Kad mūsu Kunga Pestītāja svētītās kājas, spēcīgo vēdera muskuļu iztaisnotas, sadragāja apakšžokli nelietīgajam Gregoriusam un trīs ceļotājus iegāza melnā bezdibenī, viņi atjēdzās saulainā uzkalnītē, kura bija noaugusi ar mežrozīšu krūmiem. Virs galvas zilajās debesu ganībās klaiņoja baltas mākoņu aitiņas, un saulītes stari bija apskāvuši visu pasauli. Lejā stiepās tā pati šoseja.
Marvīns no krūmāja noplūca divus mežrozīšu ziediņus — baltu un rozā —, tad, iespraudis tos Džīnas garajos, melnajos matos, noskūpstīja viņu uz pieres.
Džīna pasmaidīja, viņas tumšo acu dzīlēs Marvīns samanīja mīlestību, un viņam iesmeldzās sirds, kad Džīna glāsmaini teica:
— Tu taču zini, Marvīn, ka tikai tevi es pa īstam mīlul
— Jā, es to zinu, — viņš maigi atteica. — Tāpat ari to, ka es tevi mīlu tūkstoškārt vairāk nekā tu mani. Bet tas jau saprotams: man mūžā vairs nevienas nebūs.
Marvīns nīgri paskatījās Ingū, kurš sēdēja ar muguru pret viņiem, salīcis un ar rokām ceļgalus aptvēris, un viņu spēji pārņēma naids, tad žēlums un pretīgums.
Otrpus šosejai līdz pat horizontam pletās līdzenums, un tur pacēlās augsts kalns, kura pakāje tinās viegli rozīgā dūmakā, un tā vien šķita, ka kalns lidinātos padebešos. Kalna galā slējās stikla pils, kura saules staros mirdzēja kā desmittūkstošrubļu kristāla lustra. No visām pusēm uz pili veda daudz ceļu.
— Viss, kas aiz muguras, lai tiek aizmirsts! — Marvīns iesaucās. — Uz priekšu, uz saulaino tāli!
Ingus piecēlās, un viņa zaļajās acīs pazibēja apņēmība.
— Marvīn, jūs taču pats sacījāt, ka mums uz šo sejas jāgaida Marks!
— Padomā loģiski, — Marvīns murmināja, — kurš meklējošs un ziņkārs prāts paietu garām šādai mirdzošai un fantastiskai pilij, neizpētījis, kas tur īsti ir? Ja Marks ar Zvēru cilvēkiem jau nav tur priekšā, tad viņi droši vien uz turieni dodas pa vienu no daudzajiem platajiem ceļiem. Un, ja vēl nedodas, tad dosies. Mēs satiksimies tur. Saprati, muļķagalva?
— Marks mani meklēs uz šosejas! — Ingus ietiepīgi teica.
— Kas tu tāds esi, ka viņš tevi meklēs? — Džīna asi iesaucās. — Ko viņam no tevis vajag?
— Es esmu viņa… draugs… — Ingus izbrīnījies atteica. — Un viņš ir mans draugs.
— Kāda Markam vajadzība pēc tāda drauga? — Džīna nicīgi iesmējās un paskatījās uz grandiozo pili tālumā. — Un pasaki viņam, Marvīn, lai viņš neglūn manī tādām acīm, it kā būtu iemīlējies!
— Patiešām, dēliņ, neglūni Džīnā tādām acīm! — sirmgalvis steidzīgi ierunājās, paberzējis saraino vaigu, un pameta skatu uz meitēni, kura jau devās lejup uz šoseju. — Kamēr šī nedzird, es tev teikšu godīgi kā draugam — laidies lapās! Man pret tevi nekas nav, bet, kad tu lūri uz Džīnu, arī man tādās reizēs tavs skatiens krīt uz nerviem. Tu jau man biji sācis iepatikties, bet par tādu skatīšanos jādod pa purnu. Es ceru, tu mani saprati.
— Nē! — Ingus atteica, un Marvīns ar vieglām šausmām pamanīja, ka puisis patiešām nekā nesaprot.
— Es taču Džīnai neesmu vectētiņš, stulbā galva! — viņš izgrūda. — Un lasies! Ja kādam te ir daļa par Marku, tad tie esam mēs ar Džīnu.
Un Marvīns nolēkšoja lejup pa uzkalnu.
Ingus metās viņam pakaļ, saukdams:
— Pagaidiet taču! Kurp lai es eju?! Es taču nekā šeit nezinu!
Marvīns atvēcināja rokas un nokliedza:
— Neviens šeit nezina nekā, izņemot mērķi, kuru viņš grib sasniegt.
Kad Marvīns bija panācis Džīnu, viņš atskatījās.
Ingus vilkās nopakaļ.
—Ko tu par to saki, Džīn? — sirmgalvis prasīja.
— Ko lai es saku, ja tu nevari viņu patrenkt? — Džīna atcirta. — Viņš Markam tikai jauks galvu… Viņā nav pasionaritātes. Bet Marks… ir pārāk stiprs, lai savam draugam nodarītu pāri. Padzen taču viņu, Marvīn, — dzirdi?!
— Es pamēģināšu, — sirmgalvis sašļucis teica.
— Bet tu ej vien tālāk!
Viņš apstājās un gaidīja.
Rokas džinsu kabatās sabāzis, gaišmataino galvu nodūris, Ingus vilkās šurp. Pelēkais kokvilnas džemperis bija no vārtīts un sānos ieplīsis, vienas krosenes aukla atsējusies. Viņš izskatījās nožēlojams kā tāds stundu slīcināts, tomēr kaut kā krastā, izķepurojies kaķēns.
— Piedod, Ingu! — Marvīnu pārņēma žēlums.
— Mēs ar Džīnu bijām nepelnīti asi. Nāc kopā ar mums!
Kā viņš tagad melo, Ingus rūgti nodomāja, jau no paša sākuma viņi mani necieta, gādā viņiem tikai Marku, riebekļi tādi, un Džīna… Tā arī ir labā, un es viņu tādu vēl mīlu…
Bet sirmgalvis raudzījās Ingū ar tādu sātaniska kārdinājuma smaidu saules aprautajā sejā, viņa baltās krēpes noplīvoja vējā kā viļņu vērpetes, kad viņš pamāja uz pili tādā aicinošā pārliecībā, ka Ingum sajūsmā notrīsēja sirds un atmiņā atsita toreizējo vīziju pilsētiņā, kad viņš, tikko pamodies, atvēra logu un, paskatījies zili zilajās debesīs, pēkšņi aizlidoja pāri baltputu viļņiem, aiztraucās uz priekšu plašajā jūrā, dzeltenzaļzilo viļņu okeānā, un tur, aiz horizonta, tik tikko apjaušamā horizonta, — jā, tikai tur varētu slieties tāda mirdzoša, saules staros un debess zilgmē zvīļojoša stikla pils.
Un Ingus, brīnišķīgās jūsmas rauts, sarūgtinājumu aizmirsis, metās pie Marvīna. Sirmgalvis viņu sagaidīja smaidīdams, apskāva tēvišķi kā pazudušo dēlu, un viņi aizsteidzās pakaļ meitenei.
— Es tev gribu kaut ko pateikt, Ingu, kamēr klāt nav Džīnas! — Marvīns žigli ierunājās. — Gribu pastāstīt kaut ko, kas nāks par labu visam tavam atlikušajam mūžam.
Ingus neiebilda, un Marvīns lika puisim pie sirds pastāvīgi atcerēties, ka impulss cilvēka attīstībai sākoties ar nepārvaramu iekšēju tieksmi mērķtiecīgai darbībai, pie tam mērķis, kurš varot izrādīties iluzors vai subjektu pazudinošs, šķietot vērtīgāks par paša dzīvību un visu citu uz pasaules.
— Man šķiet, ka ar mums tieši tā arī notiek, — Ingus apstiprināja.
— Gan jāatzīmē, ka šādi gadījumi, arī mūsējais, ir loti reti, — Marvīns turpināja, — jo tā drīzāk ir novirze no sugas uzvedības normas, tāpēc ka atrodas opozīcijā sugas pašsaglabāšanās instinktam. Šādi gadījumi parasti ir saistīti ar paaugstinātām spējām, respektīvi, talantu, kādā jomā.
— Tad jau jūs esat ļoti talantīgi, — Ingus atteica, — tikai man nav skaidrs, kādās īsti jomās šie talanti izpaužas.
— Visās vienlaikus, — noburkšķēja Marvīns, pārliecinājies pēc Ingus nopietnā vaiga, ka puisim ne prātā nav nācis zoboties. Un viņš turpināja klāstīt, ka šī retā īpašība, kas piemītot viņiem, diemžēl izņemot pašu Ingu, atrodoties antiegoistiskās ētikas pamatā un dominējot pār rūpēm par pēcnācējiem, kur kolektīva intereses, kaut arī nepareizi apjēgtas, esot augstākas par visu. Šo īpašību, kā tas esot teikts svarīgos rakstos, saucot par pasionaritāti, lietojot šo apzīmējumu ne tā pilnajā nozīmē, bet gan izslēdzot no tās dzīvnieciskus instinktus, kuri stimulē egoistisku ētiku un kaprīzes, kas esot ļodzīgas ^psihes simptomi, kā arī garīgas slimības, tāpēc ka pasionaritāte, lai gan esot novirze no normas, nepavisam neesot patoloģiska.
— Tas ir loti jauki, — Ingus ieteicās. — Tad jau ar mums, izņemot mani, viss ir kārtībā.
— Tu esi ļoti gaišs puisis, — savaldījies teica Marvīns. — Par tevi personiski es pateikšu drusciņ vēlāk, bet šo visu stāstu tādēļ, lai tu saprastu, ka pasionaritāte ir raksturīga gandrīz visiem cilvēkiem, tikai ļoti dažādās dozās. Tādā mērā, kādā tā piemīt tavam draugam, tā ir ārkārtīgi reta un izcila parādība. Te jāpiezīmē, ka pasionaritāte var izpausties visdažādākajā veidā, ar vienādu vieglumu aizraujot gan uz varoņdarbiem, gan uz noziegumiem, stimulējot gan celt, gan sagraut, liekot rasties gan labam, gan ļaunam, bet nekad neatstājot vietu bezdarbībai un vēsai vienaldzībai.
— Tas tiesa, — Ingus piekrita. — Mēs, šoreiz ieskaitot arī mani, atrodamies pastāvīgā kustībā, tikai man nav saprotams, kurp īsti mēs kustamie^.
— Tu esi ļoti ātri atguvies! — Marvīns izgrūda caur zobiem. — Kad tu steberēji pa šoseju un kad mēs ar Džīnu tevi uzvilkām uz terases, tu tāds nebiji. Tāds tu nebiji arī viduslaiku Rīgā.
Tā runādamies, viņi bija nonākuši pie pakalnes, kur visi līdzenuma ceļi saplūda vienā, kas kā spirāle vijās ap kalnu.
Džīna bija piemetusies ceļmalā atvilkt elpu. Kad pienāca abi ceļotāji, viņa piecēlās un nopurināja no lillā «banānenēm» putekļus, iznīcinoši paskatījās Mar- vīnā:
— Vai tev no tā kritiena nav galvā kaut kas samežģījies, ka tu viņu velc sev līdzi?
— Es jau reiz tev teicu, Džīna, — sirmgalvis nožēlā noplātīja rokas, — ka mēs visi reizi pa reizei kļūstam tādi nesakarīgi. Tāds ir mūsu liktenis — dzīvot, ciest un censties pēc iespējas biežāk būt sakarīgiem.
Pēc vairākām stundām ceļa, kad viņi bija trīs reizes apgājuši apkārt kalnam, ceļotāji nonāca pie pils, kuru ieskāva augsta dzelzsbetona siena. Gar to stiepās dziļš ūdens grāvis. Paceļamais tilts bija nolaists.
Trijotne droši devās tam pāri, bet ceļu aizšķērsoja divi sargkareivji spožās bruņās un ar alebardām rokā. Viņu sejas aizsedza cieši pieguļošas, plānas sudraba maskas ar bargiem un varonīgiem, bet vienlaikus ari tēvišķīgi labsirdīgiem vaibstiem.
— Labdien, brašie puiši! — Marvīns mundri uzsauca.
— Esiet sveicināti, meitas un dēli! — tie reizē atņēma sveicienu dobjās un vīrišķās balsīs.
— Vai iekšā arī var tikt?
— Šīs pils vārti vienmēr ir atvērti jums, jaunajiem, mūsu nākamajai maiņai! — noducināja pirmais sargs, un otrais piebilda:
— Tiesa gan, parasti šeit neviens neierodas tādā laikā, kad nav pieņemšana, un tik mazās grupās.
— Pils vārti ir atvērti vienmēr, — pirmais iebilda, un otrais piekrītoši palocīja galvu.
Taču savādi. Bronzā kaltie vārti bija cieši aizvērti, un arī abi sargi ar alebardām ceļu nemaz atbrīvot netaisījās.
Marvīns un Džīna neizpratnē saskatījās, un meitene prasīja:
— Tad mēs drīkstam ieiet pilī?
— Protams, — pirmā sarga balsī ieskanējās rūgtums. — Pils vārti ir atvērti vienmēr, — bet otrais pamāja tālumā, piebilzdams:
— Tev taisnība, bračkiņ! Vēl stundas divas — un viņi būs klāt.
Pa plašā līdzenuma ceļiem no visām pusēm uz grandiozo marmora un granīta kalnu nāca ļaužu grupiņas.
— Es nesaprotu, — neiecietīgi sacīja Marvīns, kam iekšās jau labu laiku kaltēja. — Mēs tiksim pilī vai ne?
— Pils vārti vienmēr ir vaļā, — teica pirmais sargs un noguris atbalstījās uz alebardas, — jo vārtiem vienmēr ir jābūt vaļā, lai jebkurā laikā ikviens no jums, jaunajiem, varētu tur ieiet un tikt laipni sagaidīts.
— Patiešām? — Ingus iesaucās, un viņa acīs bija aizvainojums. — Ja jau jūs mūs negribat ielaist, tad tā arī sakiet, un mēs iesim projām!
— Nē taču, dēliņ! — pirmā sargkareivja balsī jautās patiesas sāpes. — Ļoti lūdzu tevi, paliec! Un meitene ari lai paliek! Vārti ir atvērti jums, jaunajiem, un mums ir milzīgs prieks jūs redzēt, un, jo vairāk jauneklīgu seju mēs šeit vērojam, jo mūsu prieks top lielāks, tāpēc ka to vairo apziņa, ka savu mūžu dzīvojuši un cīnījušies mēs neesam velti, un tāpēc mūsu sirdis, tici man, jaunekli, — dedzīgi iesaucās kareivis,
— mūsu sirdis ir jums atvērtas un… un… šīs dižās pils vārti arī… — Viņš saguma.
— Rau, paskatieties! — otrais izmisīgi iesaucās un atkal rādīja uz plašo klajumu, kur ļaužu grupiņas jau bija nonākušas līdz granītkalna pakājei. — Ceļš līdz virsotnei nav viegls, bet viņi nāk, un tie, kas nāk, būs cienīgi turpināt mūsu Cīņu un darbu un ies arvien uz priēkšu un uz priekšu, tiecoties pretī ideālam, kuram esam ziedojuši savu dzīvi un daudzi arī savu dzīvību, bet mēs nekad neesam zaudējuši ticību tam, ka jūs turpināsiet mūsu iesākto, un zinājuši, ka jūs mūs nekad neaizmirsīsiet, un … un… >
Viņš saviļņots nespēja turpināt, un pirmais nomākts pabeidza:
— Vārti vienmēr ir vaļā.
Beidzot Marvīnam tas apnika, viņš pagrieza puisi par simt astoņdesmit grādiem, un viņi atgriezās paceļamā tilta viņā pusē.
— Ejam gar grāvi uz priekšu! — Marvīns teica.
— Nekad nevajag domāt, ka mēs uz baltās pasaules esam vienīgie, kuri negrib iet barā kā auni. Tas, ka nez kur kaut kas tiek speciālā slepenībā gatavots, kaut pēc taisnības nekā slēpjama nedrīkstētu būt, vieš aizdomas par nolūku publiku apšmaukt. Noteikti pirms mums kādi ir bijuši, tikai rūpīgi jāpameklē.
Kādus simt metrus no vārtiem grāvis jau bija apaudzis ar dadžiem un ērkšķainiem krūmiem, kas šķita īpaši stādīti, lai neviens tur neklaiņotu.
Te Džīna no kāda krūma izvilka neilona virves rituli, kuram galā bija piesiets trijžuburains āķis.
— Ko es pravietoju? — nopriecājās Marvīns, un viņi caur krūmājiem izspraucās līdz grāvim. Vienā vietā viņi ieraudzīja noglumējušu, pussatrūdējušu bajķi, kas sazin kad bijis pārmests pāri ūdens joslai, kura šajā vietā jau bija krietni aizaugusi, uz pusi šaurāka nekā pie pils vārtiem. Baļķa gals balstījās dzelzsbetona sienas izdrupumā.
Ceļotāji nobrīnījās par tādu nolaistību, taču acīmredzot pils ļaudis neturēja rūpi par to, kādā stāvoklī atrodas vietas, kas nav paredzētas svešām acīm, bet mūsu trijotne neko labāku vēlēties nevarēja.
Marvīns pasvieda Ingum virves rituli un nervozi ietarkšķējās: — Jāiekļūst pilī, pirms atnākuši tie ļaudis, kuriem rādīs tikai to, ko viņi drīkst redzēt. Mums turpretī jāredz arī tas, ko nav paredzēts rādīt. Tikai patiesībai ir augstākā vērtība, kā to ļoti pareizi atzīmēja vecais draugs punduris Verituss toreiz meža stigā, kad tu tik nicīgi pret viņu izturējies, odzīt! Kur sākas meli, tur sākas trūdēšana, kaut gan daži apgalvo, ka eksistējot ari tādi meli, kas palīdzot triumfēt patiesībai. Man gan liekas, ka šādi triumfējoša patiesība jau kaut kur ir iesmakusi un agri vai vēlu sāks smirdēt… Ak, patiesība, Džīn! — sirmgalvis apsēdās viņai blakus. — Tas ir tik grūti! Vieglāk ir melot, un jebkuriem meliem jau gandrīz vienmēr var atrast attaisnojumu…
Ingus beidzot bija baļķim pāri un iešūpoja trijžuburu āķi. Vairāki nesekmīgi metieni — un tad asie dzelkšņi iekodās sienas augšmalā. Atsperdamies pret mūri, viņš drīz vien uzrāpās uz pusmetru biezās sienas, nostiprināja āķi un pēc laiciņa jau vilka augšup Džīnu un vēl pēc brītiņa pa abiem Marvīnu, kurš karājās ap vidu apsietajā neilona virvē kā beigta pele.
Laimīgi nokļuvuši uz mūra, ceļotāji sāka pārlikt, kā rīkoties tālāk. Pils pusē siena bija tikai divu metru
augstumā, un pie tās sākās parks. Caur lapotni viņi redzēja, ka pa sarkana tenisita celiņiem, kuru malās bija ģipša skulptūras, šurpu turpu nesteidzīgi pastaigājās vīrieši un sievietes. Ģērbušies tie bija vienkārši un korekti, mazliet oficiālā stilā, bet sejas apslēpa tādas pašas sudrabotas maskas kā vārtu sardzei.
Ceļotāji norāpās no mūra un pārsteigti ieraudzīja, ka zālē kā kritušas rudens lapas no vienas vietas mētājas sudraba maskas. Daudz nedomādams, katrs steidzās sameklēt kādu piemērotāku. Marvīns paķēra trīsdesmitgadīga spēkavīra seju ar kuplām uzacīm, vīrišķīgi enerģiskiem vaibstiem un zirga žokli — ar vienu vārdu sakot, tādam varonim labāk griezt ceļu!
Džīna kritiski cilāja maskas, taču nekā piemērota, kas kaut cik saglabātu viņas skaistumu, neatrada un par spīti paņēma sievietes noģīmi, kurš bija labsirdīgi smaidīgs un apaļš kā rauga pankūka.
Ingus nekādi nevarēja izšķirties: visas maskas šķita viņam tik melīgi gludas un atbaidošas.
Marvīns saprotoši pašūpoja galvu, pabradāja pa vienu masku un pasvieda Ingum.
Ingus to uzlika, noteikdams:
— Tomēr vairāk pēc cilvēka.
Maskas viena puse ņirdza, otra cieta, un kopumā puisis izskatījās pēc askēta, kas pēc četrdesmit dienu badošanās tuksnesī sajucis prātā.
Marvīnu sāka mocīt drausmīgas slāpes. Ausīs džinkstēja, un sirds pukšķēja neritmiski, elpot kļuva grūti. Bija pienācis pēdējais laiks uzpildīties.
Ceļotāji, slēpdamies aiz koka stumbriem, aizzagās līdz tenisita celiņiem un izdevīgā mirklī iejuka publikā, kas nesteidzīgi pastaigājās.
— Marvīn, — Ingus čukstēja, — kur mēs varētu kaut ko dabūt zināt par Marku?
— Kuš! — Marvīns atteica un iebāza pirkstu maskas mutes caurumā, lai pārliecinātos, vai tas lietošanas kārtībā. Pretimnākošo maskas gan atveidoja atšķirīgu cilvēku sejas, taču vaibstos un emocijās valdīja apbrīnojama vienveidība — kaut kāda cēla apgarotība, savas izredzētās misijas apzināšanās un pat varonīga moceklība. Ķermeņi kustoties centās līdzināties pielipinātajām maskām.
Ceļotāji nonāca laukumā, kura malā tad arī pacēlās jio betona, alumīnija un stikla būvētā grandiozā pils.
No tālienes kalnā tā bija atstājusi fantastiski vieglu un līksmu iespaidu, bet tuvumā nomāca ar savu pompo- zitāti un varenību, uzdzina biklumu un mazvērtības sajūtu.
Galu galā, nodomāja Marvīns, kas mums par daļu! Lai viņi dzīvo savu dzīvi, mūs viņi netraucē, arī mēs viņus netraucēsim, mums no viņiem vajag tikai vienu mazu lietiņu.
Un viņš saņēma pie elkoņa kādu sagrabējušu būtni ar spēkavīra masku, mundri teikdams:
— Sveiks, kolēģi!
— Sveiks, draugs! — tas atņēma drebelīgā bal- stiņā.
— Saki man, pilsoni, — vai mēs te kaut kur varētu paēst un, protama lieta, kaut ko uzdzert virsū?
— Bez šaubām, biedri, — viņš vārgi palocīja galvu un norādīja uz kādām durvīm: — Sabiedriskajā ēdnīcā šodien dabūjama skābu kāpostu zupa, bitočki un saus- augju kompots.
— Tas ir brīnišķīgi, brāli, — aizkustināts noteica Marvīns. — Taču es vaicāju par kaut ko virsū uzdzeramu.
— Es taču teicu — ir sausaugļu kompots.
— Tu to nopietni?
— Vai tad pulverķīselis tev garšo labāk? — no- šausminājās sagrabējusī būtne ar brašā varoņa seju.
Marvīns pieliecās viņam pie auss un kaut ko pačukstēja, ' :
— Hi, hi, hi! — sarunbiedrs nosmējās un tad pārmetoši teica:
— Nu kā tev nav kauna, fui! ,
Bet daudz pieredzējušais Marvīns ar sesto maņu juta, ka viss būs kārtībā, un vēl ciešāk satvēra pilsoņa elkoni. Tas atkal nosmējās, šoreiz jau kaunīgi, un bija gatavs kaut kur vest, tad pēkšņi satrūkās, izrāvās un likās prom.
Marvīns pamanīja netālu neuzkrītoši stāvam divus pajaunus cilvēkus. Viņi it kā sarunājās savā starpā, taču patiesībā vēroja ceļotājus. Viņu maskas bija tik bezpersoniskas, ka ar vārdiem tās nav aprakstāmas, bet jebkurš, saticis tās vēlreiz, pazītu noteikti.
Viens no pāra klusu aizslīdēja pakaļ vārgajam vīram, otrs jau neslēpdamies vēroja ceļotājus.
Džīna iegrūda Marvīnam sānos dunku.
Pie strūklakas sarunājās vēl divi tādas pašās bezpersoniskās maskās. Nētālu kā divas ūdens piles līdzīgs pārītis sēdēja uz marmora sola un ar maizes drupačām baroja baložus.
— Ejam uz pili, — aizžņaugtā balsī noteica Marvīns. '
Te pēkšņi Ingus aizstājās viņam ceļā:
— Ko jūs ākstāties? Kādēļ nepajautājāt, kur varētu meklēt Marku ar Zvēru cilvēkiem?
— Klusu, muļķi! — Marvīns nošņāca un pagrūda viņu uz priekšu. — Jautājumi pēc tam!
— Man ir tāds iespaids, ka jūs te meklējat nevis Marku un Zvēru cilvēkus, bet pavisam kaut ko citu, — Ingus sašutis teiča.
Marvīns nokaunējās.
— Ingu! — Džīna uztraukusies teica. — Attiecības skaidrosim pēc tam. Labi?
Ingus paklausīja, un viņi, imitēdami bezrūpīgu sarunu, devās pāri plašajam pils laukumam.
Viņiem sekoja visi pieci raženi noaugušie tēvaiņi.
Kad ceļotāji bija nonākuši pils laukuma malā un Marvīns nosodījies, ka, par spīti sliktajai pašsajūtai, tūlīt atkal būs jāskrien, pie viņiem piedrāzās aizelsies zēns, ģērbies triko biksēs, kuru viena stara bija sarkana, otra zaļa. Kājās viņam bija kurpes no violeta samta ar augstu uzlocītiem purngaliem, uz pleciem viegls apmetnis un galvā balta, apaļa cepurīte ar košu spalvu. Viņa maskas vaibsti pauda pazemību un gatavību pakalpot.
Viņš palocījās Ingum, tad palūdza viņu pieliekties un kaut ko pačukstēja, pēc tam bijīgi atkāpās.
— *Mani gribot redzēt kāda augstdzimusi persona, — Ingus apjucis teica. — Šet es taču šeit nevienu nepazīstu.
— Man arī tas lieka§ savādi, — Marvīns paraustīja plecus. — Ja gribētu redzēt mani vai Džīnu, tas vēl būtu saprotams, bet kādu interesi varētu izraisīt tu?
Un viņš mēģināja izjautāt zēnu, taču tas kaut ko tuvāk paskaidrot kategoriski atteicās, vienīgi atkārtoja, ka viņam pavēlēts pavadīt cilvēcisko cilvēku, un katru reizi ar cieņu palpcījās pret Ingu.
— Beidz klanīties kā kukainis — dievlūdzējs! — Marvīns sacīja. — Man visā mūžā neviens nav tik daudz goda parādījis, cik tu izrādi viņam, turklāt nepelnīti. Tas it īpaši krīt uz nerviem un mazliet arī aizvaino.
Piecas vienādas maskas mīņājās gabaliņu nostāk, acīm redzami neapmierinātas ar zēna iejaukšanos.
Džīna pieskārās Ingum pie pleca un mīļi pačukstēja:
— Mēs nedrīkstam šķirties, Ingu!
— Viņi ir mani draugi, un mēs iesim kopā! — Ingus teica.
— Kungs, mans saimnieks aicināja jūs vienu, — zēns nelaimīgs noplātīja rokas.
— Vai nu visi, vai neviens! — Marvīns iebrēcās.
No uzkliedziena apdullušais zēns nokrita Marvīna
priekšā ceļos, bet sirmgalvis uzrāva viņu kājās, uzbļaudams:
— Vai tevī ir kaut mazdrusciņ cilvēka pašcieņas?
— Ir, mans kungs, — zēns nočukstēja un kaunā nodūra galvu. — Tās manī ir tik daudz, ka nāktos katru dienu trīs četras reizes nocirst man galvu, ja tikai es tai ļautu vaļu!
— Nelaimīgais bērns, — līdzjūtīgi teica Džīna, zēns pateicīgi noskūpstīja viņai roku un aizskrēja pie sekotāju bariņa.
— Man ir milzīgas aizdomas, ka diez vai Marks un Zvēru cilvēki šurp būs nākuši… — Marvīns sadrūvē- jies teica.
— Kādēļ tad nācām mēs? — Ingus sašutis iesaucās.
— Nācām, nācām… — Marvīns viņu izmēdīja. — Tagad jādomā, kā ar veselu ādu tikt projām, nevis jāuzdod dumji jautājumi.
Zēns steigšus atgriezās.
— Man atļāva lūgt jūs visus! — viņš priecīgi sauca un klanīdamies aicināja sekot.
Vienādās maskas nozuda.
Pa kādām necilām durvīm zēns ieveda ceļotājus pilī.
Viņi nokļuva gaiteņu labirintā, kura sienas bija iztapsētas ar damastu. Marvīns izvilka krītu un ik pa laiciņam uz austrumniecisko zvēru purniem šņāpa zīmes, nenojauzdams, ka šoreiz viņiem tas nepavisam nebūs vajadzīgs.
Zēns apstājās pie kādām durvīm, atvēra tās un ar pazemīgu žestu aicināja ieiet. Marvīns satvēra Džīnu pie rokas un uz sliekšņa noelsās vien:
— Apžēliņ, Džīn! — un metās iekšā, ieraudams meiteni līdzi.
Viņi atradās apaļā istabā. Pie sienām karājās vērtīgas gleznas, bet telpas vidū galds bija bagātīgi nokrauts ar vieglām uzkodām, augļiem un vai lūza no pudelēm, pudelēm, dažādetiķešu pudelēm!
Marvīnam sagriezās galva.
— Ingu! — Džīna iekliedzās.
Puisis bija pazudis. Meitene metās pie durvīm, bet tās jau bija noslēgtas.
Nāv ko trakot, vecenīti — uzsauca Marvīns, atraudams korķi pirmajai pudelei, kas trāpījās pa rokai, un ielēja glāzē benediktīnu, izkampa, ielēja atkal.
— Nekur Ingus nepazudīs.
— Tu esi jucis! — Džīna izmisumā teica, redzēdama, kā vecais izšauj šampanieti un uzdzer virsū.
— Ķer, žagatiņ! — Marvīns pasvieda Džīnai vīnogu ķekaru. Meitene to saķēra un laida atpakaļ viņam pa galvu, bet trāpīja Venecianova gleznā, kurā smaidīja sarafānā ģērbta jauna zemniece.
— Ko viņa tev nodarījusi? — Marvīns iesmējās.
— Ingus bija aicināts viens, un viens viņš tur arī aizgāja. Bet es saku paldies viesmīlīgajiem pils saimniekiem, lai kas viņi arī būtu. Kā teicis dzejnieks: kur alkohols dzied, tur ej bez briesmu, ļauniem ļaudīm nava pudeļu dziesmu!
— Marvīn, Marvīn, — Džīna žēli teica, skatīdamās, kā Marvīns iedzer šņabi un uzdzer alu. — Tu taču ar katru dienu degradējies arvien vairāk.
Viss nokārtosies, Džīn, — sirmgalvis atteica.
— Ingus atgriezīsies, mēs paņemsim krājumus un dosimies uz šoseju gaidīt Marku ar Zvēru cilvēkiem.
Maskotie ļaudis tik zibenīgi bija izlēkuši no slēpņiem gaitenī un iegrūduši Ingu kādās durvīs, ka puisis pat iekliegties nepaguva.
Tagad šīs gaiteņa durvis bija noslēgtas.
Kad acis daudzmaz aprada ar tumsu, Ingus telpas viņā galā samanīja vāju gaismu. Viņš devās uz turieni un, atdūries pret portjerām, pavēra tās.
Priekšā bija plaša, ovāla telpa ar augstiem griestiem, kurā valdīja krēsla.
Viņš iegāja.
Viņu apņēma rožu un neļķu aromāts. Grīda bija izklāta ar raibiem Buhāras paklājiem. Logus aizsedza sārta zīda aizkari, kas caurvējā viegli viļņoja. Gar sienām stāvēja mīksti atzveltņu dīvāni, un pie katra ;i bija izklāta tīģerāda. Pie sienām karājās senlaicīgi ieroči. Netālu no otras ieejas, kas bija aizsegta filM-fr. portjerām, prāvā stikla baseinā starp ūdenszālēm un; no gliemežvākiem celtām fantastiskām arkām peldēja zelta plīvurastes, ar savām stulbajām acīm pētīdamas ienācēju.
Telpā neviena nebija. Ingus norāva. sudraboto masku, brītiņu pamīņājās, kautrēdamies kāpt uz greznajiem paklājiem, kuri drīzāk iederētos muzejā, tad atmeta kautrību, sašutumā iedomādamies, ka tik vardarbīgi, nekā nepaskaidrojot, ar cilvēku apieties nedrīkst, aizgāja pie tuvākā dīvāna un noguris atkrita samta un brokāta spilvenos.
Neviens nenāca, un Ingum pirmo reizi, kopš viņi ar Marku bija nokļuvuši meža stigā, radās iespēja mierīgā garā pārdomāt notiekošo.
Kā tas ir iespējams, viņš domāja, ko nozīmē šie piedzīvojumi? Bet varbūt es pašlaik sapņoju? Tomēr nē! Esmu pārliecināts, ka tā ir realitāte. Uz pasaules daudz taču ir tāda, ko zinātne pagaidām nespēj izskaidrot, un vēl vairāk tāda, kura esamību šobrīd vispār neviens neapzinās, un tas, kas notiek ar mani, laikam attiecas uz šīm te pašlaik neapjaustajām norisēm …
Bet nogurums lika sevi manīt, un drīz vien puisis jau snauda.
Piepeši cauri plakstiem acīs iesitās spēja gaismas maiņa.
Vēl nekā neaptverdams, viņš pielēca kājās.
Kāds bija atrāvis sārto zīda aizkaru, un skatam pavērās saulains puķu dārzs starp divām stikla sienām, kur no zieda uz ziedu lidinājās bites un krāsaini tau- renīši.
No aizkara ēnas iznāca Daiļais Princis, par kādu Ingus bērnībā bija lasījis pasakās. Ģērbies viņš bija gaišzilā tērpā, izrakstītā ar zeltu un sudrabu, uņ rotāts tas bija ar pērlēm un briljantiem. Blondie mati viļņojās līdz pleciem, un seju aizklāja sudrabota maska, kuras veidojumā vaibsti vīdēja cilvēciski, labsirdīgi un apgaroti, vieglām skumjām apdvesti, kā jau tas pienākas labajam princim, kura dzīve nepavisam nav jautra.
— Labdien, — Ingus nomurmināja.
Princis labvēlīgi palocīja galvu un ar ierastu žestu lika Ingum no jauna apsēsties, tad ierunājās liegi melodiska balsi:
— Kad jūs visi trīs rāpāties pāri žogam, es to pa logu ievēroju. Gandrīz ik dienas šeit redzu simtiem ekskursantu, un jūs man nelikāties interesanti. Pilnīgi dabiski, ka kalsnais sirmgalvis tūlīt uzstīvēja braša vīra masku, skaistajai meitenei bija vienalga, kādu, jo viņa zināja, ka tāpat ir skaista. Taču tu kavējies, tu nevarēji sev izmeklēt piemērotu; tās, kas tur mētījās, tev bija pretīgas. Tad vecis vienu masku Kamīdlja< un tu to uzvilki — maskā bija parādījusies cilvēcība tin čiešanas. Ja būsi ievērojis, neviens tādas maskas šeit neņēsā. Tā vietā, lai piezvanītu un pavēlētu jūs izmest laukā, es pāžam liku atvest pie sevis cilvēcisko cilvēku.
— Jņs Jļif ļoti laipni no jūsu puses, — Ingus pateicīgi sacīja, -ir Mums sekoja piecas personas maskās, kurām vispār riebi ja cilvēcisku vaibstu.
— No šiem cilvēkiem īpaši nebīsties, — princis nevērīgi atteica. — Viņi ir visur un vienmēr. Viņi tikai noskaidrotu, kas jūs esat, no kurienes, ko jūs te meklējat, vai jums nav kas ļauns padomā, ko jūs par visu domājat utt. Ja viss būtu kārtībā, tad jūs vienīgi iz- Hviestu aiz vārtiem, lai nākat kopā ar citiem… Vai tev liekas, ka man būs interesanti ar tevi sarunāties?
Ingus mulsi paraustīja plecus.
— Kāpēc tu neatbildi? — princis Vaicāja, virpinā- dams nervozajos pirkstos gredzenu ar lielu rubīnu.
— Es gluži vienkārši nezinu, ko sacīt,.. — Ingus Mastomījās. — Es nekā no tā, kas šeit notiek, nesaprotu …
Princis labsirdīgi pasmējās.
— Jūties droši, nebīsties ne no kā. Vari uzrunāt mani ar «tu». Loma, kādu esmu tev paredzējis, to atļauj.
Ei, pāži —- princis uzsauca un sasita plaukstas. »- Atnes mums kaut ko atspirdzinošu 1
Viņš atlaidās uz dīvāna, kas atradās iepretim In- Ktim, un laiski teica:
— Man gribas ar kādu cilvēciski parunāties. Lai miī man šeit jājūtas ļoti laimīgam un ļoti valdonīgam, t.iču dažbrīd kļūst garlaicīgi… Es esmu tumšo reak- i ijas spēku pēdējais pārstāvis.
Princis atkal uzmeta skatienu Ingum, vēlēdamies pārliecināties, kādu iespaidu atstājuši viņa vārdi, un nepatikā saviebās — viesa iedegusi seja ar mazliet puiciskajiem vaibstiem palika vienaldzīga.
— Tu esi nepieklājīgs, — princis teica. — Starp naivitāti un heaudzinātību tomēr ir starpība.
— Es patiešām nezinu, kā man jāuzvedas un ko tu no manis īsti gribi, — Ingus nolēma būt atklāts.
— Kā redzi, es dzīvoju greznībā, — princis teica. •— Protams, ne tādā, kādā mani senči, taču mūsdienām pilnīgi apmierinošā. Ko lai daral Mūs sakāva progresa spēki, sagrāva senču pili un tās vietā uzcēla savu. Visus manus radiniekus sodīja ar nāvi, ko tie, godīgi sakot, bija ari pelnījuši, jo bija bez mēra izvirtuši un stulbi. Bagātības un varas mantošana asinsradniecības ceļā — tā taču ir plānprātība! Mantojums un vara jānodod no rokas rokā, ņemot vērā garīgas kvalitātes, kā tas notiek pašlaik, — tad ir droši, ka nekas netiks zaudēts…
Ienāca pāžs ar paplāti, uz kuras bija divas kristāla glāzes ar tomātu sulu, un pasniedza tās princim un Ingum.
— Vai tu maz saproti, kāpēc viņi man nenocirta galvu? — princis prasīja.
— Nezinu gan.
— Lai būtu pastāvīgs atgādinājums, ko ir uzvarējuši. Jo citādi pūlis vienbrīd var loti nepareizi un slikti nodomāt, ka vietā nākuši citi tādi paši. Es esmu pēdējais dzīvais ļaunuma iemiesojums, un atlīdzībā par saglabāto dzīvību piehalturēju pils muzejā par gidu. Ja tu būtu nācis rīt, tad pēc saraksta būtu šeit saticis buržuju, ja parīt — reliģiozu fanātiķi, kas priekš tevis, protams, nebūtu labākais variants.
Ingus bija galīgi apjucis un pēkšņi gandrīz fiziski sajuta, cik ļoti viņam pietrūkst Džīnas un večuka.
— Princi, — lūdzoši teica Ingus, — vai es drīkstētu tev ko paprasīt?
— Nu?
— Mani ceļabiedri…
— Turi muti! — princis uzkliedza, pielēca no dīvāna un niknumā iesvieda pusizdzerto glāzi akvārijā; sarkanā tomātu sula izplūda dūmakainos mutuļos. — Es sevī personificēju visas briesmas, kas pūli it kā apdraud joprojām, lai dvēseles dziļumos viņi vienmēr izjustu neskaidras bailes no bijušā atgriešanās un nedomātu par šodienu… Pils labo pusi aizņem grandiozs muzejs. Tur ir pat elektroniskas lelles, kuras kustas kā cilvēki. Efekts satriecošs. Tur redzamas visas neģēlības, kādas pastrādātas pret tautu. Šodien visiem muzeja apmeklētājiem tiks paziņots, ka es esmu pēdējais aristokrāts, un visas tās briesmas, kas tur ir redzamas, ies uz mana rēķina. Ekskursijas laikā es pat uzlieku zinātnieku speciāli veidotu aristokrāta patiesās būtības masku.
Zēns, kurš pazemīgi stāvēja pie Dailā Prinča dīvāna, šausmās sarāvās.
— Redz, redz, — pēdējais aristokrāts apmierināts iesmējās. — Pat pāžs, kurš redzējis to daudzkārt, pārbīstas no pieminēšanas vien.
Ingus nomākts klusēja.
— Četri speciāli trenēti miesassargi pastāvīgi seko, lai ekskursijas otrajā pusē pūlis mani nesaplosītu gabalos, ir- princis atkal iesmējās, uzmanīgi vērodams Ingu. — Iedomājies — pirms muzeja atvēršanas katru reizi tiek izlietoti septiņdesmit deviņi spaiņi tomātu sulas, lai «asinis» būtu svaigas…
Princis domīgs apklusa, un Ingus ieteicās:
— Pirms brītiņa tu apgalvoji, ka esot ļoti laimīgs.
— Dabiski, ka tā tas arī ir, — princis atsacīja un nožāvājās. — Man nav nākotnes. Man nav, par ko uztraukties un rūpēties. Pat šodiena ir tāda kā savāds sapnis. Šausmu panoptikums, ko viņi tur uzrīkojuši, ir lēts balagāns. Bet man pieder īstā pagātne, kas ir reālāka par šodienu. Es zinu visu par savu dzimtu tūkstoš simt četrpadsmit gadu garumā, un tur ir tik daudz skaista — varoņdarbi, drosme, uzticība, cēla mīlestība, māksla, augsti ideāli un humānas domas. Taču savu egoistisko apsvērumu dēļ viņi no visa izvilkuši vienīgi riebīgo, kam katru reizi nepieciešami septiņdesmit deviņi spaiņi tomātu sulas… Pils pagrabā ir bibliotēka ar tūkstošiem pergamenta ruļļu un senām grāmatām — es tās brīvi lasu. Man nav nākotnes, bet vai tu domā, ka es to gribu? Ir tikai tagadne. Ari viņiem, kas liek man te ķēmoties, ir tikai tagadne. Viņi aizies, un tu domā, ka atkal nevajadzēs septiņdesmit deviņus spaiņus tomātu sulas?… Vienīgā vērtība ir pagātne, jo to neviens vairs nevar atņemt, turklāt mēs varam to redzēt un iztēloties tādu, kādu vēlamies,..
— Tātad tava vara ir vistīrākā fikcija? <— Ingus atviegloti uzelpoja. — Citiem vārdiem sakot, tu dzen velnu?
— Tev taisnība! — princis sašutis iesaucās.Vai gan var nosaukt par reālu varu to, ka gada laikā ar nāvi es drīkstu sodīt tikai divus cilvēkus? Klaja ņir- ļ gāšanās, vairāk nekas. Varbūt tu domā, ka sitas pats pāžs mīlestībā un pazemībā skūpsta man kājas? Lika pagaidīt! Viņš mani ienīst, nicina un uzskata, ka stāv augstāk par mani. Taču šogad abas licences man stāv neizmantotas, un tāpēc nāves bailēs viņš klausa kā suns. Bet tu redzēsi, cik nekaunīgs pāžs kļūs, kad es ziedošu vienu licenci, piemēram, tevi ]
Pāžs kā tārps aizlīda pie prinča, un tas noglāstīja viņam galvu, teikdams:
— Nē, nē, tu jau lieliski zini, ka mūsu viesim es licenci neizmantošu, jo tad man atliks tikai viena, kuru līdz gada beigām izlietot nedrīkstēšu, jo tad jau man neklausīs neviens. ļ
Ingu pārņēma naids pret princi, tomēr viņš valdījās, jo saprata, ka atrodas šī drausmīgā cilvēka varā. No- bālis viņš sacīja:
— Es nesaprotu, kādēļ viņi tev devuši tādas tiesī- ļ bas, lai no tavas mazākās kaprīzes būtu atkarīgas cilvēku dzīvības.
— Tāpēc, lai arī paši pils ļaudis mani ienīstu, — princis vēsi paskaidroja.
— Un tevi šīs licences spiež izmantot? — Ingus nočukstēja.
— Protams, nē, — princis paraustīja plecus. — Bet, ja tev dotas tiesības, ar varu izmantot tās nemaz nav jāspiež. Agri vai vēlu patrāpīsies gadījums, kur tās būs tieši laikā… Kad es liku tevi atvest, — princis nožēlā turpināja, — tad es prātoju, ka tu varētu kļūt I mans draugs. Uzmanīgi tevi pētīdams, esmu nācis pie secinājuma, ka esmu kļūdījies. Tu pat neesi šodienas cilvēks, tu jau ar vienu kāju lien nākotnē. Tiesa gan, ļ tagad tu izskaties bāls un sašļucis, — princis apmie- ļ rināti iesmējās, bet dusmīgi turpināja:
— Tevī pulsē dzīvība. Varbūt pats to nejūti, bet ļ man, kas ir jūtīgs kā seismogrāfs… tu esi kaitīgs. Ne tik daudz man, cik pārējiem pils iemītniekiem. Mēs 1 padarām pagātni gan skaistu, gan drausmīgu un spekulējam ar to, lai mums šodien klātos labi, un tagad tu to esi uzzinājis. Tādējādi, visu izspiegojis, sistēmā tu kļūsti nevēlams elements.
— Kāpēc tad tu man to stāstīji? — Ingus izmisis iesaucās un pietrūkās kājās.
— Nevajadzēja klausīties! — princis atcirta, taču vēlīgi piebilda:
— Tu tomēr esi man simpātisks. Turklāt šeit esi vienīgais cilvēks bez maskas. Man gribētos tevi izglābt. Apsēdies un pastāsti par sevi! Es gribu zināt visu.
Princis viņu klausījās ar interesi, pastarpām šo to pajautādams, baroja zelta plīvurastes baseinā, iemeta smaržāles kvēpināmajā trauciņā un, kad Ingus beidza, apsēdās viņam blakus un teica:
— Savādi. Tu esi pakļāvies cilvēkiem no savas dzīves pašiem sākumiem, bet neko neesi veidojis pats. Vēl gluži nesen tu staigāji sava drauga Marka pavadā, tagad seko Marvīnam un Džīnai. Es labi saprotu, ka man jādzīvo pēc citu gribas, taču kas kavēja tevi… Nē, tu esi dīvains putns. Marku es pavēlētu bez kavēšanās sodīt ar nāvi, jo viņš būtu nelabojams. Bet par ko tad tevi? Tu esi tikpat nelaimīgs kā es.
Princis aizgāja un atvēra sienā iemontēto rakstāmpulti, uzšvīkāja dažas rindiņas un pasvieda papīra lapu pāžam, kurš notvēra to lidojumā un izsteidzās laukā.
— Man sagādās prieku, ka manā tuvumā vienmēr būs cilvēks, kas vēl nelaimīgāks par mani, — princis teica. — Man pieder pagātne, bet tev pat tās nav. Tikai parasta veģetēšana, ko konformisti un infantilie sauc par dzīvošanu.
Kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam ir nākotne, — Ingus spītīgi sacīja. — Dzīve rit uz priekšu, un tai līdzi veidojas jaunas situācijas.
.— Tā būtņ varējis teikt tavs draugs Marks, bet ne tu, — princis labsirdīgi pasmējās, -— Panāc šurp! . Viņš satvēra Ingu aiz rokas un pieveda pie stikla sienās, kur saulainajā puķu dārzā, kuru no ārpasaules šķīra otra stikla siena, lidinājās strādīgas bites un bezrūpīgi tauriņi.
— Redzi, cik kukainīši ir laimīgi! — princis zobgalīgi ieteicās. — Viņus neapdraud gadalaiku maiņa, lietus un negaiss, putni un trani. Mūžīga laime un mūžīgs prieks. Visa pagātne, tagadne un nākotne ir viņu priekšā. Kāpēc tu esi tik nerunīgs?
— Iespējams, ka tauriņi un bites ir laimīgi, — Ingus teica.
— Tu varbūt domā, ka viņi ir laimīgi tāpēc, ka prātiņa mazāk nekā tev? Nekā nebija! Viņi gluži vienkārši nezina, kas ir vēja brāzma pavasarī, kad visa dzīvība mostas, nezina, kas ir pļavu un mežu puķes, nezina, kas ir iespēja lidot, kurp gribi. Viņi zina vienīgi mūžīgo vasaru un tieši tāpēc ir laimīgi.
— Atlaid mani, princi! — Ingus izmocīja.
— Tu zini, ko es uzrakstīju pāžam?
— Lūdzu, ļauj man iet!
— Es pavēlēju sagatavot zeltītu būri, — prinča balsī ieskanējās ņirdzīga intonācija, skaistā sudraba seja pieliecās pie Ingus un ieskatījās viņa zaļajās acīs.
— Būri tev!
No Ingus krūtīm izlauzās vaids.
— Tu zeltītajā būrī dzīvosi tikpat kā taurenītis vai bitīte šajā puķu dārziņā, — princis draudzīgi teica.
— Diez vai tu izjutīsi lielas pārmaiņas savā dzīvē, i vai ne?
Ingus neatbildēja; domas stiga kā toreiz, kad ļ viņš bija skatījies violetajā ziedā un juties kā iekau-, sēts stiklā.
— Te tu būsi drošībā, — laipni turpināja princis,'
— tev neuzbruks nekādas likstas. Vienmēr siltumā, ap-, ģērbies un paēdis. Es nesīšu no bibliotēkas pergamenta ruļļus un vecas grāmatas. Mēs sēdēsim zelta būrī un I kopīgi lasīsim par pagātni, pārspriedīsim lasīto, iztēlo- simies, ka dzīvojam tajos laikos, un tā kļūs arī par] tavu pagātni, jo tev pašam plašākā nozīmē tādas nemaz nav.
Aizelsies ieskrēja pāžs; lielajā steigā pa ceļam viņš bija pazaudējis cepuri ar spalvu.
— Kungs, viņi teica, ka zeltītais būris jau sen gaidot.
— Princil — Ingus nelaimīgs izdvesa. — Esi žēlīgs ļ un atlaid mani! Uz pili nāk milzums ekskursantu, un droši vien daudzi no viņiem būs laimīgi, ja tu kaut ko tādu piedāvāsi.
— Nelem citu vietā, — princis auksti teica. — Mani neinteresē cilvēki, kas nāk pa atvērtiem vārtiem. Viņi i ir garlaicīgi, vienveidīgi un aprobežoti. Tāpēc es izvēlējos cilvēcisko cilvēku — tevi.
— Mani gaida ceļabiedri. Mums jādodas tālāk!
— Par taviem ceļabiedriem es parūpēšos, — princis iecietīgi atteica. — Viņi atstās pili kopā ar ekskursantiem.
— Kungs, piedodiet, ka es iejaucos, — pāžs pazemīgi nočukstēja. — Visžēlīgi piedodiet, bet tas sirm- bārdainais kungs jau ir īstā kunga prātā, un jaunā kundzene dauza viņu ar kurpes papēdi, lai viņš uzvestos daudzmaz pieklājīgi. Turklāt viņš nošķiedis ar vīnu Rafaēla fresku, to, kur mazais eņģelītis rotaļājas ar Madonnas pirkstu. Man liekas, ka freska jau…
— Apklusti! — princis novaidējās kā zobu sāpēs, tad iesmiedamies pievērsās Ingum: — Redzi, kā tavi ceļabiedri saprātīgi kavē laiku un par tevi neliekai ne zinis. Vienīgi man rūp tavs liktenis, tava bezmērķīgā dzīve, kura tikai zelta būrī iegūs jēgu. Pēc desmit gadiem tu man teiksi paldies.
Princis nevērīgi atspiedās pret baseina malu, un Ingus pavisam reāli juta, ka laiks kā smiltis birst caur viņa pirkstiem ūdenī un zelta zivtiņas nosirmo.
Ingus naidīgi paskatījās uz Daiļo Princi, bet tas pasmaidīja, norāva no svārku atloka pērli un pastiepa puisim:
— Tā ir mana pirmā atzinība.
Drudžainas un izmisīgas domas joņoja Ingus galvā: tikai izkļūt no šejienes, un nekad vairs, viņš kļūs cits, projām no šejienes, kamēr vēl iespējams, un nekad vairs (viņš pat nezināja, kas tas par «nekad vairs»), tikai izrauties dzīvajā un gaišajā pasaulē, laukā no šīs saldi smacīgās pils! Ingus dvēselē it kā sagruva kāds aizsprosts, un plašā straume, kas mokoši un nesekmīgi bija meklējusi izeju, tagad gāzās kā varens sprādziens, dragādama un noslaucīdama savā ceļā visus šķēršļus, un priekšā pamirdzēja spoža blāzma…
Ingus sagrāba princi pie rīkles, nogāza uz paklājiem, uzmetās viņam uz krūtīm un ar ceļiem piespieda rokas pie auguma.
— Pāž, skrien! — princis iekliedzās, bet zēns drebēdams piespiedās pie sienas un aizsedza ausis.
— Tu izlaidīsi mani no pils? — naidā sauca Ingus.
— Jā…
— Un Džīnu un Marvīnu arī?
— Jā…
— Tu melo!
— Protams… Ja arī es gribētu tevi atlaist, es to nevarētu, — princis žēli vaidēja, — Es taču pats šeit esmu gūsteknis.
— Tūlīt paskatīšos, kas slēpjas zem tavas skaistās maskas, Daiļais Princi! — Ingus iekliedzās, bet aristokrāta augums sāka raustīties kā epilepsijas lēkmē, un Ingus tik tikko spēja viņu saturēt.
— Nē! Nē! — princis gaudoja, un viņa galva svaidījās no vienas puses uz otru.
Ingum beidzot izdevās satvert plānās sudraba maskas stūri, un viņš norāva masku kopā ar blondo parūku.
Un, šausmās iekliedzies, pielēca kājās.
Uz grīdas locījās zeltā un sudrabā tērpts augums, kam sejas vietā bija galvaskauss, pārvilkts ar sačokurojušos mūmijas ādu, tukšiem acu dobumiem un atņirgtiem zobiem, no kura mutes tagad jau lauzās nesakarīga gārdzoņa.
Pāžs zaudēja samaņu.
Mūmija, ķerdamās paklājos, slējās augšā.
Ingus kā vājprātā metās atpakaļ, no kurienes bija ienācis, ar plecu no visa spēka triecās gaiteņa durvīs, tās atsprāga, un viņš izkūleņoja gaitenī, kur viņam tūlīt metās virsū divi vīri maskās: viens grāba kājās, otrs sita ar dūri sejā.
Kā par brīnumu, Ingum izdevās no abiem izvairīties, un viņš laidās mukt pa gaiteni. Maskas klusēdamas dzinās pakaj. Cauri sāneju labirintam Ingus izkjuva plašā gaitenī ar flīžu grīdu un augstiem, nobal- sinātiem griestiem, pa kuru pretim nāca liela ekskursantu grupa. i
Vajātāji mirklī pazuda, un Ingus paskrēja garām cilvēkiem, kuru sejās vīdēja bijība un cieņa; nekaunīgo miera traucētāju viņi izlikās nemanām. M; b
Ingus skrējienā atgrūda vaļā platās divviru durvis uz laukumu pils priekšā, kurā notika gatavošanās svinīgam mītiņam, un metās tam pāri parkā cerībā nokļūt atpakaļ tādā pašā ceļā, kā bija šeit ielavījies.
Švīkstēdamas zem kājām birža sudraba maskas, starp kokiem jau pavīdēja dzelzsbetona siena, taču vienādmasku cilvēki bija padomājuši par visu — gar mūri stiepās sargātāju ķēde.
Ingus strauji nobremzēja, bet atpakaļceļa nebija: tur tuvojās iepriekšējie vajātāji, un viņš likās iekšā parka dzijumā, kas bija nekopts un aizaudzis ar krūmāju. Te pēkšņi zem kājām iegruva zeme un satrūdējuši dēļi, un viņš iegāzās pussabrukušā pazemes pagrabā, mīksti piezemējās uz gadu gaitā sakrājušos lapu slāņa.
Augšā Ingus izdzirda skaļu sēkšanu, tad smieklus, un beidzot kāda metāliska balss aizturētā sajūsmā uzsauca:
— Rokā ir! Lien ārā!
Spraugā, pa kuru puisis bija iegāzies, parādījās vai» rākas maskas.
Ingus norija kaklā sakāpušo kamolu un līda dziļāk pagrabā, iespiedās bedres sienā, kurā zemes iegruvums un lietavu ūdens bija izveidojuši nišu.
Zeme nobruka, līdz pusei apbērdama Ingu, toties niša padziļinājās.
Labāk iet bojā tādā nāvē, puisis izmisis domāja, tikai nenonākt masku vai prinča nagos.
Zemes slānis atkal nobruka, un Ingus iespiedās vēl dziļāk alasveidīgajā padziļinājumā, jo vairāki vajātāji lādēdamies nolaidās pagrabā. Redzēdami, ka tik viegli bēglim klāt netiks, viņi savāca dēļugalus un sausās lapas, sakūra ugunskuru.
Pēc brīža pacēlās biezi dūmi, kurus vējiņš dzina iegruvumā.
Maskām nebija kur steigties. Tās tikai dedzināja ugunskurll tin taisīja dūmus, kuri plūda pagraba dziļumā tik kodīgi un smacīgi, ka pēc laika pašus kurinātājus viņu kolēģi izvilka no pagraba pavisam apdullušus.
Kad kļuva skaidrs, ka nepaklausīgais puisis jau desmit reižu paguvis nosmakt, maskas sagāza pagrabā zemi un gāja projām — gaidīja citi, ne mazāk svarīgi, darbi.