— Klausies uzmanīgi, dēliņ! Pasaki mammai, lai viņa pasauc speleologus.
— Tie ir alu pētnieki, — viņš izdzirda Kerolas balsi.
— Jā. Saki, ka tavs tētis… ka es esmu dziļā alā — Bezdibeņa Akā. Viņi zinās. Vajag virves un āķus.
— Izdarīšu. — Par spīti visam, Maika balss bija pietiekami noteikta.
— Tēti, — teica Kerola, — es tevi redzu. Vai tu vari noturēties?
— Nezinu, nezinu.., Maik, skrien ašāki Nenogriezies nekur no takas,., Kerol, vai tu paliksi pie manis?
— Jā, tēt, es nekur neiešu,
— Ej, Maik!…
— Eju! — zēns atsaucās, jau skriedams projām.
— Kerol!
— Ja, tet?
— Vai Maiks aizgāja? Saki, lai viņš ir uzmanīgs un pasaki.., pasaki viņam… ka es viņu mīlu.
— Jā, tēt… — viņas balss aizlūza.
Ak dievs, vai tiešām viņi tik reti no manis dzirdējuši šos vārdus?
Viņam likās, ka augums sāk lēni slīdēt pa akmeni, un viņš sasprindzināja visu uzmanību uz rokām, sīki nopētīdams katru pirkstu atsevišķi. Viņa rokas tagad izskatījās pēc izplestām vardes pleznām, kas pieplakušas pie akmens; lielās dzīslas izspiedās zem ādas gluži kā līdz galējai robežai savilkti vadi. Lai cik dīvaini, viņš nejuta baiļu, vismaz šai brīdī ne. Viņš bija līdz pēdējam sasprindzis un sakopojis spēkus gluži kā nelaimē nokļuvis dzīvnieks; kaut kas tāds ar viņu sen nebija gadījies — vienīgi tur, frontē. Un vēl viņš pieķēra sevi lolojam kaut ko līdzīgu maigumam un skumjām — jūtas, ko vajadzētu apzīmēt ar kādu īpašu vārdu.
Saspringtajā klusumā viņš sāka novērtēt savu stāvokli — savas izredzes uz glābiņu. Es tomēr esmu izpletņlēcējs, viņš bezkaislīgi nosprieda. Krist man ir iemācījuši. Tā nebija nejauša veiksme. Pēc kritiena sajūtas, atcerēdamies, cik reižu viņš atsitās pret klints izciļņiem, Deivids aprēķināja, ka kritis pavisam pēdas divdesmit vai trīsdesmit. Protams, viņš bija ne mazums saskrarn- bājies un sasities, taču, pēc visa spriežot, ticis sveikā bez lūzumiem, ja nu vienīgi ribās varbūt kāds plīsums. Sasprindzis uzmanību, viņš centās tikt skaidrībā, kas notiek ķermeņa iekšienē, taču tur viss bija mēms un sastindzis — grūti saprast.
Būs jākrīt tālāk, viņš nodomāja. Tas bija gandrīz neizbēgami. Uzvilkties augstāk, lai atrastu drošāku atbalstu un pietaupītu spēkus, bija gluži bezcerīgi; pietiktu pakustēties, lai atkal lidotu lejup. Bet noturēties stundu vai divas, kamēr ieradīsies palīdzība, viņš nespēs — tas bija pilnīgi skaidrs. Diemžēl viņš nepavisam nezināja, vai uz Maiku var paļauties, jo līdz šai dienai, ja atmiņa nevīla, viņam nebija iznācis šādi pārbaudīt zēnu.
Pēkšņi viņš pamanīja, ka uz akmens kaut kas kustas. Ieskatījies ciešāk, viņš redzēja, ka tā ir maza, plankumaina salamandra, kas cilāja ķepiņas turpat divas trīs collas no viņa degungala. Gluži kā apburts viņš raudzījās, kā dzīvnieciņš lien pāri izcilnim. Salamandrai šis akmens, šis pekles caurums ir dzimtā mājvieta, te paiet visa tās dzīve. Seit, tās namā, kāds homo sapiens Deivids
Māsters naivi cīnās par dzīvi* kāds sadauzīts, no ierastās vides izmests, neveikls radījums, kas izmisīgi iekrampējies viņam svešajā akmenī.
Interesanti, kā salamandra dzīvotu manā pasaulē? Droši vien ne sliktāk kā es, pielāgoties nespēdams, mūžīgi skumdams, izmisīgi tverdams aiz kaut kā nedroša un bezcerīga …
Viņa ķermenis atkal tikko jaušami paslīdēja lejup — z^mes pievilkšanas spēks, zems berzes koeficients un nogurums.
Viņš ciešāk sakrampēja pirkstus.
Gribētos zināt, kas ir tur, lejā, viņš nodomāja. īsti neatceros, bet varbūt ari gaisma tik tālu nemaz nesniedzās.
Viņš atcerējās lukturīti bikšu kabatā. Nu, Delv, ko tu gaidi, velc ārā lukturi un paspldini lejup, lai redzi, kur jākrīt. Izpēti visu labi! Nu, drošāk!
Viņš piespiedās pie akmens ciešāk, juzdams, ka viņu pārvar šausmas, tad atkal atguvās un saņēma sevi rokās.
Ja laimēsies, var nokrist veiksmīgi, un varbūt apakšā ir pla* tāka karnīze? *
Ja ne — nāve. Viņš piespieda sevi apsvērt to mierīgi. Nu un, kas par to, ja arī nāve? Viņš taču sen jau to gaidījis. Viņš sevi lēni pazudina jau daudzus gadus. Pat akmens nesola tik nesaudzīgu nāvi. Kur nu, akmens būs daudz žēlsirdīgāks — tam vismaz nepiemīt šī ļaunā iznīcināšanas kāre …
Nu, laidies vaļā. nelga! Tādas izdevības otrreiz vairs nebūsi
— Tētiņ!
Viņš ieurba savainotos pirkstus nepadevīgajā akmenī.
— Jā, Kerol?
— Es atnesu vīnogulāja zaru. Es nolaidīšu to pie tevis, un tu saķer.
— Kerol, meitiņ …
— Tētiņ, es laižu to lejā. Tūlīt tas būs pie tevis.
Asaras aizmigloja viņam acis, un akmens pie vaiga kjuva sāļš. Viņš mēģināja paskatīties augšup, taču tas neizdevās. Kaut kas pieskārās labajam plecam gluži kā mierinošs glāsts.
— Kerol, — viņam aizlūza balss, — kā tu, mīļā, to nostiprināji?
— Es gribēju piesiet pie baļķa, tētiņ, bet tas ir pārāk resns, neparko nepadodas.
— Kerol, mīļā, nevajag pūlēties … Nevajag…
— Tētiņ, es sēžu jāšus uz baļķa, es to noturēšu, goda vārds, noturēšu.
— Nē, Kerol, mīļā, nē. Es tikai noraušu tevi lejā. Un tu tikpat nespēsi mani izvilkt.
— Es tevi turēšu, kamēr viņi atnāks.
Viņš centās pārvarēt asaras — tās plūda bez apstājas. Ja vien es varētu atdot par viņu dzīvību, iet bojā ar jēgu, nevis tāpat vien, viņš nodomāja, cīnīdamies ar bezcerīgu nožēlu.
— Nē, Kerol, es tikpat nevarēšu to satvert. Labāk velc vien to atpakaļ, meitiņ.
Viņš it kā ar visu augumu sajuta, kā vīnzars attālinās, un pēkšņi jutās bezgala vientuļš.
— Kerol?
— Jā? — Pēc balss viņš juta, cik ļoti meiteni sarūgtinājusi neveiksme.
— Paldies, mīļā… es tevi mīlu. — Viņam kļuva vieglāk izrunāt šos vārdus.
Pēkšņi gluži kā no asa trieciena viņa rokas atspruka vaļā. Viņš nogāzās no karnīzes un, tāpat kā pirmoreiz, izslējies gareniski, lidoja lejup. Pirms vēl viņš bija aptvēris, kas notiek, izstieptās kājas sāpīgi atsitās pret nesaudzīgu akmens pamatu. Šoreiz viņš krita citādi un triecienu saņēma galvenokārt viena kāja, un asās sāpes tajā lika saprast, ka šoreiz viņš nav tik viegli ticis cauri. Taču arī tagad, pēc otra lidojuma bezdibenī, viņam izdevās pieplakt pie sienas un apturēt kritienu. Seit bija vieglāk noturēties nekā iepriekšējā vietā, toties arī spēki bija gandrīz galā.
— Tētī-ī-ī! — viņš izdzirda izmisīgu kliedzienu no augšas un gauži nožēloja, ka pats vainīgs pie bērna mokošajām šausmām. Viņš lēni ievilka krūtīs gaisu.