Doktora Enternaha, Albrehta šahtas galvenā ārsta, spoži uzrakstītais raports vēstīja, ka trīspadsmit gadus vecais Kārlis Bauers, Nr. 41902, 228. ejas «ventiļnieks», miris no asfiksijas, kas radusies, elpošanas orgāniem uzsūcot lielā vairumā ogļskābo gāzi.
Inženiera Maulsmīla ne mazāk spoži uzrakstītais raports norādīja uz nepieciešamību paplašināt ventilācijas sistēmu un iekļaut tajā arī XIV plāna «B» joslu, kuras ejās lēnām, gandrīz nemanāmi iesūcas indīgā gāze.
Visbeidzot, īss tā paša inženiera ziņojums vērsa priekšniecības uzmanību uz meistara Raijera un pirmās klases metāllējēja Johana Svarca pašaizliedzīgo rīcību.
Astoņas vai desmit dienas vēlāk, kad jaunais strādnieks iegāja vārtu sarga istabiņā paņemt savu žetonu, viņš atrada uz naglas šādu pavēli:
«Metāllējējam Svarcam šodien pulksten desmitos ierasties ģenerāldirektora kantori, Centrālajā iecirknī, «A» iela un vārti. Drēbes — izejamās.»
«Beidzot!» Marsels nodomāja. «Ilgi viņi lika man gaidīt, bet nu tas brīdis ir klāt!»
Sarunās ar biedriem un savās svētdienas pastaigās ap Stālštati Marsels bija uzzinājis par pilsētas vispārējo organizāciju pietiekami daudz, lai saprastu, ka atļauja ieiet Centrālajā iecirknī nav tik viegli iegūstama. Par to pat klīda visādas leģendas. Stāstīja, ka ziņkārīgie, kas mēģinājuši ielavīties aizliegtajā joslā, tā arī neesot vairs atgriezušies; ka strādniekiem un ierēdņiem, pirms viņus tur ielaiž, jāizpildot vesela virkne noslēpumainu ceremoniju, viņiem esot svinīgi jāzvēr, ka viņi nevienam nestāstīs, ko tur redzējuši un dzirdējuši; par zvēresta pārkāpšanu nežēlīgā, slepenā tiesa piespriežot nāves sodu … Apakšzemes dzelzceļš savienojot šo svētnīcu ar pilsētas ārējo joslu. Naktīs vilcieni turp aizvedot nepazīstamus viesus … Reizēm tur notiekot pašas augstākās padomes sēdes un apspriedēs piedaloties noslēpumainas personas…
Marsels nebūt nebija tik lētticīgs, lai uzskatītu šos nostāstus par patiesiem, taču viņš zināja, ka to pamatā ir gluži reāls fakts: iekļūt centrālajā sektorā bija ārkārtīgi grūti.
No visiem strādniekiem, ko viņš pazina — un Marsela draugu vidū bija gan kalnrači, gan ogļrači, gan formētāji, gan domnas strādnieki, gan brigadieri, gan namdari un kalēji —, neviens nekad nebija iegājis pa «A» vārtiem.
Juzdams dziļu ziņkāri un tai pašā laikā slepenu prieku, viņš noteiktajā stundā ieradās pie šiem vārtiem. Drīz vien viņš varēja pārliecināties, ka te tiešām ievēro visstingrāko piesardzību.
Pirmkārt, Marselu jau gaidīja. Divi vīri pelēkos formas ģērbos ar zobenu pie sāniem un revolveri aiz jostas stāvēja vārtu sarga ložā. Sai telpai, tāpat kā mūķenes vārtsardzes ložai slēgtā klosterī, bija divas durvis: vienas vērās uz āru, otras — uz iekšu, turklāt tās nekad neatdarījās vienlaikus.
Marsels pasniedza caurlaidi, kas tika rūpīgi pārbaudīta un apzīmogota. Pēc tam, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu, viņš redzēja pavīdam kaut ko baltu: tas bija mutautiņš, ar kuru abi formā ģērbtie vīri cieši aizsēja viņam acis.
Pēc tam, paņēmuši Marselu zem rokas, viņi sāka soļot, nebilzdami ne vārda.
Pēc kādiem divtūkstoš vai trīstūkstoš soļiem bija jāuzkāpj pa kāpnēm, tad atvērās un atkal aizvērās durvis, un Marselam atļāva noņemt apsēju.
Viņš atradās plašā, ļoti vienkāršā telpā, kur bija tikai daži krēsli, melna tāfele un plats rasējamais galds ar visiem rasēšanai nepieciešamajiem piederumiem. Gaisma telpā ieplūda pa augstiem matēta stikla logiem.
Pēc mirkļa ienāca divi cilvēki, kuru stāja un izturēšanās lika domāt, ka tie varētu būt kādas universitātes profesori.
— Jūs rekomendē kā izcili apdāvinātu jaunekli, — viens no viņiem sacīja. — Mēs pārbaudīsim jūsu zināšanas un konstatēsim, vai iespējams jūs pārcelt uz modeļu sekciju. Vai esat ar mieru atbildēt uz mūsu jautājumiem?
Marsels pazemīgi atteica, ka esot gatavs.
Tad abi eksaminētāji pēc kārtas uzdeva viņam jautājumus ķīmijā, ģeometrijā un algebrā. Jaunekļa atbildes bija tik skaidras un precīzas, ka viņus pilnīgi apmierināja. Ģeometriskās ; figūras, ko jaunais strādnieks ar krītu uzzīmēja uz tāfeles, bija stingras, noteiktas, smalkas. Vienādojumu cipari virknējās cieši un pareizi kārtīgās rindās kā izlases pulka karavīri parādē. Viens no viņa pierādījumiem bija pat tik izcils un eksaminatoriem neparasts, ka tie izteica savu izbrīnu un jautāja, kur viņš mācījies.
— Savā dzimtenē Safhauzenā, pamatskolā.
— Jūs, liekas, esat labs zīmētājs.
— Zīmēšana un rasēšana bija mans mīļākais priekšmets.
— Izglītība, ko gūst Šveices skolās, patiešām ir apbrīnojama! — viens no eksaminētājiem sacīja otram. — Mēs jums dodam divas stundas laika šim rasējumam, — viņš turpināja, pasniegdams Marselam visai sarežģītu tvaika mašīnas šķērsgriezuma shēmu. Ja arī šo uzdevumu labi veiksit, jūs tiksit pieņemts ar novērtējumu «Pil^ nīgi apmierinoši, ārpus konkursa».
Palicis viens, Marsels dedzīgi ķērās pie darba.
Kad tieši pēc divām stundām eksaminatori atgriezās, Marsela zīmējums izraisīja viņos tādu apbrīnu, ka abi vienprātīgi pierakstīja apsolītajam vērtējumam vēl šādu piezīmi: «Mums nav otra tik apdāvināta rasētāja.»
Tad pelēkie pavadoņi atkal satvēra jauno strādnieku un ar tādām pašām ceremonijām, tas ir, aizsējuši viņam acis, aizveda uz ģenerāldirektora kabinetu.
. — Jūs iesaka nodarbināt vienā no rasēšanas darbnīcām modeļu daļā, — direktors vērsās pie
Marsela. — Vai esat ar mieru pakļauties visierll mūsu nosacījumiem?
— Man tie nav zināmi, — Marsels atbildēja, — bet es domāju, ka tie būs pieņemami.
— Tie ir šādi: pirmkārt, visu laiku, kamēr tur strādāsit, jums būs jādzīvo savā iecirknī. No tā jūs drīkstat iziet vienīgi ar īpašu atļauju un tikai ārkārtējā gadījumā. Otrkārt, jūs tiekat pakļauts militāram režīmam un no jums prasa absolūtu paklausību priekšniekiem; par katru pārkāpumu draud sods pēc militāriem likumiem. No otras puses, jūs tiekat pielīdzināts aktīvās armijas apakšvirsniekiem un ar kārtējiem paaugstinājumiem varat iegūt visaugstāko dienesta pakāpi. Treškārt, jūs zvērat nekad nevienam neizpaust to, ko redzēsit jums pieejamajā iecirkņa daļā. Ceturtkārt, jūsu vēstules pārbaudīs priekšniecība un sarakstīties jūs drīkstat tikai ar savu ģimeni.
«īsi sakot, es atrodos ieslodzījumā,» Marsels nodomāja, taču atbildēja skaidri un vienkārši:
— Sie noteikumi man liekas taisnīgi, un esmu gatavs tiem pakļauties.
— Labi. Paceliet roku … Dodiet zvērestu … Jūs esat pieņemts par rasētāju ceturtajā darbnīcā. Dzīvokli jums ierādīs. Maltītes varēsit ieturēt tepat, pirmšķirīgā ēdnīcā. Vai mantas jums ir līdzi?
— Nē, kungs. Es jau nezināju, ko no manis vēlas, tāpēc atstāju tās pie saimnieces.
— Tās jums atnesīs, jo tagad jūs vairs nedrīkstat iziet no iecirkņa teritorijas.
«Cik labi, ka manas piezīmes rakstītas šifrā!» Marsels nodomāja. «Tā tikai vēl trūka, lai viņi tās saprastu!»
Pievakarē Marsels jau bija iekārtojies glītā istabiņā kādas lielas ēkas ceturtajā stāvā. Mājas
priekšā bija piašs pagaims, un Marselam radas pirmais priekšstats par turpmāko dzīvi.
Tā nebūt nelikās tik bēdīga, kā viņš sākumā bija domājis. Viņa biedri, ar kuriem viņš iepazinās ēdnīcā, likās rāma, jauka rakstura cilvēki kā jau visi cītīgi darbinieki. Lai mazliet izklaidētos, — jo šai mehāniski vienmuļajā dzīvē ļoti trūka jautrības, — vairāki no viņiem bija izveidojuši orķestri un ik vakaru muzicēja. Sie koncerti nemaz nebija slikti. Retajās brīvajās stundās varēja aiziet uz bibliotēku vai lasītavu, kur bija bagātīgs vērtīgu zinātnisko grāmatu klāsts. Turklāt visiem darbiniekiem obligāti bija jāmācās kursos, kur lekcijas lasīja profesori speciālisti, un diezgan bieži jāiztur pārbaudījumi un konkursi. Tomēr šaurajā vidē trūka gaisa, trūka brīvības. Tā bija pieaugušiem cilvēkiem domāta koledža ar ļoti stingru mācību sistēmu. Lai gan šie ļaudis bija pieradināti pie dzelzs disciplīnas, tomēr apkārtējā atmosfēra nomāca garu.
Ziema pagāja vienā darbā, kam Marsels nodevās ar sirdi un dvēseli. Viņa neizsīkstošo centību, precizitāti rasējumos un izcilās sekmes visos mācību priekšmetos vienprātīgi atzīmēja visi profesori un eksaminētāji, un drīz vien viņš kļuva savā ziņā slavens darbabiedru vidū. Visi atzina viņu par visveiklāko, visatjautīgāko rasētāju, par konstruktoru, kam piemīt visbagātākā izdoma. Ja radās kādas grūtības, visi allaž meklēja Marsela palīdzību. Pat priekšnieki viņa prasmi un pieredzi vērtēja ar cieņu, kādu, par spīti nenoslēpjamai skaudībai, izraisa patiesi nopelni.
Taču, ja, nonākdams modeļu daļas pašā centrā, jauneklis bija cerējis izdibināt visus Tērauda pilsētas noslēpumus, tad viņa cerības nebūt nepiepildījās.
Viņa dzīve ritēja aiz dzelzs restēm, kas trīssimt metru diametrā ieskāva Centrālā iecirkņa sektoru, kur viņš bija ieslēgts. Viņa prāta darbība aptvēra metalurģiskās rūpniecības vistālākās nozares, taču praktiski viņa darbība aprobežojās ar tvaika mašīnu rasēšanu. Viņš konstruēja visdažādākā apjoma un jaudas tvaika mašīnas jebkurai rūpniecības nozarei, tiklab karakuģiem, kā tipogrāfijai, bet tālāk viņa specialitāte nesniedzās. Līdz galējībai novestā darba dalīšana turēja viņu savos žņaugos.
Nostrādājis četrus mēnešus Centrālajā iecirknī, Marsels par Tērauda pilsētas produkciju kopumā zināja tikpat maz kā pirmajā darba dienā. Viņam tikai bija izdevies ievākt dažas vispārīgas ziņas par tā milzu mehānisma uzbūvi, kurā viņš, par spīti saviem nopelniem, bija bezgala sīks zob- ratiņš. Viņš tagad zināja, ka Stālštates, šā milzu zirnekļa tīkla, centrs ir tā sauktais Vērša tornis — ciklopiska būve, kas pacēlās augstu pāri visām apkārtējām ēkām. No leģendārajiem stāstiem ēdnīcā viņš bija uzzinājis, ka Sulces kunga personiskā mītne atrodas torņa pamatnē un tā centru aizņem slavenais «slepenais kabinets». Vēl runāja, ka šī velvētā zāle esot pilnīgi nodrošināta pret ugunsgrēku un no iekšpuses nosegta ar tādām pašām bruņām kā karakuģis no ārpuses, ka tai esot vesela tērauda durvju sistēma ar ātršāvējiem slēdžiem, kas būtu jebkuras vismodernākās bankas lepnums. Starp citu, visi domāja, ka Sulces kungs patlaban beidz darbu pie kāda briesmīga, vēl nebijušas jaudas ieroča, kas nodrošina Vācijai virsvaldību pār visu pasauli.
Lai beidzot izzinātu noslēpumu, Marsels ilgi lauzīja galvu, kā iekļūt tornī, un kala vispārdrošākos plānus, apsvērdams arī iespēju pārģērbties un
rāpties pāri mūrim ar virvju kāpnēm. Taču gribot negribot viņš bija spiests atzīt, ka neviens no plāniem nav realizējams. Tumšie, masīvie mūri, ko naktī apgaismoja spožas starmešu gaismas straumes un nepārtraukti apsargāja pieredzējuši sargkareivji, bija un palika nepārvarams šķērslis, par spīti visām pūlēm. Un, ja arī viņam gluži neticamā veidā izdotos kādā vietā tikt pāri sienai, ko viņš redzētu? Tikai mazu da]iņu, tikai kādu sīkumu, nekad ne visu kopumā!
Vienalga! Viņš bija pats sev zvērējis nepiekāpties un nepiekāpsies. Ja arī šis pārbaudes laiks ilgtu desmit gadus, viņš gaidīs kaut vai desmit gadus. Bet pienāks brīdis, kad noslēpums atklāsies! Tas bija nepieciešami. Un tikmēr Franču pilsēta, laimīgā pilsēta, plauka un zēla, tās iestādes sekmēja vispārējo labklājību un pavēra jaunu, gaišu. apvārsni izmisušajām tautām. Marsels nešaubījās, ka, ņemot vērā tādus latīņu rases panākumus, Sulce stingrāk nekā jebkad nolēmis izpildīt savus draudus. Tam pierādījums bija pati Tērauda pilsēta un darbi, kas tika veikti šim mērķim.
Tā pagāja vairāki mēneši.
Kādā marta dienā, kad Marsels jau tūkstošo reizi bija sev atkārtojis šo Hanibāla zvērestu, pie viņa ieradās viens no pelēkajiem vīriem un pavēstīja, ka ģenerāldirektors vēloties ar viņu runāt.
Augstais amata vīrs viņam sacīja:
— Es saņēmu Sulces kunga rīkojumu aizsūtīt viņam mūsu labāko rasētāju konstruktoru. Tas esat jūs. Sakravājiet savas mantas, lai dotos uz iekšējo sektoru. Līdz ar to jūs esat paaugstināts par leitnantu.
Tā nu tai brīdī, kad Marsels jau gandrīz bija zaudējis visas cerības, viņa varonīgā darba rezul-
tātā radās ilgotā iespēja; tas bija gluži loģiski un dabiski. Marsels par to kļuva tik priecīgs, ka viņa seja neviļus sāka starot.
Direktors turpināja:
— Priecājos, ka man uzdots jums paziņot labo vēsti. Varu tikai mudināt jūs nenovērsties no ceļa, pa kuru tik droši esat gājis līdz šim. Jūs gaida visspožākā nākotne. Ejiet, kungs.
Beidzot, pēc ilga pārbaudījumu laika, Marsels tuvojās mērķim, kuru bija zvērējis sasniegt!
Pāris minūtēs viņš salika drēbes ceļasomā un savu pelēko sargu pavadībā izgāja cauri pēdējai nocietinājumu sienai, kuras vienīgie vārti no «A» ielas tik ilgi bija palikuši viņam slēgti.
Marsels stāvēja nepieejamā Vērša torņa pakājē; līdz šim viņš bija redzējis tikai tā lepno galvu, kas slējās līdz pat mākoņiem.
Aina, kas viņam pavērās, bija kaut kas negaidīts. Iedomājieties, kā var justies cilvēks, kas pēkšņi, bez kādas pārejas, no trokšņainas un parastas Eiropas rūpnīcas darbnīcas nokļuvis tropu pirmmežā. Tāds pārsteigums sagaidīja Marselu pašā Tērauda pilsētas centrā.
Pirmmežs, protams, liekas valdzinošs, kad mums to attēlo lieli rakstnieki, turpretī Sulces kunga parks bija ārkārtīgi rūpīgi kopts košumdārzs. Tur auga visslaikākās palmas, viskuplākie banānkoki, visresnākie kaktusi. Liānas liegi vijās ap trausliem eikaliptiem, nokarādamās lejup zaļām vītnēm vai izveidodamas biezu, krokotu aizkaru. Visur ziedēja neticamas formas puķes dažnedažādās krāsās. Līdzās apelsīniem brieda ananasi un gvajavi. Spilgtajām spalvām spulgojot, lidinājās paradīzes putniņi un kolibri. Visbeidzot, ne tikai augu pasaule, bet arī temperatūra bija gluži kā tropos.
Marsels ar skatienu meklēja stikla jumolu un kaloriferus, kas uzbūruši šo brīnumu pasauli, bet pārsteigts redzēja tikai zilas debesis un labu brīdi nespēja atjēgties.
Tad viņš atcerējās, ka netālu no šejienes atrodas akmeņogļu raktuves, kur notiek nepārtraukts degšanas process, un saprata, ka Sulces kungs atjautīgi izmantojis dārgo apakšzemes siltumu, savākdams to metāla caurulēs, un tā uztur dārzā pastāvīgu tropiskās joslas temperatūru.
Taču, lai cik ātri jaunā elzasieša prāts atrada izskaidrojumu šim brīnumam, viņa acis joprojām kā apburtas raudzījās mauriņa spilgtajā zaļumā un nāsis tīksmi ieelpoja smaržpilno gaisu. Tas bija it kā atalgojums par ieslēgtībā aizvadīto pusgadu, kad viņš nebija redzējis ne zāles stiebriņu. Smiltīm nokaisīta aleja pa gandrīz nemanāmu nogāzi aizveda līdz skaistām marmora kāpnēm ar diženām kolonnām. Aizmugurē slējās milzīga, masīva četrstūraina celtne, kas bija it kā pjedestāls Vērša tornim. Kāpņu malās stāvēja septiņi vai astoņi sulaiņi sarkanās livrejās un pie durvīm šveicars ar trejstūrainu cepuri galvā un āvu rokā. Starp kolonnām Marsels ievēroja greznus bronzas kan- delabrus un, kāpdams augšup, saklausīja tālu dunoņu, kas vēstīja, ka viņam zem kājām iet apakšzemes dzelzceļa līnija.
Marsels nosauca savu vārdu, un viņu tūliņ ieveda vestibilā, kas bija īsts tēlniecības muzejs. Taču viņš nepaguva apstāties, jo sulainis viņu ieveda salonā, kura sienas bija apsistas ar drēbi sarkanā un zelta krāsā, pēc tam salonā, kur dominēja melns un zelts, un beidzot dzeltenā un zelta tonī ieturētā salonā, kur viņam bija minūtes piecas jāuzgaida. Tad viņu ielaida greznā, ar zaļu un zeltu rotātā darba kabinetā.
Pats Sulces kungs sēdēja pie galda un smēķēja garu pīpi. Turpat blakus bija nolikts milzīgs alus kauss, kas visā šai greznībā izskatījās kā dubļu traips uz spoža lakādas zābaka.
Nepieceldamies, pat nepagriezdams galvu, tērauda karalis salti un strupi noprasīja:
— Vai jūs esat tas rasētājs?
— Jā, kungs.
— Esmu redzējis jūsu rasējumus. Tie ir ļoti precīzi. Bet jūs laikam protat zīmēt tikai tvaika mašīnas?
— No manis nekad nekas cits nav prasīts.
— Vai jums ir kāda jēga par ballistiku?
— Esmu to studējis vaļas brīžos, pats sava prieka pēc.
Tāda atbilde bija Sulces kungam pa prātam. Viņš visžēlīgi paskatījās uz savu padoto.
— Nu tad tā: vai jūs uzņematies manā vadībā uzzīmēt lielgabalu? Palūkosimies, kā jūs tiekat galā ar tādu uzdevumu! Grūti jums būs aizstāt muļķi Zoni, kas šorīt aizgāja bojā, neuzmanīgi rīkodamies ar dinamītu. Tas stulbais lops varēja mūs visus uzspridzināt!
Jāatzīst, ka no Sulces kunga mutes šie necienīgie vārdi nebūt nelikās aizvainojoši.