6. novembrī pulksten septiņos no rīta Sulces kungs izkāpa Čeringkrosas stacijā. Divpadsmitos dienā viņš jau iegāja Sauthemptonrovas 93. namā, lielā kantora telpā, kuru pārdalīja uz pusēm koka barjera: vienā pusē sēdēja kantora ierēdņi, otra bija domāta apmeklētājiem; tur stāvēja seši krēsli, melns galds, uz plauktiem — neskaitāmas mapes zaļos vākos un adrešu grāmata. Divi jaunekļi sēdēja pie galda un mierīgi ēda maizi ar sieru — visu zemju tiesas darbinieku parastās brokastis.
— Notariāta kantoris «Bilovs, Grīns un Sārps», vai ne? — jautāja profesors tādā pašā tonī, kādā mēdza pieprasīt pusdienas. — Vai kādu no šiem kungiem varētu sastapt?
— Misters Sārps ir savā kabinetā. Jūsu uzvārds? Kādās darīšanās nākat?
— Profesors Sulce, no Jēnas. Esmu ieradies Lanževola lietā.
Jaunais ierēdnis atkārtoja šos vārdus akustiskajā caurulē un saņēma paša auss klausulē atbildi, ko neuzdrīkstējās skaļi atkārtot, bet kas varēja skanēt apmēram tā: «Pie velna Lanževola lietu! Atkal kāds trakais iedomājies pierādīt savas tiesības!»
Jaunais ierēdnis čukstus sacīja:
— Cik var spriest, «iespaidīga persona». Pēc izskata neliekas patīkams, bet katrā ziņā tas nav parasts tips.
— Un viņš atbraucis no Vācijas?
— Tā viņš vismaz apgalvo.
Caurulē atskanēja nopūta:
— Lai ienāk …
— Otraja stava, durvis tieši pretī, — ierēdnis skaļi sacīja, norādīdams uz kāpnēm telpas dziļumā.
Profesors uzkāpa otrajā stāvā un ieraudzīja polsterētas durvis, pie kurām bija piesista vara plāksnīte un uz tās ar melniem burtiem rakstīts «Misters Sārps».
Misters Sārps sēdēja pie liela sarkankoka galda kabinetā ar visparastāko iekārtu: mīksts paklājs uz grīdas, krēsli ar ādas atzveltnēm, plati plaukti ar nodalījumiem. Viņš, sveicinādams ienācēju, tik tikko piecēlās un pēc tam, kā parasti rīkojas visi pieklājīgi ierēdņi, lai izliktos ļoti aizņemti, vismaz piecas minūtes šķirstīja kaut kādus papīrus aktu vākos. Beidzot pievērsies profesoram Sulcem, kas sēdēja viņam iepretim, misters Sārps sacīja:
— Lūdzu, kungs, pastāstiet īsumā, kādā jautājumā esat ieradies. Mans laiks ir ārkārtīgi ierobežots, tā ka varu jums ziedot tikai nedaudz minūšu.
Profesors it kā pavīpsnāja, likdams noprast, ka vēsā uzņemšana viņu nebūt nemulsina.
— Varbūt, uzzinājis mana apmeklējuma iemeslu, jūs piešķirsit man vēl dažas minūtes papildus, — viņš sacīja.
— Es klausos, kungs.
— Runa ir par Barledikas pilsētiņā dzimušā Zana Žaka Lanževola mantojumu, jo es esmu viņa vecākās māsas Terēzes Lanževolas mazdēls. Terēze Lanževola 1792. gadā apprecējās ar manu vectēvu Mārtiņu Sulci, kas bija ķirurgs Braun- šveigas armijā un nomira 1814. gadā. Man saglabājušās trīs Zana Žaka Lanževola māsai rakstītas vēstules un vairākas citās vēstules, kurās pieminēta viņa uzturēšanās mana vectēva mājās pēc Jēnas kaujas, turklāt varu uzrādīt likumīgus dzimtsarakstu dokumentus, kas pierada manu radniecību.
Nav vērts vārdu pa vārdam atkārtot profesora Sulces garos paskaidrojumus misteram Sārpam. Pretēji paradumam, viņš šoreiz runāja ļoti daudz. Tiesa gan, tas bija jautājums, kurā viņa runas dāvanas šķita neizsmeļamas. Vajadzēja taču pierādīt anglim misteram Sārpam, ka ģermāņu rase katrā ziņā ir pārāka par visām citām rasēm. Ja viņš pieteicot savas tiesības uz šo mantojumu, tad pirmām kārtām tādēļ, lai to izrautu no rokām francūzim, kurš to nepratīs lietderīgi izmantot. Visvairāk viņš neieredzot sava pretinieka tautību. Ja tas būtu vācietis, viņš, protams, neuzstātos pret to, un tā joprojām, un tā joprojām. Bet doma, ka francūzis, kaut kāds zinātnieks, varētu izlietot šo milzu kapitālu franču ideju popularizēšanai, esot viņam nepanesama, un tāpēc viņa pienākums esot līdz pēdējam aizstāvēt savas tiesības.
Pavirši raugoties, bija grūti saprast, kāds sakars ir šiem politiskajiem spriedelējumiem ar bagāto mantojumu. Taču misters Sārps bija pietiekami pieredzējis lietvedis, lai uztvertu augstāko sakarību starp ģermāņu rases nacionālajiem centieniem vispār un profesora Sulces personisko vēlēšanos iegūt begumas mantojumu. Būtībā tās bija vienādas dabas tieksmes.
Starp citu, nekādu šaubu nevarēja būt. Lai kā Jēnas universitātes profesoru pazemotu radniecības saites ar zemāku rasi, nenoliedzami franču tautības vecmāmiņa bija zināmā mērā atbildīga par šā nesalīdzināmā cilvēku sugas pārstāvja ierašanos pasaulē.
Tā gan bija tikai otrās pakāpes radniecība salīdzinājumā ar doktora Sarrazena radniecību, tāpēc viņa tiesības uz minēto mantojumu bija mazāk pamatotas. Tomēr misters Sārps tūlīt saskatīja gluži likumīgu iespēju atbalstīt šīs tiesības, turklāt tāda iespēja notariātam «Bilovs, Grīns un Sārps» bija ļoti vilinoša: līdz ar to jau tāpat ļoti izdevīgo Lanževola lietu varēja pārvērst lieliskā procesā, kas būtu kaut kas līdzīgs Dikensa «Džarn- daiss pret Džarndaisu». Domās likumu zinātājs Sārps jau redzēja veselu kaudzi zīmogpapīru, aktu un visvisādu dokumentu. Bet tad viņam ienāca prātā vēl labāka ideja — rīkoties tā, it kā viņš aizstāvētu katra klienta intereses, un panākt to starpā vienošanos, kas viņam, Sārpam, sagādātu tikpat daudz goda, cik peļņas.
Tālab misters Sārps iepazīstināja profesoru Sulci ar dokumentiem, kas pierādīja doktora Sarrazena tiesības uz mantojumu, un lika noprast: ja arī kantoris «Bilovs, Grīns un Sārps» uzņemtos rūpes, lai daļu mantojuma piešķirtu profesoram Sulcem, balstoties uz viņa šķietamajām tiesībām un radniecību ar doktoru («Tikai šķietamajām tiesībām,» Sārps uzsvēra, «kuru pierādīšanai, mans kungs, būtu vajadzīgs ilgstošs process»), tad viņš, paļaudamies uz taisnības izjūtu, kāda piemītot visiem vāciešiem, cerot, ka Sulces kungs šai gadījumā izrādīšot notāru kantorim visādā veidā pienācīgo pateicību.
Profesors bija pietiekami atjautīgs, lai saprastu lietveža loģisko domu gājienu. Viņš šai ziņā pilnīgi nomierināja misteru Sārpu, tomēr neko noteiktu neapsolīdams. Misters Sārps savukārt laipni lūdza atļauju tuvāk iepazīties ar lietu un, apliecinādams vislielāko cieņu, pavadīja profesoru lidz durvīm. Par stingri ierobežoto laiku, kas viņam bija tik dārgs, tobrīd vairs nebija runas.
Sulces kungs aizgāja, pilnīgi saprazdams, ka viņam nav formālu tiesību uz begumas mantojumu, bet tai pašā laikā cieši pārliecināts, ka ģermāņu un latīņu rases cīņā, kuru uzsākt, starp citu, ir katra vācieša goda pienākums, noteikti jāuzvar, ja vien prasmīgi rīkojas, ģermāņu rasei.
Tagad mistera Sārpa galvenais uzdevums bija izdibināt doktora Sarrazena viedokli. Viņš nekavējoties aizsūtīja telegrammu uz Braitonu, un ap pieciem pēc pusdienas franču zinātnieks ieradās notariāta pilnvarotā kabinetā.
Doktors Sarrazens notikušo uzņēma ar tādu mieru, ka misters Sārps pat pabrīnījās. Jau pēc pirmajiem mistera Sārpa vārdiem viņš godīgi atzina, ka patiešām dzirdējis tuviniekus runājam par vecmāmuļas māsu, kuru uzaudzinājusi kāda bagāta, dižciltīga dāma un kura aizbraukusi šai dāmai līdzi uz ārzemēm un pēc tam Vācijā apprecējusies. Doktors tomēr nezināja ne šās sievietes vārdu, ne savu radniecības pakāpi ar viņu.
Misters Sārps jau bija ieskatījies savā rūpīgi sakārtotajā kartotēkā un laipni iepazīstināja ar to doktoru.
Misters Sārps negribēja slēpt, ka te var iznākt prāvošanās un šāda veida procesi parasti ļoti ieilgst. Protams, neesot nekādas vajadzības stāstīt pretiniekam par ģimenes atmiņām, kurās doktors nupat tik vaļsirdīgi dalījies ar savu lietvedi… Bet esot vēl Zana Zaķa Lanževola vēstules māsai, par kurām runājis Sulces kungs, tātad prezumpcija, kas liecinot par labu vācu profesoram. Protams, visai vāja un likumīgi nepamatota prezumpcija, bet galu galā tomēr… Bez šaubām, Sulce centīšoties pilsētas arhīva putekļos uzrakt vēl citus pierādījumus. Ja nebūšot autentisku pierādījumu, varbūt pretinieks pat nebaidīšoties uzrādīt neīstus dokumentus. Vajagot paredzēt visi.! Kas zina, varbūt jauni atklājumi šai lietā došot pamatu tiesai atzīt, ka tik pēkšņi no viņsaules uzradušās Terēzes Lanževolas un viņas patlaban dzīvo pēcteču tiesības uz begumas mantojumu ir lielākas nekā doktora Sarrazena tiesības? Jebkurā gadījumā tas nozīmējot ilgas un garas runas, pārbaudes un ne tik drīzu lietas atrisinājumu. Tā kā izredzes uzvarēt esot abām pusēm, tad pretiniekiem nebūšot grūti atrast paju sabiedrības, kas apņemšoties uz kredīta finansēt tiesas procesu un izmantot visus juridiskos līdzekļus. Viens tāds slavens process esot ildzis astoņdesmit trīs gadus pēc kārtas un beidzies tikai tāpēc, ka galu galā izsīkuši visi līdzekļi: ir procenti, ir kapitāls — viss bijis vējā! Izmeklēšana, komisijas, lietas nodošana no vienas instances citā, dažādas procedūras varot prasīt bezgala daudz laika. Varbūt pat desmit gados jautājums netikšot izšķirts un pusmiljards joprojām gulēšot bankā …
Doktors Sarrazens klausījās šais runas plūdos un gaidīja, kad tie reiz beigsies. Lai gan viņš nebūt neticēja katram mistera Sārpa vārdam, tomēr viņu pārņēma tāda kā bezcerība. Viņš bija līdzīgs ceļiniekam, kurš, stāvēdams kuģa priekšgalā, jau redzējis ostu pavisam tuvu, bet tad pēkšņi mana to attālināmies, ieslīgstam miglā un beidzot pazūdam. «Tāpat var notikt,» viņš domāja, «ar bagātību, kas jau bija tik tuvu. Arī tā var iztvaikot un pagaist, lai gan ir jau izplānots, kā to likt lietā!»
— Bet kas tad jādara? — viņš jautāja notariāta pilnvarotajam.
— Kas jādara? Hm …
To esot grūti izstāstīt un vēl grūtāk izdarīt. Bet galu galā to visu vēl varot nokārtot. Misters Sārps par to bija pilnīgi pārliecināts. Angļu tieslietu prakse esot nepārspējama. Viņš atzīstot, ka tiesāšanas kārtība esot diezgan gausa, smagnēja, toties droša un nekļūdīga. Neapšaubāmi pēc dažiem gadiem doktors Sarrazens iegūšot begumas mantojumu savā īpašumā, ja vien … hm … ja vien viņa tiesības tikšot juridiski pierādītas . . .
Kad doktors Sarrazens izgāja no Sārpa kabineta Sauthemptonrovā, viņa paļāvība bija stipri satricināta un viņš bija pārliecināts, ka tagad jāizvēlas: vai nu sākt nebeidzamu prāvošanos, vai atteikties no sava sapņa. Tad, domādams par savu skaisto, labdarīgo plānu, doktors Sarrazens izjuta dziļu nožēlu.
Pa to laiku misters Sārps izsauca pie sevis profesoru Sulci, kas viņam bija atstājis savu adresi. Notariāta pilnvarotais paziņoja Sulces kungam, ka doktors Sarrazens nekad neesot dzirdējis pieminam tādu Terēzi Lanževolu, ka viņš kategoriski noliedzot jebkādu radniecību ar vāciešiem un atsakoties no jebkura veida vienošanās. Tātad profesoram neatliekot nekas cits kā tiesāties, ja viņš uzskatot savas tiesības par pietiekami pamatotām. Misteram Sārpam, kas uz šo lietu raugoties pilnīgi objektīvi — nu, varbūt ar tīri juridisku interesi — neesot ne mazākā iemesla viņu no tā atrunāt. Vai gan jurists varot vēlēties ko labāku par tiesas prāvu, desmit prāvām, tādu prāvu, kas ilgtu gadu trīsdesmit, kā tas, šķiet, būs šoreiz! Viņš, misters Sārps, par to varot tikai priecāties. Ja viņš nebaidītos modināt profesorā aizdomas, tad viņa objektivitāte sniegtos pat tik tālu, ka viņš ieteiktu profesora kungam kādu no saviem kolēģiem, kas uzņemtos aizstāvēt tā intereses… Un, protams, advokāta pareiza izvēle esot ārkārtīgi svarīga. Juristu darbalauks šais laikos esot salīdzināms ar īstu lielceļu: kādus gan avantūristus un laupītājus tur gadoties sastapt! Viņš to atzīstot ar kauna sārtumu sejā.
— Ja franču dakteris būtu ar mieru parakstīt vienošanos, cik tas maksātu? — jautāja profesors.
Gudru vīru ar vārdiem nevarēja apmulsināt. Būdams praktisks cilvēks, viņš devās taisni uz mērķi, velti nezaudēdams dārgo laiku. Tāds rīcības veids pat mazliet izsita no sliedēm misteru Sārpu. Viņš mēģināja ieskaidrot Sulces kungam, ka tādas lietas nemaz neesot nokārtojamas tik ātri, ka sākumā vēl nevarot paredzēt, kā tas viss beigšoties, un, lai piedabūtu doktoru Sarrazenu parakstīt vienošanos, vajagot vilcināties, lai franču ārstam nerastos doma, ka viņš, profesors Sulce, jau ir gatavs parakstīt līgumu par mantojuma sadalīšanu miera ceļā.
— Es jūs lūdzu, kungs, — viņš sacīja, — atstājiet to manā ziņā, paļaujieties uz mani, es par visu atbildu.
— Es arī, — Sulce atcirta, — bet es tomēr gribētu zināt, ar kādu summu man jārēķinās!
Tomēr šoreiz viņam neizdevās izdibināt, cik augstu pilnvarotais vērtē sakšu pateicību, un viņš gribot negribot bija spiests atstāt misteram Sārpam pilnīgu rīcības brīvību.
Kad otrā dienā ieradās mistera Sārpa ataicinātais doktors Sarrazens un mierīgi apjautājās, vai esot kādas jaunas, nopietnas ziņas, pilnvarotais, kuru mazliet pat uztrauca doktora mierīgums, pavēstīja: pēc pamatīgas apstākļu izpētes viņš esot pārliecinājies, ka vislabākais laikam gan būtu ķerties ļaunumam pie pašas saknes un piedāvāt jaunajam pretendentam vienošanos. Doktoram Sar- razenam jāpiekrītot, ka tas esot pavisam nesavtīgs padoms un ka tikai retais pilnvarnieks mistera Sārpa vietā ieteiktu kaut ko tamlīdzīgu. Bet viņa patmīlība liekot iespejami ātri nokārtot šo lietu, uz kuru viņš raugoties ar gandrīz vai tēvišķīgu skatienu.
Doktors Sarrazens noklausījās šos padomus un atzina tos par visai prātīgiem. Pa šīm dienām viņš tik ļoti bija saradis ar domu, ka visdrīzākajā laikā varēs īstenot savu sapni, ka itin visu pakļāva šim plānam. Atlikt to uz desmit gadiem vai pat tikai uz gadu — tā viņam tagad būtu nežēlīga vilšanās. Starp citu, vāji orientēdamies juridiskos un finansiālos jautājumos, bet tai pašā laikā nebūt nenoticēdams katram mistera Sārpa vārdam, doktors tomēr būtu tūlīt ar mieru atkāpties no savām tiesībām par krietnu summu skaidrā naudā, ja tas dotu iespēju nekavējoties ķerties pie iecerēto plānu realizēšanas. Tāpēc viņš aiziedams atstāja misteram Sārpam pilnīgu rīcības brīvību.
Tā nu pilnvarnieks bija panācis to, ko gribēja. Patiešām, varbūt kāds cits viņa vietā būtu padevies vilinājumam ierosināt prāvu, kas izvērstos veselā virknē tiesas procesu un sagādātu viņa kantorim krietnus, regulārus ienākumus. Taču misters Sārps nepiederēja pie cilvēkiem, kas nodarbojas ar ilgstošām spekulācijām. Viņš šai lietā saskatīja iespēju ar vienu rāvienu ievākt bagātīgu ražu un nolēma izmantot gadījumu. Nākamajā dienā viņš aizrakstīja doktoram, ka Sulces kungs varbūt neiebilstu pret sarunām par vienošanos. Turpmākajās dienās, apmeklēdams gan doktoru, gan Sulces kungu, viņš kā vienam, tā otram apgalvoja, ka pretējā puse negribot ne dzirdēt par kaut kādu vienošanos un ka turklāt it kā esot uzradies vēl kāds trešais kandidāts uz begumas mantojumu …
Sī spēle ilga apmēram nedēļu. No rīta viss likās kārtībā, bet vakarā pēkšņi radās neparedzēts šķērslis, kas visu izjauca. Lādzīgajam doktoram tika izliktas visādas lamatas, pēkšņi radās šaubas, kavēkļi. Misters Sārps nevarēja saņemties un paVilkt makšķeres auklu, tik ļoti viņš baidījās, ka pēdējā brīdī zivs varētu norauties no āķa. Tomēr šai gadījumā tāda piesardzība bija gluži lieka. Jau kopš pirmās dienas, kā viņš pats to atzina, doktors Sarrazens, kas par katru cenu gribēja sev aiztaupīt prāvošanās nepatikšanas, bija gatavs vienoties. Kad misters Sārps beidzot nosprieda, ka pienācis īstais «psiholoģiskais brīdis» jeb, izsakoties ne tik augstā stilā, ka klients «nobriedis», viņš pēkšņi lika kārtis galdā un ieteica nekavējoties parakstīt vienošanās līgumu.
Tūlīt atradās šim darījumam vajadzīgais cilvēks, baņķieris Stilbings, kas piedāvājās sadalīt kapitālu, noskaitīt katram pretendentam divsimt piecdesmit miljonus un par pakalpojumu iekasēt tikai nelielu komisijas naudu, niecīgu pusmiljarda daļiņu, proti, divdesmit septiņus miljonus.
Doktors Sarrazens bija ar mieru apskaut un noskūpstīt misteru Sārpu, kad tas ieradās pie viņa ar šo, pēc viņa domām, lielisko priekšlikumu. Viņš gribēja to tūlīt parakstīt, nekā vairāk viņš nevēlējās, ar vislielāko prieku viņš būtu licis uzcelt zelta pieminekļus baņķierim Stilbingam, pilnvarniekam Sārpam, visiem Apvienotās Karalistes augstākajiem bankas un tiesas ierēdņiem.
Akti bija sastādīti, liecinieki savākti, Somerset- hauzā viss sagatavots dokumentu apzīmogošanai. Sulces kungs padevās. Misters Sārps bija piespiedis viņu pie sienas, un profesoram Sulcem, trīcot aiz niknuma, vajadzēja atzīt: nebijis viņa pretinieks tik labdabīgs kā doktors Sarrazens: viņš noteikti būtu palicis zaudētājs. Drīz vien šī lieta bija nokārtota. Kad abi mantinieki bija uzrādījuši oficiālas pilnvaras un devuši rakstveida piekrišanu mantojuma sadalīšanai līdzīgās daļās/ katrs no viņiem saņēma čeku simttūkstoš sterliņu mārciņu vērtībā un solījumu, ka viss atlikušais kapitāls tiks izmaksāts tūlīt pēc juridisko formalitāšu nokārtošanas.
Tā, par vislielāko slavu anglosakšu rases pārākumam, beidzās šī neparastā lieta.
Stāsta, ka tai pašā vakarā, ieturēdams vakariņas Kobdena klubā kopā ar savu draugu Stil- bingu, misters Sārps esot izdzēris vienu glāzi šampanieša uz doktora Sarrazena veselību, bet otru — uz profesora Sulces veselību un, izliedams pēdējo pilienu no pudeles, atļāvies šādu netaktisku izsaucienu:
— Urā! Uz priekšu, Britānija! Mēs esam un paliekam pirmie!
Taču patiesībā baņķieris Stilbings uzskatīja savu galdabiedru par nabaga nejēgu, kurš divdesmit septiņu miljonu dēļ izlaidis no rokām darījumu, kas būtu ienesis vismaz piecdesmit miljonus, un īstenībā tāpat domāja arī profesors kopš tā brīža, kad viņš, Sulce, jutās spiests pieņemt jebkuru priekšlikumu! Un ko gan nevarēja izdarīt ar tādu cilvēku kā doktors Sarrazens, kurš ir tik neuzstājīgs, viegli ietekmējams ķelts, turklāt vēl, bez šaubām, sapņotājs!
Profesors bija dzirdējis par sava sāncenša projektu uzcelt Franču pilsētu un radīt tajā, ņemot vērā tiklab iedzīvotāju fiziskās, kā morālās prasības, tādus higiēniskos apstākļus, kas sekmētu rases labāko īpašību attīstību un spēcīgu un drosmīgu pēcnācēju izaugsmi. Sāds pasākums viņam likās bezjēdzīgs, un, pēc viņa saprašanas, tas nekādā ziņā nevarēja izdoties, jo tas bija pretrunā ar progresa likumību, kas jebkurā gadījumā pa-.
redz latīņu rases bojāeju, tas pakļaušanos sakšu rasei un turpmāk tās pilnīgu izzušanu no zemes virsas. Tomēr, ja doktors sāktu realizēt savu plānu, turklāt cieši ticēdams, ka tas izdosies, tad tā galējā izgāšanās varētu aizkavēties. Tālab ikkatra īsta sākša pienākums, pakļaujoties vispārējās kārtības interesēm un nenovēršamai likumsakarībai, ir censties visiem spēkiem sagraut tik neprātīgu pasākumu. Un pašreizējos apstākļos bija pavisam skaidrs, ka viņu, profesoru Sulci, Jēnas universitātes ķīmijas fakultātes privātdocentu, kurš pazīstams ar saviem daudzajiem pētījumiem par cilvēku rasu dažādību, pētījumiem, kas pierāda, ka ģermāņu rase neapšaubāmi uzsūks sevī visas pārējās rases, — beidzot bija skaidrs, ka dabas mūžam radošie un ārdošie spēki izvēlējušies tieši viņu, lai iznīcinātu šos pigmejus, kas uzdrīkstējās sacelties pret vareno ģermāņu rasi. Kopš laiku laikiem bijis nolemts, ka Terēze Lanževola salaulāsies ar Mārtiņu Sulci un reiz abas nācijas — franču doktora un vācu profesora personā — sadursies un ģermāņu rase iznīcinās latīņu rasi. Tagad jau profesora rokās ir puse no doktora bagātības. Tas ir viņam vajadzīgais ierocis.
Starp citu, šā plāna piepildīšanās Sulces kungam nebūt nebija pirmajā vietā; viņam bija vēl daudz citu, simtreiz plašāku projektu, kā iznīcīnāt visas tautas, kas atteiktos saplūst ar ģermāņu rasi un pievienoties «fāterlandei». Tomēr, jau uzskatīdams sevi par nesamierināmu doktora Sarrazena ienaidnieku, viņš gribēja līdz pamatam iepazīt šā francūža plānus — ja tiem vispār ir kāds pamats! — un tāpēc izteica vēlēšanos piedalīties Starptautiskajā higiēnas kongresā, un sāka cītīgi apmeklēt visas sēdes. Pēc kādas no sanāksmēm, kad kongresa locekļi, kuru vidū bija arī pats doktors Sarrazens, devās ārā no zāles, viņš saviem sarunas biedriem skaļi paziņoja, ka vienlaikus ar Franču pilsētu tikšot uzcelta kāda cita varena pilsēta, kas neļaušot pastāvēt tādam pretdabiskam un nejedzīgam skudru pūznim.
— Es ceru, — viņš piebilda, — ka mūsu pieredze cīņā pret to noderēs par piemēru vis^i pasaulei!
Lai cik nesavtīgi labais doktors Sarrazens mīlēja cilvēci, viņš ļoti labi zināja, ka visi viņa tuvākie nebūt nav filantropa vārda cienīgi. Viņš precīzi iegaumēja šo sava pretinieka teicienu, jo, būdams saprātīgs vīrs, domāja, ka jebkuri draudi allaž jāņem vērā. Nedaudz vēlāk, rakstīdams vēstuli Marselam, lai aicinātu viņu palīdzēt šai pasākumā, doktors atstāstīja šo atgadījumu un noraksturoja profesoru Sulci tā, ka jaunais elzasie- tis tūlīt noprata, cik nežēlīgs pretinieks gadījies labajam doktoram. Nobeigumā doktors piebilda:
«Mums būs vajadzīgi stipri un enerģiski cilvēki, rosīgi zinātnieki, ne tikai lai celtu, bet arī tāpēc, lai aizstāvētos.»
Marsels viņam atbildēja:
«Ja arī šobrīd es nevaru sniegt jums palīdzību jūsu pilsētas dibināšanā, tomēr paļaujieties uz mani, ka vajadzīgajā brīdī es būšu jums līdzās. Nevienu dienu es neizlaidīšu no acīm šo Sulces kungu, kuru jūs tik precīzi attēlojāt. Tā kā esmu elzasietis, man ir tiesības painteresēties par viņa darījumiem. Vienalga, vai jūsu tuvumā vai tālu, es palieku jums uzticīgs. Iespējams, ka dažus mēnešus vai pat gadus jūs neko nedzirdēsit par mani, tomēr neuztraucieties tāpēc. Lai kur es atrastos, man būs tikai viena doma: strādāt jūsu labā un līdz ar to kalpot Francijai.»