Zils Verns (1828.—1905.) ir rakstnieks ar laimīgu likteni. Pasaules slavu viņš iekaroja savā dzīves laikā, turklāt jau ļoti agri. Viņa vairāk nekā četrdesmit gadus ilgās radošās darbības kopējais devums ir sešdesmit trīs romāni un divi stāstu krājumi, kas veido daudzsējumu sēriju «Neparastie ceļojumi».
Neizsīkstošs iedvesmas avots rakstniekam bija visdažādākie zinātniskie pētījumi, izcili izgudrojumi, ģeogrāfiskie atklājumi. Zinātnes vēsture, tās lielie sasniegumi un milzīgās iespējas ierosināja bezgala daudz dažādu jaunu tēmu, aizraujošu sižetu, neskaitāmus drosmīgu, varonīgu zinātnieku, inženieru, izgudrotāju un ceļotāju tēlus.
Zils Verns mēdza vēlamo attēlot kā īstenotu. Tieši tas viņam arī ļāva kļūt par jauna, jaunatnes iecienīta romānu veida celmlauzi. Tagad šādus romānus saucam par zinātniski fantastiskajiem.
Taču ne jau uzreiz rakstnieks atrada savu īsto žanru, kas nosacīja viņa darbības jēgu. Vairāk nekā desmit gadus viņš sacerēja lugas, vienkāršas vodeviļas, komisko operu libretus, retumis publicēdams stāstus par vēsturiskām un ģeogrāfiskām tēmām, un tikai 1862. gadā, kad viņam apritēja 34 gadi, uzdūrās «zelta dzīslai» — iecerēja un uzrakstīja zinātnisku romānu «Piecas nedēļas gaisa balonā», patiesi novatorisku darbu, kuram piemita visas viņa briedumgadu daiļrades galvenās īpatnības — meistarīgi veidots dēkpilns vēstījums, spēcīgs populārzinātniskais elements un, visbeidzot, zinātniski fantastiska iecere.
Laimīga nejaušība jauno romānistu saveda kopā ar progresīvo izdevēju Pjēru Zilu Etcelu, kas uzreiz saskatīja un prata novērtēt viņa literāro novatorismu. Grāmatai bija panākumi, un Etcels ar viņu noslēdza ilgtermiņa līgumu par «zinātnisko romānu» sēriju — divas grāmatas gadā. Autors apņēmās «aprakstīt romānos visu zemeslodi»: dažādu klimatisko zonu dabu, dzīvnieku un augu pasauli, visu planētas tautu tikumus un paražas. Viņš apņēmās saistošā formā, balstoties uz jaunākajiem pētījumiem, sniegt lasītājiem derīgas ziņas no dažādām zinātnes nozarēm.
Līgumu vairākkārt atjaunoja, un tas bija spēkā līdz pat brīdim, kad spilgtiem notikumiem ne sevišķi bagātais, toties pilnskanīga radošā darba piesātinātais Zila Verna mūžs izbeidzās.
Katrs nākamais romāns vairoja «Neparasto ceļojumu» autora slavu, piepulcēja viņa sajūsmināto lasītāju leģioniem dažādās zemēs un valstīs aizvien jaunus tūkstošus «volon- tieru».
«Piecas nedēļas gaisa balonā», «Ceļojums uz Zemes centru», «Ceļojums uz Ziemeļpolu», «Kapteiņa Granta bērni», «Divdesmit tūkstoši ljē pa jūras dzelmi», «No Zemes uz Mēnesi» un «Apkārt Mēnesim» — šie septiņi romāni, kas sarakstīti nepilnos septiņos gados, ir iegājuši zinātniskās fantastikas un piedzīvojumu literatūras zelta fondā.
Vēlāk, 70. gados, tiem pievienojās tādi šedevri kā «Apkārt pasaulei astoņdesmit dienās», «Noslēpumu sala», «Mihails Strogovs», «Hektors Servadaks», «Piecpadsmitgadīgais kapteinis» …
Gandrīz visi Zila Verna romāni vispirms parādījās «Žurnālā audzināšanai un laika kavēklim», kas iznāca reizi divās nedēļās, bet pēc tam — atsevišķos sējumos ar grezniem vākiem, ilustrēti ar talantīgu mākslinieku gravīrām.
1881. gadā «Žurnālam audzināšanai un laika kavēklim» radās vēl viens pastāvīgs autors — kāds nepazīstams Andrē Lorī, kas publicēja romānu pēc romāna. Viņš ātri iekaroja popularitāti, taču nevienam nebija ne jausmas (un arī šodien tas maz kam zināms), ka Andrē Lorī ir viens no vairākiem pseidonīmiem, ar kuriem savus darbus paraksta Paskāls Grusē (1845.—1909.), publicists un politisks darbinieks, Parīzes Komūnas dalībnieks. Savos rakstos un vēstulēs viņu vairākkārt pieminējuši Kārlis Markss un Fridrihs Engelss.
Paskāls Grusē bija cilvēks ar progresīviem uzskatiem, kūsājošu enerģiju, plašām interesēm. 60. gadu otrajā pusē viņš pievērsa sev sabiedrības uzmanību ar asprātīgiem pamfletiem, kas šaustīja bonapartisko kliķi, kura bija sekmējusi monarhijas atjaunošanos. (Atgādināsim lasītājiem, ka 1851. gada decembrī republikāņu partijas prezidents Luijs Bonaparts bija izdarījis valsts apvērsumu un pasludinājis sevi par Francijas imperatoru.)
Sevišķu naidu bonapartistos izraisīja laikraksts «Marseljēza», kurā līdzdarbojās arī Paskāls Grusē. Viņu ieslodzīja cietumā «līdz īpašam imperatora rīkojumam». Brīvību viņš atguva kopā ar citiem politieslodzītajiem Republikas proklamēšanas dienā, 1870. gada 4. septembrī, kad Sedānas katastrofa — franču armijas sakāve franču-prūšu karā — Napoleona III kaunpilnajai valdīšanai bija pielikusi punktu.
Kopš Parīzes Komūnas pirmajām dienām Grusē bija ievērojams tās darbinieks, pēc uzskatiem tuvs revolucionārajam vairākumam. Viņš Komūnas padomē vadīja ārējo attiecību komisiju, tātad, citiem vārdiem, bija ārlietu ministrs. Reizē viņš izdeva laikrakstu «Atbrīvošana». Kādā no tajā ievietotajiem rakstiem bija uzsvērta strādnieku šķiras loma revolūcijā: «18. marts uz visiem laikiem paliks mūsu zemes vēsturē kā viena no pašām skaistākajām tās lappusēm. Pirmo reizi politiskajā arēnā iznāca strādnieku šķira.»
Komūnas vadoņu, arī Grusē, nepārdomātā taktika paātrināja Komūnas bojāeju. Tomēr šī cilvēka vārds uz visiem laikiem saistīts ar varonīgo 72 dienu vēsturi. Paskāls Grusē bija starp tiem, kas, stādamies pretī ģenerāļa Galifē karaspēkam, uz barikādēm aizstāvēja revolūcijas iekarojumus. Parīzes Komūnas sagrāvei sekoja asiņainas versaliešu orģijas. Grusē kādu laiku dzīvoja slēptuvē, taču tika atklāts un nodots karatiesai. Kopā ar citiem komunāriem, kuri palika dzīvi, viņu izsūtīja «mūža nometinājumā» uz Jaunkaledoniju, Francijai piederošo Klusā okeāna salu.
Vajadzēja ārkārtīgu drosmi, aukstasinību un attapību, lai izstrādātu gandrīz bezcerīgu bēgšanas plānu un, galvenais, sekmīgi to realizētu! Nakts aizsegā, norunātajā datumā un stundā, Grusē un divi viņa draugi peldus devās atklātā jūrā. Par spīti augstajiem viļņiem, viņiem izdevās sasniegt aiz tuvējā atola paslēpušos laivu, kas bija atsūtīta no kāda Austrālijas ogļu kuģa. Bēdzēji laimīgi aizkļuva līdz Melburnai, bet no turienes, daudz ko pieredzēdami un izciez- dami, aizbrauca uz Angliju.
Ieradies Londonā, Grusē vispirmām kārtām sadarbībā ar komunāru 2urdu, otru no bēdzēju trijotnes, sarakstīja atmaskojošu grāmatu «Politieslodzītie Jaunkaledonijā», kur pasaulei tika stāstīta līdz tam slēptā patiesība par republikāniskās Francijas valdības necilvēcīgo apiešanos ar cēlajiem brīvības mocekļiem. Tai pašā 1874. gadā Zenēvā grāmatu izdeva, un tā atstāja bumbas sprādziena iespaidu.
Londonā Paskāls Grusē dzīvoja un rakstīja ar Filipa Darila vārdu, kaut kā iztikdams no rakstiem un reportāžām Parīzes laikrakstiem. Politiskā karjera bija sabrukusi. Žurnālistika panākumus nesolīja. Grusē nolēma izmēģināt spēkus jaunatnes beletristikā. Viņa starpnieks griezās pie izdevēja Etcela un «nezināmas personas» vārdā piedāvāja neliela romāna «Lanževola mantojums» manuskriptu.
Sižets izrādījās interesants, bet pats darbs nevarīgs. Tomēr Etcels manuskriptu nopirka — atpirka par pusotru tūkstoti franku, bet ar nosacījumu, ka «nezināmā persona» atsakās no autora tiesībām un jebkādām vēlākām pretenzijām: manuskriptu pārstrādāšot, padarīšot «pieņemamu» pieredzējis romānists, varbūt pats Zils Verns.
Grusē dzīvoja lielā trūkumā. Cerēdams, ka šis darījums atvieglos nākotni, viņš priekšlikumu pieņēma. Zils Verns pēc Etcela lūguma iepazinās ar manuskriptu un izteica savas piezīmes.
«Romānam pietrūkst darbības,» viņš izdevējam rakstīja. «Intriga pavājināta un nespēj piespiest lasītāju, lai viņam gribētos izlasīt līdz galam.» «Kontrasts starp labklājības pilsētu (Franču pilsētu) un vācu pilsētu (Stālštati) krietni jāpastiprina.»
1878. gada 16. oktobra vēstulē Etcelam Zils Verns uz- skicēja jaunu kompozīciju un formulēja savu uzdevumu tā: «Nepieciešams situāciju novadīt līdz atrisinājumam.» Sie vārdi attiecās uz Marsela apcietināšanu un viņa bēgšanu, kā arī uz sava sātaniskā izgudrojuma pazudinātā Sulces bojāeju.
No starpnieka uzzinājis, ka Zils Verns piekritis manuskriptu pārstrādāt, Grusē sagādāja un aizsūtīja Etcelam Krupa kara rūpnīcu fotogrāfijas — Vācijas lielgabalu karaļu «dinastijas» ciltstēvs bija tumsoņa Sulces tēla prototips. Mākslinieks Leons Benets pēc šīm fotogrāfijām radīja lieliskas ilustrācijas.
Romāns ar nosaukumu «Begumas pieci simti miljonu» nāca klajā 1879. gadā, kad Grusē vēl dzīvoja Anglijā.
Komerciālu apsvērumu vadīts, Etcels palika pie tā, ka uz vāka jābūt minētam tikai viena autora vārdam.
Sākotnējais manuskripts, diemžēl, ir gājis zudumā. Taču, salīdzinot galīgo tekstu ar Zila Verna vēstulēm, jāsecina, ka radikālai pārstrādāšanai viņam nav pieticis laika. Pamatvilcienos visu saglabādams, kā bija iecerējis Grusē, viņš ir krietni uzlabojis tieši tās epizodes, kuras bija kritizējis vēstulēs, un tādējādi aizvadījis situāciju līdz efektīgam un pārliecinošam atrisinājumam. Taču visbūtiskākais ir tas, ka Zils Verns ar savu pieredzējuša literāta spalvu šo neprasmīgi uzrakstīto romānu ir noslīpējis un bagātinājis tiktāl, ka tas gandrīz nemaz neatšķiras no viņa paša darbiem.
Tā dzima divu autoru radītā grāmata, kurai sērijā «Neparastie ceļojumi» ir godpilna vieta. Un šis svarīgais fakts ārkārtīgi ceļ Paskāla Grusē nozīmi franču literatūras vēsturē.
Izdevēja noslēpums atklājās nesen — pēc tam, kad Etcela arhīvs, kuram ir milzīga kultūrvēsturiskā vērtība, pārgāja valsts glabāšanā, t. i., tika nodots Francijas Nacionālajai bibliotēkai.
Izpētot vēstules, ko Zils Verns rakstījis izdevējam, ir atklājies, ka šāda nekur neizpausta sadarbība ar Grusē notikusi vēl vienu reizi. Proti, pēc vairākiem gadiem Grusē, tagad jau diezgan pazīstams rakstnieks, pārdevis Etcelam manuskriptu, kas zem Zila Verna spalvas pārvērties par «Dienvidu zvaigzni» (1884.) — romānu, kurš nav no labākajiem un sēriju nerotā. Atšķirībā no pirmā, idejiski piesātinātā romāna, šis ir tikai izklaidējošs sižets ar ekskursiem zinātniskajā fantastikā (mākslīgo dimantu iegūšana).
Kā izskaidrojams, ka slavenais romānists abus šos darbus, kas pēc pārstrādāšanas faktiski piederēja diviem autoriem, bija ar mieru parakstīt viens pats?
Tais gados Zils Verns nereti sūdzējās par nogurumu, atzīdamies Etcelam, ka izdomāt interesantus sižetus viņam kļūstot aizvien grūtāk. Bet romānu fabrikai, kuras vārds bija «Zils Verns», vajadzēja strādāt nepārtraukti. Francijas un citu zemju lasītāji bija pieraduši ik gadu saņemt divus jaunus «Neparasto ceļojumu» sējumus, kas firmai «Etcels un Co.» deva vislielākos ienākumus. Izdevējs, vēlēdamies Zilam Vernam atvieglot smago darbu, sagādāt kaut kādu laika rezervi, «piespēlēja» viņam neizveidotos manuskriptus «Lanževola mantojums» un «Dienvidu zvaigzne».
Taču tas ne mazākajā mērā nemet ēnu uz Zila Verna radošo varoņdarbu: savas nozīmīgākās grāmatas viņš jau bija radījis, bet atlikušajā gadsimta ceturksnī viņam vēl nācās sarakstīt vairāk nekā četrdesmit romānu!
Tātad «Begumas pieci simti miljonu» — Indijas princeses milzīgās bagātības, kas sadalītas starp diviem mantiniekiem, francūzi un vācieti…
Grāmatas pamatā ir krasi kontrasti. Asi nosodīts prūšu militārisms, laupīšanas kari, nacionālā uzpūtība. Draudīgā Tērauda pilsēta — nāves citadele, placdarms, no kura «augstākajai», t. i., sakšu, rasei jāiekaro pasaules virskundzība. («Mēs jau esam iekārtojušies pašā Amerikas centrā. Ļaujiet mums pievākt vienu otru salu Japānas tuvumā, un jūs redzēsit, kādiem milzu soļiem mēs pārstaigāsim visu zemeslodi!») Sviedrēšanas sistēma, pēc kuras ekspluatē strādniekus — drausmīgās karamašīnas skrūvītes. («Līdz galējībai novestā darba dalīšana turēja viņu savos žņaugos.» «Tāds katorgas darbs sabeidz cilvēku desmit gados.»)
Un līdzās — utopiskā Franču pilsēta, kurā iemiesots demokrātijas, brīvības, vienlīdzības un brālības ideāls. Pilsēta, kur darba un domas augstākie iekarojumi kalpo laimei un cilvēku labklājībai.
Sarrazenam gribētos darīt laimīgu visu pasauli. Uz Franču pilsētu viņš aicina politiskos trimdiniekus, jebkuras tautības godīgos cilvēkus, kurus trūkums un bezdarbs dzen proļām no pārapdzīvotajām zemēm.
Sulcem gribētos iznīcināt visas tautas, kas nevēlas «saplūst ar ģermāņu rasi un pievienoties «fāterlandei»». Cik pazīstama mums šī neģēlīgā frazeoloģija, kas izplatījās Prūsijā jau ilgi pirms Hitlera!
Nesamierināmu spēku divcīņa, kurā labais uzvar ]auno.
Jaunais inženieris elzasietis Marsels Brukmanis, kas laikā atminēja Sulces neģēlīgos nodomus, personificē jaunās paaudzes sociālās aktivitātes lomu. Sī, jaunā paaudze aicināta piepildīt Sarrazena cildenās idejas — uzcelt gaišu nākotni atbilstoši Sensimona, Furjē un Kabē sociālo utopiju garam.
Kas pacēlis zobenu, tas no zobena ari krīt!
Uz Franču pilsētu notēmētais gigantiskais tālšāvējs lielgabals izšauj pirmo un pēdējo reizi. Šāviņš, kas pildīts ar indīgu gāzi, izraujas no stobra ar tik milzīgu ātrumu — desmit kilometru sekundē —, ka pārvēršas «par lidķermeni, kam lemts nemitīgi riņķot ap mūsu planētu».
Indīgā gāze, kas domāta brīvajiem Franču pilsētas darbaļaudīm, iznicina pašu Sulci.
Laboratorijā notiek eksplozija. «No spiediena pēkšņi atbrīvotā og]skābā gāze, atgriezdamās gāzveida stāvoklī, bija radījusi drausmīgu apkārtējās temperatūras pazemināšanos.. Profesors Sulce, kuru nāve bija pārsteigusi tādā pozā, kādā viņš sēdēja eksplozijas brīdī, bija acumirklī sasalis un pārvērties mūmijā.»
«Un, tā kā mēs būsim visstiprākie,» saka doktors Sarrazens, nolēmis pamesto Tērauda pilsētu pārvērst par Franču pilsētas aizsardzības arsenālu, «tad mēģināsim arī tai pašā laikā būt vistaisnīgākie, mēs mācīsim visu apkārtējo pasauli iemīļot mieru un taisnīgumu, kas nodrošina cilvēces labklājību.»
Franču-prūšu kara iznākumā Francijai tika atņemtas divas ziedošas provinces — Elzasa un Lotringa. Parīzes Komūna iezīmēja pasaules vēsturē jaunu robežlīniju. Komunāri, «debesu sturmētāji», pirmie mēģināja revolucionārā ceļā īstenot utopistu gaišo sapni — radīt ideālu nākotnes valsti. Sie notikumi, kas dziļi skāra abus autorus, kuri, tiesa gan, tos izprata katrs citādi, romānā «Begumas pieci simti miljonu» atbalsojas spēcīgi. Žils Verns, saglabādams Gruse idejas un viņa izstrādāto sižeta shēmu, vājo uzmetumu pārvērtis lieliskā romānā, kas zinātniski fantastiskajā ietērpā pauž dziļas pilsoniskas jūtas.
Vēlāk romānu atzina par pravietisku. Sulces izgudrotā tālšāvēja lielgabala prototipu saskatīja … «Lielajā Bertā», no kuras vācieši apšaudīja Parīzi pirmā pasaules kara laikā.
Gados, kad Pretošanās kustība cīnījās pret hitlerisko okupāciju, franču patrioti pastiprināti izplatīja romānu «Begumas pieci simti miljonu» kā iedarbīgu pretfašisma propagandas ieroci.
… 1880. gadā komunāriem pasludināja amnestiju, un Paskāls Grusē varēja atgriezties dzimtenē. Viņam bija 35 gadi. Tādā pašā vecumā kā savā laikā Zils Verns, viņš pilnībā pievērsās jaunajam darbalaukam un atrada to pašu izdevēju — Pjēru Zilu Etcelu. Grusē fantastiskos un piedzīvojumu romānus, parakstītus ar pseidonīmu Andrē Lorī, publicēja «Žurnālā audzināšanai un laika kavēklim» līdzās «Neparastajiem ceļojumiem». Andrē Lorī sevi uzskatīja par Zila Verna skolnieku, kaut gan viņam nebija nedz tā talanta, nedz plašo zināšanu, kādas bija viņa skolotājam.
Paskāls Grusē kā viens no Parīzes Komūnas organizētājiem un kā politisks publicists ir iegājis vēsturē; kā rakstnieks Andrē Lorī viņš ir sen un uz neatgriešanos aizmirsts. Tiesa, viņa daudzo grāmatu vidū ir arī kāds neliels romāns, kas, atšķirībā no «Begumas pieciem simtiem miljonu», izdots ar diviem autoru vārdiem: Zils Verns un Andrē Lorī. Tas ir arī pie mums pazīstamais romāns ««Cintijas» šķembas» (1885.). Divdesmit astotais romāns «Neparasto ceļojumu» sarakstā.
Aiz cieņas pret Zila Verna līdzautoru — nevis abu rakstnieku dzimtenē, bet Padomju Savienībā — viņu lieliskā grāmata «Begumas pieci simti miljonu» pirmo reizi izdota kā divu autoru darbs.1
Kopš tā laika, kad iznāca šis romāns, izcilā fantasta daiļradē bija vērojamas jaunas tendences. Zils Verns, 1848. gada republikānis, kas bija izaudzis spēcīgā Sensimona ideju ietekmē un nosodīja jebkuras cilvēka apspiešanas formas, gadu no gada aizvien skaidrāk saprata, ka attiecībā uz buržuāziskās demokrātijas konstruktīvajām iespējām viņš ir vīlies; īresās republikas apstākļos šī demokrātija pierādīja, ka tā nespēj nodrošināt tautai labāku nākotni. Zinātnes un tehnikas progresa cildinātājs, kas Zinātni uzskatīja par universāllīdzekli pret visām cilvēces nelaimēm, sava lūzum- punkta romānā «Robūrs Iekarotājs» (1886.) rūgti secina: «Zinātnes panākumi nedrīkst apsteigt tikumu izaugsmi.» Citādi izsakoties, zinātnes sasniegumi var kalpot ne vien labajam, bet arī Jaunajam, tos var izmantot pret cilvēkiem un cilvēcību. Viss atkarīgs no tā, kādās rokās nonāk atklājumi un kam kalpo zinātnieki…
Līdz ar to Zila Verna romānos, it sevišķi vēlajos, pilnībā vēl nenovērtētajos, vairs nebija jūtams agrākais optimisms. Skeptiskā attieksme pret dzīves īstenību bija saasinājusi viņa iekšējo redzi. Viņš kritizēja amerikānisko gigan- tomāniju, nekautrīgo iedzīvošanās kāri, koloniālās politikas ekscesus, zinātniekus, kas savas zināšanas atdod despotiem. Ar satīru viņš vēršas pret lielvalstu sāncensību un po- šanos uz karu. Visi šie motīvi skaidri iezīmējas tādos romānos kā «Ar kājām gaisā» (1889.), «Peldošā sala» (1895.), «Dzimtenes karogs» (1896.), kā arī pēc rakstnieka nāves izdotajās grāmatās «Zelta vulkāns» (1906.), «Meteora medības» (1908.), «Džonatāna bojāeja» (1909.), ««Barsaka» ekspedīcijas neparastie piedzīvojumi» (1914.).
Zila Verna daiļrades evolūciju kritiskas saasinātības virzienā konstatē arī pētnieki, kuru uzskati nav ne tuvu marksistiski, to vidū — viņa mazdēls Zans Zils Verns, kas 1973. gadā publicēja piašu monogrāfiju par sava slavenā vectēva dzīvi un daiļradi.1
Zila Verna vēlo romānu galveno tēmu viņš formulējis pavisam skaidri: «Zinātne ļaunuma kalpībā». Un atšifrējis šo formulu tā: «Apsteigdams savu laikmetu par piecdesmit gadiem, rakstnieks jau uzminēja sociālus satricinājumus un karus, kuri nāks kā neizbēgama atmaksa par mānīgo labklājību, kādā dzīvo saujiņa cilvēku, kas sevi pretstata nabadzīgo masām.»
«Meteora medības» tad, lūk, arī pieder pie šī darbu cikla.
… Vecumdienās Zils Vems bija kļuvis akls, mokoši un ilgi slimoja, taču strādāt nepārstāja, varbūt pat darīja to vēl intensīvāk. Mākslinieciskajā spēkā un izteiksmīgumā viņa vēlās grāmatas krietni atpaliek no agrajām. Vairākkārt šajos pēdējos gados viņš tika žurnālistiem sacījis, ka Grāmata izdota tulkojumā krievu valodā ar šo rindu autora priekšvārdu:
viņam rezervē esot uzkrājušies daži manuskripti, kas pie izdevēja nonākšot pēc viņa nāves. Un rakstnieka nāve tiešām nepārtrauca viņa jauno grāmatu izdošanu. Līdz pat 1910. gada beigām sērija «Neparastie piedzīvojumi» joprojām papildinājās tikpat regulāri kā autora dzīves laikā — divi sējumi gadā. Un tad, pēc četru gadu pārtraukuma, laikrakstā «Matin» tika publicēts pēdējais romāns, kas atsevišķā grāmatā iznāca tikai 1919. gadā. Tātad visas grandiozās sērijas publicēšana ilga vairāk nekā pusgadsimtu.
Zila Verna biogrāfiem viņa pēcnāves romānu liktenis vienmēr licies mīklains. Rakstniekam dzīvam esot, ikviens viņa darbs izgāja vismaz piecas līdz septiņas korektūras, kamēr galīgais teksts bija pilnīgi noslīpēts. Pirmais variants, lielā mērā vēl tikai melnraksts, kas tika nodots tipogrāfijā, krietni atšķīrās no tā teksta, kas nonāca pie lasītāja. Tāda bija Zila Verna darba metode.
Tāpēc nav grūti secināt, ka pēcnāves romānu manuskriptus vēl vajadzēja labot, rediģēt, pabeigt. Cik lielā mērā tajos saglabājies oriģināla gars, varēja tikai domāt un minēt. Visvairāk pētnieki šaubījās par pēdējo publicēto grāmatu ««Džo- natāna» bojāeja» un ««Barsaka» ekspedīcijas neparastie piedzīvojumi» autentiskumu.
Manuskriptus mantoja rakstnieka dēls Mišels Verns. Viņš tos arī gatavoja publicēšanai. Jaunākie meklējumi (itāļu pētnieks P. Gondolo della Riva atradis Zila Verna oriģinālos manuskriptus) acīm redzami parādīja, ka Mišels bijis talantīgs literāts, bet par to, lai publicēšanai gatavotie teksti atbilstu tēva atstātajiem manuskriptiem, rūpējies vismazāk. Romāni, kas publicēti kā Zila Verna pēcnāves darbi, ir pavisam brīvs oriģinālu apstrādājums. Tiesa, būdams cilvēks ar progresīviem uzskatiem, Mišels Verns šo manuskriptu kritisko ievirzi ir ne tikai saglabājis, bet pat vēl izcēlis un pastiprinājis.
Kas attiecas uz «Meteora medībām», varbūt pašu spilgtāko no Zila Verna pēcnāves romāniem, tad, kā pierāda Gondolo della Riva, arī tas ticis pārstrādāts.
Bet, lai būtu kā būdams, visas šīs grāmatas ir stabili iegājušas vairāku lasītāju paaudžu apziņā, un diez vai kas var mainīties, ja tiks publicēti (bet Gondolo ir nodomājis to izdarīt) acīm redzami nepabeigtie oriģināli.
Romānu «Meteora medības» mēs pieņemam tajā veidā, kādā tas tiek izdots jau septiņdesmit gadus — daudzos pār- publicējumos, dažādu pasaules tautu valodās.
Zelta postīgā vara ir Zila Verna vēlo darbu pastāvīga tēma. Seit tā risināta satīriski.
Zemes pievilcējspēka sfērā ielido meteors, kas sastāv no tīra zelta. Franču zinātniekam Zefirenam Ksirdalam, dīvainim, kurš dzīvo tikai zinātnei un neievēro, kas notiek apkārt, ar īpašas mašīnas palīdzību izdodas panākt, ka meteors lido tieši uz Zemi. Kad kļūst zināms, ka milzīgais zelta gabals nokritīs, Eiropā un Amerikā sākas panika: zelts zaudē vērtību, akcijas pārvēršas tukšos papīros, vājprātīgo nami pildās ar tūkstošiem izputējušu cilvēku, visā pasaulē izjūk finansiālais un politiskais līdzsvars. Pie Grenlandes krastiem, kur šim debess ķermenim vajag nokrist, sarodas karakuģi un bruņotie spēki. Kuru katru bridi var izcelties pasaules karš.
Ksirdals, redzēdams, kādas postošas sekas ir viņa zinātniskajam eksperimentam, ir sarūgtināts. Pārbūvējis savu mašīnu, viņš pasakaini vērtīgo bluķi apšauda ar «atomiem» un ietriec jūrā. Zelta mirāža izzūd, un viss atgriežas līdzšinējā stāvoklī; eskadras un bruņotie spēki vācas mājās, biržās akcijas atkal ceļas, strīdi un naids norimst. Starp citu, ieguvējs paliek «lielais finansu cīņu kapteinis» baņķieris Lekērs. Laikā izdibinājis sava krustdēla nodomus, viņš ātri atpērk vērtību zaudējušos zeltrūpnieku papīrus un pēc dažām stundām kļūst par miljardieri.
Romāna alegoriskā jēga akcentēta, humoristiski attēlojot, kā pakāpeniski sanaidojas divi amerikāņu astronomi amatieri, kas katrs domā, ka tieši viņam pienākas zelta meteora atklājēja gods, un kā vēlāk, neparastā meteora orbītai aizvien pazeminoties, visu pasauli pārņem «zelta drudzis», trako kaislības. Ar smalku ironiju notēlots, kā starptautiskā konference Vašingtonā nekādi nespēj diplomātiskā ceļā atrisināt jautājumu par «debesu pīrāga» brālīgu sadalīšanu suverēno valstu starpā.
Smalks humors, šaržēti, bet ārkārtīgi izteiksmīgi portre- tiskie raksturojumi, spoži izstrādāta un līdz pēdējam sīkumam pārdomāta kompozīcija (darbība, it kā noiedama riņķi, atgriežas izejpunktā) — visa šī izteiksmes līdzekļu bagātība un daudzveidība romānu tuvina Zila Verna agrākajām satīriskajām fantāzijām — «Doktora Oksa eksperiments», «Krust- tētiņa Antifera apbrīnojamie piedzīvojumi», «Ar kājām gaisā», «Peldošā sala».
Var jau būt, ka šeit mums ir darīšana ar imitāciju, kas paspilgtinājusi un atdzīvinājusi oriģināla bālo kanvu. Taču nevar neatzīt, ka tādā gadījumā imitēšana ir izdarīta ļoti prasmīgi un rezultāts pilnīgi atbilst Zila Verna labāko gadu daiļrades stila īpatnībām. Te ir gan viņam raksturīgi izteicieni un jokojošais tonis, gan viņa nereti lietotie komēdijiskie kompozīcijas izveides un personu raksturošanas paņēmieni: divu astronomijas amatieru muļķīgā sāncensība, kuras dēļ izšķiras viņu bērni — līgavainis un līgava; otrā mīlētāju pāra (Arkādija Vokere un Sets Stenforts) saķīvēšanās un salabšana; komiskie tēli — vecā jocīgā kalpone (Mica), dīvainais filozofējošais tiesnesis (Džons Prots), labsirdīgais, izklaidīgais zinātnieks (Zefirens Ksirdals). Tas viss romānā rada tipiski komēdijiskas, dažkārt vodeviliskas situācijas, kas Zila Verna darbos sastopamas diezgan bieži.
Bet laikam gan pats būtiskākais ir fantastisku paņēmienu izmantošana satīriskās ieceres īstenošanai. Un atkal, kā tas raksturīgs Zilam Vernam, idejas netiek paustas tieši, atklātā publicistiskā formā. Tās skan darba zemtekstā un izriet no pašas darbības, kas rosina uz pārdomām par visnopietnākajām lietām.
Pilnīgi iespējams, ka doma par milzīgo enerģiju, kas ieslēgta neizmērojami mazās matērijas daļiņās, pieder Miše- lam Vernam un ir radusies sakarā ar radioaktīvo vielu atomu spontānās sairšanas atklāšanu. Zils Verns domāja klasiskās fizikas un mehānikas kategorijās. Taču galveno fantastisko hipotēzi, bez šaubām, izstrādāja viņš pats. Protams, viņš lieliski zināja, ka meteoru no pasaules telpas ieraut noslēgtā orbītā Saules sistēmas apstākļos nav iespējams — varbūtība, ka kaut kas tāds varētu notikt, praktiski līdzinās nullei. Sis paņēmiens bija vajadzīgs, lai varētu brīvi risināt sociāli satīrisko tēmu. Taču arī šeit Zils Verns paliek uzticīgs stingri matemātiskiem aprēķiniem un Ņūtona mehānikai, kuras atziņas viņš savā daiļradē ievijis vairākkārt (šāviņvagona trajektorija «Mēness diloģijā», mākslīgais Zemes pavadonis romānā «Begumas pieci simti miljonu»).
Zinātniekiem, protams, vajag precīzi noskaidrot, cik lielā mērā Mišels Verns iejaucies sava tēva atstātajā nepabeigtajā «Meteora medību» tekstā. Turpretī lasītāji darbu uztver kā pabeigtu neatkarīgi no tā tapšanas vēstures. Mūsu priekšā ir romāns, kas sajūsmina ar asprātīgo ieceri, ar rūpīgi izstrādātajām detaļām un epizodēm, kā arī visu kopējo kompozīciju, ar patieso māksliniecisko meistarību.
«Meteora medības» ir viens no labākajiem darbiem sērijā «Neparastie ceļojumi».
J. Brandiss
SATURS
BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU
I nodaļa, kurā ierodas misters Sārps…………………… 255
II nodaļa. Divi draugi…………………………………… 268
III nodaļa. «Notikumu hronika»………………………. 280
IV nodaļa. Mantojuma dalīšana……………………….. 292
V nodaļa. Tērauda pilsēta………………………………. 305
VI nodaja. Albrehta šahta……………………………… 319
VII nodaļa. Centrālais iecirknis……………………….. 332
VIII nodaļa. Pūķa ala………………………………….. 342
IX nodaļa. Bēgšana……………………………………… 360
X nodaļa. Raksts vācu žurnālā…………………………. 371
XI nodaļa. Vakariņas doktora Sarrazena mājās . . 384
XII nodaļa. Padomes sēde……………………………… 391
XIII nodaļa. Marsels Brukmanis profesoram Sulcem, Stālštatē 403
XIV nodaļa. Gatavošanās kaujai………………………. 405
XV nodaļa. Sanfrancisko birža………………………….. 410
XVI nodaļa. Divi franči pret vienu pilsētu …. 420
XVII nodaļa. Izskaidrošanās ar šāvieniem …. 429
XVIII nodaļa. Noslēpums nāk gaismā……………………… 436
XIX nodaļa. Sirdslietas………………………………… 443
XX nodaļa. Epilogs……………………………………… 447
. Brandiss. Par romāniem «Meteora medības» un
«Begumas pieci simti miljonu»……………………… 449
ZILS VERNS METEORA MEDĪBAS
BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU
Redaktors O. Jansons Mākslinieciskais redaktors G. Ķrutojs Tehniskā redaktore E. Poča Korektore L. Brahmane HB >N°
Nodota salikšanai 21.12.78. Parakstīta iespiešanai 09.04.79. Formāts 70X100/32. Tipogr. papīrs Nr. 1. Latīņu garnitūra. Augstspieduma tehnika. 14,50 fiz. iespiedi.; 18,71 uzsk. iespiedi.; 18,80 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Pašūt. Nr. 3385-D. Maksā 1 r. 60 k. Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīga, Turgeņeva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Gīna», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.
Verns Ž.
Ve 656 Meteora medības. Begumas pieci simti miljonu. — Rīga: Zinātne, 1979. — 464 lpp., il. — (Fantastikas pasaulē).
Grāmatā ietverti divi zinātniskās fantastos pamatlicēja Zila Verna romāni. Romānā «Meteora medības» satīriski tēlota vispasaules finansu katastrofa, ko izraisa zelta meteora tuvošanās zemeslodei. «Begumas pieci simti miljonu» ir viens no tiem rakstnieka darbiem, kur zinātniskā fantastika cieši savijusies ar sociālo. Romāns kategoriski nosoda militārismu, pauž humānisma un demokrātijas ideālus.
[2] suņa ala neapoles apkaimē savu nosaukumu dabūjusi neparastās atmosfēras dēļ, ko rada ap sešdesmit centimetru biezs ogļskābās gāzes slānis pie pašas zemes; tas noindē suni vai jebkuru četrkājainu dzīvnieku, bet stāvošam cilvēkam nav kaitīgs.