1
Bifšteks izrādijās loti negaršīgs, bet garnējums atgādināja zāli. Gandrīz vai priecādamies, ka radies iemesls užsākt skandālu un uzjautrināties vismaz tādējādi, Deivids nicīgi atgrūda škīvi un palūkojās apkārt.«.Nu, draudziņ,» viņš dzēlīgi nodomāja pie sevis, «tev pienācis istais laiks .sapurināties, izlocīt kājas un izvēdināt smadzenes
Pēkšņi vinš it kā ar pakausi sajuta neskaidru saspriņdzinājumu. Strauji apsviedies, Deivids ivēl paspēja pārtvert: liela,drukna vīrieša skatienu. Svešajam bija neproporcionāli maza galva. Pagriezies ar visu krēslu, Deivids viņu drūmi nopētīja.
Nepazīstamā cilvēka žakete bija aizdomīgi izspīlēta.Ne jau bez labpatikas .Deivids pamanīja,ka pamazām saspringst milža mugura un raženais kakls pieplūst ar asinim. ļoti aizdomīgs tips», viņš nosprieda, pamazām sākdams atdzīvoties. «Vai tā būtu iepriekšēja apskate? Varbūt mani pamanījis kāds no bijušajiem klientiem? Lai nu kā,tas resnulis būs prātīgs, ja sēdēs rāmi,
dažkārt viena neuzmanīga kustība var dārgi maksāt. Tomēr . . . Varbūt tieši tas
mani nedaudz uzjautrinās? Nu, kusties, resnvēderi, ko vilcinies? . . .» Ar acs kaktiņu Deivids pamanija, ka atveras ieejas durvis un zālē bikli ienāk maza auguma kalsnējs cilvēks vienkāršā un nedaudz vecmodīgā uzvalkā. Nokļuvis pie letes, ienācējs ar kautru smaidu atbildēja uz bārmeņa vaicājošo skatienu, pārlaida acis publikai un tad, uzmanīgi lavēdams starp galdiņiem, devās tieši pie Deivida.
— Vai jūs mani gaidāt? — pienācis blakus un vērodams Deividu, viņš jautāja šaubīdamies. Droši vien veiksmīga trakuļa reputācija bija grūti savienojama ar sēdētāja izklaidīgi mierīgo un mazliet bērnišķīgo izskatu.
Nesteidzīgi apskatijis vaicātāju, Deivids izvilka no kabatas vēstuli un nometa to uz galda. Pienācējs apsēdās; atbalstīja pret galda kāju neizskatīgu portfeli, žigli" pārlaida acis papīra lapiņai un pamāja ar galvu.
— Es esmu Lemke, — viņš teica.
— Lai gan jūs 'tam neticēsit, bet man tā ir ļoti patīkama iepazīšanās, — vienaldzīgi' atsaucās Deivids un pamāja ar galvu uz nosvīdušā milža pusi. — Vai tas ir jūsējais?
Lemke paskatījās," nopūtās, pārmetoši nogrozīja galvu. un .noplātīja rokas.
— Zaļš, — vinš paskaidroja it kā atvainodamies. — Vēl nav apbružājies.
— Un neapbružāsies arī, — piebilda Deivids. — Nenodzivos tik ilgi. .
— Vai tiešām? Nu, bet jums jau labāk redzams, jūs esat specialists,— Lemke teica, -nemierigi saberzēdams plaukstas. - Sāksim?
Panēmis portfeli uz ceļiem, viņš to at-vēra un pagāza uz sāniem, lai Deivids
ieraudzitu kārtīgi pārsietu naudas pacinu un universālo pistoli.
— Tā ir rokasnauda un ierocis, — pusbalsī paskaidroja Lemke. — Vai tas jūs apmierina?
Deivids klusēdams pabāza roku zemblūzes un izvilka otru pistoli. Tā bija tieši tāda pati. Lemke ātri pārlaida skatienutelpai un iesmējās. Loti labi, — vinš teica. — Būs divas.
— Bet ja nu es nepiekritu?
— Es esmu pārliecināts, ka piekritīsit.
— Mēs jau ievācām ziņas par jums un zinām,kādi darbi jūs interesē.
— Labi, — piekrita Deivids un nesteigdamies ielika naudu un ieroci kabatā.
— Bet tagad parunāsim par uzdevumu, — iesāka Lemke.
— Tikai ne šeit, — atbildēja Deivids,viņu pārtraukdams.
— Iziesim ārā.
Lemkes acīs pazibēja apjukums, taču viņš pamāja un piecēlās. Izgājuši ārā, viņi sāka staigāt pa klusu aleju vecā, plašā parkā.
— Gribēju ieskatities kabarejā,
— Ar nožēlu ierunājās Lemke.
— Ne pārāk bieži izdodas izrauties, visu laiku darbs dzen darbu. Zināt...
— Tātad? — noteica Deivids. Lemke momentāni sanēma sevi rokās, bez mazākās piepūles pārslēgdamies uz darījumu.
— jūs droši vien esat dzirdējuši ne mazumu nostāstu par Jautro loku?
— Turpiniet!
— Vai varat iedomāties, par ko būs runa? Deivids vienaldzīgi klusēja.
— Vai tas nozīmē, ka jūs atsakāties? — bezcerīgā balsi jautāja Lemke.
— Nē, — Deivids beidzot ierunājās.
— Bet tas jums izmaksās trīs reizes dārgāk.
— Trīs reizes? — pārsteigumā pārjautāja Lemke.
— Jā, Lemke, — slinki atbildēja Deivids.
— Jūs taču zināt, ka es netirgojos.
---Jā, jā, atceros. Bet trīs reizes? Hm . . . Nu, labi. Vai tas ir vienigais jūsu notei- kums?
— Nē, arī naudu avansā.
— Kāpēc? — iesaucās Lemke. — Agrāk
taču jūs . . .
— Es jums neuzticos. Arī es ievācu zinas par jums.
Labi, — Lemke piekrita padodamies.
Mēs esam ar mieru, lai gan tas ir risks. –
— Vai patiešām? .
— Ak jā . . . Atvainojiet. Tātad mūs in-
teresē . . . .
Deivids iesmējās.
— Jā . . . — atsāka Lemke. — Jums taisnība. Bet arī mēs tik tiešām gribam uzzināt, kas tur notiek.
— Cik cilvēku jūs jau turp aizsūtījāt?
— Septiņus, — nopūzdamies atbildēja Lemke. — Divas reizes divatā un tad .vēl trīs
— Un nekādu pēdu?
— Nekādu. -- Vai jūs. zināt kaut ko vairāk par to, kas rakstits avīzēs? .
— neko
— Vai tas var būt?
— Protams!
— Pieņemsim. ' .
— Vienīgais, ar ko mēs varam palīdzēt . . . — teica Lemke, izvilkdams no portfeja plānu dosjē. — Šeit aprakstīti visi mūs interesējošie.notikumi. Viss liekais atmests, atstāti tikai fakti. Tādējādi jūs ietaupisit laiku.
— Kad es saņemšu naudu?
— Rīt no rīta: Teiksim, pulksten desmitos. Šajā pašā parkā. Vai tas jūs apmierina?
Deivids pamāja. — Līdz ritam. '
— Uzgaidiet. vēl brītiņu. Kad jūs sāksit?
— Pēc pāris dienām.
— Vai jums nevajadzēs palīgu?
— Es uzticos tikai vienam cilvēkam, — vientiesīgi pasmaidīdams, atbildēja Deivids.
— Vai gribat zināt, kam?
— Kam? — ziņkārigi jautāja Lemke.
— Pašam sev. Uz redzēšanos!
Deivids pagriezās un devās uz automobiļu stāvvietu, ne mirkli neizlaizdams no acīm visus sešus kaimiņus, kuri «nejauši» bija uzradušies parasti tik tukšajā parkā. Viņš zināja, ka Lemke atnāks ar pavadoņiem, taču nebija gaidījis, ka apsargātāju būs tik daudz. «Droši vien šis klauns ar sīka klerka manierēm ir liels vīrs savā puslegālajā sindikātā,» nodomāja Deivids, «jo kāpēc gan citādi miesassargi būtu izgājuši ,tādā masu pastaigā?» Iesēdies savā «jaguārā», Deivids nometa dosjē uz plaukta zem aizmugures loga un devās ceļā. ' -
«Kāda velna pēc es sapinos ar šo neliešu bandu?» vinš īgni nodomāja. «Ko viņiem vajag no Loka, ko viņi tur atraduši? . . .un cilvēki, par visādām fantāzijām naudu nemaksās.šķiet ka Lemke nepateica visu. Ak Lemke, Lemke . . . Blēdīšanās tev var dārgi maksāt. Bet ja nu es atsakos no darījuma? Sadarbodamies ar viņiem, varu tikai grimt vēl dzijāk . . .Bet vai nav vienalga? Garlaicības dzīts, es jau pats biju izlēmis doties uz Loku. Nu
man par to vēl labi samaksās. Vai nav vienalga?»
•
Deivids panēma Lemkes iedoto dosjē.Tik tiešām, tas bija ātri izlasāms. Fakti bija šādi:
«18. aprīlī, apmēram .trijos no rīta, nelielās T. pilsētir}as iedzīvotāji pamodās no arvien pieaugošām bailēm, kurām it kā nebija pamata. Pēc dažām minūtēm sākās vispārēja panika. Pusapģērbti cilvēki, cits citu grūstīdami, pūlī izskrējā no mājām, no pilsētas un izklīda. mežos un laukos._Kolektīvais ārprāts turpinājās līdz rītausmai. Tādēlādi apmēram 700 cilvēku aizgāja bojā, vairāk nekā simt — pazuda bez vēsts, līdz pamatiem nodega vairāki pilsētas kvartāli. Steigšus uzsāktie glābšanas darbi turpinājās līdz vēlam vakaram, kad bailu lēkme atkārtojās.
Dienā -no bīstamās zonas evakuēja visus iedzīvotājus, rajonu aplenca karaspēks. Pilsētu un tās apkārtni rūpīgi, pārmeklēja, taču neko aizdomīgu neatrada.
Nākamā nakts atnāca ar jaunām briesmām. Bailes uzbruka vairākiem desmitiem karavīru speciālajās karaspēka vienībās. Trīs no viniem aizgāja bojā. Izdevās atklāt briesmu zonas centru. Tas atrodas T. pilsētiņas dienvidrietumu nomalē.
Dienā inspekcija turpinājās, bet neko īpašu noskaidrot neizdevās. Uz celiem atrada 14 pamestas automašīnas. To pasažieru pazušanas iemesli nebija zināmi.
21. aprīlī desmit kilometru rādiusā ap zonas centru vairs nebija neviena dzīva cilvēka. Rajona robežu apsargājošie kareivji ziņoja, ka naktī izjutuši bailes, taču tās nav bijušas pārāk stipras. No rīta atklājās, ka bez vests pazuduši četru sargposteņu kareivji, septiņu tuvāko māju iemītnieki un divu automobiļu pasažieri.
Nākamajās piecās dienās cilvēku pazušana turpinājās, aizvien nomācošāka kluva neziņa par tās cēloņiem. Izdevās noskaidrot vienīgi to, ka notikumi risinās rajonā, kuras rādiuss it apmēram 120 kilometru, un ka pazudušo grupas nav lielas —
parasti lidz četriem cilvēkiem. Policijas
un armijas kopējie meklējumi neko nedeva, arī nakts patruļas neko nenosargāja.
27. aprīlī no rajona evakuēja visus, kas vēl nebija to atstājuši paši. Pa radio un televīziju brīdināja par briesmām un norādīja Loka, robežas. Sargi tagad aptur visas personiskās automašīnas un neļauj tām iebraukt bīstamajā jonā. Par spīti tam, Lokā pamesto automobiju skaits arvien palielinās.
Varas orgāni apmēram mēnesi nesekmigi mēgināja kontrolēt situāciju. Tad aplenkuma stāvokli atcēla, ceļus vairs nekontrolēja un apkārtni «neķemmēja», bet nolika sargus uz visiem ceļiem, kas šķērso Loka robežu . . .»
«Jā,» nodomāja Deivids', aizvērdams dosjē, «nekā jauna nav. Visu to, protams, es jau zināju. Bet vai kāds vispār zina kaut ko vairāk?' . . . Zinātnieku hipotēzes nav ne graša vērtas; lai izteiktu vērā ņemamus spriedumus, viniem nepieciešami dati, bet šeit to nav, ir tikai tukšums . . .
Tas būs - interesants darbinš. Šķiet, ka atrisinājums nenāks viegli.»
* •
Neatraudams skatienu no lukturu apgaismotās šosejas daļas, Deivids lēnām brauca un ar atvieglinājumu sajuta, ka muskuļu atslābums pamazām zūd, domas kļūst skaidras un uztvere asa.Viņš atkal jutās kā cilvēks, lai gan nebija pārliecināts, cik ilgi tā būs. Šoseja kļuva arvien nolaistāka. Grūti bija iedomāties, ka tikai pirms diviem mēnešiem šeit bijusi štata visdzīvākā magistrāle. Lukturu gaismā ceļa nomalē laiku pa laikam parādījās kāds pamests automobilis.
Sākumā bija atļauts tos izvest, pēc tam, kad Loku slēdza, tos tikai nostūma no brauktuves. Pats dīvainākais bija tas ka pazudušie pasažieri acīmredzot pat ne bija mēginājuši pretoties. Rītos uz ceļiem atrada automašīnas, kuru lukturi dega un motors darbojās. Durvis bija atvērtas,bet salonā nekādu cīņas pēdu nemanīja.
Pēdējās divās dienās Deivids bija krustām šķērsām izbraukājis gandrīz visu Loku rūpīgi apskatījis neskaitāmus automobiļus arī tos nedaudzos, kas bija sadauzīti, pilnā gaitā ietriecoties nomalē. Avarējušajās
mašīnās dažkārt varējā saskatīt asins plan kumus, bet līķu nebija nevienā.
Deivids pāris reižu apturēja «jaguāru un spēcīgas baterijas gaismā centās izpētīt apkārtni. Neko uztraucošu nemanīja, nekādas dzīvības vai briesmu pazimes uz ceļu neredzēja. Visapkārt bija tumšs, turklāt un neparasti kluss.
Kad Deivids apturēja mašīnu trešo reizi. viņam likās, ka priekšā kaut kas neskaidri mirgo. Deivids izslēdza lukturus, izkāpa no automobiļa un vērīgi ieskatījās tumsā. Tad viņš atkal apsēdās pie stūres un uzņēma ātrumu.
Ceļa vidū stāvēja vaļēja, divvietīga sporta automašīna. Tās lukturi dega motors tik tikko dzirdami ņurdēja.
Deivids piebrauca cieši klāt un baterijas gaismā apskatīja svešo mašīnu. Atklājās parastā aina: salons bija tukšs. Taču, kad' Deivids pieliecās un ieskatījās rūpīgāk,.viņam likās, ka uz sēdekja izkaisīti pelni_Vai tas būtu viss, kas palicis pāri no pasažieriem? ~Deivids paraknāja pelnus ar pistoles stobru. Spirgtais nakts vējš .tos aizpūta.«Pēc stundas te vairs nekas nebūs palicispāri,» viņš nodomāja. «Joki gan!» Pabraucis mazu gabaliņu uz priekšu Deivids pēkšņi sajuta neskaidru nemieru un ieraudzīja vientuju cilvēku, kas nāca viņam pretī pa šoseju. Bremzēm iekaucoties, viņš strauji piebremzēja. Jocīgais, it kā pazīstamais stāvs lēnām tuvojās. Jo tuvāk tas nāca, jo dzijāk Deivids iespiedās sēdeklī, stingdams naves bailēs. Pretimnācējs bija viņš pats.' Šiš otrais
Deivids bija mironis. Vinam bija sažuvusi, bāla seja, kura vietumis jau trūdēja,' nedzīvo acu baltumi bija nekustīgi, ārkārtīgi vājo ķermeni sedza pussatrūdējušu drānu driskas . . . Pelēkajās lūpās vīdēja saspringts, it kā atbildi meklējošs samocīts smaids . . . Līķis nāca palēninātā gaitā, kā murgos, ar saraustītām marionetes kustībām... Balto acu stingais skatiens it kā pie-. nagloja Deividu pie sēdekļa. Viņš sajuta neprātīgu vēlēšanos doties mironim pretī un mesties kā bezdibenī . . . Deivida roka jau lēnām pastiepās pret durvim, bet pusceļā; tā nevilšus atdūrās pret ātrumu pārslēgu un satvēra to. Ar zināmu gribas piepūli viņš ieslēdza atpakaļgaitu un piedeva gāzi. Mašīna ar rāvienu atlēca atpakaļ un apstājās. Izstiepis kaulainās rokas, līķis nāca viņam virsū, taču Deivids jau bija atguvies.
Strauji palielinājis ātrumu, viņš apbrauca mironi. Līķis pietupās un mēģināja uzlēkt uz mašīnas. Gaisā pazibēja tā atņirgtie zobi, gar bagāžnieku noslidēja izplestie pirksti, taču Deivids jau bija garām un strauji traucās uz priekšu, uz Loka centru.
Ar pūlēm iztaisnojis pirkstus, kas bija sažņauguši stūres ratu, Deivids noslaucīja no pieres aukstus sviedrus.
«Ak dievs,» viņš domāja, «tas taču biju es. Nu, eņģelim līdzīgais cilvēk, kā tu patīc sev kā mironis? Saki ko sacīdams, varena izrāde . . . No kurienes gan uzradies šis pūstošais liķis, un ko tas meklē uz ceļa? Varbūt gaidīja mani? Kas par muļķībām? Man nekad nav bijis dubultnieku, un, ja arī kāds man līdzinās, kāpēc gan viņš, turklāt pēc nāves, lai meklētu tikšanos ar mani? ka es sāku jukt prātā. Citādi, kā gan lai . . .»
«Nē, pagaidi! Mierīgāk, mierīgāk . . . Tad tāds ir tas Loks! Halucinācijas? Muļķ- ības! Halucinācijas nenogalina un neatstāj arī skrambas uz bagāžnieka,» Deivids atskatījies noteica.
«Tātad iznāk, ka esmu saticies ar kaut ko tādu, kas pieņēmis manu izskatu pēc nāves,» viņš turpināja pārdomas. «Ļoti iespējams, ka pēc šīs tikšanās man bija jāpazūd tāpat kā daudziem simtiem pirms manis. Starp citu, ko gan satika citi? Es redzēju pats sevi, bet ko redzēja viņi? Ari paši sevi? Turklāt neviens no Loka nav atgriezies un, ja arī kādam tas ir izdevies, viņš klusē, lai nenokļūtu trako namā. Tiesa, ir dzirdētas kaut kādas baumas par dzīviem miroņiem, kas it kā klīstot starp cilvēkiem, bet kas gan tām tic? ..»
Deividam atkal pēkšņi uzbruka nomācoša briesmu sajūta, un viņš piebremzēja. Uz šosejas stāvēja divi cilvēki. Vīrietis un sieviete. Deivids piebrauca tuvāk un apgaismoja viņus ar automašīnas prožekto- riem. Izabella un Millers — šoreiz īsti miroņi. Kādreiz, ļoti sen, kad Deividu sauca citā vārdā, Izabella viņam bija visa pasaule un, ja nebūtu uzradies Millers . . .
«Kādas muļķības,» domāja Deivids. «Ko viņi te maisās?»
Izabella lēnām pacēla roku un pamāja. Viņas seja tādā attālumā bija grūti saskatāma, bet Deivids zināja, ka tā ir nedziva, jo sievietei ap kaklu skaidri izcēlās virves atliekas. Arī Milleram, pirmajam cilvēkam, ko nogalināja Deivids, pie kakla rēgojās satrunējušas virves gabals.
«Viņi abi nomira vienādi un vienā dienā,» atcerējās Deivids. «Arī tagad, pēc nāves, viņi nav šķirami. Cik romantiski! Ir nu gan atmiņu vakars . . . Bet es jums rādīšu! . . .»
Zobus sakodis, viņš nospieda akseleratora pedāli. Jaudīgā mašīna nodrebēja, it kā izbraukdama pa aizslēgtiem vārtiem, bet Deivids pat neatskatījās.
«Man vajadzēja iedomāties,» vinš turpināja domu gaitu, «ka man uzsūtīs Izabellu — vienu no nedaudzajiem cilvēkiem, ko mīlēju šajā pasaulē. Tā ir mana nedzīstošā rēta . . . Nu, bet kurš būs nākamais? Vai Robijs, kurš aizgāja bojā, glābdams manu dzīvību? Varbūt vēl kāds no tiem, ko esmu nogalinājis? Kurš? Bet man tagad ir vienalga, es esmu gatavs uz visu . . .»
Deivids pacēla roku no stūres. Pirksti drebēja.
«Veins parāvis!» vinš nolamājās. «Tu vairs nekam neesi derīgs, esi pārvērties par lupatu. Bet mieru, mierīgāk, tu taču esi darbā . . . Tomēr ko tas, viss nozimē? Vai tie būtu miroņi no pilsētas kapsētas? Varbūt slepena hipnotizētāju biedriba? Bet . kāpēc tad tā nodrebēja jaguārs»? Varbūt roboti? . . . Ko es minu mīklas? Pietiek! Prātā nāk tikai muļķīgas atbildes.»
• • •
VēI daudzas reizes Deivids satikās ar miroņiem. Tad viņš piebremzēja, lai iden- tificētu līķi, un pabrauca garām, ja vien izdevās. Kad tas neizdevās, Deivids notrieca spokus ar mašīnu. Viņš bija mierigs, taču nevarēja savaldīt drebuļus, kad «jaguārs» uzdrāzās virsū kādreiz tuviem cilvēkiem. Kad Deivids atkal ieraudzīja Milleru, šoreiz vienu pašu, viņš apturēja automašīnu un paņēma pistoli. Kokainiem soļiem
mironis pienāca klāt un atvēra dur- vis. Deivids pagrieza stobru pret līķa vēderu. Mirkli pirms šāviena Millera platā seja savilkās, tajā iezīmējās Izabellas vaibsti . . . Deivids nospieda sprūdu. Lodes sprādziens aizsvieda līķi pie ceja nomales. Tur tas pēkšni izgaisa un nobira uz zemes, pārvērties pelēkās smiltīs. Deivids apgaismoja pīšļus ar bateriju, paraustīja. plecus un aizbrauca.
Viņam likās, ka ir rīkojies muļķīgi. Tik- pat labi Milleru varēja nošaut arī no lie- lāka attāluma. Bet tas nebūtu noslāpējis naidu pret visiem tiem, kas ar laupitāju nekaunibu ielauzās viņa sirds dziļumos, metodiski un cietsirdīgi izvilkdami no turienes noslēpumus, ko Deivids gribēja no- sargāt arī pats no sevis. Taču arī pēc tiešā šāviena nekļuva vieglāk.
«Vai vienai naktij nav par daudz?» prā- toja Deivids. «Ari man kādreiz bija sirds. Arī man var sāpēt . . . Aitasgalva! Vai kādu tas interesē? Pēc viņu prāta — jo vairāk, jo labāk. Skaties šo hip" parādi, skaties uzmanigi! Tu domāji, ka viss ir izgaisis? Nē, lūk, skaties, tas ir tavu acu priekšā! Tu vienkārši biji aizmirsis, bet tev atgādināja . . .»
Priekšā uzliesmoja žilbinoša gaisma. Tā sāpīgi iecirtās acīs. Deivids momen-tāni nobremzēja un sāka braukt atpakaļ- gaitā. Gaisma nozibsnīja atkal, un dažas sekundes Deivids vairs neko nevarēja sa- skatīt. Pēc tam redze atjaunojās.
Šoseja atdūrās pret spoguļgludu sienu, un Deividu bija apžilbinājuši viņa paša au- tomašīnas prožektori. Viņš bija gatavs zvērēt, ka vēl pirms mirkļa uz ceļa nav bijis ne akmentiņa. Bet tagad priekšā pacēlās monolīta siena visā šosejas pla- tumā.
Deivids paskatījās uz pistoli. «Viena ra- ķete un . . .» viņš nodomāja. «Tomēr būs labāk, ja iztiksim bez ekscesiem.»
Pārbaudījis savu atrašanās vietu pēc vadības kompjūtera rādījumiem, Deivids vēl pabrauca atpakaļgaitā un nogriezās pa apvedceļu, kas stāvi gāja kalnup.
Tas, ka šis lēmums bijis kļūdains, atklājās pēc minūtēm desmit, kad «ja- guāru» no apakšas satricināja spēcīgs grūdiens. Pakaļgalam palecoties gaisā, mašīna ar priekšgalu sāka skrāpēt asfaltu un neatvairāmi slīdēja uz kraujas pusi. Kad priekšējie riteņi atkal pieskārās zemei, Deivids mēģināja izgriezt mašīnu uz ceļa, taču jau bija par vēlu. Viņš tik tikko paspēja izvelties no sēdekļa, kad automo- bilis, noslaucijis ceļmalas stabiņus, ielidoja un pazuda tumsā.
Deivids jau bija pielēcis kājās un stāvēja ar pistoli rokās. Visapkārt joprojām valdīja tumsa un klusums. Izpētījis skrambas uz asfalta, viņš noteica vietu, no kuras bija sācies uzbrukums. Bet tā bija tieši tāda pati kā jebkura cita vieta uz šosejas, kuru klāja
vienmērīgs, gluds asfalts. Tāda tā bija arī
tad, kad tai pārskrēja «jaguārs».
Deivids iedomājās, ka šoseju vajadzētu izpētīt rūpīgāk, taču nolēma, ka to varēs izdarīt vēlāk. Atmuguriski viņš atkāpās
līdz ceļa malai un tad devās lejā pie auto- mašīnas. «Jaguārs» bija cietis daudz mazāk, nekā varēja sagaidīt. Bet, ja arī tas nebūtu bojāts nemaz, no tā vairs nebija nekāda labuma, jo automašīnas izcelšanai vajadzēja celtni.
Deivids atvēra durvis un sameklēja somu. Tajā bija viss, kas viņam tagad bija vajadzīgs, arī rezerves pistole. Pacēlis galvu uz augšu, viņš paskatijās uz šoseju un nodrebēja. Uz zvaigžnoto debesu fona skaidri varēja saredzēt melnu neveiklu siluetu, kura apveidi mazliet atgādināja cilvēku. Pārliekusies pār krauju, ēna it kā noskatījās, kas notiek lejā.
Siluets sakustējās, un Deivids, ne mirkli nevilcinādamies, pacēla pistoli. Kroplīgā būtne sasprāga gabalu gabalos ar žilbinošu uzliesmojumu. Deivids negribēja ris- kēt, tāpēc viņš šāva ar raķeti, kas spēja
sadragāt pat tanku.
Pakāpies līdz šosejai, Deivids saprata, ka raķete nav izniekota velti. Uz ceļa mē- tājās spīdīgas, karstumā apkusušas škembas, zem kājām šņirkstēja melna, smaga smilts. Deivids pieliecās un, savācis sau-jiņu melnā pulvera, iebēra to kādā no somas nodalījumiem. Citā nodalījumā viņš ielika dažas no vēl siltajām šķembām.
Līdz Loka centram bija palikuši daži desmiti kilometru. Deivids jau zināja, ko darīt turpmāk. Viņš paskatijās visapkārt un, nogriezies no taciņas, gāja taisni pāri laukam.
Pēc stundas viņš saprata, ka šoreiz rīkojies pareizi. Pa šo laiku viņam neviens vairs nebija uzbrucis. Dažas reizes viņš mainīja virzienu, apzināti neizvēlēdamies labāko maršrutu, lai tādējādi maldinātu sekotājus.. Visvairāk viņu baidīja uzbrukums no aizmugures. Bet vai nu uzbrucēji nebija paraduši izsekot, vai arī tāpēc, ka
pārvietojās pārāk lēni, vajātāji nebija manāmi.
Otrās stundas beigās Deivids saprata: tas, ka ceļā nav ne uzbrukumu, ne arī slazdu, viņu nevis nomierina, kā tam vajadzētu būt, bet sāk uztraukt arvien vairāk. Saspringums pieauga ar katru mi- nūti. Pat pistole, kas līdz šim bija kalpojusi nevainojami, vairs neiedvesa drosmi. Viņš apzinājās, ka gluži vienkārši sāk baidīties.
Kad Deivids ieraudzīja, ka klupdama un krizdama pretī skrien kāda izplucināta būtne, viņš sajuta atvieglinājumu. Atkā- pies aiz kāda krūma, Deivids gaidīja ar bateriju rokās. Varēja jau saskatīt, ka tu- vojas meitene. Deivids ieslēdza bateriju un vērsa gaismas staru tieši viņai sejā. Meitene spalgi iekliedzās un sagrīļojās. — Kas tu esi?
Viņas lūpas sakustējās, bet Deivids neko nesadzirdēja.
Kā tu šeit nokļuvi?
Viņa neatbildēja.
Vai klusēsi? --- Deivids vienaldzīgi turpināja izprašņāt. — Nu, tā ir tava darīšana.
To pateicis, viņš spēra soli sāņus.
— Uzgaidiet! — vina iekliedzās, ar abām rokām ieķērusies Deivida jakā. — Es pateikšu. Mēs . . . mēs gribējām izvēdināt galvu. Pēc viesībām. Diks brauca kā ārprātīgs, uz ceju neskatīdamies. Pāris reižu kaut kādi cilvēki mēģināja mūs apturēt, bet Diks tikai dzinās vēl ātrāk. Bet pēc tam viņš pēkšņi tā nobremzēja, ka es gandriz sasitu pieri. Priekšā pa šoseju kāds gāja. Viņš nāca arvien tuvāk un . . . Ak dievs! Tāds ārprāts!
— Kas notika pēc tam?
— Man liekas, ka es izlēcu no mašīnas un metos bēgt . . . Es neatceros. Kad atguvos, biju klajā laukā. Ak kungs! Kas gan tas bija?
- Tev ir paveicies, — atbildēja Deivids. — Tev ir nestandarta reakcija.
- Es neko nesaprotu.
- Vai tu vari iedomāties, kur atrodies? - N-nē.
— Ir tāda jauka vietiņa, ko sauc par Jautro loku.
— Ak dievs . . . — nočukstēja meitene.
Deivids atskatījās. Likās, ka tas viņam jau kjuvis par paradumu.
— Kā sauc?
— Vai mani? Jūlija.
— Kājas sāp?
— ļoti.
Jo ļaunāk priekš tevis. Bet tagad klausies uzmanīgi. Ja gribi izdzīvot līdz rītam, pirmkārt, neatpaliec ne soli no manis; otrkārt, bez domāšanas izpildi visas manas pavēles, un, treškārt, lai es turpmāk vairs nedzirdu tavu jauko balstiņu. Skaidrs?
Meitene steigšus pamāja ar galvu. Neatskatījies Deivids devās uz priekšu, uz Loka centru.
«Vai pārbaudīt hipotēzi?» viņš sev jautāja. «Faktu ir pietiekami daudz. Pieņemsim, ka tie riebekļi ir mikroorganismu kolonija, kurā katrs radījums ir smilšu graudiņa lielumā. Pienemsim arī, ka sakari starp viņiem ir samērā stipri un elastīgi, ka vajadzības gadījumā kolonija var pārvērsties par vienotu organismu, kam piemīt mimikrijas spēja un kurš, zondējot varbūtējo upuru apzinu, spēj noteikt,
kur viņu aizsardzība ir vāja. Tādējādi Lokā rodas miroņi — nāves un iznīcības simbols.
Uz vispārējā šausmu fona Bailēm, kas iemiesojušās kādā tēlā un ko pavada orien-
tēts paralizējošs starojums, gandrīz vienmēr ir izšķirošā loma. Upuris zaudē spēju pretoties, un tad plēsoņa to aprij. No cilvēka nekas nepaliek pāri, tikai saujiņa pīšļu. Šīs kolonijas praktiski nav iespējams atklāt, jo mikroorganismi dodas medībās tikai naktī, bet dienā pārtrauc savstarpējos sakarus un, pieņēmuši aiz- sargkrāsu, izkaisās pa zemi. Līdzīgi tie iekārto arī slēpņus, vajājot upuri. Kolonijas uzbrūk tikai vājākam vai spēkos līdzīgam pretiniekam, ar to izskaidrojams tas, ka lielās patruļas neko neredzēja.»
«Šķiet, ka nav peļami, tā tas varētu būt,» nodomāja Deivids, «tātad, pieņemsim to par darba hipotēzi. Bet tomēr — kāpēc ir Loks?» viņš turpināja pārdomas. «Jāšaubās, vai šo koloniju iemītniekus var uzskatīt par saprātīgām būtnēm. Šie uzbrukumi, slēpņi, lamatas — tas viss ir samērā primi- tīvi, kā ar pieri sienā. Jūtams, ka darbojas noslīpēts instinkts, bet domas nav. Tomēr, satiekoties ar mani, uzbrucēji detaļās ne- atkārtojās, tātad var secināt, ķa starp vi- ņiem visu laiku bija pastāvīgi sakari. Tā kā Lokam ir krasi izteiktas robežas, var pieņemt, ka koloniju rīcību vada koor- dinācijas centrs. Ļoti iespējams, ka šis koordinators vienkārši ir tikai posms, kas sasaista kolonijas, un nebūt nav intelektuāli
pārāks par tam. Bet nav skaidrs, kā un no
kurienes uzradušies šie mošķi. Vai varētu būt, ka viduslaiku leģendas rosinājuši reāli fakti un visa šī miroņu trakošana ir tikai senas kaites recidīvs? . . .» Saklausījis aiz muguras klusus šņukstus, Deivids pagriezās atpakaļ. Jūlija mīņājās uz vietas un, saspiedusi galvu rokās, kaut ko čukstēja. Sapratis tikai «Es nevaru . . .», Deivids noteica:
Arlabunakt, meitenīt!
Nē! — vipa iekliedzās.
Deivids paraustija plecus un devās tālāk. Ar vienu aci viņš redzēja, ka Jūlija panākas dažus soļus līdzi, bet tad apstājas un no- krīt uz ceļiem.
Deivids atskatijās un pagriezās atpakaļ. Meiteni varēja saprast. Loka ietekme ar- vien pastiprinājās. Likās, ka tā pieaug ar katru soli, un tas nogurdināja ātrāk, nekā Deivids bija gaidījis.'
«Ja šī nakts vispār kādreiz beigsies,» viņš domāja, tā nepaliks bez sekām. šķiet ka kļūstu sentimentāls.»
Piegājis pia Jūlijas, Deivids viņu piecēla kājās. Meiteņe ar izmisīgu spēku ieķērās viņa drēbēs.
— Diezgan! — īgni iesaucās Deivids.
— Esmu atgriezies.Meitenes rokas atslāba, viņa drebēja un tikko dzirdami šņukstēja. Laiku pa laikam apskatīdamies visapkārt, Deivids gaidīja, kamēr Jūlija nomierināsies.«Vai tik viņa nav man piespēlēta?» pēkšņi viņam ienāca prātā. «Tas nemaz nav izslēgts. Bet, lai nu būtu kā būdams, jāšaubās, vai jaunava pati to apjauš. Tā ir viņas laime, ka viņai ticis šāds uzdevums.» — Viss kārtībā? — jautāja Deivids.
— Vai esi atguvusies?
— Kad jūs esat blakus, — viņa atbildēja vēl drebošā, bet jau savaldītā balsī, — es baidos mazāk.
Smieklīgi, bet arī viņam bija līdzīga sajūta.
— Līdz ausmai vēl ir pāris stundas, —
turpināja Deivids. — Es iedošu tev ieroci. Kad būsi pārgājusi to lauku un . . .
Vai gribat, lai es sajūku prātā? —meitene viņu pārtrauca. Viņas balsī skanēja izbailes.
— Man vairs daudz nevajag. «Jā,» nodomāja Deivids, «viena viņa neies. Jau pirmajā satikšanās reizē pazaudēs galvu un visu aizmirsīs . . .»
— Man ļoti gribas dzīvot, — klusi teica Jūlija. — Neatstājiet mani. -
Deivids satrūkās. Bija pagājuši desmit gadi, bet šos vārdus viņš nespēja izdzēst no atmiņas. Kas gan tagad tos licis teikt Jūlijai?
— Es brīdinu, — viņš drūmi paziņoja,
ka šis ceļš ved tikai uz vienu pusi. Reti kāds atgriežas.
— Es iešu, — viņa pasteidzās piekrist.
Tikai...
— Kas nu?
— Vai drīkstu ņemt jūs zem rokas?
Deivids iesmējās un, pārmetis somu uz labo plecu, piedāvāja meitenei elkoni. Viņi sāka iet, vispirms lēnām, viens otram pie- lāgodamies, bet tad jau ātrākā gaitā. Drīz vien likās, ka Loka draudīgā ietekme ma- zinās.
Vai drīkstu jautāt? — ierunājās Jūlija.
— Klāj vaļā, — Deivids atļāva, vērodams jau saskatāmās pilsētas mājas.
Vai savu draugu es vairs neredzēšu? Deivids pamāja ar galvu un vienaldzigi noteica:
Iepazīsies ar citu, gudrāku.
Kas notika ar vinu?
Kā lai es to zinu? Vai tu domā, ka es šeit dzīvoju?
Es par to nebrīnītos, — atbildēja Jūlija. Pametusi skatienu sānis, viņa sarāvās un iesaucās: — Kas tas?!
Deivids steigšus pagriezās un apstājās. Kaut kas milzīgam, kroplam sikspārnim līdzīgs tālumā lidinājās uz zvaigžņu fona.
Kas tas ir? — jautāja Jūlija, piespiezdamās viņam. Tas ir pilsētas kapsētas rajonā, — no- pietnā balsī atbildēja Deivids un izteica pieņēmumu: — Var būt, ka tas ir no turie- nes.
— Vai jūs jokojat? — ar šausmām balsi jautāja Jūlija.
Deivids neatbildēja. Pēkšni viņš atcerē- jās, ka Loka centrs atrodas tieši kapsētā.
«Galu galā,» viņš nodomāja, «jābūt taču konsekventam līdz galam. Kāpēc gan kap- sēta būtu slikta rezidence koordinatoram? Tur ir milzīgi organisko vielu krājumi, var dzīvot kā pagrabā, tas piekrauts ar pārtiku.»
— Iesim, — ierosināja Deivids, raudams meiteni līdzi.
Jo tuvāk pilsētai piegāja, jo vairāk
koku parādijās. Deivids gandrīz vai priecā- jās par to, lai gan pirms tam bija centies iet pa klajākām vietām. Taču noslēpumainā sikspārņa dēļ viņa prāts bija nemierīgs. Šajā briesmīgajā sistēmā kroplais lidonis varēja būt novērotājs.
— Man ir tāda sajūta, — teica Jūlija, — it kā mēs būtu atgriezušies pagātnē par kādiem pieciem gadsimtiem.
— Runā klusāk.
— Miroņi, vampīri . . . — viņa čukstēja. Murgi! Arprāta murgi!
— Klusē! — pavēlēja Deivids.
Izgājuši cauri nelielai birzij, kurā blīvi auga mazi koki, viņi sasniedza mājas, kas atradās līdzās kapsētai. Iegājis kādās parades durvīs, Deivids iededza bateriju. Pa čīkstošām kāpnēm viņš uzkāpa otrajā stāvā, atrada neaizslēgtu dzīvokli un, atgrūdis vaļā tā durvis, mirkli pastāvēja uz sliekšņa, baterijas gaismā izpētīdams priekštelpu un ieklausīdamies klusumā. Gaitenī neko aizdomīgu neredzēja, un arī viņa nojautas klusēja. Viņš sajuta tikai pastāvīgo baiļu fonu, kas vairs tā nesatrauca vai nu tāpēc, ka Deivids bija pieradis pie tā, vai arī tāpēc, ka šeit, Loka centra tuvumā, tas patiešām bija mazāks. Ar pistoli rokā Deivids aizslīdēja gar sienu, ielūkodamies istabās. Kad apskate bija beigusies, viņš padeva signālu Jūlijai. Meitene iešmauca telpā, rūpīgi aizvērdama durvis. Deivids iegāja plašajā vannas istabā, atvēra logu, nolika pie tā krēslu un apsēdās,
sāpošās kājas uzlicis uz palodzes. Kā jau viņš bija gaidījis, skats uz kapsētu no šejienes bija lielisks. Aiz muguras, nekaunīgi pārtraucis klsumu, iesprauslojās ūdensvada krāns.
Varbūt tu ieslēgsi arī radio, — norūca Deivids, paskatīdamies uz Jūlijas atspulgu loga stiklā.
— Skumsti bez sabiedrības?
— Ūdens tek, — viņa pazipoja pārsteigumā. — No kurienes?
Deivids izvilka no somas binokli un sāka pārlūkot kapsētu.
Vai es drīkstu nomazgāties? — jautāja Jūlija.
Deivids vienaldzīgi paraustīja plecus.-
Es klusītēm, — mierināja Jūlija.
Un tik tiešām, viņš varēja sadzirdēt tikai klusus šļakstienus. Jūlija izskaloja un izkāra kleitu. Tad, viņa pielēja vannu un, tik tikko saklausāmi iespiegdamās, atlaidās aukstajā ūdenī.
Pie durvim ir aptieciņa, — teica Dei- vids, kad viņa bija noslaucījusies. — Atnes to.
Jūlijas mitrie mati juku jukām krita pār pleciem. Ap gurniem meitene bija apsējusi dvieli, no viņas uzvēdīja svaigums un izstaroja jaunība, pagaidām vēl tīra un paļāvīga. «Izrādās, ka uz pasaules arī tā ir saglabājusies . . .» nodomāja Deivids.
Nosēdinājis meiteni uz palodzes, viņš sāka tīrīt brūces Jūlijas kāju pēdās. Viņa sakoda lūpas, reizumis nodrebēja, taču pacieta sāpes klusēdama. Par laimi, viņa nebija nekāda čīkstule.
«Kas gan noticis ar mani?» gandrīz ar profesionālu meistarību tīrīdams brūces, prātoja Deivids. «Vai es tiešām ceru, ka nevainīgas dvēseles glābšana nodzēsīs kaut daļu manu grēku? Bet ja nu tur, tajā grāmatvedībā, mani jau ir noņēmuši no uzskaites? Tomēr varbūt vienosimies?»
Kad Deivids beidzot sāka apsaitēt ie- vainotās pēdas, Jūlija, pār plecu pavē- rusies logā, sacīja:
Zināt, es taču šeit dzīvoju. Tas bija tikai pirms pusgada.
— Vai kapsētā? - izbrīnā jautāja Deivids
Vai redzat tos kokus, tur, aiz sētas - atbildēja Jūlija, ar zodu parādīdama vajadzīgo virzienu.
— Mazliet tālāk
tiem ir manas mājas.
Bija.
Jā, bija, — viņa piekrita skumjā balsī - Tagad viss nodedzis.
— Tātad tu sailgojies apciemot dzimtās drupas?
— Protams, ka nē! Pie visa bija vainīgs Diks
— Vinš taču nav normāls. Droši vien gribēja mani pabaidit.
Bet iekšpus sētas kas tā par māju?
Kaut kāda laboratorija. Liekas, tā pieder aizsardzības ministrijai.
Kā tu to zini?
Tur strādāja kāds mans paziņa. - Ko vini tur darija?
Jūlija mirkli šaubījās un tad atbildēja, paraustidama plecus:
Tagad droši vien tam vairs nav nekādas nozimes . . . Viņš teica, ka tā esot iedarbiba uz telpas struktūru.
Deivids uzklausija jaunumus, košļādams lūpas. Vinš nodomāja: «Nē, šķiet, ka tas nav izskaidrojums. Šīs nelaimīgās laboratorijas pētijumus kādu laiku tik tiešām uzskatīja par daudzsološiem, bet tagad oficiālā zinātne stingri un viennozīmīgi pasludinājusi tos par bezperspektiviem.»
— Vai aizgāja bojā? Vai viņi aizgāja bojā?
Jā. Visi. Pat līķus neatrada.
Toties tagad no tiem nav glābiņa, — teica Deivids. Lidz potitēm nosaitējis Jūlijas pēdas, viņš turpināja: — Būs labi. bet tagad pati pameklē sev kādu nodarbošanos. Man nav laika nonemties ar tevi. Ar vēsām lūpām nedroši pieskārusies Deivida vaigam, Jūlija izslidēja no istabas. atgriezusies ar segu un spilvenu kaudzi rokās, viņa ērti iekārtojās uz grīdas pie sienas un jau pēc dažām minūtēm bija aizmigusi,
Atgāzies krēslā, Deivids stingi vērās uz priekšu, Nekas ievēribas cienīgs Loka
centrā nebija saskatāms. Parasta, pamatīgi nolaista pilsētas kapsēta . . . «Vai tiešām viņš būtu kļūdijies un viss bijis velti?» izmisumā prātoja Deivids: «Kur ir tas nolāpītais koordinators? Lidz ausmai palikusi nepilna stundal»
Lidzigi mirāžai kapsēta pēkšņi sašūpojās.
salīgojās koki, sašūpojās zeme, nervi saspringa šausmās. Atņirdzis zobus, Deivids 'iespiedās krēslā. Miegā žēli iekunkstējās 'Jūlija , . . Bet impulss jau bija beidzies, kapsēta norima. Deivids atslābināja saspringto ķermeni un atviegloti nopūtās. Lūk, koordinatorsl» vinš gandrīz vai sajūsmā atzina. Bet tad attapies paskatījās uz Jūliju, kas nemaz nebija pamodusies. Guli, meitenit, guli. To tu esi labi izdomājusi.»
. Nolicis otru pistoli redzamā vietā, Deivids klusi pārmetās pāri palodzei, mirkli
turējās tajā ar rokām, tad nolēca mikstajā zemē un cauri birzij aizskrēja uz pakalnu, ko bija redzējis pa logu. Nogāzes smiltīm brūkot zem kājām, vinš sasniedza virsotni, kas bija apaugusi ar kokiem, un vēroja kapsētu. Mokpilnās gaidās ritēja minū- tes. «Nu!» viņam gribējās kliegt: «Te es esmu! Ko gaidāt?»
Kapsēta sašūpojās vēlreiz. Šoreiz Deividam izdevās ātrāk pārvarēt šausmu lēkmi, un viņš ievēroja, ka caur robu sētā no kapsētas uz liesmu sašķobito laboratorijas ēku kā rudens arums aizstiepjas šaura, tik tikko saskatāma taciņa. Bet varbūt viņam tikai tā Iikās?
Dažus mirkļus nostāvējis neziņā, Deivids atkāpās aiz kokiem un pieliecies sāka skriet apkārt kapsētai. Pārlēcis pāri sētai, viņš piezagās pie laboratorijas ēkas un, nedabiskā klusuma stindzināts, pieplaka pie izsistā loga.
Deivids instinktivi satvēra palodzi. Telpu, kurai vajadzēja atrasties aiz loga, viņš neredzēja. Gluži vienkārši — tur nekā nebija. Ar pirkstiem ieķēries apdegušajā dēlī, Deivids karājās virs bezdibeņa. Viņa apjukušais skatiens noslīdēja gar melnu vienlaidu sienu, kuras malas izgaisa miglas mutuļos. Tad aina pēkšņi mainījās un Deivids aptvēra, ka viņam gar acīm slīd svešas un briesmīgas pasaules zemie mākoņi. Šī pasaule dīvainā kārtā bija pagriezta ar kājām gaisā, un likās, ka viņš to vēro, gulēdams uz muguras. Deivids piesardzigi atgrūdās no loga, un redzētā aina pagaisa. «Tas taču ir iebrukums!» viņš nodomāja. «Velns parāvis, cik banāli! Izrādās, ka la- boratorijas pēdējais eksperimeņts ir vai- nagojies . ar panākumiem, bet zinātnieki paši to nekad vairs neuzzinās. Viņiem tomēr ir izdevies ielauzties citā pasaulē. Pareizāk gan būtu teikt:- sveša pasaule pastiepusi pret mums savus plēsīgos taus- tekļus, kas cilvēkiem iedveš šausmas. Nejaušības vai izgudrotāju atjautības re- zultātā līdzīgi, taču šaurāki un nedrošāki kanāli starp pasaulēm varēja rasties arī agrāk. Turpretim tagadējie zinātnieki darbojas ar vērienu un, tā kā neskopojas arī pasūtītāji, rezultāti pārspēj visas cerī- bas . . . Tagad, šķiet, man ir skaidrs, ko noklusēja Lemke. Noslēgt līgumu ar elli, nopelnīt labu naudiņu ar šausmām — tā nu gan ir lieliska ideja! Riebeklis! Nu, bet kur tad ir saimnieki, kas izrīko šos ne- šķīsteņus?»
Pēkšņi Deividam likās, ka spokainās ēnas, kas bija pazibējušas svina pelēkajā miglā, sāk pulcēties ap viņu, draudīgi ga- tavodamās šausmu pilnam uzbrukumam. Protams, tā varēja būt arī uztrauktās iztēles uzburta aina, taču Deivids nevilcinādamies sāka atkāpties, pieskrēja pie sētas, vienā elpas vilcienā pārlēca tai pāri un joza prom.
Tikai nonācis pakalna virsotnē, viņš piespieda sevi apstāties un atskatīties atpakaļ. No sētas roba augstprātīgi, nesteidzīgi izpeldēja pelēku, blāvi spīdošu sfēru virkne. It kā atriebdamies pats sev par neseno vājuma mirkli, Deivids tās sagaidīja, drūmi rotaļādamies ar pistoli. «Ka tik nu neaizrijaties», viņš noteica pie sevis. «Vai šāda zivtiņa jums būs pa zobam?»
Kāda no sfērām blāvi nozibsnīja, un koks, kas atradās tikai kādu metru no Deivida, pēkšņi it kā pietupās un nogāzās uz sāniem, kritienā aplauzdams zarus. Deivids atlēca sāņus, nolamājās, uz mutes nokrita smiltīs un aizvēlās lejpus aiz akmeņiem. No slēptuves viņš redzēja, ka nozibsnī vēl viena sfēra un vienlaikus ar klusu, šmaukstienam līdzīgu troksni kādam biezoknī augošam kokam pazūd daļa stumbra un tas brīkšķēdams nogāžas. Sfēras nostājās rindā un sastinga it kā gaidās.
— Diezgan! — niknumā.norūca Deivids. — Nu es jums parādīšu! — Izslējies no slēptuves aiz akmens, viņš izšāva, nomērķējis uz kādu no sfērām. Mirkļi vēlāk kaut kas nosvilpa viņam gar ausi un, uzsprāgdams aiz muguras, apbēra viņu ar akmens lauskām. Likās, ka viņa paša iz- šautā sprāgstošā lode būtu atgriezusies atpakaļ. Daudz nevilcinādamies, Deivids izšāvā vēlreiz, izstiepis roku pēc iespējas tālāk uz sāniem. Viņam par pārsteigumu rezultāts bija tāds pats. Deivids sakoda zobus. Nodzīta, bezpalīdzīga upura lomā viņš jutās pretīgi. No augšas uzpūta vējš, un Deivids pacēla galvu. Dažus metrus virs viņa gaisā karājās melna, briesmīga būtne. Tā bieži vēcināja milzīgus plēves spārnus un ar degošām acīm cieši raudzījās Deividā.
—Riebekli! — viņš iekliedzās dusmās. — Nešķīsteni! Vācies prom!
Deivids pacēla pistoli. Melnais briesmonis parāvās sānis, un tūlīt pēc tam visapkārt Deividam sāka pazust koki, akmeņi,
smiltis. Puk! . . . Puk! . . . Ierāvies kādā plaisā, Deivids bezpalīdzīgi vēroja, kā sfēru raidītie šāviņi lēni, taču neatlaidīgi gatavo ceļu uzbrucējiem.
«Gandrīz vai jāsmejas,» viņš domāja.
«Bet tomēr es gribu dzīvot!»
Pielēcis kājās, Deivids šķērsoja virsotni un sasniedza pretējo nogāzi. Bet arī tur viņu sagaidīja sfēras. Loks bija noslēdzies. Loks Loka iekšienē.
Deivids apstājās. Šajā pakalna pusē bija gaišāks, un pirmsausmas pelēkajā krēslā viņš saskatīja, ka tuvākajā sfērā atrodas lempīga, cilvēkam līdzīga būtne. «Nu, lūk,» nodomāja Deivids, «arī saimnieki parādās.» Svešā būtne pagrieza pret viņu garu, melnu cauruli, sfēra nozibsnīja, un Deividam līdzās akmenī parādījās sekla bedre apmēram pusmetru diametrā. Attapies no pārsteiguma, viņš noslēpās aiz akmeņa un, nobrāzdams sānus pret asajām lauskām, aizlīda sāņus. «Svešie» metodiski turpināja apšaudīt
to vietu, kur vēl nesen bija slēpies Deivids Pēc katra šāviena būtnes samērā ilgi nonēmās ar platāko caurules galu un tikai tad vērsa to pret mērķi: Pēc visa tā varēja spriest, ka nekādi snaiperi uzbrucēji nav. Gan šaušanas ātrumā, gan precizitātē Deivids visus tos pārspētu, ja vien viņš varētu šaut . . .
No debesim atkal uzbruka «sikspārnis». Deivids izšāva, steigšus paraudams roku uz augšu, taču netrāpija. «Sikspārnis» aizslidēja aiz pakalna un pazuda .skatienam, bet sfērās sēdošās būtnes nekavējoties
pārnesa uguni uz viņu un Deividam atkal vajadzēja list prom. . . «Trenkā kā zaķi!» viņš dusmojās. «Bet es neesmu zaķis! Es esmu kaktā iedzīta
žurka! . . .»
Nogaidījis izdevīgu mirkli, Deivids metās «svešajiem» tieši virsū. Divas būtnes paspēja izšaut, taču steigā raidītie šāviņi gāja secen. Pārējo sfēru iemītnieki vēl nebija tikuši galā ar savām neveiklajām caurulēm, kad Deivids, sasniedzis iecerēto ugunslīniju, skriedams izšāva sānis un joza
tālāk. Viņš dzirdēja, kā aiz muguras nodārd raķete, svaidīdamās starp sfērām.Cilpodams starp. kokiem, viņš skrēja uz māju pusi. Ar katru sekundi palielinājās attālums starp viņu un sfērām. Skaudrā priekā Deivids nodomāja, ka sliktajiem šāvējiem var palīdzēt tikai akla laime. Bet tajā pašā mirklī koka vainagam pārslīdēja melns lunkans ķermenis, nokrita viņam uz krūtīm un iekodās plecā ar spīdoši baltu zobu adatām. Deivids iekliedzās, izraudamies no briesmoņa, iesita «sikspārnim» pa galvu ar pistoli, notrieca to zemē, bet tad viņam uzbruka vesels plēsoņu bars. Vienu viņš nošāva gaisā, bet pārējie jau metās viņam virsū, nogāza gar zemi,'iekodās ķermenī, plosīja ar nagiem. Deivids atvēzēdamies sita tos ar pistoli, šāva, žņaudza, mīdīja . . . Caur plēves spārnu, spalvaino, nagoto ķetnu un griezīgi ķērcošo briesmoņu jūkli vipš pamazām virzijās uz logu, no kurienes atskanēja spalgs, šausmu pilns kliedziens «Ak dievs,» vinš nodomāja izmisumā,ja tu esi, piedod manus grēkus. Ne jau savā labā to lūdzu . . .»
Vinam sejā ietriecās dedzinošas liemas,
un, zaudēdams samaņu, Deivids nogāzās uz mitrās, pēc trūdiem smaržojošās zemes. Bet vēl un vēl vinš pūlējās līst kaut gabalinu pavirzīties uz priekšu. Tā ir atmaksa», vinam vēl iešāvās prātā «Vairs neizpirkšu . . . Par vēlu . . .»
«Attopies! Attopies taču! Ak kungs! . .
Kāda tuva, uzstājīga, gandrīz vai histē riska balss neļāva vinam atslābināties iegrimt nebūtibā, kaut kas vinu sāpīgi nežēlīgi purināja. Deivids atvēra acis ieraudzīja zilas, gandrīz jau gaišas debesis kuras mirkli vēlāk aizklāja izjauktu matu jūklis.
Deivid, mosties! Mosties!
Viņa ķermenis dega kā ugunīs, apkārtējā pasaule it kā peldēja gaisā ;un griezās riņķī.
Deivids nekādi nespēja koncentrē
ties.
Aiz mājas ir mašīnas, — beidzot viņš ierunājās. — Atrāk!
Sakodis zobus, lai neievaidētos, Deivids pagriezās uz vēdera un atspiedās uz rokām
Kā gan es . .. . — drebošā balsī nopūtās Jūlija. Ātrāk! — viņš iekliedzās.kas vēl
nebūs?! Iekliegdamās Jūlija metās prom un klibodama pazuda aiz stūra.
- Nem to lielāko! — Deivids nokliedza nopakal.
Apskatījis sevi, viņš pārliecinājās ka nav apgrauzts līdz kauliem, kā viņam pirmīt bija licies, taču visu miesu klāja asiņu traipi un sīkas brūcītes ar asām malām. Uz birzs pusi, dažus metrus no viņa gulēja trīs nekustīgi, plakani ķermeņi ar izgrieztiem spārniem Vēl viens «sikspārnis» raustījās agonijā mazliet tālāk. «Un tas ir viss
izbrīnā nodomāja Deivids. «Man likās, to ir desmitiem.»
Stiprāko reiboņu rnirkļos apstādamies Deivids četrrāpus aizlīda līdz mājai, sprindzināja spēkus un, turēdamies pie sienas, piecēlās kājās. Gar mājas stūri atdrāzās spēcīgs «fords», iekaucās bremzes un atvērās durvis. Deivids atgrūdās sienas un nogāzās uz sēdekļa.
—Prom! — viņš nokomandēja atslābinādamies. — Cik ātri vien var!
Automobilis rāvās uz priekšu un,uzņemdams ātrumu, aiztraucās pa aleju.
—Negriez celu, lai ko tu sastaptu, neskaidri murmināja Deivids. —
—Brauc meitenit, brauc! Viņu atkal pārņēma drausmīgs, lipīgs nogurums, un Deivids tik tikko spēja noturēt galvu.
- Ak kungs, runā taču! — izmisumā iekliedzāš Jūlija. — Es sajukšu prātā!
Deivids saprata, ka viņa var krist histērijā «Kas gan saprastu, kā es alkstu miera!» viņš nodomāja.
—Kas tur notika? — sevi pārvarējis, jautāja Deivids. — Es neko neatceros.
—kāpēc tu kliedzi? Kad tu izskrēji no birzs, no vienas vietas aplipis ar tiem . . . Ak kungs,.
—Kādas šausmas! Tu līdi, siti, vārtījies, arvien tuvāk, arvien lēnāk. Bija palikuši tikai divi
sikspārņi», bet arī tu tik tikko kustējies. tad tu uzgāzies vienam virsū, bet otrs uzlēca tev uz muguras un iekodās kaklā. es izšāvu . . . Vienreiz, otrreiz . . . Tev noraustījās galva, tu izstiepies un nokriti . . . es izlēcu pa logu . . . Labi, ka beigts bija tas nevis . . . — Jūlija iešņukstējās un sāka kodīt lūpas. Deivids ar mokām pacēla galvu, aptausja rētu deniņos un gurdi iesmējās
—Vajadzēja tēmēt nedaudz augstāk, —viņš noteica. — Kad sprāgstošā lode trāpa galvā...
— Izbeidz! — iekliedzās Jūlija. Ar apsaitēto kāju meitene no visa spēka nospieda bremzes pedāli. Mašīna apstājās slīdēdama. Jūlija satvēra galvu rokās un, saliekusies uz priekšu, sāka raudāt. Deivids atspiedās ar krūtīm pret durvīm un nopē- tīja apkārtējos laukus. Vasaras rīta mieru nekas netraucēja, pat vējš bija pierimis. Arī bailes vigš vairs nejuta. Taču viņam kjuva arvien sliktāk.
Jūlija drīz vien nomierinājās. Izraudā- jusi nakts briesmas, viņa sameklēja kabat- lakatiņu un noslaucīja seju.
— Braucam? — viņa jautāja.
Deivids pamāja un atlaidās sēdeklī.
Paldies Dievam!» viņš nodomāja. «Sķiet, ka mūsu senči nav melojuši: rītausmā mošķi pazūd.» Viņš gulēja mierīgi, bez bailēm, nejuzdams sāpes, tik tikko saskatidams priekšā aizritošo ceļu.
—
Sie «svešie» . . . — ar pūlēm pārva- rēdams gurdenumu, čukstēja Deivids. — Uz viņiem nedrīkst šaut. Vai dzirdi, meitenīt? Tas ir aizsarglauks. Lai ar ko mēs šautu, tas vērsīsies pret mums pašiem. Jābūt kādam citam paņēmienam. Vai dzirdi, Jūlij? Viņi nebūt nav tik briesmīgi, tāpēc viņi slēpjas. Bet nedrīkst kļūdities. Viņi cer uz mūsu agresivitāti, uz mūsu atšķirtību. Bet mums tā jāpārvar, citādi . . . citādi mūs pārņems šausmas . . . — Deivids nemierīgi sagrozījās un turpināja: — Velns parāvis, cik tumšs . . . Kā negribas mirt . . . — Vinš saspringa un atcerējās: «Ļoti gribas dzīvot.»
Diemžēl stāstam nav nobeiguma-tīrā haltūra