Varbūt šai stāstā pārāk maz uzmanības pievērsts varoņu personiskajai dzīvei. Tāpēc mēģināsim šo trūkumu labot un padomāsim beidzot par viņiem pašiem.
Labais doktors, kurš visu savu mūžu gan bija kalpojis cēliem kolektīviem ideāliem, tomēr nepiederēja pie ļaudīm, kas neliekas zinis gar otra cilvēka jūtām un pārdzīvojumiem. Tā viņu pārsteidza pēkšņais bālums, kas parādījās Marsela sejā pēc viņa pēdējiem vārdiem. Viņa skatiens centās izlasīt jaunekļa acīs, ko nozīmē tāds spējš satraukums. Vecais ārsts vēroja jauno inženieri un varbūt gaidīja, ka tas pārtrauks ieilgušo klusumu, taču Marsels, sasprindzinājis visus gribas spēkus, atguva pašsavaldīšanos un aukstasinību. Bālums sejā izzuda, un jaunekļa poza liecināja, ka viņš gaida sarunas turpinājumu.
Doktors Sarrazens, kuru varbūt mazliet aizskāra Marsela atturība, piegāja klāt jaunajam draugam, ar ierastu ārsta kustību satvēra viņa delnu un turēja, it kā viņš būtu slimnieks, kuram slepus jāpārbauda pulss.
Marsels stāvēja un cieta klusu, it kā neapjauz- dams, ko doktors Sarrazens vēlas. Tad doktors pats draudzīgi turpināja:
— Manu lielo Marsel, gan mēs vēl pagūsim parunāt par Stālštates nākotni. Bet vai tam, kas ziedo savus spēkus, lai uzlabotu visu cilvēku likteni, būtu liegts parūpēties arī par savu vistuvāko vismīļāko cilvēku likteni? Es domāju, ir laiks pastāstīt, ko kāda jaunava, kuras vārdu es tev tūlīt nosaukšu, vēl nesen atbildēja tēvam un mātei, kad tie jautāja, kāpēc viņa noraida visus bildinājumus ..
Sai brīdī Marsels spēji izrāva roku no ārsta skāviena, bet doktors Sarrazens likās to nemanām un turpināja:
— «Bet galu galā, lūdzu, paskaidro,» sacīja māte meitai, tai pašai jaunavai, par kuru es runāju, «paskaidro, kāpēc tu noraidi visus, kas lūdz tavu roku, pat viņus neuzklausīdama! Tevi bildinājuši tik daudzi izglītoti, bagāti, izskatīgi, cienījami jaunekļi ar augstu stāvokli! Kādēļ tu tik ātri, tik noteikti, tik kategoriski atbildi «nē» uz visiem bildinājumiem, pat neapdomādamās? Parasti tu visu izlem nesteidzoties.»
Uzklausījusi mātes paskarbos pārmetumus, meitene nolēma beidzot runāt, un, tā kā viņai bija skaidra sirds un taisns prāts, viņa sacīja: «Es atbildu «nē» tikpat godīgi un atklāti, kā atbildētu «jā», mīļo māmiņ, ja šis «jā» patiešām nāktu no sirds. Es nenoliedzu, ka daudzi no pretendentiem uz manu roku bijuši visādā ziņā pieņemami; bet, tiklīdz es iedomājos, ka bildinājums adresēts ne tikdaudz man kā «visskaistākajai partijai pilsētā», kā mēdz sacīt, tas ir, visbagātākajai līgavai, man vairs nav nekādas vēlēšanās atbildēt ar «jā». Un es uzdrīkstēšos sacīt, ja gribat zināt visu, ka neviens no šiem bildinājumiem nav tas, ko es gaidīju, ko es vēl joprojām gaidu un laikam gan vēl ilgi gaidīšu, ja vispār sagaidīšu!»
«Ko es dzirdu, mans bērns?» apjukusī māte iesaucās. «Tad jau …» — viņa aprāvās, nezinādama, kā pabeigt teikumu, un pievērsa skumji lūdzošu skatienu vīram, saukdama viņu palīgā.
Bet, — vai nu vīram negribējās piedalīties strīdā, vai arī viņš gribēja nogaidīt, kamēr kaut kas vairāk noskaidrojas, un tad iejaukties, — viņš izlikās nesaprotam sievas lūdzošos skatienus, un nabaga bērns, tā jaunava, par kuru es stāstu, pietvīkusi aiz mulsuma un varbūt arī dusmām, pēkšņi nolēma atklāt visu.
«Es jau jums sacīju, mī]o māt,» viņa turpināja, «ka bildinājums, uz kuru es ceru, varbūt būs ilgi jāgaida, un iespējams pat, ka es to nekad nesagaidīšu. Turklāt šī vilcināšanās mani nebūt neaizvaino un es par to nemaz nebrīnos. Es, sev par nelaimi, esmu ļoti bagāta, kā runā; bet tas, kuram vajadzētu mani bildināt, ir ļoti nabags, tāpēc viņš nelūdz inanu roku, un viņam ir taisnība. Tagad viņam jāgaida, kamēr …»
«… kamēr mēs to nokārtosim!» māte pasteidzās pabeigt teikumu, neļaudama meitai izrunāt vārdus, kuri no viņas lūpām varbūt skanētu sāpīgi.
Tikai tagad sarunā iejaucās tēvs.
«Mīļo draudziņ,» viņš sacīja, sirsnīgi saņemdams sievas rokas savās saujās, «vai gan tev pašai tas jau nebija skaidrs? Ko citu tu vari gribēt, ja mūsu meitiņa, kas jau kopš mazotnes radusi tevi uzklausīt un cienīt, diendienā to vien dzirdējusi, kā tu dziedi slavas dziesmas skaistam un drosmīgam jauneklim, kurš tikpat kā uzaudzis mūsu ģimenē, ja viņas klātbūtnē tu visiem stāsti par jaunā puiša neatlaidību un rakstura stingrību, ja tu tik dedzīgi piekriti vīram, kad tas savukārt lepojas ar jaunā cilvēka izcilajām prāta spējām un pašaizliedzīgo pieķeršanos mūsu ģimenei! Ja mūsu meita savukārt nebūtu pievērsusi uzmanību jauneklim, kuru vairāk par visiem cienī un godā viņas vecāki, tad būtu jāatzīst, ka mēs neesam pratuši izaudzināt labu meitu!»
«Ai, tēt!» meitene iesaucās, mezdamās mātes skavās, lai slēptu savu mulsumu. «Ja jūs jau bijāt uzminējuši manas jūtas, kāpēc tad spiedāt mani runāt?»
«Kāpēc?» tēvs atjautāja un pats tūlīt atbildēja: «Tāpēc, manu drostaliņ, lai tu mūs iepriecinātu, lai pēc taviem vārdiem es vēl vairāk pārliecinātos, ka neesmu maldījies; visbeidzot, tāpēc, lai mēs ar māti varētu tev pateikt, ka mēs atzīstam tavas sirds tieksmes par labām un pareizām, ka tava izvēle ir visu mūsu vēlmju piepildījums! Lai nabadzīgajam un lepnajam jauneklim nebūtu jālūdz tava roka, es pats ar viņu runāšu. Jā! Es to darīšu, jo pazīstu viņa sirdi tikpat labi kā tavu. Esi mierīga! Tiklīdz radīsies izdevība, es pajautāšu Mar- selam, vai viņš negribētu kļūt par manu znotu!»
Straujais, negaidītais pavērsiens runas nobeigumā pagalam pārsteidza Marselu, viņš pielēca kājās kā dzelts. Oktāvs klusēdams spieda viņam roku, bet doktors Sarrazens apskāva viņu un pievilka sev cieši klāt. Jaunais elzasietis bija bāls kā krīts. Bet vai tādā izskatā neparādās laime, kad tā nebrīdinot ielaužas vīrišķīgā sirdī?