Oktāvs Sarrazens, doktora dels, nepiederēja pie tiem, kurus mēdz saukt par neglābjamiem sliņķiem. Viņš nebija ne dumjš, ne sevišķi gudrs, ne skaists, ne neglīts, ne īpaši liela, ne maza auguma, ne īsti tumšmatis, ne gaišmatis. Viņam bija kas- taņbrūni mati, un — jebkurā nozīmē — viņš piederēja pie visparastākā jauniešu tipa. Koledžā viņš aizvien saņēma otrās pakāpes apbalvojumu un pāris goda rakstu. Bakalaura eksāmenā viņam bija atzīme «apmierinoši». Pirmoreiz neizturējis konkursu Centrālajā skolā, viņš tika pielaists pie pārbaudījumiem otrreiz un uzņemts simt divdesmit septītais. Ar savu nenoteikto raksturu Oktāvs bija viens no tiem jaunekļiem, kas apmierinās ar paviršam zināšanām, par visu spriež aptuveni un slīd pa dzīvi kā mēness gaisma pa zemes virsu. Tādi cilvēki likteņa rokās ir līdzīgi korķim viļņa virsotnē. Atkarībā no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem, vilnis viņus nes vai nu uz ekvatora, vai pola pusi. Viņu gaitas nosaka nejaušība. Ja doktors Sarrazens nebūtu sev radījis zināmas ilūzijas par dēla raksturu, laikam gan viņš būtu vilcinājies rakstīt tādu vēstuli; bet vecāki jau dažkārt ir mazliet akli, un tas piedodams pat visgudrākajiem cilvēkiem.
Par laimi, iegadījās tā, ka jau skolas gaitu sākumā Oktāvs pakļāvās kādam enerģiskas dabas jauneklim, kura mazliet valdonīgā, bet katrā ziņā labvēlīgā ietekme bija stipri manāma. Sarlemaņas licejā, kur tēvs viņu sūtīja pabeigt mācības, Oktāvs cieši sadraudzējās ar vienu no klasesbiedriem, elzasieti Marselu Brukmani, kurš gan bija gadu jaunāks, taču tiklab ar fizisko spēku, kā prātu un raksturu pārāks par Oktāvu.
Divpadsmit gadu vecumā kļuvis bārenis, Mar- sels Brukmanis bija mantojis nelielu renti, ar kuru labi ja pietika mācību maksai. Nebijis Oktāva, kas brīvdienās viņu aizvien paņēma līdzi pie saviem vecākiem, viņš nekad nebūtu spēris kāju ārpus liceja sienām.
Tā nu iznāca, ka doktora Sarrazena ģimene drīz vien kļuva arī par jaunā elzasieša ģimeni. Aiz šķietama vēsuma slēpdams ļoti jūtīgu dabu, Mar- sels saprata, ka viņam visa dzīve jāveltī šiem krietnajiem cilvēkiem, kas tagad aizstāja viņam tēvu un māti. Gluži dabiski, viņš ļoti iemīļoja doktoru Sarrazenu, tā sievu un jauniņo, bet jau nopietno meitiņu, kas atklāja viņam savu sirdi. Taču savu pateicību viņš pierādīja nevis ar vārdiem, bet gan ar darbiem. Viņš labprātīgi bija uzņēmies patīkamo pienākumu izveidot no Zannas, kam patika mācīties, gudru, taisnprātīgu, apņēmīgu meiteni un tai pašā laikā padarīt Oktāvu par sava tēva cienīgu dēlu. Jāatzīst, ka pēdējais uzdevums bija grūtāks, jo māsa, lai gan bija jaunāka, izrādījās, bija spējīgāka par brāli. Tomēr Marsels bija cieši apņēmies sasniegt mērķi.
Jo Marsels Brukmanis bija viens no tiem drošsirdīgajiem un attapīgajiem jaunekļiem, kurus El- zasa ik gadu sūta uz Parīzi piedalīties lielajā cīņā. Jau bērnībā viņš izcēlās tiklab ar savu izturību un muskuļu spēku, kā ar gudrību un prāta možumu. Viņa augums bija stūrains, un viņā pašā viss bija griba un drosme. Jau kopš koledžas gadiem viņu urdīja nepārvarama tieksme gūt vislabākos panākumus visās nozarēs: gan skriešanās sacīkstēs, gan bumbas spēlē, gan vingrošanas zālē, gan ķīmijas laboratorijā. Ja gada beigās viņš nesaņēma kādu godalgu, tad uzskatīja šo gadu par zaudētu. Divdesmit gadu vecumā viņš bija liela, mazliet neveikla, spēcīga auguma jauneklis, možs un rosīgs; viņa organismu varētu salīdzināt ar mašīnu, kas spēj sasniegt maksimālu spriegumu un produktivitāti. Gudrā, izteiksmīgā seja jau tagad saistīja vērīgu cilvēku skatienus. Tai pašā gadā, kad Marsels tika uzņemts Centrālajā skolā kā otrais, viņš bija stingri nolēmis beigt to kā pirmais.
Starp citu, tieši viņa neatlaidīgās, pāri plūstošās enerģijas dēļ, ar kuru pietika diviem, Oktāvs izturēja iestājpārbaudījumus. Veselu gadu Marsels viņam «nedeva miera», skubināja viņu, spieda strādāt. Pret Oktāvu, šo vājo, svārstīgo raksturu, Marsels izjuta tādu kā draudzīgu žēlumu: tā varētu izturēties lauva pret nevarīgu kucēnu. Viņam bija prieks stiprināt šo vārgulīgo stādu ar sava pāri plūstošā spēka sulu un panākt, lai tas nes augļus.
1870. gada karš pārsteidza abus draugus tieši eksāmenu laikā. Otrā dienā pēc konkursa Marsels, kura patriotiskās jūtas dziļi aizskāra briesmas, kas draudēja Strasburgai un Elzasai, pieteicās par brīvprātīgo trīsdesmit pirmajā strēlnieku bataljonā. Oktāvs tūlīt sekoja viņa piemēram.
Plecu pie pleca viņi cīnījās Parīzes priekšposteņos smagajā aplenkuma laikā. Pie Sampinjī Mar- selu labajā rokā ievainoja lode, bet par kauju pie Bizanvalas viņš saņēma uzšuvi uz kreisās piedurknes.
Oktāvs palika bez uzšuves un bez ievainojuma. Īstenībā ne savas vainas dēļ, jo viņš vienmēr sekoja draugam kaujas ugunīs, palikdams tikai metrus sešus iepakaļ, bet šie seši metri toreiz izšķīra visu.
Pēc miera noslēgšanas abi studenti atsāka mācības un apmetās divās mēbelētās blakusistabās vienkāršā savrupmājā netālu no skolas. Francijas nelaimes, Elzasas un Lotringas atdalīšana dziļi ietekmēja Marselu, un viņa raksturs ieguva īsti vīrišķīgu briedumu.
— Franču jaunatnes uzdevums, — viņš sacīja, — ir izlabot savu tēvu kļūdas, un tas panākams vienīgi ar darbu.
Katru rītu jau pulksten piecos Marsels bija kājās un piespieda celties arī Oktāvu. Viņi kopā mācījās, un arī pēc lekcijām Marsels neatkāpās no Oktāva ne soli. Atgriezušies no skolas, viņi atkal ķērās pie darba, laiku pa laikam atļaudamies tikai īsu atelpas brīdi, lai izsmēķētu pīpi vai izdzertu tasi kafijas. Gulēt viņi gāja desmitos ar zinību pilnām smadzenēm un mierīgu sirdi. Reizumis kāda biljarda partija, vērtīga teātra izrāde, retumis labs koncerts konservatorijas zālē, neilga izjāde vai pastaiga Verjēras mežā, divreiz nedēļā paukošanās vai boksa treniņš — tāda bija viņu izklaidēšanās. Dažkārt Oktāvs mēģināja sacelties pret šo režīmu, viņu vilināja vieglākas izpriecas. Sad tad viņš ieminējās, ka vajadzētu apciemot Aristidu Lerū, kas «mācījās tiesību zinātnes» Svētā Miķeļa krodziņā. Taču Marsels tik asi izsmēja tādas iedomas, ka Oktāvs parasti atteicās no tām.
1871. gada 29. oktobrī ap septiņiem vakarā abi draugi, kā parasts, sēdēja pie galda, kuru apgaismoja viena kopēja lampa ar abažūru. Marsels bija iedziļinājies tēlotājas ģeometrijas uzdevumā par akmens plaknēm. Arī Oktāvām bija savas «svētas raizes», kas diemžēl viņam šķita svarīgākas par ģeometrijas uzdevuma risināšanu: viņš patlaban gatavoja kafiju. Tā bija viena no retajām nodarbībām, kur viņš izcēlās ar savu prasmi: varbūt tāpēc, ka šis darbs sagādāja izdevību ik dienas uz dažām minūtēm izvairīties no briesmīgās vienādojumu risināšanas, ar kuru, pēc viņa domām, Marsels mazliet pārspīlēja. Viņš lēnām filtrēja verdošu ūdeni caur biezu, smalki samaltu Mokas kafijas kārtu un jutās svētlaimīgs. Tomēr Marsela centība viņu nomāca, viņš juta sirdsapziņas pārmetumus un tai pašā laikā nepārvaramu tieksmi iztraucēt draugu ar savu pļāpāšanu.
— Mums vajadzētu iegādāties kafijas kannu ar filtru, — viņš pēkšņi ierunājās. — Sis senlaicīgais un cienīgais filtrs vairs neatbilst mūsdienu augstās civilizācijas prasībām.
— Nu, nopērc tādu! Varbūt tad tev vairs nevajadzēs katru vakaru zaudēt veselu stundu, ķēpā- joties ar kafijas vārīšanu, —- Marsels atbildēja.
Un atkal ķērās pie sava uzdevuma.
— Iekšējā, ieliektā velves puse ir elipsoīds ar trim nevienādām asīm. Ja ABDE ir izejas elipse, kas ietver lielāko asi oA, kura vienlīdzīga a, un vidējo asi oB, kura vienlīdzīga b, bet mazākā ass /o, o', c'/ ir vertikāla un vienlīdzīga c, un veida velves slīpumu …
Šai mirklī pie durvīm klauvēja.
— Te ir vēstule Oktāvām Sarrazena kungam, — izsūtāmais zēns sacīja.
Var iedomāties, kā šo laimīgo starpgadījumu uztvēra jaunais students.
— Tā ir no tēva! — Oktāvs iesaucās. — Es pazīstu rokrakstu. Tas jau ir vesels sūtījums, — viņš piebilda, svārstīdams saujā smago aploksni.
Marsels, tāpat kā Oktāvs, zināja, ka doktors patlaban ir Anglijā. Pirms nedēļas, pa ceļam apstājies Parīzē, viņš bija abiem draugiem sarīkojis īstas Sardanapala dzīres «Palais-Royal» kādreiz
slavenajā, bet tagad jau vecmodīgajā restorānā, kuru doktors Sarrazens joprojām uzskatīja par izsmalcinātās parīziešu gaumes paraugu.
— Pastāsti man, ko tēvs raksta par higiēnas kongresu, — Marsels sacīja. — Tā viņam bija laba doma — braukt uz turieni. Franču zinātniekiem vispār ir pārāk liela tieksme strādāt sav- rupībā.
Un Marsels atkal ķērās pie sava uzdevuma:
— Tātad velves ārpusi veidos elipsoīds, līdzīgs pirmajam elipsoīdam; tā centrs būs zem o', uz vertikālās taisnes o. Iezīmējuši triju galveno elipšu fokusus Fi, F,2 , F3 , mēs uzvilksim palīg- elipsi un hiperbolu, kuru kopējās asis…
Skaļš Oktāva kliedziens lika Marselam pacelt galvu.
— Kas noticis? — viņš bažīgi jautāja, redzēdams gluži nobālušo draugu.
— Izlasi, — atbildēja Oktāvs, kuru nule saņemtā vēsts bija pavisam apstulbinājusi.
Marsels paņēma vēstuli, izlasīja to no viena gala līdz otram, pārlasīja vēlreiz, uzmeta acis pievienotajiem dokumentiem un sacīja:
— Tas ir interesanti!
Tad viņš piebāza un lēnām aizkūpināja savu pīpi. Oktāvs nepacietīgi gaidīja, ko viņš sacīs tālāk.
— Vai tu domā, ka tas ir taisnība? — Oktāvs pēc klusuma brīža iesaucās aizžņaugtā balsī.
— Taisnība? Acīmredzot. Tavam tēvam ir pārāk daudz veselā saprāta un kritiskās domāšanas, lai bez pamata ticētu tamlīdzīgiem faktiem. Turklāt te ir arī pierādījumi. Un patiesībā viss ir izskaidrojams ļoti vienkārši.Ievilcis pamatīgu dūmu, Marsels atkal iegrima darbā. Oktāvs stāvēja nokārtām rokām, nespēdams nedz pabeigt kafijas vārīšanu, nedz sakopot domas. Viņš juta nepieciešamību runāt, lai pārliecinātos, ka nesapņo.
— Bet… ja tā ir taisnība, tad tas ir kaut kas satriecošs! Vai tu saproti: pusmiljards taču ir milzu bagātība!
Marsels pacēla galvu un apstiprināja:
— Patiešām, milzu bagātība. Varbūt Francijā nemaz nav otra tik bagāta cilvēka, daži tādi bagātnieki sastopami Savienotajās Valstīs, ne vairāk par pieciem sešiem Anglijā un kādi piecpadsmit vai divdesmit visā pasaulē.
— Un piedevām vēl tituls, — Oktāvs turpināja, — baroneta tituls! Es gan nekad neesmu sapņojis par titulu, bet, ja jau tā gadījies, varu sacīt, ka tas katrā ziņā ir daudz smalkāk, nekā saukties gluži vienkārši par Oktāvu Sarrazenu.
Marsels izpūta dūmu gredzenu un nebilda ne vārda, taču pīpes pakšķināšana «phū, phū» pārāk skaidri pauda izsmieklu.
— Protams, — Oktāvs turpināja, — es nekad nerīkotos tā kā daudzi citi, kas piekabina savam uzvārdam visādas partikulas vai izdomā sev titulus. Bet, ja man ir īsts, likumīgs tituls, kas ierakstīts Lielbritānijas un Īrijas pēru grāmatā, un ja te nav nekādu pārpratumu, kā bieži gadās…
Pīpe joprojām pakšķēja: «Phū, phū!»
— Vari sacīt un darīt, ko gribi, mīļais, — Oktāvs runāja ar dedzīgu pārliecību, — bet dižciltīgas asinis ir ko vērts, kā saka angļi!
Uztvēris Marsela zobgalīgo skatienu, viņš apklusa un nerunāja vairs par tituliem, bet sāka spriedelēt par miljoniem.
— Vai atceries, — viņš sacīja, — kā mūsu matemātikas skolotājs Binoms katru gadu pirmajā aritmētikas stundā mala mums vienu un to pašu — pusmiljards ir tik liels skaitlis, ka cilvēka saprāts nespētu to apjēgt, ja mūsu rīcībā nebūtu tā grafiskā attēlojuma? Iedomājies tikai: ja cilvēks, kam pieder pusmiljards franku, katru minūti izdotu pa frankam, tad vajadzētu vairāk nekā tūkstoš gadu, lai iztērētu visu šo summu! Ai! Patiešām, ir tik… savādi apzināties, ka esi mantojis pusmiljardu franku!
— Pusmiljardu franku! — atkārtoja Marsels, kuru, liekas, vairāk satrauca šis skaitlis nekā pats notikums. — Vai zini, ko jums vislabāk vajadzētu ar to iesākt? Atdot Francijai, ko samaksāt kontribūciju. Valdībai vajadzētu tikai desmitreiz vairāk, lai samaksātu visu …
— Ir nedomā par kaut ko tādu ieminēties tēvam! — Oktāvs izbīlī iesaucās. — Viņš uz to būtu spējīgs. Man šķiet, viņš jau gudro kaut ko tamlīdzīgu .. . Pieļaujams vēl būtu valsts aizņēmums, taču paturēsim vismaz renti!
— Nu, vai zini! Tu laikam, pats to līdz šim nemaz neapjauzdams, esi pēc dabas īsts kapitālists, — sacīja Marsels. — Es jūtu, manu nabaga Oktāv, ka tev nāktu tikai par labu, ja šis mantojums nebūtu tik milzīgs. To es nedomāju par tavu tēvu, kas ir gudrs un taisnprātīgs cilvēks; taču man labāk patiktu, ja tev būtu divdesmit pieci tūkstoši franku gada ienākumu, kuros tu dalītos ar savu jauko māsiņu, nevis šie zelta kalni.
Un viņš atkal ķērās pie darba.
Oktāvs turpretim nebija spējīgs neko darīt: viņš tik satraukts staigāja pa istabu, ka galu galā draugs viņam mazliet nepacietīgi uzsauca:
— Labāk būtu gājis ieelpot svaigu gaisu! Skaidri redzams, ka tu šovakar nekur neesi derīgs.
— Tev taisnība, — Oktāvs atbildēja, ar prieku uzņemdams šo it kā atļauju mest pie malas jebkuras nodarbības.
Aši uzlicis cepuri, viņš noskrēja lejā pa kāpnēm un vienā mirklī bija uz ielas. Nenogājis ne desmit soļu, viņš apstājās pie pirmās laternas, lai pārlasītu tēva vēstuli. Viņš juta nepieciešamību vēlreiz pārliecināties, ka tas nav sapnis.
— Pusmiljards! Pusmiljards! — viņš savā nodabā atkārtoja. — Tas nozīmē vismaz divdesmit piecus miljonus gada ienākumu! Ja tēvs man dos kaut vai miljonu gadā, nu, kaut vai pusmiljonu, vai tikai ceturtdaļu miljona, cik laimīgs es būšu! Ar naudu var uzsākt tik daudz ko! Esmu pārliecināts, ka pratīšu to likt lietā! Es taču galu galā neesmu muļķis. Esmu izturējis konkursu Centrālajā skolā! Un turklāt vēl baroneta tituls! Es pratīšu to godam valkāt.
Garāmejot viņš paskatījās uz savu atspulgu veikala skatloga spogulī.
«Man piederēs savrupmāja un pašam savi zirgi! Zirgs būs arī Marselam. Tiklīdz es kļūšu bagāts, pats par sevi saprotams, arī viņš dzīvos tikpat bagāti. Tas nu nāca īstajā brīdī! Pusmiljards… Baroneta tituls! Cik jocīgi: tagad, kad tas noticis, man šķiet, ka es to jau sen gaidīju! Man jau bija tāda nojauta, ka nevajadzēs visu mūžu kvernēt pie grāmatām un rasējamā dēļa. Tomēr… tas ir gluži kā sapnī!»
Tā, nodevies nākotnes sapņiem, Oktāvs gāja pa Rivolī ielu. Viņš nonāca līdz Elizejas laukiem, iegriezās Karaļa ielā un sasniedza bulvāri. Agrāk viņš gaužām vienaldzīgi gāja gar greznajiem skatlogiem, it kā tur izstādītajām lietām nebūtu nekāda sakara ar viņa dzīvi. Tagad viņš apstājās un jūsmīgi domāja, ka varēs iegūt visus šos dārgumus, kad vien vēlēsies.
«Tas viss ir mans!» viņš sev sacīja. «Man holandiešu vērpējas griež savas vārpstas, man Elbefas fabriku audēji auž vissmalkāko drānu, pulksteņmeistari taisa visprecīzākos pulksteņus, manis dēļ operas lustra lej savas gaismas straumes, vijoles čīgā, dziedātājas dzied pilnā balsī! Manis dēļ manēžā iejāj tīrasiņu zirgus, manis dēļ iedegas ugunis «Angļu kafejnīcā»! Parīze pieder man! Viss ir mans! Vai man nedoties ceļojumā? Vajadzētu apskatīt savus īpašumus Indijā… Es varētu kādreiz tur nopirkt pagodu ar visiem bon- zām un ziloņkaula elkudieviem turklāt! Man būs ziloņi! Es medīšu tīģerus! Un kādi tik man būs ieroči! Un skaista laiva! Hm, laiva? Nē! Man būs skaista, ātra jahta ar tvaika dzinēju, un es braukšu, kurp gribēšu, apstāšos un došos atkal tālāk, kurp ienāks prātā! Domājot par braukšanu, — man taču uzdots pavēstīt to visu mātei… Kā būtu, ja es tūlīt dotos uz Duē? Bet skola … O, skola pagaidīs! Un Marsels? Marselam gan jāpaziņo. Aizsūtīšu viņam telegrammu. Viņš sapratīs, ka šai situācijā es steidzos drīzāk satikt māti un māsu.»
Oktāvs iegāja pastā un nosūtīja draugam telegrammu, kurā ziņoja, ka viņš aizbrauc un atgriezīsies pēc divām dienām. Tad viņš pasauca fiakru un lika sevi aizvest uz Ziemeļu staciju.
Iekāpis vagonā un apsēdies, viņš atkal nodevās burvīgiem nākotnes sapņiem.
Divos naktī Oktāvs zvanīja pie vecāku mājas durvīm, tik sparīgi raustīja nakts zvana auklu, ka sacēla kājās visu kluso Obetas kvartālu.
— Kurš gan ir saslimis? — ziņkārīgas sievas, izbāzušas galvu pa logu, jautāja cita citai.
— Daktera nav pilsētā! — kliedza vecā kalpone no savas augšstāva istabeles jumta lodziņa.
— Tas esmu es, Oktāvs! Nokāpiet lejā un ielaidiet mani, Fransīne!
Pēc desmit minūšu ilgas gaidīšanas Oktāvām beidzot izdevās iekļūt mājā. Māte un māsa Zanna, ātri uzvilkušas ritasvārkus, steidzās viņam pretim un gaidīja šā vēlā apciemojuma izskaidrojumu.
Pēc doktora vēstules, kuru Oktāvs nolasīja viņām priekšā, viss kļuva skaidrs.
Sarrazena kundze uz brīdi pavisam apmulsa, tad apskāva delu un meitu, raudādama aiz prieka. Viņai šķita, ka tagad tiem pieder visa pasaule un ka nekāda nelaime nevar uzbrukt viņas bērniem, kuri ir vairāku simtu miljonu īpašnieki. Tomēr sievietes ātrāk nekā vīrieši aprod ar tādiem negaidītiem likteņa pavērsieniem. Sarrazena kundze vēlreiz pārlasīja vīra vēstuli, nosprieda, ka galu galā viņa ziņā ir lemt par sievas un bērnu likteni, un tās sirds atkal nomierinājās. Turpretī Zanna gluži vienkārši priecājās par savas mātes un brāļa prieku, taču viņas, trīspadsmit gadus vecas meitenes, uztverē lielāka laime bija un palika dzīve šai nelielajā, vienkāršajā mājā, kur dienas ritēja mierīgi, mācību stundām mijoties ar vecāku glāstiem. Viņa nesaprata, kā gan dažas banknošu pakas varētu īpaši pārvērst ierasto dzīves gaitu, un nākotnes izredzes meiteni nesatrauca nemaz.
Sarrazena kundze, kas bija ļoti jauna apprecējusies ar cilvēku, kurš visu savu laiku veltīja zinātnei, mīlēja vīru un cienīja viņa aizrautību, tomēr to īsti labi neizprazdama. Nevarēdama dalīties priekā, ko studijas sniedza doktoram Sar- razenam, viņa dažkārt jutās mazliet vientuļa blakus šim dedzīgajam zinātnes celmlauzim, un tāpēc visas viņas cerības bija saistītas ar bērniem.
Viņa allaž sapņoja par bērnu nākotni, iztēlodamās to gaišu un laimīgu. Viņa nešaubījās, ka Oktāvām lemts slavas pilns liktenis. Kopš dēls bija uzņemts Centrālajā skolā, necilā mācību iestāde, kas sagatavoja jaunos inženierus, pārvērtās viņas uztverē par tādu kā slavenību audzētavu. Māte raizējās vienīgi par to, ka līdzekļu trūkums varētu būt kavēklis dēla spožajai karjerai un vēlāk stāties ceļā meitas laimei. Tagad, cik viņa saprata no vīra vēstules, raizēm vairs nebijā iemesla. Un viņa jutās pavisam mierīga.
Māte un dēls gandrīz visu nakti runāja un kala nākotnes plānus, kamēr Zanna, apmierināta ar pašreizējo dzīvi, bez kādām nākotnes rūpēm, bija aizmigusi atzveltnes krēslā.
Beidzot, kad viņi jau grasījās iet mazliet atpūsties, Sarrazena kundze ievaicājās dēlam:
— Tu neko neteici par Marselu. Vai tu viņam neparādīji tēva vēstuli? Un ko viņš par to saka?
— It kā tu nepazītu Marselu! — Oktāvs atbildēja. — Viņš jau ir pasaules gudrais, vēl vairāk — īsts stoiķis. Man šķiet, viņu milzīgais mantojums izbiedēja mūsu dēļ. Jā, mūsu dēļ. Bet uz tēvu tas neattiecas. Par tēvu, kam piemītot zinātnieka saprāts un kritiskā domāšana, neesot ko bažīties, tā Marsels sacīja. Nu protams! Bet, runājot par tevi, māt, un arī Zannu, un jo sevišķi mani, Marsels nemaz neslēpa, ka viņš būtu labāk vēlējies mazāku mantojumu, kādus divdesmit piecus tūkstošus franku gada ienākumu …
— Marselam varbūt ir taisnība, — Sarrazena kundze sacīja, uzlūkodama dēlu. — Ir tādi raksturi, kam negaidot iegūta bagātība var kļūt ļoti bīstama.
Tai brīdī pamodās Zanna. Viņa bija dzirdējusi mātes beidzamos vārdus.
— Vai atceries, māt, — meitene sacīja, berzēdama acis un iedama uz savas istabiņas pusi, — vai atceries: tu man reiz sacīji, ka Marselam vienmēr ir taisnība. Es gan ticu visam, ko saka mūsu draugs Marsels.
Un, noskūpstījusi māti, Zanna izgāja no istabas.