«Spāres acs» meklētājs Bendžo ar savu Arkādiju bija aizceļojuši uz laimīgo Hellādu, bet Džīna, Marvīns un Ingus devās uz upi, kur cerēja atrast Marku un Zvēru cilvēkus.
Saule svelmēja nežēlīgi, gaisā ne mazākās dvesmi- ņas. Debesis vairs nebija zilas, bet gan dzeltenīgi dūmakainas. Abpus ceļam pletās labības lauki, un no vārpām drausmīgajā karstumā pakšķēdami bira graudi.
Ceļotāji bija sasvīduši, noputējuši, slāpēs nomocījušies. Viņi kustējās kā sabojājušies roboti, kājas tikko vilkdami. Marvīns steberēja pa priekšu. Blakus viņam ņipri soļoja halucināciju radītais tēvocis Oto, šņaukdams savu pīles knābim līdzīgo degunu un līdzjūtīgi tarkšķēdams:
— Nabaga veco Marvīn, vajadzēja nu ar vakarnakt lakt to nolādēto liķieri — tagad mēle kalst un līp pie aukslējām, sirds streiko, galvā spiež, elpas arī nav.
— Jā, — Marvīns nošļupstēja, — tev taisnība. Nolādētais alkohols!
— Taču! — tēvocis Oto iesaucās, pasviezdams gaisā roku ar kūpošo cigāru, un viņa platā vardes mute pavērās smaidā. — Cik brīnum jauki tu jūties, kā visa pasaule, plaša un gaiša, paveras tavā priekšā — tieši tāda, kādu pārveidot un darīt labāku tu ar saviem draugiem esat nākuši!
— Kā tad! — Marvīns vārgi iesmējās un uzsita tēvocim pa plecu. — Šodien gan tā pasaule kļuvusi vēl sūdīgāka, nekā bija iepriekš.
— Nebēdā! — Oto teica. — Per aspera ad astra!
Priekšā, priežu ieskauts, gulēja ezeriņš, apaļš kā
reņģes acs.
Aiztenterējis līdz krastam, Marvīns iegrūda ūdenī pārkarsušo galvu un skaidri sadzirdēja, ka tā nočūkst. Padzērās un atkrita sūnās.
Tēvocis Oto bija pazudis.
Pēc brītiņa atvilkās Džīna un Ingus. Ne vārda neteikdami, abi likās ūdenī ar visām drēbēm.
Jāpagaida, kamēr viņi atgūs sajēgu, nodomāja Marvīns, izvilka «Becher Liqueur», izķemmēja atliekas un ar slaidu vēzienu ielidināja pudeli tuvējā krūmājā.
Atskanēja stikla šķindoņa un mežonīgs bļāviens.
Marvīns apstulba.
Nošvīkstēja zari, un no krūmiem izdrāzās punduris Verituss, vilkdams sev līdzi maišeli, kurā šķindēja stikla lauskas. Viņa acis sašutumā zibeņoja.
— Tul — viņš kliedza. — Tu, vardarbi, — kā tu uzdrīksties mest ar pudeli brīvam cilvēkam?!
Sporta cepurīte ar uzrakstu «Tallina», tā pati no- skrandusī raibā žakete… Meža stiga, nakts. Laimes un Brīvības, Vienlīdzības un Brālības, Patiesības un Taisnības meklētājs!
— Neklaigā un piesēdi! — Marvīns teica. — Es tevi atceros.
— Arī es tevi pazīstu! — punduris atcirta. — Kaut gan atmiņas nav diez cik košas.
— Kā saka krievu tautas paruna: «Kas vecu piemin, tam aci ārā!» Labāk pastāsti — kā tev pa šo laiku klājies, vai atradi to, ko meklēji?
— Nē, — Verituss strupi atteica un, apsēdies uz ciņa, pakratīja maišeli. — Vai, pusi pudeļu tu noteikti esi sadauzījis. Un tikai tāpēc, ka neievēro V. Igo teikto, ka viena cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas otra. Tu ar savu neapdomīgi mesto pudeli pussolīti iekāpi manā brīvībā — un, lūk, rezultāts!
Punduris izbēra no maisa lauskas, taču starp tām bija trīs četras veselas pudeles.
— Neraugies uz dzīvi tik pesimistiski, — Marvīns teica.
— Kā citādi lai raugās? — Verituss nošņāca.
— Skaties uz dzīvajām pudelēm.
Pundura robustajā sejā ar skumjajām acīm pavīdēja smaids, un viņš Marvīnam izstāstīja par saviem klaiņo- jumiem.
Pēc būtības viņa stāsts bija ļoti līdzīgs jau Bendžo teiktajam. Neizpratne, izsmiekls, atklātas ņirgas un neticība tam, ka Veritusa meklētais baltajā pasaulē patiešām ir sastopams un nav tikai sapņotāju vai garīgi slimu cilvēku iztēles auglis.
— Un tad manās smadzenēs patiešām kaut kas samežģījās! — Verituss nikni uzsita ar dūrīti pa ceļgalu. — Es kļuvu par atturības sludinātāju.
— Kaut kas traks! — Marvīns pārsteigts iesaucās.
— Jā, jā! Es iedomājos, ka ceļš uz personības brīvību ir atturība. Daži gan centās iestāstīt, ka pati nedzeršana nozīmējot nebrīvi, jo tad cilvēkam kaut kas tiekot aizliegts. Citi uzskatīja, ka pati izvēles brīvība — dzert vai nedzert — jau esot īstā brīvība. Tad saradās vesels pūlis, kas arī gribēja iegūt personības brīvību, bet tikai caur brīvu izvēli dzert. Tad nez no kurienes salasījās varza tādu, kas sludināja, ka patiesi brīvi esot vienīgi tie, kas par «dzert vai nedzert» vispār nediskutē, bet ļaujas zemapziņas diktātam… Šis grupējums sāka nodarboties ar sirreālistisko mākslu, un, tiklīdz par to uzzināja citi, kā sēnes pēc lietus uzdīga visādi pulciņi un biedrības, kuru locekļi vienu brīdi bija skaidrā, otru — pillā, un visi sacentās, ar milzu aizrautību gudrodami dažnedažādus lozungus un saukļus, uz velna paraušanu rīkoja sofistiskus disputus ar demagoģijas un puspatiesību piedevām, bez mitas pļāpāja par demokrātiju un sociālo taisnīgumu, vienādām tiesībām un… Vārdu sakot, es no tā visa tiku pavisam stulbs.
— Ka gan citādi, vecais draugs, — sacīja Marvīns, kuram Verituss sāka kļūt simpātisks, — ja pat desmit procentiem no tā, ko viņi tur sarunāja, droši vien nebija ne mazākās jēgas.
— Varbūt, — punduris piekrita. — Taču tas vēl nekas! Iedomājies, atturībnieki un dzērāji sāka gatavoties asiņainam karam. Par laimi, dzērāju partijas biedri nekādi nespēja savākties nopietnai kaujai, tāpēc tikai provocēja atturībniekus pret sirreālistiem, kas ar savām zemapziņas plūsmām esot tie īstie gaisa jaucēji. Taču tie godīgi cīnīties negribēja, bet gan piekopa partizānu kara metodes un sūtīja «piektās kolonnas» uz pārējiem grupējumiem, lai jezgu saceltu vēl lielāku. Un mani, Marvīn, mani.,, — Veritusa krunkainajā sejā ievilkās ciešanu rievas. — Mani kā Brīvības un Patiesības apustuli, aiz kājas piesietu, vadāja viena partija, saukdama, ka brīvais gars esot vienīgi tās rindās, bet tad atkaroja vai gluži vienkārši izzaga kāda cita partija, kurai es nu savukārt kļuvu par karogu. Un tā tas turpinājās bez gala, līdz bezpartejiskie, kuriem bija apnikušas visas šīs jukas, izveidoja jaunu partiju, kuras pamatpro- gramma bija mīļā miera labad sist visas citas partijas bez izņēmuma, bet Brīvības un Patiesības apustuli ielikt putnu būrītī uz mūžīgiem laikiem un piekārt virs izpildkomitejas durvīm, lai reizi par visām reizēm būtu skaidrs, kam visos jautājumos īstā teikšana… Taču man laimējās aizbēgt…
Verituss smagi nopūtās un, izkašņājis nelielu bedrīti, apraka tajā stikla lauskas.
Marvīns vēroja, kā ezeriņa pretējā krastā bezrūpīgi plunčojas Džīna un Ingus, un arī viņam sagribējās nopeldēties, jo tieši pašlaik iedarbojās liķieris. Vilkdams nost sandales, Marvīns pundurim teica:
— Raibi tev gājis, mīļais draugs, toties tagad esi guvis uzskatāmu pierādījumu, ka nevar dzīvot sabiedrībā un vienlaikus būt brīvs no tās.
— Jā, — punduris skumji piekrita, bāzdams maišelī veselās pudeles. — Godīgi sakot, es mazliet paeksperimentēju. Gribēju pēdējo reizi pārliecināties, ka tā saucamo cilvēku sabiedrībā nekad neatradīšu to, ko meklēju.
Tad punduris pasmīnēja tik zīmīgi, ka Marvīnam pa muguru noložņāja skudriņas — Verituss zina kādu ārkārtīgi svarīgu noslēpumu.
Taču sirmgalvis bija rūdīts vīrs. Izlikdamies vienaldzīgs, viņš novilka džinsa jaku, tad nostīvēja džinsus un palika īsās lillā biksēs, uz kuru kreisā sāna Džīna bija izšuvusi iniciāļus «MX».
Punduris neizturēja — pārāk ilgi jau nu bija nēsājis šo noslēpumu sevī.
Viņš pietrūkās kājās, sakrustoja roķeles uz krūtīm un, augstprātīgi paskatījies Marvīnā, jau atvēra muti, taču tālāk netika. No ezeriņa atskanēja Ingus priecīgs bļāviens:
— Veritus!
Puisis, šļakatas šķiezdams, peldēja šurp.
Punduris sajūsmā palēcās divu pēdu augstumā:
— Ingu! Ingu!
Marvīns sapīcis iebrida ezeriņā un laidās peldus.
Lai viņi savstarpējās simpātijas un «kas, kur, kā?» noskaidro bez manis, viņš domāja. Vai katrs saulesbrālis Ingum draugs. Puisis nemaz nedomā par savu reputāciju. Pašlaik tas viņu, protams, neuztrauc, bet kādreiz atspēlēsies. Mietpilsoņiem un snobiem sevišķi lieliska atmiņa uz cilvēkiem, kas par viņiem labāki. Par tiem viņi atceras katru greizāko sīkumiņu un izpūš no mušas ziloni.
Marvīns apgriezās uz muguras.
Virs galvas, priežu vainagu spilgtā zaļuma ieskauts, pletās debess aplis, un sirmgalvis piepeši sajuta ar visiem maņu orgāniem, kā visapkārt elpo plašā, reibinoši skaistā pasaule, un viņu pārņēma tādas dzīvības alkas, ka viņš gandrīz nogāja dibenā.
Sarijies ūdeni un sprauslādams, Marvīns jau gribēja peldēt krastā, kur kā sarkans biz-biz-mārenis «Adidas» sporta biksītēs ar punduri Veritusu runājās Ingus, tad pārdomāja un atgūlās no jauna uz muguras, aizīrās sānis, kur krastmalā Džīna izgrieza no savām un Ingus virsdrēbēm ūdeni, izkāra uz zariem žāvēties.
Nodziņusies jau tu esi, vabolīt, Marvīns domāja, vērodams kailo meiteni, bet vēl joprojām skaista, visskaistākā no visskaistākajām, kaut gan nesaprotu, kāda velna pēc man bija vajadzīgs, lai tu būtu tik skaista. Vai visiem mums nebūtu labāk, ja tu tur stampātos kā tāda resna, ļumīga govs? Ak, nē, sirmgalvis tajā pašā mirklī atjēdzās, paliec vienmēr tāda, kāda esi, bez tevis es būtu pazudis, ai, tu, kas radīta tai senajai, viltīgajai kašgariešu dejai, niknās lapsenes skurbinošajam un kaislīgajam, vājprātā dzenošajam lidojumam. Marvīna atmiņā sāpīgi uzplaiksnīja nakts uz šosejas, kad šī zelt- ādainā meitene ar žilbinoši baltajiem zobiem un sārtajām lūpām, smaržodama pēc zemenēm un koriandra, bija alkaini piekļāvusies viņam un čukstējusi: «Vēlies, lai es tev nodejoju «lapsenes deju», nu vēlies taču, mīļais, vēlies…» Bet viņš bija Džīnu atgrūdis.
Lai! Marvīns sakoda zobus: lai liesmas aprij visu, kas aiz muguras, mūsu ceļš ved tikai uz priekšu, un mēs. nepiederam paši sev…
Ingus bija notupies uz ceļiem, tāpēc pašlaik bija ar punduri vienādā garumā.
— Ja «jā», tad «jā», ja «nē», tad «nē»! — Verituss runāja, raudzīdamies puisī. — Tāds ir mans princips. No tā, ko tu man pastāstīji, es saprotu, ka arī tu šeit neesi laimīgs. Un tu esi viens no retajiem kārtīgajiem deģener… tas ir, cilvēkiem, kuru dvēseles vēl ir šķīstas. Tāpēc es saku «jā»! Es tev piedāvāju Brīvību un Vienlīdzību, Brālību, Patiesību un Taisnību, kas vienlīdz pieder visiem!
Tas ir jauki, Veritus! —- Ingus gaiši pasmaidīja. — Taču pagaidām es maz ko saprotu.
— Tad klausies!
Un Verituss iesāka skumjo stāstu par punduriem, kuriem sirmā senatnē, kā vēsta platīna plāksnītēs iegravēti — tagad jau krietni padzisuši — raksti, bija apnicis dzīvot uz savas dzimtās planētas Tau-Sigmas:
— Velns viņu sazina, kāds dullums maniem senčiem bija uznācis, par to rakstos nekas nav teikts, bet viņi sākuši sūtīt izlūkzondes uz visām Visuma malām, kamēr uzdūrušies planētai, kura vēlāk nosaukta par Zemi. Viņiem licies, ka brīnišķīgāka planēta par Zemi nav iedomājama. Viņi kāpuši kosma kuģos un lidojuši prom no laimīgās Tau-Sigmas, kurā, kā var spriest pēc teksta uz platīna plāksnītēm, dzīves apstākļi bijuši daudz labāki nekā uz Zemes. Tātad kaut kāds iemesls aizceļošanai ir bijis. Šeit nonākuši, senči pirmām kārtām iznīcināja liecības, kas atgādinātu, ka mūsu pirm- dzimtene nav šī planēta. Tikai pašiem gudrākajiem un viedākajiem prātiem tika uzticēts glabāt zināšanas par pagātni un slepenībā nodot tās no paaudzes paaudzē. Un te izpaudās senču dižā gudrība, jo visu paredzēt tik tiešām nevienam nav lemts!
Veritusa seja savilkās krunkās, acīs iemirdzējās asaras, viņš uzmeta Džīnai un Ingum žēlu skatienu.
— Tā nu tas bija, velns parāvis, ka Saules radiācijas ietekmē sākās mutācija. Visharmoniskākās būtnes Visumā nenormāli stiepās garumā un pletās platumā, un rezultātā no punduriem izveidojās pašreizējā cilvēku cilts. Jā, kvantitāte vienmēr apri j kvalitāti, un tā nu šie prātā nabagie mutanti ir ieņēmuši galvās, ka tieši viņi ir Zemes zieds, gudrākie un harmoniskākie evolūcijas veidojumi. Kādi rūgti maldi! Jo punduru ideālās īpašības, izkliedētas milzīgo augumu masas kubikcentimetros, zaudēja savu pirmreizējo pozitīvo virzību, tās nomāca negatīvās iezīmes, kuras uz Tau-Sigmas neitralizēja labvēlīgā atmosfēra. Tagad mēs, vienīgais brīnumainā kārtā saglabājies punduru veselīgais atzars, esam nolēmuši, ka jālaižas lapās, jo to, ko jūs, mūsu deģenerētie pēcteči, esat sabrūvējuši, tik viegli neizstrēbsiet ne paši, ne kāds cits!
Ingus klausījās, muti pavēris, jo kaut kas tāds viņam pat sapņos nebūtu rādījies, bet pienākusī Džīna viegli vīpsnāja: liela muiža, ka cēlušies no punduriem! Viņu šajā stāstījumā interesēja pavisam kaut kas cits.
— Un tad kārtējā punduru kongresā mēs pieņēmām lēmumu steidzamā kārtā doties atpakaļ uz pirmdzimteni Tau-Sigmu, kur mierīgā garā būs jāpadomā par to, ka vispār kārtīgi jāpadomā, pirms kaut ko dara. Gadu tūkstošu gaitā mēs bijām uzkrājuši grandiozas bagātības (katrs punduris atsevišķi gan ir nabags, bet kopā mēs esam pamatīgs finansiāls spēks). Likām šos uzkrājumus lietā un ārkārtīgā slepenībā uzbūvējām trīs milzīgus kosmiskos kuģus… Mēs atrodamies tieši tajā Zemes punktā, kas -šonakt būs labvēlīgā stāvoklī pret galaktiku, kurā atrodas Tau-Sigma.
Verituss aizrāvies sāka skaidrot lidojuma tehnisko pusi, bet Marvīns uz muguras peldēja šurpu turpu gar pašu krastu, pārlikdams prātā nupat dzirdēto. Ja Džīna pierunās, viņš domāja, un es labi nojaušu, kas tai žur- ciņai prātā, un Ingus gribēs doties Veritusam līdzi, es neaizkavēšu. Es atrunāju puisi no Hellādas, viņš tagad visu zina un nekad nevarēs sacīt, ka ir rīkojies aiz muļķa prāta. Manis vairs nebūs, un kas tad notjķs? Ja Ingus nav spējīgs lemt pats ar savu galvu, lai tad brauc ellē!
— Draugi, pie velna, uz Tau-Sigmas valda Brīvība absolūtajā pakāpē! — Verituss sajūsmā iesaucās, izslē- jies lepns un dižs. — Es aicinu tevi līdzi, Ingu, un tavu meiteni arī!
— Un mani tu neaicini? — no ezeriņa atskanēja Marvīna ķērciens.
Punduris pat nepaskatījās uz viņa pusi.
— Veritus, labais… — Ingus izmocīja, bet Džīna ar plaukstu aizspieda viņam muti un sacīja:
— Saproti jel, šāds piedāvājums nāk tik negaidīti, ka Ingus vienkārši ir apmulsis. Nav taču nekāds joks tā uzreiz izšķirties un pamest Zemi uz visu mūžu.
— Tev taisnība, — punduris piekrita un paņēma maišeli ar pudelēm. — Tagad mans uzdevums ir izpildīts — es ar mierīgu sirdi varu ziņot, ka šeit ieklīdušie svešinieki nav bīstami. Un tas kārnais avantūrists tur ezerā ne tik!
Verituss nospļāvās uz Marvīna pusi un iešmauca krūmājā, tad pabāza no lapotnes galvu:
— Kad rietēs saule, es atnākšu atkal!
Galva nozuda. Džīna Ingum no mutes noņēma plaukstu.
— Nedusmo, mīļais! — viņa glāsmaini teica. — Tik un tā šādā svelmē mēs tālāk ceļot nevaram, mums jāgaida vakars, un tad jau mēs arī varēsim atbildēt riebīgajam karļikam, ka nelidosim.
— Džīn, — Ingus lūdzoši teica. — Turpmāk manā vietā ļauj runāt man pašam. Es taču neesmu bērns un iu neesi mana mamma.
Džīna iesmējās, noskūpstīja puisi uz vaiga un aizgāja aplūkot žūstošās drēbes.
Marvīns iznāca no ūdens, uzstīvēja džinsus, apāva sandales un ik pa brīdim uzmeta vērīgu skatienu Ingum, kurš turpat, zālītē izlaidies, sauļojās.
— Par ko tu pašlaik domā? — sirmgalvis ieprasījās.
— Es nezinu, — Ingus negribīgi atteica. — Par visu un neko.
Viņš virpināja pirkstos zelta plāksnīti.
Marvīns ielīda krūmājā tajā pašā vietā, kur bija nozudis Verituss. Maiss, ko punduris bija vilcis aiz sevis, zālē iezīmēja tikko pamanāmu sliedi, taču tā bija pietiekama, lai Marvīns pēc desmit minūtēm no priedulāja izkļūtu staigna purva malā. Tur sliede pēkšņi beidzās, itin kā Verituss būtu nogrimis akacī.
Purvā valdīja savāds klusums. Likās, visa dzīvā radība izmirusi. Un te Marvīns ievēroja, ka gan kroplie kociņi, gan sūnas un ciņi, gan melnās ūdens lāmas ir mākslīgi veidojumi no plastmasas, zem kuriem kā paklājs gulēja bieza polietilēna plēve.
Marvīns klusu devās uz priekšu.
Aiz kāda ciņa, ģērbies kirzas zābakos un vatenī uz plikas miesas, gulēja svešs punduris. Viņš bija aizmidzis. Blakus kaujas gatavībā atradās rokas ložmetējs RPK-8. Pret balstu bija pieslieta litrīgā piena pudele, kuras dibenā bija palicis nedaudz šķidruma.
Marvīns piezagās, uzmanīgi paņēma pudeli un pasmaržoja. Tad, daudz nedomādams, salēja Visu sev iekšā, nodrebinājās un, nolicis trauku vietā, devās tālāk.
Augstākā rase, viņš sašutumā domāja, atcerēdamies Veritusa stāstīto, neprot pat kārtīgu kandžu izdzīt, taču redzams arī, ka Tau-Sigma nav vis blefs, tagad tikai kārtīgi jāizprāto, kādu labumu no tā varētu izsist…
Pāržāvusi slapjās drēbes, Džīna nometās zālītē blakus Ingum, nevērīgi paņēma zelta plāksnīti, kas sudraba ķēdītē karājās puisim kaklā.
— No kurienes tev tāda?
— Es jau stāstīju, — Ingus pasmaidīja un glāstoši aplika roku Džīnai ap vidukli. — No Sidrabes pils. Plāksnīte piederēja kādam krustnesim. Viņš tagad ir miris. Nē, viņš jau tad bija miris, — Ingus izlaboja, un viņa seja nomācās.
— Jauka lietiņa.
— Saproti, Džīn! — Ingus atbalstījās uz elkoņa. — Toreiz notika kaut kas savāds. Kad mēs Lielupes krastā ieņēmām vāciešu kara nometni, tad es uzdūros cilvēkam, kurš aiz rokām un kājām bija piesiets pie zemē iedzītiem mietiem. Tas bija zemgaļu izlūks. Viņu klāja apdeguma brūces, viņš bija miris, nomocīts. Man likās, ka es viņu jau kaut kur esmu redzējis. Un pēkšņi es apstulbu. Tas taču biju es, kas tur gulēja miris ar izmisumā ieplestām acīm un sastingušā sāpju kliedzienā sašķobītu muti.
— Tev būs tikai tā licies, mīļais, — Džina saudzīgi teica un atlaida plāksnīti.
— Es arī pašlaik nekā nesaprotu, bet tas patiešām biju es! — Ingus nočukstēja. —■ Un tad pie manis atveda sagūstītu krustnesi. Kaujā viņš bija pazaudējis bruņucepuri, gaišie mati saķepuši asinis, un zaļās acis droši raudzījās manī, tajās bija naids un nicinājums. Un tas atkal biju es. Tā nebija tikai neticami ārēja līdzība, nē! Kad Sidrabes pils-sētā viņu nokāva, tad nokāva mani, tieši to mani, kas esmu es pašlaik!
— Lai kas arī ir noticis, tu esi dzīvs, Ingu! — Džīna izbijusies iesaucās un piekļāvās puisim.
— Dzīvs, jā… — Ingus nomurmināja. — Bet es gulēju tur dubļu lāmā: galva man bija nocirsta, un ugunskura gaismā acis vizēja dzīvīgas, un likās, mute viegli elpo, un rokas bija krampjaini savilktas, it kā es vēl tvertu prombēgošo dzīvi…
Ingus pieskārās zelta plāksnītei.
— Nedomā vairs par to, — meitene nočukstēja. — Mums jāraugās nākotnē. Tau-Sigma…
— Ko mēs tur iesāksim? Mums nav nekādas daļas par punduru zvaigzni tāpat kā viņiem par mums!
— Muļķīti! — Džīna glāsmaini čukstēja un glaudās viņam klāt. — Muļķīti, tur taču būšu es…
— Es tevi mīlu, — viņš nelaimīgs atteica, — bet mums jāpaliek šeit. Marvīnam ir taisnība…
— Marvīns! — Džīnas acis nodzalkstīja. — Ņem vien galvā, ko viņš muld, — un tu kļūsi vēl nožēlojamāks par viņu pašu. Šis nekrietnais pavedinātājs, sa- tīrs, prātu jaucējs; vai tad tu vēl neesi pamanījis, cik viņš ir smieklīgs, ka viņš ir prātā jucis?
— Tu pati pastāvīgi apgalvo, ka mīli viņu.
Džīna atrāvās no Ingus, tad saņēmās un godīgi teica:
— Jā. Esmu mīlējusi un mīlu. Bet tā ir pavisam cita mīlestība nekā uz tevi. Ar viņu es nekad nebūšu laimīga. Viņš vienbrīd ceļ mani vai debesīs, bet citbrīd iemin dubļos. Es vairs negribu tādu dzīvi, man apnicis klīst pa pasauli mūžīgos meklējumos, kuri ne pie kā nenovedīs!
— Es tevi mīlu, — Ingus izmisis teica, — taču mums jāpaliek uz Zemes.
Džīna paraudzījās puisī ar skatienu, kurā bija gan mīlestība, gan naids, un iesaucās:
— Kādēļ tu nekā negribi saprast, kāpēc tu esi tik spītīgs? Lai būtu! Hellāda — tā ir gļēvulīga paslēpšanās pagātnē, to nepieņem tava vīra pašcieņa! Bet Tau- Sigma — tā ir nākotne! Tā pati gaišā nākotne, par kuru nepagurdams pļāpā Marvīns, bet kura, izrādās, sasniedzama jau šodien. Ingu! Jūs taču klaiņosiet pa Zemi, līdz kādā brīdī Marvīns beigts novelsies ceļmalā, bet tu arvien vēl bez jēgas klīdīsi un kādudien sirms un vārgs pārvilksies savā putekļainajā un bezcerīgajā pilsētelē, kurā viss būs palicis pa vecam. Tevi vairs tikai retais atcerēsies, un tu varēsi sēdēt uz soliņa piesaulītē un ar bezzobu muti šļupstēt par pārciesto, par meklējumiem, par kaut kādu labāku pasauli, un neviens tevī pat neieklausīsies, jo tai pašā laikā pa pilsētiņas galveno ielu drāzīsies divi žilbinoši motocikli, uz kuriem aiztrauksies tādi paši drosmīgi un spēcīgi puiši, kas al- kaini dosies izcīnīt nākotni, bet tu ar tukšām acīm redzēsi viņus pazibam garām — un tava dvēsele būs tikpat tukša… Ingu, mīļais! — Džīnas acīs sariesās asaras, bet Ingus vaigā bija ievilkusies rūgta rieva. — Marvīns vienmēr atkārto, ka neapmierinātība ar šodienu rada fantāzijas par nākotni, bet punduri to nākotni, pēc kuras mēs tiecamies, piedāvā jau tagad, un nav mūsu vaina, ka tā atrodas citā pasaulē… Un es mīlēšu tevi bezgalīgi, mīlēšu mūsu bērnus un mazbērnus, kļūšu laba un kārtīga, kāda vienmēr esmu gribējusi būt, tikai šeit man tas nekad nav izdevies. Vai tad tas ir par daudz gribēts?
Ingus gulēja uz muguras, rokas aiz galvas aizlicis, un raudzījās debesīs. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.
Džīna sāka elsot.
Marvīns sēdēja krūmājā, visu to vēroja un ar sāpēm domāja, ka Džīna alkst laimes, tīri sievietiskas laimes, taču nekad nesapratīs, ka tādu laimi viņai liktenis nav lēmis. Viņai vajadzēja pakļaut Ingu tad, kad viņš vēl bija vājš, bet ne tagad, kad čalis ieguvis pasionaritāti, paša izciestu, kas ir daudz augstākas raudzes nekā dabas dotā. Tur nu, Džīn, nelīdzēs nekāda oratora māksla, kuru tu no manis tik sekmīgi esi apguvusi!
— Es tevi ļoti, ļoti mīlu, Džīn, — Ingus teica maigā balsī, itin kā piedošanu izlūgdamies, — un solos tevi mīlēt mūžīgi; tu man esi viena vienīgā uz visas pasaules, un es tevi lūdzu, lūdzu, lūdzu, paliksim šeit! Var jau būt, ka dzīve uz Tau-Sigmas ir simtkārt skaistāka un labāka nekā uz Zemes, bet mūsu dzimtene ir šeit un tur mēs nekad laimīgi nebūsim.
Meitene beidzot apjēdza, ka viņa lēmums ir negrozāms.
Par vēlu, rozīt manu, sirmgalvis krūmos nopriecājās, sliedamies kājās, Ingum bija lemts viens no diviem — iet bojā vai daudz ko pārvērtēt —, un viņš, kā tu patf redzi, ir dzīvs un..,
Te Marvīnam dpmas sagriezās virpulī, sirds lēkāja kā vājprātīga, viņš saķēra krūtis, lai tā neizsprāgtu laukā, un ar zobiem iecirtās rūgtajā alkšņa zarā: Džīna bijā piekļāvusies Ingum, viņi skūpstījās un glāstīja viens otru.
Marvīns vaidēdams grauza zaru. Lai, lai, agri vai vēlu tam bija jānotiek, es pats uz to esmu virzījis, dažbrīd esmu to pat vēlējies, jo tikai abi kopā viņi varēs būt stipri un izturēt, kad manis vairs nebūs; es taču nedzīvošu mūžīgi, bet ceļam, citu iesāktam, manis turpinātam, būs jāturpinās viņos.., O, jaunais nelieti un tu, Kašgaras slampa, es jūs abus iznīcināšu, un tad man dvēselē būs miers, es apgulšos zem akāciju krūma un mierīgi aiziešu, kaut jūs abi norautu «spidu», tu, pasio- nārij, kurš man biji kļuvis tikpat kā dēls, tagad kā Faetonts no senām leģendām zelta pajūgā neprātīgs traucies pa debesjumu, pie sāniem tev Venēras meita, un tu nemaz neredzi, ka tava bezprāta liesmas apņem Zemi un okeānos ūdens sāk vārīties, taču es kā Zevs ar zibeni nogāzīšu jūs lejā — un jūs nodzisīsiet kā krītošas zvaigznes… Ak, nē, nē, sirmgalvis sāpēs izdvesa, esiet laimīgi, jūs kā nevainīgi bērni tiecaties viens pie otra, taču maz gaiša dzīvē jums lemts, un es esmu laimīgs, ka jūs mīlat…
Marvīns, ciešanās pārgrauzis zaru, nu jau sāka grauzt citu.
— Nu nē, pie velna! — viņš pēkšņi nomurmināja. — jums vēl visa dzīve priekšā, varat pagaidīt, kamēr vecais ceļotājs atstieps pekas.
Ar troksni šķirdams zarus un klepodams, viņš izspraucās no krūmāja.
Džīna atraisījās no Ingus skaujām. Puisis pat nepaskatījās uz Marvīna pusi, pietrūkās kājās un ienira ezerā. Meitene izlikās, it kā nekas nebūtu bijis, un mierīgi uzvilka blūzīti. Arī Marvīns nelika noprast, ka būtu kaut ko manījis.
Draudzīgā saskaņā viņi sagaidīja vakaru.
Atnāca Verituss.
Kad punduris uzzināja, ka Ingus un Džīna cieši nolēmuši palikt uz Zemes, viņš sāka Marvīnu lādēt.
— Tu, visvairāk deģenerētais no visiem gigantiem! — Verituss kliedza, kratīja dūres pret debesim un šķobīja vecišķo pundura seju tik pretīgās grimasēs, ka siekalas šķīda uz visām pusēm. — Tie ir tavi triki! Tu atņem viņiem dzīvi, pretī nedodams nekā cita kā vien bezjēdzīgos klaiņojumus, jo nav uz Zemes Laimes un Brīvības, Vienlīdzības un Brālības, Patiesības un Taisnības! Tu esi traks, un tev piemīt spēja padarīt citus par tādiem pašiem, deģenerētais alkoholiķi! Kā es nožēloju, ka neatstiepu tev pudeli vīna, kuram būtu piejauktas žurku zāles. Tu to izlaktu vienā mirklī — un mēs visi atviegloti uzelpotu!
Tad Verituss sirsnīgi atvadījās no Ingus, apraudājās un iešmauca krūmos.
Bet Marvīns metās viņam pakaļ kā runcis pelei, nogrāba un ilgi par kaut ko pārliecināja, līdz beidzot punduris piekrita…
Kad nakts debesīs dega zvaigžņu miriādes un starp tām, iespējams, Tau-Sigma, milzīgais polietilēna paklājs ar purva imitāciju bija novākts un laukumā, tērauda konstrukciju ieskautas, virs pazemes akām slējās trīs sudrabotas raķetes. Ap divām rosījās neskaitāmas žiglas ēnas, bet trešā stāvēja vientuļa — tagad, kad bija pienācis izšķirošais brīdis, daļu punduru bija pārņēmušas šaubas un milzīgas skumjas — un viņi vairs nevēlējās aizceļot no Zemes.
Džīna, Marvīns un Ingus gulēja mežmalas brikšņos un vēroja šo fantastisko notikumu.
Tad kustība ap kosma kuģiem beidzās. Lūkas aizcirtās, un iestājās klusums.
Abas raķetes uzliesmoja vienlaikus un ar briesmīgu rēkoņu lēnām cēlās gaisā. No liesmu mēlēm pārogļo- jās augsne, dažviet aizdegās mežmalas koki.
Ceļotājus apņēma tāda svelme, ka viņi tikai ar grūtībām varēja paelpot.
Rad kosma kuģi jau bija pārvērtušies par diviem žilbinošiem liesmu kūļiem, Ingus un Marvīns pieslējās kājās, pa abiem uzrāva augšā galīgi apdullušo Džīnu un cauri putekļu un pelnu putenim streipuļoja pie nestartējušās raķetes.
Klupdami krizdami viņi uzrāpās pa kāpnēm un burtiski ievēlās kosmosa kuģī. Ingus aizvēra lūku.
Ceļotāji, meklēdami vadības kabīni, skraidīja pa sa- zin kādām telpām, braukāja ar liftiem augšup un lejup, bet, kad nokļuva tajā, apstulba — visas sienas, pat griešti bija pārblīvēti ar dažnedažādu aparatūru.
Marvīns, daudz nedomādams, metās pie tuvākās pults, sāka raustīt kloķus un spaidīt pogas, bet Ingus bez kādām ceremonijām viņu atrāva nost un iegrūda pilota krēslā.
Puisis nospieda oranžu pogu — un iedegās ekrāns. Tajā bija redzamas debesis, kurās raustījās divi spilgti, neskaidri punkti. Tad ekrāna augšējā stūrī sāka zibinā- ties koordinātu burti un skaitli.
Paskat, zaļknābis sāk pārņemt iniciatīvu, mazliet aizvainots nodomāja sirmgalvis, tas taču biju es, kam ienāca prātā pierunāt Veritusu, lai tas izdara labu savam draugam Ingum un no augšas sameklē Marku ar Zvēru cilvēkiem.
Ingus piepeši satraukts iesaucās:
— Džīn, Marvīn! Paskatieties! Marks atrodas uz salas. Mūs šķir trīs četri kilometri.
— Apžēliņ! — Marvīns satriekts izdvesa. — Es tam īsti nespēju noticēt. Marks un Zvēru cilvēki!
— Paskaties pats! — Ingus balss drebēja, acīs bija sariesušās prieka asaras. Viņš tās noslaucīja ar delnu, iztriepdams pa seju kvēpus, bet asaras ritēja atkal. — Pēc pāris stundām mēs satiksim Marku! Džīn, mīļā!
Viņš elsodams apskāva meiteni, taču Džīnas seja palika vēsa.
Beidzot, Marvīns laimīgs domāja, beidzot mēs apvienosimies un tas, uz ko esam tiekušies, varēs sākties.
— Draugi 1 — viņš iesaucās. — Nav ko kavēties. Mums jādodas ceļā!
Sirmgalvis ieķērās krēsla rokturos un rāvās augšā, sajuzdams, ka labās rokas pirksti nospiež kaut kādu slēdzi, kas iemontēts zem roktura.
Pie griestiem iedegās spilgti sarkana spuldze, kosmosa kuģis nodrebēja, zem grīdas kaut kas iešņācās, iegaudojās, iedārdējās.
Drausmīgs spēks iespieda Marvīnu krēslā, bet Džīnu un Ingu nogāza zemē.