— Sie angļu laikraksti patiešām nav zemē metami! — labais doktors nomurmināja savā nodabā, atlaizdamies dziļā ādas atzveltnī.
Doktors Sarrazens bija visu mūžu itin bieži runājis pats ar sevi: ari tas ir viens no izklaidēšanās veidiem.
Viņam bija gadu piecdesmit, smalki sejas panti, možas un Skaidras acis aiz brillēm tērauda ietvaros, sejas izteiksme nopietna un laipnīga reizē; viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, par kuriem pēc pirmā acu uzmetiena mēdz sacīt: «Tas ir lāga vīrs!» Lai gan viņa izturēšanās nebūt nelikās izsmalcināta, šai agrajā rīta stundā doktors jau bija noskuvies un aplicis baltu kaklasaiti.
Braitonas viesnīcas istabā, kur viņš bija apmeties, uz paklāja un krēsliem mētājās avīzes «Times», «Daily Telegraph», «Daily News». Pulkstenis nosita desmit, kad doktors jau bija paguvis pastaigāties pa pilsētu, apskatīt slimnīcu, atgriezties viesnīcā un izlasīt galvenajos Londonas laikrakstos sīku pārskatu par referātu, kuru viņš pirms divām dienām bija nolasījis plašajā starptautiskajā higiēnas kongresā, iepazīstinādams auditoriju ar savu izgudrojumu — «asinsķermenīšu skaitītāju».
Viņa priekšā uz paplātes, kas bija pārklāta ar baltu salveti, stāvēja tase kūpošas tējas, šķīvis ar gluži karstu kotleti un dažām sviestā grauzdētām maizītēm, ko angļu virējas prot brīnum labi pagatavot, jo maiznieki piegādā viņām speciāli šim nolūkam ceptas mazas bulciņas.
— Jā, — doktors atkārtoja, — Apvienotās Karalistes avīzes tik tiešām nav zemē metamas, te nav ko iebilst! Viceprezidenta runa, neapolieša doktora Cikojas atbilde, mana referāta izklāsts — viss uztverts vārds vārdā, fiksēts gluži kā fotogrāfijā.
«Vārds zinātniekam Sarrazenam, kas ieradies no Duē. Cienījamais kongresa loceklis runās franciski. Iesākdams savu runu, viņš saka: «Klausītāji man piedos, ja es atļaušos šo brīvību; bet viņi katrā ziņā labāk sapratīs manu dzimto valodu, nekā es mācētu izteikties viņu valodā …»»
— Un tālāk piecas slejas sīkā iespiedumā! Es pat nezinu, kurš mana referāta izklāsts ir labāks — vai tas, ko ievietojis «Times», vai «Daily Telegraph». Nemaz nav iespējams tiešāks un precīzāks atreferējums!
Doktors Sarrazens bija tik tālu ticis savās pārdomās, kad pie durvīm pieklauvēja pats ceremo- nijmeistars (zemāku titulu neviens neuzdrošinātos piešķirt personai, kas bija ģērbusies nevainojami — melnā frakā) un jautāja, vai «monsjū» esot sastopams …
«Monsjū» ir parastā uzruna, kādā angļi uzskata par savu pienākumu godāt visus francūžus, tāpat kā, pēc viņu domām, būtu pārkāpti visi pieklājības likumi, ja viņi itālieti nesauktu par «sin- joru» un vācieti par «Herr». Turklāt viņiem var-
būt ir taisnība. Sim rutinētajam paradumam nenoliedzami ir sava priekšrocība: uzreiz kļūst skaidra cilvēku tautība.
Doktors Sarrazens paņēma vizltkartīti. Viņš bija visai izbrīnījies, ka zemē, kur viņam nav neviena paziņas, kāds vēlas viņu apmeklēt, un brīnījās vēl vairāk, izlasījis uz mazās, četrstūrainās kartītes šādus vārdus:
«Mr. SHARP, solicitor, 93, Southampton Row, LONDON.»
Viņš zināja, ka angļu «solicitor» ir tas pats kas franču pilnvarotais jeb, pareizāk sakot, jurists, kurā apvienoti notāra, advokāta un lietveža pienākumi, tas ir — kādreizējais prokuratūras ierēdnis.
«Kāda velna pēc es esmu vajadzīgs šim misteram Sārpam?» doktors Sarrazens vaicāja pats sev. «Vai es, pašam nezinot, būtu iepīts kādā bīstamā afērā?»
— Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas satikt tieši mani? — doktors pārjautāja.
— O jā, monsjū.
— Labi, lai viņš ienāk.
Ceremonijmeistars ieveda vēl pajaunu cilvēku, kuru doktors pēc pirmā acu uzmetiena ierindoja lielajā «miroņgalvu» dzimtā. Viņa plānās jeb drīzāk izkaltušās lūpas, garie, baltie zobi, iekritušie vaigi, iedobumi deniņos, kas bija pārvilkti ar pergamentam līdzīgu ādu, mūmijas sejas krāsa un mazās, pelēkās ačteles deva pilnīgu pamatu šādai klasifikācijai. Viņa skelets no pakauša līdz papēžiem pilnīgi pazuda zem platā, rūtotā mēteļa, un saujā viņš cieši turēja lakādas ceļasomas rokturi.
Sis tips ienāca istabā, aši paklanījās, nolika uz
grīdas savu somu un cepuri, neprasījis atjauju, apsēdas un sacīja:
— Viljams Henrijs Sārps juniors, firmas «Bi- lovs, Grīns, Sārps un Ko» kompanjons. Vai man ir tas gods runāt ar doktoru Sarrazenu?
— Jā, kungs.
— Fransuā Sarrazens?
— Tā patiešām mani sauc.
— No Duē?
— Jā, es dzīvoju Duē.
— Jūsu tēvu sauca Izidors Sarrazens?
— Tieši tā.
— Tātad skaidrs, ka viņu sauca Izidors Sarrazens.
Misters Sārps izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, ieskatījās tajā un turpināja:
— Izidors Sarrazens nomira 1857. gadā Parīze, VI apgabalā, Tarannas ielā, 54. namā, tagad jau nojauktā ēkā, kur toreiz bija skola.
— Tieši tā, — doktors atbildēja, aizvien vairāk brīnīdamies, — bet varbūt jūs man paskaidrotu…
— Viņa māte bija Zilija Lanževola, — nesatricināmi mierīgs turpināja misters Sārps, — dzimusi Barledikā. Zilijas Lanževolas tēvs Benedikts Lanževols savā laikā dzīvojis Loriola ieliņā un, kā atzīmēts minētās pilsētiņas municipalitātes sarakstos, miris 1812. gadā… Sie saraksti ir ļoti vērtīgi, mans kungs, ārkārtīgi vērtīgi! Hm… Hm… un Zilijai Lanževolai bija brālis Zans Zaks Lanževols, vecākais bundzinieks trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā …
Te doktors Sarrazens, pārsteigts par tik pamatīgām zināšanām viņa ģenealoģijā, pārtrauca misteru Sārpu, sacīdams:
— Man jāatzīstas, ka jūs laikam gan visos šais jautājumos esat labāk informēts nekā es.
Manas vecmāmuļas uzvārds patiešām bija l.anže- vola, bet tas ir viss, ko es par viņu zinu.
— 1807. gadā viņa aizbrauca no Barledikas kopā ar jūsu vectēvu Žanu Sarrazenu, ar kuru bija apprecējusies 1799. gadā. Viņi abi apmetās Me- lonā, kur atvēra skārdnieka darbnīcu, un nodzīvoja tur līdz 1811. gadam, kad Zilija Lanževola, Sarrazena sieva, nomira. Viņu laulībā piedzima tikai viens bērns, Izidors Sarrazens, jūsu tēvs. Ar šo brīdi pavediens pārtrūkst, zināms ir vienīgi jūsu tēva nāves gads, ko mēs noskaidrojām Parīzē …
— Es varu jums dot atkal rokā šā pavediena galu, — sacīja doktors, kuru neviļus bija aizrāvusi šī gluži matemātiskā precizitāte. — Mans vectēvs apmetās Parīzē, lai varētu izglītot savu dēlu, kas bija izvēlējies ārsta profesiju. Viņš nomira 1832. gadā Palezo, netālu no Versaļas, kur mans tēvs bija ārsts un kur arī es esmu dzimis 1822. gadā.
— Jūs esat tas cilvēks, kas man vajadzīgs, — misters Sārps turpināja. — Jums nav ne brāļu, ne māsu?
— Nē. Es biju vienīgais bērns, un mana māte nomira divus gadus pēc manas piedzimšanas . . . Bet, galu galā, vai jūs, kungs, nepasacītu man…
Misters Sārps piecēlās.
— Ser Bria Jovahir Motoranat, — viņš sacīja, izrunādams šos vārdus ar godbijību, kādu visi angļi izjūt pret aristokrātu tituliem, — esmu laimīgs, ka man izdevās jūs sameklēt un es pirmais varu apliecināt jums savu cieņu.
«Sis cilvēks ir jucis,» doktors nodomāja. «Tā bieži gadās ar šiem «iniroņgalvām».»
Pilnvarotais izlasīja šo diagnozi ārsta acīs.
— Es nebūt neesmu ārprātīgs, — viņš mierīgi atbildēja. — Šobrīd jūs esat vienīgais mums zināmais baroneta titula mantinieks; šo titulu Bengālijas provinces ģenerālgubernators piešķīra Žanam Zakam Lanževolam, kurš 1819. gadā pieņēma Anglijas pavalstniecību un pēc sievas, indiešu princeses Gokolas nāves mantoja visu viņas bagātību. Jusu vectēvs Zans Zaks Lanževols nomira 1841. gada, nelaiķim bija tikai viens dēls, vājprātīgs, bez pēcnācējiem, tiesībnespējīgs, un tas nomira 1869. gadā, neatstādams testamentu. Pirms gadiem trīsdesmit jūsu vectēva mantojums sasniedza apmēram piecu miljonu sterliņu mārciņu vērtību. To sekvestrēja un turēja aizbildnībā, un gandrīz visus tā procentus kapitalizēja arī Zana Zaķa Lanževola plānprātīgā dēla dzīves laikā. 1870. gadā mantojums jau bija pieaudzis līdz apaļam skaitlim — divdesmit vienam miljonam sterliņu mārciņu, tas ir, piecsimt divdesmit pieciem miljoniem franku. Pēc Agras tiesas lēmuma, ko apstiprināja tiesu palāta Deli un leģi- timēja Civilā padome, kustamais un nekustamais īpašums tika pārdots, visi vērtspapīri realizēti un kopējā summa noguldīta Anglijas bankā. Pašlaik šis kapitāls ir piecsimt divdesmit septiņi miljoni franku, un jūs to varat saņemt, uzrādot vienkāršu čeku, iepriekš iesniedzis Justīcijas ministrijā savas radniecības pierādījumus. Sai sakarā es jums piedāvāju bankas kantora «Trollops, Smits un Ko» pakalpojumus un juridisko palīdzību.
Doktors Sarrazens bija gluži apstulbis. Kādu brīdi viņš nespēja izrunāt ne vārda. Tad, kritiskā prāta urdīts un nespēdams uztvert šo «Tūkstoš un vienas nakts» sapni kā pārbaudītu faktu, viņš izsaucās:
— Bet, galu galā, kungs, ar ko jūs varat pieradīt, ka viss, ko jus stāstāt, ir patiesība, un ka jums izdevās mani sameklēt?
— Pierādījumi ir, lūk, šeit, — misters Sārps atbildēja, uzsizdams pa savu lakādas somu. — Un, ja runājam par to, kā es jūs atradu, tad tur nav nekā neparasta. Es jūs meklēju jau piecus gadus. Atrast tuviniekus jeb next of kin[1], kā mēs angļu tiesību zinātnē izsakāmies, kuri varētu būt mantinieki daudzajiem kapitāliem, kas ik gadu tiek noguldīti Lielbritānijas bankās, ir tieši mūsu uzņēmuma specialitāte. Ar princeses Gokolas mantojumu mēs nodarbojamies jau veselus piecus gadus. Mēs esam taujājuši visās malās, pārbaudījuši simtiem ģimeņu ar uzvārdu Sarrazens, neatrazdami nevienu, kuras senčos būtu Izidors. Es jau biju gandrīz pārliecināts, ka Francijā nav vairs neviena cita Sarrazena, kad vakarrīt, lasot «Daily News» pārskatu par higiēnas kongresu, izbrīnījies atklāju kādu man nezināmu doktoru ar šo uzvārdu. Tūlīt pāršķirstījis savas piezīmes un neskaitāmās reģistrācijas kartītes, kas mums savāktas sakarā ar šo mantojumu, es pārsteigts konstatēju, ka Duē pilsētai mēs nezin kāpēc neesam pievērsuši uzmanību. Juzdamies gandrīz drošs, ka esmu ticis uz īstajām pēdām, es tūlīt devos ar vilcienu uz Braitonu, redzēju jūs izejam no kongresa zāles un biju pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat īstais. Jūs taču esat dzīvs sava vectēva brāļa portrets: tieši tāds viņš izskatās uzņēmumā, kas ir mūsu rīcībā, pārfotografēts no indiešu mākslinieka Saranoni gleznotās ģīmetnes.
Misters Sārps izņēma no piezīmju grāmatiņas fotogrāfiju un pasniedza to doktoram Sarrazenam.
Fotogrāfijā bija redzams liela auguma vīrs ar kuplu bārdu, galvā viņam bija turbāns ar pušķi, mugurā brokāta mantija ar zaļām tresēm; viņa poza bija tāda, kā senlaiku portretos mēdza attēlot virspavēlnieku, kurš patlaban paraksta uzbrukuma pavēli, vērīgi raudzīdamies skatītājā. Fonā mutuļoja kaujas dūmi un kavalēristi traucās uzbrukumā.
— Šie papīri jums visu paskaidros labāk nekā es, — misters Sārps turpināja. — Es jums tos atstāšu un ar jūsu laipnu atļauju atgriezīšos pēc divām stundām saņemt jūsu rīkojumus.
To sacīdams, misters Sārps izņēma no savas lakotās somas septiņas vai astoņas mapes ar papīriem, gan apdrukātiem, gan ar roku aprakstītiem, nolika tās uz galda un, atmuguriski virzīdamies uz durvīm, nomurmināja:
— Man ir tas gods atvadīties, ser Bria Jovahir Motoranat.
Gandrīz vai noticēdams visam un tai pašā laikā šaubīdamies, doktors paņēma mapes un sāka šķirstīt papīrus.
Pēc īsa brīža viņš jau bija pilnīgi pārliecināts, ka šis neticamais notikums ir patiesība. Kā lai šaubās, piemēram, lasot šādu iespiestu dokumentu:
«Ziņojums Karaliskās Padomes augsti godājamiem lordiem, iesniegts 1870. gada 5. janvārī sakarā ar mantojumu, kas pēc begumas Gokolas Radžinaras nāves Bengālijas provincē palicis bez mantiniekiem.
īss izklāsts. Runa ir par īpašuma tiesībām uz četrdesmit trim tūkstošiem akru aramzemes, dažādām ēkām, pilīm, saimniecībā izmantojamām celtnēm, ciematiem, kā arī kustamo mantu — dārglietām, ieročiem utt., kas ietilpst begumas
Gokolas Radžinaras mantojumā. No ziņojumiem, kas iesniegti vispirms Agras pilsētas tiesā un pēc tam Deli Augstākajā tiesā, izriet, ka bēguma Go- kola, radžas Lukmisuras atraitne, kas pēc vīra nāves mantoja ievērojamu īpašumu, 1819. gadā apprecējusies otrreiz ar kādu ārzemnieku, pēc izcelsmes francūzi, vārdā Zanu Zaķu Lanževolu. Sis ārzemnieks līdz 1815. gadam dienējis franču armijā, trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā par vecāko bundzinieku (ar apakšvirsnieka pakāpi), bet pēc Luāras armijas izformēšanas iestājies darbā uz kāda Nantes tirdzniecības kuģa par izkraušanas un iekraušanas pārzini. Pēc tam viņš nokļuvis Kalkutā, devies uz zemes vidieni un drīz vien uzņēmies kapteiņa instruktora pienākumus nelielajā iezemiešu armijā, kuru bija atļauts turēt radžam Lukmisuram. Pēc neilga laika viņš tika paaugstināts par armijas virspavēlnieku un visai drīz pēc radžas nāves ieguva atraitnes roku. Dažādu koloniālpolitisku apsvērumu dēļ, kā arī ņemot vērā nozīmīgos pakalpojumus, kādus Zans Zaks Lanževols ļoti kritiskā situācijā izdarīja eiropiešiem Agras pilsētā, Bengālijas provinces ģenerālgubernators panāca, ka begumas Gokolas vīram, kurš pa to laiku bija pārgājis Lielbritānijas pavalstniecībā, piešķīra baroneta titulu. Tādējādi Brias Jovahira Motoranata zemes kļuva par majorātu. 1839. gadā bēguma Gokola nomira, atstādama visu īpašumu Lanževolam, kas divus gadus vēlāk sekoja viņai kapā. Viņu laulībā bija piedzimis tikai viens dēls, plānprātiņš jau kopš mazotnes, tā ka tūlīt pēc vecāku nāves zēnam tika iecelts aizbildnis, kas godīgi pārvaldīja īpašumu līdz viņa nāvei, kura pienāca 1869. gadā. Sim milzīgajam īpašumam nav zināms neviens mantinieks, tāpēc Agras tiesa un Deli Augstākā tiesa nolēma to pārdot ūtrupē. Ņemot vērā vietējo varas iestāžu lūgumu, kuras rīkojas valdības vārdā, mums ir gods lūgt Karaliskās Padomes lordus apstiprināt šos tiesas lēmumus utt., utt.» Sekoja paraksti.
Agras un Deli tiesu sprieduma apstiprinātās kopijas, pārdošanas akti, rīkojums noguldīt kapitālu Anglijas bankā, vēstījums par Lanževola mantinieku meklēšanu Francijā un vesela kaudze šāda veida dokumentu drīz vien izkliedēja doktora Sarrazena pēdējās šaubas. Viņš tik tiešām bija «tuvākais radinieks» un begumas Gokolas vienīgais likumīgais mantinieks. No bankas pagrabos noguldītajiem piecsimt divdesmit septiņiem miljoniem viņu šķīra tikai formāls lēmums, kura pamatojumam pietiks ar dzimšanas un miršanas apliecību uzrādīšanu!
Tik negaidīta bagātība varētu satricināt visrāmāko prāta cilvēku, un arī lāga dakteris nespēja pretoties zināmam satraukumam. Taču šis satraukums bija īslaicīgs un izpaudās vienīgi tā, ka doktors Sarrazens dažas minūtes ašiem soļiem staigāja pa istabu šurp un turp. Tad viņš apvaldīja sevi, pārmezdams pats sev neilgo drudžai- nību kā nepiedodamu vājumu, un, atlaidies atzveltnī, palika labu laiku nogrimis dziļās pārdomās.
Pēc tam pēkšņi viņš atsāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, bet šoreiz viņa acis priecīgi mirdzēja un bija redzams, ka viņā raisās kāda augstsirdīga un cēla doma. Viņš to uztvēra, pārcilāja, loloja un beidzot pieņēma noteiktu lēmumu.
Sai brīdī pie durvīm klauvēja. Atgriezās misters Sārps.
— Es lūdzu jums piedošanu par savām šaubām, — doktors viņam sirsnīgi sacīja. — Tagad esmu pilnīgi pārliecināts un jutos jums milzu pateicību parādā par jūsu pūlēm.
— Nekādas pateicības… Tā taču gluži vienkārša lieta, tas ir mans amats. Vai drīkstu cerēt, ka sers Bria turpmāk būs mans klients?
— Pats par sevi saprotams. Nododu visu šo lietu jūsu rokās… Es tikai palūgšu, uzrunājot mani, atteikties no šā nejēdzīgā tituļa…
«Nejēdzīgs! Tituls, kas vērts divdesmit vienu miljonu sterliņu mārciņu!» bija lasāms mistera Sārpa sejā, bet viņš bija pārāk liels diplomāts, lai ko iebilstu.
— Kā vēlaties, jūs esat noteicējs, — viņš atbildēja. — Es braukšu atpakaļ uz Londonu un gaidīšu jūsu pavēles.
— Vai varu paturēt šos dokumentus? — doktors jautāja.
— Protams, mums ir to kopijas.
Palicis viens, doktors Sarrazens apsēdās pie rakstāmgalda, paņēma vēstuļpapīra lapu un rakstīja:
«Braitonā, 1871. gada 28. oktobrī.
Manu mīļo zēn, mūs gaida milzīga, kolosāla, neticama bagātība! Nedomā, ka man aptumšojies prāts, bet izlasi šos dažus dokumentus, kurus pievienoju vēstulei. Pēc tiem tu skaidri redzēsi, ka esmu mantojis angļu vai, pareizāk sakot, indiešu baroneta titulu un kapitālu, kurš, patlaban noguldīts Anglijas bankā, pārsniedz pusmiljardu franku. Es nešaubos, mīļo Oktāv, ar kādām jūtām tu uzņemsi šo ziņu. Tu, tāpat kā es, sapratīsi, kādus jaunus pienākumus mums uzliek tāda bagātība un arī — kādām briesmām tā var pakļaut mūsu veselo saprātu. Es par to uzzināju tikai pirms nepilnas stundas, un jau tagad raizes par šo atbildību pa pusei nomāc prieku, kādu izjutu sākumā, domādams par tevi. Varbūt šī pārmaiņa būs liktenīga mūsu abu dzīvē… Mēs, pieticīgie zinātnes celmlauži, jutāmies laimīgi ar savu necilo dzīvi un darbu. Vai tā būs arī turpmāk? Laikam jau ne, ja vien … Es pat neuzdrīkstos tev ieminēties par domu, kas man ienāca prātā… Laikam jau mēs jutīsimies laimīgi tikai tad, ja šī bagātība mūsu rokās kļūs par jaunu un varenu zinātnes dzinējspēku, brīnumainu civilizācijas ieroci! Mēs par to visu vēl parunāsim. Raksti man labi drīz, pastāsti, kā tevi ietekmēja šī ārkārtējā, neiedomājamā ziņa, un pavēstī to mātei. Esmu pārliecināts, ka, būdama saprātīga sieviete, viņa to uztvers pavisam mierīgi. Nu, un tava māsiņa vēl ir par jaunu, lai kaut kā tamlīdzīga dēļ zaudētu galvu. Turklāt viņas galviņa jau tagad nav tik viegli sagrozāma, un, ja arī viņa apjaustu visas iespējamās sekas, kādas var būt ziņai, ko tev pavēstīju, es tomēr esmu drošs, ka šī pārmaiņa mūsu apstākļos viņu satrauks vismazāk. Paspied roku Marselam. Jebkurā no maniem nākotnes plāniem viņam ir sava loma.
Tavs mīlošais tēvs F. Sarrazens.»
Ielicis vēstuli līdz ar svarīgākajiem dokumentiem aploksnē, uzrakstījis adresi: «Oktāvām Sar- razena kungam, Centrālās lietišķās mākslas skolas audzēknim, Parīzē, Sicīlijas karaļa ielā 32», doktors paņēma cepuri, uzvilka mēteli un devās uz kongresu. Stundas ceturksni vēlāk šim jaukajam cilvēkam viņa miljoni vairs nemaz nebija prātā.