Saules apmirdzēta, krāčaina, asām akmens radzēm piemētāta, mežonīga upe, šķiezdama vērpetes, joņoja zem spilgti zilajām vasaras debesīm.
Gar krastu stiepās augstas un stāvas klintis, pēc formas atgādinādamas apsūkātus cukurgraudus.
Uz vienas no klintīm gulēja Marks. Blakus viņam, aizslēpies aiz spurainā kadiķu krūma, tupēja desmitgadīgais Ēriks, kurš šodien negaidīti bija uzradies pie sapulču ugunskura.
Upes vidū atradās sala. Pārredzama visā garumā un platumā, bagātīgi apaugusi ar krūmiem un kokiem, kreisajā pusē ar eglāju, tā šķita kā zaļš kuģis, kas traucas garām, nebēdādams nenieka, un par to, kas uz tā notiek, krastā stāvētāji var vienīgi minēt.
Tomēr viena saikne ar pārējo pasauli bija — trosēs iekārts, pāri veda šaurs laipu tilts, kurš salas pusē nobeidzās krasta nogāzē virs šauras smilšu sēres. Trošu gali bija nostiprināti ap četriem dziļi zemē ieraktiem stabiem.
Netālu no tilta smiltīs sauļojās divi peldbiksēs izmetušies puiši. Viņiem bija tā ap sešpadsmit gadu, galvas bija noskūtas līdz ādai. Viņi modri vēroja tiltu.
— Aivars un Einārs sāka bļaut, ka slīkstot, — Ēriks čukstēja Markam. — Tilta sargi skrēja šos glābt. Nu, es atkal žigli uz tilta un prom! — Puika smagi nopūtās. — Nekas cits neatlika kā pašiem meklēt glābiņu. Abas mūsu audzinātājas jau bija galīgi apstulbušas. Sākumā gan, kad uzradās plikgalvji, lamājās un draudēja ar visu ko, ja šie mūs nelaidīšot prom no salas, bet, kad viens skolotājai Mirdzai iesita pļauku, tā abas galīgi pārbijās. Viņas savāca mūs kopā vienā no apmetnes mājiņām, bet galvenais plikpauris pateica, lai šīs liekot mūs mierā, un mūsējie kļuva priecīgi. Viņš nozīmēja divus, kuri sagrieza kārtīgas kārklu vicas, un tie bija zobeni. Mēs maršējām, rīkojām ļ karaspēles, sadalījušies divās grupās. Sākumā bija interesanti. Visiem patika. Plikpauri sauca mūs par «kurkuļiem» un smējās.
— Arī tev patika? — Marks vaicāja, paraudzīda- mies zēnā, kurš atkal nopūtās un pakasīja rudmataino galvu.
— Vēlāk vairs ne, — viņš negribīgi atbildēja. — Tāpat arī Aivaram un Eināram. Mums sāka likties, kaut kas vairs nav labi. Daži pat kā mežoņi sāka cirst no visa spēka un kauties pa īstam. Karagūstekņiem sita pa stilbiem ar nātrēm. Bet plikpauri tikai uzjautrinājās un aicināja karot vēl drosmīgāk un nežēlīgāk. Audzi- ļ nātājas sēdēja būdā un laukā nenāca. Kad mēģināja nākt, «kurkuļi» paši ar nātrēm iedzina viņas atpakaļ.
Skrējienā aizelsies, viņiem blakus nometās Jenot- suns Nikters.
— Bēdīgi, Mark! — viņš dvesa. — Mēs izpētījām upi. It visur krāces, atvari. Ja izdotos sadabūt laivas, ; ir tad nebūtu ko mēģināt. Cik var spriest, arī otrpus salai upe ir tāda pati. Vienīgā iespēja ir tilts.
— Mazais, cik riebekļu īsti tur ir? — Marks pavaicāja.
— Kopā ar «kurkuļiem»?
Nikters iesmējās un noglaudīja violeto matu jēnotu.
— Plikpauru!
— Es jau teicu, ka katram no viņiem uz jakas ir savs numurs. Un lielāku par divpadsmit es redzējis neesmu.
— Mjā, — Nikters novilka, zobus plēsonīgi atņirgdams. — Ja pārējie ir tikpat dūšīgi tēvaiņi kā abi sargi, tad diez kas nav.
— Viņi visi ir līdzīgi, — puika teica. — Viņiem : tik līdzīgas sejas, līdzīga izturēšanās, viņi runā līdzīgi, dara līdzīgi. Tikai vadonis atšķiras. No viņa visi bīstas, un visi viņu klausa uz vārda.
— Uz tik šaura un šūpiga tilta pat trīs četri var noturēties pret simtu, — Marks domīgi noteica.
— Mark! — Nikters piepeši iesaucās, un viņa apaļajās acīs iedegās satraukums. — Laidīs bultas ribās,
ko?
Marks neatbildēja, un Jenotsuns vīlies pasmējās:
— Es jau pajokoju! Nūjas būs gatavas pēc stundas vai pusotrām. Un neuztraucies — ne resnākas par Skrofa īkšķi. Tā Mežacūka solīja.
— Es neuztraucos, Nikter, — Marks vēsi atteica. Jenotsuhs aizlavījās atpakaļ pie pārējiem, kuri bija ierīkojuši pagaidu apmetni piekalnē, kas aizsedza viņus no salas puses.
Marks palika. Arī zēns nometās guļus, un viņi vēroja pretinieka pozīcijas.
Marka prāts bija līksms, un grūti viņam nācās izturēties savaldīgi un aukstasinīgi, kā tas klājas vadonim. Kad izlūki bija atveduši zēnu un tas, juzdams neuzticību pret Zvēru cilvēkiem un domādams, ka no vienām lamatām iekļuvis citās, tomēr kaut cik sakarīgi bija izstāstījis notikušo, Marks bija sapratis, ka ir glābts: Zvēru cilvēkiem radās reāls mērķis, un «Sākums» varēja sākties. Vienā mirklī tukšā pļāpāšana «jādara, vajadzētu, būtu labi» pārvērtās skaistajā «vajag, veicam, esam!».
Viens no tilta sargiem piecēlās, nesteidzīgi pārlaida skatienu pretējam krastam un, garlaicības mākts, pacēla no smilšu sēres resnu, noglumējušu zaru un, ar abām rokām sagriezis to virs galvas, ielidināja straumē.
Upe zibenīgi satvēra koka gabalu, parāva zem ūdens, tad izsvieda laukā un, aizrāvusi vērpetēs, trieca pret akmens radzi. Zars pāršķēlās uz pusēm, it kā rotaļādamies būtu pārcirsts ar visasāko zobenu…
Diena jau tiecās vakarpusē, kad Zvēru cilvēki sapulcējās kalna nogāzē un lēma, kā rīkoties.
Viņi šķita kļuvuši pavisam citi cilvēki. Apātija, izlaidība un kašķīgums bija palikuši vecajā apmetnē. Viņi alka rīkoties. Nu viņi apzinājās, ka viņus gaida labs darbs, un viņi gribēja darīt labu. Likās, uz viņiem skatās visa pasaule. Katrs bija gatavs riskēt ar dzīvību. Kopīgā lieta katru bija pacēlusi pāri savam «es».
Saule rietēja, debesis kā ar akvareļkrāsām nopludinādama rūsgani sarkanīgas. Virs upes kūpēja migla. Rēns vējiņš no ūdeņiem uzdvesa miklu dzestrumu.
Pie tilta stāvēja cita sardzes maiņa. Raženi noaudzis puisis nodrebinājās un sāka ģērbties — uzvilka melnu mākslīgas ādas jaku ar fosforizētu numuru Deviņi uz krūtīm un muguras.
Trešais numurs jau bija apģērbies — mugurā tāda pati militarizēta fasona jaka, džinsi ar ādas uzšuvēm un armijas parauga šņorzābaki, kuru stulmi sniedzās gandrīz līdz puslieliem.
Ar plaukstu aizsedzis acis no saules, viņš vēroja pretējā krasta klintis.
Devītais numurs, stīvēdams kājās džinsus, neapmierināti purpināja.
— Zini ko, Trešais? Mēs taču vadonim esam paši uzticamākie un disciplinētākie, kāpēc tad viņš nevarēja mūs nozīmēt sargāt tiltu pa dienu? Nīksti nu te pa tumsu, un ugunskuru arī nedrīkst kurt.
— Devītais! — izberzēdams acis, satraukti iesaucās Trešais un izmetās trosēm pa apakšu uz tilta gala. — Kaut kādi velkas šurp!
Devītais steigšus uzrāva zābakus un uzlēca uz tilta dējiem, rupji pagrūda nost Trešo, kurš acīm redzami bija pakļauts viņam, jo uztvēra to kā pašu par sevi saprotamu.
Šurp nāca divi puiši, pieturēdamies pie virvju margām, kas bija novilktas gar grīļīgā laipu tilta vienu pusi. Pa priekšu gāja plecīgākais, ģērbies džinsos un sarkanā «Adidas» krekliņā, bet otrs, trauslākais, droši soļoja viņam aiz muguras, bezbēdīgi svilpodams.
Kad viņi bija tikuši līdz tilta vidum, Devītais sakrustoja rokas aizlieguma žestā un iekliedzās:
— Stāt! Ne soli tālāk! Grieziet atpakaļ!
Nācēji saskatījās, paraustīja plecus un turpināja ceļu.
— Trešais, joz pēc vadoņa! — Devītais satrūcies iesaucās, un Trešais iemetās krūmos.
— Atpakaļ, stulbeņi! — Devītais izmisis kliedza, nolādēdams likteni, ka svešie parādījušies tieši viņa dežūras laikā.
Devītais pagājās pretim Markam un Nikteram, bet ne tālāk par to vietu, kur zem tilta sākās upe. Tas viņu izglāba. Kliegdams, lai nācēji vācas pie visiem velniem, Devītais aizšķērsoja viņiem ceļu, bet Nikters paslīdēja garām Markam, zibenīgi metās Devītajam kājās, un Marks plikgalvi pagrūda uz to pusi, kur nebija margu, un tas nokūleņoja uz smilšu sēres pie paša ūdens, apdedzinādams roku ledusaukstajā straumē.
Marks un Nikters noskrēja no tilta uz salas, taču tas arī bija viss.
No krūmāja izslīdēja garš un stiegrains puisis un vēsā mierā sakrustoja rokas uz krūtīm. Rietošās saules stari it kā vēl pasvītroja viņa sejas nepareizos vaibstus un kumpaino spāniešu degunu.
— Stop, Mark, stop! — viņš teica, un sejā sastinga augstprātīgs smaids, kurā jautās arī apslēpts prieks.
Nikters jau gribēja mesties puisim virsū, bet Marks satvēra viņu pie pleca.
— Kas tas par ķēmu? — Vilfrēds ziņkārīgi ievaicājās.
Jenotsuns pasmaidīja, tad pārvilka ar plaukstu pār violeto frizūru, pēkšņi atņirdza zobus un ierūcās kā vilks.
Vilfrēds nosmējās.
— Mūsu kompānijā suņa vēl nav. Būs jāpasaka puišiem, lai pameklē ķēdi un uzpurni.
— Mēs atnācām ar miermīlīgu piedāvājumu, — Marks centās runāt savaldīgi. — Atlaid sīkos un tantes!
Devītais numurs palēcās, ieķērās tilta dēlī un uzvilkās augšā uz laipām, nogriežot atkāpšanās ceļu.
— Savādi no tevis kaut ko tādu dzirdēt, Mark! — Vilfrēds teica. — Tu taču zini, ka neieredzu tevi un tavu drauģeli Ingu. Starp citu, kur tad viņš ir?
Marks paraustīja plecus, un Vilfrēds turpināja:
— Tāpat es zinu, ka tu neieredzi mani. Mūsu mazpilsētiņa tomēr bija pietiekami liela, lai mēs abi izvairītos no galējībām. Bet ko tu velcies uz šo salu, kur vietas pietiek tikai vienam?
— Atlaid sīkos un tantes, tad es aiziešu.
— Kaut arī tu esi mans ienaidniek, Mark, es nemēģināšu atriebties. Ļauju tev aiziet, kamēr vēl esi sveiks un vesels.
Un Vilfrēds ar rokas mājienu lika Devītajam aizvākties no tilta. Tas mirklī paklausīja, aizskrēja un nostājās piecus soļus aiz Vilfrēda.
— Es aiziešu, bet tikai tad… — Marks nepaguva nobeigt. Vilfrēds īsi iesvilpās.
No krūmiem kā ēnas izslīdēja un vienā līnijā aiz Vilfrēda muguras nostājās kāds desmits plikgalvju. Arī viņiem mugurā bija pēc militāra fasona šūdinātas melnas ādas imitācijas jakas, džinsi un šņorzābaki. Uz krūtīm un mugurām cipari. Puiši šķita apbrīnojami vienādi, taču tā bija drīzāk iekšēja līdzība: tas bija desmits vienādu robotu, kas ieprogrammēti vienādai pasaules uztverei un bezierunu paklausībai.
*— Viens žests, — teica Vilfrēds, apmierināts ar radīto iespaidu, — un jūs abi gulēsiet man pie kājām. Es sameloju, ka neesmu atriebīgs. Es pats vēl nezinu, ko ar tevi izdarītu, ja tu nāktu manos nagos. Man palīdz savaldīties tikai tas, ka skaidri zinu, nekur tu neizspruksi, tas notiks mazlietiņ vēlāk.
Vilfrēda acis samiedzās, un Marks juta, ka nobāl.
— Kas tad tevi tagad kavē? — viņš prasīja.
— Tas, ka mēs esam «Sākums», Mark! — Šie puiši vēl ir kā čūskulēni oliņās. Pret gaismu var redzēt, kā viņi kustas aiz caurspīdīgās čaumalas, bet izšķilties viņi vēl nespēj. Un es kā gādīga čūsku māte domāju tikai par to, kā saglabāt perējumu. Un, ja pastāv kaut niecīga varbūtība, ka mangusts var iznīcināt oliņas, es apspiežu savu taisnīgo ienaidu un ieraujos alā. Kad čūskas aizložņās pa plašo pasauli, pārvēršot to pēc sava ģīmja un līdzības, mangusts galu dabūs tā kā tā.
— Atlaid puikas, tad vari nodarboties ar saviem zooloģiskajiem eksperimentiem! — Marks izgrūda;
— Diemžēl «kurkuji» pašlaik tikai tiek izdēti. Oliņām priekšā vēl garš inkubācijas periods. Kā es viņus varu atlaist? Un vislabāk būtu, ja tu mums izdotu aizbēgušo «kurkuli».
— Atlaid zēnu un abas vecenes, Vilfrēd! — Marks lūdzoši teica un sakoda zobus, juzdams, ka seju pārņem stindzinošs aukstums — kā vienmēr pirms eksplozijas. — Es būšu tev ļoti pateicīgs.
— Nelabi paliek, skatoties, kā tu te zemojies, — Vilfrēds ieņirdzās un tūlīt satrūkās. — Stop, Mark, stop!
Bet Marks piesita Nikteram pie pleca — un viņi abi zibenīgi metās katrs uz savu salas pusi.
Vilfrēds apcirtās pret savējiem, ar plašu vēzienu sadalīja rindu divās daļās, žests pa labi, pa kreisi, un viena puse Numuru aizrikšoja pakaļ Markam, otra — pakaļ Nikteram.
Pie Vilfrēda palika Trešais un Devītais.
Aizsedzis acis no kvēlojošās saules, kas spīdēja tieši sejā, Vilfrēds centās kaut ko saskatīt pretējā krastā.
— Gatavs derēt, ka viņi nav vieni, — viņš noburkšķēja, noņēma no kakla ķēdīti ar svilpi un pasvieda Devītajam, kurš bijīgi to satvēra.
— Skaties ar abām acīm! Tiklīdz pamani pie tilta kaut ko aizdomīgu, svilp signālu «Briesmas!».
— Jā, vadoni! — Devītais nelaimīgs nočukstēja, vai ļimdams aiz milzīgās atbildības, kas pēkšņi no jauna uzgūlās viņa pleciem.
— Tu, Trešais, deso pakaļ violetā suņa vajātājiem un saki, lai šo stiepj šurp pie tilta!
— Klausos, vadoni! — Trešais samirkšķināja acis un priecīgs aizlēkšoja.
Pats Vilfrēds devās pakaļ Marka vajātājiem.
Sala atgādināja ovālu, kas iesviests krāčainās un mežonīgās upes pašā vidū, un platākajā vietā nepārsniedza trīssimt metru. Straumes izgrauztie dolomīta, smilšakmens un granīta krasti, apauguši ar biezu krūmāju, nokarājās pāri upei, un tikai vienā vietā, tur, kur bija ierīkots tilts, pie ūdens veda daudzmaz lēzena nogāze, kurā pārdesmit metru garumā bija izcirsta krūmu josla, un šī sprauga šķita kā zaļas ķirzakas mute, gatava ar tilta mēli salā ieraut vai izspļaut atpakaļ bezrūpīgos klaiņotājus. Salas vidieni klāja pļavas ar alkšņu un kadiķu saaudzēm, stīdzēja jaunie bērziņi un ozoliņi, auga vītoli. Salas vienu galu aizņēma sirms egļu mežs, kas pārgāja bērzu, pīlādžu un apšu birzī.
Izlauzies cauri krūmiem pļavā, Nikters joza uz salas viņu galu. Viņam pakaļ dzinās pieci plikgalvji, un rietošajā saulē vajātāju ēnas raustījās kā melnas liesmas.
Marks bija laidies uz eglāju pusi.
Klusu un piesardzīgi, lai neuzmītu uz kāda nokaltuša sprunguļa, Marks slapstījās pa mežiņu.
Bet vajātāji nesteidzās. Soli pa solim viņi rūpīgi ķemmēja eglāju.
Pa to laiku Nikters beidzot bija ielenkts, nogāzts zemē, viņam sasietas rokas un kājas. Piektais numurs notēsa mietu, izmauca to cauri gūstekņa rokām un kājām, un divi uzmeta viņu plecos un nesa kā dzīvu jeņotsuni, kurš tik vien varēja kā ņirgt zobus un spirināties.
Pašā upes krastā, kur beidzas egļu mežiņš, slēpās Ceturtais, Septītais un Vilfrēds. Viņš /nervozēja: atstāt viena paša Devītā uzraudzībā tiltu bija riskanti, taču kārdinājums dabūt savos nagos seno ienaidnieku ņēma virsroku.
Kad starp kokiem pazibēja Marka siluets, Vilfrēds noraustījās klusos smieklos un uzsauca:
— Mark!
Zvēru cilvēku vadonis instinktīvi ķēra pie jostas, taču maksts bija tukša; pats dunci bija iedevis Skro-. fam nūju drāšanai.
— Nāc nu šurp, nekautrējies! — Vilfrēds centās runāt laipni. — Ja jau negribēji iet prom no salas, tad panāc vien šurp! Negribas līst tev pakaļ eglēs, sabirs vēl skujas aiz apkakles.
Ceturtais un Septītais, iznākdami no zaru aizsega, nosmējās.
— Nu jau tu man vairs neļausi aiziet? — Marks zobgalīgi atsaucās.
— Tu neesi muļķis, — teica Vilfrēds.
— Tad izšķiram mūsu naidu godīgā divcīņā?
— Tu esi muļķis! — teica Vilfrēds.
Bet, tiklīdz viņš pacēla roku, gribēdams dot zīmi abiem Numuriem mesties mežā pēc Marka, no tālienes, kur atradās tilts, atskanēja dzidri svilpes treļļi.
Ceturtais apjucis paskatījās Vilfrēdā.
— Vadoni, signāls nav mūsējais!
Vilfrēds nolaida roku un noknikšķināja pirkstus, garais augums saguma. Viņš teica:
— Ja tur uzradušies kaut kādi nelieši, kas ir stiprāki par mums, tad nav jēgas ar Marku vienu pašu izrēķināties. Jo tad mūs gaida tāda pati atmaksa. Ja šis nepareizais signāls ir vienkāršs pārpratums, tad viņš tāpat nekur neizspruks.
Zvēru cilvēku uzvara bija pilnīga. Satrauktas, laimīgas sejas, un katrā apziņa, ka veikts kaut kas lielisks un labs.
Numuri sēdēja vienkopus zālītē. Viņu sejas bija vienaldzīgas; tajās jautās padevība liktenim. Viņiem bija sasietas rokas un kājas. Viņus apsargāja Lācis Urs un Briedis Kervids, bruņojušies ar lazdas nūjām.
Zvēru cilvēki priecīgi stāstīja vadonim savus pārdzīvojumus.
— Zini, Mark! — Arvikola lēnprātīgi smaidīja. — Viens no plikgalvjiem gribēja man noplēst no galvas ūdensžurku. Bet tad gan es viņam gāzu! Ar koku tieši pa pliko pauri!
Lācis Urs laizīja nobrāztos pirkstu kauliņus.
— Tas bija loti jocīgi, Mark! Saule norietējusi, un viņiem tās galvas tikpat kā olas; ej nu pa tumsu saredzi, kur žoklis, kur pakausis.
Nikters smējās locīdamies, kad stāstīja par savu piedzīvojumu.
— Kad viņi mani nogāza zemē, tad gan biju pārbijies, domāju, nospārdīs līdz nāvei! Bet, kad viņi mani nesa, uzvēruši uz mieta, tad no šūpošanās iekšā sāka kutēt un bija jāsmejas pret paša gribu. Viens plikpauris jau sabijās, ko teikšot vadonis par to, ka viņi mani trenkājuši tik ilgi, kamēr pataisījuši traku, jo nu no manis vairs nekā sakarīga nevarēšot uzzināt.
Zebiekste Mustela un Vālodze Orioiida Trešajam numuram, kurš bija dabūjis pa galvu no Arvikolas, lika uz brūces māllēpeņu lapas. Mustela pārmetoši šņāca:
— Tu mums ar ļaunu — mēs tev ar labu.
Bet plikpauris negribēja piekrist:
— Man gan liekas, ka tā druknā mātīte ar koku nekas labs vis nebija.
Vienpadsmitais, gulēdams knūpus uz sāniem, šķībi palūrēja un ar uztūkušām lūpām nočukstēja:
— Aizejiet kāds uz būdām. Učenēm līdzi ir sanitāru soma.
Vilfrēds, visu aizmirsts, stāvēja, rokas kabatās sabāzis, un uzmanīgi vēroja notiekošo.
Kastors, atspiedies ar muguru pret vītolu, masēja stilbu un, pamanījis Numuru vadoni, iesaucās:
— Ei, kāpēc neviens nesasien galveno maitu?!
Vilfrēds iesmējās.
— Jā, ko tad šitas? — ietarkšķējās Dvīņuvāveres, meklēdamas virvi. — Sitas tūlīt aizbēgs! Krūmos iekšā un prom! Jāsasien, jāsasien! Vulpo, nāc palīgā! Žigli, žigli!
Pienāca Lapsa Vulpo un, glāsmaini smaidīdams, paņēma no Skiuras virvi.
— Tūlīt jūs, Skriuras, redzēsiet, kādus jūrnieku mezglus sien vecs jūraslapsa!
Vilfrēds salika rokas uz muguras.
Skiuras ziņkārē vēroja, kā virve, mezdama sarežģītus līkločus, apvij ienaidnieka rokas, un mezgli sametās tik cieši, ka Vilfrēds neviļus sāpēs ievaidējās.
Vulpo jau gribēja palaļst virves vaļīgāk, taču Skiuras priecīgi iečirkstējās, tā viņam vajag, mazu bērnu mocītājam, nelietim pēdīgajam, tu esi lielisks, Vulpo, tu esi kārtīgs lapsu čalis, un viņš atstāja mezglus, kā bija, kaut arī zeltainajās acīs pavīdēja spējas izbailes. Vilfrēds, viņā smagi raudzīdamies, lēni teica:
— Es jau nu to pārcietīšu, oranžmati. Bet vai pār- cietīsi tu?
Taču Skiuras nobālušo Vulpo aizrāva projām, un tas tūlīt Vilfrēdu aizmirsa.
Vilfrēds nomākto gūstekņu bariņā sameklēja Devīto, atlaidās tam blakus vībotnēs un noziedējušās jāņuzālēs un teica:
— Tevi nosist par maz.
— Jā, esmu caurcaurēm vainīgs, — asarainā balsī iešņukstējās plecīgais, garais puisis.
— Mēs pagūtu atgriezties pie tilta, ja vien tu būtu devis signālu, — Vilfrēds sacīja, ar zobiem norāva rūgto pelašķa ziediņu un sāka košļāt.
— Jā, tā būtu bijis… — Devītais nelaimīgs piekrita. — Kad viņi mani nolidināja no tilta, man iekšā kaut kas sāka raustīties, trūka elpas un gar acīm griezās zili zaļš.
— Tad tev to vajadzēja man pasacīt.
— Tu būtu domājis, ka es… ka man vairs nevar uzticēties… Būtu Trešo ielicis manā vietā, bet mani — viņa. No tā es baidījos…
Vilfrēds izspļāva pelašķus.
— Un tad uz tilta atkārtojās tas pats… — Devītais turpināja. — Atkal galva sagriezās, es vēmu. Pa to laiku viņi bija klāt… Pēc tam atskrēja tie, kas gūstīja violeto suni, un tos viņi pieveica viens divi, lai arī mūsējie dūšīgi turējās pretī. Tad Astotais un Divpadsmitais atstiepa suni — un arī šos sagūstīja. Un tad viena padauza ar sarkaniem matiem, bet foršs skuķis, jei bogu, norāva man no kakla svilpi un sāka svilpt. Nu, signālu jau viņai neviens, saprotams, neteica, un tāpēc šī svilpa kā kanāriņš, un tie, kas bija aizjozuši pakaļ viņu vadonim, likās uz šejieni atpakaļ kā tādi aptaurēti, kaut signāls taču nebija riktīgais, un tā viņus pa vienam aplasīja.
— Turi muti! — pienākušais Lācis Urs viņam viegli uzsita ar nūju pa sprandu. — Bija teikts — nesarunāties!
Kad sargs aizgāja tālāk, Devītais izmisis čukstēja:
— Es izpirkšu savu vainu! Tikai nesodi bargi! Tu taču zini, ka es tev esmu visuzticamākais un paklausīgākais. Citi, saņēmuši pavēli, vēl kaut mazlietiņ to prātā apsver, bet es vairs ne, es domāju tikai par to, kā labāk pavēli izpildīt.
— Aizver žaunas! — Vilfrēds nošņāca.
— Vilfrēd, piedod! — Devītais šņukstēja. — Žēlastības viņiem nebūs! Es atriebšos nežēlīgi!
— Tādas domas met laukā no galvas! — Vilfrēds cieti teica. — Tu rīkosies tikai tā, kā likšu. Un, ja es pat pavēlēšu violetajam ķēmam laizīt pazoles, tu to darīsi!
— Jā, vadoni… — Devītais nočukstēja.
Pa pļavu pie tilta pienāca Skrofs, nesdams sanitāra somu. Viņam sekoja desmitgadīgu puišeļu bars. Katram rokā bija kārklu vica. Baram pa priekšu soļoja drukns un plecīgs puika, kurš nebūt nelikās pārsteigts par ieraudzīto.
— «Kurkuļi», stāt! — viņš falsetā nokliedza. — Divās rindās stā-ties!
Puikas vingri, bez drūzmēšanās un grūstīšanās, turot kārklu rīkstes pie pleca kā zobenus parādē, ieņēma savas vietas.
«Kurkuļu» komandieris vērīgi paraudzījās apkārt un pamanīja mazo Ēriku, kas bija patvēries alkšņu krūmā.
— Un tu?! — viņš metāliskā balsī uzsauca. — Marš, ierindā!
Puika sakustēj ās, tad, it kā glābiņu meklēdams, pieskrēja pie Skrofa, paķēra no viņa sanitāra somu un pārlika pār plecu.
«Kurkuļu» komandieris izlikās to neredzam, nokliedza:
— Uz la-bo!
Zēni pagriezās divrindu kolonnā. Dūšīgais «kurkulis» nostājās priekšgalā un nokomandēja:
— Soļos, marš!
Viņš ar plecu pagrūda nost ceļā stāvošo Kervidu; tas apjucis nogrozīja galvu. Zvēru cilvēki izbrīnīti saskatījās.
Pie Vilfrēda komandieris nobrēcās:
— «Kurkuļu» banda, stāt! Uz krei-so!
Kolonna pagriezās.
— Mier-ā!
Pēkšņi Vilfrēds sāka neganti smieties. Tie bija histēriski smiekli; viņš apvēlās uz mutes un iespieda seju zālē, uz muguras sasietās rokas svaidījās kā aizlauzti spārni, un viņš gārdza vai bez elpas:
— Es… vairs… nevaru! īsta … trakomāja!
Bet zēni stāvēja miera stājā un nopietniem ģīml- šiem raudzījās vadonī, kuram acīmredzot bija vislabāk zināms, kad jāsmejas, kad jāraud vai jādodas kaujā.
Kad Vilfrēds tika pie elpas, viņš uzslējās sēdus un uzsauca:
— Komandē, Jurkiņ! Redzi, tur pie tilta gala stāv jaunais virspavēlnieks!
— «Kurkuļu» banda! — Jurkiņš nobrēca. — Uz la-bo! Soļos, marš!
Puikas nosoļoja apkārt Vilfrēdam un aizmaršēja pie Marka, jo vienalga, ja noticis pučs un pie varas ir cits, armija zvēr tam uzticību. Komandieriem ir vienalga, kam kalpot, tie tikai negrib, ka armiju izformē. Taču tieši tā notika.
Jurkiņš nostādīja «kurkuļus» Marka priekšā un, vienu roku piespiedis pie sāna, bet otrā vicinādams kārklu zobenu, devās pie jaunā virspavēlnieka, kas, nemaz neatļāvis komandierim atvērt muti ziņojumam, izrāva viņam no rokas zobenu un, neteicis ne vārda, aplasīja ieročus arī visiem «kurkuļiem».
Tie sāka neapmierināti burkšķēt.
Markam sanāca dusmas. Šie mazie muļķīši, kurus Vilfrēds bija paredzējis pārvērst par tādiem pašiem robotiem, — tagad viņi vēl glūnēs viņā kā savā ienaidniekā!
— Viss, puikas! — Marks centās pasmaidīt. — Sitās spēles beigušās. Tās nav labas spēles.
— Tu mums iemācīsi citas? — kāds «kurkulis» naidīgi prasīja.
— Rīt redzēsim! — Marks atteica. — Un tagad izklīstiet!
Ierinda izjuka, bet Jurkiņš Markam teica:
— Tu gan esi riebeklis!
Un, aizgājis pie Vilfrēda, nometās tam blakus.
— Tas jaunais nu gan ir cūkai Gribi, es tev at- sicšu rokas?
— Izgaisti, «kurkuli»! — Vilfrēds teica.
Jurkiņš, apvainots uz visu pasauli, nošņaukājās un aizvilkās pie pārējiem zēniem, kurus, kladzinādamas kā vistas, kas piepeši uzgājušas pazaudētos cālēnus, jau glāstīja un apčubināja abas audzinātājas.
Marks aizgāja pie viņām.
Ieraudzījušas personu ar normālu galvas apmatojumu, viena sāka histēriski smieties, apķērās Markam ap kaklu un noskūpstīja uz vaiga, otra izplūda asarās.
— Ak dievs, kāda laime, ka jūs ieradāties! — priecājās pirmā. —* Tie briesmoņi uzkrita mums kā no gaisa, mēs nudien vairs nezinājām, ko iesākt.
— Mēs gribam tikt ātrāk projām no šejienes, — šņukstēja otrā. — Ak, kāpēc mēs puikas vedām ekskursijā uz šejieni!
— Pārstāj raudāt, Vilhelmīn! — teica smaidošā Mirdza, tikpat korpulenta un ģērbusies tādā pašā puķainā kleitā kā kolēģe. — Zināt, tādas ekskursijas vasaras brīvlaikā ir briesmīga lieta.
— Jā, — Marks piekrita, domādams, kā ātrāk tikt no viņām un puikām vaļā. Prātīgākais būtu, ja jūs savāktu zēnus, saskaitītu, vai neviena netrūkst, un dotos uz mājām!
— Tas ir ideāli! •— Mirdza sajūsmā iesaucās un stalto puisi ar normālajiem matiem nobučoja uz otra vaiga.
— Tagad? Tumsā? Naktī? — Vilhelmīne ievaimanājās un piespieda sev klāt trīs puišeļus, kuri, iegrūsti ar deguniem kuplajās miesās, aiz elpas trūkuma spirinājās, līdz izdevās atbrīvoties. — Ar bērniem mežā? Vai prāts?!
— Nepsiho! — Mirdza viņai uzkliedza un smaidīdama sacīja Markam:
— Ja jums nav iebildumu, mēs labāk pagaidītu gaismiņu.
— Dariet, kā gribat! — Marks atteica. — Tikai sa- vāciet puikas, lai nemaisās pa kājām!
Teikdamas bezgalīgus «paldies», abas audzinātājas sāka dzenāt kopā savus zeņķus, kuri neizrādīja nekādu sajjūsmu par pašreizējās dzīves pēkšņo ievirzīšanos pierastajā vienmuļībā. Gan ar mīļiem vārdiem, gan uzbrē- cieniem un pļaukām viņas puišeļus tomēr sadabūja rokā, aizdzina un iespundēja divās atpūtnieku mājiņās.
— Jā, Mirdziņ, — Vilhelmīne teica un noslaucīja asaras, — šitie atnācēji ar gaiļu sekstēm jau nav neko labāki par plikpauriem.
— Visi viņi ir draņķi! — Mirdza iesmējās un no- šņirkstināja zobus.
— Tu domā, šitie sīkie, kad izaugs, būs labāki? — Vilhelmīne atkal iešņukstējās.
— Ak, tādi paši riebekļi vien būs! Jau tagad nav labāki, — atteica Mirdza un aizgāja uz savu mājiņu.
Zvēru cilvēki nolēma Numurus līdz rītam ieslodzīt abos šķūnīšos. Kad viņus ar sasietām rokām kā paklausīgu aunu baru dzina uz apmetni, Marks Otrajā numurā sazīmēja kaut ko pazīstamu.
— Ei, tu, ar Otro numuru! — Marks uzsauca. — Panāc šurp!
Tas izlikās nedzirdējis un, paātrinājis soli, centās iejukt priekšā ejošajos.
Marks iesmējās un izvilka viņu no gūstekņu bara.
Te apstājās arī Vilfrēds, taču viņš neraudzījās vis uz Marku, bet gan uz Otro. Vilfrēda seja bija briesmīga, un Otrais, sastapis viņa skatienu, nodrebēja, ierāva galvu plecos un kaut ko nedzirdami murmināja it kā lūgdamies žēlastību.
Alkess pagrūda Vilfrēdu, un tas steidzās panākt savējos, bet Marks pagrieza Otrā seju pret mēness gaismu un apstulba — tas bija viņa klasesbiedrs Gints. Tikai blondie un sprogainie amoriņa mati nodzīti, apaļie un sārtie vaigi iekrituši, sejā ievilrkušās nelaimīga cilvēka rievas. Neaizmirstuļu krāsas acīs bija padevība un bailes, arīdzan kaut kas līdzīgs kaunam.
— Kā tu šeit gadījies, Bezmugurkaula Gliemezi? — Marks jautri ieprasījās, jo, nevar noliegt, viņam sagādāja prieku, ka šis bezrakstura mīkstmiesis beidzot bija iepiņķerējies kādā ķezā.
— Es neatbildēšu itin nekā, kamēr klāt nebūs Vilfrēds, — Gints teica apdzisušā balsī. — Tu vari darīt ar mani, ko gribi, es neko nestāstīšu.
— Nomierinies, Gliemezi! — Marks pasmējās. — Neviens nekā tev nedarīs, klusē kaut vai visu mūžu.
— Mēs esam tik daudz draņķību paguvuši sadarīt, ka es tev vienkārši neticu, — puisis izgrūda.
— Negribi — netici! Rīt pats redzēsi.
— Ko redzēšu?
— Nebaidies, Gliemezi! — Marks uzsita viņam uz pleca. — Kuri gribēs un kurus, bez šaubām, gribēs Zvēru cilvēki, varēs palikt pie mums. Citus palaidīsim uz visām četrām debespusēm.
— Mark, tu esi jucis?! — Otrais numurs patiesās šausmās iekliedzās. — Tu gribi atlaist Vilfrēdu?!
— Nevazāšu taču viņu līdzi pa pasauli.
— Viņš savāks jaunu bandu un vispirms piebeigs atkritējus. Pēc tam iznīcinās Zvēru cilvēkus.
— Pirms pāris stundām tu redzēji, kas notika ar viņa bandu.
— Nedrīkst atlaist Vilfrēdu, Trešo un Devīto! — Gints iešņukstējās. — Tad murgi sāksies no gala.
— Ko tad ar viņiem lai dara? — Marks jautāja, juzdams, ka rodas jauni sarežģījumi tur, kur viņš tos nekādi nebija gaidījis. — Varbūt tu ierosini…
— Jā, tieši to es gribēju teikt, — Gints izdvesa, Markam vairs acīs neskatīdamies.
— Tu tomēr esi pēdējais mēsls, Gliemezi! — Marks sacīja.
— Ja tavējie nebūtu uzvarējuši… Vilfrēds nekavētos to izdarīt ar tevi.
— Mēs esam citādi! — Marks dusmīgi iesaucās. — Mēs no jums atšķiramies kā diena no nakts!
— Kāda tam nozīme! — Gints norija asaras.
— Zini ko, Bezmugurkaulniek, parunāsim rīt! Es esmu ļoti noguris. Un joz pie gūstekņiem! Tava vieta pagaidām ir tur.
Marles ašā solī aizsoļoja, Gints metās viņam pakaļ, taču paklupa pār cini un novēlās zemē. Viņa augums raustījās elsās.
Marks atskatījās. Viņu vienlaikus pārņēma žēlums un riebums, pat naids pret šo gļēvo radījumu, kurš atkal šķērsojis viņa ceļu. Labāk jau tāds kā Vilfrēds, Marks nikni domāja, labāk jau tāds, tikai ne mīkstmie- sis receklis, ķas ļum tur, kur viņam nav vispār tuvumā jārādās.
— Labi, — viņš teica un izvilka dunci, pārgrieza virves ap Ginta rokām. — Lasies pie pārējiem! Par visu runāsim rīt.
Aiz muguras nočabēja zāle. Marks atskatījās. Tur stāvēja Nikters. Viņa sejā bija neizpratne.
— Ved viņu pie gūstekņiem! — teica Marks un iebāza dunci maksti.
Nikters mēmi pamāja.
Gints uztrausās kājās un izmisis paskatījās Markā:
— Tu viņu atstāsi dzīvu, Mark? Tu viņu atlaidīsi?
— Tev neviens padomu neprasa! — Marks atcirta.
Nikters aizveda Otro, un Marks palika viens.
Pāri galvai pletās zvaigžņota debess. Sejā dvesa
rēns vasaras nakts vējiņš. Mēness gaisma bija applūdinājusi salu.
Markā no jauna uzviļņoja tā brīnišķīgā un reibinošā sajūta, kas bija pārņēmusi pie upes, kad viņš aptvēra, ka Zvēru cilvēki ir uzvarējuši. Un Marks dziļi ieelpoja visas vasaras nakts smaržas, kas uzvēdīja no tālumā šalcošiem ūdeņiem, meža un pļavām, no debesjumā mirdzošajām zvaigznēm, un viņa sirdī ielija uzvaras saldme un rūgtums, un reibdams viņš juta, kā asinis dzīslās joņo trakā dzīvotlīksmē un cīņas alkās, un viņš gribēja to izgaršot līdz galam, bet tas bija kaut kas pārāk grandiozs; šī gaišā straume strāvoja viņā un rāva krūtis pušu, tik varena, pavēloša un bezgalīga kā kosmoss, ka viņš tik tikko noturējās, neiekliedzies visā spēkā kā pirmatnējais cilvēks, kurš pirmo reizi apzinājies sevi…
Apmetne bija celta vieglā vasaras stilā. Katrā mājiņā viena lielāka telpa, otra — mazāka. Visas kādreiz nokrāsotas zaļas, zilas, sarkanas, baltas, dzeltenas, oranžas, brūnas un rozā. Krāsojums bija krietni ap- lupis, jo saimnieki te nerādījās jau trešo sezonu. Tāpat arī nebija vēl pagūts izbūvēt iekštelpas un labiekārtot apmetnes teritoriju, jo bija uzradušies ļaudis no kaut kādām dabas aizsardzības biedrībām un vēl velns zina kādi, kurus sauca par sabiedrisko domu, snaikstījuši savus degunus pa salu, kaukuši mežonīgi un neganti, ka sala esot unikāls un tāpēc aizsargājams dabas objekts, kuru nedrīkst postīt. Tā nu iecere pāf-\ veidot šo salu atbilstoši mūsdienu cilvēka prasībām tika iekonservēta, netiekot tālāk par astoņu pagaidu koka namiņu un divu šķūnīšu būvi, kuros glabāja namdaru piederumus, naglas, virves un krāsu bundžas, ko Zvēru cilvēki bija izstiepuši laukā, bet abos šķūnīšos ieslodzījuši gūstekņus.
Kad pie šķūnīšiem parādījās Nikters un Otrais numurs, Skrofs un Erinakejs, kuriem bija jāsargā pirmās divas stundas, nopriecājās.
— Nu ir kārtība! — Erinakejs teica, noņemdams tuvākā šķūnīša durvīm priekšā aizlikto dēli. — Mēs jau domājām, ka jāizsludina meklēšana.
Un iegrūda iekšā Bezmugurkaulnieka Gliemezi.
Nikters atvēra otra šķūnīša durvis.
Mēness gaisma iespīdēja šķūnītī, kur uz grīdas, čokuros sarāvušies, ar sasietām rokām gulēja pieci Numuri.
Nikters iegāja un pārlaida acis gulētājiem; viss šķita kārtībā. Un te viņš tīri fiziski sajuta pakausī smagu skatienu.
Viņš pagriezās.
Tumšajā kaktā pie durvīm, atspiedies ar muguru pret sienu, nekustīgs sēdēja Vilfrēds. Mēness blāvajā gaismā bija redzama tikai viņa seja ar asimetriskajiem vaibstiem un kumpo degunu. Tā bija sastingusi bez dzīvības kā ģipša maska. Vienīgi acīs dega metāliskas liesmiņas.
Tā Nikters un Vilfrēds raudzījās viens otrā, un Je- notsunim rīkle kļuva sausa, viņš nodrebēja; šim baismajam skatienam nez kāpēc piemita arī savāds valdzinājums. Viņš gribēja iet, bet nespēja atrauties, acis gribēja iegūt savā varā viņa prātu un sirdi, un Nikters šausmās sajuta, ka pa muguru noskrien tīkamas baiļu tirpiņasv
Vilfrēda bālās lūpas sakustējās, savilkdamās vieglā smaidā:
— Tu man esi simpātisks, violetais.. 4 Man liekas, ka mēs vēl kļūsim draugi… Bet tagad ej 1
Nikters, paklupdams pie sliekšņa, izmetās laukā, aizcirta durvis un drudžainā steigā cauri dzelzs skavām, kas bija iedzītas stenderēs, izbāza dēli. Pārvilka ar roku pār saltiem sviedriem norasojušo pieri.
— Ej gulēt, Nikter! — Ezis Erinakejs teica. — Tu taču izskaties tāds, it kā trīs dienas un naktis nebūtu gulējis.
Nikters klusēdams pamāja un gāja uz zilo mājiņu, kas atradās vistuvāk, bet tur jau bija iemitinājušies Vulpo un abas Skiuras. Viņš ievilkās oranžajā mājiņā, tā bija tukša, un saritinājās uz kailās grīdas, nebūdams spējīgs pat sameklēt, ko palikt pagalvī…
Bet Marks, apstaigājis nometni, pārmijis pāris vārdu ar abiem sargiem un pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, atrada sev balti krāsotu mājiņu pašā egļu meža malā. Tā gan bija pusbūvēta — grīda ielikta tikai vienā telpā, logi neiestikloti, visapkārt mētājās drazas, gar sienām sakrauti dēļi —, bet Markam ļoti gribējās palikt vienam, lai nezaudētu to brīnišķīgo un reibinošo sajūtu, kas kā atblāzma vēl staroja viņā. Marks sagrieza klēpi bērzu zaru, izklāja uz grīdas, galvgalī uzmeta ādas jaku un atgūlās.
Miegs nenāca.
Tikai tagad viņš atcerējās savu draugu, un sirds spēji iesmeldzās. Nekas, viņš domāja, rīt es Ingu sameklēšu, viņš ir kārtīgs čalis, viņš mani gaidīs uz šosejas, kā bija runāts, viņš nepiekrāps, un kur lai viņš arī viens pats dētos bez manis! «Sākums» ir sācies, un man pietrūkst Ingus. Bet Ingum, bez šaubām, vēl vairāk pietrūkst manis.
Te garām mājiņas logam nošvīkstēja zāle un kāds nograbinājās gar ārdurvīm.
Marks pietrūkās sēdus un tvēra pēc dunča.
Ārdurvis atvērās, lai tūlīt atkal aizvērtos, un kāds, cenzdamies klusu virzīties pa dēļu atlūzām, no priekštelpas nāca uz durvīm.
Marks saspringa.
Durvīs stāvēja Vālodze Orioiida.
Viņa klusu smējās un ar mēles galiņu aplaizīja lūpas, tad novilka jaciņu, zem kuras nekā nebija.
Markam sakāpa galvā asinis — tik skaista viņa bija.
Orioiida pielieca galvu ar sarkano vālodzi, kas mēness gaismā bija kļuvusi violeta.
— Es zinu, ka frizūra tev nepatīk, — viņa līdzjūtīgi teica. — Bet ko var darīt? Es jau nezināju, ka at- kulsies tāds Marks. Jāgaida, kamēr mati ataugs. Man ir skaisti mati.
— Tu esi skaista, Orioiida, — Marks aizžņaugtā balsī teica.
Viņa pateicīgi pamāja un nometās uz ceļiem pie Marka, un viņš, neteicis ne vārda, brutāli pievilka meiteni sev klāt. Viņa ļāvās, tad piepeši sāka pretoties, bet Marks jau šodien bija uzvarētājs visā…
Pēc tam viņš maigi glāstīja Oriolidas cekulu, bet viņa klusu šņukstēja, piespiedusies pie puiša.
Pēkšņā pretīgumā Marka pirksti pārslīdēja pār galvas ādu, uz kuras dīga spuraini jaunie matiņi.
Viņa to instinktīvi sajuta.
— Tagad, kad tas ir garām, es tev tāda riebjos.
Viņa sāka meklēt savus apģērba gabalus.
— Nevajag! — Marks teica, novilkdams viņu atpakaļ. — Tas esmu es, kas pats sev riebjos. Pēc tā, kā tas notika. '
Vālodze no jauna piekļāvās viņam.
Viņi gulēja klusēdami, tad Orioiida domīgi teica:
— Kad tas beidzās ar Nikteru, viņš stāstīja daudz ko, stāstīja par sevi, par saviem plāniem, runāja par mums abiem! Tu tā nedari…
— Tev tas patika?
— Jā. Man tas patika. Es jutos tā, it kā gulētu laivā, un viņa vārdi bija kā viļņi, kas viegli šūpo, un viņa balss man šķita tik brīnišķīga, ka tāda laikam varētu būt tikai debesu mūzika…
— Kas jufe tādi esat, Orioiida? — Marks klusu vaicāja.
— Mēs? — viņa nedzirdami iesmējās.
— Jums taču ir vārdi, uzvārdi, mājas..»•
— Kāda tam nozīme? Vai tad vissvarīgākais nav, kādi mēs esam?
— Tā jau ir, — Marks piekrita.
— Mēs esam labāki par tiem, kas slaistās, neko nedarīdami, kas vazājas līdzi savām elku grupām, klīst no vienas disenes uz otru, dirn pa pavārtēm, smēķē, dzer vai apreibinās ar narkotikām. Tā mēs spriežam savā starpā. Mēs negribam būt tādi kā viņi!
— Un ko jūs gribat?
— Mark! — Orioiida palūkojās viņā izbiedēti. — Par to taču mēs tik daudz esam runājuši. Un tu to labi zini. Kāpēc tad jājautā?
•— Tāpat vien, — Marks atteica, juzdams, ka viņu pārņem kaut kāda tukšuma un vientulības sajūta.
Orioiida atspiedās ar elkoņiem uz Marka krūtīm un ieskatījās acīs.
— Rudenī sāksies skola, — viņš teica. — Līdz tam laikam mums ir tik daudz jāpagūst, jo mēs nedrīkstam, kļūt tādi, kādi ir citi tīņi, kā tu mūs dažkārt sauc, kaut arī mēs šim vecumam jau esam pāri. Ja tu nebūtu mūsu vadonis un mēs tevi nemīlētu un necerētu uz tevi, tad par to dusmotos.
— Es tā vairs nedarīšu.
— Dari gani Tagad mums tas pat liekas ļoti mīļi, jo mēs labi saprotam, ka tu esi dažus gadus vecāks par mums un ka tas ir milzu bezdibenis. Kaut kā jau pāri tam jātiek.
— Tātad tu negribi pastāstīt par sevi neko vairāk? — Marks pasmaidīja un noglāstīja Oriolidas zeltaino plecu.
— Neviens negrib, — viņa izvairīgi atteica. — Ja mēs atcerēsimies veco, tad tas mums vilksies līdzi kā graboša konservu bundža, kas piesieta pārbiedētam kaķim pie astes, un mēs nespēsim domāt ne par ko citu. Pagātne ir briesmīgi garlaicīga lieta, — viņa nopūtās un vieglītēm pakodīja Markam auss ļipiņu.
— Tu jauki smaržo, — Marks teica.
— Bebrs katru dienu taisa uzlējumu no kumelītēm, piparmētru un pieneņu lapiņām, no meža neļķu ziediņiem un sazin vēl no kā. Tos vāc Arvikola. Viņa vienīgā zina. Es tajā mazgājos. Rudenī mēs apprecēsimies, vai ne, vadoni?
Marks nenoturējās un iesmējās.
— Tad man būs atauguši gari, zeltaini mati, -r- Oriolida paskaidroja. — Es mīlu tevi! Es jau reiz par to runāju. Atceries? Mežupītes malā. Es mīlu veiksmīgas ļaudis. Tu domā, ka Nikters kādreiz vēl kliegs kā zaķis? Nē. Dabūjis, ko grib, viņš kaunīgi aizluncinā- sies,., Viņā kaut kas ir salūzis. Viņš vairs nesagādās citiem prieku, kas rodas no tā, ka cilvēks ir tāds, kādu tev gribas redzēt.,,
— Tu esi ļoti savāda meitene… — Marks nočukstēja. — Man nemaz negribas tevi saukt putna vārdā.
- Labi, —- viņa iebakstīja ar degunu Markam paduse. — Es tev pateikšu savu vārdu. Bet to tu drīkstēsi izrunāt tikai domās, skaļi ne.,. Tu apsoli?
— M-hm …
Orioiida cieši pieplaka Markam pie auss un pačukstēja.
— Tev ir ļoti skaists vārds, — viņš teica.
— Jā… Un es tevi ļoti mīlu! Es tev varētu daudz izstāstīt no tā, ko man klāstīja Nikters, kad cerēja kļūt par vadoni. Tu gribi?
— Nē, — teica Marks. — Un nekad vairs nepiemini Nikteru, kad esam divatā.
— Bet viņš stāstīja daudz ko gudru.
— Man viņa gudrības neder. Es esmu citāds. Un Zvēru cilvēki tagad ari ir citādi.
— Labi, — viņa paklausīgi piekrita. — Es gribu iemācīties domāt tā kā tu.
— Tev ir sava galva uz pleciem.
— Tā nav interesanti. Neieņem tikai prātā, ka man nav pašai savu domu, nē! Bet man gribas, lai tās mums ir kopīgas. Un arī just es gribu tāpat kā tu…
Orioiida apskāva Marku un, kad viņa glāstošās rokas pār muguru noslīdēja uz viņas gurniem, tīksmē nodrebēja un ievaidējās,..
Marks gulēja kā bērns, plaukstu palicis zem vaiga, un Orioiida uzsedza viņam savas drēbes. Tad viņa aizgāja pie neiestiklotā loga un paraudzījās laukā.
Egju spraugā spīdēja apaļš, zobgalīgs mēness, un Orioiida vēroja brūnganos Mēness kalnus un ielejas, krāterus un apdzisušos vulkānus, un viņai kļuva skumji, ka nevar kā senatnes cilvēki ticēt, ka sudrabotais spīdeklis ir apdzīvots tāpat kā Zeme. Viņa piepeši sajutās tik iztukšota, ka gribējās raudāt, taču dīvainā kārtā asaru nebija.
Lieli naktstauriņi plivinājās pāri pienbālajai zālei aiz loga, egļu zaros tupēja gudrās pūces, un sikspārņi slīdēja kā deltaplāni, medīdami sīkos kukainīšus.
Orioiida atcerējās mājas, skolu, draugus, no kuriem bija aizgājusi vasarā; saulei spīdot, bija par to priecīga, tad tagad juta smeldzīgas skumjas. Tukšums dvēselē kļuva vēl lielāķs, un viņa saritinājās blakus Markam svaigi griezto bērza zaru smaržā un, kaut gan domāja, ka iemigt neizdosies, aizmiga visai drīz, un pamodās tikai no satrauktām balsīm.
Laukā svīda gaismiņa.
Marks pielēca kājās, uzrāva džinsus un izmetās no būdas.
Viņam pretim skrēja Vulpo, izmisis saukdams;
— Mark! Mark!!
Viņa dzeltenbrūna jās lapsas acīs bija šausmas.
Un viņi drāzās pa pļavām, cauri brikšņiem un krūmājiem uz upmalu, kur jau stāvēja Nikters, blenzdams mežonīgajā straumē, kas, vērpešaina un putaina, triekdamās pret akmeņiem un radzēm, joņoja uz jūru.
Tilta vairs nebija.
— Kā tas varēja notikt? — Marks nobālis jautāja, pilnībā vēl neapjēgdams notikušā traģismu.
— Laikam pārtrūkušas troses, — Vulpo izmocīja. Bet Nikters ar svešādu skatu paraudzījās Markā un
klusu teica:
— Nē.,. Paskaties pie" stabiem… Troses ir pārcirstas …