Lasītājs, kas uzmanīgi sekojis jaunā elzasieša veiksmīgajai karjerai, droši vien nebrīnīsies, uzzinādams, ka pēc dažām nedēļām jauneklis jau bija iemantojis Sulces kunga uzticību. Viņi abi bija kļuvuši nešķirami. Viņi kopā strādāja, ieturēja maltītes, pastaigājās pa parku, smēķēja garās pīpes un sēdēja pie alus kausa. Nekad vēl bijušajam Jēnas universitātes profesoram nebija laimējies atrast tik piemērotu līdzstrādnieku, kas viņu saprata, tā sakot, no pusvārda un tik ātri uztvēra un prata likt lietā viņa teorētiskās domas.
Marsels bija ne tikai apbrīnojams speciālists visās sava aroda nozarēs, bet arī vispiemērotākais sarunu biedrs, viscentīgākais darbinieks, talantīgs izgudrotājs bez mazākās iedomības.
Sulces kungs bija sajūsmā par viņu. Vai desmitreiz dienā profesors savā nodabā atkārtoja: «Kāds lielisks atradums! Sis puisis ir īsta pērle!»
īstenībā Marsels pēc pirmā acu uzmetiena bija uzminējis sava briesmīgā šefa raksturu. Viņš bija ievērojis, ka tā galvenā iezīme ir milzīgs, neremdināms egoisms, kas izpaudās nežēlīgā godkārē, un svēti apņēmies vienmēr un visur koriģēt savu izturēšanos, paturot prātā šo faktu.
Nedaudzās dienās jaunais elzasietis bija tik labi iepazinis šā rakstura klaviatūru, ka Sulce kļuva viņa rokās par mūzikas instrumentu, no kura viņš prata izvilināt kādu skaņu vien gribēja. Taktika bija vienkārša: viņš, kur un kad vien gribēja, parādīja savas spējas tā, ka otram tomēr aizvien tika atstāta iespēja apliecināt savu pārākumu. Piemēram, viņš pabeidza rasējumu, kas bija tīrs un precīzs, tikai ar vienu, viegli pamanāmu un izlabojamu kļūdu, uz kuru bijušais profesors viņam tūlīt ar sajūsmu aizrādīja.
Ja Marselam bija kāda jauna teorētiska doma, viņš centās ievirzīt sarunu tā, ka Sulces kungam radās iespaids, it kā viņš pats to būtu atradis. Dažreiz jauneklis aizgāja vēl tālāk, sacīdams, piemēram:
— Ēs uzzīmēju modeli, ko jus man prasījāt, kuģi ar noņemamu tarānu.
— Es prasīju? — atjautāja Sulces kungs, kuram nekas tamlīdzīgs nekad nebija ienācis prātā.
— Nu jā! Vai tad jums aizmirsies? Noņemams tarāns, kas atstāj ienaidnieka kuģa bortā vārpst- veida torpēdu, kura sprāgst pēc trim minūtēm.
— Es to biju pavisam piemirsis. Man taču tik daudz visādu domu galvā!
Un Sulces kungs ar mierīgu sirdsapziņu uzskatīja sevi par jaunekļa izgudrojuma autoru.
Var jau būt, ka viņš īsti nenoticēja tam visam. Viņš, ļoti iespējams, apzinājās, ka Marsels ir spējīgāks un apdāvinātāks par viņu. Bet varbūt kāds no noslēpumainajiem procesiem, kas norisinās cilvēka smadzenēs, lika viņam apmierināties ar «šķietamo» pārākumu un vispirms radīt tādu iespaidu savā padotajā.
«Ar visu savu prātu un atjautību šis puika ir gatavais vientiesis!» viņš reizēm nodomāja, neskanīgos smieklos atņirgdams visus trīsdesmit divus savu žokļu domino kauliņus.
Starp citu, viņa godkāre tik un tā bija gandarīta. Tikai viņam — vienīgajam visā pasaulē — bija pa spēkam realizēt tādas rūpnieciskās ieceres! Tikai ar viņa varu un viņa dēļ šīm iecerēm bija kāda vērtība! Marsels galu galā nebija nekas vairāk kā mazs zobratiņš milzu mehānismā, kuru bija radījis Sulce!
Un tomēr, par spīti visam, Sulce nekad neatklāja Marselam savus plānus līdz galam. Pēc pieciem Vērša tornī pavadītiem mēnešiem Centrālā iecirkņa noslēpumi Marselam joprojām palika neatklāti. Tikai viņa aizdomas apstiprinājās. Jauneklis aizvien vairāk pārliecinājās par to, ka Tērauda pilsētai ir kāds noslēpums un ka Sulces kungam ir vēl citi mērķi, ne tikai peļņas iegūšana. Teorētisko nodarbību un pašas ražošanas raksturs apstiprināja pieņēmumu, ka profesors izgudrojis kādu jaunu karamašīnu.
Taču mīklas atminējums joprojām palika nezināms.
Drīz vien Marsels saprata, ka ar gaidīšanu neko nepanāks, ka vajadzīgs ārkārtējs gadījums, lai atklātu noslēpumu. Tā kā tāds neradās, viņš nolēma pats to izraisīt un sagatavot.
Tas bija 5. septembra vakarā pēc vakariņām. Tieši pirms gada šai dienā Marsels bija atradis Albrehta šahtā sava draudziņa Kārļa līķi. Amerikas Šveices garā un bargā ziema jau bija pārklājusi apkārtējos laukus ar baltu sniega apmetni. Bet pilsētas parkā bija tikpat silts kā jūnijā un sniegs izkusa gaisā: tas nekrita pārslām, bet klājās pār zemi kā spirgta rasa.
— Desiņas ar kāpostiem garšoja labi, vai ne? — ieminējās Sulces kungs, kuru begumas miljoni nebija atradinājuši no iecienītajiem ēdieniem.
— Ļoti labi, — atbildēja Marsels, kas katru vakaru varonīgi notiesāja savu porciju, lai gan desiņas ar kāpostiem jau bija viņam apriebušās.
Nelabums kuņģī galu galā lika viņam izšķirties par jau sen pārdomāto mēģinājumu.
— Es reizēm sev jautāju, — Sulces kungs nopūzdamies prātoja, — kā gan tautas, kam nav ne desiņu, ne kāpostu, ne alus, spēj paciest savu nožēlojamo dzīvi!
— Tāda dzīve droši vien ir tīrā mocība, — Marsels atbildēja. — Visaugstākais īsta humānisma apliecinājums būtu to pievienošana fāter- landei.
— Ohoho! Tas notiks … gan tas reiz notiks! — tērauda karalis izsaucās. — Mēs jau esam iekārtojušies pašā Amerikas centrā. Ļaujiet mums pievākt vienu otru salu Japānas tuvumā, un jūs redzēsit, kādiem milzu soļiem mēs pārstaigāsim visu zemeslodi!
Sulainis atnesa pīpes. Sulces kungs piebāza savu pīpi un ar baudu aizkūpināja. Marsels jau iepriekš bija izraudzījies tieši šo bridi, kad šefs ik dienas ļāvās pilnīgai svētlaimei.
— Jāatzīstas, es īsti neticu pasaules iekarošanai, — jauneklis pēc klusuma brīža sacīja.
— Kādai iekarošanai? — jautāja Sulce, kas jau bija aizmirsis sarunas tematu.
— Neticu, ka vācieši spēs iekarot pasauli.
Profesoram šķita, ka viņš pārklausījies.
— Jūs neticat, ka vācieši iekaros pasauli?
— Nē, neticu.
— Tas nu ir par daudz! Interesanti zināt, kāds pamats ir jūsu šaubām?
— Pavisam vienkāršs: franču artilērija galu galā izrādīsies pārāka un pieveiks mūs. Mani tautieši šveicieši, kas pazīst francūžus, apgalvo, ka francūzis, kurš guvis labu pieredzi, esot divu vīru vērts. 1870. gada mācība galu galā vērsīsies pret tiem, kas to devuši. Manā mazajā dzimtenē neviens par to nešaubās, kungs, un, ja gribu būt pavisam atklāts, tāpat domā arī tālredzīgākie valstsvīri Anglijā.
Sos vārdus Marsels izrunāja saltā, sausā, skarbā tonī, kam vajadzēja pastiprināt iespaidu, ja tas vispār vēl bija iespējams, ko šādi zaimi izraisītu tērauda karalī.
Sulce bija satriekts, pārskaities, bez elpas. Asinis viņam sakāpa sejā tik spēji, ka jauneklis jau baidījās, vai nav aizgājis par tālu. Tomēr, redzēdams, ka upuris, gandrīz smakdams nost aiz niknuma, šoreiz vēl neizlaidīs garu, viņš turpināja:
— Jā, to ir grūti atzīt, bet tā tas ir. Ja mūsu sāncenši neceļ lieku troksni, tas nenozīmē, ka viņi neko nedara. Vai jūs domājat, ka viņi kopš pēdējā kara nav neko mācījušies? Kamēr mēs muļķīgā kārtā tikai palielinām savu lielgabalu svaru, viņi, varat būt drošs, gatavo kaut ko jaunu, un pirmajā izdevīgajā gadījumā mēs to dabūsim redzēt!
— Kaut ko jaunu! Gatavo kaut ko jaunu! — Sulce murmināja. — It kā mēs to nedarītu!
— Jā, ko tad mēs darām? Mēs izlejam no tērauda to, ko mūsu priekšteči taisīja no bronzas, tas ir viss! Mēs divkāršojam mūsu lielgabalu apjomu un tālšāvīgumu!
— Divkāršojam! — Sulces kungs atkārtoja nicīgā tonī, kam vajadzēja nozīmēt: «īstenībā mēs darām daudz ko vairāk!»
— Jā, — Marsels turpināja, — būtībā mēs esam tikai atdarinātāji. Vai gribat, lai pasaku jums patiesību? Mums trūkst izdomas spēju. Mēs neko jaunu neizgudrojam, bet francūži gan izgudro, varat būt drošs!
Sulces kungs bija kaut cik atguvis ārēju mieru. Taču pēc drebošajām lūpām un krīta bālumu sejā, ko pirmajā pārsteiguma mirklī bija klājuši sarkani plankumi, varēja spriest, cik liels ir viņa satraukums.
Vai tiešām viņam jāpacieš tāds pazemojums? Viņam, Sulcem, kuram pieder visvarenākā un visplašākā lielgabalu rūpnīca pasaulē, kurš redz pie savā kājām karaļus un parlamentus, jānoklausās, kā nožēlojams rasētājs, muļķa šveicietis, apgalvo, ka vāciešiem trūkst izdomas spēju un kaut kāds franču artilerists esot pārāks! Un tas viss jādzird šeit, kad tepat blakus, aiz biezās, bruņām noklātās sienas atrodas kaut kas tāds, ar ko viņš var pilnīgi satriekt bezkaunīgo nejēgu, aizbāzt tam muti, izgaisināt tā muļķīgos argumentus! Nē, šīs mocības vairs ilgāk nav izturamas!
Sulces kungs pielēca kājās tik spēji, ka pīpe salūza. Tad, uzlūkodams Marselu ar nicīgu, ironisku skatienu, viņš, sakodis zobus, sacīja vai drīzāk izšņāca šos vārdus:
— Sekojiet man, kungs, un jūs pats varēsit spriest, vai man, profesoram Sulcem, ir izdomas spēja vai nav!
Marsels bija spēlējis ļoti bīstamu spēli un uzvarējis, vispirms pagalam apmulsinādams Sulci ar savu pēkšņo, pārdrošo teicienu un pēc tam iekvēlinādams viņā neprātīgas dusmas, jo kādreizējā Jēnas profesora godkāre bija stiprāka par piesardzību. Sulce dega aiz nepacietības atklāt savu noslēpumu. It kā paklausot kādam svešam spēkam, viņš ieveda jaunekli savā darba kabinetā, kura durvis tūlīt rūpīgi aizvēra, piegāja pie grāmatu skapja un pieskārās vienam no plauktiņiem. Tūlīt sienā parādījās sprauga, kas bija maskēta ar grāmatu rindām. Pa to varēja nokļūt šaurā ejā, kuras akmens kāpnes aizveda līdz pat Vērša torņa pakājei.
Tur viņi ieraudzīja smagas ozolkoka durvis, ko profesors atslēdza ar mazu atslēdziņu, kuru vienmēr nēsāja līdzi. Aiz tām bija vēl vienas durvis, atdarāmas ar šifra alslēgu: tādas atslēgas mēdz lietot ugunsdrošos naudas skapjos. Sulces kungs salika pa zilbēm vajadzīgo vārdu un atvēra smagās dzelzs durvis, kas iekšpusē bija nodrošinātas ar sarežģītu spridzekļu ierīci, kuru Marsels aiz tīri profesionālas ziņkāres labprāt būtu izpētījis, taču tam nebija laika, jo pavadonis veda viņu tālāk.
Tad viņi abi atradās pie trešajām durvīm, kam nebija nekādas slēdzenes: tās profesors atgrūda pavisam vienkārši, taču laikam jau ar kādu noteiktu paņēmienu.
Aiz šīm trešās nocietinājumu līnijas Sulces kungam un viņa ceļabiedram vēl bija jāuzkāpj divsimt pakāpienu pa stāvām dzelzs kāpnēm, un viņi sasniedza Vērša torņa virsotni, kas slējās pāri visai Tērauda pilsētai.
Nesagraujamā granīta torņa pašā augšā bija kaut kas līdzīgs apaļam kazemātam ar vairākām šaujamlūkām. Kazemāta vidū stāvēja milzīgs tērauda lielgabals.
— Redziet! — sacīja profesors, kas visu ceļu nebija bildis ne vārda.
Tas bija lielākais aplenkuma lielgabals, kādu Marsels jebkad bija redzējis. Tas droši vien svēra vismaz trīssimt tūkstoš kilogramu un bija lādējams pa stobra apakšdaļu. Stobra cauruma diametrs bija pusotra metra. Lielgabals bija uzmontēts uz tērauda lafetes un slīdēja pa tērauda šļūcām; īpaša zobratiņu sistēma padarīja to tik viegli kustināmu, ka ar to varētu rīkoties pat bērns. Regulācijas atspere lafetes aizmugurē mazināja atsitiena spēku un pēc katra šāviena automātiski atbīdīja lielgabalu sākotnējā stāvoklī.
— Un kāds ir šā lielgabala caursites spēks? — jautāja Marsels, neviļus apbrīnodams neredzēto ieroci.
— Ar pilnu lādiņu tas divdesmit kilometru attālumā caururbj četrsimt collu biezu plāksni tik viegli, it kā tā būtu sviestmaize!
— Bet kāds tālšāvīgums?
— Tālšāvīgums! — Sulce iesaucās, arvien vairāk sajūsminādamies. — Nupat jūs sacījāt, ka mēs, nabaga atdarinātāji, nevarot neko vairāk kā divkāršot mūsu liegabalu tālšāvīgumu. Labi, ar šo lielgabalu es apņemos pietiekami precīzi notēmēt šāviņu līdz desmit ljē attālumam.
— Desmit ljē! — Marsels iesaucās. — Veselas desmit ljē! Bet kādu jaunu pulveri tad jūs izmantojat?
— O, tagad es varu jums izstāstīt visu! — savādā tonī atteica Sulces kungs. — Nu vairs mani nekas nekavē atklāt jums visus noslēpumus. Rupjā, graudainā pulvera laiks ir pagājis. Es lietoju bezdūmu pulveri, kura eksplozijas spēks ir četrreiz lielāks par parastā pulvera eksplozijas spēku, un vēl es to pieckāršoju, piejaukdams astoņas desmitdajas kālija nitrāta.
— Bet neviens lielgabals, kaut arī tas būtu izgatavots no visaugsvērtīgākā tērauda, nevar izturēt tāda sprādziena spiedienu. Pēc trim, četriem vai pieciem šāvieniem jūsu lielgabals kļūs nederīgs!
— Kaut arī tas izšautu tikai vienu vienīgu reizi, ar to pilnīgi pietiks.
— Tāds šāviens dārgi maksā.
— Vienu miljonu. Tieši tāda ir šī lielgabala pašizmaksa.
— Veselu miljonu par vienu šāvienu!
— Vienalga, jo tas nodarīs postījumus par veselu miljardu!
— Par miljardu! — Marsels izsaucās.
Tomēr viņš novaldīja un apslēpa šausmas vienlaikus ar apbrīnu, ko iedvesa varenais, nāvējošais ierocis. Mierīgā tonī viņš piebilda:
— Tas, protams, ir lielisks, apbrīnojams artilērijas ierocis, taču, par spīti visām savām izcila
jām īpašībām, tas atkal apstiprina manis izteikto domu: ir uzlabojumi, pilnīgojumi, bet atdarināšana paliek atdarināšana, izdomas trūkums.
— Izdomas trūkums! — Sulce nošņācās, paraustīdams plecus. — Atkārtoju, ka negribu jums vairs neko slēpt. Iesim!
Tērauda karalis ar savu padoto izgāja no ka- zemāta un ar hidraulisku liftu nolaidās vienu stāvu zemāk. Tur bija redzams zināms daudzums iegarenu cilindriskas formas priekšmetu, kurus iztālēm varēja noturēt par nomontētiem lielgabaliem.
— Tie ir mūsu šāviņi! — Sulces kungs sacīja.
Šoreiz Marselam bija jāatzīst, ka neko tamlīdzīgu viņš nav redzējis. Tie bija milzu cilindri divu metru garumā, metru un desmit centimetrus diametrā. No ārpuses tos ietvēra svina čaula ar viegli iezīmētām rievām; aizmugurē cilindru noslēdza tērauda disks ar bultu, bet priekšgalā tam bija smails tērauda uzgalis ar belzeņa pogu.
Ar ko atšķīrās šie šāviņi? Pēc ārējā izskata tas bija grūti nosakāms. Varēja tikai nojaust, ka tie slēpj sevī briesmīgu eksplozijas spēku, kas pārspēj visu līdz šim pieredzēto.
— Nevarat uzminēt? — Sulces kungs iejautājās, redzēdams Marselu neizpratnē klusējam.
— Tik tiešām ne, kungs! Kam vajadzīgs tik garš un, spriežot pēc izskata, smags šāviņš?
— Ārējais izskats maldina, — Sulce atbildēja. — Tā svars neko daudz nepārsniedz tāda paša kalibra parastā šāviņa svaru. Es jums tūlīt visu izskaidrošu. Tas ir šāviņš raķete, izgatavots no stikla ozolkoka apšuvumā un pielādēts ar šķidru ogļskābo gāzi, nodrošinot septiņdesmit divas atmosfēras augstu iekšējo spiedienu. Krītot svina apvalks sasprāgst un šķidrums pārvēršas atkal gāzē. Sekas: visā apkārtējā joslā temperatūra pazeminās līdz simt grādiem zem nulles un vienlaikus gaisu saindē milzīgs daudzums ogļskābās gāzes. Katra dzīva radība, kas atrodas trīsdesmit metru rādiusā no sprādziena vietas, nosalst un nosmok reizē. Es saku — trīsdesmit metru, izvēloties šo skaitli par izejas punktu, lai gan sprādziena iedarbība droši vien sniedzas daudz tālāk, varbūt pat simt vai divsimt metru rādiusā. Te jāpatur vērā vēl viens mums labvēlīgs apstāklis: ogļskābā gāze, kas ir smagāka par gaisu, ļoti ilgi paliek atmosfēras zemākajos slāņos, tāpēc gaiss bīstamajā joslā ir saindēts vēl vairākas stundas pēc sprādziena, un katra dzīva būtne, kas pārkāpj tās robežas, neglābjami iet bojā. Tādam šāviņam ir divkāršs efekts — acumirklīgs un ilgstošs! Turklāt, izmantojot manu sistēmu, ievainoto nav, ir tikai līķi!
Profesors ar neslēptu prieku klāstīja sava izgudrojuma priekšrocības. Labā oma bija atgriezusies, piesarcis aiz lepnuma, viņš atsedza smaidā visus zobus.
— Iedomājieties, — viņš turpināja, — ka zināms skaits tādu lielgabalu stobru pagriezti pret aplenktu pilsētu. Pieņemsim, ka katram hektāram vajadzīgs viens lielgabals. Tātad tūkstoš hektāru lielas pilsētas iznīcināšanai vajadzīgas simt baterijas, pa desmit lielgabaliem katrā. Tagad iztēlosimies šādu ainu: visi mūsu lielgabali novietoti pozīcijās, katram izraudzīts mērķis, laiks ir piemērots, rāms un skaidrs, pa elektrības stiepli beidzot tiek dots vispārējs signāls… Un pēc minūtes uz tūkstoš hektāru lielas platības vairs nebūs nevienas dzīvas radības. Vesels ogļskābās gāzes okeāns pārplūdinās pilsētu! Sī doma man radās pērn, kad lasīju ziņojumu par kāda ogļraču zēna nāvi Albrehta šahtā. Lai gan pirmo ierosmi jau biju guvis Venēcijā, kad aplūkoju Suņa alu. [2] to mēr tikai pēc šā pēdējā nelaimes gadījuma manai idejai radās īstais virziens. Tagad jums ir skaidrs mana izgudrojuma princips, vai ne? Mākslīgi radīts tīras ogļskābās gāzes okeāns! Vesels okeāns, kad jau viena piektdaļa šīs gāzes piejaukuma padara gaisu neelpojamu!
Marsels cieta klusu. Viņam patiešām trūka vārdu. Sulces kungs izbaudīja pilnīgu triumfu un tāpēc pat atļāvās piebilst:
— Tikai viens faktors man nepatīk…
— Un kas tieši? — Marsels jautāja.
— Tas, ka man nav izdevies novērst eksplozijas troksni. Šāviena troksnis tikpat kā neatšķiras no visparastākā lielgabala šāviena trokšņa. Iedomājieties, kā tas būtu, ja laimētos panākt bezskaņas šāvienu! Nāve pilnīgā klusumā pēkšņi kādā rāmā, skaidrā naktī pārņem simtiem tūkstošu cilvēku…
Iztēlotā aina apbūra Sulces kungu un padarīja sapņainu, un varbūt šī aizsapņošanās, kas būtībā nebija nekas cits kā ieniršana patmīlības dzīlēs, ieilgtu, ja Marsels to nepārtrauktu, piezīmēdams:
— Ļoti labi, kungs, ļoti labi! Bet tūkstoš tādu lielgabalu taču prasa milzumu naudas un laika!
— Naudas? Tās mums ir atliku likām! Un laiks — laiks ir mūsu ziņā!
Un patiešām šis vācietis, īstens ģermāņu rases pārstāvis, ticēja katram vārdam, ko pats runāja.
— Lai tā būtu, — Marsels noteica. — Bet jūsu šāviņš, kas pielādēts ar ogļskābo gāzi, nav nekas
īpaši jauns: Šāviņi ar smacējošām gāzēm izgudroti jau pirms daudziem gadiem. Tā nāvējošais spēks varbūt patiešām ir milzīgs, par to es nestrīdos. Tikai…
— Tikai?
— Tas ir par vieglu savam apjomam, un es šaubos, vai tas aizlidos desmit ljē.
— Pietiks, ja tas aizlidos divas ljē tālu, — pavīpsnādams atbildēja Sulces kungs. — Bet paskatieties, — viņš piebilda, rādīdams kādu citu šāviņu, — tā ir čuguna bumba. Turklāt ar pildījumu. Tajā ir simt mazu, simetriski izkārtotu liel- gabaliņu, kas ieiet cits citā kā cilindri tālskatī. Pēc izšāviena tie lidodami savukārt izšauj mazas lodes, kas pildītas ar aizdedzinošām vielām. Tas ir tas pats, kas raidīt izplatījumā veselu bateriju: visu pilsētu pārņems liesmas un nāve, pār to nolīs nenodzēšamu uguņu lietus! Un šāviņa svars ir precīzi aprēķināts, lai tas nolidotu desmit ljē, kā es jau sacīju. Drīzumā es to izmēģināšu, tā ka neticīgie varēs paši savām rokām aptaustīt simttūkstoš līķus, ko mans šāviņš būs noguldījis gar zemi!
Sai brīdī baltie ilkņi Sulces kunga mutē tik neciešami spoži iemirdzējās, ka Marselam uznāca neganta vēlēšanās kādu duci no tiem izdauzīt. Tomēr viņš ar pūlēm savaldījās. Vēl viņš nebija uzzinājis visu, kas vajadzīgs.
Patiešām, Sulces kungs atkal ierunājās:
— Es jau teicu, ka drīzumā tiks izdarīts izšķirošais eksperiments!
— Kā? Kad? — Marsels iesaucās.
— Kā? Ar vienu no šiem šāviņiem, kas pārlidos pār Ūdenskritumu kalnu grēdu, izšauts no mana lielgabala! Kur? Pilsētā, no kuras mūs šķir ne vairāk kā desmit ljē un kura nepavisam negaida tādu pērkona grāvienu! Un, ja ari gaidītu, tā nespētu atvairīt nāvējošo triecienu. Šodien ir piektais septembris… Labi, trīspadsmitajā septembrī pulksten vienpadsmitos četrdesmit piecās Franču pilsēta pazudīs no Amerikas zemes virsas! Tur plosīsies tāds pats ugunsgrēks kā savā laikā Sodomā! Profesors Sulce liks pār to nolīt liesmu lietum!
No šīs negaidītās vēsts asinis Marsela dzīslās sastinga, viņš kļuva bāls kā krīts. Par laimi, Sulces kungs nepamanīja, kā jauneklis pārvērtās, un turpināja gaužām vaļsirdīgā tonī:
— Mēs te rīkojamies pilnīgi pretēji Franču pilsētas izgudrotājiem. Mēs mēģinām saīsināt cilvēku mūžu, turpetī viņi meklē līdzekļus, kā to paildzināt. Taču viņu sasniegumi ir lemti bojāejai, un tikai no nāves, ko sēsim mēs, jādzimst jaunai dzīvei. Lai būtu kā būdams, dabā visam ir sava jēga, un doktors Sarrazens, nodibinādams izolētu pilsētu, ir nodevis manā rīcībā, pats to nemaz ne- apjauzdams, lielisku izmēģinājumu lauku.
Marsels nespēja ticēt nupat dzirdētajiem vārdiem.
— Bet Franču pilsētas iedzīvotāji taču nav darījuši jums nekā ļauna! — viņš iebilda neviļus drebošā balsī, kas uz brīdi pievērsa tērauda karaļa uzmanību. — Cik man zināms, jums nav ne mazākā iemesla naidoties ar viņiem.
— Mans mīļais, — Sulces kungs atbildēja, — jūsu citādā ziņā labi iekārtotajās smadzenēs ir saglabājušās dažas ķeltiem raksturīgas idejas, kas varētu jums stipri kaitēt, ja jums būtu lemts ilgāks mūžs. Tiesības, labums, ļaunums ir tīri relatīvi un nosacīti jēdzieni. Pasaulē nav nekā absolūta, tādi ir vienīgi dižie dabas likumi. Vitālās konkurences likums ir tikpat neapstrīdāms kā gravitācijas likums. Neprātīga ir vēlēšanās no tā izvairīties; tam pakļauties un rīkoties tā, kā tas prasa, ir gudri un saprātīgi, tāpēc es iznīcināšu doktora Sarrazena pilsētu. Ar mana lielgabala palīdzību piecdesmittūkstoš vāciešu viegli tiks galā ar simttūkstoš sapņotājiem, kas tur lemti bojāejai.
Marsels, saprazdams, ka būtu veltīgi Sulcem kaut ko iebilst, nemēģināja vairs viņu atrunāt.
Viņi abi izgāja no šāviņu zāles, kuras durvis ar slepenu bultu atkal aizdarījās, un atgriezās ēdamistabā.
Visdabiskākajā izskatā Sulces kungs atkal apsēdās, pielika pie lūpām alus kausu, piezvanīja, pavēlēja atnest citu pīpi salūzušās vietā un, pievērsies sulainim, jautāja:
— Vai Armīnijs un Sigimers ir šeit?
— Jā, kungs.
— Sakiet, lai viņi nekur neaiziet, drīz es viņus pasaukšu.
Kad sulainis bija izgājis no ēdamistabas, tērauda karalis pagriezās pret Marselu un cieši ielūkojās viņam sejā.
Jauneklis, acis nenolaidis, izturēja šo skatienu, kas bija kļuvis ass un ciets kā metāls.
— Un patiešām jūs īstenosit savu plānu? — Marsels jautāja.
— Patiešām jā. Man ar precizitāti līdz vienai desmitdaļai sekundes zināmi Franču pilsētas platuma un garuma grādi, un trīspadsmitā septembra vakarā pulksten vienpadsmitos četrdesmit minūtēs šī pilsēta beigs pastāvēt.
— Varbūt pareizāk būtu bijis, ja jūs savu plānu turētu pilnīgā slepenībā.
— Mans mīļais, — Sulces kungs atbildēja, — jūs taču nemaz neprotat loģiski domāt. Tāpēc man nav ko nožēlot, ka jums jāmirst tik jaunam.
Dzirdot šos vārdus, Marsels piecēlās.
— Kā gan jūs tūlīt nesapratāt, ka par saviem plāniem es runāju tikai ar tiem, kuri nekad nevarēs neko atstāstīt? — Sulces kungs salti piebilda.
Viņš piezvanīja. Uz sliekšņa parādījās divi milži — Armīnijs un Sigimers.
— Jūs gribējāt uzzināt manu noslēpumu, — Sulces kungs sacīja. — Nu jūs to zināt. Tagad jums atliek tikai mirt.
Marsels neatbildēja.
— Jūs taču esat pārāk gudrs, lai iedomātos, ka es varētu jūs atstāt dzīvu tagad, kad jums zināms viss par maniem plāniem, — Sulces kungs turpināja. — Tā būtu nepiedodama vieglprātība, tas būtu neloģiski. Mans mērķis ir tik dižens, ka, lai to sasniegtu, es nedrīkstu riskēt, rēķinoties ar tik relatīvu un nenozīmīgu vērtību kā cilvēka dzīvība, — pat tad, ja šis cilvēks esat jūs, mans dārgais, kura smadzeņu spējas es protu cienīt. Tādēļ es patiesi nožēloju, ka aizskartā patmīlība pamudināja mani aiziet pārāk tālu un tagad esmu spiests jūs iznīcināt. Bet — jums tas jāsaprot — augstākas intereses, kam esmu veltījis visus savus pūliņus, liedz man pakļauties jūtām. Tagad varu jums pateikt, ka arī jūsu priekštecis Zone aizgāja bojā, nevis dinamītam eksplodējot, bet gan tāpēc, ka viņš bija izdibinājis manu noslēpumu. Sim likumam nav izņēmumu, tas ir nelokāms! Un es tur neko nevaru darīt.
Marsels raudzījās Sulces kungā. Pēc viņa balss, pēc dzīvnieciskās stūrgalvības, ko pauda plikā pakauša forma, jauneklis saprata, ka viss zaudēts, un tāpēc pat nepūlējās protestēt.
— Kad man jāmirst un kādā nāvē? — viņš jautāja.
— Neraizējieties par tādiem sīkumiem, — Sulces kungs mierīgi atbildēja. — Jūs nomirsit, bet ciešanas jums tiks aiztaupītas. Kādā jaukā rītā jūs vairs nepamodīsities, tas ir viss.
Pēc tērauda karaļa mājiena Marsels tika aizvests uz viņa istabu, kuras durvis tagad apsargāja abi milži.
Kad Marsels palika viens, viņš sāka drebēt aiz nemierpilnām bēdām un dusmām; viņš domāja par doktoru Sarrazenu, par savējiem, par saviem tautiešiem, par visiem, kas viņam bija tuvi un mīļi.
— Nāve, kas man gaidāma, nav nekas, — viņš sacīja sev. — Bet kā novērst briesmas, kas draud viņiem?