Bauera kundze, labā sieviete, kuras viesmīlību baudīja Marsels Brukmanis, bija kalnrača atraitne, pēc izcelsmes šveiciete. Viņas vīrs pirms četriem gadiem bija aizgājis bojā kādā no katastrofām, kas ik mirkli var apdraudēt og|rača dzīvību. Rūpnīca maksāja viņai nelielu pensiju — trīsdesmit dolāru gadā; tai klāt nāca niecīgā īres maksa par mēbelētu istabu un alga, ko ik svētdienu pārnesa viņas dēlēns Kārlis.
Lai gan zēnam bija tikai trīspadsmit gadu, viņš jau strādāja akmeņogļu raktuvēs: viņa uzdevums bija, kad brauca garām vagonetes ar oglēm, aizvērt un atvērt vienu no vārstuļiem, kas šahtā nepieciešami ventilācijai un nodrošina pareizu gaisa cirkulāciju. Tā kā mājiņa, kuru rentēja viņa māte, atradās pārāk tālu no Albrehta šahtas, lai zēns varētu katru vakaru pārrasties dzīvoklī, tad viņam tika uzticēts vēl papildu naktsdarbiņš turpat raktuvē: viņam bija jāuzrauga un jāsukā seši zirgi apakšzemes stallī, kamēr īstais zirgkopis nakšņoja mājās.
Tā gandrīz visa mazā Kārļa dzīve pagāja piecsimt metru dziļumā zem zemes. Diena viņš stāvēja savā sargpostenī pie ventilatora, naktī gulēja uz salmiem blakus zirgiem. Tikai svētdienu rītos viņš atgriezās virszemē, dienas gaismā, un varēja dažas stundas baudīt to, ko dzīve sniedz katram cilvēkam: saules spožumu, debess zilumu un mātes smaidu.
Viegli iedomāties, ka, pēc tādas darba nedējas iznākot no šahtas, viņam nebūt nebija «labi kopta» bērna izskats. Viņš drīzāk līdzinājās pasaku rūķītim, skursteņslauķim vai nēģerēnam. Tāpēc Bauera kundze parasti vairāk nekā stundu ņēmās viņu mazgāt, nežēlodama ziepes un karstu ūdeni. Tad māte lika viņam apģērbt labu biezas zaļas vadmalas uzvalciņu, kas bija pašūts no tēva vecajām drēbēm un visu nedēļu karājās lielajā egles koka skapī, un no šā brīža līdz pat vakaram viņa nebeidza priecāties par savu Kārli, uzskatīdama to par glītāko zēnu pasaulē.
Nomazgāts no ogļu putekļiem, Kārlis patiešām neizskatījās sliktāks par citiem zēniem. Gaišie, zīdainie mati un zilās, maigās acis ļoti labi saderējās ar viņa ārkārtīgi bālo sejas ādu; taču savam vecumam viņš bija pārlieku maza auguma. Dzīve bez saules padarīja viņu mazasinīgu un vārgulīgu kā nīkulīgu stādu pagrabā, un droši vien, ja kāds pārbaudītu zēna asiņu sastāvu ar doktora Sarrazena izgudroto asinsķermenīšu skaitītāju, tas atklātu, ka viņam trūkst sarkano asinsķermenīšu.
Pēc rakstura viņš bija kluss, flegmātisks, rāms zēns, tomēr ar zināmu lepnumu, ko pastāvīgi draudošo briesmu apziņa, regulārais darbs un gandarījums par pārvarētajām grūtībām piešķir visiem ogļračiem.
Vislielākā laime zēnam bija apsēsties blakus mātei pie četrstūrainā galda istabas vidū un spraust uz kartona gabala šausmīgus kukaiņus,
kurus viņš lielā vairumā pārnesa no pazemes. Mitrajā un nemainīgajā raktuvju atmosfērā ir sava īpaša dzīvnieku pasaule, ko dabzinātnieki vēl maz izpētījuši, tāpat kā uz akmeņogļu šahtas sienām sastopami dīvainas augu valsts pārstāvji: zaļganīgas sūnas, vēl neaprakstīti sēņaugi, spil- vots pelējums. To bija ievērojis inženieris Maul- smīls, kaislīgs entomologs, kurš bija apsolījis Kārlim vienu ekī par katru jaunas sugas paraugu, ko zēns viņam atnesīs. Tādas izredzes vispirms pamudināja zēnu rūpīgi pārmeklēt visus raktuves kaktus un pamazām padarīja arī viņu pašu par kolekcionāru. Tagad jau viņš vāca kukaiņus pats savai kolekcijai.
Turklāt viņš neaizrāvās tikai ar zirnekļiem un mitrenēm vien. Savā vientulībā viņš bija cieši sadraudzējies ar diviem sikspārņiem un vienu lielu lauku peli. Viņš pat apgalvoja, ka šie trīs dzīvnieki esot visgudrākie un visjaukākie zvēri pasaulē, gandrīz vēl vairāk attīstītu prātu nekā viņa zirgi ar garu, zīdainu spalvu un spīdīgu muguru, lai gan arī par zirgiem Kārlis stāstīja tikai ar sajūsmu.
Sevišķi mīļš Kārlim bija gudrais Blērs-Atols, vecākais zirgs stallī: pirms sešiem gadiem tas bija nolaists pazemē, piecsimt metru zem jūras līmeņa, un kopš tā laika nekad vairs nebija redzējis dienas gaismu. Tagad jau zirgs bija kļuvis gandrīz pavisam akls. Bet cik labi viņš pazina apakšzemes labirintus! Kā viņš prata, vagoneti vilkdams, pagriezties pa labi un kreisi, nekad ne par soli nekļūdoties! Kā viņš vienmēr īstajā brīdī apstājās pie ventilatora, turklāt tādā atstatumā, lai varētu atvērt tā vārstuli! Cik draudzīgi viņš zvie- dza rītos un vakaros, kad viņu baroja! Tik jauks, labs, piemīlīgs zirdziņš!
— Tici man, māt, •— Kārlis stāstīja, — viņš patiešām nobučo mani, berzēdams purnu gar manu vaigu, kad es pieliecu galvu viņam klāt! Un vai zini, cik tas ir ērti, ka Blēram-Atolam ir pašam savs pulkstenis galvā! Ja nebūtu viņa, mēs visu nedēju tā ir nezinātu, vai ir diena vai nakts, rīts vai vakars.
Tā puišelis pļāpāja, un Bauera kundze sajūsmināta klausījās viņā. Arī Kārļa māte mīlēja Blēru-Atolu, kam tik ļoti bija pieķēries dēlēns, un laiku pa laikam aizsūtīja zirgam kādu cukura gabaliņu. Ko viņa dotu, lai varētu kaut reizi uzmest acis vecajam, labajam zirgam, kuru bija pazinis viņas nelaiķa vīrs! Tai pašā laikā viņai gribējās arī paskatīties uz drūmo vietu, kur pēc sprādziena tika atrasts nabaga Bauera pārogļojies līķis … Bet sievietes nelaida iekšā raktuvēs, un viņai vajadzēja apmierināties ar dēlēna bezgalīgajiem stāstiem.
Bet viņa jau labi pazina šo raktuvju šahtu, lielo, melno bezdibeni, no kura nebija atgriezies viņas vīrs! Cik reižu viņa bija gaidījusi pie milzīgās, astoņpadsmit pēdu diametra vaļējās rīkles, ar skatienu pavadīdama dubultsienu ozolkoka kabīni, kurā gar tēstu akmeņu mūri slīdēja trosēs piestiprinātās, uz tērauda trīšiem uzkārtās lifta mucas! Cik bieži viņa bija aplūkojusi šahtas augsto ārējo karkasu, tvaika mašīnas telpas, tabeļveža kabīni! Cik reižu viņa bija sildījusies pie vienmēr kvēlojošām oglēm milzīgam dzelzs grozam līdzīgajā kaltētavā, kur ogļrači, izniruši no šahtas bezdibeņa, žāvē savas drēbes un nepacietīgākie pīpmaņi aizsmēķē pīpes! Cik pierasta viņai bija šo elles vārtu čīkstoņa! Gan saņēmēji, kas atkabina ar akmeņoglēm pielādētās vagonetes, gan piekabinātāji, gan šķirotāji, gan mazgā-
taji, gan mehāniķi un kurinātāji — visi viņai bija pazīstami, visus viņa bija vairākkārt redzējusi ejam uz darbu un atkal atgriežamies.
To, ko viņai nebija iespējams redzēt, viņa skatīja gara acīm, iztēlodamās, kā lifta muca slīd aizvien dziļāk, aiznesot līdzi cilvēku saujiņu, kuru vidū kādreiz bija viņas vīrs, bet tagad — viņas vienīgais bērns.
Viņa dzirdēja, kā ogļraču balsis un smiekli kļūst arvien tālāki un klusāki, līdz izgaist kaut kur dziļumā. Domās viņa pavadīja lifta kabīni, kas slīdēja aizvien zemāk un zemāk pa šauro, vertikālo eju, kamēr nolaidās piecsimt vai sešsimt metru dziļumā: pieci vai seši simti metru — tas jau četrreiz pārsniedz vislielākās piramīdas augstumu! Iztēlē viņa redzēja, kā apstājas kabīne un cilvēki steidzas izkāpt.
Nu jau tie izklīst savā apakšzemes pilsētā, cits nogriezdamies pa labi, cits pa kreisi; vedēji dodas pie savām vagonetēm; atšķaidītāji, apbruņojušies ar dzelzs kapli, steigšus brūk virsū akmeņogļu slānim; uzbērēji aizpilda atšķaidījuma vietas ar drošu materiālu; nostiprinātāji apšuj ar koka paneļiem neapmūrētās ejas; ceļa strādnieki labo dzelzceļu, liek sliedes; mūrnieki mūrē velves.
No galvenās šahtas sākas centrālā eja, kura kā plats bulvāris aizstiepjas līdz otrai šahtai trīs vai četrus kilometrus tālāk. No turienes taisnā leņķī uz visām pusēm ved šaurākas ejas un tām paralēli vēl papildejas. Starp šiem ceļiem slejas mūri, akmeņogļu vai klinšu izveidoti pīlāri. Un tas viss ir regulārs, četrstūrains, masīvs, melns!
Un šai labirintā ar vienādi platām un garām ejām gāzes drošo lampu gaismā kustas, strādā, sarunājas vesela armija puskailu ogļraču.
Bauera kundze to visu bieži fitēlojās, kad, palikusi viena, domās iegrimusi, sēdēja pie pavarda.
Sajā eju krustojumā viņa sevišķi skaidri redzēja vienu eju, kuru pazina labāk par citām, — to, kuras ventilatora durtiņas atvēra un aizvēra viņas mazais Kārlis.
Kad pienāca vakars, dienas maiņas strādnieki atkal uzbrauca virszemē un viņus aizstāja nakts maiņas strādnieki. Bet mazais Kārlis nekāpa līdz ar citiem lifta kabīnē. Viņš devās uz zirgu stalli pie sava mīluļa Blēra-Atola, pabaroja to ar auzām un sienu, tad pats paēda aukstas vakariņas, ko viņam atsūtīja no virszemes, kādu brīdi parotaļājās ar lauku peli, kas gulēja viņam pie kājām, un abiem sikspārņiem, kuri smagi lidinājās ap galvu, pēc tam turpat arī aizmiga uz salmu cisām.
Cik skaidri Bauera kundze to visu iztēlojās, cik labi jau no pusvārda saprata katru sīkumu, par ko stāstīja Kārlis!
— Vai zini, māmiņ, ko man vakar pateica inženieris Maulsmīla kungs? Viņš sacīja: ja es kādā no tuvākajām dienām pareizi atbildēšot uz viņa jautājumiem aritmētikā, viņš ņemšot mani par palīgu un likšot turēt mērlenti, kad ar kompasu nospraudīs plānus raktuvē. Liekas, viņi domā taisīt jaunu eju, kas savienos mūsu šahtu ar Vēbera šahtu, un tur būs pamatīga noņemšanās, lai viss iznāktu precīzi.
— Patiešām! — Bauera kundze sajūsmināta iesaucās. — Un Maulsmīla kungs runāja par to ar tevi!
Un viņa jau iztēlojās, kā dēls tur mērlenti, kas stiepjas pa visu garo eju, kamēr inženieris, raudzīdamies kompasā, pieraksta skaitļus piezīmju grāmatiņā un nosaka jaunā štreka virzienu.
— Diemžēl nav neviena, kas man paskaidrotu to, ko es aritmētikā nesaprotu, — Kārlis turpināja, — un es baidos, ka nepratīšu atbildēt pareizi uz visiem jautājumiem.
Tad Marsels, kas klusēdams sēdēja kaktā pie pavarda un smēķēja savu pīpi, iejaucās sarunā un sacīja zēnam:
— Parādi man, kas tev nav saprotams, varbūt es varēšu tev to izskaidrot.
— Jūs? — Bauera kundze neticīgi iejautājās.
— Protams, — Marsels atbildēja. — Vai jūs domājat, ka es neko neiemācos vakara kursos, kurus kārtīgi apmeklēju ik dienas pēc vakariņām? Skolotājs ir ļoti apmierināts ar mani un saka, ka es varētu viņam palīdzēt, nodarbodamies ar nesekmīgajiem.
Marsels tūlīt iegāja savā istabā un pēc brīža atgriezās ar tīru burtnīcu. Apsēdies blakus zēnam, viņš jautāja, kas tam uzdevumā esot nesaprotams, un tik labi visu paskaidroja, ka mazais Kārlis izbrīnījies pavisam viegli atrisināja uzdevumu.
No šīs dienas Bauera kundze sāka cienīt savu īrnieku un Marsels arvien vairāk pieķērās savam mazajam draugam.
Turklāt arī rūpnīcā viņš bija priekšzīmīgs strādnieks un drīz vien viņu paaugstināja sākumā par otrās, pēc tam — par pirmās klases metāllējēju.
Katru ritu tieši septiņos Marsels iegaja pa sektora «O» vārtiem un katru vakaru pēc vakariņām devās uz kursiem, ko vadīja inženieris Trubners. Vienlīdz cītīgi viņš mācījās ģeometriju, algebru un rasēšanu, un viņa neparasti straujās sekmes pārsteidza skolotāju. Divus mēnešus pēc iestāšanās darbā Sulces rūpnīcā visi uzskatīja jauno strādnieku par visspējīgāko puisi ne tikai «O» sektorā, bet pat visā Tērauda pilsētā. Ziņojums, ko viņa tiešais priekšnieks nosūtīja trimestra beigās, ietvēra šādu oficiālu raksturojumu:
«Svarcs (Johans), divdesmit sešus gadus vecs, pirmās klases metāllējējs. Uzskatu par savu pienākumu vērst centrālās administrācijas uzmanību uz šo ārkārtīgi spējīgo darbinieku, kas izceļas tiklab ar savām teorētiskajām zināšanām, kā praktiskajām iemaņām un ļoti spilgtām izgudrotāja spējām.»
Tomēr bija vajadzīgs ārkārtējs gadījums, lai augstākā priekšniecība beidzot pievērstu Marse- lam uzmanību. Tāds gadījums radās, kā tas allaž notiek agri vai vēlu; tikai diemžēl tas radās ļoti traģiskos apstākļos.
Kādu svētdienas rītu, dzirdēdams pulksteni nositam desmit, Marsels bija ļoti izbrīnījies, ka viņa mazais draugs Kārlis vēl nav pārradies mājās. Viņš nokāpa lejā pajautāt, vai Bauera kundze nezina aizkavēšanās iemeslu. Bauera kundze pati bija ļoti satraukta: Kārlim vajadzējis būt mājās jau vismaz pirms divām stundām. Redzēdams mātes bažas un nemieru, Marsels piedāvājās iet un uzzināt, kas noticis, un viņš sāka soļot uz Al- brehta šahtas pusi.
Ceļā viņš satika vairākus kalnračus un apjautājās, vai tie nav zēnu redzējuši. Saņēmis noliedzošu atbildi un uzsaucis «Glūck auf!», kas ir parastais vācu ogļraču sveiciens un nozīmē «Laimīgi izkļūt virszemē!», Marsels devās tālāk.
Ap vienpadsmitiem viņš sasniedza Albrehta šahtu. Šodien te nebija rosīgās kņadas kā darbdienu rītos. Tikai kāda jauna «modiste» (tā kalnrači jokodamies iedēvējuši ogļu šķirotājas) tērzēja ar tabeļvedi, kura pienākums bija pat svētku dienās dežurēt pie šahtas ieejas.
— Vai neesat redzējis iznākam ārā mazo Kārli Baueru, kam ir 41902. numurs? — Marsels jautāja ierēdnim.
Dežurants paskatījās sarakstā un pakratīja galvu.
— Vai ir vēl kāda izeja no raktuves?
— Nē, šī ir vienīgā. Otra, ko cērt ziemeļu pusē, vēl nav gatava.
— Tātad zēns ir lejā?
— Noteikti. Un tas ir patiešām savādi, jo svētdienās tur paliek tikai pieci dežurējošie uzraugi.
— Vai es drīkstu nolaisties lejā ievākt ziņas?
— Bez atļaujas nedrīkst.
— Bet varbūt noticis nelaimes gadījums? — ieminējās jaunā «modiste».
— Svētdienās nekādi nelaimes gadījumi nav iespējami.
— Bet man taču jāzina, kas noticis ar zēnu! — Marsels neatlaidās.
— Parunājiet ar mašīnu daļas meistaru, ja tikai viņš vēl ir šeit…
Par laimi, meistars bija aizkavējies kantorī. Ģērbies svētdienas uzvalkā ar tik cieti iestīvinātu apkaklīti, ka tā izskatījās it kā no skārda, viņš vēl kaut ko skaitļoja. Būdams gudrs un cilvēcīgi atsaucīgs vīrs, viņš tūlīt saprata Marsela bažas.
— Iesim paskatīties, kas tur īsti ir, — viņš sacīja.
Devis rīkojumu dežurējošajam mehāniķim ķerties pie troses, viņš jau grasījās nolaisties šahtā kopā ar jauno strādnieku.
— Vai Galibēra aparātu jums nav pie rokas? — Marsels jautāja. — Tie varētu noderēt. ..
— Jums taisnība. Nekad nevar zināt, kas tur apakšā notiek.
Meistars sameklēja skapī divus cinka rezervuārus, kas izskatījās stipri līdzīgi šifoniem, ar kuriem uz muguras atspirdzinošu dzērienu pārdevēji staigā pa Parīzi. Tie bija trauki ar saspiestu gaisu, ko divas gumijas caurules ar raga uzgali aizvadīja līdz mutei. Sos traukus ar gaisu piepilda īpašas plēšas, kas konstruētas tā, ka pašas pilnīgi iztukšojas. Kad nāsis aizspiestas ar koka knaib- lītēm, cilvēks, apgādāts ar tādām gaisa rezervēm, var droši uzturēties visindīgākajā atmosfērā.
Pienācīgi sagatavojušies, meistars un Marsels iekāpa mucveidīgajā kabīnē, trose sāka ritināties vaļā, un viņi pamazām slīdēja aizvien zemāk. Divu nespodru elektrisko spuldzīšu gaismā tērzēdami, viņi nolaidās pazemē.
— Jums nu gan ir dzelzs nervi, jūs taču nepiederat pie mūsējiem! — meistars sacīja. — Esmu redzējis cilvēkus, kas nekādi nevar saņemt dūšu un laisties lejā vai arī tup kā trusīši, ierāvušies mucas kaktā.
— Tiešām? — Marsels atjautāja. — Man tas nav nekas. Taisnība, es gan jau pāris reižu esmu bijis raktuvēs.
Drīz viņi sasniedza šahtas galu. Arī sargs, kas dežurēja galvenajā laukumā, nebija redzējis mazo Kārli.
Viņi devās uz stalli. Zirgi tur bija vieni paši un acīmredzot briesmīgi garlaikojās. Vismaz to varēja secināt pēc priecīgajiem zviedzieniem, ar kādiem Blērs-Atols apsveica šos trīs cilvēkus. Uz naglas bija pakārta Kārļa mugursoma, un kakta blakus zirgu skrāpim mētājās aritmētikas grāmata.
Marsels tūlīt vērsa uzmanību uz to, ka stallī nav Kār]a laternas: vēl viens pierādījums, ka zēnam jābūt tepat raktuvēs.
— Var jau būt, ka viņu apracis kāds neliels nogruvums, — meistars sacīja, — bet tas ir maz ticams. Kas gan viņam svētdienā meklējams cirtnē?
— Bet varbūt viņš pirms došanās mājup gājis medīt kukaiņus? — ieminējās sargs. — Viņš jau ir traks uz kukaiņiem!
Pa to laiku pienākušais staļļpuisis apstiprināja šādu iespēju. Viņš bija redzējis Kārli aizejam jau pirms septiņiem ar laternu rokā.
Neatlika nekas cits kā sākt cītīgu meklēšanu. Ar svilpieniem tik atsaukti pārējie sargi, pēc lielā raktuvju plāna sadalīja iecirkņus, un katrs ar savu lampu rokā devā"S pārmeklēt viņam norādītās ejas un sānejas.
Divās stundās visas raktuves bija izstaigātas, un visi septiņi vīri atkal sastapās galvenajā laukumā. Nekur nebija atrastas ne mazākā nogruvuma pēdas, bet nekur nebija arī ne pēdu no Kārļa. Meistars, kuru varbūt jau sāka mocīt izsalkums, izteica domu, ka zēns varējis arī nepamanīts iziet no šahtas un tagad, kas zina, sēž mierīgi mājās, taču Marsels, tādu iespēju nepieļaudams, uzstāja, ka jāturpina meklēšana.
— Un kas ir te? — viņš jautāja, norādīdams raktuvju plānā uz rajonu, kas bija apzīmēts ar tādiem pašiem punktiņiem, ar kādiem ģeogrāfiskās kartēs mēdz apzīmēt vēl neizpētītas zemes Arktikā.
— Tā ir pagaidām pamestā josla, — meistars atbildēja. — Tur pārtrauca darbus, jo akmeņogļu slānis bija pārlieku plāns.
— Un tur ir pamestas ejas? Tad tieši tur arī jāmeklē! — Marsels sacīja ar tādu pārliecību, ka neviens neiedrošinājās iebilst.
Drīz viņi sasniedza ieeju galerijā, kur, spriežot pēc noglumējušajām, appelējušajām sienām, darbi laikam gan bija pārtraukti jau pirms vairākiem gadiem. Labu brīdi viņi gāja, neatklādami nekā aizdomīga, bet tad pēkšņi Marsels viņus apturēja un jautāja:
— Vai jūs nejūtat smagumu locekļos un sāpes galvā?
— Patiešām! Kā tad! — biedri atbildēja.
— Man jau pirms mirkļa uznāca reibonis, — Marsels turpināja. — Te noteikti ir ogļskābā gāze! Vai jūs neatļautu man aizdegt sērkociņu? — viņš jautāja meistaram.
— Protams, manu zēn, aizdedziniet.
Marsels izņēma no kabatas sērkociņu kārbiņu, uzvilka sērkociņu un noliecies tuvināja liesmiņu zemei. Tā acumirklī nodzisa.
— Tā jau es domāju… — viņš sacīja. — Gāze, kas ir smagāka par gaisu, turas pie pašas zemes… Nevajag te palikt. Es runāju par tiem, kam nav Galibēra aparāta. Ja esat ar mieru, meistar, meklēsim tālāk divatā.
Tā arī vienojušies, meistars un Marsels katrs paņēma zobos sava aparāta uzgali, aizspieda nāsis ar koka knaiblītēm un devās tālāk pa vienu no pamestajām ejām.
Pēc minūtēm piecpadsmit viņi atgriezās, lai atjaunotu gaisa rezerves, un, to izdarījuši, turpināja meklēšanu.
Pēc trešās atelpas viņu pūles vainagojās panākumiem. Tālu tumsā spulgoja zilgana laternas gaismiņa. Viņi skriešus devās turp …
Pie mitrās sienas nekustīgs, jau sastindzis, gulēja mazais Kārlis. Nozilējušās lūpas, sarkanā, asinīm pieplūduši seja, pulss, kas bija apstājies, pauda visu notikušo.
Droši vien viņš bija gribējis kaut ko pacelt no zemes, noliecies un vārda tiešā nozīmē noslīcis ogļskābajā gāzē.
Visas pūles viņu atdzīvināt bija veltīgas. Nāve bija iestājusies jau pirms četrām piecām stundām.
Nākamās dienas vakarā Stālštates jaunajā kapsētā bija par vienu kapa kopiņu vairāk, un Bauera kundze, nabaga atraitne, bija pazaudējusi, tāpat kā agrāk vīru, savu vienīgo bērnu.