— Tētiņ, es tevi vairs neredzu!
Zinu. Te ir vēl tumšāks …
Tātad, lūk, kādas izskatās beigas. Nu, tāds gals ir gluži pieņemams: viņu aprīs viņa bērnības kalns, ko viņš mīlēja … Viņš taču tik ļoti tiecās šurp, uz savu mīļoto Hārtu, pie lieliskā Buena- vistas kalna, un viņam tik ļoti gribējās kādā plašā, mežu ieskautā klajumā ar savām rokām un savu domu uzcelt brīnišķu māju — māju ar laukakmeņu kamīnu, tik lielu, lai varētu pie tā sasildīt sirdi, un ar varenām ozola sijām, kas iemieso pamatīgumu. Tādā mājā viņš gribēja uzsākt dzīvi — dzīvi pilnu rosmes, satvara, radītprieka un možuma, dzīvi kopā ar Greisu un vislabākajiem bērniem pasaulē, miesu no savas miesas…
Taču dzīve neizdevās …
— Tētiņ!
Vajadzēja mazliet padomāt, saņemt spēkus.
— TĒTI!
— Jā, ja, Kerol. Es esmu šeit.
— Ai! — Brīdi sekoja klusums. — Tētiņ, tu vismaz paretam kaut ko pasaki, lai es zinu, ka ar tevi viss labi, ja?
— Jā, mīļā. Piedod! Es ik pa brītiņam teikšu, ka mīlu tevi. Labi?
— Ai, tēti, tētiņ! Man tik ļoti bail.
Viņam likās, ka no augšas kaut kas uzpil, un uz mirkli viņš noticēja, ka tās ir meitenes asaras. Šķita, ka viņa būtu tam pieskārusies, un Deivids vairs nejutās tik vientuļš.
Viņš padevās murgainu domu straumei.
Ak, šie mani zelta sapņi! Bet viņš izsmēla sevi, sāka pagurt un aizmirsties, saguma zem neveiksmju nastas, zem priekšā stāvošā vecuma bailēm, apauga ar cinisma, nodevīguma un aizdomī- bas kārtu. Ko es patiešām esmu uzcēlis, citiem vārdiem, pabeidzis līdz galam, tā ir bumbu patversme. To es pabeidzu tāpēc, ka man tā bija kļuvusi pretīga. Pēdējā laikā tāds bijis mans galvenais virzītājspēks.
— Es tevi mīlu, Kerol! — viņš iesaucās augšup.
— Es tevi mīlu, tēt! — viņa atsaucās.
Bet ja mēs cits citu mīlam, kādēļ esam slēpuši šo mīlestību? Ko gan mēs esam izdarījuši ar savu dzīvi!
Cik maz tam kopīga, Deivid, ar Zelta puisēnu un viņa Zelta sapņiem. Kad gan īsti sākās šī lejupslīde?
… Kas to var pateikt? … Šķiet, gan cēloņi, gan sekas savēr- pušies neizprotamā noliegumu jūklī. Zelta puisēns, izgājis cauri diviem kariem un apbraukājis visu zemeslodi, atgriežas Hārtā kopā ar savu Zelta sieviņu, lai nodarbotos ar to, kas viņam mācīts, un sāk strādāt par inženieri. Varbūt tur arī slēpās visa nelaime, varbūt pārāk daudz gadu, pārāk daudz citu darīšanu iegula starp mācībām un darbu. Droši vien kāds gluži nenozīmīgs gadījums ierosināja viņam šo domu un izraisīja veselu šaubu ķēdes reakciju. Lai kā arī tas būtu sācies, viņam neizdevās saglabāt ticību sev, ticību tam, ka viņu ciena un augstu vērtē kā speciālistu. Bet tas taču bija visu viņa ieceru pamats, galvenais, kas viņam nepieciešams, un šīs ticības zaudējums laikam arī radīja viņā to baigo sakāves apziņu, ko viņš nebija spējis pārvarēt.
Bet Marta? Kas noticis ar viņa mīļoto pilsētiņu? Zudis miers, zudusi rāmā dienvidu pilsētiņa, zudis viss, kas saglabājies bērnības atmiņās. Pat vecais Hārtas nosaukums zudis, tagad tā kļuvusi Roketvila jeb Raķešu pilsēta. Tā vispār vairs nebija pilsēta, bet kaut kāda vājprātīgo patversme — šaušalīga steiga, baisminošs vēriens, skrējieni augšup, kritieni lejup.
Vismaz tā tas izskatījās viņam, kaut gan tieši, pateicoties raķešu drudzim, pateicoties Flinta Arsenālam, viņam bija radusies iespēja atgriezties …
Un ar visu no dzīves pagurušo ķermeni pieplakdams akmenim, kas nepazina nāves, viņš nodomāja, no jauna ļaudamies panikas lēkmei: tas tikai būtu vareni, ja tagad, kad tik loti gribas iedzert, — varbūt pirmoreiz mūžā gribas no tiesas — man pakaļējā kabatā atrastos pudele un brīnumainā kārtā nebūtu saplīsusi, bet es tai netiktu klāt. Man to vajag un lukturīti ari vajag, un tas ir tik tālu, miljoniem jūdžu tālu — manā pakaļējā kabatā. Viņu sāka smacēt nedabiski smiekli.
Nākamais kritiens pārsteidza viņu negaidot. Tikai lidodams lejā, bezdibenī, viņš aptvēra, ka atkal krīt, un instinktīvi centās gaisā iztaisnoties. Viņš smagi atsitās ar kājām un labo gūžu pret akmeni un bez spēka nokrita uz nākamā izciļņa. Sajūtas bija no- trulušas, un fiziskās sāpes viņš gandrīz vairs nejuta, palikusi bija tikai bezcerīga, visaptveroša pakļaušanās liktenim; un tomēr, juzdams, ka atkal slīd pāri malai, viņš iekrampējās akmenī, šai bezpersoniskajā moku rīkā, un noturējās — varbūt uz īsu brīdi.
Viņš ieklausījās, kas notiek augšā, cenzdamies pārvarēt notrulināto apziņu. Paldies dievam! Skiet, ka šoreiz viņa neko pat nemanīja.
— Kerol? — viņa balss izlauzās augšup no akmeņainās akas.
— Jā, tētiņ. — Viņas balstiņa izklausījās vārga un gauži pagurusi; tā nepavisam nebija bērna balss.
— Kerol… tu zini, ir ļoti labi, ja meitene,,, sapņo par zirgu…
— Tēti… nevajag…
— Tu esi laba meitene, tu esi labs cilvēks, Kerol. Tu lūdz tik maz. Tev būs savs zirdziņš … Pasaki mammai!…
Pēkšņi viņu ieskāva tumsa, un, bezgalīga žēluma un skumju pārņemts, viņš noslīdēja no izciļņa un lidoja lejup tukšumā, cauri nemaņai un bezspēkam cenzdamies uztaustīt kādu pieņemamu, noderīgu atbalsta punktu; taču tāda nebija, un viņš krita arvien dziļāk, joprojām pūlēdamies izliekt savu sadauzīto ķermeni tā, lai kristu pareizi.
Viņš atvēra acis un tieši virs sevis ieraudzīja gaismas laukumu; šajā laukumā pār viņu noliecās kaut kāds neskaidrs rēgs, pēc tam vēl otrs.
Piepeši atmiņa ar nelaimes apjautu caururba apziņu un iesvēla asinīs adrenalīnu. Viņa rokas sakustējās līdzīgi virzuļiem un pirksti drudžaini meklēja atbalstu. Taču nebija, kam pieķerties, un viņš juta, ka atkal lido bezdibenī. Viņa ķermenis rāvās uz priekšu, izliecās, pūloties piemēroties kritienam, un abas kājas caururba asa sāpe.
— Viņš nācis pie samaņas, Ben. Palīdzi pieturēti
Viņa apziņā iestrāvoja īstenība un ļoti lēnām pārvarēja zemapziņas refleksus.
Nācis? No kurienes nācis? Ak tā…
Deivids juta, ka viņu tur spēcīgas rokas.
— Viss kārtībā, draudziņ. Guli mierīgil
Viņš sajuta adatas dūrienu rokā, bet tas šķita kaut kur ļoti tālu. Paskatījies augšup, turp, no kurienes nāca šie vārdi, viņš redzēja briļļainu seju, kas šķita it kā peldam atsevišķi no neliela, spēcīga stāva. Viņš lēni izelpoja krūtīs ievilkto gaisu.
— Tā… Tātad es vairs nekrītu… — viņš tik tikko pazina pats savu balsi — dobju, neskaidru.
— Tagad viss kārtībā. Šeit ir diezgan plats laukumiņš. Un, jums par laimi, vairāki centimetri smilšu kārtas.
No tumsas iznira vēl viena seja.
— Noņemu cepuri jūsu priekšā, mister, šeit pat pa virvi laisties nav nekāds joks. Jūs laikam esat izredzētais, citādi nevar būt.
Kaut kur attālu Deivida apziņā atbalsojās ironisks smiekliņš.
Cilvēks ar brillēm, acīmredzot ārsts, piespieda viņam pie krūtīm stetoskopu, tad pamāja ar galvu.
— Tūlīt vilksim jūs augšā.
— Kur ir manējie? Kur Greisa?
— Visi ir tur, augšā.
Deivida apziņā piepeši uzplaiksnīja vēl viena doma: Un Maiks?
Ārsts pasmējās.