Smakdams sudraboto masku sakurtā ugunskura dūmos, Ingus nekādi nespēja izkļūt no alasveidīgā izgru- vuma. Pazemes ūdeņu izskalotā smilts bija brukuši atkal un atkal, un, kad krūtīs vairs nebija elpas, zeme nobruka no jauna — un plaušās ietriecās svaiga gaisa strāva; Ingus zaudēja samaņu…
Viņš atjēdzās, kad dzeguze priedulājā, nokūkojusi trīsdesmit trešo reizi apklusa. Viņš atradās meža vidū pussabrukušā partizānu zemnīcā, kas, nevienā neuz- I ieta, te stāvēja kopš kara laikiem.
Viņš nebija tālu no izmisuma, tomēr mēģināja sa- | ņemties. Jārīkojas, viņš sev teica, gļēvulis tāds, jārīkojas, tu neesi nekāds Bezmuģurkaula Gliemezis!
Ingus sāka iet.
Pēc kāda laika priežu mežs pārgāja eglainē, kas kļuva arvien pirmatnīgāka. Nosirmojuši simtgadu zari liecās pāri galvai, papardes sniedzās līdz ceļiem, dažbrīd tikai ar grūtībām izdevās tikt pāri kritušiem kokiem.
Saule bija nodzisusi un tās vietā atpeldējis apaļš mēness.
Ingus sirds piepeši iepukstējās straujāk: priekšā pavīdēja gaišums! Puisis no biezokņa izlauzās mēness pielietā klajumā, kur katrs zāles stiebrs šķita izdie- dzēts no sudraba sēklām.
Zālājs, kurš stiepās uz abām pusēm gar mežmalu, beidzās pie kraujas, kur lejā rāma un plaša tecēja Lielupe.
Ingus steidzās uz krauju, bet, nonācis tās malā, zibenīgi nometās garšļaukus.
Upmalas pļavā slējās vairāki desmiti pelēcīgu telšu, lielas un smagnējas — tās bija it kā piesūkušās ar nakts tumsu. Mazākās ieskāva dižāko telti, virs kuras jumtgala bija redzams krusts.
Dega ugunskuri. Uz liesmu fona kustējās ēnas un zibsnīja tērauds. Ik pa laikam svešas valodas murdoņu pārskanēja sāpju kliedzieni.
Lielupes malā bija noenkurojušās prāvas laivas ar ievilktiem airiem un satītām burām.
Apkārt nometnei bija izvietoti sargposteņi.
Divi vīri ar šķēpiem stāvēja gandrīz pašā kraujas pakājē. Viens no viņiem pretīgā balsī iedziedājās:
— Bi den rosen er wol mac.
Tandaradei!
Merken wa mir'z houbet lac.
Tandaradei! Tandaradei!
Otrs viņu kašķīgi apsauca, taču dziedātājs strīdējās pretim. Abi bija krietni iedzēruši.
Ļauns un draudīgs strāvojums viļņoja no lejas un Ingum atmiņā atsita kaut kādus senus laikus, par kuriem bija lasīts grāmatās. Kājas pašas nesa projām. Ingus gāja gar meža malu, un upe, gaiša un mierīga, plūda pretim. Sākās krūmāji, apvidus kļuva purvains.
Iekliedzās ūbele, tai atsaucās citas; un it kā vēja brāzma pāršalca pasauli. Visapkārt sāka brakšķēt un švīkstēt krūmi — no mežaines laukā nāca ļaudis. Daudzi bija zirgos, taču vēl vairāk kājnieku. Viņiem rokās bija ar ādu pārvilkti koka vairogi, šķēpi, zobeni, dažam labam pie segliem zvārojās kaujas cirvis, citam vāle, kājnieki bija bruņojušies ar lokiem un bultām. Ģērbušies viņi bija rupji austās linu drēbēs, ādas kamzoļos, dažiem jātniekiem mugurā bruņukrekli.
Ingus stāvēja garajā zālē, un savādā kārtā viņam prātā pat neienāca doma, ka vajadzētu bēgt. Šķita, ka te notiek kāds gadu simtiem sens rituāls, kurā katrs zina savu lomu, rituāls, kurš tā dalībniekiem nesagādā nekādu prieku, tikai ciešanas un bēdas.
Pie Ingus piejāja kāds karotājs ar zobena cirstām rētām vīrišķīgajā sejā. Tas bija virsaitis.
— Stāsti, Guni, ko redzēji! — viņš nogurušā balsī teica, un Ingus pavēstīja par svešajiem ļaudīm upmalā.
Pēc virsaiša pavēles kāds pieveda Ingum zirgu, pār kura segliem bija pārmests bruņukrekls, piekārts kaujas cirvis.
Ingus apvilka bruņukreklu un uzlēca zirgā. Kāds cits pasniedza viņam caunādas cepuri, vairogu un zobenu.
— Ved, Guni! — virsaitis sacīja, un Ingus paskubināja zirgu. Viņi jāja turp, no kurienes viņš tikko kā bija bēdzis.
Karotāju masa viņiem sekoja. Sīvi smirdēja, zvērādas, sariem un bārdām apaugušās sejas bija mežonīgas un drūmas, acīs gailēja naids, rokas žņaudzīja zobenu rokturus un šķēpu kātus. Zirgu purni bija nosieti, lai nezviegtu, kājas notītas.
Un Ingu pārņēma kopības sajūta ar šiem svešajiem ļaudīm, par kuriem viņš nezināja nekā, izņemot to, ka tie ir no senatnes. Viņš sajutās piederīgs tiem.
Kad Lielupes līkumā viņš pamanīja nometnes ugunis, virsaitis pieturēja Ingus zirgu un pamāja uz priekšu — daļa karavīru devās tālāk, bet palikušie atkāpās mežmalas koku un krūmu tumsā. • ,
Ingus ar drebošu sirdi juta, ka tuvojas lielu briesmu un dižas varonības laiks.
Kad tālumā ieūjinājās pūce, sākās kustība. Likās, ka mežs sācis virzīties uz kraujo krastu.
Un tad atskanēja kliedziens, tik spalgs un dvēseli plosošs, ka daži zirgi pietupās. īss klusums, it kā viss karapulks dziļi ieelpotu, un tad vienotā izelpā no simtiem cīņas alkstošu krūšu uzviļņoja rēciens, tas pieņēmās spēkā un plašumā, un tumšā lavīna gāzās lejup pie Lielupes, kur atradās ienaidnieka nometne.
Tad atskanēja rēkoņa otrpus nometnei — tur uzbrukumā brāzās karapulka otra daļa.
Visu noslaucīdami savā ceļā, zemgaļi iebrāzās nometnē. Krita krustneši, karakalpi, bēga ar varu sadzītie cilšu karotāji, metās upē, meklēja patvērumu kuģos, bet zemgaļu zobeni, šķēpi un vāles šķaidīja bez žēlastības. Aizdegās teltis, un liesmas izrāva no tumsas niknuma sašķobītās sejas; zemgaļu sirdis dega reibinošajā vēlmē nokaut un plosīt un bezprātā degošās acis jau meklēja nākamo upuri, kaut nule pieveiktais vēl nebija paguvis sabrukt, un senču dievu sūtītais svčjtā naida un brīves alku skurbinošais mākonis bija nolaidies pār Lielupi un tās krastu.
Ingu ierāva cīņas mutulī. Viņš kliedza vienā balsī ar pārējiem, vēzēja zobenu kā nu prazdams, instinktīvi aizsargājās ar vairogu, un tikai brīnumaina veiksme līdzēja viņam negūt pat ne mazāko ievainojumu, kad cīņas jūklis piespieda viņa zirgu pie pašas lielākās telts, tās, kuras smailē ugunsgrēka liesmās mirdzēja krusts. Zirgs sabijies spiedās atpakaļ un ienesa Ingu teltī, kur pie sienas neliela krucifiksa priekšā bija ceļos nometies kāds tērpies vieglās bruņās vīrs. Viņa galva bija kaila. Viņš lūdza dievu.
Viņš smagnēji piecēlās un paskatījās Ingū ar vērīgu skatienu, kurā jautās atklāts riebums.
— Ko tu šeit meklē? — viņš nicīgi vaicāja. — Ko tev šeit vajag?
Zirgs saslējās, un Ingus nolidoja zemē, taču mirklī bija augšā.
— Tu neatbildēji, — teica komturs un vēlreiz nomērīja Ingu no galvas līdz kājām.
— Kas šeit notiek? — Ingus izgrūda, un viņa zaļās acis sastapās ar komtura ironisko skatienu.
— Ja tu pat nezini, kas šeit notiek, — tas teica, — kāpēc jaucies iekšā? Turklāt tu nostājies zaudētāja pusē. Es dodu tev iespēju labot kļūdīšanos.
Komturs noņēma no kakla rupji kaltu dzelzs krustu.
— Skūpsti par zīmi, ka esi mūsējais, — viņš sacīja un, pienācis klāt Ingum, pastiepa to viņam pie lūpām.
Ingus atgrūda krustu.
-— žēl, — komturs noteica. — žēl gan tevis paša, gan mūsu dēļ.
Komturs nolika krustu uz saliekamā galdiņa un paņēma no tā zobenu, zibenīgi atvēzējās un cirta Ingum. Puisis atvēza pretim savu zobenu, taču pieredzējušais karotājs to kā nieku izsita no viņa rokām. Ingus paķēra no segliem kaujas cirvi un, atvairot nākamo cirtienu, neveikli pacēla sev priekšā. Acīmredzot komturs tik nesakarīgu gājienu nespēja paredzēt, un viņa zobens noslīdēja gar cirvi, un, inerces rauts, vīrs paklupa. Ingus spēji atvēzējās un gāza bruņiniekam pa kailo galvvidu. Cirvis spoži nozibsnīja un kļuva sarkans…
Ingus gandrīz uzgāzās virsū mirušajam, šausmās novērsa skatienu, taču bija jau par vēlu — redzētais paguva iespiesties atmiņā uz mūžu.
Un tad pārņēma savāds miers. Es taču nogalināju ienaidnieku, viņš domāja, es nogalināju savu ienaidnieku, es nogalināju mūsu ienaidnieku, un žēluma vai šausmu manī nedrīkst būt, manī ir tikai taisnības apziņa un naids un itin nekā cita, es nogalināju ienaidnieku …
Bet viņš juta, ka nekad vairs nebūs tāds, kāds bijis līdz liktenīgajai naktij, viņš ir kļuvis cits, cits, un te, pie viņa kājām, guļ miris cilvēks. Un, lai kā arī viss ir noticis un kas ir noticis, un kāpēc ir noticis, vienalga, viņš ir nogalinājis cilvēku un tīrs un skaidrs vairs nekļūs nekad…
Kauja bija beigusies.
Zemgaļi aplasīja ieročus, rāva nogalinātajiem bruņas, no pirkstiem gredzenus, meklēja zelta un sudraba lietas, naudu. Ik pa brīdim izcēlās sīkas sadursmes, kad, laupījumu meklēdami, viņi uzdūrās kādiem bēgļiem. Tad aizdedzināja kuģus; upe kļuva gaiša kā no ugunskuriem Līgonaktī.
Vezdams zirgu pie pavadas, Ingus bez mērķa klīda pa nometni. Uzdūrās puskailam cilvēkam, kurš aiz rokām un kājām bija piesiets pie zemē iedzītiem mietiem. Ķermeni klāja apdegumu brūces. Cilvēks bija miris. Zaļganās acis izmisumā plati ieplestas, mute sašķobīta sastinguša sāpju kliedzienā.
Ingus ieskatījās viņa sejā un nodrebēja — mirušais bija jauns un tik līdzīgs viņam, ka uzmācās sajūta, it kā Ingus pats tur gulētu.
Pienāca kāds padzīvojis vīrs ar rūsganu bārdu. Viņa mute pavērās iztapīgā smaidā:
— Labieti, te vaņģinieki! Piedod, ka vairāk nav! Mūsējie nikni, slāpa pēc asinīm.
• Vairāki karotāji atdzina pie Ingus divus gūstekņus. Rokas tiem bija sasietas krusteniski un pievilktas pie krūtīm, ap kaklu valgi, kuru galus turēja karavīrs.
Kad rūsganbārdis pietuvināja lāpu iesirma, dūšīga gūstekņa sejai, tas atņirdza zobus kā satracināts me- žakuilis un iespļāva ugunī.
Karotāji smējās.
Otrs gūsteknis bija jauns, Ingus vecumā, un tik ļoti līdzīgs viņam un tam nomocītajam zemgalim, ka Ingum atkal kļuva baisi. Šķita gan, ka citi šo līdzību nemaz nemana.
Jaunais krustnesis kaujā bija pazaudējis bruņuce- puri, gaišie mati saķepuši asinīs, kaut gan pats ievainots nebija. Zaļās acis droši raudzījās Ingū, tajās jautās naids un nicinājums.
Sirmais bruņinieks kaut ko mēģināja ieskaidrot rūsganbārdim, kura vārds bija Dabris. Tas pameklējās puisim azotē un, noņēmis no kakla zelta plāksnīti sudraba ķēdītē, iedeva Ingum.
Plāksnītes vienā pusē bija attēloti trīs cilvēki ar nimbiem virs galvām: Jēzus Kristus, Jaunava Marija un Jānis Kristītājs.
Dabris, kas vairākus gadus bija nīcis Rīgas pagrabos, līdz ticis apmainīts, bija ielauzījies sVfešo mēlē un tagad centās Ingum izskaidrot vecā krustneša sacīto. Tas esot vienīgais vērtīgais, kas viņam ar brāļadēlu piederot, bet toties tā esot ļoti vērtīga plāksnīte, tikpat vērtīga, cik visa Rīgas pils ar ordenim piederošajām zemēm kopā. Un par to savaņģotais izdzimtenis prasot tādu nieku vien kā viņa paša un zēna brīvību. Par
plāksnīti Gunis varēšot sev sagādāt simt dreļļus viņu divu vietā. Un viltīgi piebilda:
— Šie, labieti, tur mūs par dumjiem. Var jau būt, ka zelta nieciņš ir Rīgas pils un ordeņa zemju vērtē, to es nezinu, tomēr skaidrs, ka tagadiņ tas pieder tev tāpat. Bet par abiem gūstekņiem tu piedevām vari izspiest no ordeņa zeltu.
Dabris ar bērnišķīgu uzticību raudzījās Ingū, kurš apgrieza plāksnīti otrādi. Otrajā pusē ornamentētā ovālā bija attēlota skaista sieviete ar mazliet skumju smaidu.
Jaunā krustneša lūpas nodevīgi iedrebējās, viņš kaut ko nomurmināja lejasvācu mēlē.
— Sumpurnis saka, ka tā esot viņa māte, — Dabris izsmejoši teica.
Sirmais vācietis nikni paraudzījās radiniekā; tas sakoda zobus, taču naidpilno skatienu no ienaidnieka nenovērsa, un Ingus raudzījās viņa acīs kā zajā spogulī.
Tad uzmeta ķēdīti ar plāksnīti viņam kaklā un aizžņaugtā balsī teica Dabrim:
— Saki viņiem, ka tie ir brīvi un var iet, kurp vēlas.
Dabris apstulba. Zemgaļi sāka kurnēt.
— Atlaid viņus! — Ingus cieti atkārtoja, un zem viņa pavēlošā skatiena Dabris saminstinājās, tad nosmīkņāja:
— Atlaidīsi, es jau neko. Tavi karakalpi arī klausīs, bet citi zemgaļi tik un tā notvers un piebeigs, nekur tālu šie netiks… Un šāda žēlsirdība nav arī tāda vīra cienīga, kurš sīvā cīniņā nokāvis ordeņa komturu.
— Ņem tad viņus līdzi! — Ingus teica un uzlēca zirgā. Dabris apmierināts nogrudzināja, un karakalpi aizveda gūstekņus pie vezumiem…
Pēc divu dienu pārgājiena, kad Lielupes pusē aiz mežu galotnēm slīdēja nokaitusi sarkana saule, zemgaļu skatieniem pavērās uzkalnā guļošā Sidrabes pils.
Viņi priecīgi sasaucās un paskubināja zirgus. Un arī Ingus sirds, nez kāpēc līksmē salēkusies, pukstēja ātri un nepacietīgi, kaut arī viņu neviens taču tur pilī negaidīja.
Karaspēks un vezumi ar laupījumu un ievainotajiem tuvojās priekšpilij, un rēns vējiņš atnesa svaigi cirstu koku sveķaino smaržu; pirms pusgada krustneši bija
nopostījuši pils-sētu, taču tagad tā tikpat kā jau bija atjaunota.
Virsaiša pulciņš atšķīrās no karaspēka virtenes, aiz- auļoja uz pili un, iedrasējis pils-sētā, kurā atradās dzīvojamās ēkas, saimniecības celtnes, pievaldīja zirgus.
Karavīrus sagaidīja klusums.
Virsaitis Rameks piejāja pie pils vārtiem, taču tie bija ciet.
Viņš pārskaities sauca, lai verot vaļā, taču neviens neatsaucās.
Rameks nolēca no zirga un sāka dauzīt masīvos ozolkoka vārtus. Tad otrpus sadzirdās balsis — un uz augstās baļķu sienas pabāzās kāds sariem apaudzis vīrs un klusēdams raudzījās virsaitī.
— Atver, suns! — virsaitis uzkliedza.
Vīrs nozuda.
No dusmām virsaiša piesārtušajā sejā kā otas triepieni iezīmējās bālas rētas.
Dziļā klusumā ieslīgušajai pilij ķērkdams pārlidoja krauklis.
Un tad uz pils aizsargvaļņiem un torņos izslējās apbruņoti zemgaļu karavīri. Starp tiem bija arī labieši, ar kuriem ēsts pie viena galda, plecu pie pleca cirsts ienaidnieks. Tagad viņu acis ar bailēm, neuzticību un ienaidu raudzījās tur lejā uz saviem brāļiem, kuri plūda pils-sētā un apjukuši tur drūzmējās, nevarēdami saprast, no kurienes piķa dvaka, līdz apjēdza, ka tas tika vārīts — viņiem.
Tad Rameka vīrus pārņēma naids, viņi, zobenus vicinādami, kliedza lāstus un, ja vien tiktu klāt, būtu sakapājuši tos, kas klusēdami stāvēja uz vaļņiem un torņos.
Ļaudis uz vaļņa sakustējās, izbrīvēdami vietu tuklam vīram ar vairākām pazodēm.
Viņš pacēla roku, lūgdams uzklausīt, un klaigas pils-sētā noklusa, un Rameks dziļās sāpēs nočukstēja:
— Brāli…
Un Gaidis nodrebēja, šajā vārdā sadzirdēdams visu, ko Rameks varētu teikt. Kā tad tā, viņš varētu teikt, tu, mans brālis, no vienas miesas un asinīm, kauls no kaula, tu, kam esmu bezgala uzticējies, kas paliki pilī, lai turētu paklausībā tos, kuri nostājās pret mani un negribēja doties kaut un apsirot krustnešus tālu no pils, — tagad arī tu nodod mani kā Kains Ābelu tajos kristiešu stāstos, kurus es negribu zināt, bet kuros tu allažiņ esi ieklausījies ar vērīgām ausīm.
— Brāli?! — Rameks klusumā atkārtoja.
Ko es gribēju vēstīt, Gaidis pūlējās atcerēties, es jau to biju izdomājis, tas man bija prātā, es to pastāvīgi atkārtoju vēl un vēl, bet nu pēkšņi esmu aizmirsis … Brālis mani nesapratīs, viņš tik un tā mani nesapratīs — un tie citi arī tur lejā, viņi neticēs, ka man ir taisnība… Vai Jēzus krusts ir tik smags, un, ja ir, kā to panest man?
Un Gaida domas sajuka, viņš sāka izmisumā elsot, bet drīz vien saņēmās un, atbalstījies pret blakusstā- vošā karavīra plecu, izstāstīja, ka krustneši pakļāvuši apkārtējos novadus un tās ciltis, kas nav gribējušas pakļauties un kristīties, iznīdējuši ar zobenu un uguni. Vien viņu Sidrabe vēl esot brīva. Un vienīgais glābiņš izdzīvot esot pakļauties pārspēkam. Tā viņi izlēmuši.
Kāds grezni ģērbies sirmgalvis no vaļņa uzsauca:
— Ai, Ramek! Tu esi drosmīgs un karstgalvīgs — un tie, kas devās sirojumā, tādi paši. Jūs domājat par šodienu. Bet mēs, sirmie vīri, un arīdzan tavs brālis prātā paturam arī nākotni.
— Mans brālis?! — virsaitis ierēcās un, zobenu izrāvis, svieda to Gaidim uz vaļņa. Dzelzs nošķindēja pret augsto sienu un nokrita atpakaļ dubļos. Rameks paķēra zobenu un ņēmās cirst pils vārtus. Tie izturēja pat baļķu triecienus, kur nu līdzēt ar zobenu!
Rameka vīri nokāpa no zirgiem un, virsaiša pavēli negaidīdami, gatavojās aplenkumam.
— Brāli! — Gaidis izmisumā sauca. — Tu taču nepieļausi, ka zemgaļi apkauj cits citu!
— Vilkacis tu, nodevējs! — Rameks vaidēja. — Tu pārdod mūs. Tu un tev līdzīgie. Pārdod, lai saglābtu savu varu un nolādēto mantu!
— Nav tiesa, nav tiesa! — Gaidis sauca pretim. — Mums jābūt kā zālei, kad viesulis iet pāri. Stiebri pieplok pie zemes un pēc vētras atkal spirgti izslējās pret sauli.
— Nekad! — Rameks, niknumā trīcēdams, pagrāba dubļu sauju un svieda brālim. Tā sašķīda pret krūtīm un iešļakstījās sejā.
,v — Lokies līdz zemei! — virsaitis kliedza. — Tas bija iesākums. Beigu beigās dubļos iemīdīs tevi visu!
Pils-sētā zemgaļu naids meklēja tūlītēju izeju, un kāds pamanīja jaunā labieša Guņa gūstekņus, kuriem citkārt neviens nebūtu uzdrīkstējies pieskarties. Tagad abus vāciešus aizrāva pils vārtu priekšā.
Rūsganbārdis Dabris un citi Guņa karakalpi centās tos atgūt, bet lielās nelaimes un briesmīgo dusmu priekšā kārtu atšķirības bija aizmirstas; viņus vienkārši atstūma sānis.
Ingus izrāva zobenu un metās burzmā. Viņam šķita, ka jaunā krustneša nāve būs arī viņa nāve; reiz jau bija licies, ka tas ir viņš, Ingus, kas tur kā nomocītais zemgaju izlūks gul Lielupes krastā, un tagad vēlreiz atkārtosies tas pats.
— Viņš nedrīkst mirt! — īgnus kliedza, bet neviens viņā neklausījās. Dabris sagrāba Ingu, un tas locījās kā čūskulēns, kliegdams: — Viņš nedrīkst mirt, viņš nedrīkst mirt! — bet spēcīgais vīrs turēja puisi stingri un saudzīgi, kā jau pavēlnieku, kuram uznācis acumirkļa vājprāts, turēja un vaļā nelaida, lai kā Ingus lūdzās un viņu lādēja.
Sirmais krustnesis apjauta, ka pēdējā stundiņa situsi. No lepnā nicinājuma vairs nebija ne vēsts. Rokas piepeši tapa brīvas: veca karotāja viltībā viņš bija pamanījies laikus atslābināt saites. Viņš pakampa no ze-, mes baļķēnu un, piepūlē iesēcies, sagrieza ap galvu. Zemgaļi atsprāga, tikai kāds neveiklāks karotājs kaukdams vārtījās pa zemi ar pārsistu kāju. Krustnesis, saņēmis no aizmugures triecienu ar vāli, nošļuka uz ceļiem. No augšas ļaudis brēca, lai nekaujot, kad krustnesis ar pārdabisku spēku izslējās un spēra dažus soļus, tad sabruka. Viņam tūlīt nocirta galvu.
Jaunajam krusta karotājam zemgaļi pārgrieza ādas siksnas, ar kurām bija sasietas rokas, norāva bruņas un pašu iegāza dubļu lāmā, bet Dabris, lūgdams piedošanu, aizspieda Ingum muti, bīdamies, ka viņa lāstus kāds varētu izdzirdēt un nodomāt, ka puisis ir ar tiem tur augšā.
Dūšīgs zemgalis atvēzēja šķēpu un no visa spēka ietrieca jaunekļa vēderā. Izdūries cauri, šķēps pienagloja viņu pie zemes. Vācietis briesmīgās sāpēs locījās, ar rokām aptvēris šķēpa kātu, un no mutes lauzās gār- dzieni un sārtas putas. Kāds novicināja zobenu…
Ingus sašļuka Dabra rokās.
— Nevajag tā, labieti, — rūsganbārdis čukstēja.
— Ļaužu sāpes ir taisnīgas — un dusmas arīdzan. Un dievi ir mūsu pusē, kaut arī nez kāpēc mūs pametuši.
Ļaudis uz vaļņiem stāvēja kā sasaluši. Tad tas pats grezni ģērbtais sirmgalvis, gredzenotās rokas žņaudzīdams, sauca, lai Rameks ar karapulku ātrāk dodoties projām, ka Sidrabes sūtņi droši vien jau esot Jelgavas pilī, kur pavēstot novada lēmumu atdoties vācu rokās.
Nogalinātajiem krustnešiem neviens vairs nepiegrieza vērību; ar savu nāvi viņi uz brīdi bija samierinājuši Rameka karavīrus ar tiem tur augšā.
— Zemgalim neklājas skumt par suņu nāvi, la- bieti! — Dabris teica, atlaizdams Ingu. — Tā ir mūsu zeme, kuru viņi nāk laupīt un pakļaut.
Ingus piegāja pie jaunā krustneša, kura nāvi nebija varējis aizkavēt, un noslīga uz ceļiem. Viņš raudzījās plati ieplestajās zaļganajās acīs, kas ugunskuru gaismā vizēja dzīvīgas, un likās, ka viegli pavērtā mute vēl elpotu. Mēs taču nogalinājām ienaidnieku, Ingus domāja, bet pašam pa vaigiem ritēja asaras, mēs nogalinājām manu ienaidnieku, mēs nogalinājām Marka, Džīnas, Marvīna ienaidnieku, un žēluma manī nedrīkst būt, jābūt tikai taisnībai un naidam un itin nekam citam, Ingus izmisis centās sev iestāstīt.
Jaunais krustnesis gulēja dubļu un asiņu lāmā, rokas bija atlaidušās no šķēpa kāta, pirksti krampjaini savilkti, it kā mirušais vēl tvertu prombēgošo dzīvi, un sejā bija sastindzis tāds kā izbrīns par šo pasauli, pret kuru nekas ļauns viņam nav bijis. Bet tā nu iegrozījušies notikumi, gadījies piedzimt šai laikā, tā nu iznācis, ka no dzimtās Lībekas ar tēvoci atklīdis pagānu zemē un šeit arī paliks, neviena nepazīts, pat viņa vārdu neviens nezinās, un ne tēvs, ne māte un māsas nesaņems vēsti, kur guļ viņu dēls un brālis, un tie, kas zinās, nekad nepastāstīs viņa mātei skaistajā Lī- bekā, kur guļ viņas dēls, jo guļ viņš svešā zemē, un tiem, kas dzīvo šai zemē, viņš ir nīstams, bet viņa māte liek baznīcā svecītes, izlūdzoties Visaugstā žēlastību savam vienīgajam dēlam, kuram tā vairs nav vajadzīga, jo guļ viņš dubļu lāmā, stiklainām acīm raudzīdamies un tomēr nekā neredzēdams, raugās acīm, kuru maigais skatiens bija ielūkojies tirgotāja Mirbaha daiļajā meitā, bet viņš devās slavas cīņā pret pagāniem, gaismas cīņā pret tumsu un pievīlās, jo ne gaismu atnesa, ne ari pats to šeit atrada, un vēl ilgus gadus skums viņa labā māte, kurai tagad trīsdesmit četri gadi, bet kurai liktenis lems nodzīvot septiņdesmit deviņus un kura allaž domās, ka dēls tikai aizmirsis viņu un aizmirsis daiļo Mirbaha meitu un dzimto pilsētu, un atradis laimi svešā pusē, taču viņš ir dzīvs un tāds dzīvs, kāds aizgāja līdzi tēvocim, tad arī paliks viņai šos atlikušos četrdesmit piecus gadus, viņas bezrūpīgais, drosmīgais un labais dēls, bet Anhena apprecēs birģeļa atvasi — un viņiem būs bērni un tiem atkal bērni, vienīgi tālajā pagānu zemē pāri laukam kādreiz ies arkla lemesis un uzgriezīs vagas virpusē kādus kaulus, arājs pielieksies un nopētīs, tad paspers sānis, un lemesis griezīs tālāk lekno zemi, kur maizei būs augt, un tikai Anhena dažreiz sapnī redzēs kādu jaunekli un pamodusies nevienam to nestāstīs, un, kad nomirs arī viņa un tiks guldīta dzimtās puses svētītajā zemē, neviens vairs neatcerēsies, ka tāds jaunekiis kādreiz dzīvojis, vien zelta plāksnīte ir palikusi, kur vienā pusē mūsu Kungs Pestītājs, Jaunava Marija, Jānis Kristītājs, kuriem vajadzēja sargāt jauno krustnesi no Jauna, un otrā pusē viņa labā māte, un tāda tā paliks arī pēc gadu simtiem uz plāksnītes, kuru Ingus pacēla no dubļu un asiņu lāmas, un neviens vairs neatminēs sakarību starp zelta plāksnīti, māti ar madonnas smaidu, skaisto pilsētu Lībeku un kādiem satrūdējušiem, derdzīgiem kauliem, kuriem nebūtu jāpūst šai laukā, kuru šķel arkla lemesis agrā rīta stundā, kad pasaule mostas jaunai dienai…
Četras dienas virsaiša karadraudze pavadīja pils- sētā, un virsaitis nevarēja izšķirties. Aiziet? Ieņemt pili? Asinsupe plūstu šaipus sienai, plūstu tai pusē, un tajā līksmodami bradātu krustneši dzelzs zābakos.
Visu sirdīs kā smags akmens gulēja Gaida vārdi:
«… Raktes, Dobeles, Tērvetes pilis, mūsu cilts patvērums un spēks! Kur tās ir? Naktīs mēs redzējām liesmas, kas cēlās debesīs 110 pilskalniem, redzējām cilvēkus apmetņos, uz kuriem bija krusti, kas plandījās liesmu atblāzmā. Un dzelzī kalto cilvēku rokās bija sarkani zobeni, no kuriem pilēja zemgaļu asinis. Kad ausa rīts, atlidoja vārnas un izknāba mirušajiem acis, un pelni no spārnu vēdām atlidoja līdz Sidrabes pilij. Ai, zemgaļi, kas gaida mūs?»
Starp Rameka karavīriem klīda pils sūtņi. īpaši viņi centās pārliecināt labiešus, līdz ar kuriem paliktu arī to saimes lielākā daja. Ložņāja arī ap Ingu un visvisādi pierādīja, ka viņu pusē ir taisnība. Esi tāds kā mēs, Guni, drosmīgais labieti, — un tu celsies godā un slavā! Krustneši nemaz nav tik briesmīgi, par kādiem tiek turēti, jo ir taču gluži dabiski, ka viņi ar zobenu un uguni vēršas pret tiem, kas viņu ienaidnieki. Tā dara visi. Arī zemgaļi paši ir devušies sirojumos uz svešiem novadiem, kāvuši un laupījuši… Jānoliec galvas, labieti Guni, jānoliecas pārspēka priekšā, un vai tad tev grūti tās dziesmas, ko prasa viņi, skaļi dziedāt, bet sirdī turēt ticību senču dieviem un pavardiem?
Bet rūsganbārdis Dabris un citi runāja pretējo. Esi tāds kā mēs, lepnais un brīvais labieti Guni, esi tāds, jo taisnība ir mūsu pusē! Nevar noliekt galvas verdzības jūgā, cerot, ka sirds paliks neskarta. Pa pilienam vien tur sasūksies verga domas, un drīz šķitīs, ka tā arī ir labi un pareizi, jo citu domu sirdī vairs nebūs kā vien pazemība, lišķība, vēlme izkalpoties. Ir jāaiziet, jāpamet senču pavardi un dievi un jāpastāv, lai arī pārvēršoties citos ļaudīs, dievos, tikumos; tikai tādu iespēju devis nežēlīgais liktenis tiem, kas grib būt brīvi, un tikai tāda ir cilvēka cienīga dzīve viņa bērnu un bērnubērnu vārdā, kuriem brīvība nebūs pasaku vārds, bet gaiss, kuru tie elpo…
Tad kādā stundā, kad pār Sidrabes novadu ausa palss rīts, zemgaļi devās ceļā.
Pils-sētā palika tikai riteņu dangas un pakavu nospiedumi.
Aizceļotāji pameta pēdējo skatu uz Sidrabi, ilgu, ilgu, jo zināja, ka to nekad neredzēs. Arī bērni un bērnubērni neredzēs. Varbūt kāds atceļos līdz šai zemei, bet tā vairs nebūs viņu zeme. Viss būs aizmirsts, vienīgi paaudžu pārmantotajā atmiņā uz mirkli kaut kas uzplaiksnīs kā rūsa pēc negaisa, bet maz ko pastāstīs, jo šīs šodienas vietā stājusies cita šodiena.
Bet virsaiša brālis Gaidis stāv uz pils vaļņa. Šais dienās nosirmojušie mati plīvo vējā, un pār iekritušajiem vaigiem rit asaras.
— Brāli, mans brāli! — viņš sauc. — Piedod man! Un jūs visi arī, kas šodien spļaujat man sejā. Mirt ir viegli. Aiziet ir viegli. Grūti ir pazemīgi noliekt galvu. Bet aizgājušie nekad savā dzimtenē neatlieksies pilnā augumā. Ak, brāli! Šī zeme ir mūsu, un mēs esam šī zeme! Mirdami šeit, mēs atjaunojamies — un tāpēc esam mūžīgi. Brāli, mans brāli! Ieguvis brīvību, tu pazaudē sevi!
Bet zemgali aiziet.
Ingus pamudina zirgu un vientuļš jāj projām.
Kad viņš atskatās, krustneši ir klāt. Jelgavas komturs pavēl Sidrabes pili nodedzināt. Daja palikušo drīkst atsākt dzīvi uz krāsmatām, bet daļai jāapmetas pie Jelgavas. Drošs paliek drošs, īsti uzticams taču nav neviens, daudz ko var runāt viņu mēles un glaimīgus smaidus starot sejas.
Kad no Sidrabes izdzīts pēdējais zemgalis un tukšajās telpās nedzirdama klejo viņa elpa, pils uzliesmo reizē no četrām debespusēm.
Ingus aptur zirgu un asiņainās gaismas atblāzmā ierauga kādu vīru, kuram liesmas met dīvainu atspulgu tumšajās acīs. Tas ir kāds vācietis, pa druskai karavīrs, pa druskai mūks, kurš piekopj tam laikam retu nodarbošanos — pieraksta to, kas bijis un ir. Viņa vārds ir Geverhards. Viņš raksta hroniku pantos, kurā starp daudziem notikumiem pavēstīs arī to, kā bojā gāja pēdējā brīvā zemgaļu pils.
Semigallia. Anno Domini Ī290.
Geverhards atiet no uguns versmē sprakšķošās un gaudojošās pils — un vēl četras rindas sasaistījušās:
,.. gein Litto\ven sie kerten hin. Daz was vil gar ir urigewinf daz sie ein vremde lant erkurn: ir erbe sie da mite verlurn. [2]
Ingus paskubina zirgu, tas paklausīgi sāk rikšot. Kurp doties, Ingus nezina. Zina tikai to, ka ir svešs gan tiem ar krusta zīmi un apmetņiem, gan tiem, kas palika uz Sidrabes krāsmatām, gan tiem, kas aizgāja svešumā.
Sen dūmainās upuru birzīs dūmakas nav, sen kapu kopiņas grimušas zemē. Tik tikko sadzirdams senatnes sauciens ir palicis, tas aizķēries ozolos un sēru bērzos un ieskanas dažkārt no saplaisājušiem zvaniem.
Vārdi vien runā par jums, aizgājušajiem, un kādas dziesmas par jums, palikušajiem, 1111 kas zina, ko rādīs likteņa tīkls, kuru dievi metuši jomā, kad saule riet? Kas sapīsies stingrajos valgos, un kas izies svētīts cauri tā acīm?
Ingus jāj projām. Aiz muguras paliek sarkanbaltās liesmās vaidošā Sidrabes pils, un kāda citplanētu civilizācijas izsūtītā kosmiskā zonde fiksē to kā mīklainu signālu, kas aicina uz saprašanos.
Ingus jāj projām, un kaklā viņam zelta plāksnīte, • kuras vienā pusē Jēzus Kristus un ceļos nometušies Jānis Kristītājs un Jaunava Marija, bet otrā — skaistā Lībekas sieviete ar madonnas smaidu, kura gaida savu vienīgo un labo dēlu un katru svētdienu liek svecīti pilsētas lielākajā domā — un tā četrdesmit piecus gadus no vietas: katru svētdienu vienu svecīti —, un gaida, gaida, gaida, bet ar Lielupes zemienes smiltīm sajaukušās tā jaunā zemgaļa pusapdegušās miesas, kas bijis tik līdzīgs viņas dēlam, kura zaļās acis stiklaini veras svešajās debesīs virs svešās zemes, ,un Ingus jāj projām, būdams līdzīgs viņiem kā ūdens lāse, jāj projām un vairs neatskatās…