Lai nu ko, bet šādu jautājumu abi jaunekļi bija vismazāk gaidījuši. Ja aiz sienas būtu atskanējis šāviens, tas viņus nebūtu tik ļoti pārsteidzis.
Marsels bija paredzējis visādas varbūtības šai aizmigušajā pilsētā, bet nekad viņam nenāca ne prātā, ka kāda dzīva būtne varētu viņam mierīgi noprasīt, ko viņš te meklē.
Viņa pasākums, ko varētu uzskatīt gandrīz vai par gluži likumīgu, ja pieļāva, ka Stālštate ir pilnīgi tukša, ieguva pavisam citu raksturu, kopš atklājās, ka pilsētā vēl ir iedzīvotāji. Ja pirmajā gadījumā tā bija sava veida arheoloģiska ekspedīcija, tad otrajā gadījumā — jau bruņots iebrukums.
Sīs domas tik spēcīgi atbalsojās Marsela smadzenēs, ka sākumā viņš palika stāvam kā valodu zaudējis.
— Wer da? Kas tur ir? — balss atkārtoja jau mazliet nepacietīgi.
Nepacietība šoreiz laikam gan bija vietā. Pārvarēt tik daudz dažādu šķēršļu, lai nonāktu līdz durtiņām, pārrāpties pāri mūriem, uzspridzināt veselus kvartālus un galu galā nezināt, ko atbildēt uz vienkāršu jautājumu «kas tur ir?» — tas jau nu bija par daudz.
Ar pusminūti Marselam pietika, lai apjaustu, cik kļūmīgā stāvoklī viņi nonākuši. Viņš tūlīt atguvās un sāka runāt vāciski.
— Draugs vai ienaidnieks — tas jāizšķir jums pašiem. Man jāsatiek Sulces kungs, — elzasietis atbildēja.
Marsels vēl nebija pabeidzis teikumu, kad aiz pavērtajām durvīm atskanēja pārsteiguma pilns izsauciens:
— Ah!
Durvju sprauga Marsels ieraudzīja sarkanas vaigubārdas kušķīti, izspūrušu ūsu un trulu aci, ko viņš tūlīt pazina. Tas viss piederēja Sigime- ram, viņa agrākajam miesassargam.
— Johans Svarcs! — milzis iesaucās, apstulbis un priecīgs reizē. — Johans Svarcs!
Gūstekņa negaidītā atgriešanās, liekas, pārsteidza milzi gandrīz tāpat kā savā laikā viņa noslēpumainā nozušana.
— Vai es varu satikt Sulces kungu? — Marsels atkārtoja, saprazdams, ka vienīgā atbilde uz viņa jautājumu ir šis izsauciens.
Sigimers pakratīja galvu.
— Nav pavēles! — viņš teica. — Bez pavēles ielaist nedrīkst!
— Vai jūs vismaz nevarētu pateikt Sulces kungam, ka esmu šeit un vēlos ar viņu runāt?
— Nav Sulces kunga! Seit nav! — milzis gandrīz bēdīgi atbildēja.
— Bet kur tad viņš ir? Kad viņš atgriezīsies?
— Nezinu! Rīkojums paliek spēkā! Nevienu nelaist iekšā bez pavēles!
Sie strupie teikumi bija viss, ko Marsels varēja izdabūt no Sigimera, kurš uz visiem viņa jautājumiem atbildēja ar ēzeļa ietiepību.
Galu galā Oktāvs zaudēja pacietību.
— Kas tur ko lūgties? — viņš teica. — Ejam iekšā, un cauri!
Un viņš metās pret durvīm, mēģinādams tās atgrūst. Bet ķēde tās noturēja, un spēcīgāks grūdiens par viņa grūdienu aizcirta durvis, tad tika aizšautas arī abas bultas.
— Tur, aiz tiem dēļiem, droši vien ir vairāki! — Oktāvs iesaucās, juzdamies mazliet pazemots par tādu iznākumu
Viņš pielika aci pie izurbtā caurumiņa un pārsteigts iekliedzās:
— Tur ir vēl viens milzis!
— Varbūt Armīnijs? — Marsels atbildēja.
Un savukārt palūkojās pa caurumiņu.
— Jā, tas ir Armīnijs, Sigimera biedrs.
Pēkšņi kāda balss, kas šķita skanam no pašām debesim, lika Marselam pacelt galvu.
— Kas tur ir? — balss jautāja.
Šoreiz tā bija Armlnija balss.
Sargs bija pabāzis galvu pāri mūra augšai, laikam jau paguvis piesliet kāpnītes.
— Tu taču mani pazīsti, Armīnij! — Marsels atbildēja. — Vai jūs laidīsit iekšā vai ne?
Viņš nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad virs sienas parādījās stobrs. Atskanēja šāviens, lode nosvilpa gar Oktāva cepures apmali.
— Nu tad še tev! — Marsels iesaucās un, palicis dinamītu zem durtiņām, uzspridzināja tās.
Līdzko eja bija vaļā, Marsels un Oktāvs ar ka- rabīnēm rokās un dunčiem zobos metās parkā.
Otrpus mūra, kurā sprādziens bija izsitis spraugu, vēl stāvēja pieslietas kāpnītes, un to pakājē bija manāmas asiņu pēdas. Taču ne Sigimers, ne Armīnijs nestājās viņiem ceļā.
Abu iebrucēju priekšā pletās parks pilnā krāšņumā. Oktāvs bija sajūsmināts.
— Cik brīnum skaisti! — viņš sacīja. — Bet būsim piesardzīgi! Labāk iesim izvērstā frontē. Ļoti iespējams, ka šie lutauši tup tepat aiz krūmiem.
Oktāvs un Marsels sāka iet katrs pa savu alejas malu, virzīdamies uz priekšu piesardzīgi no
koka līdz kokam, no aizsega līdz aizsegam, kā māca visvienkāršākā taktika,
Piesardzība attaisnojās. Viņi nebija nogājuši ne simt soļu, kad nodunēja otrs šāviens. Lode norāva mizu kokam, zem kura Marsels nupat bija stāvējis.
— Bez muļķošanās! Liekamies garšļaukus! — Oktāvs pusbalsī komandēja.
Un, rādīdams priekšzīmi, viņš nolikās uz vēdera un, balstīdamies uz ceļiem un elkoņiem, aiz- rāpoja līdz biezajam krūmājam, kas ieskāva plašo, apaļo laukumu, kura centrā pacēlās Vērša tornis. Marsels, kurš pietiekami ātri nesekoja drauga priekšzīmei, tik tikko izvairījās no trešās lodes un labi ka paguva paslēpties aiz palmas stumbra, kad gar ausīm nosvilpa ceturtā lode.
— Par laimi mums, šie ķēmi šauj kā jauniesauktie! — Oktāvs uzsauca biedram, no kura viņu šķīra kādi trīsdesmit soļi.
-— Csss… — Marsels vairāk ar skatienu nekā ar lūpām viņu apklusināja. — Vai redzi dūmus, kas nāk no tā loga apakšstāvā? Tur tie nelieši paslēpušies. Nekas, es viņus tūlīt pamatīgi izjokošu!
Vienā acumirklī Marsels bija nogriezis aiz krūma pamatīgu maiksti; tad viņš novilka blūzi un uzmeta uz šīs kārts, tās galā uzmaukdams savu cepuri: nu bija gatavs kaut kas līdzīgs manekenam. Tad viņš uzslēja kārti tai vietā, kur pats bija stāvējis, tā, lai būtu redzama cepure un abas piedurknes. To padarījis, Marsels aizlavījās līdz Oktāvām un iečukstēja viņam ausī:
— Pakaitini viņus, šaudams drīz no sava slēpņa, drīz no mana! Es mēģināšu uzbrukt viņiem no aizmugures.
Un, atstājis Oktāvu šaujam, Marsels ieslīdēja biezajos krūmos, kas ieskāva apaļo laukumu.
Pagāja stundas ceturksnis, kura laikā abas puses apmainījās pārdesmit šāvieniem bez jebkādā rezultāta.
Marsela cepure un blūze bija vienos caurumos, bet pats viņš tālab nejutās sliktāk. Oktāva kara- bīne savukārt bija pārvērtusi skaidās apakšstāva loga slēģus.
Pēkšņi šaušana apklusa, un Oktāvs skaidri dzirdēja apslāpētu kliedzienu:
— Šurpu! Pie manis! Viņš man ir rokā!
Oktāvs nekavējoties izlēca no slēptuves, pārskrēja pāri apaļajam laukumam un uzlēca uz palodzes. Pēc mirkļa viņš jau ievēlās pa logu salonā.
Uz paklāja, savijušies kā divas čūskas, nikni cīnījās Marsels un Sigimers. Marsels bija negaidot ielauzies pa kādām iekšējām durvīm un pārsteidzis ienaidnieku, tā ka viņš nepaguva vērst pret iebrucēju ieroci. Taču Sigimers ar savu Hērakla spēku, kaut gan jau bija nogāzts gar zemi, izrādījās, bija briesmīgs pretinieks, kas nebūt nezaudēja cerību gūt virsroku. Arī Marsels cīnījās ar izcilu veiklību un sparu.
Cīņa noteikti būtu beigusies ar viena pretinieka nāvi, ja laikā nebūtu iejaucies Oktāvs, novērsdams šādu traģisku iznākumu. Viņš satvēra Sigimeru aiz abām rokām, atbruņoja un tad sasēja tā, ka milzis nevarēja ne pakustēties.
— Un kur ir tas otrs? — Oktāvs jautāja.
Marsels norādīja telpas galā uz dīvānu, kur, asinīm noplūdis, gulēja Armīnijs.
— Vai viņu trāpījis šāviens? — Oktāvs jautāja.
— Jā, — Marsels atbildēja.
Tad viņš piegāja pie Armīnija.
— Miris, — Marsels konstatēja.
— Nelietis pats bija vainīgs! — Oktāvs izsaucās.
— Tagad mēs esam šeit noteicēji, — Marsels atbildēja. — Vajag visu pamatīgi apskatīt. Sāksim ar Sulces kunga kabinetu!
No uzgaidāmās zāles, kurā bija norisinājies šī aplenkuma pēdējais cēliens, abi jaunek]i pa grezno telpu anfilādi devās uz tērauda karaļa svētnīcu.
Oktāvu sajūsmināja visa šī greznība.
Marsels smīnēdams noraudzījās viņā un citu pēc citas vēra vaļā durvis, līdz viņi nonāca ar zaļu un zeltu tapsētajā salonā.
Marsels jau sen bija ilgojies tur vēlreiz nokļūt, bet nebija gaidījis, ka viņa acīm pavērsies tik neparasts skats. Varētu domāt, ka Ņujorkas vai Parīzes galvenais pasts pēkšņi izlaupīts un visi sūtījumi juku jukām sasviesti šai telpā. Uz galda, krēsliem, paklāja — visur mētājās neatplēstas vēstules, bandroles, paketes. Kājas iegrima sūtījumu kaudzē līdz ceļiem. Visa Sulces kunga korespondence — gan personiskā, gan komerciālā un finansiālā —, kuru Armīnijs un Sigimers diendienā izņēma no kastītes parka galā, bija savākta šeit, saimnieka kabinetā.
Cik daudz jautājumu, ciešanu, bažīgu gaidu, cik daudz nelaimes, trūkuma un asaru slēpa Sulces kungam adresētās mēmās vēstules! Bez šaubām, te bija arī veseli miljoni vērtspapīros, čekos, vekseļos, visāda veida pārvedumos! Un tas viss gulēja te sastindzis, jo trūka vienīgās rokas, kam bija tiesības atvērt neaizskaramās, taču viegli uzplēšamās aploksnes.
— Tagad mums jāatrod slepenās durvis uz laboratoriju, — sacīja Marsels.
Viņš_ piegāja pie plauktiem, citu pēc citas ņēma ārā grāmatas, bet — veltīgi. Viņš mēģināja izkustināt paneļus, tad, paķēris no kamīna dzelzs stieni, uzlauza tos. Velti viņš pētīja sienas, klauvēja, ce
rēdams uztvert dobjāku skaņu, kas liecinātu, ka aiz sienas ir tukša telpa. Drīz kļuva skaidrs, ka Sulce, nobažījies par atklāto noslēpumu, vecās durvis uz laboratoriju aizdarījis uz visiem laikiem.
Bet tad katrā ziņā kaut kur jābūt citām durvīm.
«Kur? Kur?» Marsels domās jautāja sev. «Tās var būt tikai šeit, šai telpā, jo uz šejieni taču Armīnijs un Sigimers nesa vēstules! Un šai telpā Sulce joprojām uzturējies arī pēc manas aiziešanas. Es pietiekami pazīstu profesoru Sulci un zinu viņa paradumus, lai secinātu, ka pēc veco durvju aizmūrēšanas viņš tepat savā tuvumā licis ierīkot citas slepenas durvis. Varbūt zem paklāja grīdā ir lūka?»
Uz paklāja nebija nekādu griezuma pēdu. Arī parkets, ko viņi izpētīja dēlīti pēc dēlīša, nelikās aizdomīgs.
— Kāpēc tev liekas, ka eja uz laboratoriju sākas šai istabā? — Oktāvs jautāja.
— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts, — Marsels atbildēja.
— Tad atliek vienīgi izpētīt griestus, — Oktāvs sacīja, uzkāpdams uz krēsla.
Viņš gribēja uzrāpties līdz lustrai un ar šautenes laides sitieniem izpētīt ciļņos veidoto rozeti griestu vidū.
Bet Oktāvs vēl nepaguva pieķerties pie kande- labra apzeltītā stieņa, kad tas viņa saujā sāka slīdēt lejā ar visu lustru. Griestos pavērās plaisa, un no tās līdz pat grīdai automātiski nolaidās vieglas tērauda kāpnītes.
Tas bija it kā uzaicinājums kāpt tikai augšā.
— Tik tālu nu mēs esam. Ejam! — Marsels mierīgi sacīja.
Un viņš pirmais sāka kāpt augšup, un Oktāvs viņam tūlīt sekoja.