Pamazām krastmalā pie iznīcinātā tilta sanāca visi Zvēru cilvēki un arī puišeļi, kuri bija tramīgi sakļā- vušies ap audzinātājām.
Tikko uzlēkusī saule apspīdēja viņu sejas, kurās drīzāk bija neizpratne, nevis notikušā pilna apjēga.
Pārcirsto trošu gali ap četriem zemē ieraktajiem tilta stabiem vieglajā vējiņā trīsēja un atgādināja čūskas, kas sagatavojušās nāvīgam kodienam.
Tiltu mežonīgā straume bija aizdzinusi pāri upei, un tas visā garumā bija nostiepies gar pretējo krastu, kur stingrās troses to neļāva aiznest lejup pa gultni.
Marks pārvilka ar roku pār seju, it kā vēlēdamies notikušo aiztraukt kā nelāga sapni, tad neskanīgā balsī vaicāja:
— Kas to izdarīja?
Zvēru cilvēki raustīja plecus.
—■ Visi Numuri ir ieslēgti būdās, un neviens nav laists ārā, — teica Lācis Urs.
— Kas tad to būtu varējis izdarīt? — Marks prasīja.
Atkal plecu raustīšana. Kāds puišelis ieraudājās, bet neviens viņu neapklusināja.
Marks pārlaida skatienu Zvēru cilvēku sejām, un katrs raudzījās viņā droši un atklāti.
Lapsa Vulpo atspiedās pret vītolu un, pārmetis vienu kāju pāri otrai, jauki pasmaidīja.
— Jāizdomā, kam tas varētu būt izdevīgi. Konkrētāk — kuram no mums, ja jau plikgalvji atkrīt.
— Nēl — Jenotsuns Nikters atieza zobus. — Vispirms jāizdomā, kāda jēga bija iznīcināt tiltu. Mēs taču tagad pilnīgi visi esam atgriezti no ārpasaules. Jāpadomā, kas no tā mainās.
— Neviens taču nevar izfantazēt, kas mainīsies un kam par labu, — atteica Ezis Erinakejs. — To redzēsim tikai vēlāk.
Marks paraudzījās tukšajā upē. Faktiski vainīgs esmu es, viņš, sakodis zobus, nodomāja, man taču vajadzēja izlikt sargposteni, pat plikpauri līdz tam bija aizdomājušies.
—- Mums atliek vienīgi gaidīt, — iepīkstējās Zaķis Timids. — Tiklīdz notikumi iegrozīsies tā, kā ieplānojis tilta nopostītājs, un viņš gūs labumu, mēs tūlīt redzēsim, kurš bijis vainīgais.
— Un, ja nu viņš aprēķinos kļūdījies, mēs vainīgo tā arī neuzzināsim, — ar gudru sejas izteiksmi sacīja pastulbā Ūdensžurka Arvikola.
— Jāmēģina noskaidrot jau tagad, — Mežacūka Skrofs noburkšķēja. — Varbūt gluži nejauši patrāpās kāds galiņš — un mēs varēsim atšķetināt visu kamolu.
— Ja mēs to darām, — Marks sāpīgi teica, — tad pieļaujam iespēju, ka vainīgais atrodas starp Zvēru cilvēkiem. Kā mēs viens otram vairs varēsim ticēt? Turklāt tagad, kad uz salas atrodas Numuru cilvēki. Nē! Mēs pieņemam, ka visi esam nevainīgi, par puišeļiem un abām vecen… abām skolotājām nemaz nerunājot.
— Kā?! — Audzinātājai Mirdzai sašutumā pat nosvīda briļļu stikli. — Jūs pat pieļaujat domu, ka mēs ar Vilhelmīni to būtu varējušas izdarīt?
Vilhelmīne no puķainās kleitas kabatas izrāva mutautu un sāka histēriski raudāt.
— Neviens jūs netur aizdomās. — Marks saviebās, taču tūlīt atplauka. — Bērnus meklēs!
— Pareizi, pareizi! — Zvēru cilvēki kļuva līksmi.
Bet tad audzinātāja Vilhelmīne, ar vienu roku slaucīdama asaras, ar otru sāka vicināt mutautiņu, tā pieprasīdama uzmanību.
— Meklēs gan! Tikai ne šeit! Kurš gan iedomāsies, ka mēs bijām tik dullas un vedām puikas uz salu! Mēs taču teicām, ka iesim uz otru pusi, uz pilsdrupām. Tur mūs meklēs pa visiem pagrabiem un ejām…
Viņas vārdos bija nepielūdzama loģika.
Pāri galvām pletās spilgti zilas debesis, spirgtais rīts solīja brīnišķīgu dienu, kurā vasara aiztrakos krāsās un smaržās, putnu dziesmās un saules karstumā, taču tas vairs uz saliniekiem neattiecās; ar nežēlīgu skaidrību viņi sajuta, ka viņus skāris kaut kas tāds, par ko pat domāt negribas.
— Mums jāizlemj, ko iesākt ar plikgalvjiem, — Kastors negribīgi ieteicās. — Cik ilgi viņus turēsim būdās!
Urs piebilda:
— Viņi bļauj, ka gribot ēst, gribot pa darīšanām, gribot dzert, elpot svaigu gaisu, viņiem tirpstot sasietās rokas, un ko tik viņi vēl negrib…
— Kā tad! — Nikters teica. — It kā problēmu ar tiltu nepietiktu, tagad mēs izlaidīsim vēl viņus uz sava kakla! Dosim ēst un dzert un atbrīvosim tikai tad, kad izdomāsim, kā varam tikt prom no salas.
Taču vairums Zvēru cilvēku nosprieda, ka Numuri esot uzveikti un nedrīkstot rīkoties ar līdzīgām metodēm, ar kādām rīkojies ienaidnieks, turklāt jau kļuvis zināms, ka ne visi gūstekņi esot slikti, un labos varētu uzņemt Zvēru cilvēku pulkā, bet nelietīgos padzīt uz salas viņu galu, lai gaidot, kamēr radīšoties iespēja pārkļūt uz cietzemi.
izlēmuši, Zvēru cilvēki devās uz apmetni un, izlaiduši 11o abiem šķūnīšiem gūstekņus, atsēja viņiem rokas.
Un tā nu dienas gaismā bijušie ienaidnieki pirmo reizi varēja kārtīgi nopētīt viens otru.
Plikgalvji apmulsuši mīņājās, dažam labam nāca pat smiekli, redzot savus uzvarētājus: galvgaļos kā gailu sekstes krāsainas frizūras, lielai daļai ausī pa gredzenam, paši ģērbušies raibi un nekārtīgi, izturas vaļīgi un nedisciplinēti; vispār grūti ticēt, ka tie ir tie paši, kas vakar viņus pieveica, nudien, mazliet uz augšu pasisti debiļi. Vienīgi viņu vadonis tā nekas, tam ir iekšā, no tā varētu iznākt labs Numurs.
Bet Zvēru cilvēki vēroja Numurus ar tādu kā nievājošu žēlumu, kuram klāt jaucās riebums: visi vienādās pusmilitārās formās, visiem kaili noskūtas galvas, stāv kā tādi ambīļi, bez komandas acīmredzot nemaz nezina, ko darīt ar rokām un kājām.
Druknā Arvikola bija nostājusies līdzās Ceturtajam.
— Ko tu gribi no manis? — Ceturtais tizli gainījās. Vai tu saviem vecākiem biji ceturtais bērns, ka
tā saucies? - : .
Atstājies! Kāda tam nozīme! Man lika būt Ceturtajam —un es esmu Ceturtais.
— Es neticu, ka tu nebūtu pāraudzināms, -— Arvikola teica. i r.
Ceturtais iejuka plikgalvju bariņā.
— Panāc šurp, Mark! -— Urs sauca, un Marks aizgāja uz brūno mājiņu, kņrā plikgalvji bija ierīkojuši pārtikas noliktavu. Tur jau rosījās pavārs Kastors. j
— Viņi esot izlaupījuši veikalu un atstiepuši šurp visu, kas vien bijis paņemams, —j- viņš purpināja. — Pat maišeli ar lauru lapu paciņām un trīsdesmit piecas pakas ar sāli.
— Cik ilgam laikam produktu pietiks? — Marks vaicāja.
— Ja puikas mēs rēķinām par trīs piektdaļām no pieauguša cilvēka, bet Numurus par puscilvēkiem, tad apmēram divām nedēļām — un arī tad jāknapinās.
— Visiem vienādi! — Marks teica. — Un, cik var apēst sīkie, skaties pats.
Numuriem vispār nevajag dot ēst, — valšķīgi teica klāt pienākusī Orioiida, pieglaudās Marka plecam un pakutināja viņa kaklu ar sarkano matu ērkuli, < Marks īgni atbrīvojās un gāja prom. Pie kadiķu krūmiem meitene vadoni panāca un sabijusies satvēra aiz rokas.
— > — Mark, vai tu mani vairs nemīli?
— Vai tas, kas notika starp mums, tev jāafišē? — viņš savaldīgi teica, paskatīdamies apkārt.
— Neredz jau, neredz neviens, — Orioiida aizvainoti novilka, tad viņas vaigi smaidā savilkās bedrītēs.
— Bet kas tur ko slēpt?
Marks viegli viņu noskūpstīja.
— Kas tur liels! — Orioiida liegi čukstēja. — Katrs dara, kā viņam patīk. Starp citu, Nikters par mums apvaicājās. Es pateicu, kā ir. Mazliet gan sameloju, ka man gribētos jūs abus, bet piebildu arī, ka tev droši vien tas nepatiktu, un viņš teica, ka viņam arī.
— Es negribu, ka tu par mums runā ar Nikteru. Varu iedomāties, kā pats justos, ja tu pēkšņi aizietu ar kādu citu.
— Tātad tu mani patiešām mīli? — Orioiida, lūpas kodīdama, neticīgi ieprasījās.
—Es pat īsti nezinu, — Marks godīgi atteica.
— Mēs taču tik maz esam bijuši kopā.
— Nikteru gan es pazīstu otro gadu. No tiem laikiem, kad mūsu kompānija izniekoja dzīvi, klīzdama pa ielām. Viņš neft^d man nebija pievērsis uzmanību — un es viņam arī. Viss mainījās, kad mēs šovasar aizgājām mežā aizstāvēt dzīvniekus. Mani aplidoja vairāki, bet es ne ar vienu neielaidos. Tad viņš sāka izvirzīties par vadoni, un te pēkšņi es viņam kļuvu vajadzīga. Zini, Mark, kāpēc? — Orioiida aplika rokas Markam ap kaklu. — Tāpēc, ka viņš neticēja sev. Viņam vajadzēja pastāvīgus apliecinājumus. Tas, ka skaistākā meitene aizgāja ar viņu, bija viens no tādiem apliecinājumiem.
— Kuram no jums ienāca prātā doma kļūt par Zvēru cilvēkiem?
— Kuram? — Orioiida ironiski paraudzījās puisim acīs. — Konkrēti nevienam. Taču doma visu laiku lidinājās gaisā, jo mēs sapratām vienu: ja negribam kļūt infantili un ķonformisti vai arī sākt rit «ritentiņus», smaržot bēn2iftu, mums ir jāaiziet. TāpČc nav svarīgi, kuram ienāca prātā tieši šāda doma. Mierīgi varēja ienākt prātā cita, un tad mēs ar tevi nebūtu satikušies, vadoni!
— Labi, — Marks teica. — Mani gaida.
Oriolida atlaida viņam ap kaklu apliktās rokas, pavilka krekliņu, zem kura nekas nebija, uz augšu līdz zodam un piespiedās Markam.
Puisis metās projām, pikti nodomādams, sasodītā Vālodze, viņa mani pataisīs traku.
Tai pašā laikā bērzu birzītē pie abiem šķūnīšiem turpinājās savstarpēja izošņāšanās un kontaktu meklēšana.
Visi bija aizmirsuši par plikgalvju vadoni Vilfrēdu, kurš neuzkrītoši iznāca no šķūnīša un pārlaida apkārtnei vērīgu skatienu. Rokas viņam joprojām bija sasietas uz muguras. Bālā seja ar greizajiem vaibstiem un kumpo degunu bija bezmiega nakts izmocīta.
Vilfrēdu pirmais pamanīja Nikters, un viņa rokas sažņaudzās dūrēs, atceroties nakti.
Bet Numuru vadonis viņam labsirdīgi un saprotoši uzsmaidīja, teikdamsi
Mēs vēl kļūsim draugi, Jenotsunil
Nikters iekaucās, metās pie Vilfrēda un, baismās un pretīgumā trīcēdams, sita viņam ar dūri sejā, taču te no aizmugures viņu zibenīgi apķēra masīvais Devītais numurs un pacēla gaisā.
Tievais, kalsnējais Nikters spirinājās, cenzdamies atbrīvoties, un no malas tas izskatījās tik komiski, ka Numuri5 ' sāka smieties un neizturēja arī Zvēru cilvēki, taču neviens neievēroja, ka Devītais, plati smaidīdams, žņaudz Nikteru ar tādu spēku, ka puisis vairs nav tālu no bezsamaņas, Tad Devītais saudzīgi nostādīja Nikteru uz kājām, un tas, galīgi bez elpas, apķēra bērzu.
— Nekas, Jenotsuni, nekas, — runāja Vilfrēda plānās bēžāšiņu lūpas. — Gan tu redzēsi, ka viss būs labi.
Tresais nesekmīgi centās atraisīt sava vadoņa rokas. Nekas, Trešais, nekas, — Vilfrēds teica, un viņa acis ļaužu barā sameklēja Lapsu Vulpo.
Tas nodrebēja un aizslīdēja aiz Alkesa platās muguras, bet tad, it kā sajutis kaut ko nenovēršamu, ne vārda neteicis, pats aizvilkās pie Vilfrēda un mirklī atsēja viņam vien zināmos sarežģītos jūrnieka mezglus.
Vilfrēds, berzēdams pietūkušās rokas, uz kurām bija zilumi, greizi viņam uzsmaidīja.
— Tu esi malacis, Lapsa! Savu darbu tu proti. Es tevi atcerēšos. Krietnus zēnus es neaizmirstu.
Vulpo jutās slikti, viņa zeltainajās acīs pavīdēja bailes, viņš gribēja taisnoties, atvainoties, bet tad pēkšņi saprata, ka tam nav nekādas nozīmes.
Atgriezās Marks.
Vilfrēds piegāja pie viņa un zobgalīgi pajautāja:
— Vai tiešām tu atlaid mūs brīvībā, Mark? Vai tu nebaidies, ka varētu atkārtoties vakardienas situācija? Kā šahā, kur pēc izspēlētas partijas kauliņi no jauna tiek novietoti līdzīgā stāvoklī.
— Paskaties taču uz viņiem! — Marks nicīgi, taču nespēdams noslēpt prieku, iesaucās. — Vai tev liekas, ka vairums vēlas vakardienas atkārtošanos?
Zvēru cilvēki un Numuri bija tā sajaukušies, ka skats atgādināja draudzīgu tūristu salidojumu.
Vilfrēds smīkņādams paraustīja plecus.
— Ja ar to nepietiek, tad es tev kaut ko vēl parādīšu, — Marks teica.
— Parādi, — Vilfrēds atsacīja, un Marks veda viņu uz upmalu.
Trešais un Devītais, kas bija palikuši uzticīgi savam vadonim, sekoja.
Tiklīdz Zvēru cilvēki ieraudzīja, ka Marks viens aiziet ar trim ienaidniekiem, tā metās pakal. Atkritēji Numuri saskatījās, paraustīja plecus un arī gāja.
Abām audzinātājām bija izdevies savaldīt puišeļus un iedzīt rozā mājiņā, lai viņi būtu tālāk no šausmīgā brīža, kad briesmoņi no jauna izkļūs brīvībā. Zēni, ieraudzījuši, ka visi aiziet uz upmalu, vairs nebija valdāmi un, čiepstēdami kā zvirbuļi, izspurdza pa logiem un durvīm un aizdrāzās pakaļ.
Mirdza un Vilhelmīne palika vienas.
Mirdza atmeta ar roku, izvilka no puķainās kleitas kabatas nospeķotu kāršu komplektu, ko bija uzgājusi vienā no mājiņām un noslēpusi no zēniem, un uzaicināja Vilhelmīni saspēlēt «sešdesmit seši».
Vilhelmīne noņēma brilles un slaucīja asaras.
— Lai tie svešie visi iet bojā! Bet, ja kaut kas notiks ar kādu no zēniem, tad mūs abas ieliks cietumā.
— Ne nu ieliks, ne nu kā, — Mirdza atteica, tad kļuva domīga un iebāza kārtis atpakaļ. — Labi, ja tu apsoli vairs negaudot, tad ejam!
Vilhelmīne apsolīja, un viņas sparīgi aizsoļo ja pa pļavām un cauri krūmājiem uz upmalu. ^ ^ 1
Tur nupat kā bija nonākuši salinieki, stāvēja un klusēdami skatījās, kur virs smilšu sēres vēl vakar bija sācies tilts, kas tagad kā beigta ūdensčūska, pienaglota aiz galvas, visā garumā šūpojās gar upes otru krastu.
Straume krākdama kūla ūdeņus starp akmeņiem un griezīgām klinšu radzēm, ļauni ņirgdama un spļaudīdamās ar ūdens šļakatām, itin kā izaicinādama nākt paspēkoties, lai tad, dabūjusi drosminieku savā varā, triektu un plosītu, smacētu un dauzītu, līdz pieveikto un sakropļoto augumu pēc kilometriem izsviestu krastā.
— Zvēru cilvēki, ko jūs esat izdarījuši?! — pēkšņi asarainā balsī iekliedzās Sestais.
— Viņi taču ir jukuši, — Desmitais izbrīnījies teica Ceturtajam.
Vienpadsmitais pavirzījās nostāk no Ura, kuram stāvēja blakus, it kā tas piepeši būtu kļuvis spitālīgs.
Astotais murmināja:
— Vampīri, sumpurņi, mēra iznēsātāji, nu ko jūs līdāt uz šīs salas, ko jums no mums vajadzēja…
— Viņi gribējuši labu, — Trešais pusbalsī teica, un Ceturtais atsacīja:
— Tagad visiem ir tik liels labums, ka vēl lielāku labumu varētu izdomāt vienīgi kāds, kas šo salu kopā ar mums uzspertu gaisā.
— Pietiks! — Marks iekliedzās, vairs nespēdams valdīties. — Jūs to izdarījāt, plikpauri! Nezinu, kā jums tas izdevās, bet to izdarījāt jūs!
Marka tēraudzilās acis naidā urbās Numuros, un 1 tie, skatienus nodūruši, nedroši taisnojās, ka viņi tie neesot bijuši.
— Mark, tu šoreiz neesi taisnīgs, — Ezis Erinakejs klusu ieteicās.
— Es neesmu taisnīgs? Lai es labāk domāju uz savējiem? Pasaki, uz kuru, gudrais Erinakej!
Ezis samulsis ierāva galvu platajos, uzkumpušajos plecos un neatbildēja.
Vilfrēds bija aizgājis uz smilšu sēri un lasīja akmentiņus ar tādu izskatu, it kā notiekošais viņam būtu pilnīgi vienaldzīgs.
Markā uzbangoja bezspēcīgas dusmas un izmisums; viņš uzkliedza Vilfrēdam:
— Tagad es zinu, Vilfrēd! Tu to izdarīji!
-rr Ko izdalīju? —- Vilfrēds prasīja, izsliedamies un ( akmentiņus saujā mētādams.
Tu pārvērti viņus robotos un pakļāvi sev, bet, kad tava vara tika gāzta, tu izlēmi: ja uzvarējis neesi tu, tad lai uzvarētāju nav vispār!
Vilfrēds atnāca uz zālāju pie saliniekiem un tikai tad atbildēja:
— Tā nav slikta doma, Mark! Tikai diemžēl neatbilst patiesībai, — viņš atvēzējās un ielidināja akmentiņu upe. — Es biju ieslodzīts šķūnī. Man bija cieši Basietas rokas ar tik īpatnējiem mezgliem, ka tos varēja atsiet tikai pats sējējs. Kur tu esi, Lapsa? — Vilfrēda acis sameklēja Vulpo, un tas nomurmināja:
— Viņš saka taisnību.
— Protams, dažkārt uzvarētājiem ir izdevīgi neticēt sakautajiem, — Vilfrēds turpināja, iesviezdams upē otru akmentiņu. — Vai šobrīd tāda vēlēšanās ir cilvēkiem ar dīvainajiem matu sakārtojumiem, es nezinu, bet par to, ka šāda vēlēšanās varētu būt vienīgajam ar normāliem matiem, esmu gandrīz pārliecināts … Mēs ar vadoni Marku esam pazīstami sen, esam dzīvojuši vienā pilsētiņā, un mūsu attiecības nekad nav bijušas labas, jo uz pasauli un sevi tajā mēs esam skatījušies no diezgan atšķirīgiem redzespunktiem. Tas mūsos radījis savstarpēju naidu.
Es viņu nogalināšu, reiz es viņu nogalināšu, Marks utingi domāja, ar pretīgumu raudzīdamies Vilfrēdā, reiz es samalšu viņu miltos — un nebūs vairs šīs ļaunuma sērgas.
Vilfrēds iemeta ūdenī trešo akmentiņu un paskatījās uz Marku, sajuzdams tieši to pašu, ko Marks pret viņu.
— Zvēru cilvēki nav iznīcinājuši tiltu, — Marks cieti noteica. — Es viņiem ticu tikpat kā pats sev.
Netici gan, gurdi nodomāja Vilfrēds, tev tikai ļoti, ļoti gribas ticēt. Tu esi lepns, Mark, pārāk lepns un taisns… Ja cilvēks, pēc taviem savādajiem priekšstatiem, ir ļauns, tad savus ļaunos mērķus viņš nevar sasniegt citādi kā vien darot ļaunu — tā tu acīmredzot domā. Bet to, ka darbi, no kuriem katrs pats par sevi Ir labs, kopsummā noved pie ļauna mērķa, — tādu Iespēju tu laikam pat domās nepieļauj.
— Kā lai es tevi pārliecinu, Mark? — Vilfrēds vaicāja un ielidināja upē atlikušos akmentiņus. — Tici man! ja es redzētu kādu cērtam tilta troses, es viņam
pats ar savām rokām apgrieztu sprandu. Mēs taču tagad visi esam atgriezti no ārpasaules.
Marks klusēja, bet Zvēru cilvēki sašutuši sāka cits caur citu saukt: kāds taču to esot izdarījis!
Puikām kjuva garlaicīgi, un viņi aizskrēja spēlēt «sunīšus».
Tā arī nenoskaidrojuši vainīgo, Zvēru cilvēki un Numuri omulīgi izlaidās upmalas zālājā.
Saule jau Sāka patīkami sildīt, virs galvām pletās zilas debesis ar retiem mākonīšiem, kurus dzina lēns vējiņš, smaržoja zāle un puķes, sanēja kukainīši. Krāčainā upe, guļot zālājā, nebija redzama, un tāpēc saliniekiem sāka likties, ka tur burbuļo vien neliels strautiņš, tāda sīka vienība, un pretējā krasta stāvās klintis, priedes un egles šķita tik tuvu, ka pastiep tikai roku…
Marks vēlreiz nopētīja pārcirstās troses, kuru gali, spuraini un asi, mirdzēja saules staros, viegli pārvilka ar roku — un uz pirkstgala izsprāga sarkana lāse.
Marks to nokratīja zālē un nodomāja, lai kas ari būtu vainīgs, kāda tam šobrīd vairs nozīme. Mēs vienīgi apmierinātu taisnības un atriebības jūtas, un kas to vēl zina, ar ko viss beigtos!
Viņš atgriezās pie saliniekiem, kas bezbēdīgi vāļājās zālītē, gaidīdami vadoņa lēmumu,, un teica:
— Man nekas cits neatliek kā pasludināt trešo tabu.
Zvēru cilvēkiem pārskrēja murdoņa, Numuri nesa-1 prata, kas tas tāds par tabu.
Ezis Erinakejs paskaidroja.
— Mēs pieņemam, ka tilta troses ir pārtrūkušas pa-i šas no sevis, nav izturējušas spriedzi, — Marks teica.
— Mēs nemeklēsim vainīgos. Mēs neturēsim cits citu aizdomās.
— Kā tā? — sašutis ierūcās Urs. — Un bandīts iz- kļūs sveikā?
— Tiklīdz pēdējais cilvēks spers kāju viņā krastā, tabu automātiski tiek atcelts, — Marks stingri sacīja.
— Ja arī mēs tagad visas pūles un laiku tērētu vainīgā meklēšanai, tilts no tā nenostāsies vietā. Šobrīd galvenais un vienīgais uzdevums — tikt projām no salas un pēc iespējas ātrāk. Un tāpēc starp mums nedrīkst valdīt aizdomas un neuzticība, kas jebkurā mirklī varētu pāraugt atklātā naidā.
Vilfrēds gulšņādams plucināja baltā amoliņa ziediņus un nodomāja, ka Marks nemaz tik apaļš muļķis nav.
— Interesanti, kā viņš domā pārkļūt otrā krastā? — Trešais, skaļi ņirgdams, prasīja Vilfrēdam.
Tas paraustīja plecus.
— Varbūt viņš domā, ka helikopteros atlidos labie onkulīši un nocels mūs no salas? — Devītais iesmējās. — Kam mēs esam vajadzīgi?
— Pirms kādi atnāks, mēs jau būsim badā apmiruši, — Mustela nošņāca.
— Mums jāglābjas pašiem, — Marks teica. — Kādi ir priekšlikumi?
— Es zinu, es zinu! — Zaķis Timids aizrautīgi iespiedzās. — Iztaisīsim lielas koka kājas un pārbridī- sim pāri.
Salinieki iesmējās.
— Akmeņu krastā atliku likām, metīsim ūdenī un būvēsim dambi, — lika priekšā Desmitais.
— Jānosvilina salas mežs, varbūt kāds ieraudzīs uguni, — ierosināja Divpadsmitais.
— Jāpagatavo liela svilpe, lai var tālu dzirdēt, un jāpūš! — iesmējās Alkess.
Pēkšņas apskaidrības pārņemta, kājās pietrūkās pa- stulbā Arvikola un pacēla rokas, pieprasīdama uzmanību.
— Man ienāca prātā kaut kas pavisam vienkāršs un prātīgs! — viņa starodama sauca. — Tā kā mums nepieciešams padot ziņu, ka esam briesmās, tad vajag kādu jūtīgu un nervozu salinieku nohipnotizēt, iedvest, ka tas iet pa cietu zemi, un tad palaist pāri upei. Vai nav dzirdēts, kādus brīnumus cilvēki veic hipnozē?
Salinieki kratījās smieklos.
— Vai vēl labāk, — smējās arī Vilfrēds. — Visiem jāaizmieg un sapņos jāpārpeld upe. Kad pamodīsies, tad būsi jau tajā krastā.
Vienu otru jau sagrāba īsta smieklu lēkme.
Lapsa Vulpo noplūca pieneņu kātus ar pūku bumbuļiem un, uzrausies kājās, samirkšķināja garās skropstas un izstiepa roku pret debesīm; rēnais vējiņš norāva pūkas, un tās kā mazi izpletņi aizlidoja virs upes.
— Mēs iemācīsimies lidot! — viņš eksaltēti iesaucās. — Un tad kā baltie eņģeļi aizplivināsimies pakaļ pieneņu pūkām!
Salinieki smējās vai bez elpas; sākdami'iztēloties, kā viņi lido, lido, aizlido virs salas un upes, mežiem un pļavāmj un viņu prātus pārņēma tāda līksme, it kā sala pēkšņi būtu iepeldējusi smieklu gāzes joslā-
Te Vulpo saliecās un, vilkdams rokas gar zemi kā kondors spārnus pirms pacelšanās gaisā, aizjoņoja starp saliniekiem. Palēkdamies un vicinādami rokas kā vēdekļus, pa pļavu aizskrēja Timids, Pirmais numurs, Septītais un Divpadsmitais.
Ņo krūmiem izspurdza zēnu bars un aizlikās viņiem pakaļ, atdarinādami spārnu vēzienus. Divpadsmitais ķērca:
— Es tūlīt … tūlīt… tūlīt lidošu! Pagrūdiet mani pie pakaļas uz augšu!
Vispārējā līksme pārvērtās kaut kādā histērijā. Joza Piektais un Mustela, plivinājās Desmitais un Ker- vids, palēkdamies debesīs tiecās Devītais un Sestais Skrofs un Urs. Skraidīja Nikters, plikšķinādams p gurniem kā pingvīns. Kā mēnessērdzīgs, grūzdamie virsū citiem, pa pļavu klīda Otrais numurs — Gints. Vāveres Skiuras atklāja, ka brīnišķīgi ir lidot no kraujās nogāzes, zem kuras sākas smilšu sēre, un tas tūlī iepatikās arī pārējiem — klaigādami aizlidoja Trešais un Ceturtais, Alkess, Orioiida un Erinakejs; uz turien palēkdamies tipināja Kastors un robustā Arvikola, be puikas viņus apdzina un grūstīdamies nobira lejā kā siseņu bars. j
Vilfrēds it kā negribīgi piecēlās, paraudzījās Markā, kurš gulēja, seju iespiedis zemē; pleci raustījās, bet rokas bija krampjaini sagrābušas zāles kumšķus. Un Vilfrēds neizturēja. Viņš sāka skriet gariem, zaglīgiem soļiem, tad pēkšņi sa viciņā ja rokas un iedziedājās k gailis. Un tūlīt viņa kliedzienam atbalsojās citu putnu balsis. Vieni ķērca, otri dūdoja, trešie izplūda treļļos kā dziedātājputni, ceturtie rēca un smilkstēja kā sazin kas, un visi pastarpām kliedza, ka viņi lidojot, viņi lidojot projām no salas, lidojot kā baltie eņģeļi, tikai jāuzmanoties, ka nenokrītot, un tā šis raibo un bezrūpīgo taureņu bars riņķoja pa upmalas pļavu, lēca no kraujas un ripoja pa nogāzi uz smilšu Sēri, tūlīt bija kājās un līksmi skrēja atpakaļ, izkliegdami visneiedomājamākās skaņas.
Abas audzinātājas sēdēja zem lazdām kā sfinksas,
raudzīdamās viena otrāi Vilhelmīne pabīdīja uz deguna noslīdējušās brilles un iešņukstējās:
— Mirdziņ, tā laikam izskatās trakomājā, kad šiem tur kolektīvi «uznāk»?
— Ha! — Mirdza nikni iesmējās. — Es sāku saprast vienu otru padzīvojušāku cilvēku, kas fiziski neieredz tādus, kuriem vēl nav divdesmit viens gads.
Tad viņas kaunīgi, viena otrā vairs neskatīdamās, uzslējās kājās un klusēdamas aizcilpoja pa pļavu katra uz savu pusi, iejuka jautro un aurojošo salinieku barā.
Marks aizspieda ausis un iekodās velēnā, sasprindzināja visu savu gribasspēku, bet prāts apdullinošā vēlmē rāvās turp, kur pašlaik notika vienīgi svarīgais un nopietnais. Tad bara histērija tomēr pieveica viņu. Kratīdamies smieklos, Marks pielēca kājās un aizskrēja pa pļavu, vicinādams rokas un raudamies uz augšu, un notika brīnums — piepeši viņš sajutās tik bezrūpīgs un laimīgs un dvēsele šķita atbrīvojusies no visiem zemes dzīves sārņiem, un tikai vien niecīgs pievilkšanas spēks vēl piesaistīja viņa kājas zemei, un viņam patiešām sāka likties, ka vajag tikai mazliet, mazliet — un viņš kopā ar saviem Zvēru tīņiem, puikām, abām resnajām audzinātājām un plikgalvainajiem nelaimes putniem nešaubīgi uzvīsies debesīs, tur augstu, augstu, patiešām debesīs, un planēs virs salas, upes, pļavām un mežiem…
Kad salinieki bija galīgi bez elpas, viņi sāka nomierināties. Klaigas un smiekli noklusa, «lidoņi» pārguruši krita gar zemi. Tikai smaidi un dziestošās līksmes atblāzma vēl vijās ap viņu lūpām urt staroja no acīm; ūh viņi bija kļuvuši cilvēkbērni bez naida un dusmām, labestīgi un jauki; miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts…