Saule jau bija zenītā.
Marvīns snauduļoja, izstiepies uz akmens sola, pavilcis pagalvī zirnekļtīklu kaudzīti.
Džīna nīka pie terases margām, acis tālumā vai izskatīdama.
Piepeši viņa satrūkās, sejā iemirdzējās prieks, kas tūlīt arī izdzisa.
Viņa piegāja pie Marvīna un teica aizlauztā balsī:
— Marka nav… Marks ir miris!
— Paskaidro, meitenīt, — kādā ceļā šādas muļķības rodas tavā skaidrajā galviņā?
— Gaišmatis nāk viens pats!
— Zvēru pie Jupitera! — Marvīns iebrēcās un pietrūkās kājās. — Ar to tad arī vajadzēja sākt!
Viņš aizmetās uz terases malu.
Pa pelēko šosejas lenti vilkās Ingus.
Viņa ādas šņorzābaki bija dubļiem aplipuši, pelēk- zaļganās bikses un vējjaka — novārtītas. Seja bāla un izmocīta, un zaļo acu skatiens tukšs.
Džīna sāka ūjināt. Marvīns ķērca:
— Ei, tu! Kurp skrien kā vējš?! Atdursies kā miets!
Beidzot puisis apstājās un paskatījās augšup. Viņa sejai pārslīdēja acumirklīgs prieks, un viņš vāri pasmaidīja.
Marvīns ielīda pa izsisto logu pils zālē un kādā kaktā ieraudzīja dzelzs lustru ar svečturiem. Tādi ķēdē pacejami un nolaižami gaismekļi senlaikos karājās pie griestiem, un Marvīns starp divām iegruvušām akmens grīdas plāksnēm atrada ķēdi. Viņš izvilka to uz terases. Par abiem ar Džīnu viņi vienu galu piestiprināja pie margām, otru nometa lejā. Līdz zemei pietrūka kāda metra.
No brikšņiem zem terases izlauzās Ingus. Viņš tikko turējās kājās.
— Rāpies šurp, vārguli! — no augšas uzkliedza Marvīns.
— Kāp taču, Marka ēna! — Džīna nicīgi uzsauca.
Ingus sakoda zobus un, ieķēries ķēdē, sāka rāpties
augšup. Līdz pusei tikušam, viņam tik vien pietika spēka, lai turētos un nenošļuktu atpakaļ.
Marvīnam un Džīnai nekas cits neatlika kā vilkt ķēdi ar Ingu augšā. Sagrābuši puisi aiz drēbēm, viņi pārvilka ļengano augumu pāri margām.
— Kas noticis ar Marku? — Džīna iekliedzās un sapurināja puisi kā lupatu lelli.
— Dullā! —Marvīns saķēra Džīnu aiz padusēm un atvilka nost, tad noliecās pie Ingus.
— Nomierinies, dēliņ, te tu esi drošībā pie labiem cilvēkiem. Pastāsti mierīgā garā, ko jums nācās piedzīvot pēc tam, kad uz meža stigas izšķīrāmies!
— Marks ir dzīvs?! — Džīna atkal iekliedzās.
— Viņš ir dzīvs… — Ingus nočukstēja. — Markam klājas labi… Marks ir atradis to, pēc kā visu laiku bija alcis… Džīna …
Puisis paraudzījās meitenē, it kā tikai tagad būtu viņu ieraudzījis, un laimīgi pasmaidīja.
— Viņā taču nav ne mazākās pasionaritātes, — Džīna nicīgi novilka un aizgriezās.
— Stāsti, dēliņ… — Marvīns maigi pamudināja.
— Kad mēs uzbraucām uz šosejas… — Ingus samocīti iesāka.
Marvīns uzmanīgi klausījās saraustītajā stāstījumā, un, kaut Ingus daudz ko nezināja, šķita, vietām pat kaut ko noklusē, viņam kļuva skaidrs, ka Marks sācis aktīvi darboties.
— … un Marks teica, ka viņi iešot pa šoseju uz priekšu. Tai sagānītajā vietā viņi nepalikšot nekādā ziņā, — Ingus nobeidza.
— Džīn! — sirmgalvis iesaucās, un viņa seja staroja. — Tagad mēs drīkstam satikt Marku un Zvēru cilvēkus. Viss ir sācies! Mums jāsteidzas uz šoseju!
Ingus likās atguvis spēkus, taču viņā kaut kas bija apdzisis. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz tukšo ceļu.
Džīna jau bija iekāpusi pa logu zālē, un Marvīns aizsteidzās viņai pakaļ, pieklājības pēc puisim uzsaukdams:
— Tu nenāksi? Ka ne, ne…
Ingus satrūkās, sejā pazibēja izbailes, un viņš metās tiem pakaļ.
Marvīns aizdedzināja lāpu, kuru tālredzīgi bija atstājis pie zāles durvīm, un viņi izgāja gaitenī, nokāpa tajā pašā pussagruvušajā ejā, pa kuru bija iekļuvuši pilī. Marvīnam šķita, ka viņš labi atceras, pa kādiem līkločiem viņi ar Džīnu šurp bija soļojuši, taču dīvainā kārtā eja sāka mest cilpas, tad sadalījās vairākos virzienos.
— Džīn, no kurienes mēs nācām? — viņš norūpējies pavaicāja.
— No labās puses. Nē, kad nācām šurp, tā bija labā puse! Tagad iznāk, ka no kreisās. Nē, drīzāk, liekas, tas bija viens no vidējiem nozarojumiem.
— Bet kurš?
— Vairs nevaru atcerēties.
— 2ēl, žēl! — Marvīns noteica, iežmiedza lāpu padusē, iespļāva saujā un uzsita pa to ar rādītājpirkstu.
Viņi iegāja ejā, kurā .bija ielidojis spļaudeklis.
Drīz vien grīda sāka virzīties uz leju, elpot kļuva smagi. Vēl pēc laiciņa lāpa dega ar pavisam vāju, raustīgu liesmiņu un nodzisa. Marvīns to nometa, un tālāk viņi virzījās taustīdamies. Piepeši Marvīna deguns atdūrās pret kaut ko cietu — eja spēji beidzās. Priekšā bija masīvas koka durvis. Marvīns sameklēja atslēgas caurumu, palūrēja, taču nekas nebija redzams. Tad paplēta ausi, cieši piespieda pie cauruma un… sadzirda tālas zvanu skaņas un tik tikko saklausāmu runu.
—• … ak Dievs, Ziemassvētki, — kāds vārgā balsī dvesa. —Šonakt dimd zvani visā Rīgā, šonakt neguļ neviens, šonakt visi ir laimīgi… Bet mans laiks aiztecējis līdz brīdim, kad tiek sacīts: «Pietiek! Tava stunda ir situsi!» Un es gribu tev teikt vienu, dēls: manā sirdī nav mājojusi ticība Dievam Tam Kungam!
— Tā nav taisnība! — kāds, acīmredzot dēls, šausmās iekliedzās.
— Ir, Gregorius …
— Slimība uzveikusi tavu saprātu!
Marvīns lēnām atvēra durvis. Tās vērās klusu, jo eņģes bija labi ieziestas ar trānu.
Trijotne ielavījās iekšā un palika stāvam tumsas aizsegā, jo trīs sveces vara kandelabrā šo plašās istabas daļu apgaismoja pavisam vāji. Istabas iekārtojums vedināja domāt, ka viņi atrodas sešpadsmitajā gadsimtā.
Zem baldahīna gulēja izdēdējis "sirmgalvis. Līdzās gultai uz ceļiem bija nometies spēcīgs vīrs tā ap septiņdesmit, ar tuklu seju un sārtu tīklojumu klātām acīm, ģērbies tumšās samta drēbēs. Viņa gredzenotās rokas bija iekrampējušās gultas malā.
Mirējs žēli pasmaidīja un noglāstīja dēlam galvu.
— Tā ir taisnība, Gregorius… Mirstot jau to var atzīt… Tikai dzīvojot to nedrīkst darīt, jo uzticīga kalpošanā Tam Kungam un šīs pasaules varenajiem ir tā Roka, kas mūs paceļ pāri citiem un ieceļ saulītē.
Gregoriuss paskatījās uz krucifiksu virs gultas, bet mirstošais šļupstēja par kādu noslēpumu, pret kuru alķīmija, astroloģija, baltā un melnā maģija esot niecības, murmināja par kaut kādu šķirstiņu ar pergamentu, kurš atrodoties mājas pagrabā, tad sāka murgot par Jēzus bērniņu, kas silītē dus, un izlaida garu.
Skaitīdams lūgšanu, Gregoriuss aizspieda tēvam plakstus un atvēra aizsnigušo logu. Tālo un melodisko zvanu skaņas ielidoja istabā, un Marvīns nošķaudījās.
Gregoriuss apcirtās, taču nelikās pārsteigts. Viņa brūngansārtās acis vērtējoši taustīja ienācējus.
— Piedodiet, cienītais! — Marvīns atvainodamies teica. — Jūsu godājamam tēva kungam labpaticies aizvērt savas acis uz mūžu. Pcix vobiscum! Padomāsim par dzīvajiem! Tik krasa vasaras maiņa uz ziemu var izsaukt saaukstēšanos. Vai jūs būtu tik laipns un aizvērtu logu?
Gregoriuss neatbildēja, aizgāja pie nelaiķa un elsodams sabruka.
Logu aizvēra Džīna.
Marvīns pārlaida skatu istabai un uz kamīna dze- gas ieraudzīja lielu krūku, kuras forma nešaubīgi liecināja par tās saturu.
Kad Gregoriuss bija pietiekami izelsojies, viņš piecēlās un pievērsās ceļotājiem:
— Neziņai, cik ilgi jūs šeit bijāt un ko no mana tēva pirmsnāves murgiem dzirdējāt un sapratāt.
— Pavisam mazdrusciņ, ne vairāk, kā vēlams, bet pietiekami, — Marvīns atbildēja.
Gregoriuss ar gredzenotajiem pirkstiem izberzēja pūžņojošās acis un iegrima pārdomās.
— Labi! — viņš beidzot teica. — Š^jā tik traģiskajā stundā neprasīšu, kas jūs tādi esat un kas jums te meklējams. Vienīgi ceru, ka jūs neesat no… — Gregoriuss nenobeidza un uzmeta Marvīnam caururbjošu skatienu.
— Nē, nē! — Marvīns protestēdams pacēla roku, apjēgdams, ka tas varētu saistīties ar nelaiķa tētiņa pēdējo muldēšanu, un drošības pēc vēl piebilda:
— Mūsu uztverē šie kungi smird kā puvušas žurkas ielas renstelē, kur tiem arī īstā vieta!
Gregoriuss nosmīkņāja.
— Es jūs palūgšu mazliet uzgaidīt.
— Kāpēc ne? Marvīns piekrita un daudznozīmīgi nokāsējās: — Khe, khe, khe! Šajā sniegotajā naktī mēs esam mazdrusciņ nosaluši, khe, khe! Viens tā kā derēja!
Gregoriuss saprotoši pamāja, noņēma no kamīna lielo pudeli un uzlika uz galda, atnesa trīs ar ornamentiem rotātus sudraba kausus, ielēja, aiztaisīja trauku un nolika atpakaļ uz dzegas, tad atvēra durvis un izgāja laukā.
— Marvīn, ko tas nozīmē? Džīna satraukta iečukstējās. — Kur tas vecis iegāja? Ejā, pa kuru mēs atnācām?
— Uzgaidi', člepiņ! — Marvīns līksmi iesaucās un iztriepa kausu līdz mielēm. Es nezinu, kur izgāja Gregoriuss, bet varu derēt, ka ejas, pa kuru mēs atnācām, vairs nav.
— Paklausieties, Marvīn! — Ingus nobālis teica. — Man jātiek uz šosejas. Marks man lika viņu tur gaidīt! — Marvīn, ari mums tur jābūt! — Džīna iesaucās.
Marvīns paķēra no kamīna pudeli, lēja tukšajā kausā, ar otru roku zem galda atbrīvodams alumīnija blašķi no ūdens.
— Tad jau manīs, kā mēs Marku atradīsim! — viņš noteica.
— Ko tad tu te vilkies iekšā!? — Džīna nošņāca.
— Netraucē! — Marvīns izmeta, ar vienu roku tecinādams vīnu no pudeles blašķē, ar otru piemēzdams pie mutes pilno kausu.
Vienlaikus pabeidzis abus darbus, Marvīns žigli nolika pudeli uz dzegas, bet blašķi iestūķēja lielajā džinsu kabatā, tad apmierināti uzplāja pa to ar plaukstu un nosmējās:
— Veclaicīgo pudeļu izcilākā vērtība slēpjas ne saturā, kurš, bez šaubām, ir lielisks, kā, piemēram, šis Lotringas vīns, bet gan, hm, to ietilpībā!
— Aizpogā žaunas! — meitene nikni uzsauca. — Kā grādi galvā, tā mēle laukā! Domā labāk, kā lai atrodam Marku!
Atvērās durvis, un ienāca Gregoriuss. Rokā viņš turēja pergamenta tīstokli. Pēc salauztajiem zīmogiem varēja spriest, ka viņš jau to paguvis izlasīt. Viņa seja bija drūma.
— Vai esat ar mieru pavadīt cilvēku, kuru elles mokām nolēmis paša tēvs? — viņš neskanīgi vaicāja.
— Tas ir mūsu pienākums Tā Kunga priekšā! — Marvīns kareivīgi sasita papēžus.
Bāreņa sejā pavīdēja pateicība. Viņš sameklēja apmetņus ar kapucēm: Marvīnam no smalkas vadmalas, bet Džīnai un Ingum no vienkāršas drēbes. No Grego- riusa izturēšanās bija jūtams, ka viņš abus uzskata par Marvīna kalpiem. Pats viņš apjoza zobenu un arī ietinās apmetnī.
Aicinādams sekot, bārenis atvēra durvis, pa kurām ceļotāji bija ienākuši, un viņi pa koka trepēm nokāpa pirmajā stāvā. Gregoriuss atgrūda ārdurvju aizbīdni, un viņi izgāja uz bruģētas ielas, kura saucās Kad Iet Uz Jumpravām.
Retas un lielas sniega pūkas lidinājās no naksnīgajām Rīgas debesīm.
Dunēja Ziemassvētku zvani Doma, Jēkaba, Jura, Pētera, Jāņa baznīcās, tiem piebalsoja Bīskapa pils un no tālienes atsaucās ārpus Rīgas mūriem uzceltā Ordeņa pils; skanēja Marijas Magdalēnas, Doma, Fran- ciskāņu klosteru zvani, un pa atvērtajām dievnamu durvīm plūda svinīga prieka, skumju un ilgošanās pilnas dziesmas.
Marvīns aizkustināts apraudājās, iekampa šļuku un sekoja Džīnai un Ingum, kuri gāja pāris soļu aiz Gre- goriusa. Tas, galvu platajos plecos ierāvis, nogriezās uz ielu Pretī Dziedošajām Jumpravām, uz brīdi apstājās pie akmens mūra sienas, aiz kuras atradās Marijas Magdalēnas klosteris un mūķeņu kapsēta, nomurmināja lūgšanu un pārmeta krustu.
Iepretim Jēkaba baznīcai Gregoriuss atkal lūdza Dievu, un Marvīns katru lūgšanu apstiprināja ar krietnu malku, kamēr Džīna beidzot izrāva viņam blašķi.
Marvīns tikai muļķīgi nosmējās — šimbrīžam sil- tumiņš iekšā bija, kad gribēsies atkal, gan jau izkauks.
Bija pārstājis snigt. Pilns mēness karājās pār pilsētu, un baltās ielas un namu jumti mirdzēja kristāliņu mi- riādēs.
Viņi izgāja uz Jēkaba ielas un nogriezās pa labi. Aiz muguras palika Krievu kvartāls, kurš slīga miegā, — tur dzīvoja pareizticīgie. Gregoriuss tagad sojoja drūms un sevī iegrimis, nekādas lūgšanas viņam vairs nebija prātā — acīmredzot plāns, cik jādod Dievam, bija izpildīts.
Te Džīna satrūkās, piespiedās Ingum pie pleca.
Mūra sienas nišā šūpojās skelets. Tam, kas kādreiz bijis cilvēks, nāve bijusi mokpilna — bendes bija viņu pakāruši pie kāķa. Tukšie acu dobumi raudzījās ceļotājos, un mēmā mute bija pavērta izmisuma kliedzienā.
— Man šķiet, ka šis cilvēks ir gribējis pirms atpestītājas nāves kaut ko svarīgu pavēstīt, — Marvīns no- žagojās, atsviezdams no galvas apmetņa kapuci.
— Tā tas ir! — Gregoriuss teica un arī atsvieda kapuci. Viņa tuklajā sejā ar pūžņojošajām, sarkanīgajām acīm, kuru ieskāva melna bārdele, pavīdēja prieks, un viņš iesmējās — atņirdzās spēcīgi ilkņi, kuri bija gari un smaili kā vampīram.
Marvīns riebumā nospļāvās un, pamādams uz skeletu, prasīja:
— Kas viņš bija?
— Nezinu, — bārenis tīksmi atteica. — Neviens nedrīkst zināt, kaš tdņi tādi bijuši. Bet neviens nedrīkst meitenes auguma! Marvīns lauza vajā Džīnas pirkstus. — Atdod! Zagle tāda!
Bet te Gregoriuss no aizmugures tā sagrāba Marvīnu pie rīkles, ka tā kārnais augums nolocījās kā slieka. Bārenis sēca:
— Kļūsiet! Vēl vienu skaņu — un es pārdauzīšu jūsu galvu pret bruģi!
— Laid vaļā! — Džīna iesaucās un sita Gregoriusam ar blašķi, taču tas pagrūda meiteni nost.
Likās, Marvīna acis tūdaļ izsprāgs no orbītām, taču Gregoriuss viņu atlaida.
— Idiots! — Marvīns izdvesa, noslīgdams uz bruģa. Meitene steigšus atskrūvēja blašķi un pielika sirmgalvim pie mutes. Viņš krampjaini dzēra, bet Džīnas acis niknumā dzalkstīja:
— Cik tur trūka, mīļais, ka šis mežonis būtu tevi nožņaudzis!
— Šai vietā nedrīkt trokšņot, — Gregoriuss vēsi paskaidroja.
Marvīns atgrūda blašķi un augstsirdīgi nočērkstēja:
— Pietiks, mīļā! Un blašķi tu drīksti paglabāt pie sevis.
Pienāca Ingus un palīdzēja Marvīnam piecelties.
— Tu nu arī esi jampampiņš! — Džīnas dusmas vērsās pret puisi. — Cilvēku var nobendēt tavu acu priekšā — un tu i pirkstu nepakustināsi!
— Es taču biju pie durvīm! — Ingus taisnojās.
Džīna nicīgi aizgriezās.
Beidzot ozolkoka durvis smagi atvērās, un uz sliekšņa iznāca drūms vīrs vienkāršās drēbēs. Viņa galva bija gandrīz kaila un melnā bārda sniedzās līdz krūtīm. Dziļi iegrimušās acis neuzticīgi nopētīja katru.
— Ko jūs gribat no manis tik vēlā stundā? — viņš dobjā balsī noprasīja. — Vai pat Ziemassvētkos Rīgas pilsētas bendem nav miera?
Gregoriuss ar drebošu roku izvilka no azotes pergamenta tīstokli un iegrūda Ingum:
— Aiznes viņam, kalp!
Ingus kavējās. Paskatījās Marvīnā, kurš tūlīt novērsa skatienu, tad Džīnā, kura nicīgi pavīpsnāja, un sadūšojies aizgāja pie bendes, atdeva pergamentu.
— Kā redzat, mēness gaisma nav pietiekama, lai es spētu salasīt burtu zīmes, — bende sacīja. — Jums būs jāpagaida.
Viņš iegāja mājā un cieši aizvēra durvis.
Marvīns kaut ko pačukstēja Džīnai, viņa iedeva blašķi, un Marvīns, ierāvis malku,- draudzīgi piedāvāja arī bārenim.
— Es nudien nezinu, — tas noburkšķēja un vispirms ziņkārīgi nopētīja trauku, jo tādas ērtas, vieglas un ietilpīgas mantiņas tai laikā vēl apgrozībā nebija, un, nekā nesacījis, kāri pielika pie mutes. Marvīnam iesmeldzās sirds, kaut arī viņš saprata: tas ir labi, ka Gregoriuss salej sevī krietnu porciju.
Bārenis atdeva blašķi, un ar sārto tīklojumu klātās, pūžņojošās acis iemirdzējās.
— Es biju ļoti satraukts, kad jūs sākāt taisīt troksni tam pilnīgi nepiedienīgā vietā… Nedomājiet, ka es esmu vispār pret troksni. Šad tad troksnis ir pat patīkams. Kad pakar pie kāķa aiz ribas, ha, hal — Gregoriuss pļāpīgi klāstīja. — Vai kad brīvdomātāju cepina uz lēnas uguns, hi, hi, hi!… Vienu mirkli! Esmu bruņinieks. Mans tēvs bija Rīgas rātskungs, viņa vietā ievēlēs mani, jo esmu ļoti uzticams un paklausīgs, varētu pat sacīt, vēderlīža. Kas esat jūs, un kas ir jūsu kalpi? Un ko jūs darāt Rīgas pilsētā?
— Atrodamies šeit inkognito! — Marvīns atsmaidīja.
— Jus esat Polijas karaļa Sigismunda III Vasas piekritēji?
— Un kā piekritējs esi tu, mans draugs?
— Kā jūtas viņa gaišība Austrijas hercogs Mak- similiāns?
— Kā lai es to zinu?
— Tur, no kurienes jūs nākat, laikam valda liela brīvdomība?
— Varbūt mazlietiņ vairāk nekā citur, bet ne visai, — Marvīns piesardzīgi atteica. — Pēdējā laikā brīvdomības ir mazliet vairāk, ja salīdzinām ar pagājušo gadu, bet mazliet mazāk salīdzinājumā ar aizpa- gājušo, kaut gan ir dzirdēti augstdzimušu personu autoritatīvi izteikumi, ka nākamgad brīvdomība ies mazumā, lai gan aiznākamajā, iespējams, mazliet pieaugs salīdzinājumā ar šo gadu. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.
— Amen! — Gregoriuss nejauki pasmīnēja. — Tāpēc jau bendes māja, kas katram godīgam un lojālam sabiedrības loceklim iedveš bailes un tārpa pazemību, uz jums neatstāj nekādu iespaidu. Tāpat arī šajā svētajā naktī ne no tevis, ne no taviem kalpiem es neesmu dzirdējis nevienu lūgsnu, un arīdzan krusta mešana jūsu rokām, kā šķiet, nav tā patīkamākā nodarbošanās. Lūk, pie kā noved brīvdomība jūsu galmā un tīko jumi uz Polijas troni!
— Kādu troni?! — Marvīns šausmās iebrēcās, apzinādamies, ka tādas lietas visos laikos nelabi ož.
— Jūs esat Austrijas hercoga Maksimiliāna spiegi! — bārenis triumfējoši iesaucās.
•— Kā jums nav kauna! — Ingus ieteicās drebošā balsī, un viņa zaļajās acīs pavīdēja aizvainojums. — Mēs neesam spiegi. Un jūs to pats lieliski zināt.
— Kāda nozīme tam, ko es zinu? — Gregoriuss ieķiķinājās. — Svarīgs tikai tas, ko es runāju! Pierādiet, ka neesat spiegi!
— Tas ir nelietīgi un netaisnīgi, ka jūs tā prasāt! — Ingus iesaucās. — Jāpierāda taču tas, par ko mūs apvaino. Kā nevainīgie var pierādīt, ka viņi ir nevainīgi?
— Neuztraucies, jaunekli! — Gregoriuss plati pasmaidīja, atsegdams abus garos un smailos vampīra zobus. — Iespējams, ka tāda iesīkstējusi piepe kā Marvīns var izrādīties bezgala uzticams tam sunim Maksimi- liānam, taču jūsu jaunās dvēselītes pie uguns un dzelzs, pie pletņēm un moku sola nodziedās visu, kas vajadzīgs! Nelieša Maksimiliāna nezāle jāizravē! Un nemēģiniet bēgt — pilsētas vārti noslēgti un sardze šai svētajā naktī ir trīskārt modra!
— Tu, izdzimums! — Džīna pagrūda nost Ingu un metās pie Gregoriusa, izlaidusi nagus kā kaķene, bet bārenis bija rūdīts vīrs; ar visiem saviem septiņdesmit gadiem viņš zibenīgi izrāva zobenu un piegrūda smaili Džīnai pie krūtīm, un meitene parāvās atpakaļ.
•— Dievs Kungs ir mana stiprā pils! — Gregoriuss labpatikā noteica, taču zobenu makstī nebāza. — Es nedrīkstu pievilt Roku, kas paceļ mani virs vairuma un ieceļ saulītē. Tas ir grūti — apliecināt Rokai, ka tu to nepievilsi, — jo tā ir ļoti aizdomīga. Tai vajadzīgi pastāvīgi apliecinājumi. Man pat nācās pārdot savu māmuliņu, un viņu sadedzināja sārtā kā raganu. Arī savu tēvu es nodošu, un viņu apraks nesvētītā zemē, jo, ej nu sazini, jūs vēl izmuldēsiet par viņa pirmsnāves ķecerībām. Tad jau labāk es pasteigšos pirmais.
Gregoriusa acis velnišķīgi spīdēja. Viņš bija ļoti apmierināts ar sevi, ārkārtīgi priecīgs, ka šie trīs nez no kurienes (un jo labāk) # uzklīdušie cilvēki kļuvuši par trim noderīgām kārtīm viņa spēlē. Tagad Sigismunds varbūt ne tikai paglaudīs galvu un iecels vēl siltākā vietiņā, bet pat piešķirs privilēģiju braukt karietē ar kroņa ģerboni uz durtiņām.
Taču nabaga Marvīns, lai cik gudrs būdams, bāreņa domas nolasīt nespēja un pats sāka rakt sev bedri:
— Džīn, dārgumiņ, padod man blašķi! Diemžēl godīgo cilvēku muļķība un pārprasts humānisms ir tie, kas šādu maitu tikai pakar vai nošauj, un tas arī viss. Un labi vēl, ja tā, jo šādi izdzimteņi noderīgi daudziem. Tas pierāda, ka izdevīgāk būt par šādu atkritumu nekā par godīgu cilvēku, un ar to arī izskaidrojams, ka viņu nevienā zemē un laikā nav trūcis. Džīn, blašķi!
— Jā, tāds izdevīgs darbiņš, — Gregoriuss smīnot piekrita. — Tu esi gudrs. Landfogtijas tiesas priekšā stāties tu nedrīksti: tu visus apvedīsi ap stūri!
— Džīn! — Marvīns iesaucās. — Atkal tu gribi rīkot scēnas? Vēl jau blašķē kaut kam jāklunkšķ, man jau daudz nevajag!
Džīna nopūtās un izvilka alumīnija trauku, kad Gregoriuss iekliedzās:
— Tūlīt tev nevajadzēs nemaz!
Un atvēzējies cirta ar zobenu Marvīnam.
Tas palēca sānis, un zobens nošķindēja pret bruģi.
— Stāvi mierīgs! — Gregoriuss uzkliedza.
Marvīns izrāva stilba kaulu, bet kas nu tas par
ieroci pret zobenu? Gregoriuss metās viņu vajāt un piedzina pie bendes namiņa durvīm. Marvīns likās tajās iekšā, bet durvis bija no iekšpuses aizbultētas.
— Ļauj man tev ko pateikt! — Marvīns izmisumā lūdzās.
— Ingu! — Džīna sapurināja puisi. Tas atjēdzās, no aizmugures metās klāt Gregoriusam, izgrūda rokas cauri padusēm un, aptvēris sprandu, spieda galvu uz leju.
Gregoriuss iekrācās, viņa rokas papletās sānis kā maitasputna spārni, taču zobenu vaļā nelaida.
Marvīns no visa spēka vilka bārenim ar stilba kaulu pa pauri. Pūžņainās, sarkanīgās acis aizriņķoja pa orbītām, un žoklis atkārās. Marvīns jau gribēja gāzt otrreiz, taču Gregoriuss tā spēra, ka viņš atstreipuļoja līdz durvīm, klupa un atmuguriski nogāzās uz divām ādas zābakos ieautām kājām. Atskanēja bendes valdonīgā balss:
— Tūlīt pārstājiet!
Ingus atlaida Gregoriusu, un tas negribīgi iebāza zobenu makstī.
— Piecelieties, mans kungs! — bende sacīja Marvīnam, kurš pietrūkās kājās, būdams vēl slābs no negaidītā nāves spārna pieskāriena.
— Un dodiet šurpu kaulu! — bende pieprasīja. — Ar tādām lietām rotaļāties nav ieteicams.
Marvīns nekurnēdams atdeva, bet Gregoriuss viņam pačukstēja ar briesmīgu smaidu:
— Tikai neskumsti! Drīz es tev uzdāvināšu veselu kaudzi tavu paša kaulu.
Pilsētas bende ar žestu uzaicināja viņus sekot.
Viņi iegāja bendes namiņā un garām skeletam, kas stāvēja gaiteņa kaktā, nokāpa samērā plašā pagrabstāva telpā, kuru apgaismoja svece. Gar sienām stāvēja skapji un plaukti. Telpas vidū bija novietots pamatīgs galds, pārklāts ar zaju samtu. Bende lika viņiem nostāties ap galdu, un Gregoriuss pamanījās, lai starp ceļotājiem un durvīm atrastos viņš.
Bende izcēla grīdas dēļus, un atklājās slēptuve, no kuras viņš izņēma ar bronzas kalumiem rotātu melnu kasti un smagi nolika galda vidū. Viņa aukstās acis pievērsās Gregoriusam.
Mans kungs! — viņš sacīja. — Un arīdzan jūsu draugi! Pirms trijiem gadu desmitiem es, jauniņš bende, sārtā sadedzināju kādu burvi. Bet pirms tam jūsu tēvs atnāca pie manis un atnesa vēsti, ka notiesātais vēloties savam bendem atklāt kādu noslēpumu. Mēs abi nodomājām, ka runa ir par noslēptu mantu, un iedegāmies alkatībā. Norunājām, ka nesacīsim vis augstajiem pilsētas kungiem, kā tas nāktos, bet pievāksim visu paši un sadalīsim trijās daļās — viena man un divas jūsu badīgajam tēva kungam, piedodiet! — bende drūmi iesmējās. — Bet kāda tam nozīme! Katrs no mums ieguva to visul
Viņš drūmā izsmieklā pārlaida klātesošajiem skatienu un riiāzliet pacēla kastes vāku.
— Te nu ir šis mantojums, — viņš pievērsās Gregoriusam. — Pēc jūsu tēva nāves tas tagad kļūst arī jūsu īpašums… Nesaprotu tikai, kāpēc jums vajadzēja līdzi aicināt savus draugus… Bet lai nu …
— Bija note, bija… — Gregoriuss noburkšķēja.
Bende atvēra vāku līdz galam.
Kastē gulēja liels, tikko izplaucis, svaigs zieds. Trauslās ziedlapiņas viegli trīsēja. Pašā zieda vidū, auglenīcā, blāvi spīdēja plankums, ietinies zilganā dūmakā, kurā kustējās ēnas.
— Raugieties tagad uzmanīgi! — bende nočukstēja.
Violetā gaisma zieda vidū sāka bālēt, kaut gan ziedlapiņas joprojām mirdzēja tikpat spoži. Zieds piepeši notrīsēja, un tam pāri kā mākoņa ēna saulei pārslīdēja zaļgana gaisma, un miglas aizkars izplēnēja zaļajā starojumā.
Pieci cilvēki, noliekušies pār savādo ziedu, raudzījās telpiskā attēlā, kurš bija reizē dzīvības pilns un arī sastindzis kā fotogrāfija, jo patiesībā kustējās, tikai ar simtkārtīgu palēninājumu.
Viņi redzēja zāli. Tumši zaļa, gara un lekna tā klāja visu zemi.
Viņi redzēja apelsīnkoka zarus, bet stumbra attēlā nebija. Sulīgi zaļu lapu ieskauti, zaros karājās oranži apelsīni.
Viņi redzēja uguni zālāja malā. Tā locījās zālē, un liesmas tiecās uz apelsīnkoka pusi.
— Un tagad ieskatieties vērīgāk, — bende čukstēja. — Centieties iejusties ne tajā, ko redzat, bet gan — kā redzat…
Un ceļotājiem, arīdzan Gregoriusam sagriezās galva. Viņi raudzījās svešajā pasaulē no kādas hermētiski noslēgtas telpas. Viņi jutās, itin kā būtu iekausēti stikla gabalā, itin kā paši būtu pārvērtušies apelsīnkoka stumbrā.
Viņiem sažņaudzās sirds un aizrāvās elpa.
Bet bende turpināja:
— Jā, a-pel-sī-ni — tā sauc šos dīvainos, sarkanīgi dzeltenos augļus, kādi uz Zemes neaug. To stāstīja uz nāvi notiesātais burvis… Trīsdesmit gadus es esmu centies saprast, bet velti. Un varu tikai atkārtot burvja vārdus: A-PEL-SĪ-NU koks — tie esam mēs! Ne atsevišķi cilvēki, pilsētas, kalni, valstis, kontinenti, jūras un okeāni, bet visa planēta Zeme! Un ne tikai Zeme, bet arī Mēness, Saule un citas planētas, kuras riņķo mūsu tuvumā, un gaišās zvaigžņu miriādes, kas mirdz pie debesīm bezmākoņu naktīs, un arī tas zvaigznes un planētas, kuras tikko dzimušas un kuru gaisma cauri koSma plašumiem vēl lido pie mums. APELSĪNU koks sastāv no tā visa! •
— Mans kungs, jūsos iemājojis velns! — Gregoriuss iešņācās, bet bende viņā neklausījās un sauca:
— Zvaigžņu miljoni! Planētu miljardi! Nezināms un neuzrakstāmi liels skaitlis, ja arī zinātu! Katra planēta, katra zvaigzne ir niecīga daļiņa, kuras saistītas vienā veselā, nedalāmā, kas veido kaut ko lielu tur, par ko mēs nekā nezinām, bet varam iedomāties līdzīgu mūsu Zemei!
— Augstās rātes vārdā es jums aizliedzu klāstīt šādas ķecerības! — Gregoriuss nomurmināja. — Ar to jūs graujat pastāvošo kārtību!
— Štrunts vien no tās ir! — bende atcirta. — Mūsu Zemei tuvojas kaut kas drausmīgs un nenovēršams — ugunsgrēks, kurā iet bojā pasaules! Laiks tur, kā jūs redzējāt, rit ārkārtīgi lēni, tomēr rit. To nevar apstādināt! Un uguns ložņā uz priekšu, un pienāks diena, kad tas sasniegs apelsīnkoku. Zaļā galotne ar dzeltensārtajiem augļiem uzliesmos kā lāpa, koks pārogļosies, viss mirs …
Bende pārvilka ar roku pār seju, it kā vēlēdamies aizdzīt šīs vīzijas.
— Jā, •— Gregoriuss izdvesa im pārmeta krustu. — Grēki, grēki, viss par mūsu grēkiem, par daudz grēkots, par daudz, tā nu nevar, tas nav smuki.
Džīna kā apburta raudzījās zieda acī, un uz viņas lūpām vīdēja tikko tverams smaids; šķita, viņa atklājusi savas esības noslēpumu. Viņa čukstēja:
— Dažkārt kaut ko tādu esmu jutusi, jā, tāda apjausma man ir bijusi. Cilvēki, kalni, akmeņi, jūra, sīkākā skropstiņa acu plakstā un maza vabolīte uz ceļmallapas … Kāds atnāks pie apelsīnkoka, kaut arī soļus spers viegli un uzmanīgi, tomēr simtiem zāles stiebriņu salūzis un pasaules ies bojā. Smaržīgais auglis ieripos viņa saujā, oranžā miza ar rūgteni saldo smaržu aizlidos sānis, un zeltaini sārtās šķēlītes izkusīs mutē. Un neskaitāms daudzums citu pasauļu eksplodēs, sašķī- dīs un izgaisīs bez pēdām.., Un, ja kāds apelsīnu noraus uz šīs Zemes, tad arī...
- Ragana! — Gregoriuss atieza zobus, uzmezdams Džīnai neķītru skatienu. — Pirms tev izdosies to pieburt, tu pati jau būsi sārtā pārogļojusies.
Ingus raudzījās ziedā, un viņa skatiens bija tukšs, zaļā dzīvības uguns bija izdzisusi. Tātad visa mūsu dzīve, visi mūsu centieni ir bezjēdzīgi, un to, pēc kā mēs ar Marku tiecāmies, ugunsgrēks pārvērš pelnos; ja mirstu es, tad tas nav svarīgi, bet, ja bojā iet viss, pilnīgi viss un nekas nav atkarīgs no mums, no mūsu rīcības, ja nav nākotnes ne labam, ne sliktam, tad vispār nekam nav jēgas; samierinies ar visu, lai kāds tas arī būtu, uzņem vienaldzīgi, veģetē kā amēba…
Arī Marvīnam ap dūšu bija visai čābīgi, taču zemapziņā pulsēja viena doma — varbūt zieda acs melo vai arī redzētais nav iztulkots pareizi.
— Bet, mani draugi! — bende pārtrauca ieilgušo klusumu un aizklāja ar plaukstu zieda aci, tā piespiezdams klātesošos pievērsties sev. — Jūs taču nezināt pašu galveno, ko man pateica nabaga burvis. Viņš teica, ka nemaz nav jāgaida, kamēr ugunsgrēks tur aprīs apelsīnkoku, visu varot paveikt daudz ātrāk tepat. Viņš pats esot daudzreiz tik tikko novaldījies, lai to neizdarītu, jo neesot jau zinātniekam lielākas laimes kā redzēt savu atklājumu pārbaudītu dzīvē. Un tagad, kad viņam pēc tumsoņu melīgas denunciācijas esot jāiet bojā, viņš novēlot netaisnajai pasaulei iet… — sekoja kaut kas pavisam drausmīgs noslēpumainā aziātu valodā. — Arī es esmu zinātnieks, mani kungi!
— Ko jūs gribat darīt? — Marvīns satraukti ieprasījās.
— To jūs tūlīt redzēsit, mans kungs! — bende sacīja.
— Bendes kungs! — Marvīns teica. — Es un mani draugi, tāpat kā jūs, vārdu sakot, mēs visi, izņemot nākamo rātskungu, kas jau izskaitļo Jūdasa grašus, esam nonākuši ļoti nepatīkamā situācijā. Šis vilkacis, zvēru pie Pestītāja aknām un Sātana asteskaula, taisās varas iestādēm, kuru uzticību viņš bauda, apsūdzēt mūs par ķeceriem, burvjiem, spiegiem un velns vien zina par ko vēl! Ko mēs darīsim? Es ierosinu draudzīgā vienprātībā grābt viņu ciet un …
— Tas ir pilnīgi lieki! — bende atteica. Rokā viņam bija Marvīnam atņemtais stilba kauls.
— Bendes kungs! — Gregoriuss iesaucās. — Manas simpātijas ir pilnīgi jūsu pusē! To, ko ķecerīgu un burvestībām caurstrāvotu teicāt jūs, mēs pierakstīsim šitiem trijiem Austrijas hercoga spiegiem. Cik sapratu no stāstījuma, jūs turat savās rokās mūsu Zemes likteni, tās būt vai nebūt! Lieliski!!! — viņš iekliedzās, izšļakstot siekalas uz visām pusēm. Zobi atņirdzās, un abi garie, smailie acuzobi bija gatavi iekosties visā pasaulē un sūkt tās asinis. Pūžņainajās acīs iedegās neprāta uguntiņas. — Bendes kungs! Par abiem mēs sagrābsim visu Zemi pie rīkles — un tātad pie rīkles būsim sagrābuši katru atsevišķi! Mēs kļūsim Kungi un Pavēlnieki pār visu dzīvo un nedzīvo, un tad uz Zemes beidzot sāks valdīt taisnīga un pareiza kārtība, ha, ha!
Bet neviens nebija ievērojis, ka bende nemaz neklausās, tikai kā hipnotizēts blenž violetajā ziedā un ka viņa acis ieplešas, itin kā būtu tur ko jaunu ieraudzījušas. Pēkšņi bende ierēcās:
— Sātans ellē! Kam jānotiek, tas vienalga notiks! Ugunsgrēks sācies! Lai piepildās sadedzinātā burvja lāsts! Kāds lielisks skats!
Un, spēcīgi atvēzējies ar stilba kauiu, viņš gāza pa zieda aci.
Taču Gregoriuss, šausmās iesmilkstējies, pārliecās pār ziedu un, dabūjis ar kaulu pa galvu, aizsegdams kasti ar ķermeni, kliedza:
— Attopies, draugs! Mēs kļūsim pasaules kungi! Mēs turēsim visus pie rīkles! Mums pieder pasaules iznīcināšanas monopols!
— Ko tu muldi?! — bende, nekā nesaprazdams, mēģināja viņu atraut no zieda, bet Gregoriuss īdēja:
— Uzklausi mani, uzklausi vienu mirklīti!
— Runā aši! — bende uzkliedza, redzēdams, ka bārenis piesūcies pie kastes kā dēle un ar varu dabūt nost viņu būs grūti.
Te Marvīns satvēra Ingus roku, pagrūda Džīnu pa priekšu, un viņi metās cauri šaurajām pagrabtelpas durvīm, tad augšup pa kāpnītēm, garām skeletam uz ārdurvīm.
— Turiet Austrijas hercoga spiegus! — no lejas atskanēja Gregoriusa brēciens, un pa pagraba durvīm klupdami krizdami izmetās bārenis un bende, kuru personās zinātne un vara acīmredzot bija atradusi kopīgu valodu.
Marvīns palēca atpakaļ, pagrāba skeletu un uzmeta virsū vajātājiem. Ķerdamies viens pie otra un gānīdamies, tie noripoja pa kāpnēm lejup.
Ceļotāji izspruka no mājas, neatskatīdamies laidās pa Kalēju ielu, tad iegriezās Skārņu ielā. Tālumā bija dzirdama divu vīru klaigāšana:
— Turiet Maksimiliāna spiegus! Ķeriet ķecerus un burvjus!
Nokļuvis ierastajā skriešanas stihijā, Ingus it kā atdzīvojās, tagad jau viņš rāva sirmgalvi uz priekšu.
Skrienot garām Pils vīna pagrabiem, Marvīns jau bija galīgi bez elpas un prāts šāva laukā vecos stereotipus: jāuzpilda blašķe, taču Džīna deva viņam krietnu dunku mugurā, un, Ingus vilkts, sirmgalvis lēkšoja tālāk.
Iela izgāja uz laukumu, kurā atradās Pētera baznīca. No tās staroja gaišums un skanēja dziedāšana.
— Uz baznīcu! Uz baznīcu! — Marvīns ieķērcās. — Es vairs neturos kājās!
Ingus, ne vārda neteicis, uzkrāva sirmgalvi sev uz muguras, bet Džīna nošņāca:
— Dzer vēl vairāk, stulbeni, tad lēkāsi kā sienāzis!
Tā viņi nokļuva līdz baznīcai. Pat ārpusē ļaužu
bija, ka biezs, tomēr, baiļu dzīti, viņi it žigli iespiedās iekšā, kur gotiskajās velvēs atbalsojās kora dziedāšana.
Ļaudis bēgļiem nepievērsa nekādu uzmanību, jo no kanceles sāka runāt mācītājs. Viņi aizspiedās līdz kādai kolonnai un paslēpās aiz tās.
— Gregoriuss ir te, Marvīn! — Ingus pēkšņi no- bālis teica.
— Tad kāda velna pēc tu, garais, snaiksti savu galvu! — Marvīns novaidējās. — Meties četrrāpus, es pats novērtēšu situāciju.
Pieturēdamies pie kolonnas, Marvīns uzrāpās Ingum uz muguras un piesardzīgi pārlaida skatienu ļaužu pilnajai baznīcai.
No durvju puses viņā raudzījās Gregoriusa sarkanīgās, pūžņojošās acis. Bāreni uz rokām bija pacēluši divi lielūsaini karavīri. Viņš priecīgi ņirdza, izvilka no azotes mizerikordiju un, lai gan dievnamā ieročus vicināt neklājās, parādīja to Marvīnam.
Ticis lejā, Marvīns satriekts sacīja:
— Tur glūn mūsu nāve.
. — Marvīn, es jums gribu ko pateikt! — Ingus ierunājās. Viņa seja bija bāla, tajā iegūlušās ciešanas un bezcerība. — Agri vai vēlu viņi dabūs mūs rokā. Paši mēs vainīgi, šeit iekuldamies. Bet varbūt tas ir tikai sapnis, no kura es kādā mirklī pamodīšos?
— Turi muti, pienapuika! — Marvīns sašutis viņu pārtrauca.
— Ja šeit būtu Marks… — Ingus žēli novilka. — Un kas jūs tāds vispār esat? Vai tik jūs mūs ar Marku visā šai nejēdzībā neievilinājāt?
— Velns parāvis! — Marvīns sāka zaudēt pacietību. — Ko tu man šādus jautājumus neuzdevi agrāk, kad būtu bijis vairāk laika atbildēt? Kļūsti vīrs, pats pēdējais laiks mums drosmīgi bēgt!
— Tad bēdziet… Man tomēr liekas, ka es sapņoju … Tūlīt, tūlīt es sasprindzināšu visu gribu un pamodīšos!
Nu, tad lai iet arī bojā, gļēvulis tāds, pikti nodomāja Marvīns, vazājas mums līdzi kā piektais ritenis. Džīna no visa spēka iecirta Ingum pļauku.
Puisis izrāvās no kaut kāda sastinguma, un caur smadzenēm izšāvās rīts pilsētiņā, kad meitene nāca pretim, saules auras ieskauta, japāņu gravīra ezermalā, šoseja, kad motocikli viņus ar Marku aizrāva ceļojumā, un stiga, kad skaistajai meitenei ap kaklu apvij ies zalktis ar dzeloni taustīja lūpas, un pēkšņi kaut kāds plīvurs noslīdēja viņam no acīm, un viņš atcerējāt ka mīl Džīnu, un skaudri apjēdza, ka tūlīt, tūlīt viņu var zaudēt uz visiem laikiem.
Viņš izmisis metās pakaļ Marvīnam un Džīnai, kuri caur piepildīto baznīcu lauzās uz altāra pusi.
Jā, tu pamodīsies, Marvīns nikni domāja, pamodīsies pēc tam, kad viņi tev sejā būs iešļākuši spaini auksta ūdens, jo no mežonīgajām sāpēm tu būsi zaudējis samaņu. Un tavā priekšā stāvēs Gregoriuss ar pergamentu, uz kura būs uzrakstīti viņam nevēlamu cilvēku vārdi, kurus savā mūžā tu pat dzirdējis nebūsi, un tu stāstīsi par viņu noziegumiem, runāsi visu, ko gribēs Gregoriuss un viņa kalpi, tu apmelosi nevainīgus ļaudis un ar to nolemsi viņus nāvei, trīcēdams sāpēs un dzīvnieciskās bailēs, lai tikai iztaptu atbildēt tā, kā tavi soģi to grib, lai tikai pēc viņus neapmierinošas atbildes nepaceļas bendes pletne, kura iedzelsies tavās izmocītajās miesās, un tu no jauna kauksi sāpēs,
liet līdzjūtību nekur neradīsi, jo tev apkārt būs nelieši, kuri par līdzjūtību atceras tikai tad, kad tā vajadzīga pašiem; un tiesas sekretārs pierakstīs tavu atzīšanos, mi tu to parakstīsi, jo labo roku tev būs atstājuši veselu, un pēc tam ar saviem parakstiem un zieģeļiem viņi apstiprinās, ka savos grēkos tu esi atzinies labprātīgi un neviena nepiespiests, bet tu ilgosies pēc nāves, taču tā nenāks, kaut arī pēc tā, ko būsi liecinājis pret Džīnu, mani, sevi un citiem, tev pienāktos pieckārtīgs nāves sods pēc jebkuras zemes likumiem, lomēr tev tiks dāvāta dzīvība — iekaltu važās viņi levi iemetīs akmens pagrabā pie maizes un ūdens —, un tu vilksi tur savus nožēlojamos gadus, netīrumos apskretējis, utu sakosts, pūžņojošām rētām, smirdēdams tā, ka pat cietumsargos izraisīsi riebumu, un, kad tu gribēsi padarīt sev galu, pat to viņi tev neatjaus, jo, raugi, tu varēsi būt noderīgs kā liecinieks kādā citā prāvā…
Marvīna domas pavediens pārtrūka, jo viņam garām aizspraucās Ingus, bet pašu kāds no aizmugures sagrāba aiz apmetņa. Tas bija Gregoriuss.
Marvīns strauji izrāvās, apmetni atstādams viņa rokās, un trieca Gregoriusam purnā savu dārgo blašķi. 1 .ai gan tā bija tukša, tomēr sitiens izdevās pietiekami spēcīgs, lai bārenis uz brīdi apstulbtu, bet Marvīns, Džīna un Ingus pagūtu aizspiesties līdz altārim.
Ceļotāji uztenterēja uz paaugstinājuma, un mācītājs kancelē apklusa pusvārdā, baznīcēnus pāršalca murdoņa, un iestājās pārsteigts klusums, kuru tūdaļ pārtrauca Gregoriusa brēcieni:
— Turiet ķecerus! Sātana burvji! Antikristi! Austrijas hercoga spiegi! Ķeriet un sieniet!
Taču vārdu iedarbība bija pretēja — pūlis tādu briesmoņu priekšā pat padevās atpakaļ.
Ceļotāji aizmetās aiz dievgalda. Tālāk vairs nebija, kur bēgt. Marvīns ar plecu uzgrūdās pie krusta pienaglotajām Pestītāja kājām.
— Nu laikam esam dimbā, Džīn! — Marvīns nelaimīgs nomurmināja. — Tādā bezizejā man vēl nekad nav nācies nokļūt, un ko ieraut arī vairs nav!
Viņš iebāza tukšo blašķi džinsu kabatā un aizsteberēja līdz paaugstinājuma malai.
Gregoriuss, kuram sekoja sargkareivji, spiedās pie altāra, līda kā kobra pie putniņiem, kuriem aizlauzti
spārni, un viņa sejā bija redzams, ka skorpiona melnā sirds gavilē.
Nokļuvis pie paaugstinājuma, viņš pacēla rokas, un visi pamanīja, ka vienā ir kails zobens, bet otrā — mizerikordija, briesmīgā «žēlastības devēja», ar kuru nobeidz pievārētu pretinieku.
Gregoriuss smaidā atņirdza asiņaino muti. Augšējā zobu rindā divi priekšzobi bija izbirdināti, un garie, tievie ilkņi tāpēc šķita vēl baisāki.
Mācītājs kancelē zaudēja samaņu, bībele ar sudraba krustu uz vāka nokrita lejā, un kāds izputējis spirta deģis paķēra to un iešāva azotē.
— Tu, Marvīn, esi glums kā zutis, bet es uzberu smiltis — un rokā tu esi! — Gregoriuss līksmi teica.
Viņš pameta skatienu atpakaļ. Sargkareivji nepacietīgi gaidīja viņa pavēli, baznīcēni apstulbuši vēroja savādo ainu pie altāra, un viņiem sāka likties, ka šajos jaunajos, nemierīgajos laikos, kad ļaužu prātus sākušas pārņemt modernas idejas un tiekšanās pēc reformām, kā negaidīta Ziemassvētku dāvana tiek izspēlēta dievu zaimojoša mistērija, un pūlis sāka kurnēt. Te vēl zem kanceles izcēlās sajukums — bija pieķerts bībeles zaglis. Izputējušo spirta degi izrāva no baznīcas, ievilka šaurā ieliņā, kas veda uz Bagāto ielu, un tur viņam pārgrieza rīkli.
Bet Marvīnu pārņēma izmisums. Lai noturētos kājās, viņš pieķērās pie altāra, noraudams zemē samta pārklāju līdz ar visiem reliģiskajiem piederumiem, kas šķindēdami aizripoja pie baznīcēnu kājām, un iekliedzās kā ievainots dzīvnieks, mezdams sejā ne tikai Gregoriusam, bet arī visiem tiem, kas atradās baznīcā, šādus vārdus:
— Jūs sagraujat to, ko mēs tikko esam sākuši celt! Jūs nogalināt mūs ceļa sākumā, pagātnes cilvēki, tumsoņi, atpakaļrāpuļi un jezuīti, lai tikai viss paliktu pa vecam! Jūs esat tā nezāle, kura iesēta velns zina kad un par kuru nekādos rakstos nav teikts, kad tā iznīks! Bet ir gan teikts Ekleziasta grāmatā, ka nezāle mainīsies un pielāgosies, tikai izšļāktā inde paliks tā pati un nebūs uz pasaules nekā jauna, kā nav jau bijis, un saule lēks, un saule rietēs, un jauni nezāļu dzinumi kauks pret sauli, smacēdami tos asnus, kas sevī nes cilvēces cerību!… Bet pasaulei tomēr ir nākotne, tā vērtīsies jauna un spoža, jo ir teikts, ka abās pusēs upei ir dzīvības koks, kas nes augļus divpadsmit reizes, un viņa lapas ir tautām par dziedināšanu, un jums būs to zināt, nevainīgās Jaunavas Marijas piesmējēji!
Gregoriuss tā vietā, lai ar precīzu zobena cirtienu apklusinātu brīvdomīgo miera traucētāju, apstulbis nolaida ieroci un raudzījās Marvīnā pavērtu muti, it kā neticēdams, ka mirstīgs radījums vispār spējīgs izrunāt šādus zaimus, pie tam vēl jūtoties pārāks par tiem, kuru rokās vara un spēks un kuri vienīgie ar savu olekti tiesīgi mērīt visu un visus.
Bet Marvīns iedvesmā ārdījās, apgāzdams altāri un kliegdams uz Gregoriusu:
— Tu ņirdzi un siti tamburīnu, kad mocekli šaustīja ar pletnēm un ar smago krustu dzina uz Golgātu, un vienīgi zemnieks Sīmanis līdzēja to nest, bet tauta stāvēja klusēdama, jūs dzirdat to, baznīcēni?! Un, kad Jēzu piesēja starp diviem laupītājiem, tad gavilēja tam- burīna sitēja melnā dvēsele, miljonreižu netīrāka par abu laupītāju dvēselēm, jo viņi laupīja, lai nenosprāgtu badā, bet tu, Gregorius, un tev līdzīgie jau sarēķinājāt procentus, kurus šī izrāde ienesīs, jo sapratāt, ka tās aizsegā jūs netraucēti varēsiet zagt, melot, laupīt, nodot, apspiest un slepkavot — un vienmēr kā izkārtne priekšā skanēs demagoģiskas frāzes par tuvākā mīlestību, godīgumu, vienlīdzību, taisnību, humānismu un velns zina ko vēl — un tikai dēļ viena: lai tu un tev līdzīgās nezāles varētu plaukt un zelt, izsūkdamas dzīvības sulu tautai… Bet nezāle iznīks un Brīvais Gars pacelsies virs gaišās pasaules, kuru radīs drosmīgi un lepni ļaudis!
Marvīns sāka klepot, jo tādu kliegtslodzi vairs nespēja turēt.
Gregoriuss atjēdzās un, dusmīgs pats uz sevi, ka ļāvis sirmajam bļaurim ļaudīm par samaitāšanu tik daudz patiesības sarunāt, cirta ar zobenu. Septiņdes- mitgadīgā rokai tomēr vairs nebija agrākās precizitātes, zobens iecirtās altārī un iestrēdza.
Tajā brīdī kāds uzsvieda kancelē spirta deģim atņemto bībeli, tā nokrita samaņu zaudējušajam mācītājam uz vēdera, viņš atjēdzās, uzsvempās ceļos un paskatījās pāri kanceles malai. Ieraudzīto viņš vēlāk arī godīgi aprakstīja paskaidrojumā priekšniecībai sakarā cir jukām baznīcā, piebilzdams, ka, cītīgi izprašņājot baznīcēnus, sargkareivjus un, pats pārsteidzošākais, arī rātskungu F. T.( kaut cik sakarīgu izpratni par notiekošo viņam nav izdevies radīt.
Bet ieraudzīja mācītājs skaistu, melnmatainu meiteni, kura ar muguru bija piespiedusies pie sienas zem krucifiksa, un tērpusies viņa bijusi vīrieša drēbēs, kuras likušās darinātas tieši viņas augumam. Un daiļajā sejā, kas atgādinājusi Marijas Magdalēnas vaibstus, vīdējis riebums un ienaids. Blakus meitenei, ar vienu roku viņu apskāvis, stāvējis slaids, gaišmatains puisis, kurš mācītājam licies kā Kritušais Eņģelis, tik daudz viņa glītajā sejā bijis neizpratnes, rūgtuma un nolemtības likteņa priekšā. Taču eņģelis tas nebijis vis, jo trūcis spārnu, kaut vai aizlauztu. Tātad abi bijuši nekas cits kā dieva zaimotāji, par to visdrošāk liecinājis trešais — pagarš, kalsnējs sirmgalvis, kurš, izkliegdams ticīgu cilvēku sirdis aizvainojošas ķecerības, skraidījis pa altāra paaugstinājumu, bēgdams no dievbijīgā rātskunga Gregoriusa F. T. rokas, kurā kā taisnīgas atriebes ierocis mirdzējusi mizerikordija, jo zobens, kas dievam tīkamajam darbam būtu visnoderīgākais, ticis neizraujami iecirsts altāra dēļos. Rātskungam palīdzējuši arī sargi, dzīdami ar alebardām nešķīsteni uz rātskunga mizerikordijas asmens smailes, bet diemžēl bīdamies grābt ciet viņu ar savām rokām. Tā sirmgalvis ticis atspiests pie sienas un aizstājies priekšā Marijai Magdalēnai un Kritušajam Eņģelim, jo citādi mācītājs viņus tomēr saukt nezinot, un iespējams, ka tā arī esot taisnība. Proti, kad klātesošajiem licies, ka sirmgalvi, kurš laikam bijis pats Sātans, drausmīgs izmisums jau plosījis gabalos, viņš, pievilcis izdēdējušās krūtis ar svētīto baznīcas gaisu, gribējis spļaut sejā rātskungam, kurš jau grābis viņu aiz rīkles ar vienu roku, otrā atvēzēdams mizerikor- diju, bet tad acīmredzot šausmās Sātana galvā izcēlies juceklis — un viņš iegaudojies necilvēciskā balsī rātskungam tieši sejā:
— Dieva Tā Kunga, Dēla un Svētā Gara vārdā — ej bojā!
Un tad, mācītājs tālāk raksta, izsakot šaubas, vai priekšniecība viņam ticēs, krucifiks nodrebējis, Pestītāja spēcīgie vēdera muskuļi saspringuši un ar neticamu spēku, atraudams pienaglotās kājas no krusta, Viņš spēris Gregoriusam sejā. No drausmīgā spēriena nokriukšķējis sadragātais žoklis, rātskungs kā nopļauts nogāzies, bet trīs nešķīsteņi pazuduši, tikpat kā izgaisuši; acīmredzot Pestītājs viņus nogāzis ellē. Savādi vienīgi liekoties, ka esot sadragāts žoklis dievbijīgajam rātskungam F. T.f jo nepieļaujama esot doma, ka Dieva Dēls būtu varējis tā kļūdīties, tomēr neko citu secināt nespējot ne viņš, ne baznīcēni, jo tikpat nepieļaujams būtu spriedums, ka Krustā Sistais patiešām tā gribējis… Tālāk ziņojumā priekšniecībai mācītājs izsakās par jautājumu, vai nepieciešams no jauna iesvētīt baznīcu, taču tas jau neattiecas uz mūsu stāstījumu …