121128.fb2 BEZR?P?GIE CE?OT?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 10

BEZR?P?GIE CE?OT?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 10

IX

Saule jau bija pacēlusies virs koku galotnēm un zilo debesu pamalē peldēja baltrozā mākoņi, kad pie izdegušā ugunskura, ap kuru nīka Zvēru cilvēki, pie­nāca Marks.

Viņa sejā bija ievilkušās asas rievas, pats notriepies ar zemi, sarkanais «Adidas» krekliņš sviedros sa­mircis. Zvēru cilvēki, ieraudzījuši, ka viņam rokas ir notrieptas sarkanas un džinsu ceļgali tādi paši, no­dūra acis.

Marks nometa zālītē vieglo ādas jaku un dunci, tad, ne vārda neteicis, aizgāja lejup pa nogāzi līdz mežupītei.

Vālodze Orioiida pierāpoja pie dunča un, neuzdrīk­stēdamās tam pieskarties, bijīgi aplūkoja. Tad pieplaka pie jakas un, ieelpojusi saulē sakarsušās ādas un sviedru smārdu, pārlaidusi visiem apreibušu skatienu, izdvesa:

—    Viņš,,, Viņš …

Nikters raudzījās Oriolidā ar pretīgumu un naidu.

Ezis Erinakejs piecēlās. Sakustējās arī pārējie, taču ar pavēlošu žestu viņš lika tiem palikt uz vietas.

—    Nikter, nāc tu!

Jenotsuns strauji pielēca kājās, un viņi aizgāja uz turieni, no kurienes nupat bija atnācis Marks.

Bet Marks pie mežupītes noģērbās, iegūlās seklajā ūdenī un, ar baudu ļaudamies straumes aukstajam te­cējumam, dziļi ieelpoja sveķu, mētru un sūnu smaržu… Tas ir tik lieliski, tik lieliski, viņš laimīgs domāja, par kaut ko tādu esmu sapņojis jau sen. Mēs kļūsim kā akmens kalna galā, kad viss jau gatavs pārvērtī­bām, noguris un apnicis būt par to, kas bijis un ir; mēs būsim kā akmens kalna galā, kas ripodams aiztrauc līdzi citus, un, palūk, brāžas jau vesela lavīna, kas aiz­rauj jaunas lavīnas, noslaukot no zemes virsas visu veco un satrūdējušo, un pasaule kļūst jauna, taisnīga un laimīga. Drosme un aktīva rīcība — tām piederēs šodiena!

Nomazgājies Marks uzrāva drēbes un jau gribēja doties pie Zvēru cilvēkiem, kad ieraudzīja netālajā gravā zem svaigi cirstu zaru kaudzes kaut ko metāliski

spīdam. Viņš pacēla zarus. Tur gulēja abi sadauzītie motocikli. Tie nebija nekas vairāk kā metāllūžņi.

Gaišā sajūta Markā pazuda. Tātad Nikters Ingum nebija blefojis, viņš domāja, un viņi man pie ugunskura bija melojuši, ļaudami izvēlēties — braukt projām vai palikt ar viņiem. Tātad atpakaļceļa nebija ne šā, ne tā. Padsmitgadīgie bestijas!

Marks sakārtoja zarus pa vecam, tad uzkāpa no­gāzē, aizgāja pie Zvēru cilvēkiem, kuri gulšņāja ap ugunskura pelniem.

Paņēma dunci, notīrīja zālē un iebāza makstī, pa­skatījās gaidošajos Zvēru cilvēkos.

Sporta tērpi, džinsi, krekli, jakas, šorti, krosenes, kedas — viss spilgtos un līksmos toņos. Frizūras ka puišiem, tā meitenēm veidotas pēc viena parauga: mati nodzīti līdz ādai, tikai galvvidū atstāti un izslējušies stāvus gaisā, atveidodami tā zvēra kontūru, par kura brāli vai māsu katrs sevi uzskatīja. Mati bija nokrā­soti spilgti zili, zaļi, sarkani, dzelteni, violeti, oranži, kam vienkrāsaini, kam dažādkrāsu joslās. Dažiem ausu ļipiņās trisuļoja gredzeni — plānas, sudrabainas plāksnītes, kurās bija iekodināti izvēlēto zvēru silueti.

—    Nu, ko mēs darām? — Marks pasmaidīja, un liela daļa viņam atsmaidīja pretim, bet bija arī tādi, kuri skatījās ar neuzticību, nogaidoši un pat ar ne­patiku.

—    Kāpēc tu aizbēri bedri un būri? — Jenotsuns Nikters novilka smalkā, trīsošā balsī.

—    Gaišmatis bija daļa no manis, — Marks klusu atbildēja. — Viņš bija mans draugs. Un nevienam nav jāredz tas, ko es izdarīju! Jo ātrāk mēs to aizmirsīsim, jo labāk mums pašiem.

Niktera brūnās, pogām līdzīgās acis žigli visus ap­skrēja un no jauna apstājās pie Marka. Bija jūtams, ka Zvēru cilvēkus kaut kas nomoka un to noskaidrot viņi atstājuši Niktera ziņā.

—    Pastāsti mums — kā tu gaišmati upurēji? — Nik­ters beidzot bija apdomājis nākamo jautājumu.

—    Es gaišmati upurēju pēc sava rituāla, kurā pa­redzēta upurvietas aizbēršana un nolīdzināšana līdz ar zemi, — Marks paskaidroja.

—    Viņš nogalināja skaisto gaišmati! — robustā Udensžņrka Arvikola iekunkstējās, un viņas pastul- bajā sejā ar izplūdušajiem vaibstiem pazibēja bailes.

Viņa sāka šņukstēt. Pie viņas nometās lunkanā Ze­biekste Mustela, glāstīja plecu un čukstēja ausī mieri­nājuma vārdus.

—   Un ja nu mēs bedri atraktu? — Nikters nobālis prasīja.

—   Nē! — Marks cieti izteica. — Upurvieta paliks mūžam apbērta, jo jūsu dēļ, Zvēru cilvēki, es esmu tur apracis savu draugu. Neviens upurvietai nedrīkst pat  tuvoties! Tā pavēlu es — vadonis!

Nikters kodīja lūpas.

Un tad notika kaut kas negaidīts. Pieslējies kājās, mazais Bebrs Kastors savilka apaļo purniņu žēlā gri-

Imasē un novilka:

—    Un ja nu kāds klusītēm… Nevienam nezinot…

Tīņi ar ziņkāri, kurai klāt jaucās izbailes, vēroja

Marku un Kastoru.

—    Ko tu teici? — Marks ledaini noprasīja.

Kastora pienbaltā āda kļuva pelēka, viņš ierāva

ļ galvu plecos, tomēr sparīgi izgrūda:

—    Un ja nu tomēr kāds atraktu?

Marks piecēlās un teica tik klusu, ka varēja sadzir- ' dēt meža puķēs kamenes sanam, tomēr balss kā baiga dvesma aizvējoja līdz katram Zvēru cilvēkam: — Sods par to — nāve…

Tīņi sarāvās. Tas, ko viņi tik ļoti bija vēlējušies attiecināt uz saviem ienaidniekiem, nu skāra viņus pa­šus. Sabijušies viņi saskatījās, bet protestēt neiedroši­nājās — kāda gaiša, cēla mērķa vārdā viņi bija atra­duši vadoni, tagad viņa teiktajam jākļūst par likumu.

Taču likās, Kastors Marka vārdus nav dzirdējis; viņš asarainā, it kā žēlastību lūdzošā balsī dvesa:

—   Kādam jāuzdrīkstas … Noteikti jāuzdrīkstas Es to izdarīšu…

Marks pielēca pie Kastora un satvēra viņu pie ple­ciem. Viņš juta, ka puisis dreb. Marks spieda viņu pie zemes, bet tuklie, apaļīgie pleci saspringa pretestībā. Markām galvā saskrēja asinis, viņš apjēdza tikai vienu — jāiemīca zemē šis muļķis, kas neapjēdz, kur bāžas, jāsaņem savās rokās šie Zvēru cilvēki vienalga kādā ceļā, un Marks spieda, pirkstu gali kļuva balti, bet Kastora strupās un spēcīgās kājas stingri balstījās uz zemes, ķermenis likās kā pārakmeņojies; ar tādiem pašiem panākumiem Marks varētu mēģināt nospiest uz ceļiem akmens statuju. Marks iegārdzās, spēra Kastoram pa lielu, tas saļodzījās, un tad viņš trieca ar dūri pakrūtē.

Bebrs nogāzās gar zemi un valstījās elpas trūkumā.

Marks pārkāpa viņam pāri un, ar delnu slaucīdams norasojušo pieri, pagāja sānis.

Pie viņa pienāca Erinakejs un, draudzīgi uzlicis roku uz pleca, pasmaidīja.

—    Tu rīkojies pareizi!

—    Nē, Erinakej! — Marks nožēlā atteica. — Tā es nekad vairs nedarīšu. Mēs taču esam kopā tāpēc, ka visi vēlamies vienu… Kaut gan šķiet, ir daži, kas ne­grib mani par vadoni.

—    Tu neņem to pārāk galvā. Mums te gājis diez­gan raibi. Gan viss nokārtosies.

Zvēru cilvēki sāka izklīst, lai katrs ķertos pie sa­viem ikdienas pienākumiem. Kārtējā sapulce bija bei­gusies.

Marks sameklēja Jenotsuni Nikteru.

Klajā vietā divu pakalnu ielejā Zvēru cilvēki bija ierīkojuši šautuvi. No dēļiem sanagloti vairogi, uz ku­riem ar melnu krāsu bija savilktas cilvēku kontūras dabiskā lielumā, ar stieplēm bija piestiprināti pie koku stumbriem. Figūras bija izraibinātas ar dzelteniem, sarkaniem un zaļiem krāsu plankumiem.

Nikters vingrinājās šaušanā. Viņš pamanīja šurp nākam Marku, taču izlikās neredzam, ielika sporta lokā kārtējo bultu, atvilka stiegru, notēmēja un palaida. Bulta ieurbās dzeltenajā plankumā uz skrejošā cilvēka figūras kājas.

Marks pienāca pie Niktera, kurš atkal izšāva: bulta ieurbās tās pašas skrejošās figūras sānos — zilajā plankumā.

—    Tagad noziedznieks mums neizbēgs! — Nikters sacīja un pašķielēja uz Marku, kurš viņam draudzīgi uzsmaidīja. Lūpu veidojums tīņa apaļīgo, vasarraibu- maino seju ar sīkajiem vaibstiem vērta mazliet iro­nisku, vai nu īpašnieks to gribēja, vai ne, un tādēļ dažbrīd grūti bija saprast, vai Nikters runā nopietni vai ar izsmieklu. — Es klausos tevī, vadoni!

—    Kā tevi sauc īstajā vārdā?

—    Man nav cita vārda, — tīnis iesmējās un iz­vilka vienu no zemē iedurtajām bultām. — Nevienam! no mums vairs nav. Nikters ir atvasihājums no jenot- suņa latīniskā nosaukuma. Vari mani saukt vienādi

vai otrādi — neapvainošos. Vispār es jau neesmu pret to, ka tevi izvēlēja par vadoni.

—    Izvēlēja?

Marks pastiepa roku ar zalkša kodiena rētu.

—    Ak tas? — Nikters pavīpsnāja. — Folklora! Te viendien bija uzklīdis kāds vecis ar skaistu meiteni. Pirms mēs viņus atlaidām, jo viņi nebija mednieki, šie mums šitās blēņas sastāstīja. Čūska kā gudrības un varas simbols. Tīri jauki! Turklāt neviens no mums nebija čūska. Tas bija galvenais. No matiem čūsku nav iespējams izveidot. Ja nu vienīgi uz auskara, — Nikters pieskārās sudrabotajai plāksnītei, kas karājās auss ļipiņā. Uz plāksnītes bija iekodināts viltīgi izlocījies jenotsuņa ķermenis.

—    Es kaut ko nesaprotu, — teica Marks.

—    Viss ir ļoti vienkārši, — Nikters izšāva. Bulta ieurbās skrejošās figūras sarkanajā plankumā.

—    Sarkans — trāpījums nāvējošs, — viņš paskaid­roja. — Ja zils — ienaidnieks ievainots un neizbēgs. Dzeltens — nekas nopietns, tikai izbailes… Zvēru cilvēki vēlējās vadoni. Mēs cits citu labi pazīstam, un ja nu pēkšņi ne no šā, ne no tā viens no mums iegūtu varu pār visiem? Ar kādām tiesībām, uz kāda pamata? Turpretim tu esi svešs. Tu parādījies nez no kurienes. Vai ievēroji, ka neviens pat nepainteresējās, kas tu tāds esi, ne arī — kas ir… gaišmatis? Tevi mēs va­ram pacelt pār sevi. Neviens nejutīsies aizskarts vai apiets. Gribi pamēģināt? — Nikters pasniedza Markam loku.

Marks paņēma, neveikli ielika bultu un izšāva. Bulta aizlidoja vairogam garām. Nikters tikko spēja apvaldīt prieku.

—    Arī tu pagaidām ne visu saproti, Jenotsuni! — Marks noteica. — Es taču negribu varu varas dēļ. Es gribu, lai mūs apvieno kāda doma, kāds mērķis, ide­āls-; ,» Nu, tas viss, par ko mēs runājām pie uguns­kura ņ. Par jaunu un gaišu pasauli…

—* Tu pats nemaz nezini, ko īsti gribi. — Jenot- suns paņēma no Marka loku un* iešāva stāvošā cil­vēka siluetam krūtīs. — Redzēdams iespēju kļūt par vadoni cilvēkiem, kuri vēlas tev sekot un kuri domā, ka tu zini ceļu, tu to vienkārši izmantoji.

—    Vai tad es viens ko varu zināt? — Marks mē­ģināja pasmaidīt, bet Nikters paraudzījās viņā pavisam

savādi, pakāpās pāris soļu atpakaļ un naidīgi ieklie­dzās:

—    Tu taču nenogalināji gaišmati, vai ne?!

Marks nobāla, viņā'uzviļņoja tāds pats naids, kādu

izstīdzējušais tīnis juta pret viņu.

—    Es gaišmati upurēju, — Marks auksti teica un paraudzījās Nikteram acīs.

—    Kā tad! — Nikters teica aizlūzušā balsī. — Tā­pēc tu stāvi augstāk par mani. Tiklīdz tevi ieraudzīju, tūdaļ sapratu bez kāda zalkša kodiena… Tu esi tāds, kāds es gribētu būt. Un es tevi ienīstu un mīlu vien­laikus … Es būšu tavā pusē. Es tev palīdzēšu visur. Tagad. Vai vēlāk, es nezinu.

—    Ko lai mēs iesākam pirmām kārtām? — Marks atvieglots vaicāja un piepeši atkal sadzirdēja, kā meža čivina putni un šautuves nomīdītajā zālē čirkst sienāži, ieraudzīja, ka debesis joprojām bija sulīgi zilas un vis­apkārt, cik vien tālu skats sniedzas, griezdamās za­ļoja vasara, un viņš sajuta sejā siltu un glāstošu vē­jiņu, kas aicināja sev līdzi, un nāsis ievilka meža puķu un skuju smaržu, un uz mēles galiņa samanīja tālu ceļu putekļu garšu… Un Marks sajutās tik jauns un stiprs kā vēl nekad un ar gavilējošu skaidrību sa­prata, ka viss tikai priekšā …

Nikters bija pamanījis šo spējo pārmaiņu un, tvīk- smi noreibdams, nodomāja, jā, Marks ir vadonis, jā, viņš ir īsts vadonis, un es tomēr esmu laimīgs, ka mums ir Marks!

Jenotsuns pārlaida ar roku violetajai frizūrai un moži sacīja:

—    Tu jautāji, ko lai mēs tagad iesākam? Vispirms jāpaēd. Pēc tam jāsasauc sapulce. Bet pirms tam mums abiem jāizspriež, ko mēs viņiem liksim priekšā. Tev jau ir kaut kas padomā?

—    Šo jautājumu mēs varam izlemt tikai kopīgi, — Marks pēc brītiņa atteica.

—    Visi kopā? — Nikters neticīgi paraudzījās viņā. — Tu joko! Nebaidies! Man tu savas kārtis vari droši atklāt, es esmu pilnīgi tavā pusē.

—    Kā tu vari būt manā pusē, ja nemaz nezini, kāda tā ir? — Marks ar vieglu pārmetumu teica.

—    Tāpēc arī gribu to zināt, lai sapulcē varētu ietu­rēt tavu līniju. Citādi izcelsies sajukums. Jo vienmēr nez no kurienes uzpeld kādi, kuriem ir savas domas.

—    Tieši tas ir labi. Tā mēs varēsim pieņemt vispa­reizāko lēmumu.

—    Tu zobojies, Marki — Nikters neizpratnē pra­sīja. — Tu domā, ka viņi paši spējīgi nonākt pie kāda kopīga lēmuma? Tas jāizdomā tev. Viņi to vienbalsīgi pieņems.

—    Pat ļoti gribēdami izdomāt kaut ko lielisku un labu, mēs varam kļūdīties un izdomāt kaut ko pavi­sam stulbu vai pat nelietīgu.

—    Kāda tam nozīme? — Nikters izsmejoši prasīja. — Viņi to pieņems, un tas būs kopīgais lēmums, par kuru viņi paši atbildīgi, jo paši būs pieņēmuši. Un, ja arī lēmums izrādīsies nepareizs, tad ievārīto putru iz- strēbs viņi paši, tev kā vadonim tas jādara nebūs.

—    Es pa to laiku domāšu jaunus projektus, jā? Un arī tev kā manam padomdevējam nebūs jāstrebj, jā? — Marks indīgi noprasīja.

Nikters pasmīkņāja.

—    Mēs visi esam vienlīdzīgi, Nikterl — Marks stingri teica. — Un visu kopīgi lemsim, kopīgi darī­sim un kopīgi būsim atbildīgi par rezultātiem.

—    Labi, Mark, — Jenotsuns nopūtās un atlaidās zālītē Markam pie kājām. — Kā tu gribēsi, tā būs! Bet tava griba ir arī viņu griba, ne otrādi. Un tas tev jā­saprot, Mark! Kad viņi, nu labi, ja tev tā patīk labāk, mēs pacēlām tevi pār sevi, tai mirklī kaut kas izbei­dzās, kaut kam tika pielikts punkts un sākās pilnīgi cita spēle ar citiem noteikumiem. Motors iedarbojās — un mašīna sāka braukt, un motoru vairs izslēgt nevar; kustību var apturēt tikai avārija. Tu esi ieguvis varu pār mums, un to tev neviens vairs atņemt nevar; tikai vispārējs krahs visu var atgriezt pa vecam. Kamēr te­vis nebija, mēs strīdējāmies, taisījām sapulces vai des­mit reizes dienā par katru sīkumu un bieži vien tā arī izklīdām, nekā neizlēmuši, jo katram no mums bija sa­vas domas, katrs tās aizstāvēja un centās uzspiest citiem. Bet tagad domas visiem būs vienas — tās, kuras do­māsi tu! Ja kāds sacelsies, tev pat nevajadzēs sacīt ne vārda, kad pārējie padarīs viņu rāmu! 5— Nikters pie­lēca kājās un pasvieda roku pret debesīm kā traģēdijas aktieris. — Vadonis Marks pasludināja, ka būris ir tabu! Ikviens, kas tuvosies būrim, tiks nogalināts! — Un Nikters nometās uz ceļiem Marka priekšā un pa­smaidīja kā atvainodamies par pēkšņo improvizāciju.

— Reizē ar to Marks atņem jebkuru iespēju kādam pierādīt, ka viņš savu misiju nav apstiprinājis ar upuri. Katrs var klusībā šaubīties, taču pierādīt ne­varēs, jo tad pašam būs jāiet bojā. Nikters var šau­bīties, var ticēt, taču, ja kāds pārkāps tabu, kopā ar citiem metīsies sodīt noziedznieku. Ja ne citu iemeslu pēc, tad kaut vai tāpēc, lai apliecinātu savu lojalitāti, vai arī aiz bailēm, ka nepaklausības gadījumā pašu varētu piemeklēt kaut kas līdzīgs. Un…

—    Velns lai parauj! — Marks neizturēja, pietrūkās augšā un aizsoļoja pa klajumu, taču tūdaļ atgriezās.

—    Tevi klausoties, man sāk rasties iespaids, ka es te visus tagad turu kopā ar varu. Ikviens, kas grib, lai vācas uz visām četrām debespusēm!

—    Tu esi redzīgs, Mark! — Nikters atzinīgi iesau­cās, un viņa seja ar sīkajiem vaibstiem savilkās smaidā. — Šī kļūda ir jālabo. Nedomā, ka dažbrīd ne­apmierināto nebūs, ja viņi zinās, ka jebkurā mirklī varēs pateikt «sveiki, es vairs nerotaļājos, es eju mā­jās!». Un neapmierināti būs bieži, jo pakļaut sevi vie­notam mērķim nav viegli. Viens tabu jau ir — nav iespējams noliegt tevi kā vadoni. Tagad jāpasludina otrs — neviens nedrīkst pamest baru.

—    To es nekad nedarīšu!

Nikters nosmējās sīkiem smiekliņiem, šķita, ka viņš ir pats ar sevi ļoti apmierināts, nobraucīja galvu; violetais jenotsuņa siluets pieplaka pie zemes un tūlīt uzsprāga no jauna — tikpat plēsīgs, rīkli atšāvis.

—    Ja tu to nedarīsi, mēs vienmēr būsim neapmie­rināti, jo pārāk daudz būs variantu, katram Zvēru cil­vēkam savs. Bet tagad mēs zināsim, ka derīgs un labs ir tikai tas, ko liec darīt tu. Jo tava rīcības programma ir pozitīva. Un mēs kopā ar tevi gribam, lai pasaule kļūtu gaišāka, skaistāka, labāka. Darīt labu nenozīmē, ka tas izskatās ārēji labs. Labai jābūt būtībai. Nu kāds gan labums, ja ķirurgs uz operācijas galda graiza cil­vēku? Bet mēs taču |iņām, ka ar to viņš slimo cilvēku glābj no nāves. Bet t$š vēl nav viss, Mark… — Nik­ters samulsis aprāvās.

—    Runā vien tālāk! — Marks nošņāca caur zobiem.

—    Man tīri vai bail tev sacīt… Taču īstā vara ir vara pār katru atsevišķi. Var gadīties situācija, kas nepatīkami skars mūs visus, un mēs sadumpojušies pa­sviedīsim tevi sānis. Bet, ja tu katru turēsi kā marioneti aiz diedziņa, tad ari viss bars kopumā būs tavs… Es ļoti gribu, lai tu kļūtu par īstu vadoni, kas nekad ne­šaubās un iet uz savu mērķi pāri visam. Lai tu būtu tāds, kuram nav kauns pakļauties un uzticēties nedo­mājot!

—   Un kuru varētu mīlēt un ienīst? — Marks iz­spieda.

—   īstu vadoni mīl, mazliet bīstas no tā un arī mazdrusciņ ienīst, — Nikters klusu teica un nodūra galVU. ;

Viņš joprojām tupēja zālē, un ausis pie izcirptās galvas šķita tik lielas un atkarenas, it kā viņš tās būtu aizņēmies H6 sikspārņa, un pierautie ceļgali atgādināja izslējušos gliemeža ragus. Tad Jenotsuns pacēla galvu, un riebīgais iespaids pazuda. Apaļā seja ar vasarrai- bumiem likās pat glīta, brūno acu skatiens skaidrs un paļāvīgs kā bērnam, tikai ironiskā mutes līnija Mar­kam atgādināja, ka nedrīkst klausīties glaimos.

Priedulājā Zvēru cilvēki bija ierīkojuši primitīvu virtuvi. Uz četriem no ķieģeļiem saslietiem stabiņiem stāvēja milzīgs alumīnija katls, ko viņi bija atvilkuši no atkritumu izgāztuves mežmalā. Zem tā kūrās uguns­kurs, ūdens jau sāka burbuļot, un dvīņu vāveres Ski- uras, Vālodze Orioiida, Zebiekste Mustela un Udens- žurka Arvikola steidzīgi mizoja kartupeļus. Galvenais pavārs Bebrs Kastors krāmējās ap putraimu maisiņiem, kad Udensžurka ieraudzīja nākam Marku, un ar platu smaidu pastulbajā sejā izdvesa:

—    Nāk mūsu vadonis, meičas!

Naži meiteņu rokās aizņirbēja žiglāk, un kartupeļu mi^as garās lentēs krita zālē.

Marks atspiedās pret priedi un pasmaidīja.

—   Mums šodien dienaskārtība sajukusi, — Orioiida atsmaidīja pretim * un, plecus atliekusi atpakaļ, dziļi ieelpoja. — Mums nāksies brokastis un pusdienas ap­vienot.

—   Neko darīt, — Marks atteica. — Kastor, es gri­bēju ar tevi aprunāties!

Kastors iebēra katlā putraimus, piekodināja Mus- telai ik pa brīdim apmaisīt un gāja Markam līdzi.

Nepārmīdami ne vārda, viņi nokāpa līdz mežupītei.

Marks apsēdās, bet Kastors, mazgādams rokas un sviedraino seju, teica:

—    Es biju pret to, ka tevi ievēlē par vadoni.

—    Nikters tāpat.

—    Nu, Nikters… Viņš jau pats visu laiku pēc tā tīkoja. Bet es vispār biju pret to, ka kāds kļūst par vadoni.

—    Diezgan savāda nostāja, — Marks draudzīgi teica.

—    Protams, protams, — Kastors atsacīja un apsē­dās blakus Markam, noslaucīja rokas sūnās. — Tu tūlīt teiksi, ka gribu anarhiju, ka bez vadoņa mēs nekā ne­sasniegsim, ja nu tikai vienprātību, ka jāēd trīs reizes dienā. Un tomēr tā būtu labāk.

—    Kāpēc?

—    Tāpēc, ka nenotiks nekas ļauns.

—    Bet kas labs?

—    Mēs būsim droši, ka nenotiks nekas ļauns.

—    Vai tāpēc, ka iespējams sasniegt labu, nav vērts riskēt?

—    Par to vairs nav vērts runāt! — Kastors teica un iemeta upītē egļu čiekuru. — Atpakaļceļa vairs nav. Es centos glābt, kas glābjams, bet tu biji stiprāks par mani. Un Zvēru cilvēki jau nu arī nebija manā pusē.

—    Piedod, ka es ar tevi tā izrīkojos.

—    Nav par ko… — Kastors pavīpsnāja un iemeta straumē otru čiekuru. — Es jau saprotu…

—    Es gribu redzēt tevī draugu, — Marks atklāti sacīja. — Un ļoti vēlos, lai tu savas iedomas mestu pie malas! Un vērtētu mani pēc tā, ko es daru.

—    Pašlaik par tevi nedomāju ne labu, ne sliktu, — arī Kastors bez aplinkiem teica. — Tu vēl sevi neesi apliecinājis. Tomēr jau tagad skaidrs, ka tu būsi la­bāks par katru no abiem bijušajiem bara līderiem. Ja par vadoni kļūtu Erinakejs, tad te mūždien valdītu tāda pati nekārtība un izlaidība, kāda bijusi visu laiku, tikai pacelta likuma spēkā, un tad pret to vairs pat nebūtu iespējams cīnīties. Ezis gan ir lietišķs un saprā­tīgs, taču pārāk labsirdīgs, zināmā mērā pat gļēvs. Mustela teica, ka ar Nikteru tu jau esot runājis. Tā­pēc par viņu es neteikšu nekā. Tikai piebildīšu, lai arī ko tu par viņu domātu, Jenotsuns vēl nav tas lie­lākais ļaunums, kāds var būt.

—    Kāds var būt lielākais?

Kastors paraustīja plecus un piecēlās. Viņa tuklajā sejā no jauna bija izspiedušās sviedru lāsītes.

—    Uz mani vari pajauties, Mark! — viņš teica. — Vismaz pašlaik.

—   Paldies arī par to, — Marks centās runāt silti, un Kastors, saprotoši pamājis, aiztipināja augšup pa nogāzi, grozīdams pēcpusi kā bebrs asti.

Slēpdamās aiz stumbriem, pie Marka klusu lavījās Vālodze Orioiida, un svelmē garojošo sveķu smarža viņai pēkšņi atgādināja vadoņa jakas smārdu, un na­baga Vālodzei sirds salēcās tādā tīksmē, ka vai aizrā­vās elpa.

Marks bija notupies pie upītes un sprauslādams šļāca sev sejā ūdeni.

Vālodze piezagās klāt un uzlika plaukstu Markam uz muguras.

—   Tev krekliņš tādā pašā krāsā kā mans cekuls, — viņa, šķelmīgi pieliekusi galvu ar sarkano putnu, no­čivināja.

Marks nezināja, ko uz to atbildēt.

Slaidā meitene pavīpsnāja, lēni nobrauca ar plauk­stām pāri džinsos izspīlētajiem gurniem un teica:

—   Nikteram prātā bija tikai viens — kļūt par va­doni. Viņam sāka veikties. Es pati aizgāju pie Niktera. Viņš mani neaicināja. Viņš pat nepievērsa man uzma­nību. Es pati gribēju būt kopā ar Nikteru.

—   Tāpēc ka viņam veicās? — Marks ironiski vai­cāja. — Tu esi ļoti atklāta.

—   Kāpēc lai es tāda nebūtu? — Orioiida atvai- cāja, ar nekautrīgu skatienu vērdamās Markā.

—    Kādēļ tu man to stāsti?

—   Es gribu, lai tu visu uzzinātu no manis, ne no kāda cita. Cilvēki labprāt melo. Viņi ir intriganti un tenkotāji kā vecas mājas cūkas.

—    Mani neinteresē, kādas tev ar Nikteru attiecības.

Orioiida ar mēles galiņu aplaizīja sārtās lūpas un

vieglā neizpratnē pavaicāja:

—   Vai tu patiešām nesaproti vai tikai izliecies? Tu man patīc.

Marks iesmējās.

Orioiida kļuva priecīga un koķeti pielieca sānis sarkano cekulu.

—   Citi ir zvēri, jo tas atbilst idejai. Es esmu Vā­lodze. Man gribējās, lai būtu skaistāk. Es tev patīku?

Viņa pagrozījās kā modeļu demonstrētāja, lai Marks varētu aplūkot no visām pusēm, taču Marks jau augšā bija pamanījis, ka viņa ar visu savu ķēmīgo frizūru ir skaista.

—   Tu esi… simpātiska, — viņš beidzot atrada īsto vārdu. — Un tev ir Nikters…

—   Esmu atnākusi pie tevis, — viņa aizvainoti teica, — taču tu izturies kā puika!

Orioiida paspēra soli un, piespiedusies Markam, satvēra viņa roku un aizslidināja sev aiz blūzītes, dziļi ieelpoja.

—    Jūti? Nikters, piemēram, spiedza kā zaķis.

Markam asinis saskrēja galvā, viņš spēji izrāva

roku, tad iesaucās:

—    Vācies pie Niktera!

—    Es gribu pie tevis, — viņa liegi čukstēja. — Es taču esmu tev vajadzīga. Es zinu, cik vienam ir grūti. Rudās dvīnenes pinas ar Lapsu Vulpo. Zebiekste Mus- tela laimes meklējumos šaudās no viena pie otra kā dieva nepieņemta. Udensžurka Arvikola ir kā kem­pinga vārti, kuri atvērti visiem. Runā gan, ka viens nenoliedzams labums viņai piemītot, proti, viņa ir stulba. Es tāda neesmu, — Orioiida žēli novilka, bet tūlīt priecīgi turpināja:

—    Taču, ja tu gribēsi, es tāda kļūšu! Tā pašiedves- mošos, ka lielāku stulbeni uz pasaules nebūs vērts pat meklēt! Ar Jenotsuni bija tāpat, viņš arī vairījās, bet tad es pat izbijos, kas tur pīkst kā zaķis, un viņam pa mutes kaktiņu tecēja slienas.

Orioiida vilka nost blūzīti.

Marks metās projām, augšup pa nogāzi. Pie sejas lipa zirnekļu tīmekļi, viņš nikni grābstīja tos nost, cenzdamies sev iestāstīt, ka tās ir lamatas, ka Zvēru cilvēki glūn no paslēptuvēm, lai pārliecinātos, ka viņu vadonis kaut vai tā apliecina sevi. Tad ienāca prātā, ka varbūt Vālodzi uzsūtījis Nikters, lai kaut vai tādā veidā viņus abus kaut kas saistītu, bet, kad viņš bija ticis augšā, redzēja, ka Zvēru cilvēki pulcējas ap ugunskura vietu, gatavodamies pusdienot, un saprata arī to, ka nekāds Nikters nav meiteni sūtījis, viņa nā­kusi pati; plauksta vēl sajuta maigo krūšu siltumu, un Marks nikni noberzēja roku gar džinsu stilbu, vi­sam jāiiotiek citādi, viņš izmisis domāja, mēs visu sākam no jauna, ir «Sākums», visam jābūt tīram, gai­šam un dzidram, es nedrīkstu lakt kā lops no dubļai' nas peļķesl

Draudzīgā badīgumā Zvēru cilvēki un viņu vadonis izēda lielu biezputras katlu ar žāvētām cūkas ribiņām, piedzerdami no pulvera taisītu pienu. Vienīgi Nikters neēda, sēdēja sadudzis.

Ezis Erinakejs un Alkess kavējās; viņu porcijas tika saglabātas siltas pavarda pelnos.

Paēduši Zvēru cilvēki slinki gulšņāja zālītē.

—    Jā, tagad mēs redzam, ka homo sapiens sugas ietekmē dzīvā radība ir kļuvusi pavisam samaitāta, — Zaķis Timids, skaļi atraugājies, noteica. — Kaijas vairs neķer zivis, bet rakājas pa atkritumu kastēm, zivis sa­peld pie pilsētu kanalizācijas caurulēm un rij mēslus, baloži, kaķi un suņi draudzīgi sadzīvo atkritumu tver­tņu mājiņās, un pierijušies ir visi. Tad arī nav jā­rausta pleci, ka mūsu Vālodze knābā cūkas ribiņu un arī abām Vāverēm tās tīri labi iet pie sirds. Brīnos vienīgi, ka es pats kā vecs Zaķis nemielojos ar gaļu, taču tas izskaidrojams ar to, ka man kuņģis šodien nav kārtībā.

Zvēru cilvēki smējās vēderus turēdami.

Marks piecēlās un teica:

—    Nez kur kavējas Erinakejs un Alkess?

—    Vienalga viņi nepasacīs to, ko nezinātu un ne­varētu pateikt mēs paši, — kāds atsaucās.

—    Labi! — Marks piekrita. — Tad pasludinu Zvēru cilvēku sapulci par atklātu! Dienaskārtībā viens vie­nīgs jautājums — ko mēs turpmāk darīsim? Kurš iz­teiksies pirmais?

Marks pārlaida visiem jautājošu skatienu, bet tīņi mulsi raustīja plecus un klusēja.

—    Varbūt tu, Kastor? — Marks cerīgi ievaicājās.

Bebrs apjucis novilka:

—    Pārtikas pietiks tikai līdz rītdienai.

—    Izsīkst bultu krājums! — priecīgs, ka arī viņš kaut ko var pasacīt, iesaucās Skrofs. — Ja viens otrs vēl turpinās šaudīt, nesameklējot izlaistās bultas, tad…

—    Jāmācās precīzāk šaut! — iesaucās Kervids. — Kas no pieciem šāvieniem vismaz divus netrāpīs sarkanajos apļos, tam nedot ēst! Lai trenējas!

—     Sarkanajos apļos? — Zebiekste Mustela iešņā­cās. — Abas Skiuras no pieciem šāvieniem četrus trāpa sarkanajos, bet ko tas dod, ja ģībst nost, tiklīdz jāiz­šauj uz medījumu!

—    Tāpēc medībās jāsūta nevis rindas kārtībā, bet galvenokārt tie, kuriem ir nervi kārtībā! — nopīkstēja Timids.

—    Vai mēs pašas to neesam ierosinājušas? — abas Vāveres sāka klaigāt viena caur otru. — Vai kāds mūs maz klausījās? Katrs dzirdēja tikai to, ko runāja viņš pats!

Sākās parastā sapulce ar bļaustīšanos un savstar­pējiem apvainojumiem.

—    Klusu! — Marks pēkšņi iekliedzās.

Troksnis aprima, tīņi satrūkušies blenza vadonī.

—    Jūsu izvirzītie jautājumi, bez šaubām, ir sva­rīgi, — Marks teica, — taču pašlaik visbūtiskākais ir jautājums — ko mēs darām tālāk?

Un te, viņam par pārsteigumu, roku pacēla Nikters. Viņa seja šķita sakritusies, pats īsti ne savā ādā.

—    Lūdzu! — Marks noteica un apsēdās.

—    Vai mums nav apnicis būt par Zvēru cilvē­kiem? — Nikters vaicāja nogurušā balsī. — Tā mēs nekā laba nepaveiksim. Bez šaubām, sākumā šī ideja mūs, vienaudžus ar kopīgām vēlmēm un ideāliem, ap­vienoja, palīdzēja izrauties no bezjēdzīgā vāveres riteņa! Tiktāl šī ideja bija pareiza. Tagad mēs redzam, ka cīņai par labāku un gaišāku pasauli tā neder. Ar nogalināšanu nevar cīnīties pret nogalināšanu. Ja arī viss ietu tik veiksmīgi, kā mēs sākumā bijām iecerē­juši. Ar sagraušanu vien nekas nav panākams. Lai izdarītu ko labu, ir jāceļ. Protams, es te nesludinu kaut kādu abstrakto humānismu, pēc kura nedrīkst vērsties ar galējiem līdzekļiem pat pret tiem, kas dara ļaunu, nē! Bet visa labā pamats ir radīšana.

Zvēru cilvēki ar interesi klausījās Jenotsunī; acīm­redzot viņi, tāpat kā Marks, nebija gaidījuši, ka tas sāks dziedāt kā paradīzes putns.

—    Tātad esam nonākuši pie secinājuma, ka iesāk­tais ceļš tālāk nav ejams, — turpināja Nikters. — Pro­tams, mēs joprojām varam saukties par Zvēru cilvē­kiem un ārēji palikt tādi paši, tur nav nekā slikta, turklāt esam pie tā pieraduši, — Nikters piesita ar knipi pie auskara, tas dzidri nodžinkstēja, un tīņi pie­krītoši palocīja galvas. — Tikai mūsu rīcībai jābūt virzītai uz kaut ko citu. Ne iznīcināšanu, bet celšanu!

IJn Marks pareizi teica: tas jāizlemj jums visiem kopā. Savas domas esmu pateicis. Ja vadonis piekrīt, varbūt i unāsim pēc kārtas, pa saulei?

Marks neiebilda, un Lapsa Vulpo, slaids, lunkans puisis, uzlocījās kājās. Ar vienu roku atbalstījies pret Skrofa plecu, otru iespiedis sānā, viņš pasmaidīja žil­binošu baltzobu smaidu, zeltainās acis izstaroja dzī« vesprieku un maigumu.

—    Tā nu diemžēl cilvēki ir iekārtoti, ka jūt sav­starpējas simpātijas vai antipātijas, un dažkārt tam pat nav vajadzīgs konkrēts iemesls, — viņš teica. — Šeit mums pastāvīgi viesi bijuši ķildas, ēšanās, apvaino­jumi, rupja lamāšanās, kas gan, jāpriecājas, nepaguva pārvērsties naidā, kas mūs sašķeltu. Varbūt tas nav noticis tāpēc, ka mēs vēl neesam iesākuši kaut ko no­pietnu, un pagaidām faktiski ir bijis vienalga, ko kurš domā. Mēs vēl neesam sākuši varbūt pašu nozīmīgāko katra mūžā. Kaut arī es, piemēram, taisos nodzīvot simt piecdesmit gadus, uzskatu, ka nekā nozīmīgāka par to, ko mēs gatavojamies uzsākt, manā dzīvē vairs nebūs.

No tīņu izturēšanās Marks juta, ka Vulpo tiem ir simpātisks. Vienīgi Nikters šķībi paglūnēja uz Lapsu.

Bet Vulpo paskatījās Markā ar zeltainajām un mai­gajām ācīm, kuras drīzāk piederētos meitenei, un bikli pavaicāja:

—    Vai pats jēdziens «tabu» mūsu pulkā pastāv kā likums, par kura pārkāpumu soda ar nāvi?

—    Jā, — Marks vēsi atteica.

—    Tas ir ļoti pareizi, — Vulpo piekrita. — Mēs taču neesam nekāds siseņu bars, kuru kopā satur tikai tieksme uz rīšanu un vairošanos. Likumiem ir jābūt.

Un Vulpo atkal pārlaida visiem skatienu, lai kat­ram kaut kas tiktu no viņa labestības un sirsnības, vien Nikteram nekas nebija vajadzīgs; košļādams zāles stiebru, viņš drūmi blenza ugunskura pelnos.

—    Protams, likumu nedrīkst būt pārāk daudz, ci­tādi mēs no tiem galīgi apjuksim, un likumi nedrīkst būt par sīkām, nenozīmīgām lietām, — Vulpo turpi­nāja. — Tomēr es ierosinu pieņemt otru tabu, kurš būtu tikpat liels kā pirmais un kura pārkāpums tiktu sodīts tāpat kā pirmā pārkāpums, un lai nedrīkstētu būt nekādas piedošanas un soda mīkstināšanas! Liku­mam jābūt tikpat spilgtam un nesaudzīgam kā zi­bens!… Mēs esam šeit sapulcējušies viena mērķa va­dīti. Tad arī nolemsim, ka vienmēr būsim kopā, nešķi­rami, viens par visiem, visi par vienu! Mēs nedrīkstam sašķelties! Mēs vienmēr un visur būsim kopā, jā?!

Un Lapsas Vulpo slaidais augums izliecās, tiecoties pretim visiem un katram atsevišķi, un viņa acis paļā­vīgi un uzticīgi tiecās saplūst ar Zvēru cilvēku acīm, it kā vaicādamas: vai tad tu nevēlies, lai mēs visi vien­mēr būtu kopā?

Un gaisā uzšāvās roku mežs, visi Zvēru cilvēki, Vulpo aizrauti, vēlējās būt kopā uz mūžu, tikai divi nobalsoja pretim — Marks un Nikters.

Marks — sākdams saprast, kas šeit notiek, Nik­ters — vēl zemāk noliecis galvu.

Bet Zvēru cilvēki, it kā pieņemtais likums būtu pa> vēris viņiem kādus apvāršņus, priecīgi sauca:

—    Jā, jā! Otrais tabu ir pieņemts!

Un, it kā kāds aizsprosts prātos būtu pārrauts, viņi cits caur citu sāka bērt ierosinājumus, kāds ceļš Zvēru cilvēkiem būtu ejams, bet Lapsas acīs bija iegūlusies ironijas atblāzma, un viņš uzlika roku uz Jenotsuņa pleca, bet tas tajā pašā mirklī to nogrūda nost un iespieda galvu vēl zemāk starp ceļgaliem, kas bija izslējušies asi kā gliemeža ragi; nu viņš atgādināja pārbijušos sienāzi, kurš centās paslēpties no uzbrucēja vērīgā skatiena, sastingdams nekustīgs savu dzīves­priecīgo brāļu vidū; bet meklētāju skats ir vērīgs, tas uzreiz atšķir, kas un kā, un, kad Marks aiz violetās frizūras parāva Niktera galvu augšā, tad ieraudzīja nelaimīgas, suniska padevīguma pilnas acis, tikai lūpu ironiskajā veidojumā bija iegūlusies spītība, un Marks saprata, ka Jenotsuns ir pārliecināts par savas rīcības pareizīgumu, bet netaisnodamies un nepretodamies atdod sevi vadoņa varai, lai tas dara ar viņu, ko grib, jezuīts tāds!

Marks atlaida Niktera matus un, sakodis zobus, nočukstēja:

—    Tā, Nikter, ir pēdējā reize.,. Dodu savu goda­vārdu …

—    Mark, Es taču tikai labu… — Nikters nomur­mināja, griblja vēl kaut ko teikt, bet Marks atgriezās savā vadoņa vietā.

Orioiida, Vīteroja, Skrofs urkšķēja, Kastors pukšķēja, Arvikola pīkstēja, abas Skiuras tarkšķēja, Kervids krāca, Mustela šņāca, Timids spiedza, Vulpo lalināja, Urs rēca, bet jēgas no visa tā nebija nekādas, jo ne­viens nekā konkrēta ierosināt nespēja. Vārdi, tikai vārdi raisījās no viņu lūpām. Cēli, humāni aicinājumi «jādara, vajadzētu, būtu labi», bet ne «vajag, veicam, esam!».

Kad mēles piekusa, viņi apklusa un pievērsa savus cerīgos skatienus Markam — vadonis taču zinās!

Kā glābiņu meklēdams, Marks paskatījās Nikterā, taču tas rūgti pavīpsnāja un paraustīja plecus.

Piepeši Arvikola, dumji iesmiedamās, parādīja uz apšu saaudzi:

— Nāk, nāk! Re, kur nāk tie, kuru mēles vēl nav nogurušas!

Tur soļoja Ezis Erinakejs un Alnis Alkess. Starp viņiem,, katram rokā ieķēries, gāja izstīdzējis gadus desmit vecs zeņķis.