Pāri salai klājās maiga vakara krēsla. Pretējā krasta koki bija ietīti caurspīdīga gaišuma plīvurā, bet lielas klintis likās kā ar sīrupu nolaistītas.
Upe nikni rāva savus krāčainos ūdeņus uz jūru, draudēdama samalt visu dzīvo, kas vien tai uzdrīkstēsies tuvoties, taču tas jau bija bezspēcīgs niknums.
Krastmalā bija sanākuši visi salinieki, izņemot Vilfrēdu, Trešo un Devīto, un, īsti pat neticēdami savām acīm, raudzījās uz smilšu sēri, kur debesskaista un brīnišķīga savā varenumā stāvēja ar dzelteno un sarkano lakkrāsu nokrāsotā ballista.
— Nu skaisti jau tas ir, — skolotāja Vilhelmīne raudulīgi teica skolotājai Mirdzai. — Bet ko tālāk? Pāršaus kādu pāri, lai tas skrien pēc palīgiem?
— Labāk raudi, Vilhelmīn! — atcirta Mirdza. — Tad tu izskaties gudrāka.
— Ja nu viņi sadomā pāršaut kādu no knēveļiem un tas nositas? Tad mūs abas iesēdinās.
Mirdza nopūtās un iecietīgi teica:
— Viņi pāršaus pāri trosē iesietu enkuru, aizķers tilta brīvo galu un pārvilks pāri, jo tilta otrs gals ir stingri piestiprināts tajā krastā. Atjaunos tiltu, saprati?
— Ahā. — Vilhelmīne sāka raudāt. — Un pirmo sūtīs pāri kādu vieglāku puiku, lai tiltu iemēģina.
— Nē, — Mirdza ļauni atteica. — Pirmo sūtīs vienu smagu un dumju zosi — tevi. Ja nu tu pārkļūsi, tad citi jau pavisam droši.
Zēni drūzmējās vienkopus, raudzīdamies ballistā gan ar sajūsmu, gan skumjām: kaut kas skaists viņu dzīvē būs beidzies — un tieši tagad, kad viņi atbrīvojušies no jebkurām pieaugušo pamācībām un aizliegumiem. Priekšā ir atgriešanās apnikušajās mājās un putekļainajos pagalmos, un vienīgi televizorā vai kino viipi ieraudzīs kaut ko tikpat interesantu, bet tas jau notiks ar citiem, ne ar tevi, un pie apvāršņa vīdēs rudens un skola.
Otrais numurs jeb Gints laimīgs stāvēja netālu no ballistas un pirmo reizi jutās kā vienlīdzīgs ar pārējiem saliniekiem. Nē, viņš vairs nav Bezmugurkaula Gliemezis, kājām mīdītais un apsmietais, un viņš nekad tāds vairs nekļūs!
— Vēl jau ballista ir jāpārbauda, — viņš teica.
— Nu pareizi, ko tad mēs vēl gaidām?! — nervozi iekliedzās Jenotsuns Nikters. — Šaujam pāri akmeni, jā?
Viņš pieskrēja pie akmeņu kaudzes, pacēla ar abam rokārn vienu un tā arī palika stāvam, piespiedis to pie vēdera.
Salinieki neizrādīja nekādu entuziasmu.
— Paskaties taču uz pretējo krastu, — Lācis Urs norūca. — To krēslā tikko var saskatīt.
— Pa nakti vilkt tiltu pāri būtu neprāts, — noteica allaž prātīgais Ezis Erinakejs un iztaisnoja platos, mazliet sakumpušos plecus. — Velns lai parauj, mēs nudien šoreiz esam īsti… nu, īsti… nu, ar vienu vārdu sakot, esam tādi, kādiem mums vienmēr vajadzētu būt!
Par atbildi sekoja priecīga murdoņa; patiešām, tā taču ir!
Mums jārīkojas tūlīt! — Nikters izmisis iesaucās, un violetais jenotsuns uz viņa galvas_ atņirdza zobus, kad puisis tam pārlaida ar roku. — Ātrāk projām no šīs nolādētās salas!
Bet neviens viņā vairs neklausījās. Izņemot sardzes maiņu, visi devās uz apmetni.
Kastors, Skrofs, Divpadsmitais un Piektais iekurināja ugunskuru. Palika arī Nikters, kaut gan viņš varēja iet nosnausties.
Reizē ar tumsu pār salu nolaidās bieza migla.
— Redzi nu, — Bebrs teica Jenotsunim, — cik labi, ka nemēģinājām pārvilkt tiltu! Čiks vien iznāktu!
Tas neatbildēja.
Lāgu lāgiem ugunskurs uzliesmoja spējāk, un no miglas izņira viņu skaistās, dzeltensarkanās ballistas kontūras, un gandrīz gribējās noticēt, ka tā ir dzīva, viņu prāta un roku veidojums, glābiņš un reizē cejš uz priekšu.
Rīt, rīt, nedzirdami čukstēja Nikters, raudzīdamies pamalē, kur vajadzēja aust jaunai dienai, un domāja par savu vēl negaro mūžu un arī par Marku, kurš darīja visu it kā pareizi uņ tai pašā laikā it kā nepareizi, domāja, ka reiz taču arī viņam, Zvēru cilvēkiem, Numuriem, puikām, abām skolotājām un visiem, visiem uz šīs baltās pasaules jākļūst laimīgiem, tikai nekādi nevarēja izdomāt, kad tas notiks un kā…
Te viņam piebikstīja Mežacūka:
— Paklau, man laikam deguns nav kārtībā. Liekas, ka kaut kur ož pēc petrolejas vai benzīna…
— Ko?l — Nikters pietrūkās kājās, bet bija jau par vēlu — ballista spēji uzliesmoja.
Strinkšķēdamas pārtrūka stiegras, uguns acumirklī pārņēma visu koka būvi, un sargiem šķita, it kā ugunīgā konstrukcija uz liesmu spārniem celtos debesīs, jo seno romiešu kara dievs, kas radījis šo mašīnu iznīcināšanai, nav ar mieru, ka tā kalpo par glābēju, un labāk liek tai iet bojā …
Kad atskrēja pārējie salinieki, ballista vēl čīkstēja un gaudoja tik versmainā agonijā, ka nevarēja pieiet ne tuvumā. Pēc brīža pāri bija palicis tikai kvēlojošs ogju skelets, kuru rēnais vējiņš ik pa brīdim sārti uzzie- dināja.
Marks nebija spējīgs just ne naidu, ne sakāvi, viņu bija pārņēmusi dīvaina vienaldzība, it kā notikušais attiektos uz kādiem citiem.
Viņš aizgāja projām, neteicis ne vārda.
— Mark, Mark… — Bebrs Kastors, viņu panācis, uztraukumā bēra. — Ko lai iesāk? Ko lai darām? Mēs mēģinājām dedzinātājus vajāt, bet viņi bija kā upē iekrituši.
— Pasaki visiem: kad saule būs uzlēkusi, lai nāk uz upmalu, — Marks atsvešināti teica. — Būs sapulce. Bet pagaidām lieciet man mieru!
Kastors saprotoši pamāja, gribēja jau teikt kaut ko mierinošu, tad pagriezās un devās atpakaļ uz upmalu, lai paziņotu vadoņa rīkojumu.
Marks ievilkās savā būdā, nokrita uz mutes zāļu kaudzē.
— Kāpēc, kāpēc, kāpēc… — viņš ievaidējās.
Dažs labs sāktu domāt, ka vainīgs liktenis. Bet es neticu liktenim! Mēs tiksim pāri upei! Katrs no saliniekiem drīkst kļūt vājš. Es nedrīkstu. Mēs izrausimies no šīs salas un tad… un tad …
Viņš mokoši centās atcerēties, ko tad īsti… Un nekādi nespēja… Sāka no sākuma… Pilsētiņa… Ingus … Tēvocis Oto… Motocikli… Šoseja naktī… Un ugunskurs, ap kuru tīņi… Ak jā!
«Mēs esam Sākums, mēs kļūsim kā akmens kalna galā, kad viss jau gatavs pārvērtībām, noguris un apnicis būt tas, kas ir; mēs būsim kā akmens kalna galā, kas ripodams aizrauj sev līdzi citus, un, palūk, brāžas jau lavīna, kas aizrauj sev līdzi jaunas lavīnas, noslaukot no zemes virsas visu veco un satrūdējušo, un pasaule kļūst jauna, taisnīga un laimīga!…»
…Kad saule bija uzlēkusi, Marks, apņēmības pilns, gāja uz upmalu.
Salinieki, izlaidušies pļaviņā pie sēres, uz kuras melnēja ballistas ogļu skelets, jau gaidīja viņu.
Marks bija sagatavojies uzklausīt pārmetumus, apvainojumus, sašutumu, visu ko, taču tam, ko viņš ieraudzīja — lēnprātīgu bezrūpību vienos, gaisīgu labsajūtu citos —, tam viņš gatavs nebija.
Saulīte mīlīgi sildīja, debesis bija brīnišķīgi zilas, liegs vējiņš no dienvidiem uzdvesa tvanīgo vasaras smaržu.
— Nāc, Mark, atlaidies zālītē! — smaidīdama teica Odensžurka. — Savādi, es tikai tagad pa īstam ieraudzīju, cik skaistā vietā mēs atrodamies.
Lācis plūkāja margrietiņas ziedlapiņas, laiski rūkdams:
— Mīl, nemīl, mīl, nemīl…
Lapsas galva gulēja vienai Skiurai klēpī, otra bija pieplakusi viņam pie sāna. Vulpo maigi pabīdīja viņu nost un mazliet zobgalīgi paraudzījās acīs pirmajai Vāverei, un Skiura uz pasaules vairs neredzēja nekā cita kā Lapsas zeltainās acis.
Zēni pa krūmiem spēlēja «krievus un vāciešus».
Zaķis Timids bija nospēris skolotājām kāršu kavu, bet tām spēlēšana jau bija apnikusi, tāpēc zaudējums netika pamanīts, abas sauļojās aiz aveņu krūmāja, uz deguniem uzlikušas kreimeņu lapiņas.
Arī pārējie jutās brīnum jauki — nu reiz taču ir miers, ne par ko vairs nav jāuztraucas — glābiņa tik un tā nebūs.
Vienīgi Nikters bija nolīdis suņuburkšķu biežņā un elsoja, nokritis uz sāniem, ceļgalus pierāvis kā mazs bērns. Viņš bija cīnījies pret likteni, mēģinājis pārliecināt, lai ballistu laiž darbā tūlīt, kaut gan pats nemaz īsti nezināja, kāpēc, un tagad raudāja par kaut ko briesmīgu, līdz galam nesaprotamu un tādēļ vēl jo vairāk izraudamu.
— Ko nu mēs tagad iesāksim? — Erinakejs nožāvājās.
— Kā — ko? — Marks vaicāja tik ledainā balsī, ka visi saausījās. — Es teicu, ka tad, kad uzlēks saule, mums būs sapulce.
Salinieki tūlīt nomierinājās. Sapulce — jā, tā viņiem atsauca atmiņā kaut ko mīļu, jauku, kur katrs var izpļāpāties, cik vien tīk, un galu galā nevienam ne par ko nav jāatbild.
— Tātad ievērojiet, salinieki, no šī brīža mēs atro
damies sapulcē, — Zebiekste Mustela nošņāca, un Timids bailīgi paslēpa kārtis.
— Interesanti, kurš šoreiz būtu varējis izstrādāt nelietību? — labsirdīgi norūca Urs, it kā runa būtu par kādu puicisku palaidnību.
— Un atkal vainīgie nozuduši — ne čiku, ne grabu, — Divpadsmitais konstatēja.
— Man ir aizdomas uz to draņķi ar šķībo degunu, — teica Kervids. — Tāpat uz tiem abiem, kas kopā ar viņu. Un, ja pavisam godīgi, tāpat uz Numuriem, kas, iespējams, tēlo, it kā būtu pārsviedušies mūsu pusē. Bet, ja galīgi, galīgi godīgi, tad es gribu sacīt, ka ticu vienīgi pats sev. Un varbūt vēl mazliet Markam.
— Izbeidz taču! — nīgri novilka Alkess. — Arī uz šo incidentu jāattiecina tāds pats tabu kā par tiltu, un lai vienreiz ir miers! Kas «par»? — Un pirmais pacēla roku. Tūlīt gaisā uzšāvās roku mežs. Kastors rokas vietā pacēla kāju.
Marks raudzījās viņos ar nožēlu.
Atstumtā Skiura no jauna pieglaudās Lapsai Vulpo, un tas viņu vairs projām nedzina.
— Godīgi sakot, es esmu nogurusi, — ievīterojās Vālodze Orioiida. — Man gribas atpūsties. Man gribas neko nedarīt.
— Un kāpēc ne? — Mustela iekliedzās. — Kāpēc mums kaut kas jādara? Varbūt glābiņš būs klāt jau rīt, bet varbūt pat šodien. Numuru vadonis taču arī nav galīgs muļķis.
Kad sagrāva tiltu, ko bija uzcēluši sveši ļaudis, sašutums bija vienprātīgs, Marks rūgti domāja. Tagad, kad kaut kādi nelieši iznīcināja pašu rokām radīto, tas nevienu īpaši neuztrauc, tam pat steidz uzlikt tabu, it kā sirds dziļumos jau no paša sākuma viņi būtu bijuši pārliecināti, ka neko nopietnu nav spējīgi paveikt.
— Ja nu pienācis atklātības brīdis, — Zaķis iespiedzās, — tad, man liekas, mums ikvienam apnikuši šīs pasaules varenie. Šie tik komandē, liek darīt to un to, tad atkal nedarīt šito un šito. Un ja vēl kaut ko gudru izdomājuši! Bet nē — galā vienmēr čiks! Cik ilgi var ņirgāties par cilvēkiem un vēl gribēt, lai tie viņiem tic un seko?
— Tas nu par traku, Timid! — Erinakejs neizturēja. —' Saki arī tu kaut ko, Mark! Tu taču esi mūsu vadonis.
— Nerunā daudzskaitlī! — Zaķis turpināja spiegt.
— Tev neviens tādas tiesības nav devis! Tas, kas runā tautas vārdā bez demokrātiskas aptaujas izdarīšanas, jau par piecdesmit procentiem turams aizdomās, ka viņš melo, bet par otriem piecdesmit — tas zināms droši.
— Zaķis ir dabūjis «saules dūrienu», — Erinakejs noteica, tomēr apklusa.
No suņuburkšķu krūma izvilkās Nikters. Viņa apaļās acis iepletās, zobi ļauni atņirdzās, un viņš visiem uzkliedza:
— Mums jānobeidz Vilfrēda banda! Viens es to nespēju. Kas nāks līdzi?
Kā mēnessērdzīgs viņš devās pie vinčas, kur bija sakrauti darbarīki, un paķēra cirvi.
— Kas nāks līdzi?!
Marks sapringti vēroja Jenotsuni.
Salinieki bija satrūkušies ne pa jokam.
— Kā tu zini, ka viņi to izdarījuši? — Piektais numurs nedroši iebilda. — Es jau jēdzu, ka viņi uz daudz ko spējīgi, jo pats labu laiciņu biju kopā, bet, ka viņi pastrādās tādu muļķību …
— Es pateikšu! — kājās pietrūkās Gints. Viņa kādreiz tik apaļie amoriņa vaigi bija iekrituši, patuklais augums izkāmējis, bet zilajās neaizmirstuļu acīs dega apņēmība; Bezmugurkaula Gliemezis bija miris. — Es pateikšu to, ka es nezinu, kādēļ Vilfrēdam tas bijis vajadzīgs! Es pat nezinu, vai viņš to ir darījis. Bet es uzskatu — un tas mums jāpieņem kā likums —, ka viņš to ir izdarījis!
— Paklau, paklau, Otrais! — protestēja Pirmais numurs. — Vai tu neesi sagājis grīstē?
— Es neesmu Otrais numurs! — puisis atkliedza.
— Mans vārds ir Gints! Un Vilfrēds ir jānovāc! Un jūs, bijušie Numuri, zināt to vēl labāk nekā Zvēru cilvēki.
Numuri klusēja.
Katrs no viņiem būtu laimīgs, ja Vilfrēds pazustu no zemes virsas, taču… pats no sevis nepazudīs. Un izdarīt tā, lai… Tam viņi bija par gļēviem. Vilfrēda veidols kā biedinošs rēgs mājoja katra smadzenēs.
— Es eju ar tevi, Nikter! — iesaucās Gints un metās pie vinčas, taču Marks pašāva viņam kāju priekšā — un puisis aiz;kūleņoja pa pļavu. Pielēcis kājās, viņš aizvainots uzkliedza Markam:
— Atceries taču, ko es tev stāstīju tai naktī, kad jūs mūs pieveicāt! Vilfrēds ir jāiznīcina, citādi murgi sāksies no jauna. Viņš organizēs citu bandu un piebeigs mūs, atkritējus. Pēc tam jūs, Zvēru cilvēkus! Un tevi, Mark, pirmām kārtām!
— Un ko es tev atbildēju? — prasīja Marks.
— Tu atbildēji, ka es esot mēsls! Un pareizi atbildēji. Jo es gribēju, lai tas tiktu izdarīts ar tavām rokām. Bet ļaunums jāiznīcina tiem, kas pie tā vainīgi.
— Labi, — Marks novilka savādā balsi, piegāja pie Jenotsuņa un izņēma no viņa rokas cirvi, pavicināja; cirvja tērauds nošķieda žilbinošas saules liesmas.
Salinieki satrūkās.
Marks nesteidzīgi novilka sarkano «Adidas» krekliņu un nosvieda zālē, aizgāja līdz smilšu sērei, nometās uz ceļiem pie ūdens un nomazgāja seju.
Tad piecēlās un, cirvi stingri rokā sažņaudzis, paraudzījās saliniekos. Viņu sirdis notrīsēja jūsmā un drausmās.
Stalts un muskuļains, saulē brūni iededzis, ar vīrišķīgajiem sejas vaibstiem un tēraudzilo acu drosmīgo skatienu viņš tiem atgādināja kino redzēto indiāņu virsaiti, kurš gatavojas divcīņai ar savas cilts nāvīgāko ienaidnieku — bālģīmju bandītu barvedi.
Un katrs salinieks no jauna atzina Markā vadoni un nesaprata, kā vēl pirms īsa brītiņa bija uzdrīkstējies par to šaubīties.
Marks aizgāja pie pārogļotā ballistas karkasa un ar pāris cirvja vēzieniem to sagāza. Tad pasauca puikas un lika atliekas samest upē, bet pelnu vietu nokaisīt ar baltu smilti.
Salinieki savilkās pie pašas sēres un klusēdami vēroja šo, pēc viņu domām, rituālu, neuzdrīkstēdamies vadonim neko jautāt, jo uzdevums, kuru tas acīmredzot bija uzņēmies, visiem šķita smags un drausmīgs.
Un tad Marks no jauna pārlaida saliniekiem skatienu un teica:
— Nekādas ballistas nav bijis. Jūs to redzat paši… Mums tā jāuzbūvē! Mums jātiek projām no salas!
Visi apstulba.
Viņi jutās tik izmuļķoti, ka nespēja pat iebilst, un klusēdami aizvilkās atpakaļ uz pļaviņu un nometās zālītē.
Arī Marks vairs nekā nesacīja.
No baļķiem, kas bija palikuši pāri, viņš vienu atvēla uz smilšu sēri un sāka tēst. Es nedrīkstu dusmoties, Marks domāja, viņi alkst kaut kā liela, grib gāzt kalnus, bet to nav, ir tikai līdzenums sešu dienu garumā, ikviena diena līdzīga nākamajai, un reiz jau noietais ceļš bijis veltīgs.
Viņš niknā spītībā vēzēja cirvi, sviedri koda acīs, gribējās dzert, bet viņš tik tēsa baļķi un tēsa. Sasodīts, viņš domāja, vai tad viņi pat savu dzīvību netur diez kādā vērtē, vai patiešām mūsu dzīve ir tik bezjēdzīga un trula, ka nav lielas atšķirības starp dzīvību un nāvi? Dzīvošana, protams, patīkamāka nekā miršana, kaut gan arī, redzams, ne tik ļoti, lai cilvēks cīnītos līdz pēdējam. Ko pateikt, kā runāt, lai viņi vēlreiz noticētu? Vai uz pasaules vēl ir tādi vārdi, kuri varētu kļūt par viņu pārliecību?
Pienāca Jenotsuns. Apaļā, vasarraibumainā seja ar ironisko mutes veidojumu bija savilkusies nožēlā, izstīdzējušais stāvs sakucies.
Brīdi viņš klusēdams vēroja, tad uzsēdās uz zvalstīgā baļķa un piespieda to ar ceļgaliem pie zemes.
Atnāca Gints. Rokā viņam bija saņurcīti ballistas zīmējumi un aprēķini.
Neviens cits vairs nenāca — tie kaunīgi bija aizla- vījušies projām.
Trijatā viņi nostrādāja līdz pusdienlaikam, kad Bebrs Kastors atnesa sojas pupu kārbas, paštaisītas koka karotes un konservu griežamo. Nolicis visu zālājā pie pašas sēres, viņš žigli pazuda.
Vakarā, atliekuši smeldzošās muguras, viņi pārlaida skatienu paveiktajam.
— Ko tu domā, Gint? — Marks sadrūmis noprasīja.
— Es? — Gints samirkšķināja neaizmirstuļu actiņas. — Zini ko, Mark… Trijatā mēs ballistu neuzbūvēsim. Ja gribi, sauc mani atkal par Bezmugurkaula Gliemezi, bet tā nu tas ir… Te ir darbi, ko trijatā nevar izdarīt. Un par tempiem es nemaz nerunāju.
— Un ko domā tu, Nikter?
Jenotsuns bija atlaidies zālītē un platām acīm raudzījās tumstošajās debesīs.
— Te nu ir tava tik ļoti iemīļotā kolektīvā lemšanas brīvība! — viņš sacīja. — Viss ir labi, kamēr iet labi. Tiklīdz kaut kas aizķeras vai apnīk, vairs nespēlējos un eju projām… Un nevienam pat prātā neienāca otrais tabu, kas liedz aiziet no bara.
— Bars — tie tagad ir viņi, — Gints nedroši iesacījās.
— Bars ir tur, kur ir vadonisl — Nikters atcirta.
— Vai nevar viņus … piespiest?
Jenotsuns nikni iesmējās un ar strauju rāvienu noplūca sauju zāles.
— Prasi Markam!
Bet Marks nelikās to dzirdam un atgriezās apmetnē.
Salinieki jau bija devušies pie miera.
Metis pie malas savu lepnumu un kaunu, viņš gāja pazemīgs kā ubags, klaudzināja pie katrām durvīm, bet dažās mājiņās pat nevēra vajā, murminādami, mēs jau gujam, Mark, rīt, rīt, un viņš saprata, ka arī rīt tie atradīs kādas atrunas. Citur viņam atklāti pateica, tu esi mūsējais un lāga zēns, tu mums loti patīc, bet zini, ka labāk būs, ja mēs pašlaik ne par ko nerunāsim; kā iznācis, tā nu iznācis, ne tu esi vainīgs, ne mēs.
Marks jutās bezgala vientuļš.
Viņš aizvilkās uz savu aplupušo, balto mājiņu, iegāja, un pēkšņi viņā uzbrāzmoja spējš prieks.
— Vālodzīt, — viņš silti nočukstēja.
Ieraudzījusi Marku, Orioiida satrūkās, tad samocīja sejā smaidu.
— Atnācu pēc savām mantiņām… Krekliņš, ķemme … Vai tu kaut kur neesi manījis spogulīti? Tāds neliels, apaļš.
— Ko tu esi sadomājusi? — Marks noprasīja.
— Es jau pati nekā neesmu sadomājusi, mīļais, — Orioiida nometās ceļos un sāka vandīties pa sienu. — Taču viens mani šodien nosauca par palaistuvi. Man kļuva kauns. Un taisnība vien ir — mēs taču neesam precējušies.
— Līdz šim tev tas bija vienalga.
— Reiz taču cilvēks sāk domāt, — Orioiida paskaidroja. — Tu tiešām nezini, kur palicis spogulītis?
— Pie kā tu šoreiz aizej? — Marks nobālis prasīja.
Vālodze pārstāja rakņāties sienā un paskatījās
Markā lielām acīm.
— Ne pie viena, Mark… Goda vārds, ne pie viena!… Es tikai pēkšņi sapratu, ka tevi vairs nemīlu …
— Tāpēc arī jautāju: kuru tu tagad mīli?
— Redzi nu, — Orioiida žēli teica. — Ari tu mani uzskati par palaistuvi, kurai katru nakti vajadzīgs tēviņš … Bet manī laikam sākusies vērtību pārvērtēšana — un es gribu būt viena.
— Tieši šobrīd?
— Mhm, — Vālodze nošņaukājās.
Marks noslīga iepretim viņai uz ceļiem un maigi noglāstīja viņas vaigu.
— Vālodzīt, man pašlaik ir tik grūti. Man kaut kā jātiek tam pāri. Paliec šonakt ar mani. Ja tu negribi mani, nevajag. Tikai paliec.
Orioiida nopūtās:
— Man neērti,., Ja mēs paliksim kopā, tad visi atkal nodomās, ka es… Man kauns… Lūdzu, lūdzu, palīdzi man labāk sameklēt spogulīti.
— Es tevi mīlu, — Marks nočukstēja.
— Pilsētā tā nebūtu traģēdija, bet kur lai uz salas dabū jaunu spogulīti?
— Vālodzīt, rīt viss atkal nokārtosies, — Marks teica. — Es saprotu. Grūti to izturēt. Vispirms bojā iet tilts, pēc tam kādi sadedzina ballistu. Bet rīt būs jauna diena, salinieki pamodīsies spirgti, enerģijas pilni, paskatīsies uz visu ar redzīgām acīm, mēs draudzīgi uzbūvēsim ballistu, pārkļūsim pāri upei — un jūs atkal ticēsiet man. Un viss būs kā agrāk.
Oriolida piecēlās un vēlreiz pārlaida acis grīdai.
— Pārāk tumšs, — viņa teica. — Kad tu pie dienas gaismiņas ieraudzīsi spogulīti, tad, lūdzu, atdod man.
Viņa devās uz izeju,
Marks vienā lēcienā bija durvīm priekšā.
— Nē! — viņš nošņāca. — Tā tu neaiziesi.
— Kādēļ? — viņa klusu vaicāja. — Es taču pati atnācu pie tevis. Un pati arī aizeju.
— Tu vienkārši man vairs netici!
Meitene klusēja.
— Atbildi taču!
— Tevī kaut kas ir apdzisis, Mark.
— Ak tā! — Marks netīksmi iesmējās. — Atkārtojas Niktera variants? Tu no viņa arī aizgāji šādā veidā?
Orioiida paraudzījās Markam acīs un vientiesīgi sacīja:
— Kad viņš saprata, ka nespēs sagādāt man prieku, tad pats aizgāja.
Marks savaldījās, saudzīgi saņēma meitenes plecus un teica:
— Tev jānotic man, Vālodzīt! Nekas taču nav zaudēts.
— Ja tu domā, ka salinieki rīt būvēs ballistu, tad labāk nedomā tā…
Marks iesmējās un, ar spēju kustību uzrāvis meitenei krekliņu līdz zodam, sameklēja viņas krūtis.
— Fui, Mark! — Vālodze pārmetoši pavīpsnāja.
— Kā tev nav kauna!
— Neņirgājies, Vālodzīt! — Marks ļauni teica.
— Vakarnakt tu biji laimīga — šonakt tu būsi tāda pati. Tu redzēsi, ka nekas nav mainījies. Es neļaušu tev pazust. Es neesmu Jenotsuns. Es tevi neatdošu nevienam citam.
— Laid mani… — Orioiida klusu lūdza.
— Tu šonakt paliksi ar mani, — Marks cieti sacīja.
— Es jūtos briesmīgi vientuļš. Ballista ir sadedzināta. Zvēru cilvēki vairs negrib man ticēt. Taču mēs uzbūvēsim jaunu ballistu. Mēs nokļūsim pretējā krastā. Mēs uzvarēsim!
— Vai tu vari pārstāt mani spaidīt?
Marks nošņirkstināja zobus.
— Tu pati nāci pie manis. Es tevi negribēju. Tu piespiedi sevi iemīlēt. Un brīdī, kad man visvairāk tevis vajag, tu nodod,., Paliec šonakt ar mani! Es tev pat nepieskaršos.
— Tu biji tik stiprs, Mark, un man tik grūti bija tev pretoties. No tevis strāvoja kaut kas tāds, ka man galva reiba, un lielākas laimes dzīvē nevajadzēja kā būt kopā ar tevi… Taču tagad tā vairs nav… Tāpēc es aizeju…
— Nē,., Tev neizdosies likt man šaubīties pašam par sevi. To es atstāju tavam iepriekšējam mīlniekam, kuram šaubīties par visu nozīmē to pašu, ko elpot. Es negribu šai pasaulē kāda rokās kļūt par rotaļlietu! — Marks iekliedzās, un viņa seja kļuva briesmīga, kad viņš piesita pie gurna, kur karājās maksts ar ieroci.
Oriolļdai izbīlī aizrāvās elpa, un viņa apjēdza, ka Marks pašlaik kā stūri iedzīts vilks ir spējīgs uz visu. Un tomēr viņa piespieda sevi žēli izteikt:
— Mark, es neesmu vainīga, ka esmu tāda… Un neesmu to nekad no tevis slēpusi… Ļauj man iet.
Marks klusēja.
Orioiida viņa acīs ieraudzīja kaut ko tādu, ka iešņukstējās un sāka vilkt nost krekliņu,
Marks satvēra viņas rokas.
— Nē! Man nav vajadzīga tava žēlastība! — viņš izspieda caur zobiem. — Pārāk gļēvs esmu bijis pret visiem, pārāk svarīgas man bija likušās katra domas. Jenotsunim tomēr šajā ziņā bijusi taisnība. Vadonim nav jāprasa pūlim atļauja, vadonim ir jāpavēl, ja viņš grib sasniegt savu un pūļa mērķi.
— Mark, es taču tev nepretojos, — raudulīgi novilka Orioiida.
— Man nav vajadzīga tava nepretošanās! — Marks naidā uzkliedza.
— Nu saki taču, kas man jādara! — Vālodze šņukstēja.
— Tev nekas nav jādara!
Marks nogrūda viņu siena kaudzē, rupji norāva drēbes..,
Kad viņš pēc tam paraudzījās Oriolidā, viņas acis bija pievērtas, sarkanā vālodzes frizūra izspūrusi, un pēkšņi Markam šķita, ka viņas raudās savilktie vaibsti atgādina raganas seju un ļenganais augums — krastā izskalotu baltu slīkoni.
Marks spējā riebumā novērsās.
Tad meitene sakustējās, uzrausās sēdus. Rokā viņai bija spogulītis.
— Cik tur trūka, ka mēs to būtu saspieduši! — viņa šņukstēdama teica.
— Negaudo, — Marks sacīja un, piesardzīgi pašķielējis meitenē, atviegloti uzelpoja — viņa atkal bija pārvērtusies skaistajā, iekārojamajā Oriolidā.
Viņa meklēja drēbes.
— Tu tomēr aizej? — neskanīgi prasīja Marks.
— Ja tu atlaidīsi… Ko lai dara, ja es tevi vairs nemīlu?
— Ko tu sauc par mīlestību?
— Nezinu… Varbūt to, ka cilvēks ir tāds, kādu tev viņu gribas redzēt… Ka gribas domāt viņa domas, just tā, kā jūt viņš…
— Tu vari iet! — Marks izsmejoši paskatījās meitenē. — Kad tu man būsi vajadzīga, es likšu pasaukt. Tikai neaizmirsti spogulīti.
Oriolida to paņēma un pie durvīm atskatījās.
Marks gulēja, iespiedis seju savītušajā zālē.
Nabaga, nabaga Marks, Orioiida žēli nodomāja, kuri tad nu būs tie, kas nāks mani saukt…
Un viņa izgāja mēnesnīcā.
Marks jutās riebīgi. Sienas spieda tīri fiziski, trūka gaisa. Sapratis, ka iemigt neizdosies, viņš saģērbās. Atrāvis ārdurvis, viņš piešāva roku pie dunča maksts un sastinga.
Soļus desmit attālu mēness gaismā dirnēja garš, mazliet sakumpis puisis ar kaili noskūtu galvu… ģērbies melnā militāra fasona mākslīgās ādas jakā un tādās pašās biksēs, kājās armijas parauga šņorzābaki. Viņa sejā vīdēja smaids, vienīgi acis palika aukstas un vienaldzīgas.
— Sveiks, Mark! — viņš draudzīgi sveicināja.
— Es atnācu parunāties.
— Nikteram bija taisnība, — Marks aizžņaugtā balsī teica. — Jūs trīs vajadzēja piebeigt kā trakus suņus.
— Šo jautājumu nav vērts apspriest, — Vilfrēds iesmējās un panācās tuvāk. — Kad tu to varēji izdarīt, tad neizdarīji. Tagad par vēlu. Pat vēl vairāk. Tagad tas līdzinātos salinieku pašnāvībai.
— Jā? — Marks piespieda arī sevi pasmaidīt.
— Tas ir ļoti interesanti.
— Bēdīgi tas ir, Mark, — Vilfrēds skumji sacīja.
— Tu esi pamatīgi nodzinies, vadoni.
— Un tu to pārdzīvo?
— Grūti pateikt. Sākumā jums veicās lieliski, — Vilfrēda balsī pazibēja tāda kā skaudība. — Es nekad nebūtu ticējis, ka tev izdosies saliniekus, manus renegā- tus ieskaitot, tā saliedēt, lai uzbūvētu ballistu un vinču. Vienu brīdi mani pat pārņēma skaudība, ka neesmu kopā ar jums. Bet saproti — lepnums, pazemojums…
— Tad kāds ballistu aplēja ar petroleju un nodedzināja. Un vainīgie nav noķerti.
— Nu, nevajag tā, — Vilfrēds garlaikoti novilka.
— Kāpēc atkārtot sižetu par vainīgajiem tilta iznīcināšanā? Ne es, ne Trešais un Devītais to darījuši neesam. Goda vārds. Un punkts par šito, jā?
— Man dažbrīd sāk likties, ka uz šīs salas vispāt nav nekādas loģikas. Iznāk, ka mēs visi gribam glābties, taču paši tam pretojamies.
— Tieši par to es nācu ar tevi aprunāties … Varbūt tu mani paaicināsi iekšā? Nav nekādas vajadzības, lai kāds mūs te redzētu.
Jo labāk, nodomāja Marks, tagad viņš man neizspruks, un, piesargādamies pagriezt Vilfrēdam muguru, palaida viņu pa priekšu.
Plikgalvis, iegājis telpā, pārlaida skatienu neiestik- lotajiem logiem, gar sienām sakrautajiem dēļiem un drazām, guļvietai no sažuvušās zāles un nogrozīja galvu.
— Tu kā vadonis esi izvēlējies pašu sliktāko mājiņu. No demokrātijas viedokļa tas laikam ir pareizi, jo vadonim pirmām kārtām jārūpējas par tautu un tikai pēc tam par sevi. Taču man tas liekas dumji, un tāpēc man arī riebjas demokrātija.
Viņš piemetās uz dēļu grēdiņas, bet Marks palika slāvam durvīs.
Vilfrēds paraudzījās viņā un greizi pasmaidīja.
— Kad nācu iekšā, skudriņas tekalēja pa muguru, prātoju, vai tu man neiesēdināsi dunci starp lāpstiņām.
Marks nodrebēja: tieši tāda doma bija viņam ienākusi prātā.
— Ļoti garš ievads, — viņš teica.
— Labi, ķersimies pie lielas! Mēs visi esam sūdos līdz ausīm, un lai kāds pasaka, ka tas tā nav! Es visas cerības liku uz ballistu un pats savām rokām nožmiegtu nelieti, kas to sadedzināja. Jūsu pavārs Devītajam esot teicis, ka pārtikas pietikšot vienai nedēļai. Tātad laika mums ir septiņas dienas, un mēs visi nosprāgsim badā, ja nesāksim rīkoties tūlīt.
— Mums? — Marks iesmējās.
— Jā, mums, — Vilfrēds nopietni atteica. — Nenodarbosimies ar diplomātiju, bet runāsim atklāti. īsi sakot, Zvēru cilvēki un mani renegāti tevi pasūtījuši uz poda.
Marks gribēja iebilst, taču Vilfrēds pacēla roku:
— Nepārtrauc, Mark! Un saproti pareizi: es neuzbāžos tev par draugu. Negribu, lai tāds sasodīts dun- duks būtu man draugs. Tu neieredzi mani, es — tevi. Un mēs-abi nekādas ilūzijas šai jomā nelolojam. Bet nepieciešamība izglābties spiež mūs uz kompromisu. Ja nu jums tik ļoti iepaticies vārdiņš «tabu», tad uzliksim mūsu ienaidam tādu tabu līdz tam brīdim, kamēr nokļūsim otrā krastā. Ko tu par to saki?
— Pagaidām neko, — atteica Marks un apsēdās pie sienas iepretī Vilfrēdam. — Pagaidām es tikai klausos.
— Tas vien jau ir labi, — Vilfrēds draudzīgi pasmaidīja un paberzēja kumpo degunu. — Ūdens, kas smeļas mutē man, smeļas arī tev, un katrs pats par sevi līdz krastam mēs neaizpeldēsim. Padomā arī par «kurkuļiem» un abām «vārnām^.
— Es visu saprotu, — Marks nomākts teica, juzdams, ka virsū veļas tumsas okeāns, bet, kā no tā paglābties, viņš nezina; savējo nodots, viens, nu labi, ir vēl Gints, Nikters, bet tomēr viņš ir viens, un viņam pretim sēž cilvēks, kurš sevī iemieso to, ko Marks neieredz vairāk par nāvi, un stiepj pretim palīdzīgu roku, lai izglābtu tos, kuri savā aklumā ir no Marka atteikušies un iet uz bezdibeņa pusi…
— Kas tev padomā? — viņš vaicāja.
— Jāizveido Glābšanas Padome, kas varu uz salas ņemtu savās rokās, — Vilfrēds turpināja. — Kopā ar mums abiem tajā darbotos arī Otrais, Nikters, Trešais un Devītais. Protams, vadonis paliksi tu, es būšu vietnieks. Pats galvenais — mums jāuzbūvē ballista, tāpēc jātiek galā ar anarhiju. Šim mērķim mums jāmobilizē salinieki. Mums jāpiespiež viņi uzbūvēt ballistu, — te Vilfrēds paliecās uz priekšu, vērīgi ielūkodamies Markā. — Vai tevi nemulsina mana priekšlikuma nedemokrātiskais raksturs?
Marka seja tomēr palika vienaldzīga, viņš tikai vēsi atteica:
— Turpini.
Un viņu pārņēma tāda pati savāda jutoņa, par kādu reiz bija stāstījis Ingus: kad stāvi skatu torņa virsotnē, dažbrīd rodas drausmīga vēlēšanās nolēkt, zeme pievelk tevi kā magnēts. Ar prātu tu visu apjēdz, bet kaut kas vārdos nepasakāms velk tevi uz leju, un tu pat mokoši alksti šā kritiena lidojuma…
Atausa vētrains rīts.
Pāri salai spilgti zilajās debesīs joņoja melnlillā mākoņi, krūmu pudurus un jaunos kociņus vēja brāzmas lieca vai līdz zemei, eglājā koki smeldzīgi čīkstēja, un garā pļavu zāle bangoja kā viļņi jūrā.
Nikters piezagās pie apmetnes malējās mājiņas, kurā bija apmetušies Numuri, un ieklausījās.
Iekšā viss bija kluss. Viņš pamāja.
No bērzu aizsega iznāca Vilfrēds, Devītais un Trešais. Rokās viņiem bija lazdas nūjas.'Viņi devās pie Niktera.
Devītais, spēcīgs puisis ar dziļi zem kuplajām uzacīm apslēptām acīm, ritmiski dauzīja nūju pa puszābaka stulmu, murminādams:
— Nodevēji… Draņķa nodevēji…
Trešais gāja viņiem nopakaļ ar satraukumā pukstošu sirdi; viņš jutās kā ķēdes suns, kuru saimnieks tūlīt palaidīs brīvā vaļā. Padusē viņš bija iežmiedzis četras nūjas.
Viņi nostājās puslokā pie durvīm, un Nikters ielavījās mājiņā.
Pēc brīža viņš iznāca, atstādams durvis puspievērtas.
Pa vienam sāka nākt laukā samiegojušies Numuri, un katrs, ieraudzījis bijušo vadoni kopā ar visuzticamākajiem Numuriem, apstulba. Turklāt blakus Vilfrēdam smaidīdams stāvēja viens no viņa niknākajiem ienaidniekiem,
— Ko tas nozīmē, Nikter? — izmocīja Ceturtais, un viņa balsī bija jaušamas izbailes.
— Muti ciet! — Vilfrēds uzkliedza un nošvīkstināja lazdas nūju.
Numuri sarāvās, it kā šīs nūjas vēziens būtu trāpījis katru no viņiem.
Vilfrēds uzlika roku Nikteram uz pleca.
Trešais un Devītais žņaudzīja nūjas, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti.
Tad Vilfrēds ar plašu vēzienu novilka Numuru priekšā taisnu līniju.
Draudīgs, paralizējošs spēks apņēma šos deviņus nožēlojamos puišus, kuri jau bija sākuši atbrīvoties no Numuru psiholoģijas un apzināties sevi par brīviem cilvēkiem, kaut arī uz viņu jakām cipari vēl bija palikuši. Viņu sejās spoguļojās bailes, izmisums, padevība un samierināšanās — no sava likteņa neizbēgsi…
— Nu! — atkal asi nošvīkstēja Vilfrēda nūja. Numuri, kaunēdamies paši no sevis, zābaku purngalos blenzdami, nostājās vienā rindā.
— Mierā! — Vilfrēds uzkliedza, un puiši nostiepās kā stīgas.
Nikteram priekā sagriezās galva. Kāpēc Marks tā nevar, viņš domāja, protams, ne īsti tā, maķenīt demo- krātiskāk, bet pēc būtības uz šito pusi. Tad mēs droši sasniegtu cēlos mērķus, uz kuriem tiecamies.
— Pirmais, Piektais, Astotais, Vienpadsmitais! — Vilfrēds sacīja. — Jūs paliksiet. Pārējie — rikšiem uz upmalu, kur pašlaik atrodas mūsu, salinieku, vadonis
Marks! Padevīgi uzklausīt un apzinīgi izpildīt visu, ko viņš pavēlēs! Skriešus, marš!
Grūstīdamies, lai ātrāk tiktu projām, Numuri aizrikšoja pa taku, kas cauri bērzu birzij veda uz upmalu.
— Viņi krituši manā nežēlastībā, — Vilfrēds teica palikušajiem atkritējiem. — Viņi pirmie laizījās klāt uzvarētājiem, — un, pašķielējis uz Jenotsuni, turpināja:
— Tagad mēs ar Marku un Zvēru cilvēkiem esam sabiedrotie, taču lietas būtību tas nemaina. Tad, kad bijām nedraudzīgās attiecībās, viņi mani nodeva. Arī jūs mani nodevāt, taču es piedodu — jūs neesat paši sliktākie. Uzskatīsim, ka jums bija dots uzdevums iepazīties, kāda tā viņu demokrātiskā brālība un humānisms izskatās dzīvē. Un jūs par to pārliecinājāties — mēs esam nonākuši pirmskrīzes situācijā. Ja nesakoposim spēkus un neuzbūvēsim ballistu, tad mūs gaida bojāeja… Jūs esat pelnījuši bargu sodu, taču, kā jau teicu, es jums piedodu un paceļu pāri nodevējiem, kuriem piedošanas nebūs. Tikai ar bezierunu paklausību jūs varat izpirkt savu vainu, un atcerieties: pacēlis katru no jums pāri citiem, es varu katru arī nogrūst atkal lejā, un lai tad tam, kā teica senos laikos, dievs ir žēlīgs! Vai kāds no jums grib ko teikt?
Astotais numurs laimē šņukstēja.
— Vilfrēd… Vadoni… — ar asarām acīs teica Vienpadsmitais, — Mēs izpirksim savu vainu.
— Es nezinu, kas ar mums bija noticis, — drebošā balsī izspieda Pirmais. — Tas bija kā ļauns murgs, no kura tagad esam pamodušies.
Piektais neteica nekā. Viņa sirds bija tik pilna pateicības par parādīto žēlastību, ka mokoši gribējās nokrist vadoņa priekšā uz ceļiem, un to neļāva vienīgi bailes pārkāpt disciplīnu, jo likts bija stāvēt ierindā.
Vilfrēds pamāja Trešajam, un tas tiesības atguvuša- jiem Numuriem izdalīja nūjas.
— Un atcerieties! Mūsu vadonis ir Marks, es esmu viņa vietnieks, — Vilfrēds vēl noteica, bet sacītais vairāk bija domāts Nikteram, kurš stāvēja, rokas šortu kabatās sabāzis, un viņa apaļajā, vasarraibumainajā sejā rotājās uzvarošs smaids, itin kā notikušajā būtu arī kādi viņa nopelni.
— Nu ko, Nikter! — Vilfrēds sacīja. — Tagad laiks ņemt priekšā Zvēru cilvēkus.
Viņi abi tagad jau sešu ar nūjām apbruņotu Numuru pavadībā apstaigāja Zvēru cilvēku mītnes. Tie vēl dusēja saldā miegā.
Pamodinājis kārtējā namiņa iemītniekus, Jenotsuns ironiskā laipnībā aicināja uz brīdi iznākt laukā, kur gaidot kaut kas ārkārtīgi interesants.
To attiecīgā namiņa iedzīvotāji saprata tūlīt, tiklīdz bija iznākuši ārā.
Rasainajā zālē zem vētras brāzmās šalcošajiem bērziem puslokā stāvēja seši draudzīgi smaidoši plikgalvji. Katram gan rokā bija pa lazdas nūjai un acis raudzījās auksti un nežēlīgi, it kā teikdamas, nu pretojies taču, Skrof, un arī tu nepakļaujies, Kastor, bet tev, Timid, kaut arī esi kā zaķis bailīgs, kaut kas taču nepatīk! Daiļās meičas Mustela un Arvikola, ko jūs par to visu sakāt? Erinakej, tu vienmēr tāds prātīgs esi bijis; varbūt pateiksi kaut ko gudru un līdīsi atpakaļ migā? Alkes, tu — pēc sava vārda — laikam esi varens skrējējs; vai negribi sprukt krūmos? Bet tu, Ur, kas patiešām esi noaudzis kā lācis, — vai tad tu negribi pretoties, mums taču rokas niez laist darbā nūjas, mēs esam šo brīdi nogaidījušies, nu cīnieties taču, Zvēru cilvēki, — kur palikusi jūsu drosme un spēks, ar kuru sakāvāt Numurus? *
Zvēru cilvēki klusēdami uzklausīja Vilfrēda audzinošo sprediķi, vien pamezdami šķībus skatienus uz Nikteru, bet tad drūmi un padevīgi pa vienam, pa diviem vilkās uz upmalu.
Uz zaļās mājiņas sliekšņa iznāca Vālodze Orioiida. Vēl samiegojusies, drēbes uzrāvusi pa roku galam, viņa saīgusi paskatījās vētrainajās debesīs un drebinādamās iekāpa slapjajā zālē.
Nikters izslējās un paspēra soli pretim, viņa sejā pazibēja cerība.
Orioiida nožāvājās un pārlaida skatienu klātesošajiem. Viņa vienīgā no Zvēru cilvēkiem bija saglabājusi vēsu mieru. Viņa lipīgi pasmaidīja, un Vilfrēds šķībi atsmaidīja pretim.
Šūpodama gurnus un krūtis izslējusi, Orioiida pagāja Numuru vadonim garām, apdvesdama viņu ar tikko pamodušās sievietes smaržu.
Viņai klāt pielēca Jenotsuns un sāka pļaukāt; sita nemākulīgi, rokas kā vējdzirnavu spārnus vēcinādams.
Vālodze pārsteigumā iespiedzās un meklēja glābiņu pie Numuriem.
Pēc Vilfrēda zīmes Trešais un Piektais sagrāba Nikteru un aizlauza tam rokas aiz muguras.
— Ej droši uz upmalu, — Vilfrēds maigi uzsmaidīja Oriolidai, un tā neatskatīdamās aizšmauca.
Numuri Nikteru atlaida.
Viņš aizvilkās nostāk un sakņupa pie bērza, stingi blenzdams vēja brāzmu šaustītajā zālē.
Viņam neviens nepiegrieza vērību, jo no zilās mājiņas iznāca Kervids. Bija redzams, ka viņš jau ticis skaidrībā par to, kas apmetnē notiek.
Viņa slaidais, spēcīgais stāvs ar masīvo torsu bija sasprindzis.
Trešais numurs priekā noelsās. Devītajam sajūsma aizsita elpu.
Tiesībās atjaunotie nodevēji tramīgi vēroja Kervidu un katrs domāja tikai par to, kā izcelties vadoņa acis.
— Spriežot pēc matu frizūras, tu esi briedis, — šķietami miermīlīgi teica Vilfrēds. — Un tā, Briedi, tu kā lepns ragulops taču nepazemosies kā tie citi. Tu jau neesi ar mieru iet uz upmalu, vai ne?
— Esmu ar mieru, — Kervids teica un piesardzīgi vēroja Numurus.
— Es gan redzu, tu saki vienu, bet domā pavisam ko citu, — Vilfrēds teica. — Un pareizi vien ir, ka tu nevēlies turp iet.
— Tu esi atejas tārps, — Kervids sacīja.
— Ko? — Vilfrēds bija patiesi izbrīnīts. — Ko tu teici?
— To, ko dzirdēji! — atcirta Kervids, joprojām stāvēdams durvju priekšā.
— Viņš taču ir jucis. — Vilfrēds paberzēja degunu. — Viņš ir bīstams. Ņemiet viņu!
Numuri metās virsū Kervidam, kurš ar dūres sitienu notrieca gar zemi Astoto, bet tas arī bija viss. Plikgalvji aplipa viņam apkārt, nogāza zemē, tad sasēja rokas un kājas.
— Tu to nopietni domāji? — Vilfrēds notupās pie gūstekņa.
Briedis, dabūjis spērienu pa pakrūti, iegārdzās, bet nekā neatbildēja.
— Mēs esam par kārtību, — Vilfrēds teica. — Mums jāuzbūvē ballista, mums jāizglābjas. Un, ja jūs, dzīvnieki, to negribat darīt, tad mēs jūs piespiedīsim. Un vēlāk vēl būsiet pateicīgi. Tā ka tu, Briedi, kas nodevi Marku, papriekš padomā, ko runā.
Numuri iestiepa sasieto Kervidu šķūnī un ieslēdza.
— Sīkie mostas, vadoni, — ziņoja Vienpadsmitais.
— Pareizi, tie arī vēl uz kakla, — Vilfrēds pakasīja pakausi. — Vienpadsmitais, ņem viņus savā uzraudzībā. Atjauno veco «kurkuļu» kārtību. Un ieborē abām vecenēm, lai šīs nerādās ārpus apmetnes teritorijas, citādi būs slikti.
— Tiks izdarīts! — Vienpadsmitais padevīgi iesaucās un aizskrēja.
Kaut gan Numuriem likās, ka visi Zvēru cilvēki jau aizdzīti uz upmalu, Vilfrēds lika vēlreiz pārbaudīt mājiņas.
Astotais bija nometies zalē četrrāpus un spļaudīja asiņainas siekalas.
— Tas fašists izsita man divus zobus, — viņš ar grūtībām izteica. Likās, ka runādams Numurs valstītu pa muti pingponga bumbiņu.
— Nekas, līdz kāzām izaugs jauni, — Vilfrēds pajokoja.
Piesteidzās Pirmais.
— Vadoni, — viņš satraukumā dvesa. — Dzeltenajā namiņā kādi vēl palikuši. Viņi guļ.
Vilfrēds sekoja Pirmajam, pavēra durvīs spraugu, un tūlīt viņam iesāpējās delnu locītavas.
— Skat, kā iekārtojies, ute! — viņš nogrudzināja.
Numuri aplenca mājiņu.
Vilfrēds spēji rāva durvis līdz galam vaļā un abi ar Devīto bruka iekšā.
. Pusistaba bija piegāzt.a ar zāli, kurā veselīgā miegā gulēja Lapsa Vulpo un abas Skiuras.
Vilfrēds piegāja pie Lapsas un vilka viņam ar nūju pa kailo muguru; tas, nekā neapjēgdams, iekaucies pietrūkās kājās, ieraudzīja Vilfrēdu un izbīlī metās laukā pa logu, bet aiz tā jau stāvēja Piektais un Trešais, kuri iegrūda viņu atpakaļ, un Vulpo iesitās istabas kaktā.
Vāveres pārbijušās rāva mugurā drēbes.
— Pazūdiet! — Vilrēds nošņāca.
Spiezdamās gar sienām, abas meitenes izspruka ārā.
Vulpo zeltaini brūnās lapsas acis bija aiz šausmām iepletušās.
Numuru vadonis nekā neteica, pārmaiņus braucīja te vienas, te otras rokas delnu locītavas, kuras bija vienos zilumos, un juta, ka smeldzīgās sāpes pieņemas jau no tā vien, ka viņš par tām ir iedomājies.
Bet Vulpo kā hipnotizēts blenza uz Vilfrēda rokām, un viņā uzbangoja izmisīgs protests: nē, viņš taču pret plikgalvi nebija jutis nekādu naidu, nē, viņš taču nebija gribējis tam nodarīt sāpes, nē, viņš nebija vēlējis tam neko sliktu, viņš bija tikai gribējis palielīties Skiuru priekšā ar prasmi siet tādus sarežģītus jūrnieku mezglus, kuri sasietajam neļauj iemigt visu garo nakti; viņš, Vulpo, tik labs un lādzīgs lapsu čalis, tik ļoti Zvēru cilvēku vidū ieredzēts, — viņš tak nevienam mūžā nav vēlējis ļaunu! Bet tagad šis briesmīgais cilvēks ir šeit, nav, kur mukt, un Vulpo sirds dauzījās tikpat ātri kā trusīša ķepiņas pa cirka bungām.
Vilfrēda seja sastinga kā ģipša maska.
Nabaga Vulpo uzmetās zosāda, viņš sāka trīcēt kā drudzī.
Un piepeši, ar prātu neapzinādamies, ko dara, Lapsa pievilkās pie Numuru vadoņa, nometās ceļos un pie- plaka pie viņa zābakiem.
Vilfrēds brītiņu ļāva Vulpo tā palikt, tad riebumā atgrūda.
Devītais ņirgdams pavicināja nūju.
Vilfrēds piekrītoši pamāja un izgāja no būdas; viņam tādas lietas riebās.
Ne dzīvs, ne miris Vulpo sagumis tupēja uz ceļiem.
Devītais iesmējās, dziļi iegrimušās acis priekā iespī- dējās. Sagrābis Vulpo aiz frizūras, Numurs ievilka tā galvu sev starp kājām un saspieda kā dzelzs spīlēs.
Un sāka dauzīt, katru nūjas sitienu pavadīdams ar frāzi:
— Nelieši… humānisti… še tev gaišā nākotne … demokrāti… inteliģenti… še tev cilvēka cienīga dzīve… ideālisti… maitas tādi…
Bet ārpusē Nikters satriekts raudzījās Vilfrēdā.
— Jenotsuni, Jenotsuni, — Vilfrēds ieteicās skolotāja tonī, rādīdams zilumus uz delnu locītavām. — Draugiem es atbildu ar draudzību, bet tiem, kas man nodarījuši pāri, atbildu ar to pašu.
No būdas skanēja Vulpo kaucieni.
Nikters sadudzis klusēja.
Bet būdā Devītais sēkdams skaitīja kā pātarus:
— … še tev brīvība… še tev brālība… še tev vienlīdzība … še tev draudzība … še tev taisnīgā pasaule…
Vulpo gaudodams locījās, tā arī nespēdams izraut galvu no Devītā kāju žņaugiem, līdz apslapinājās.
Tad Numurs meta mieru, lika Vulpo uzvilkt džinsus un dzelteno sporta kreklu, norotīt piedurknes. Pieveda pie vaļējām durvīm un ar kājas spērienu izgrūda laukā, kur stāvēja Vilfrēds un Nikters.
Lapsa aizstreipuļoja, tik tikko noturēdamies kājās.
Vilfrēds labsirdīgi pasmaidīja un uzlika viņam roku uz pleca. Vulpo sarāvās.
— Gan jau drīz pāries, — Vilfrēds laipni teica. — Tu gribi būt mans draugs?
Vulpo acu skatiens bija izmocīts, lūpas drebēja.
— Es tev jautāju: vai tu gribi būt mans draugs?
— Jā, — tas nelaimīgs izdvesa.
— Tad ir jauki. Un tagad rikšo uz upmalu pie Marka.
Grīļodamies Vulpo vilkās projām.
— Ka tik viņš neizmuldas! — sacīja Devītais, tīksmi grozīdams rokās nūju.
— Ja viņš būtu gudrs, tad tā arī izdarītu, — Vilfrēds atteica. — Taču viņam būs kauns. Viņš jūtas pazemots. Un pazemojums ir stiprāks par viņa saprātu.
— Tava rīcība šķiet visai savāda, Vilfrēd, — teica Nikters, acis nodūris un ar krosenes purngalu švīkā- dams zāli.
— Beidz, Jenotsuni, beidz! — Vilfrēds ievaidējās kā zobu sāpēs. — Man, tev, Trešajam un Devītajam bija dots uzdevums tikt galā ar anarhiju. Mēs to izdarījām, kā nu konkrētajā situācijā bija iespējams. Turklāt savā pusē dabūjām četrus jaunus biedrus.
— Nu labi, — Nikters atmeta ar roku. Viņš nevēlējās strīdēties.
— Labi nav, — Vilfrēds sacīja. — Ir tikai tik labi, cik pašlaik iespējams. Varbūt ejam arī mēs uz upmalu? Vienpadsmitais ir saprātīgs puisis, gan viens tiks galā ar «kurkuļiem» un abām «vārnām».
— Ejam arī! — Nikters atteica, un viņi iegāja bērzu birzī.
Trešais, Pirmais, Piektais, Astotais un Devītais vilkās abiem aiz muguras desmit soļu attālumā. .
Virs galvām vēja brāzmās šalca bērzu galotnes, debesīs zilmelni mākoņi brāzās garām saules diskam.
— Atceries, Nikter, to nakti, kad jūs mūs pieveicāt un ieslodzījāt šķūni? — silti ieteicās Vilfrēds.
— Jā.
— Tu ienāci iekšā, kur es gulēju sasiets, un es tev teicu, ka mēs vēl kļūsim draugi.
— Neatceros.
— žēl
Taču Jenotsuns to atcerējās labi. Ari to, ka bija domājis, nē, nekad, nekad es nebūšu tavs draugs, mēs esam mūžīgi ienaidnieki…
Un tagad viņš soļoja blakus Vilfrēdam — un tas atkal bija ierunājies par draudzību.
Tajā pašā laikā krastmalā jau bija savilkušies Zvēru cilvēki un nežēlastībā kritušie Numuri.
Viņi puslokā ielenca vinču, pie kuras atbalstījies stāvēja Marks. Viņa tēraudzilās acis izstaroja ironiju un sava spēka apzināšanos.
Viņi klaigāja cits caur citu, apvainodami Marku nodevībā un visos iespējamajos grēkos, no viņiem strāvoja naidpilns izmisums, un šķita, ka viņi ar prieku būtu nolinčojuši savu vadoni, ja stiprākas par šo vēlēšanos nebūtu bailes.
Vētras brāzmas trieca balti putojošās upes šļakatas viņu sejās. Frizūras bija noliekušās kā veldrē sakritusi labība. Plānās drēbes raustījās kā skrandas. Pāri galvām slīdēja zemi, tumši mākoņi.
— Attopieties taču… — murmināja Gints, stāvēdams nomaļus.
— Atvilināja uz salu! — augstā balsī brēca Arvi- kola. — Padarīja par vergiem, lai pats varētu būt kungs!
— Pieveica Numurus?! — Urs rēca. — Tā nu mēs ticēsim! Viņiem viss bija iepriekš sarunāts.
— Kāpēc mums jāstrādā?! — spiedza viena Skiura, un otra tūlīt atbildēja:
— Tāpēc, ka viņam patīk mocīt cilvēkus.
— Tāpēc, ka viņam patīk pavēlēt! — pirmā papildināja.
— Lai brauc ellē! Vadonis atradies! — Mustela nošņāca un spļāva uz Marku, taču vēja dēļ trāpīja Alke- sam, kurš iesaucās:
— Šī sala ir apburta. Te pilns ar ļaunajiem gariem, kuri, neredzami būdami, iznīcina tiltus un sadedzina ballistus. Un šo ļauno spēku vadoņi ir divi burvji — plikpauris ar kumpo degunu un šitas. Mēs esam nonākuši viņu varā. Vai nu mēs padevīgi kalposim viņiem, vai arī mums jāiet bojā.
— Es zinu, kā tiek galā ar burvjiem un vampīriem! — iebļāvās Skrofs. — Viņiem vēderā jāietriec apses miets.
— Un es viņu mīlēju! — Orioiida šņukstēja un plēsa sarkano cekulu. — Un atdevos viņam ar patiesu mīlestību. Un es pat biju laimīga. Ak, muļķe nolādētā! Un vēl nav zināms, vai viņš man nebūs piegulējis mazu velnēnu ar āža kāju un mērkaķa asti.
Neizturēja arī sasistais Vulpo. Uzrāpās uz akmens un, kratīdams sažņaugtās dūres pret debesīm, kliedza ar visu savu strupceļā iedzīta cilvēka izmisumu:
— Viņš pavēlēja mani mocīt! Tas pats gaida arī visus citus, — un histēriski iegaudojās:
— Va-do-nis! Va-do-nī-īs!…
— Kas viņu ievēlēja par vadoni? — Timidam raustījās zaķalūpa. — Es ne! Pats uzbāzās, pats! Apveda mūs ap stūri. Uzradās nez no kurienes, izlīda no nakts — un pēkšņi vadonis! Nogalināja gaišmati, lai mēs to neieceltu par vadoni. Vajag piebeigt, kā toreiz gribējām.
— Vāri ēst, vāri tikai ēst! — auroja pavārs Kastors. — Kā tik kaut ko pasaki, tā vienīgā atbilde: vāri ēst, gribas rīt; lopi tādi, kaut jūs vienreiz aizrītos, tad uz salas atkal iestātos miers un klusums, gan es jums kaut ko tādu izvārīšu…
Vienīgi nežēlastībā kritušie Numuri stāvēja savrup, bariņā saspiedušies, un drūmi blenza.
Bet Marks ik pa laikam saliniekiem uzsauca ar tādu kā ļaunu prieku:
— Jūs pirmie nodevāt mani un paši sevi!
Vai arī:
— Kauciet, cik gribat, tik un tā mēs ballistu uzbūvēsim!
Un:
— Nekas nav zaudēts! Mēs. izglābsimies, un mūsu «Sākums» turpināsies!
Uz to prātīgais Ezis Erinakejs, kurš vienīgais no Zvēru cilvēkiem bija cietis klusu, piebilda:
— Turpināsies gan, bet tas jau būs cits «Sākums», vienalga, pārkļūsim pāri upei vai ne.
Bet vējš viņa vārdus aiznesa sānis.
Marks raudzījās saliniekos un pēkšņi satrūcies aptvēra, ka vairs neizšķir atsevišķas sejas. Zvēru cilvēki atkal bija kļuvuši par pelēku masu, kādi bija bijuši tai naktī, kad Marks viņus pirmo reizi ieraudzīja pie ugunskura. Un tagad šī masa viļņojās, sasniegusi kaut kādu kritisko punktu, un — trula, nežēlīga, vienīgi asinskāru instinktu vadīta — plūda pie Marka, gribēdama viņu sagrābt un saplosīt.
Marks sakoda zobus, izrāva dunci un atvēzējās.
Vilnis atplūda. Kāds iesaucās:
— Nomētāsim viņu ar akmeņiem!
Un daudzrokainais pūlis grābstīja no zemes akmeņus, lielākus, mazākus, žņaudzīja plaukstās, lai ērtāk ieguļas.
— Beidziet taču ākstīties! — Marks uzsauca un nicīgi pasmējās savējiem acīs, nenoticēdams, ka tā ir izmisušu cilvēku nopietnība.
Un, kad viena no daudzajām rīklēm jau bija nobriedusi kliedzienam: «Sitiet nodevēju!» — no krūmāja, kurā paslēpušies notiekošo vēroja Vilfrēds, Pirmais, Piektais, Astotais un Trešais, pagrūdis Vilfrēdu sānis, izrāvās Nikters un, aizskrējis pie vinčas, aizsedza Marku.
— Paskatieties tur! — viņš iebļāvās. — Tagad tik būs!
Salinieki paraudzījās un satrūkās. Sviešanai atvēzētie akmeņi nobira zemē.
Un Zvēru cilvēki piepeši vairs nezināja, kur likt kājas un rokas, labprāt būtu iegrimuši zemē un, kad nācēji bija klāt, no Vilfrēda bargā skatiena sašļuka, stingi apjauzdami, ka tie gaida kaut vai mazāko pretošanās zīmi. Katrs Zvēru cilvēks ierāvās sevī un sajuta, cik viņš šai pasaulē vientuļš pret draudīgo spēku, kas to vien gaida, lai viņu, nabagu, samītu, bet citi neliksies ne zinis, laimīgi, ka briesmas gājušas secen, — tā šorīt Numuru vadonis bija iedvesis bailes katram atsevišķi, un tā nu šīs bailes tagad valdīja pār visiem kopā.
Marks iebāza dunci makstī.
Vilfrēds pienāca viņam klāt un uzlika roku uz pleca, visu acīs it kā apzīmogodams abu draudzīgās attiecības, un teica:
— Kā es redzu, mūsu Kārtības Grupa ir ieradusies īstajā brīdī, vadoni Mark.
„ — Nekas taču nav noticis, — Marks atteica. — Tūlīt mēs visi ķersimies pie darba.
— Ja tā, tad tā, — Vilfrēds novilka. — Vadonim vienmēr ir taisnība. Marka teiktais mums visiem ir likums. Jūs dzirdējāt, salinieki? Un, kurš no jums prātā padevies stulbāks, tas lai ar to pašu akmeni, ko bija pagrābis, iedauza sev galvā, ka viss, kas te notiek, tiek darīts viņa paša interesēs, visu mūsu interesēs, jo glābties gribam mēs visi.
Vēlāk Vilfrēds piegāja pie Niktera un pārmetoši teica:
—- Tu gan esi nervozs, draugs! Kāpēc tu jaucies iekšā?
Nikters paraudzījās Vilfrēdā ar plati ieplestām acīm un izdvesa:
— Tu taču gribēji, lai viņu nogalina, vai ne?
— Kuru? Marku? Tu taču dzirdēji: viņš pats teica, ka nekas neesot noticis.
— Vilfrēd! — Nikters nobālis teica. — Tā bija nopietnība. Viņi ir tik tālu nonākuši. Marks to nesaprot. Viņš daudz ko negrib saprast. Bet es to zinu. Un to zini tu.
— Tas ir jauki, ka mēs sākam saprasties. Taču Markam nekas nebūtu noticis. Tiklīdz aizlidotu pirmais akmens, tā mēs mirklī būtu klāt. Bet dumpis būtu bijis. Un mums rastos iemesls saņemt viņus visus pie rīkles, — Vilfrēds sažmiedza sauju dūrē. — Tagad šis dum- pīgums palika viņos gruzdot, gatavs jebkuru brīdi uzliesmot no jauna.
— Nezinu… — Nikters šaubīdamies sacīja.
Vilfrēds iesmējās un draudzīgi viņu sapurināja:
Tici taču, Jenotsuni, es nevēlu Markam ļaunu. Ballista ir mūsu vienīgais glābiņš. Un ja nu kādam ienāk prātā sazin kādu iemeslu pēc atkal kaut ko izstrādāt?
Nikters klusēja.