Deivids un ārsts paskatījās viens otram acīs.
— Apdauzījies esat pamatīgi, bet es ceru, ka pratīsim jūs salāpīt.
Deivids pacēla acis pret izroboto gaismas laukumu virs galvas.
Viņš juta sevī ielīstam agrāko spēku, itin kā senais labais gars būtu atgriezies pie viņa.
— Dakter, — viņš sacīja un pasmaidīja visaptveroša, pacilāta prieka pilnu smaidu, — kā tur ir augšā?
Ārsts par atbildi pasmaidīja pretī.
— Drīz redzēsiet pats.
— Dakter, — teica Deivids, — pasakiet to vēlreizl viņi tik nepiedēvē bērnu izdarībām! Cik gan aizdomīgi mēs esam, cik daudz mums ir aizspriedumu! Tagad šis baltais vīrietis visu dienu domās par to, ka melnie tiecas valdīt pār pasauli, ka melnais knauķis jau apzinās savu pārākumu pār balto. Es tūdaļ izlabošu šo pārpratumu, paskaidrošu viņam visu. Un es devos pie vīrieša.
— Es zinu, ko jūs domājat, — sacīju. — Par melnās rases pārstāvju augstprātību. Neuzskatiet to par nopietnību, tā ir spēle. Bērni mainās lomām. Es pats tā tiku spēlējis bērnībā. Vakar es novēroju, kā baltais zēns izrīkoja melno, un pats augu dienu nevarēju nekur miera atrast. Mēs, pieaugušie, esam lieli muļķi, vai ne?
Vīrieti mana garā runa pārsteidza.
— Es zinu, ka tā ir spēle, — viņš smaidīdams atteica. — Sie zēni ir brāļi, viņi ir mani dēli. Un tā ir viņu māte! — Verandā bija iznākusi skaista, tumšādaina sieviete un pasauca zēnus.
Es pasmaidīju un tad sāku kratīties no smiekliem. «Te jums ir Jamaika,» es klusībā izsaucos, «mana zerne, mana tauta!»
— Pasteigsimies, — man sacīja baltais vīrietis, — citādi nokavēsim uz tramvaju.
1 Alu pētnieki.