Cits laiks un cita vieta. Apritējuši jau pieci gadi, kopš begumas mantojums sadalīts starp abiem mantiniekiem, un darbība tagad noris Savienotajās Valstīs, Oregonas dienvidos desmit jūdzes no Klusā okeāna piekrastes. Seit, starp divām pierobežas pavalstīm, plešas vēl neapbūvēts apgabals, savā ziņā kaut kas līdzīgs Amerikas Šveicei.
Patiešām, pavirši raugoties, varētu domāt, ka tā ir Šveice: pret debesīm slejas stāvas klinšu smailes, dziļas ielejas šķir augstas kalnu grēdas, no putna lidojuma paveras grandioza un mežonīga ainava.
Bet šīs neīstās Šveices iedzīvotāju amats nebūt nav mierīgais gana, ceļveža vai viesnīcnieka darbs kā Eiropas Šveicē. Tā ir tikai Alpu dekorācija — kraujas klintis, zeme un simtgadīgas priedes, bet zem tā visa — biezum biezi dzelzs un akmeņogļu slāņi.
Ja ceļinieks, apstājies šai vientulīgajā vietā, ieklausās dabas trokšņos, viņš nedzird, kā Ober- landes takās, saskanīgo dzīves čaloņu saplūstam ar kalnu dziļo klusumu. Toties viņš uztver tālus, dobjus vesera cirtienus un zem kājām it kā apslāpētus sprādzienus. Šķiet, it kā viņš stāvētu uz milzīgas skatuves dēļiem, ka gigantiskās klintis ir ar tukšu vidu un kuru katru brīdi var iegrimt noslēpumainos dziļumos.
Izdedžiem un šķembām bruģēti ceļi aizvijas pa nogāzēm. Starp dzeltenīgiem zāles kušķiem sīkas izdedžu drumslas, uzmirgodamas visās varavīksnes krāsās, mirdz kā bazilika acis. Šur tur kāda veca pamestu raktuvju šahta, lietus izgrauzt^, dzelkšņiem apaugusi, atver savu bezdibenīgo rīkli, kas līdzīga izdzisuša vulkāna krāterim. Gaiss ir pilns kvēpu un gulstas pār zemi kā smags, tumšs pārklājs. Neviens putns to nešķērso, pat kukaiņi, šķiet, bēg no šīs vietas, un, cik ļaudis atceras, te nav redzēts neviens tauriņš.
Viltus Šveice! Pie tās ziemeļu robežas, kur kraujās nogāzes pāriet līdzenumā, starp divām kailu pakalnu rindām paveras «sarkanais tuksnesis»: tā to sauca līdz 1871. gadam zemes virskārtas krāsas dēļ, jo augsne tur caurcaurēm piesūkusies ar dzelzs oksīdu; tagad to sauc par «Stahlfeld», tas ir, «tērauda lauku».
Iedomājieties piecas līdz sešas kvadrātjūdzes lielu plato, izdegušu un vientuļu, šur tur oļiem klātu smiltāju kā sen izžuvušas jūras gultni. Daba nav darījusi neko, lai atdzīvinātu šo neauglīgo klajumu, toties cilvēks te pēkšņi parādījis neiedomājamu enerģiju un spēku.
Piecos gados kailajā, akmeņainajā līdzenumā izauguši astoņpadsmit strādnieku ciematu ar mazām, vienādām, pelēkām mājiņām, kas jau gatavas atvestas no Čikāgas, un tagad te dzīvo daudz smaga darba strādnieku.
Ciematu centrā, neizsmeļamu akmeņogļu slāņu kalna pakājē, paceļas tumšs, ērmots koloss, cieši sablīvētas, regulāras ēkas ar simetriskām logu rindām un sarkaniem jumtiem, pār kuriem slejas vesels mežs cilindrisku dūmeņu, kas nepārtrauktā straumē izverd melnus garaiņus. Tie aizsedz debesis ar tumšu priekškaru, pār kuru brīžiem no- plīvo zibenīgas, sarkanas uzplaiksnas. Vējš atnes tālu troksni, kas līdzīgs pērkona grāvieniem vai
bungu dunai, tikai šie dimdi ir ritmiskāki un dobjāki.
Dīvainais koloss ir Tērauda pilsēta — «Stahl- stadt», vācu pilsēta, Sulces kunga privātīpašums: tā pieder bijušajam Jēnas universitātes ķīmijas profesoram, kuram begumas miljoni palīdzējuši kļūt par varenāko tēraudlējēju un kurš gatavo īpaši lielgabalus, apgādādams ar tiem gan Jauno, gan Veco Pasauli.
Tik tiešām, viņa tēraudlietuvēs izgatavo jebkura veida un visu kalibru lielgabalus: gan ar gludu, gan rievotu stobra kanālu, gan ar slīdošu, gan nekustīgu stobra resgali, lielgabalus Krievijai un Turcijai, Rumānijai un Japānai, Itālijai un Ķīnai, bet visvairāk — Vācijai.
Milzīgā kapitāla vara kā ar burvju rīkstītes mājienu lika iznirt no zemes briesmīga uzņēmuma kolosam, īstai pilsētai, kas tai pašā laikā ir sava veida paraugrūpnīca. Trīsdesmittūkstoš strādnieku, pēc izcelsmes lielākoties vāciešu, te sabraukuši no visām malām un apmetušies priekšpilsētās. Dažos mēnešos rūpnīcas produkcija ar savu nospiedošo pārākumu ieguvusi pasaules slavu.
Dzelzs rūdu un akmeņogles profesors Sulce iegūst pats no savām raktuvēm. Turpat uz vietas kausē tēraudu un lej lielgabalus.
Viņam izdodas veikt to, kas nav pa spēkam nevienam no konkurentiem. Francijā var izliet četrdesmittūkstoš kilogramu smagus tērauda stieņus. Anglijā izgatavots čuguna lielgabals, kas sver simt tonnu. Esenē, Krupa rūpnīcā, izdevies izliet piecsimttūkstoš kilogramu smagus tērauda klučus. Sulces kungam turpretī neeksistē nekādas robežas: pieprasiet viņam jebkura svara un jebkura kalibra lielgabalu — viņš jums to piegādās noteiktajā laikā spīdošu kā jauna monēta.
Bet katrā ziņā tas jums maksās krietnu nau/ diņu! Šķiet, ka 1871. gadā saņemtie divsimt piecdesmit miljoni tikai iekairinājuši viņa apetīti.
Lielgabalu ražošanā, tāpat kā visās citās rūpniecības nozarēs, pārākais ir tas, kurš spēj to, ko citi nevar. Nav jāpiebilst, ka Sulces kunga izgatavotie lielgabali ir pārāki ne tikai ar savu apmēru: ja arī tie ar laiku nolietojas, taču nekad nesasprāgst. Acīmredzot Stālštates tēraudam piemīt kādas sevišķas īpašības. Šai sakarā stāsta visvisādas leģendas par mistiskiem kausējumiem, noslēpumainiem ķīmiskiem savienojumiem. Skaidrs ir tikai tas, ka neviens neko noteiktu nezina.
Tāpat ir skaidrs, ka Stālštatē ārkārtīgi rūpīgi glabā šo noslēpumu.
Šai Ziemeļamerikas nostūrī, ko ieskauj tuksneši un augstu kalnu siena šķir no pasaules, šai nostūrī, kas atrodas piecsimttūkstoš jūdžu no tuvākajām apdzīvotajām vietām, būtu velti meklēt tās brīvības pēdas, uz kuras pamata izauga Savienoto Valstu republikas varenība.
Ja arī jūs nok|ūtu pie pašiem Stālštates mūriem, nemaz nemēģiniet ieiet pa kādiem no masīvajiem vārtiem, kas vietumis pārtrauc grāvju un nocietinājumu līniju. Nepielūdzami barga pavēle liks jums tūlīt griezties atpakaļ. Jādodas lejup uz kādu no priekšpilsētām. Tērauda pilsētā iekļūt jūs varat tikai tad, ja zināt maģiskus vārdus, paroli vai arī ja jums ir pienācīgi apzīmogota caurlaide ar visiem vajadzīgajiem parakstiem.
Bez šaubām, tāda caurlaide bija jaunajam strādniekam, kurš kādā novembra rītā ieradās Stālštatē, jo, atstājis priekšpilsētas viesnīciņā mazu, gaužām apdilušu ādas ce|asomu, viņš kājām devās uz tuvākajiem ciemata vārtiem.
Tas bija plecīgs, jauns cilvēks, ģērbies pēc amerikāņu kolonistu modes va]īgā jūrnieka blūzē, vilnas kreklā bez apkakles un platās velūra biksēs, kas bija sabāztas lielos zābakos. Dziļi pār seju viņš bija uzmaucis filca cepuri ar platām malām, it kā slēpdams ogļu putekļiem piesūkušos ādu, un soļoja vingrā gaitā, kaut ko klusu svilpodams brūnajā bārdā.
Nonācis pie vārtiem, jaunais cilvēks pasniedza sardzes priekšniekam apdrukātu papīra lapu un tika tūlīt ielaists.
— Jums ir norīkojums pie meistara palīga Ze- ligmaņa: «K» sektors, IX iela, 743. darbnīca, — sardzes virsnieks sacīja. — Ejiet pa loka ceļu pa labi līdz robežzīmei «K» un tur piesakieties pie vārtu sarga… Vai noteikumi jums zināmi? Ja ieiesit kādā citā sektorā, jūs uz vietas tiksit atlaists! — viņš piebilda, kad jaunais cilvēks jau devās tālāk.
Jaunais strādnieks gāja norādītajā virzienā un nogriezās pa loka ceļu. Tam labajā pusē bija izrakts grāvis, pa kura uzbēruma malu staigāja sargkareivji. Kreisajā pusē, starp plato loka ceļu un sablīvētajām ēkām, vispirms iezīmējās apkārt- ejoša dzelzceļa līnija; tālāk pacēlās otra siena, līdzīga ārējam mūrim, kas arī noteica Tērauda pilsētas apveidu.
Sis apveids bija aploce, kuras sektori, norobežoti ar nocietinātu līniju rādiusiem, bija pilnīgi nošķirti cits no cita, lai gan tos apjoza kopējs grāvis un mūris.
Drīz vien jaunais strādnieks nonāca līdz ceļa stabam ar burtu «K» — tas atradās iepretim masīviem vārtiem, virs kuriem, akmenī kalts, rēgojās tas pats burts, — un piegāja pie vārtu sarga būdas.
Šoreiz viņam bija darīšana nevis ar karavīru, bet gan ar invalīdu: tam bija koka kāja un medaļa pie krūtīm.
Invalīds uzmanīgi izlasīja dokumentu, uzspieda tam vēl vienu zīmogu un sacīja:
— Ejiet taisni vien. Devītā iela pa kreisi.
Jaunais cilvēks izgāja caur šo otro nocietinājumu līniju un beidzot atradās «K» sektorā, kura asi veidoja ce|š, kas veda no vārtiem. Abās pusēs tam taisnleņķi virknējās vienveidīgu būvju rindas.
Mašīnu dārdoņa jau k|uva apdullinoša. Pelēko ēku korpusi ar tūkstoš gaišām acīm drīzāk atgādināja dzīves briesmoņus, nevis nedzīvas celtnes. Taču jaunais cilvēks laikam bija pieradis pie tāda skata, jo nepievērsa tam ne mazāko uzmanību.
Pēc piecām minūtēm viņš jau bija atradis devīto ielu, 743. darbnīcu un iegāja nelielā kantorī, kur starp dažādiem aktu vākiem un reģistrācijas grāmatām sēdēja meistara palīgs Zeligmanis.
Meistara palīgs paņēma vairkkārt apzīmogoto caurlaidi, pārbaudīja to un tad pacēla acis uz jauno strādnieku.
— Jūs esat salīgts par pudlingētāju? — viņš jautāja. — Liekas, esat |oti jauns?
— Vecums nav svarīgs, — jaunais strādnieks atbildēja. — Man drīz būs divdesmit seši gadi, un esmu jau septiņus mēnešus nostrādājis par pudlingētāju … Ja tas jūs interesē, varat apskatīt manas apliecības, kuras uzrādīju jūsu kantora priekšniekam Ņujorkā, kad mani salīga darbā.
Jaunais cilvēks runāja vāciski pilnīgi brīvi, tomēr ar vieglu akcentu, kas, šķiet, modināja meistara paligā zināmu neuzticību.
— Vai jūs esat elzasietis? — tas jautāja.
— Nē, esmu šveicietis… no Šafhauzenas. Lūdzu, te ir mani dokumenti, viss pilnīgā kārtībā.
Viņš izvilka no ādas kabatas portfeļa pasi, dienesta grāmatiņu, apliecības.
— Labi. Galu galā jūs taču esat pieņemts darbā, un mans uzdevums ir tikai parādīt jums jūsu vietu, — sacīja Zeligmanis, kuru oficiālie dokumenti tūlit nomierināja.
Viņš ierakstīja Johana Svarca vārdu reģistrācijas grāmatā, pēc tam — līguma lapā, pasniedza jaunajam cilvēku zilu kartīti ar tā vārdu un numuru 57938 un piebilda:
— Katru rītu pulksten septiņos jums jābūt pie «K» vārtiem, jāuzrāda šī karte, ar kuru jūs ielaidīs iekšējā joslā, sardzes būdā jūs paņemsit žetonu ar savu numuru un, ierazdamies darbā, parādīsit to man. Septiņos vakarā, darbam beidzoties, jūs to iemetīsit pie darbnīcas durvīm kastītē, kura ir atvērta tikai šai noteiktajā laikā.
— Noteikumi man ir zināmi… Vai es varu apmesties rūpnīcas teritorijā? — Svarcs jautāja.
— Nē. Jums jāatrod mājvieta ārpus tās, bet ēst jūs varēsit sava ceha ēdnīcā par ļoti mērenu maksu. Sākumā jūsu alga būs viens dolārs dienā. Ik pēc trim mēnešiem to paaugstinās par divdesmit procentiem … Vienīgais soda veids — atlaišana. Par katru noteikumu pārkāpumu es rakstu atlaišanas pavēli, ko apstiprina ceha inženieris… Vai sāksit strādāt šodien?
— Kāpēc ne?
— Tā būs tikai puse dienas, — meistara palīgs piemetināja, vadīdams Svarcu uz kādu no iekšējām galerijām.
Viņi abi soļoja pa platu gaiteni, šķērsoja kādu pagalmu un iegāja plašā hallē, kas gan ar savu apjomu, gan vieglo konstrukciju bija līdzīga lielas stacijas peronam. Uzmetis ceham profesionālu skatienu, Svarcs sajūsmā sasita plaukstas.
Abās pusēs garajai hallei virknējās divas rindas milzīgu cilindrisku kolonnu, kas tiklab diametrā, kā augstumā bija līdzīgas Svētā Pētera katedrāles kolonnām Romā. Tās slējās no zemes līdz stikla kupolam, noteiktās vietās izvirzīdamās ārpusē. Tie bija pudlingēšanas krāšņu dūmeņi. Katrā rindā bija piecdesmit tādu krāšņu uz mūrēta pamata.
Vienā telpas galā lokomotīves ik brīdi atveda vagonus ar čugunu, ar kuru piepildīja krāsnis, otrā galā tukši vagoni uzņēma un aizveda šo čugunu jau pārvērstu tēraudā.
Pudlingēšanas rezultātā notiek šī pārvērtība. Te enerģiski darbojas veselas brigādes puskailu, ar garu dzelzs kāsi apbruņotu ciklopu.
Ar izdedžiem izklātā krāsnī tiek iemesti čuguna stieņi un karsēti līdz ļoti augstai temperatūrai. Lai iegūtu dzelzi, čuguna kausējumu sāk maisīt, tiklīdz tas kļuvis valkans. Lai iegūtu tēraudu, pēc ķīmiskā sastāva dzelzij tik radniecīgo metālu, kas ar savām īpašībām tomēr ļoti atšķiras no dzelzs, jāgaida, kamēr kausējums kļūst pavisam šķidrs, un jāuztur krāsnīs daudz lielāks karstums. Tad pudlingētājs ar savu garo kāsi mīca, maisa un groza liesmās metāla masu, kamēr tā, sajauku- sies ar izdedžiem, iegūst zināmu elastīguma pakāpi. Pēc tam viņš to sadala četrās lodēs jeb porainās «lupās», kuras citu pēc citas nodod palīgstrādniekiem uzsitējiem.
Darbs turpinās tai pašā halles daļā. Iepretim katrai krāsnij atrodas tvaika āmurs, kuru iedarbina tvaiks, kas nāk no pašā krāsnī iemontēta vertikāla katla. Te darbojas uzsitējs. Tērpies bruņās no galvas līdz papēžiem, garos zābakos, ar skārda uzročiem, aizsējies biezu ādas priekšautu, uzlicis galvā metāla sietu, sejas aizsargu, šis rūpniecības bruņinieks ar garām knaiblēm satver līdz baltkvēlei nokaitēto «lupu» un paliek to zem āmura. Milzīgā un ārkārtīgi smagā āmura uzsi- tieni izspiež no tās gluži kā no sūkļa visus netīros piejaukumus, dzirkstelēm līstot un šļakstot uz visām pusēm.
Bruņās tērptais uzsitējs atkal nodod «lupu» palīgstrādniekiem, kas vēlreiz iemet to krāsnī un nokaitē, lai pēc tam no jauna liktu zem āmura.
Sai neparasti milzīgajā kalvē valdīja nemitīga kustība, nepārtraukti griezās dzensiksnas, nebeidzamas rūkoņas pavadījumā skanēja dobji dārdiem, gaisā šāvās dzirksteļu sarkanie zvīguļi, plaiksnījās līdz baltkvēlei nokaitēto krāšņu liesmas. Pakļautās matērijas niknajā rūkoņā cilvēks likās gandrīz kā bērns.
Cik tomēr spēcīgi un izturīgi puiši bija šie pud- lingētāji! Stāvēt pie liesmojošas krāsns un izstieptām rokām šai ellišķīgajā karstumā vairākas stundas no vietas maisīt divsimt kilogramu smago, līdz baltkvēlei nokaitēto metāla masu, kas apžilbina acis, kuras nedrīkst ne mirkli nolaist, — tāds katorgas darbs sabeidz cilvēku desmit gados.
Svarcs, it kā gribēdams parādīt meistaram, ka ir spējīgs to izturēt, novilka savu matroža blūzi un vilnas kreklu, atsegdams atlēta augumu ar vingriem, spēcīgiem muskuļiem, satvēra kāsi, ar kuru darbojās viens no pudlingētājiem, un sāka strādāt.
Redzēdams, ka viņš lieliski tiek galā ar savu uzdevumu, meistars nevilcinoties atgriezās kantorī.
Jaunais strādnieks līdz pusdienas pārtraukumam cītīgi pudlingēja čuguna stieņus. Bet — vai nu viņš strādāja pārlieku dedzīgi, vai arī nebija brokastīs kārtīgi iestiprinājies darbam, kas prasa tādu fizisku spēku, — drīz vien viņš likās pagalam noguris un pārpūlējies. Tik pārpūlējies, ka to ievēroja brigādes vecākais.
— Tu, puis, nederi par pudlingētāju, — viņš sacīja, — un darītu labi, ja tūlīt lūgtu, lai tevi pārceļ uz citu sektoru. Vēlāk tas vairs nebūs iespējams.
Svarcs pretojās. Tas esot tikai pārejošs nogurums! Viņš varot pudlingēt tāpat kā jebkurš cits.
Tomēr brigādes vecākais uzrakstīja ziņojumu, un jaunekli nekavējoties izsauca galvenais inženieris.
Inženieris pārbaudīja viņa dokumentus, pakratīja galvu un bargi noprasīja:
— Vai Bruklinā jūs strādājāt par pudlingētāju?
Svarcs samulsis nodūra acis.
— Es redzu, ka man neatliek nekas cits kā atzīties, — viņš sacīja. '— Tur es strādāju par metāllējēju. Cerēdams vairāk nopelnīt, gribēju izmēģināt roku pudlingēšanā.
— Visi jūs esat vienādi, — inženieris sacīja, paraustīdams plecus. — Divdesmit piecu gadu vecumā jūs gribat veikt to, kas tikai retumis trīsdes- mitpiecgadīgam vīram pa spēkam! Vai jūs esat labs metāllējējs galu galā?
— Pēdējos divus mēnešus man bija pirmā kategorija.
— Tādā gadījumā jūs būtu pareizāk darījis, palikdams turpat! Seit jūs sāksit ar trešo kategoriju. Jūs vēl varat būt laimīgs, ka tik viegli ļauju jums mainīt sektoru!
Inženieris uzrakstīja dažus vārdus uz caurlaides, sazinājās pa stiepju telegrāfu ar kantori un
sacīja:
— Atdodiet žetonu, izejiet no ceha un dodieties tieši uz «O» sektoru pie vecākā inženiera.
Tās pašas formalitātes, kas bija aizkavējušas Svarcu pie «K» sektora vārtiem, sagaidīja viņu «O» sektorā. Arī tur, tāpat kā no rīta, viņš tika iztaujāts, pieņemts un nosūtīts pie meistara, kas viņu ieveda metāllietuvē. Seit darbs ritēja klusāk un metodiskāk.
— Sis ir mazs cehs, kur lej tikai četrdesmit- divmilimetrīgos lielgabalus, — sacīja meistars. — Vienīgi pirmās kategorijas strādnieki tiek ielaisti hallēs, kur lej lielos lielgabalus.
Tomēr «mazais» cehs bija vismaz simtpiecdes- mit metrus garš un savus sešdesmit piecus metrus plats. Pēc visai pavirša Svarca aprēķina, tajā bija vismaz sešsimt tīģeļu, kas — atkarībā no apmēriem — pa četri, astoņi vai divpadsmit bija novietoti krāsnīs visgarām ceha sienām.
Cauri visam ceham pa vidu stiepās tranšeja ar veidnēm, kur lēja izkausēto tēraudu. Abās pusēs tranšejai bija sliedes, pa kurām brīvi slīdēja celtnis, kas pārvietoja milzum smagos metāla stieņus, kur vajadzīgs. Tāpat kā pudlingēšanas cehā, arī šai hallē vienā galā bija dzelzceļa sliedes, pa kurām vagoni atveda kausēto tēraudu, bet otrā galā — sliedes, pa kurām aizveda izlietos lielgabalus.
Pie katras veidnes stāvēja strādnieks ar dzelzs stieni rokās un uzraudzīja kušanas temperatūru tīģeļos.
Darba paņēmieni, kurus Svarcs bija redzējis jau citur, te bija pilnīgoti līdz iespējamām robežām.
Kad kausējums bija gatavs un vajadzēja notikt liešanai, ieskanējās signālzvaniņš. Tūlīt pie katras krāsns saskaņotā, stingri ritmiskā solī piegāja pa divi vienādā auguma strādniekiem, turot uz pleciem garu dzelzs stieni.
Pie veidnes nostājās brigadieris ar svilpīti un hronometru rokās. Pēc viņa svilpiena abi strādnieki, kas stāvēja pie pirmās krāsns, ar knaiblēm izvilka tīģeli no uguns un pakāra uz kāša stieņa galā. Sekoja vesela virkne citas nokrāsas svilpienu, un abi vīri līganām kustībām izgāza tīģe]a saturu atbilstošā caurulē. Pēc tam tukšais, nokaitušais tīģelis tika iemests lielā kubulā.
Bez pārtraukuma, ar precīzi aprēķinātiem starplaikiem, kas nodrošināja regulāru un pastāvīgu metāla plūsmu, citu krāšņu apkalpes rīkojās tieši tāpat.
Precizitāte bija tik ārkārtīga, ka desmitdaļu sekundes pēc beidzamā tīģeļa izgāšanas tas jau bija iesviests kubulā. Šķita, ka to visu veic kāds akls mehānisms, nevis simt cilvēku sasprindzināts gribasspēks. Tomēr šo brīnumu panāca nelokāma disciplīna, pieredzē iegūta prasme un ārkārtīgi ritmiska visu kustību saskaņotība.
Svarcs, liekas, bija pieradis pie šāda darba procesa. Viņu nostādīja pārī ar tāda paša auguma strādnieku un pēc izmēģinājuma ne visai svarīgā lējumā atzina par loti labu sava amata pratēju. Dienas beigās brigādes vecākais pat apsolīja viņam drīzu paaugstinājumu.
Septiņos vakarā atstājis «O» sektoru un izgājis no Tērauda pilsētas, Svarcs vispirms devās uz viesnīcu pēc savas ceļasomas. Iedams tālāk pa vienu no ārējiem ceļiem, viņš drīz vien sasniedza ēku puduri, ko bija ievērojis jau no rīta, un tur bez kādam grūtībām atrada mitekli pie kādas lādzīgas sievietes, kura «pieņēma pansijā».
Tomēr šis jaunais strādnieks pēc vakariņām negāja vis meklēt alus pārdotavu kā citi. Viņš tūlīt ieslēdzās savā istabā, izvilka no kabatas tērauda gabaliņu, kuru, bez šaubām, bija pacēlis pudlingēšanas cehā, un «O» sektorā paņemtu ših- tas gabalu; kūpošās lampas gaismā viņš tos ļoti uzmanīgi apskatīja.
Pēc tam viņš izņēma no ceļasomas biezu kladi kartona vākos un, pāršķīris vairākas lappuses, kas bija pierakstītas dažādām piezīmēm, formulām un aprēķiniem, sāka rakstīt labā franču valodā, taču piesardzības dēļ lietodams šifru, kura atslēga bija zināma tikai viņam:
«10. novembris. Stālštatē. — Pudlingēšanas metodē nav nekā sevišķa, ja nerunā, protams, par dažādām un relatīvi zemām temperatūrām, izdarot pirmo un otro kausēšanu saskaņā ar Cernova likumiem. Metālliešana notiek pēc Krupa paņēmieniem, tikai ar patiešām apbrīnojamu kustību precizitāti. Tieši šī precizitāte ir vāciešu panākumu pamatā. Tā izskaidrojama ar ģermāņu rasei iedzimto muzikalitāti. Angļi nekad nesasniegs tādu pilnību: kaut arī viņiem būtu disciplīna, tomēr trūkst tik attīstītas dzirdes. Turpretī frančiem, kas ir labākie dejotāji pasaulē, tas būtu viegli panākams. Tātad pagaidām nav nekā noslēpumaina šīs apbrīnojami labi organizētās ražošanas panākumos. Rūdas paraugi, kurus paņēmu kalnos, ir ļoti līdzīgi mūsu labākajai dzelzs rūdai. Akmeņogļu kvalitāte patiešām ir ļoti augsta un metalurģijai piemērota, tomēr nekādas citas neparastas īpašības tām nepiemīt. Nav šaubu, ka Sulces rūpnīcā izejvielas vispirms tiek rūpīgi attīrītas no visiem piejaukumiem, taču tas nemaz nav tik grūti izdarāms. Tagad, lai Šī problēma būtu pilnīgi noskaidrota, man tikai jānosaka ugunsdrošo mālu sastāvs, no kuriem izgatavoti tīģeļi un me- tālliešanas veidnes un caurules. Kad tas būs skaidrs un mūsu metāllējēji iemanīsies rīkoties tikpat precīzi un disciplinēti, manuprāt, mēs veiksim to pašu, ko viņi! Pagaidām gan esmu redzējis tikai divus sektorus, bet to ir vismaz divdesmit četri, nerunājot par centrālo aparatūru, plānu un modeļu daļu un slepeno kabinetu. Ko gan viņi varētu perināt šai alā? No kā jābaidās mūsu draugiem pēc Sulces draudiem tagad, kad viņš saņēmis savu mantojuma daļu?»
Ar šiem jautājumiem Svarcs beidza. Juzdamies diezgan noguris pēc pirmās darba dienas, viņš izģērbās, ielīda šaurā gultiņā, kas bija neērta kā visas vācu gultas, aizkūpināja pīpi un sāka smēķēt, lasīdams kādu vācu grāmatu. Bet viņa domas bija citur. Pakšķinādams pīpi, viņš laida gaisā gaišus smaržīgus dūmu gredzenus.
Beidzot viņš nolika grāmatu un ilgi gulēja nekustīgi, domās nogrimis, it kā risinādams kādu grūtu problēmu.
— Lai tas man maksātu ko maksādams, — viņš pēkšņi izsaucās, — un kaut arī pats velns man stātos ceļā, es tomēr atklāšu profesora Sulces noslēpumu un izzināšu, kādus nodomus viņš perina pret Franču pilsētu!
Svarcs aizsnaudās, pusmiegā izrunādams doktora Sarrazena vārdu, taču miegā viņa lūpas čukstēja citu vārdu — mazās meitenes Zannasvārdu. Viņa atmiņās tā aizvien vēl bija maza meitene kā viņu šķiršanās brīdī, lai gan pa to laiku Zanna jau bija izaugusi par jaunavu. Tāda parādība viegli izskaidrojama ar parastajiem domu asoci- ēšanās likumiem: doma par labo doktoru Sarra- zēnu dabiski saistījās ar atmiņām par viņa meitu. Un, kad, otrā rītā pamodies, Svarcs jeb, pareizāk sakot, Marsels Brukmanis, vēl arvien domāja par Zannu, viņš nebūt nebrīnījās par to, bet saskatīja šai faktā vēl lielāku pierādījumu tam, cik pareizi ir Stjuarta Milla psiholoģijas principi.