Tērauda kāpnīšu augšējais kāpslis bija piestiprināts pie parketa grīdas plašā, apaļā zālē bez logiem un durvīm. Sai zālē valdītu pilnīga tumsa, ja ozolkoka grīdas vidū nebūtu ierīkots iluminators vērša acs veidā. Caur tā biezo stiklu sūcās spoža, bālgana gaisma. Pati vērša acs atgādināja pilnmēness disku, kad tas šai fāzē parādās pie debesīm visā savā spožumā.
Sais aklajās un kurlajās sienās, kas nelaida cauri ne skaņu, ne gaismu, valdīja pilnīgs kusums. Abiem jaunekļiem šķita, ka viņi nokļuvuši kapličas priekštelpā.
Marsels brīdi vilcinājās, grasīdamies noliekties pār mirdzošo stiklu. Viņš bija sasniedzis mērķi! Nebija šaubu, ka tur atklāsies neizdibināmais noslēpums, kuru viņi bija ieradušies noskaidrot.
Taču mulsums ilga tikai mirkli. Jaunekļi notupās pie diska uz ceļiem un pielieca galvu tā, lai varētu redzēt visu apakšējo telpu.
Skats, kas pavērās viņu acīm, bija negaidīts un šausmīgs.
Sis abās pusēs izliektais stikla disks, sava veida lēca, bezgalīgi palielināja visus priekšmetus, uz kuriem caur to skatījās.
Tur apakšā bija Sulces kunga slepenā laboratorija. Spēcīgā gaisma, kas plūda caur disku, it kā tas būtu kādas bākas dioptriskais aparāts, nāca no divkāršas elektriskās spuldzes, kura vēl joprojām dega savā bezgaisa kupolā un kurai strāvu joprojām ražoja vesela galvanisko elementu baterija. Sai spilgtajā apgaismojumā viņi pašā istabas vidū ieraudzīja lēcas refrakcijas milzīgi palielinātu cilvēka stāvu — kaut ko līdzīgu sfinksai Lībijas tuksnesī —, kas sēdēja krēslā stings kā marmors.
Visapkārt šim rēgam grīda bija nokaisīta šāviņa šķembām.
Nebija šaubul Tas bija Sulces kungs savā slepenajā laboratorijā, Sulces kungs, ko varēja pazīt pēc pretīgo žokļu ņirdzīgā smīna un spoži baltajiem ilkņiem, bet tas bija neiedomājami milzīgs Sulce, kurš pēc viena no viņa briesmīgo šāviņu sprādzieniem šķidrās ogļskābās gāzes iedarbē bija noslāpis un sastindzis ledus bluķī!
Tērauda karalis sēdēja pie rakstāmgalda, turēdams rokā milzīgu spalvu pīķa lielumā, un šķita, ka viņš vēl arvien kaut ko raksta. Nebijis izvalbīto acu nespodrā skatiena un sastingušo lūpu, varētu domāt, ka viņš vēl ir dzīvs. Kā mamuti, kurus izrok polāro apgabalu ledājos, tā arī šis līķis jau veselu mēnesi gulēja te sastindzis, nevienam nezināms. Visapkārt viss vēl bija sasalis — reaģenti burkās, ūdens traukos, dzīvsudrabs termometrā.
Marsels šausminājās par šo ainu un izjuta zināmu apmierinājumu, saprazdams, cik viņi ir laimīgi, ka var to vērot no ārpuses, jo, tiklīdz viņi spertu kāju laboratorijā, acumirklīga nāve būtu neizbēgama.
Kā tad bija noticis drausmīgais nelaimes gadījums? Marselam nebija grūti to uzminēt, kad viņš ievēroja, ka uz grīdas izkaisītās šāviņa šķembas nav nekas cits kā sīkas stikla lauskas. Sulces kunga slāpējošo, ar šķidru ogļskābo gāzi pildīto šāviņu iekšējais apvalks taču bija darināts no īpaši lieta stikla, kura pretestība, ņemot vērā ārkārtīgo spiedienu, kas tam jāiztur, bija desmit līdz divpadsmit reižu lielāka nekā parastajam stiklam;
bet viens no šās gluži jaunās produkcijas trūkumiem bija tāds, ka vēl nenoskaidrotu molekulāru pārmaiņu dēj šis stikls reizēm bez noteikta iemesla pēkšņi sasprāgst. Tas ari šoreiz acīmredzot bija noticis. Var būt arī, ka ārkārtīgi augstais iekšējais spiediens bija izraisījis sprādzienu, kad šāviņš tika novietots laboratorijā. No spiediena pēkšņi atbrīvotā ogļskābā gāze, atgriezdamās gāzveida stāvoklī, bija radījusi drausmīgu apkārtējās temperatūras pazemināšanos.
Tas viss bija noticis zibens ātrumā. Profesors Sulce, kuru nāve bija pārsteigusi tādā pozā, kādā viņš sēdēja eksplozijas brīdī, šai neiedomājamajā aukstumā — simt grādu zem nulles! — bija acumirklī sasalis un pārvērties mūmijā.
Viens apstāklis sevišķi pārsteidza Marselu: nāve bija uzbrukusi tērauda karalim tai brīdī, kad viņš rakstīja.
Bet ko viņš rakstīja uz šīs papīra lapas ar spalvu, kuru vēl arvien turēja viņa pirksti? Būtu interesanti uztvert tāda vīra beidzamo domu, zināt viņa pēdējos vārdus.
Bet kā lai tiek pie papīra lapas? Doma par nokāpšanu laboratorijā, pats par sevi saprotams, bija izslēgta. Ja sasistu stikla disku grīdā, ogļskābā gāze izlauztos no laboratorijas telpas un ar saviem indīgajiem tvaikiem nosmacētu katru dzīvu radību. Tas nozīmēja drošu nāvi. Un diezin vai bija vērts riskēt ar dzīvību, lai dabūtu papīra lapu.
Ja nebija iespējams izraut no Sulces rokām pēdējās viņa rakstītās rindas, tad varbūt iespējams tās izlasīt, jo lupas refrakcija droši vien stipri palielināja burtus? Turkāt visus priekšmetus laboratorijā spēcīgi apgaismoja divkārša elektriskā spuldze.
Marsels pazina profesora Sulces rokrakstu, un diezgan viegli viņam izdevās izlasīt nedaudzās rindas.
Kā viss, ko Sulce rakstīja, tā bija sava veida pavēle vai rīkojums:
«Pavēle B. K R. Z. par divām nedēļām paātrināt ekspedīcijas nosūtīšanu pret Franču pilsētu. Tiklīdz pavēle saņemta, nekavējoties rīkoties pēc maniem iepriekšējiem norādījumiem. Šoreiz eksperimentam jābūt satriecošam un iznīcinošam. Nepieļaut manā lēmumā ne mazākās izmaiņas. Es vēlos, lai pēc divām nedēļām Franču pilsēta būtu mirusi pilsēta un lai neviens no tās iedzīvotājiem nepaliktu dzīvs. Man vajadzīgi mūslaiku Pompeji, lai tas būtu par šausmām un pārsteigumu visai pasaulei. Ja manas pavēles tiks precīzi izpildītas, vēlamais rezultāts būs sasniegts.
Jūs man atsūtīsit doktora Sarrazena un Marsela Brukmaņa līķus. Es gribu tos redzēt un paturēt pie sevis.
SULC …»
Vēstule nebija pilnīgi pabeigta. Parakstam trūka pēdējā burta un īpatnējās astītes.
Marsels un Oktāvs brīdi mēmi un nekustīgi noraudzījās neparastajā ainā: Sulces ļaunums bija sasniedzis fantastisku apjomu, tā jau bija sava veida zintniecība.
Taču vajadzēja izrauties no drūmās atmosfēras. Abi draugi satraukti atstāja telpu, kas atradās virs laboratorijas.
Tur apakšā, šai kapā, kur valdīs pilnīga tumsa, kad pietrūks strāvas un nodzisīs elektriskā spuldze, tērauda karaļa līķis paliks viens, izkaltis kā viena no faraonu mūmijām, kuras divdesmit gadsimtu laikā nav sabirušas pīšļos!
Stundu vēlāk, atraisījuši rokas un kājas Sigi- meram, kurš bija ļoti apjucis par atgūto brīvību, Oktāvs un Marsels izgāja no Tērauda pilsētas un devās atpakaļ uz Franču pilsētu, kuru sasniedza tai pašā vakarā.
Doktors Sarrazens patlaban strādāja savā kabinetā, kad viņam pavēstīja par abu jaunekļu atgriešanos.
— Lai nāk šurp! Lai drīzāk nāk šurp! — viņš iesaucās.
Ieraudzījis Oktāvu un Marselu, doktors spēja izdabūt pār lūpām vienu vienīgu vārdu:
— Nu?
— Doktor, — Marsels sacīja, — vēsts, kuru mēs jums atnesām no Stālštates, pilnīgi un uz ilgu laiku nomierinās jūsu prātu. Sulces vairs nav. Sulce ir miris!
— Miris, — doktors Sarrazens atkārtoja.
Labais doktors ilgi sēdēja, domās nogrimis, un
nebilda ne vārda.
— Saproti, manu zēn, — viņš, beidzot atguvies, ierunājās, — kā šai vēstij vajadzēja mani iepriecināt, jo tā mūs paglābj no kara, ko es neieredzu par visu vairāk pasaulē, no visnetaisnākā, visnepamatotākā kara! Bet vai tu saproti, ka, par spīti veselajam saprātam, šī vēsts apbēdina manu sirdi! Kāpēc gan šis ārkārtīgi talantīgais vīrs kļuva par mūsu ienaidnieku? Kāpēc viņš nelika lietā savas prāta spējas, lai kalpotu labajam? Cik daudz veltu pūļu, kuras varēja nest augļus, ja mēs vienotiem spēkiem būtu cīnījušies par kopīgu mērķi! Tas mani visvairāk satrieca, kad tu sacīji: «Sulce ir miris.» Bet tagad pastāsti, draugs, kas tev zināms par viņa pēkšņo nāvi.
— Sulces kungs gāja bojā savā noslēpumainajā laboratorijā, kuru viņi ar velnišķīgu izdomu un veiklību bija iekārtojis nevienam nepieejamu. Nevienam nebija ne jausmas, ka tāda ir, un tāpēc arī neviens pat nemēģināja sniegt viņam palīdzību. Viņš krita par upuri pats saviem uzskatiem, ka visai varai jābūt koncentrētai vienās, proti, viņa rokās. Viņam vienīgajam bija zināma sava darba atslēga, viņš bija noteicējs par visu. Bet liktenīgā brīdī varenais spēks, ko viņš turēja savās rokās, vērsās pret viņu pašu un viņa mērķi.
— Citādi nemaz nevarēja būt, — doktors Sarrazens atbildēja. — Sulce balstījās uz gaužām aplamas pamatdomas. Vai tad vislabākā pārvaldes forma nav tā, kuras zobratiņu sistēmā nav nekā slepena? Tad pēc valdnieka nāves cits stājas viņa vietā un mašīna tikpat precīzi darbojas tālāk.
— Jūs redzēsit, doktor, — Marsels atbildēja, — ka tas, kas noticis Stālštatē, tik tiešām apstiprina jūsu vārdus. Mēs atradām Sulces kungu pie rakstāmgalda pašā Stālštates centrā, no kurienes viņš allaž sūtīja savus rīkojumus, kam pakļāvās visa Tērauda pilsēta un ko neviens neuzdrīkstējās apspriest. Nāve bija viņu pārsteigusi brīdī, kad viņš patlaban rakstīja pavēli, un tādā pozā, ka viņš izskatījās gluži kā dzīvs un pat šķita — tūlīt šis rēgs sāks runāt. Bet izgudrotājs krita par upuri pats savam izgudrojumam! Viņu nogalināja viens no briesmīgajiem šāviņiem, ar kuriem viņš bija nolēmis iznīcināt mūsu pilsētu. Ierocis salūza viņa rokā tai pašā brīdī, kad viņš grasījās vilkt pēdējo burtu pavēlē par mūsu iznīcināšanu. Klausieties!
Un Marsels skaļi nolasīja drausmīgās rindas, ko bija rakstījusi profesora Sulces roka un kuras viņš pēc tam bija atzīmējis savā kabatas grāmatiņā.
Tad viņš turpināja:
— ja agrāk es vēl varēju šaubīties par Šulces nāvi, tad tas, ko redzēju Stālštatē, man pierādīja skaidrāk par skaidru, ka viņš miris. Tērauda pilsētā visa dzīve ir apstājusies! Nekas neelpo. Kā Erkšķ- rozītes pilī miegs pārtrauca jebkuru kustību, jebkuru dzīves norisi, tāpat Tērauda pilsētas valdnieka nāve sastindzinājusi visu.
— Jā, — doktors Sarrazens noteica, — tas bija likteņa pirksts. Tieši tad, kad Sulce lika lietā visus līdzekļus, lai pasteidzinātu uzbrukumu mums, viņam bija lemts iet bojā.
— Jā, tā tas ir, — Marsels apstiprināja. — Bet tagad, doktor, nedomāsim vairs par pagātni. Pievērsīsim uzmanību tagadnei. Profesors Sulce ir miris. Mums tas nozīmē ilgu mieru, bet tai pašā laikā viņa nodibinātajai lieliskajai rūpnīcai tas nozīmē izputēšanu, pat bankrotu. Tērauda karaļa nepiesardzība, kā viss, ko viņš iedomājās vai darīja, bijusi kolosāla. No vienas puses, viņu apžilbināja panākumi, no otras puses, viņa skatu aptumšoja niknais naids pret Franciju un jums; tāpēc viņš bez pietiekamām garantijām piegādāja uz kredīta bruņojumu vairākām valstīm, kuras, kā viņš cerēja, varētu kādreiz nostāties pret mums. Un kaut arī tas tā būtu, un kaut arī uz kredīta maksājumiem droši vien būs ilgi jāgaida, es tomēr domāju, ka stingra roka varētu nostādīt Stālštates rūpnīcu atkal uz kājām un likt cēlu mērķu labā darboties spēkiem, kas tur koncentrēti ļaunos nolūkos. Sulces kungam ir tikai viens mantinieks, doktor, un tas esat jūs. Nevajadzētu pieļaut, ka aiziet postā viņa darbs, viņa uzņēmums. Cilvēki šai pasaulē nezin kāpēc domā, ka konkurenta spēka iznīcināšana vienmēr ir ieguvums. Tas ir pavisam aplam, un, es ceru, jūs man piekritīsit, ka jārīkojas gluži pretēji un pēc šā milzu sabrukuma jāglābj viss, kas var būt noderīgs, lai kalpotu cilvēcei. Esmu gatavs ziedot visus savus spēkus šim uzdevumam.
— Marselam taisnība, — Oktāvs sacīja, spiezdams draugam roku. — Un ar tavu piekrišanu, tēvs, esmu gatavs strādāt viņa vadībā.
— Es piekrītu, mī]ie bērni, — doktors Sarrazens atbildēja. — Jā, Marsel, naudas mums pietiks, un ar tavu enerģiju un neatlaidību mēs atjaunosim Stālštati un padarīsim to par tādu arsenālu, ka neviens visā pasaulē vairs nedomās mums uzbrukt! Un, tā kā mēs būsim visstiprākie, tad mēģināsim arī tai pašā laikā būt vistaisnīgākie, mēs mācīsim visu apkārtējo pasauli iemīļot mieru un taisnīgumu, kas nodrošina cilvēces labklājību. Ai, Marsel, cik skaisti sapņi! Un, kad es apjaušu, ka tu darīsi visu, lai es varētu redzēt kaut daļu no šiem sapņiem piepildāmies, tad es jautāju sev… jā . . . Tad es jautāju: kāpēc man nav divi dēli? Kāpēc tu neesi Oktāva brālis? Man šķiet, mums trim nekas nebūtu neiespējams!