vien sasniedza monumentālo arku, uz kuras bija apzīmējums «O». Maslvie, ar dzelzi apkaltie ozolkoka vārti bija ciet. Marsels pacēla no zemes pamatīgu akmeni un ar to vairākkārt zvēla pa vārtiem.
Vienīgi atbalss viņam atbildēja.
— Nu tad pie darba! — viņš uzsauca Oktāvām.
Atkal vajadzēja mest un mest virvi pāri vārtiem,
līdz tā beidzot aizķērās aiz pietiekami stingra šķēršļa. Beidzot viņi tika pāri mūrim un nokļuva uz «O» sektora galvenās ielas.
— Atkal par velti! — Oktāvs izsaucās. — Ko līdz pūlēties, ja mēs netiekam ne soli tālāk? Tikko vienam mūrim pāri, otrs mūris priekšā!
— Klusēt ierindā! — Marsels atcirta. — Paskaties, te ir mans vecais cehs! Man nav nekas pretim tur vēlreiz iegriezties un paņemt vienu otru instrumentu, kas mums noteikti noderēs. Neaizmirsīsim turklāt paķert dažus maisiņus dinamīta.
Viņi iegāja plašajā metālliešanas ceha hallē, kur jaunais elzasietis bija sācis savu darbu rūpnīcā. Cik drūma tā tagad izskatījās ar izdzisušajām krāsnīm, sarūsējušajām sliedēm, noputējušajiem celtņiem, kuru milzīgās rokas izmisīgi slējās gaisā gluži kā karātavas! Šis skats stindzināja sirdi, un Marsels noprata, ka nepieciešams mazliet izklaidēt draugu.
— Te būs interesantāka vieta, — viņš sacīja, iedams Oktāvām pa priekšu uz ēdnīcas pusi.
Oktāvs klusēdams pamāja ar galvu, bet viņa kustības kļuva mundrākas, kad viņš ieraudzīja uz koka plaukta veselu rindu sarkanu, dzeltenu un zaļu pudeļu. Turpat bija arī vairākas vislabākās markas konservu kārbas. Te varēja ieturēt krietnas brokastis, un starp citu, abi ceļinieki jau juta izsalkumu. Viņi salika ēdamo uz alvas letes un pamatīgi iestiprinājās, lai pietiktu speķa turpināt ekspedīciju.
Azaida laikā Marsels apsvēra, kas tālāk darāms. Pārrāpties pār Centrālā sektora mūri nebija ko domāt. Sis mūris bija ārkārtīgi augsts, pilnīgi izolēts no visām citām celtnēm, pie tam absolūti gluds, bez mazākā izcilnīša, kur varētu aizāķēt virvi. Lai atrastu vārtus, — droši vien vienīgos vārtus šai mūrī, — vajadzētu iziet cauri visiem sektoriem, un tas nebūt nebija tik viegli. Atlika vienīgi izmantot dinamītu. Protams, tas bija diezgan bīstami, jo likās neticami, ka Sulces kungs varētu pazust, neizlicis atstātajā teritorijā lamatas; viņš taču būs rēķinājies ar to, ka nelūgtajiem viesiem, kas gribēs ielauzties pamestajā Stālštatē, būs līdzi spridzekļi, un tāpēc droši vien mīnējis šo joslu. Taču, par spīti visam, Marsels ir nedomāja atkāpties.
Redzēdams, ka Oktāvs ir iestiprinājies un atvilcis elpu, Marsels sāka soļot pa ielu, kas veidoja sektora galveno asi. Tā izbeidzās pie augstā akmens mūra.
— Ko tu teiktu, .ja mēs to uzspridzinātu? — Marsels jautāja.
— Viegli tas nebūs, bet mēs jau neesam nekādi baltrocīši, — Oktāvs atbildēja, būdams gatavs izmēģināt visu.
Viņi tūlīt ķērās pie darba. Vajadzēja atrakt sienas pamatni, iebāzt sviru starp divi akmeņiem, vienu no tiem izlauzt, ar svārpstu izurbt tajā vairākus paralēlus caurumiņus un ielikt tur dinamītu. Pulksten desmitos viss bija padarīts, un viņi pielaida uguni deglim.
Marsels zināja, ka deglis degs minūtes piecas. Viņš bija jau iepriekš nolūkojis tuvumā apakšzemes bufeti, īstu, velvētu pagrabu, kur tagad abi ar Oktāvu patvērās.
Pēkšņi visa ēka un pagrabs nodrebēja kā zemestrīcē. Grūdieniem sekoja briesmīgs sprādziens, it kā trīs vai četras lielgabalu baterijas būtu vienlaikus izšāvušas. Tad, pēc divām trim sekundēm, vesela drupu lavīna gāzās pār zemi.
Labu brīdi gaisā nemitējās dārdoņa, iebruka jumti, krakšķēja sijas, gāzās sienas, šķindēja izbi- rušo logu stikli.
Beidzot drausmīgais troksnis noklusa. Oktāvs un Marsels izlīda no savas patvertnes.
Lai gan Marsels bija pieredzējis puisis un labi zināja, kāda ir sprāgstvielu iedarbe, tomēr šoreiz rezultāti pārsteidza arī viņu. Puse «O» sektora bija uzsprāgusi gaisā. Visiem cehiem Centrālā sektora tuvumā bija sabrukušas sienas. Te izskatījās kā pēc pilsētas bombardēšanas. Zemi klāja gruveši, stikla lauskas, ģipša nogulsnes, bet no debesīm lēnām slīdēja lejup putekļu mākoņi, ko sprādziens bija pacēlis gaisā, un kā sniegs nolaidās pār drupu kalniem.
Marsels un Oktāvs skrēja pie iekšējās sienas. Arī tajā bija izrauts caurums apmēram piecpadsmit līdz divdesmit metru platumā, un pa to kādreizējais Centrālā sektora rasētājs ieraudzīja labi pazīstamo pagalmu, kur viņš bija pavadījis tik daudz vienmuļu stundu.
Pagalmam apkārt bija dzelzs režģu sēta, bet, tā kā to vairs neviens neapsargāja, tai pāri tikt nebija liela māksla… Pēc brīža jaunekļi jau bija otrā pusē.
Visur valdīja tas pats nāves klusums.
Marsels apstaigāja modeļu darbnīcas, kur kādreiz biedri bija apbrīnojuši viņa rasējumus. Kādā stūrī uz rasējamā dēļa viņš ieraudzīja nepabeigtu tvaika mašīnas zīmējumu — to pašu, kuru bija sācis rasēt tai brīdī, kad Sulces kunga rīkojums lika viņam ierasties parkā. Lasītavā viņš redzēja pazīstamos žurnālus, grāmatas.
Visi priekšmeti it kā liecināja par kādu pēkšņi pārtrauktu kustību, negaidot rimušu dzīvi.
Jaunekļi sasniedza Centrālā sektora iekšējo robežu un drīz vien apstājās pie sienas, kura, pēc Marsela domām, viņus šķīra no parka.
— Vai arī šī sētiņa būs jāsper gaisā? — Oktāvs apvaicājās.
— Var gadīties… bet vispirms pameklēsim vārtiņus, varbūt pietiks ar vienkāršu petardi.
Abi sāka soļot gar mūri, kas apjoza parku. Brīžiem viņiem bija jāpagriežas, jāmet līkums, jāapiet kāds izvirzīts ēkas gals, jāpārkāpj pār režģu sētiņu. Taču visu laiku viņi neizlaida no acīm mūra sienu, un beidzot viņu pūles vainagojās sekmēm: viņi ieraudzīja mūrī mazas, zemas durtiņas.
Divās minūtēs Oktāvs izurba ozola dēlī caurumu. Marsels pielika pie tā aci un, sev par dziļu apmierinājumu, ieraudzīja otrā pusē tropisko, mūžam zaļo parku.
— Jāuzspridzina tikai šīs durtiņas, un mēs esam galā! — viņš sacīja savam ceļabiedram.
— Tērēt pulveri tādam dēļa galam? — Oktāvs atteica. — Nē, tas nav tā vērts.
Un viņš metās pret durvīm ar lauzni.
Pēc vairākiem laužņa triecieniem durvis jau saļodzījās, kad pēkšņi viņi dzirdēja noskrapstam atslēgu un nočīkstam divus aizbīdņus, ko kāds atvilka vaļā.
Durvis pavērās, cik ļāva iekšpusē aizāķētā resnā ķēde, un kāda piesmakusi balss noprasīja:
— Wer da? Kas tur ir?