Ieradies higiēnas kongresa ceturtajā sēdē, doktors Sarrazens manīja, ka visi kolēģi izrāda viņam ārkārtīgu cieņu. Līdz šim dižciltīgais lords Glendovers, Bikšu lentas ordeņa kavalieris un asamblejas goda priekšsēdis, tikpat kā neievēroja franču ārsta klātbūtni.
Sis lords bija ārkārtīgi svarīga persona, lai gan viņa loma kongresā aprobežojās vienīgi ar to, ka viņš pasludināja sēdi par atklātu vai slēgtu un pēc saraksta, kas bija nolikts viņam priekšā uz galda, deva vārdu runātājiem. Parasti viņš sēdēja, aizbāzis labo roku aiz aizpogāto svārku malas, — nevis tāpēc, ka viņš kādreiz būtu kritis no zirga un ievainojis roku, bet gan tāpēc, ka šādā neērtā pozā angļu skulptori bija bronzā atveidojuši vairākus ievērojamus valstsvīrus.
Bālā, gludi skūtā seja ar sarkaniem plankumiem, sarežģīti veidotā parūka ar augstu uzbuži- nātām cirtām virs šaurās pieres, kas liecināja par prāta trūcīgumu, papildināja pārlieku svinīgi iz- slieto, smieklīgo, neiedomājami stīvo stāvu. Lords Glendovers kustējās tā, it kā viņam nebūtu nevienas locītavas, it kā viņš būtu taisīts no koka
Vili kartona. Pat acis viņam grozījās tikai spējiem grūdieniem kā lellei vai manekenam.
Pirmajā kongresa sēdē, kad doktoru Sarrazenu stādīja priekšā lordam Glendoveram, viņš atņēma tā sveicienu ar aizbildniecisku, žēlīgi pretimnākošu galvas mājienu, ko varētu pārtulkot apmēram tā:
«Labdien, mazvērtīgo cilvēciņ! Ak tas esat jūs, kurš, pelnīdams iztiku savai sīkajai dzīvītei, nodarbojas ar šādām tādām nieka mašīniņām? Patiešām ir vajadzīga asa redze, lai ieraudzītu radījumu, kas pakāpes ziņā atrodas tik tālu zem manis! Varat patverties manas dižciltības pavēnī, es jums to at]auju.»
Šoreiz lords Glendovers sagaidīja doktoru Sarrazenu ar vispiemīlīgāko smaidu un aizgāja savā laipnībā pat tik tālu, ka norādīja viņam uz brīvu sēdekli sev pa labi. Turklāt visi kongresa dalībnieki tobrīd bija piecēlušies kājās.
Pārsteigts par šiem ārkārtīgi glaimojošajiem uzmanības pierādījumiem un sevī nospriedis, ka kolēģi, tuvāk iepazinušies ar viņa izgudroto asinsķermenīšu skaitītāju, droši vien atzinuši to par nozīmīgāku atklājumu, nekā sākumā likās, doktors Sarrazens apsēdās piedāvātajā vietā.
Bet visas ilūzijas izgaisa, kad lords Glendovers, tik spēji pagriezies pret doktoru, ka gandrīz vai izmežģīja mugurkaulu, pieliecās un iečukstēja viņam ausī:
— Es uzzināju, ka jūs esot saņēmis milzīgu mantojumu. Man teica, ka jūsu «vērtība» tagad esot divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu.
Lords Glendovers likās ļoti apbēdināts, ka viņš tik nevērīgi izturējies pret cilvēku, kura miesa un kauli vērtībā līdzinājās tādai milzīgai naudas summai. Visa viņa stāja, liekas, pārmeta: «Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt? Atklāti sakot, tas nav labi! Ļaut cilvēkiem tā maldīties!»
Doktors Sarrazens, kas pēc tīrākās sirdsapziņas nebūt nedomāja, ka viņa «vērtība» tagad būtu kaut vai par vienu sū lielāka nekā iepriekšējās sēdēs, nespēja izprast, kā gan šī ziņa varējusi tik ātri izplatīties, bet tai pašā mirklī viņa kaimiņš labajā pusē, doktors Ovidiuss no Berlīnes, ar māksloti saldu smaidu sacīja:
— Jūs jau tagad esat tikpat varens kā Rot- šilds! Par to raksta «Daily Telegraph»… Atļaujiet jūs apsveikt!
Un berlīnietis pasniedza viņam rīta avīzi. Nodaļā «Notikumu hronika» bija iespiests raksts, pēc kura stila varēja viegli uzminēt autoru: Neiedomājami kolosāls mantojums. Milzīgajam begumas Gokolas atstātajam mantojumam beidzot atradies likumīgais mantinieks, notāru kantora «Bilovs, Grīns un Sārps» (Londonā, Sauthemptonrovā 93) pieredzējušo darbinieku pūles vainagojušās panākumiem. Laimīgais mantinieks, kuram tagad pieder divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu, kas noguldītas Anglijas bankā, ir franču ārsts un zinātnieks doktors Sarrazens, kura lieliskais referāts Braitonas kongresā bija ievietots mūsu laikrakstā pirms trim dienām. Pēc ilgām, neatlaidīgām pūlēm, pārvarot dažādus sarežģījumus, kurus varētu aprakstīt veselā romānā, misteram Sārpam izdevies neapstrīdami konstatēt, ka doktors Sarrazens ir vienīgais vēl dzīvais pēctecis barone- tam Zanam Zakam Lanževolam, begumas Gokolas otrajam vīram. Sis izcilais karavīrs, cik zināms, dzimis nelielā Francijas pilsētiņā Bar- ledikā. Tagad jāizpilda tikai dažas formalitātes, lai mantinieks iegūtu īpašuma tiesības. Lūgums jau iesniegts Justīcijas ministrijā. Gluži neparasta ir apstākļu sagadīšanās, kas uzdāvina franču zinātniekam britu titulu un indiešu radžu paaudzēm ilgi vāktās bagātības. Liktenis tik tiešām gudri izraudzījies cilvēku, ko aplaimot, un jāpriecājas, ka šis ievērojamais kapitāls nonācis tāda vīra rokās, kurš pratīs to godam izlietot.
Ar dīvainu nepatiku doktors Sarrazens izlasīja īso rakstiņu par visu notikušo, kas tik ātri bija kļuvis zināms atklātībai. Pazīdams cilvēku dabu, viņš jau paredzēja, ka tagad viņam nepārtraukti uzmāksies sveši ļaudis, taču galvenokārt viņu pazemoja tas, ka šim notikumam piešķir tādu nozīmi. Doktoram šķita, ka milzīgā kapitāla summa mazina viņa pašcieņu. Viņa zinātniskie darbi un paša nopelni — to doktors apzinājās ārkārtīgi skaudri — tagad bija nogrimuši šai zelta un sudraba okeānā, to liecināja pat viņa kolēģu viedoklis. Darbabiedri vairs necienīja viņā nerimtīgu pētnieku, spējīgu un vērīgu zinātnieku, talantīgu izgudrotāju, bet godāja tikai pusmiljarda īpašnieku. Kaut arī viņš būtu īsts kretīns, neaptēsts mežonis, cilvēces izvirtības paraugs, nevis tās labākais pārstāvis, vienalga, viņa nozīmīgums šai pasaulē būtu tieši tāds pats. Lords Glendovers bija savu vārdu teicis, turpmāk viņa «vērtība» būs divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu, ne vairāk, ne mazāk.
Sī doma doktoram derdzās, un kongresa dalībnieki, kas ar gluži zinātnisku interesi pētīja, kāds izskatās «pusmiljardieris», visai pārsteigti konstatēja, ka laimīgā mantinieka seju aptumšo tādas kā skumjas.
Tomēr tas bija tikai neilgs vājuma brīdis. Doktors atcerējās dižo mērķi, kam bija nolēmis ziedot negaidīto bagātību, Un viņa seja noskaidrojās. Viņš nogaidīja, kamēr doktors Stīvensons no Glāsgovas beidz referātu par mazgadīgu plānprātiņu audzināšanu, un pieprasīja vārdu svarīgam paziņojumam.
Lords Glendovers tūlīt deva viņam vārdu, lai gan pēc saraksta bija jārunā doktoram Ovidiu- sam. Viņš būtu devis vārdu doktoram Sarrazenam arī tad, ja visi kongresa delegāti pret to iebilstu, ja pat visi Eiropas zinātnieki reizē protestētu pret šo īpašo labvēlības izrādīšanu! To skaidri pauda priekšsēdētāja lorda Glendovera balss tonis.
— Kungi, — doktors Sarrazens sacīja, — es gribēju nogaidīt dažas dienas un tikai tad pavēstīt jums par negaidīto notikumu manā dzīvē, kā arī par labvēlīgajām sekām, kādas šim laimīgajam gadījumam var būt zinātnes jomā. Bet, tā kā šis fakts jau atklātībai zināms, tad no manas puses tā būtu nevajadzīga izlikšanās, ja es tūlīt nedalītos ar jums savos nākotnes nodomos… Jā, kungi, ir taisnība, ka manās rokās nonācis ievērojams kapitāls, vairākus simtus miljonu liela summa, kas patlaban noguldīta Anglijas bankā. Bet vai man jums jāapgalvo, ka šais apstākļos es sevi uzskatu tikai par testamenta izpildītāju zinātnes labā? (Milzu satraukums zālē.) Sis kapitāls nepieder man, tas pieder cilvēcei, progresam! (Kustība zālē. Piekrišanas saucieni. Visi aplaudē. Kongresa delegāti, šā paziņojuma satraukti, pieceļas.) Neaplaudējiet man, kungi. Es nepazīstu nevienu zinātnieku, kas, būdams šā vārda cienīgs, manā vietā nerīkotos tāpat kā es. Kas zina, varbūt daži nodomās, ka arī šai gadījumā — kā tas mēdz būt ar cilvēku izdarībām — manu rīcību nosaka vairāk patmīlība nekā mīlestība uz zinātni? (Saucieni: «Nē! Nē!»)
Nu, man vienalga! Svarīgi ir rezultāti. Tātad eS noteikti un bez ierunām paziņoju: pusmiljards, kas laimīga gadījuma dēļ nonācis manās rokās, nepieder man, tas pieder zinātnei! Vai vēlaties būt parlaments, kas sastādīs budžetu tā izlietošanai? Es neuzskatu sevi par pietiekami kompetentu, lai viens pats lemtu par tik liela kapitāla izmantošanu. Gribu ievērot jūsu spriedumu, jums jābūt tiesnešiem un jāizlemj, kā vislabāk likt lietā šo bagātību! («Urā» saucieni. Ovācijas. Vispārējs satraukums.)
Visi kongresa delegāti piecēlušies no savām vietām. Daži delegāti aiz sajūsmas uzkāpuši uz galda. Glāsgovas profesoru Tērnbullu gandrīz ķer trieka. Neapoles doktoram Čikonjam trūkst elpas. Vienīgi lords Glendovers saglabā cienīgu mieru un aukstasinību, kā piederas viņa augstajai kārtai. Starp citu, viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka doktors Sarrazens tikai joko un nebūt nedomā realizēt tik neprātīgu plānu.
Kad zāle kaut cik pieklusa, doktors Sarrazens turpināja:
— Atļaujiet man, kungi, ieteikt projektu, kuru būs viegli papildināt un pilnīgot. Mans plāns ir
šāds . . .
Pēc šiem vārdiem kongresa dalībnieki beidzot nomierinājās un klausījās doktorā ar bijīgu uzmanību.
— Kungi, slimībām, nabadzībai un nāves gadījumiem, ar ko savā apkārtnē sastopamies ik dienas, ir daudz cēloņu, taču viens no tiem, manuprāt, ir sevišķi svarīgs, proti, — neciešamie higiēniskie apstākļi, kādos dzīvo lielākā daļa cilvēku. Viņi dzīvo pārblīvētās pilsētās, šauros mitekļos, kur bieži trūkst gaisa un gaismas, šo divu dzīvībai nepieciešamo faktoru. Tādi ļaužu masu sablīvējumi bieži kļūst par īstiem infekcijas perēkļiem. Tiem, kas šādos apstākļos tomēr nenomirst, ir iedragāta veselība; viņu darbaspējas mazinās, un sabiedrība zaudē neaprēķināmus ražošanas spēkus, kurus citādi varētu lietderīgi izmantot. Kālab, kungi, mums neizmēģināt visiedarbīgāko no pārliecināšanas līdzekļiem, tas ir, parādīt paraugu? Vai mēs nevarētu apvienot visas mūsu iztēles spējas, lai radītu plānu paraugpilsētai, kuras higiēniskie apstākļi atbilstu visstingrākajām zinātnes prasībām? (Saucieni: «Jā! Jā! Pareizi!») Un pēc tam mēs varētu izlietot mūsu rīcībā esošo kapitālu, lai uzceltu tādu pilsētu un parādītu to pasaulei kā tīri praktisku mācību … (Saucieni: «Jā! Jā! Taisnība!» Aplausu vētra.)
Kongresa dalībnieki, varena vispārējas sajūsmas viļņa aizrauti, spiež cits citam roku, metas pie doktora Sarrazena, paceļ viņu uz pleciem un nes triumfa gājienā apkārt zālei.
— Kungi, — doktors turpināja, kad viņam beidzot atkal bija izdevies nostāties savā vietā, — šī pilsēta, kuru ikviens no mums jau redz iztēlē, skata ar savām gara acīm, dažos mēnešos var kļūt par realitāti. Tā būs veselības un labklājības pilsēta, un to apmeklēt mēs aicināsim visas tautas, mēs izplatīsim tās plānu un aprakstu visās valodās, mēs aicināsim tur apmesties krietnas ģimenes, kuras bezdarba un nabadzības dēļ neatrod sev vietu pārapdzīvotās zemēs. Arī tie, kam svešzemnieku iekarotāju dēļ jādzīvo nežēlīgā trimdā, — nebrīnieties, ka es domāju arī par viņiem! — varēs atrast mūsu pilsētā savām spējām piemērotu nodarbošanos, viņi sniegs mums garīgās bagātības, kas ir tūkstošreiz vērtīgākas par visām zelta un dimanta raktuvēm. Mēs uzcelsim plašas skolas, kur jaunatne tiks audzināta pēc gudriem principiem, kas spēj attīstīt un līdzsvarot visas cilvēka morālās, fiziskās un intelektuālās dotības un sagatavot nākotnei garā un miesā stipras paaudzes!
Trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūsmas pilno troksni, ar kādu tika uzņemts doktora Sarrazena paziņojums. Veselu stundas ceturksni nenorima aplausi, «Urā!» un «Bravo!» saucieni.
Tikko doktors Sarrazens bija atkal apsēdies, lords Glendovers noliecās un, aci piemiedzis, čukstēja viņam ausī:
— Vērtīga ideja! Jūs cerat gūt labu peļņu no nodokļiem, vai ne? Tā ir droša lieta, vajag to tikai pareizi noorganizēt un izreklamēt ar iespaidīgu personu vārdiem! Visi, kas gribēs atspirgt pēc slimības vai tāpat uzlabot veselību, labprāt apme- tīsies jūsu paraugpilsētā. Es ceru, ka jūs man rezervēsit skaistu zemes gabaliņu, vai ne?
Nabaga doktoru dziļi aizvainoja šī neatlaidīgā cenšanās saskatīt viņa rīcībā vienīgi pašlabuma tīkojumu, un viņš jau grasījās atbildēt lordam Glendoveram, kad izdzirdēja viceprezidentu pieprasām ar vispārēju balsošanu izteikt pateicību un piekrišanu nupat ierosinātā filantropiskā priekšlikuma autoram.
— Laiku laikos, — viceprezidents sacīja, —• ar cieņu un godbijību pieminēs Braitonas kongresu, kur radusies tik cēla doma. Tā varēja ienākt prātā tikai cilvēkam, kurā ass prāts apvienots ar īstenu drosmi un bezgalīgu augstsirdību. Un tagad, kad šis priekšlikums ierosināts, vai mums gandrīz nav jābrīnās, ka tas vēl līdz šim nav realizēts? Cik daudz neprātīgos karos izšķiestu miljardu, cik daudz bezjēdzīgās spekulācijās iztērēta kapitāla varēja ieguldīt tādā pasākumā!
Beidzot runu, orators ieteica dot jaunajai pilsētai nosaukumu «Sarrazena» — par godu tas dibinātājam.
Viņa priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma, taču, ievērojot paša doktora Sarrazena lūgumu, vajadzēja balsot vēlreiz.
— Nē, — doktors iebilda, — mans vārds te neder. Tāpat nemēģināsim iedēvēt nākotnes pilsētu kādā no nosaukumiem, kas, atvasināti no grieķu vai latīņu valodas, skan briesmīgi pedantiski. Tā būs Labklājības pilsēta, bet es lūdzu nosaukt to manas dzimtenes vārdā —.par Franču pilsētu.
Protams, doktora lūgums tika izpildīts.
Tā nu Franču pilsēta bija nodibināta — pagaidām vārdos, bet sēdes noslēguma protokolā tai vajadzēja figurēt arī uz papīra. Kongresa dalībnieki nekavējoties sāka apspriest projekta galvenos paragrāfus.
Bet atstāsim šobrīd kongresa dalībniekus pie šīs praktiskās nodarbības, kas tik ļoti atšķiras no parastās šādu sēžu dienaskārtības, un izsekosim soli pa solim vienā no tās daudzajiem izplatīšanās ceļiem ziņai, kura bija ievietota «Daily Telegraph» notikumu hronikā.
29. oktobra vakarā īsais rakstiņš, vārdu pa vārdam pārdrukāts citās angļu avīzēs, sacēla sensāciju visos Apvienotās Karalistes nostūros. To iespieda arī «Gazette de Hull» otrās lappuses pašā augšā, un vienu no šīs necilās avīzītes numuriem trīsmastu ogļu burinieks «Mary Queen» 1. novembrī aizveda uz Roterdamu.
Tur šīs rindas nekavējoties izgrieza «Echo nēerlandais» galvenā redaktora un vienīgā sekretāra veiklās šķēres, un, pārtulkota lielo gleznotāju Kuīpa un Potera valodā, ziņa par šo notikumu «ar pilnu tvaiku» sasniedza Brēmenes laikraksta redakciju. Tur tā tika ietērpta jaunās drēbēs un
tūlīt arī iespiesta vācu valodā. Jāpiebilst, ka tei- toņu žurnālists, uzrakstījis tulkojuma virsrakstu «Eine ūbergrosse Erbschaft»*, nekautrējās krāpnieciski izmantot lasītāju lētticību un apakšā iekavās piemeloja klāt «Speciālkorespondence no Braitonas».
Tā, gluži vienkārši nozagta un pārtulkota vāciski, ziņa nonāca ietekmīgās «Ziemeļu Avīzes» redakcijā, kas to ievietoja trešās lappuses otrajā slejā, atmetot virsrakstu, kurš likās pārāk šarla- tānisks tik solīdai avīzei.
Pēc vairākkārtējas pārveidošanas īsais rakstiņš beidzot, 3. novembra vakarā, nonāca Jēnas universitātes profesora Sulces dūšīgā sulaiņa resnajās rokās un tika ienests telpā, kas profesora kungam bija vienlaikus darba kabinets, viesistaba un ēdamistaba.
Lai cik augstu amatu ieņēma profesors Sulce, pēc pirmā acu uzmetiena viņš nelikās nekas sevišķs. Tas bija gadus četrdesmit piecus vecs cilvēks, diezgan smagnēja auguma; stūrainie pleci liecināja par spēcīgu ķermeņa būvi. Viņš bija gandrīz plikpauris, tikai ap deniņiem un uz pakauša manīja nedaudz gaišdzeltenu matu. Acis bija bāli zilas, tādā nenoteiktā zilumā, kas nekad neizpauž nevienu domu. Tās nekad neiedzirkstījās, un tomēr to blāvais skatiens lika cilvēkam justies it kā neērti. Mute profesoram Sulcem bija liela, ar divām rindām pamatīgu zobu, kas, liekas, nekad nepalaida vaļā savu laupījumu, bet lūpas bija plānas un cieši sakniebtas; tās laikam pavērās tikai tāpēc, lai kā skaitīt noskaitītu nedaudzus vārdus. Tas viss kopā radīja diezgan nepatīkamu
un pat atbaidošu iespaidu, par ko profesors pats acīmredzot bija ļoti apmierināts.
Izdzirdis ienākošā sulaiņa soļus, viņš pacēla acis pret kamīnu, paskatījās ārkārtīgi skaistajā Barbedjenas sienas pulkstenī, kas, likās, nebija īsti vietā istabas bezgaumīgo mēbeļu vidū, un sacīja bargā balsī:
— Bez piecām minūtēm septiņi! Mans pasts pienāk vēlākais pusseptiņos. Jūs to šovakar uzne- sāt ar divdesmit piecu minūšu nokavēšanos. Nākamreiz, kad pasts nebūs uz mana galda tieši pusseptiņos, pulksten astoņos jūs jau būsit atlaists.
Iziedams no istabas, sulainis pajautāja:
— Vai kungam pasniegt vakariņas tūlīt?
— Patlaban ir seši un piecdesmit piecas minūtes, bet es ēdu vakariņas septiņos! Jums tas zināms jau trīs nedēļas, kopš kalpojat man. Iegaumējiet reizi par visām reizēm, ka es nekad nemainu savu dienaskārtību un nekad neatkārtoju savus rīkojumus!
Viņš nolika avīzi uz galda malas un atkal ķērās pie sava raksta, kuram parīt vajadzēja parādīties «Fizioloģijas hronikā». Nebūt nav netaktiski piebilst, ka raksta temats bija «Kālab visos francūžos lielākā vai mazākā mērā vērojamas iedzimtas deģenerēšanās pazīmes?».
Kamēr profesors rakstīja, uz maza, apaļa galdiņa stūrī pie kamīna tika nemanīti servētas vakariņas: liels šķīvis ar desiņām un kāpostiem un milzīga krūze alus. Profesors nolika pie malas spalvu un ķērās pie azaida, notiesādams ēdienu ar lielāku baudu, nekā piederētos tik nopietnam cilvēkam. Tad viņš piezvanīja, lai sulainis pasniedz kafiju, aizkūpināja garu porcelāna pīpi un turpināja darbu.
Ap divpadsmitiem naktī pēdēja lappuse bija uzrakstīta, un viņš devās uz guļamistabu, lai baudītu pelnītu atpūtu. Tikai gultā viņš atvēra avīzi un pirms iemigšanas sāka to pārskatīt. Acis jau vērās ciet, kad pēkšņi viņa uzmanību saistīja ārzemnieku uzvārds «Lanževols» ziņojumā par kolosālo mantojumu. Bet velti viņš sasprindzināja atmiņu, cenzdamies atcerēties, ko šis uzvārds atgādina. Pēc vairāku minūšu neauglīgām pūlēm profesors nometa avīzi, nopūta sveci, un drīz vien no viņa istabas bija dzirdama skaļa krākšana.
Tomēr laikam jau ir tāds fizioloģisks process, kuru profesors pats kādreiz bija pētījis un mēģinājis izskaidrot garos izklāstos; varbūt tāpēc Lanževola uzvārds nedeva viņam miera pat sapņos. Un, otrā rītā pamodies, profesors Sulce ar izbrīnu konstatēja, ka vēl arvien mehāniski atkārto šo vārdu.
Bet tai brīdī, kad viņš grasījās paskatīties kabatas pulkstenī, viņam pēkšņi kaut kas atausa atmiņā. Viņš paķēra gultas kājgalī nomesto avīzi un vairākkārt pēc kārtas pārlasīja rindkopu, kuru iepriekšējā vakarā nebija lāgā ievērojis, turklāt visu laiku berzēja pieri, it kā tas palīdzētu sakopot domas. Acīmredzot viņa smadzenēs kaut kas noskaidrojās, jo, pat neuzvilcis pukotos rīta- svārkus, viņš pieskrēja pie kamīna, noņēma no sienas mazo ģīmetni, kas karājās blakus spogulim, un, pagriezis to otrādi, ar piedurkni notrausa putekļus no kartona.
Profesors nebija maldījies. Portreta otrā pusē ar piecdesmit gados gandrīz izbalējušu, dzeltenīgu tinti bija rakstīts: «Terēze Sulce, dzimusi Lanževola.»
Tai pašā vakarā profesors Sulce devās uz Londonu.